Vilkaču medības. Nolādēto ciemats., PG-16, [C][PZP] Opcijas

[Džūna]

Nomaļajā Transilvānijas ciemā Sibiu pulkstenis tikko nozvanījis divpadsmit dienā un bija sācies sniegputenis. Pilsēta, kas sastāvēja tikai no zemiem koka namiem bija pilna dzīvības. Pa ielām staigāja jautri čalojoši cilvēki. Sniegpārslas, vērpetēs griezdamās, krita lejup. Tukša bija tikai viena iela un uz tās fona izcēlās kāds vīrs- vienīgā dzīvā dvēsele, kas atradās ielas pašā galā. Viņš bija nopietns, domās iegrimis un mugurā tam bija mācītāja sutana un viņš stāvēja pie kroga „13 raganas” durvīm. Mācītājs lūkojās tālē un gaidīja. Cerēja, ka vēstules sasniegušas adresātus.

[Pūķēns Sāra]

Leonards palūkojās uz atpakaļu un stipri pārsteigts atklāja, ka Terija veļ sniegavīru. Ko gan Dievs, es esmu nodarījis?! Puisis apgrieza zirgu, skatiens vēl pakavējās pie pēdām, bet tad zirgs negribīgi aizgāja atpakaļ pie sava biedra.
Vīrietis noleca no zirga un izņēmis, no pieliktajām somām pie segliem, vienu zobenu ielika to makstī, kura bija uzlikta uz muguras. Terij, pasaki, ko tu dari? Ar sataustāmu neapmierinātību viņš noprasīja un pagāja pāris soļus uz meitenes pusi, iebrizdams sniegā. Kapuce vēl joprojām nebija uzlikta un sniegs sitās puiša sejā un ieķērās matos. Ar to, lai tu baudi, ko vari tagad, nebija domāts sniegavīra būvēšana. Es vēlējos, lai tu vienkārši... Leo atsvieda ar roku skaidrošanai, viņš tāpat zināja, ka tā būs tikai lieka nervu bojāšana.
Varbūt mēs varam turpināt ceļu? Pēc kāda brīža, nolūkojies meitenē, vīrietis ierunājās, kaut gan viņu māca šaubas, ka jēga šim jautājumam nebija nekāda.