Vilkaču medības. Nolādēto ciemats., PG-16, [C][PZP] Opcijas

[Džūna]

Nomaļajā Transilvānijas ciemā Sibiu pulkstenis tikko nozvanījis divpadsmit dienā un bija sācies sniegputenis. Pilsēta, kas sastāvēja tikai no zemiem koka namiem bija pilna dzīvības. Pa ielām staigāja jautri čalojoši cilvēki. Sniegpārslas, vērpetēs griezdamās, krita lejup. Tukša bija tikai viena iela un uz tās fona izcēlās kāds vīrs- vienīgā dzīvā dvēsele, kas atradās ielas pašā galā. Viņš bija nopietns, domās iegrimis un mugurā tam bija mācītāja sutana un viņš stāvēja pie kroga „13 raganas” durvīm. Mācītājs lūkojās tālē un gaidīja. Cerēja, ka vēstules sasniegušas adresātus.

[Pūķēns Sāra]

Caur sasnigušo sniegu, uz ceļu uzjāja kāds stāvs, tas apstādināja zirgu, gaidīdams kamēr otrs viņam sekos. Bija mērots tāls ceļš, un ne vienmēr tas bija vedis pa ceļu, kurš bija tik mīlīgi aicinājis. Laika, drošības un vienkāršu untumu dēļ tas bija pārāk bieži pamests.

Stāvs palūkojās uz atpakaļu, sejā iesitās sniegs un kapuce tur neko nepalīdzēja. Terij, pasteidzies. Es vēlos ātrāk tikt tai ciematā. Ar galvu viegli tika pamāts uz viena ceļa pusi, kur varēja saskatīt ciematiņu. Zirgs neapmierināts nomīdījās un pie sevis nobubināja, kaut ko tikai sev saprotamu. Klusu draugs, klusu, gan jau tu arī tiksi pie sev pelnītas atpūtas. Vīrietis pieliecās un papliķēja pa zirga kaklu, tas acīmredzami nomierināja lopiņu un tas, beidzis mīdīties, stalti izslējās. Vīrietis atkal palūkojās uz atpakaļu, gaidot savu mācekli, kura atkal māžojās.