Vilkaču medības. Nolādēto ciemats., PG-16, [C][PZP] Opcijas

[Džūna]

Nomaļajā Transilvānijas ciemā Sibiu pulkstenis tikko nozvanījis divpadsmit dienā un bija sācies sniegputenis. Pilsēta, kas sastāvēja tikai no zemiem koka namiem bija pilna dzīvības. Pa ielām staigāja jautri čalojoši cilvēki. Sniegpārslas, vērpetēs griezdamās, krita lejup. Tukša bija tikai viena iela un uz tās fona izcēlās kāds vīrs- vienīgā dzīvā dvēsele, kas atradās ielas pašā galā. Viņš bija nopietns, domās iegrimis un mugurā tam bija mācītāja sutana un viņš stāvēja pie kroga „13 raganas” durvīm. Mācītājs lūkojās tālē un gaidīja. Cerēja, ka vēstules sasniegušas adresātus.

[Demiurgs]

Veimārs smaidīgs un apmierināts noskatīja pārējos telpā sanākušos, pazīstamās sejas viņu priecāja kaut gan viņš bija diezgan drošs ka vairākums viņu neatcerēsies. Jo pārsvarā tikšanās bija bijušas pavisam īsas.
Veimārs viegli pamāja grāfam Scelestus, viņi reiz bija tikušies un pārminuši pāris vārdus kādās viesībās, kuras rīkoja Veimāra tēva "priekšnieks". Par šī grāfa spējām bija dzirdēts tikai tas labākais. Tomēr, Veimārs atkal bija pārliecināts ka grāfs viņu neatcerēsies.
nesagaidījis turpinājumu no priestera veimārs uzrunāja pārējos
-Sveicināti amata brāļi, mans vārds ir Veimārs, tiem kas to nezina viņš viegli pasmaidīja ceru ka būsim draudzīga un jautra kompānija, mana pieredze rāda ka mūsu darbā, palīdzīga roka nekad nenāk par ļaunu un vienmēr esmu uzskatījis, ka labāk būt draugiem nekā svešiniekiem. Ceru ka sadraudzēsimies.-
Veimārs uzbūris sejā apburošu smaidu apsēdās tuvākajā krēslā, un vēroja pārējo reakciju uz šādu aicinājumu, viņam nekad nebija patikuši īgņas un vientuļnieki, turklāt parasti viņiem nevarēja uzticēties, un tos uz kuriem var uzticēties viņam vajadzēja uzzināt pēc iespējas ātrāk!!