Jaunā Atlantīda. Pēdējā Karaļvalsts., [ATD], [C] Opcijas

[Ného]

(IMG:http://www.tvnet.lv/resources/albums/martins.maskalis/5109312/atlantida_sign2.jpg)

Tās nolāpītās siļķu mucas neciešami smirdēja, Gēroks aiz tām tupēja jau pusstundu un nu jau vairs nesaprata, kā ko tik smirdošu var ēst. Viņam riebās, ka viņam jāsēž tādās vietās, bet tomēr viņu priecēja uzdevums, ko viņam tēvocic bija lūdzis izdarīt.
Puisis atradās pie kāda neciešama, skopulīga un visādā ziņā nepatīkama vīra kuģa, kas veda pārtiku un daudz ko citu no salām ziemeļos. Šis kuģa kapteinis nebija vēlējies maksāt kārtīgi ostas nodevas, nebija ļāvis apskatīt sava kuģa kravu, ko tieši viņa pagātnes dēļ vēlējās visās ostās pārbaudīt. Pirms dažiem gadiem viņš bija sagāzis lielus podus kādā ostā - tajā viņu vairs viņu neielaiž. Bet ko nu par viņu, šis vīrs nav tas, kas mums vajadzīgs.

Gēroks gandrīz aizsnaudies pamanīja, ka no kuģa nokāpj seši vīr, tai skaitā pats kuģa kapteinis un dodas uz ostas krodziņu ieraut kādu rīta mēriņu. Puisi nogaidījis kamēr viņi pazūd aiz stūra un veikli uzrāpās pa trapu un, cik vien nemanāmi spēja, aizlavījās līdz kapteiņa kajītei. Tā, par laimi izrādijās neaizslēgta - nu gan viņš ir drošs, ka nekas nenotiks ar viņa mantām - tā nodomājis Gēroks ielavijās kajītē, bet pēkšņi viņām gar acīm sagriezās zvaigznītes un viss satumsa.

- Sveiki Kaara jaunskungs! - saldā un pieglaimīgā balsī teica kāds vīrs. Gēroks atvēr acis un pamanīja sev tuvu piebāztu resnu un ļumīgu seju - kā jums nepaveicās, šitā iekrist manās lamatās, es domāju, ka jūs esat gudrāks nekā parasts kramplauzis - vecis netīkami pasmaidīja.
Viņš atradās kapteiņa kajītē un viņam blakus stāvēja divi būdīgi vīri. Tādēļ viņs, laikam, nebija piesiets pie krēsla, uz kura sēdēja. - Nesaprotu ko jūs tādu slēpjat, jūs taču visu nokārtojāt kā nākas. Jums taču nebūtu jāsatraucas par to, ka ostas darbinieks nāk saskaņot papīrus. - puisis veikli atbildēja un grasijās slieties kājās, bet divas smagas rokas viņu piespieda pie krēsla.
- Ha, tu smejies par mani, neesmu es tāds muļķis, zinu, ko meklēji, bet vari neķert kreņķi, priekš taviem papīriem te nekā nav. Un pasaki sava tēvocim, lai vienreiz liekas mierā. Un pats lūgtum nerādies tuvumā manam kuģim. - attrauca kapteinis un iesvēlās savā krēslā pie galda. - Tagad puiss būs tā, tu neesi šeit bijis, es tev neko neesmu darījis, be, ja padzirdēšu pretējo, skaties, kas nesatiecies ar maniem vīriem.
Gēroks tika palaists vaļā un viņš varēja piecelties kājās. Viņš piegāja pie kapteiņa un pieglaimīgi teica - Jā, kaptein, darīšu kā teiksiet, tikai neaiztieciet mani.. - viņš virzijās pie kajītes durvīm un, kad bija pie tām nostājies, skaļi smejoties, iesaucās - ..es pie jūsu vecās tupeles nerādīšos, tikai pārdesmit ostas sargu, muļki! Gēroks iespēra pa viena būdīgā vīra pakaļu un, ātri atrāvis durvis, metās prom no kuģa, vēl aiz muguras izdzirdot saniknotu - ... ķeriet to sīko maitu!!!

Gēroks vēikli pārleca pāri kuģa bortam un viegli piezemējās uz laipas. Viņš skrēja cik jaudāja pa to prom, bet aiz sevis dzirdēja smagus soļus, kas bija vēl palielā attālumā. Pakaļskrējējiem, nebija nekādu cerību panākt puisi, bet viņš, lai šos vēl vairāk nokaitinātu, skrienot pagrieza galvu uz atpakaļu un nokliedzās - Ei, lāči, veiklāk citādi es jūs pa diviem lāgiem apsteig...
Gēroks, neskatoties uz ceļu, bija aizķēries aiz kāda kuģa trapa, un slaidā lokā nokrita uz laipas. Viņš nepaspēja tik veikli piecelties, kad viņu piespieda pie zemes kāds. Abi būdīgie vīri bija viņu panākuši - Nu kurš te ir tūļa! - viens no viņiem ierēcās mežonīgos smieklos. Abi vīri liecās pēc Gēroka, kā dvi izsalkuši vilki, kas gribētu viņu apēst.

Uz trapa, aiz kura aizķērās Gēroks, stāvēja kāds vīrs un noskatijās uz notiekošo.

[echo3]

Holens ritmiski cilāja veseri, pie sevis dungodams. Izdodas! Viņš pats par to brīnījās katru reizi - no melna metāla kluča top derīga un skaista lieta, caur uguni un ūdeni, caur liesmu, oglēm un eļļu. Pakavs... liecas... pakavs... top... tas... nesīs... tālus... ceļus... - Holens sitienu ritmā skaitīja, un pakavs tiešām liecās, tūlīt, tūlīt būs gatavs! Kalējzellis ar lūkšām pacēla pakavu augstāk un apskatīja to. Labs. Ielaidis pakavu dzesēties koka ūdens baļļā, Holens nolika lūkšas un veseri, bet nekur no laktas prom aiziet nepaguva, - pa smēdes durvīm galvu pabāza sīks puišelis, vaicādams pēc "Holena kunga". - Kungs, ha! - Holens nosmīnēja, - Dod tik šurp, es jau tas esmu. - Paņēmis zīmīti, zellis puikam iebēra kabatā sauju riekstu kodolu, ko pagrāba no plauktā stāvošas vāceles, - Tencinu! Skrej nu!

Gēroka vēsti izlasījis, Holens plecus vien paraustīja - dienas vidū uz krogu iet! Kas gan šim prātā? Padomājis pagriezās un caur zemām durvīm no smēdes telpas iegāja blakus darbnīcā, kur meistars pašlaik kniedēja katlam osu. - Meistar, man rīt pulksten divpadsmitos jāiziet darīšanās. Vai varēsim darbus tā iekārtot? - Dabūjis meistara piekrišanu un noklausījies attiecīgos rīkojumus, Holens atgriezās smēdē, no palodzes paņēma kausu, iesmēla no muciņas ūdeni, padzērās un ķērās atkal pie darba.

--------------------

Ceturksni pirms divpadsmitiem Holens noņēma ādas skoteli, pakāra to aizdurvē, izgāja no smēdes un pagalmiņā kārtīgi nomazgāja seju un rokas. Tad iegāja darbnīcā, uzvilka kamzoli, apjoza siksnu ar ādas maku un dunci rotātā makstī, un devās uz ostas krodziņu. Iegājis patumšajā telpā, Holens pārlaida tai acis, meklēdams draugu. Pamanījis to tālākajā kaktā, soļoja turp. - Sveiks, Gērok! Kādēļ aicināji? Kas Tev sakāms?