Vilkaču medības. Nolādēto ciemats., PG-16, [C][PZP] Opcijas

[Džūna]

Nomaļajā Transilvānijas ciemā Sibiu pulkstenis tikko nozvanījis divpadsmit dienā un bija sācies sniegputenis. Pilsēta, kas sastāvēja tikai no zemiem koka namiem bija pilna dzīvības. Pa ielām staigāja jautri čalojoši cilvēki. Sniegpārslas, vērpetēs griezdamās, krita lejup. Tukša bija tikai viena iela un uz tās fona izcēlās kāds vīrs- vienīgā dzīvā dvēsele, kas atradās ielas pašā galā. Viņš bija nopietns, domās iegrimis un mugurā tam bija mācītāja sutana un viņš stāvēja pie kroga „13 raganas” durvīm. Mācītājs lūkojās tālē un gaidīja. Cerēja, ka vēstules sasniegušas adresātus.

[novemberunge]

Scelestus un viņa mācekle, Nataniela, tikko bija ieradušies pilsētā zirgu mugurā. Tā kā grāfs dzīvoja ne īpaši tālu no šejienes, Karpatu ziemeļos- tās bija tikai pāris dienu jājiena attāluma, turklāt viņa zirgi bija pieraduši pie aukstajiem apstākļiem un tika rūpīgi kopti, lai nenosaltu. Jā, patiesi, likās, ka nauda spēj palīdzēt tikpat daudz, cik nogremdēt.
Vīrietis nokrekšķinājās un uzmanīgi, brīdinoši palūkojās uz mācekli, bālajā, stingrajā sejā nemainoties ne pantam. Iela bija pavisam tukša, ja neskaita to pulku, kas grozījās pie kroga durvīm, sarunādamies savā starpā un ar mācītāju. Speciāli apkalto pakavu klaboņa asi cirtās Scelestus ausīs- viņi bija pārāk skaļi... pārāk skaļi, lai medībās līdzi ņemtu zirgus. Bet, vai bija droši tos atstāt šeit, pat par prāvu naudas summu? Zirgi bija dārgi, kur nu vēl šeit, un katram kārtīgam zemniekam noderētu viens, pat ja tik skaists, smalks, tīrasiņu.

-Nataniela! viņš, novērsies no korgus durvīm, kur pulcējās pirmie mednieki un viņu mācekļi, uzsauca meitenei un apstādināja savu sirmo rumaku, kura līnijas sniegputenī saplūda dēļ viņa gaišās, nemanāmās krāsas. Kā spoki- baltais spoku zirgs un viņa spoku jātnieks, tērpies pieguļošās ādās, dārgā, vieglā mētelī.
-Neuzticies un nepieķeries nevienam! Kad cilvēks, pat pieredzējis mednieks, nonāk briesmās- viņam nav ne draugu, ne ienaidnieku- ir tikai viņš pats un viņa dzīvība. Iespējams, mēs zaudēsim savējās... Iespējams nē. Nepauļajies uz nevienu citu kā sevi!- lieki teikt, ka Scelestus patika pamācīt- vēsā, stingrā, atturīgā balsī, kā jau grāfam.

Nokāpis no zirga un maigi noglāstījis tā purnu, vīrietis novērsās no Natanielas un lēni sāka soļot uz kroga pusi, ar vieglu roaks mājienu ieteigdams, lai viņa arī rāpjas zemē un seko.

Šo rakstu rediģēja ColdCrow: 17.01.2007 21:37