Vilkaču medības. Nolādēto ciemats., PG-16, [C][PZP] Opcijas

[Džūna]

Nomaļajā Transilvānijas ciemā Sibiu pulkstenis tikko nozvanījis divpadsmit dienā un bija sācies sniegputenis. Pilsēta, kas sastāvēja tikai no zemiem koka namiem bija pilna dzīvības. Pa ielām staigāja jautri čalojoši cilvēki. Sniegpārslas, vērpetēs griezdamās, krita lejup. Tukša bija tikai viena iela un uz tās fona izcēlās kāds vīrs- vienīgā dzīvā dvēsele, kas atradās ielas pašā galā. Viņš bija nopietns, domās iegrimis un mugurā tam bija mācītāja sutana un viņš stāvēja pie kroga „13 raganas” durvīm. Mācītājs lūkojās tālē un gaidīja. Cerēja, ka vēstules sasniegušas adresātus.

[Hworang666]

Ceļā, kas ved uz Sibiu valdīja klusums. Vējš pūta mierīgi, neviena netraucēts. Tikai kādi divi stāvi ar kājām braši soļoja gar paša ceļa malu, censdamies palikt paēnā. Abiem diviem bija kapuces, tādēļ sejas pamanīt nebija viegli. Pirmatnējo iespaido noteikti veidotu, ka abi šie cilvēciņi (vai vismaz viens no tiem) bija par kaut ko ļoti uzmundrināti.
Hermanstādē nu gan bija jautri, vai ne, Dante? Hvo pajautāja savam māceklim. Tā vien liekas, ka ikviens ciemata iedzīvotājs nu tevi pazīs! Hvo turpināja smaidot. Kā nekā, tu tur biji pats pirmais, kurš tur bija pacenties tik īpaši, lai nogalinātu to vilkati, ka nebiji pamanījis, ka ķerot viņu, tu pašrocīgi nojauci pilsētas labāko bāru... Pēc pēdējā teikuma likās, ka viņa seju no smaidīšanas saraus krampjos. Bet, ja tā kārtīgāk padomā, tad tu nogalināji jau ceturto... Malacis! Uz mirkli pārtraucis smaidīt, mednieks secināja. Tā tik turēt... viņš uzmundrināja biedru, kas nemaz neizskatījās tik ļoti jautrības pārņemts, kā pats Hvo. Ja tā padomā, tad jau tas tāds ūķis vien bija... Un arī ugunsdzēsējiem beidzot pēc ilgāka laiciņa bija ko darīt... smaids Hvo sejā palika plašāks.

Šo rakstu rediģēja Hworang666: 17.01.2007 16:35