"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[josephine]

Ne ēdiens, ne gulta Havu neinteresēja, viņa gluži vienkārši šobrīd nejutās pelnījusi nekādus labumus un ērtības. Arī no visiem pārējiem viņa pamanījās atrasties nostati, jo negribēja nevienu apgrūtināt ar savu domīgo nopietnumu, kurā viņa bija ieslīgusi, stāvot pie pašas saliņas malas un lūkojoties pār debešķīgo Astindēlu. Parasti tās skaistums jaunās serafes sirdi ielīksmina un iedvesmo. Bet ne šoreiz. Hava nejutās cienīgi izjust pat prieku par tik brīnišķīgo Astindēlas dabas skaistumu.

[Roviela]

Tur bija sargi! Kāpēc?
Varbūt vienkārši tāpēc, lai neapdomīgi vai pārlieku ziņkārīgi serafi nebāztu degunus tur, no kurienes neatgriežas. Joels, tāpat kā visi citi serafi juta jebkuru citu eņģeli, zināja, kā ir tad, kad Astindelā ir sēras, kad bija miris kāds no serafiem. Viņu bija tik maz, un katrs bija dārgs visiem pārējiem.
Bet ko viņi? Viņš pats? Gribēja riskēt ar sevi. Darīt to, ko bez iemesla darīt nedrīkstēja neviens no eņģeļiem. Ziņkāre nav iemesls! Šoreiz noteikti nav, un jaunais serafs mocījās sirdsapziņas pārmetumos, ka tik vieglprātīgi bija piekritis Viktorijas priekšlikumam 'tikai paskatīties'.

Viņš sēdēja netālu no salas malas, vērodams skaisto ainavu, ceļgalus apskāvis ar rokām un gaidīja valdnieka lēmumu.

[Andromeda]

Eoins stāvēja miera stājā, ar skatu pret valdnieka pili. Viņš apzinājās, ka viņa rīcība ir bijusi nepiedodama. Īsts kauna traips viņa gaišajai būtībai. Viņa izklaidība un neapdomība bija viņu novedusi šajos neceļos un viņš to nožēloja, pat neuzdrošinādamies pacelt acis, lai sveiktu jauno dienu.

[Rouzijs]

Rīts... tas pienāca tik ātri un reizē arī lēni, visa nakts bija pavadīta lūkojoties projām uz Astindelas mierīgo zemi, kamēr pirksti ik pa laikam pārbrauca pār salas malu, meklējot kādu iespēju kā sev pierādīt, ka tur nav tā siena, ka Meja var likt saviem melnajiem spārniem pacelt viņu gaisā un pārlidot uz kādu citu saliņu, ko gan viņa bija izdarījusi? Violetajā skatienā atspoguļojās vilšanās, protams, viņa bija vīlusies sevī, un ko gan viņas vecāki tagad domās. Kauns un negods.
Pirmajā brīdī tā šķita tik laba doma, palūkoties, kas atrodas aiz Vārtiem, bet, kad sargi viņus atstāja šeit Meja jutās pārbijusies, lai neteiktu vairāk. Nakts pavadīta ne aci neaizverot, klausoties apkārnes nomierinošajās skaņās, kas diemžēl šajā brīdī nespēja mierināt viņas sirdsapziņu.

Joels turpat netālu no Mejas atradās, viņa viegli tik pat kā uz pirkstu galiem pieslīdēja pie serafa un apsēdās viņam blakus.
"Kā tu domā... kāds būs mūsu sods?" Čuksts šķita tik nedrošs, it kā taisītos turpat gaisā arī izkūpēt, gluži kā vilnis triecoties pret klinšainu krastu beidz savu dzīvi. "Valdnieks būs vīlies un mani uztrauc tas, ka mums tik ilgi ir jāgaida viņa lēmums." Gaidīšana bija sasodīti mokoša. Un nervi šķita nospriegoti tāpat kā vijoles stīgas uz kuras spēlēt sēru pilnu melodiju.

[josephine]

Tieši gaidīšana bija tas, kas padarīja visu tikai smagāku. Katra minūte šķita velkamies mūžību. Hava jutās nožēlojami. Tikai vēl nesen bija bijis viņas dzīves līdz šim augstākais punkts – Pirmais Solis, kurā viņa bija taču solījusies kalpot visam svētajam, labajam, gaišajam, bet tagad.. tagad viņa necieta sevi tā, kā nekad savā dzīvē neko un nevienu nebija necietusi. Viņa jutās kā nodevēja un bija gatava jebkādam spriedumam, jebkādam sodam, kaut tūlītējai otrajai nāvei. Hava pārspīlēja, viņa zināja, ka pārspīlē, turklāt vēlme pēc tūlītējas otrās nāves tāpat norādīja ne uz ko vairāk, kā tikai to, ka viņa ir gļēva. Šī apziņa Havas pašsajūtu neuzlaboja. Bet ja vien būtu kaut mazākā cerība uz piedošanu, uz otro iespēju sevi pierādīt, Hava darīs visu, kas nepieciešams, lai izpirktu savu vainu, bet galvenokārt, lai nopelnītu pati savu piedošanu. Tur un tobrīd Havai radās apņēmība, ja vien tiks dota tāda iespēja, vienalga ko tas prasītu, vienalga cik ilgu laiku tas prasītu – vairāk kā jebkad agrāk – bez mazākās novirzes sekot pašas saviem uzstādītajiem standartiem sev. Pierādīt sev, ka spēj būt pati labākā viņa, kāda ir iespējama; ka spēj būt pati – tāda, kādu viņa sevi redz. Vienīgā pati - kādu spēj pieņemt par pietiekami labu esam. Viņa pierādīs, ka spēj būt pati!

[Whitefox]

Atšķīrībā no pārējiem serafiem, Ramiels sēdēja uz gultas, salas vidū. Viņa melnie spārni ar paša domu palīdzību bija izgaisuši. Sarunas apkārt neviesās un kāds tur brīnums. Arī pats Ramiels nejuta vēlmi runāt. Vēl sliktāk par viņu pieķeršanu, Ramiels jutās sadrūmis, ka kaut ko tādu ir iedrošinājies darīt. Lai arī no vienas puses tas bija viņa dabā būt ziņkārīgam. Teorētiski viņš nebija sekojis pārējiem, bet pats devies savas ziņkāres dzīts.
Vienīgā gulta, kas atradās uz saliņas, nebija nekāds mierinājums. Augļiem viņš neskārās klāt un arī neizkustējās ne no vietas.

Skatiens pacēlās tikai tad, kad pirmā ausma parādījās. Ramiels, pārdomu pilns, vērās pretī gaismai. Jauna diena... Kāpēc viņi lika tā viņiem gaidīt? Vai tas bija viens no sodiem, ko viņi visi saņems par pārkāpumu? Vēl nesen, viņš pats bija sasniedzis Pirmo soli, kas viņam bija tikpat svarīgs kā jebkuram citam serafam.
Jaunais serafs piecēlās kājās un viņa melnie spārni parādījās un izpletās, izstiepjoties un atgūstot ierasto formu. Bēgt viņš nemaz necentās. Tas būtu bezjēdzīgi un ļoti muļķīgi no viņa puses. Ramiels skatiens pievērsās valdnieka pilij. Vai par ziņkārību viņus uztvers kā nodevējus? Ramiels cerēja, ka nē. Viņam bija vēl daudz plānu, ko šā brīža notikumi ierobežoja un apstādināja uz nenoteiktu laiku.

[Aiva]

Sardiels klusējot skatījās taisni uz priekšu,c auri neredzamajai sienai.

Muļķības bija sadarītas, tagad bija pienācis laiks maksāt. Maksāt viņš bija gatavs, tikai kāpēc šāda vilcināšanās... UN iesākās viss jau tik nevainīgi... Aiziet, paskatīties.

Šo rakstu rediģēja Aiva: 17.11.2012 23:18

[Roviela]

- Nē, viss ir pareizi, - Joels atbildēja Mejai, skatu nenovēršot no zemes tur, lejā un visapkārt. Viņš mīlēja šo vietu, savu dzimeni, savas mājas.
- Kad esi vainīgs, un jūties tāds, tad mirkļi velkas nebeidzami gausi. Es nezinu, kāds būs sods.
Jā, viņš bija orākuls, tomēr ne jau par šādiem dzīves līkločiem Joelu mēdza brīdināt vīzijas.
- Vai tu baidies? - skatiens pirmo reizi šodien pievērsās melno spārnu īpašniecei.
Noskaņojums uz šīs saliņas noteikti nebija tas jautrākais, kā jau visi eņģeļi, tā arī Joels to sajuta ar katru ķermeņa šūniņu.

[washulis]

Lielāko daļu nakts Sariša bija labi gulējusi, izklājusies zālē ar vēderu uz leju, elpojot cauri zāles klājumam, kas kutināja degunu, uzmotas ar jaunās dienas spožākajiem stariem, kad par savu nomodu pavēstīja ar lēnu un slinku aizslāšanu līdz kādam auglim, tad atkal nolikšanos zālē, lai lūkotos augšup. Kādas bija viņas iekšējās pārdomās? Sākot ar sasodīts, tas nav godīgi. Mēs jau neko TĀDU neizdarījām, turklāt, kurš gan nav gribējis palūrēt aiz vārtiem? un beidzot ar ko gan par šo teiks mani vecāki? Ko teiks pārējie?

Vārdu sakot Sariša galvenokārt nožēloja, ka viņi tika pieķerti, nevis, ka viņa ļāvusies ziņkārībai, jo vai tas nebija dabiski? Un nav tā, ka viņu centieni palūrēt būtu kādam sāpējuši, vai ne? Vai ne?! Viņa nofokusēja skaidrāku skatienu uz saviem biedriem tik tad, kad sadzirdēja kādas sarunas. Sarišai bija savs klusēšanas limits un guļot tas bija pārsniegts. Tas nekas, ka jautājums nebija adresēts viņai. Tas sods nevarētu būt pārāk šausmīgs, jo, nu... mēs taču neko sliktu neizdarījām. Mēs jau neaizdedzinājām Vārtus un nesalaidām iekšā nekādus tumsas spēkus, ne tā? Naiva cerība? Centieni sevi pārliecināt drīzāk, jo necik lielo pārliecību Sarišas balsī saklausīt nevarēja.

[Rouzijs]

Protams, ka pareizi, Meja pat nedomāja apšaubīt Joela vārdus, bet pat ja tas bija tik pareizi cik nepieciešams, nemiers tirdīja kā tā nerātnā balstiņa, kas bija likusi ielūkoties aiz Vārtiem. Un kur gan bija viņas serafa intuīcija, kurai vajadzēja apturēt viņu un pārējos no šī neprātīgā lēmuma? Kur bija viņas veselais saprāts, pēkšņi likās, ka smilšu pils, kas uzbūvēta jūras krastā ir sabrukusi atstājot viņu raudam rūgtas asaras, kas iesūcas smiltīs pie kājām.

"Es apzinos savas kļūdas... bet ja nu mums bija lemts nonākt šeit, ja nu tas bija mūsu liktenis? Iespējams, ka tā tam bija jābūt un viss kas notiek, notiek uz labu, vai ne?" Meja cerīgi palūkojās uz Joelu un tad novērsās no viņa, lai lūkotos kaut kur Astindelas skaistuma valgos.

"Jā." Meja to nenoliedza, viņa baidījās tā kā vēl nekad nebija baidījusies. Visi nedarbi, ko viņa bija sastrādājusi, nedaudz jaunākai esot, salīdzinājumā ar šo šķita izbalējam, kā veca filma pamestā kino teatrī. "Ļoti, un tu?" Pēkšņi sagribējās paslēpties aiz saviem melnajiem spārniem, sakļaut tos ap augumu un paslēpties no apkārtējo skatieniem, šeit pagaidām nebija neviens, kurš varētu viņus uzlūkot ar nosodošiem skatieniem, bet Meja tik labi spēja iztēloties savus vecākus, un visu serafu sejas izteiksmes uzzinot, ko viņi bija izdarījuši.

"Es darīšu visu, lai atgūtu valdnieka uzticību. Un pierādītu to, ka es vairs nekad neko tādu nemēģināšu darīt." Tas bija vairāk solījums sev, solījums, kuru viņa bija gatava uzrakstīt ar savām asinīm visiem redzamā vietā.

Violetais skatiens pievērsās Sarišai. "Manuprāt, noziegums, kuru mēs paveicām bija... smags, tāpēc mēs esam šeit, nevis aizsūtīti mājās pie ģimenēm, kā nepaklausīgi bērneļi." Negribējās noticēt tam, ka viņi te tiktu turēti tādā gadījumā, ja pārkāpums nebūtu liels.

[Whitefox]

Ramiels sadzirdēja sarunas, kas sāka veidoties starp serafiem. Viņš klausījās, tomēr neiejaucās sarunā. Varbūt tā bija paša neieinteresētība vai arī vienkārši bija ieklīdis savās domās tik dziļi, ka nebija vēlme iejaukties.
Novērsis skatienu no varenās pils, serafs pievērsa savu skatienu runātājiem. Viņu sarunas šķita pat mazliet absurdas. Šajā brīdī notikušajam vairs nav svara. Kas izdarīts, tas izdarīts. Mums jāgaida valdnieka spriedums par mūsu rīcību. Pienākdams tuvāk runātājiem, Ramiels klusā balsī noteica. Viņa skatiens nepētīja runātājus, bet vairāk vēroja apkārtni ar tādu kā vienaldzīgu mieru. Tā it kā šī situācija viņu neuztrauktu, lai gan iekšēji bija tikpat nomākts un satraukts kā pārējie. Tomēr viņam bija savi plāni un viņš netaisījās ieslīgt depresijā. Vainas sajūta bija, bet to viņš apspieda. Viņam ir jādod mums iespēja. Vai jūs tā nedomājat? Klusā balsī Ramiels vaicāja pārējiem. Ko gan viņi gaidīja? Ka pēc viņu pārlieku lielās intereses viņiem dāvinās dāvanas un apsveiks?

[Andromeda]

Arī Eoins sajuta pārējo eņģeļu skumjas, nedrošību un bēdas. Serafs lieliski apzinājās, ka pat doma par iešanu uz vārtiem pēc Pirmā soļa ir lielākais noziegums kādu vien var iedomāties. Tāpēc nebija pat jēga strīdēties vai sods ir pelnīts vai nē, jo zināja un pieņēma to, ka ja reiz ir šīs salas gūstā, tātad ir pelnīti.

Lai kāds sods nāktu pār mūsu galvām, mēs to esam paši nopelnījuši un ar to ir jāsamierinās. Cēli izslējās gatavs izpirkt savu grēku, lai kādu uzdevumu valdnieks viņam neuzticētu.

Eoins pagriezās pret pārējiem serafiem.

Nebaidies. Kopā mēs šeit iekūlāmies un no šejienes arī izkulsimies. Vismaz es darīšu visu iespējamo un neiespējamo, lai izpirktu šos grēkus. Viņš uzsmaidīja Mejai, kas šķiet bija izbijusies.

[josephine]

Nevarot nepārklausīt uzsāktās diskusijas, Hava nemanot pieslīdēja pie runātājiem un mierīgā balsī izklāstīja savus centienus 'apskatīt situāciju no visām pusēm' - Visai loģiski, ka nezinām, kāds būs sods vai kāda būs Valdnieka reakcija, jo vēljoprojām nezinām, kas IR aiz vārtiem, No mūsu skatu punkta to varētu nosaukt par nevainīgu ziņkārību, bet no Valdnieka puses - viņam zinot, to ko viņš zina - tik lab` var arī nebūt lielākas nodevības pret viņu, kādu serafs vispār spēj paveikt. -

[Rouzijs]

Meja nopūtās, kamēr skatiens bija noslīdējis līdz zālei, pirksti spēlējās ap kādu zāles stiebriņu, tik nevērīgi it kā viņa būtu atnākusi pasēdēt parkā un pabaudīt mielastā gardus augļus, tomēr it ne kādi nevarēja aizmirst to, ka šis bija viņas cietums.
Varbūt pat viņa varētu piekrist Ramielam, ka tas, kas ir izdarīts ir izdarīts, bet neliels noraidošs galvas mājiens norādīja uz to, ka viss notikušais ir lielā mērā no svara. Tikai negribējās strīdēties ne ar vienu, tāpēc Meja izlēma labāk paklusēt un lūkoties uz savām skaistajām mājām - Astindelu.

Tumšmate piecēlās un izvingrināja savus melnos spārnus, viņas lūpās bija parādījies neliels pateicības pilns smaids Eoinam. "Es arī darīšu visu, lai izpirktu šos grēkus, mēs taču esam karotāji, vai ne?" Viņa ielūkojās serafa acīs, līdz beidzot novērsās un palūkojās debesīs.
"Lai vai kāds būtu sods, mēs to izcietīsim kopā." Visi par vienu un viens par visiem? Vai ne? Viņa taču nekļūdījās un saliekot kopā visu šeit esošo serafu spējas viņi pārvarēs jebko... vismaz Meja tā cerēja.

Pat kaut kā pēkšņi viņa sajutās nedaudz labāk, apziņa, ka tumšmate šeit nebija viena, deva spēku piecelties un gaidīt valdnieka lēmumu ar staltu stāju un cēlu sejas izteiksmi. Galu galā viņa taču bija karotāja, pie pirmajām grūtībām nepadosies, nekad!

[Aiva]

"Pelnījuši esam," Sardiels piekrita, pagriežoties pret pārējiem. "Par izciešanu kopā, es gan tik drošs nebūtu. Bet ja nu tā taps lemts, tad būsim kopā gan grēkā gan nozēlā"

[washulis]

Neticami! Vienkārši neticami! Viņi visi bija devušies pie Vārtiem un pēkšņi katrs bija ķēries pie gaudojošā meldiņa par "ak, es šo tik ļoti nožēloju"? Sariša pacēla augstāk galvu, nopētot savus sērīgos biedrus, pavērtu muti nopētot tos visus neticībā. Skatiens apstājās pie Havas. Bet, ja jau Valdnieks zina, kas ir aiz Vārtiem, tad kāpēc tas ir jātur tik lielā noslēpumā? Vai nebūtu ērtāk visus brīdināt, lai nebūtu... rokas mājiens uz visiem klātesošajiem, Šādi gadījumi? Un... es... Man nešķiet, ka atgūt respektu Valdnieka acīs būs tik ārkārtīgi grūti. Visi ir bijuši jauni un sprauni! Un pieļāvuši kļūdas. Sariša paliks pie sava, tagad jau pamazām sliecoties pie sava viedokļa aizstāvēšanas spīta un opozīcijas dēļ, kamēr kāds viņu nenoliks pie vietas.

Un nav jau tā, ka viena nakts šeit ir ārkārtīgi briesmīga. Un nebūtu nekāda atšķirība, vai mēs pavadām nakti mājās vai šeit. Labi, tur atšķirība noteikti bija, bet tas nebija galvenais! Sariša tik un tā paliks pie tā, ka viņiem galvas nost necirtīs (Astindelā? Kādam nocirst galvu? Pfff...) un varbūt viņus labi skaļi nokauninās, bet pēc pāris dienām viss atkal būs savas vecajās vietās. Lūk tā. Vienmēr vērsīsim skatienu pret gaišāko sauli.

Šo rakstu rediģēja washulis: 18.11.2012 00:49

[Andromeda]

Eoinu sāka nogurdināt visi šie spriedelējumi. Kas izdarīts, tas izdarīts un tur nekas nebija grozāms. Mums vajadzētu pietikt tikai ar brīdinājumu. Iespējams valdniekam ir savi iemesli, kāpēc viņš nedara zināmu, kas ir aiz šiem vārtiem. Varbūt tas ir kārtējais pārbaudījums. To mēs noskaidrosim agri vai vēlu. Tagad tikai atliek gaidīt. Nožēlot bija viņa dabā, tomēr viņš bija arī cīnītājs un tāpēc vien, ka kļūdījies, neies nolaist spārnus un padoties ilgstošām bēdām.

[josephine]

- Šādi gadījumi..? - Hava neticīgi atjautāja - Par cik 'šādiem gadījumiem' Astindēlas vēsturē ir dzirdēts? -

[echo3]

Ereijass bija sekojis Vārtu sargiem bez kādiem iebildumiem, pat domās un sajūtās tādu nebija. Ja te bija sargi, ja tagad viņus nelaida uz mājām, tātad gājiens uz Vārtiem bija bijis kaut kas ļoti, ļoti nopietns.

Sala un maģija, kas liedza to pamest, arī tika pieņemtas bez iebildumiem. Un, līdzko sargi bija veikuši savu pienākumu, Ereijasa baltie spārni sakļāvās un nozuda. Viņš aizgāja līdz lapenei un apsēdās zālē, atspiežot muguru pret kolonnu. Tā arī nosēdēja visu nakti, acis neaizvēris. Apkārtējo sajūtas - nožēlu un bailes - Ereijass šādā mazā telpā juta asi, bet pats neļāva tādām vaļu. No jaunā serafu karotāja staroja miers. Mierinājums?

Gaidīt vienmēr ir grūti, it sevišķi, ja nezini, ko gaidīt. Biedru sarunas rītausmā to apliecināja. Ereijass klausījās un beidzot arī iesaistījās notikušā apspriešanā, - Varbūt esam netīši apdraudējuši visu Astindelu, varbūt viena eņģeļa gājiens cauri Vārtiem nogalina daudzas dzīvas būtnes citās pasaulēs, varbūt notiek kas cits, ko nespējam pat iedomāties. Valdnieks noteikti to zina, bet mēs esam vienkārši Pirmo Soli sasnieguši muļķi.

[washulis]

Vienmēr ir pirmā reize, bet tas nenozīmē, ka būs pēdējā. Sariša atcirta Havai atpakaļ, pieslejoties sēdus un saliekot rokas sānos, sevis paņemto augli nometot klēpī. Ideja par brokastīm ātri vien sarunas laikā bija izčabējusi. Es piekrītu Eoinam. Brīdinājums. Tas taču ir visloģiskāk! Eoinam tika veltīts īss smaids. Vismaz kāds bija viņas pusē, kamēr to pašu nevarēja teikt par Ereijassu. Bet! Tas būtu tikai gudrāk, ja Valdnieks par šādu risku brīdinātu, ne tā! Kāpēc ko tādu turēt noslēpumā? Jaukā rīta pozitīvā gaisotne viņas acis sāka rukt arvien sīkāka un sīkāka.

[Andromeda]

Eoins nebija neviena pusē. Viņš bija padevīgs savam valdniekam. Valdnieka vārds bija Eoina taisnība. Ja reiz uz vārtiem iet bija aizliegts, tad tas arī bija brīdinājums, ar ko vajadzēja pietikt visiem eņģeļiem, arī viņam. Tāpēc sods par šādu pārgalvību bija tikai saprotams un pat nepieciešams.

Valdniekam nekas nav jāpaskaidro. Mums vajadzētu uzticēties viņam un beigt apšaubīt viņa rīcību un vārdu. Mums drīzāk vajadzētu apdomāt mūsu pašu izdarīto. Vai tad Tu nesaproti, ka šādi rīkodamies mēs esam izrādījuši necieņu viņa Gaišībai? Tā ir mācība. Eņģelis aizvēra acis, sajuzdams saules staru siltumu uz visa sava ķermeņa. Tā bija debešķīga sajūta.

[Roviela]

Joels, brīdi pavērojis saullēktu - cik skaists! - apņēmīgi piecēlās un izstaipījās.
- Kas darīts, tas padarīts, un sekas ir pelnītas, - orākuls paziņoja.
- Ko mums piespriedīs, to arī mēs būsim pelnījuši, un nevajag apšaubīt Valdnieka rīcības pareizību.

Visa viņa stāja, sidrabpelēkajiem garajiem matiem rīta vējā tinoties ap augumu, pauda - es nemaz neklausos tādas runas, un nav ko činkstēt.
Eņģelis aizgāja līdz lapenei, kur ar augļiem un ūdeni apmierināja izsalkumu un slāpes. Viņš nezināja, vai saprot pareizi, bet domāja, ka Valdnieks nebūs apmierināts arī ar to, ka viņi sevi novārdzina tīši neēdot. Tā ir jādara, un viss, un vienalga, cik ļoti pašu grauž sirdsapziņa. Jādara.

[echo3]

Ereijass uzsmaidīja satrauktajai Sarišai. - Vakar mēs visi spērām Pirmo Soli. Un tūlīt pierādījām, ka neesam pieauguši, lai arī tieši to zvērējām Valdniekam. Iespējams, tas ir svarīgi, nevis Vārtu noslēpums. - Ko gan te minēt? Drīz viņi visu uzzinās. Tāpat kā naktī, jaunā karotāja emocijas nepauda ne bailes, ne nožēlu, ne nepacietību. Tikai miers.

Ereijass piecēlās kājās, kad viņam garām pagāja Joels, un pievienojās orākulam brokastīs. Daži augļi un ūdens.

[hellwoman]

Viktorija nerunāja, viņa bija izbaudījusi lielisku miegu, kādu sapņo vien tie, kam nav sirdsapziņas. Šobrīd viņas sejas izteiksme pauda iekšējas mokas, ar ko varētu izskaidrot viņas klusēšanu, taču domās skraidīja Blah blah blah, mīkspēdiņi, aizverieties vienreiz. Neizteiksmīgi, pat satricināti piecēlusies kājās meitene paņēma ābolu un ūdeni, ēdot to lēnām un mokoši, pēc skata tā, ka rūgtas domas neļauj norīt kumosus un prāts klejo pie vakardienas. Patiesībā Veronikai bija garlaicīgi un viņa lieliski apzinājās, ka tēlojot moku apsēstu dvēseli, nebūs jāpiedalās sarunās vai jāattaisnojas. Lai viņas nožēlu saskata sejas izteiksmēs un izturēšanās veidā.

[washulis]

Dzirdot apkārtējo komentārus, Sariša vairākas reizes smagi nopūtās caur nāsīm kā nokaitināts pūķis, kas spļaudītos ar dūmiem. Visi teica kaut ko pret un skaidrs, ka katrs centās pielikt šai sarunai izteiksmīgu un ērtu punktu, izveidojot īso "ko mums vajadzētu domāt un darīt" konspektu. Padoties negribējās, jādomā, ka viņas seja, kas pauda to neapmierinātību, to ari vēstīja, iespējams ar to būs gana, lai viņa justos mazāk uzvarēta sarunu divkaujā. Ar vārdiem cirst viņai nudien nepadevās tik labi, kā sist pļaukas, bet pēc kā tāda taču nekad īsti nebija vajadzības.

Arh. Labi. Viņa dusmīgi izdvesa, smagi saprustojot plaukstas uz galvvidus un ļaujot sev atkrist atpakaļ mīkstajā zālē, abiem spārniem plešoties katram savā virzienā. Nu labi, sods ir pelnīts, bet tik un tā nav skaidrs - kāds sods? Turklāt šeit sēdēt un gaidīt, tas bija gana mokoši. Viņa nebija pacietīga dvēsele, nevienam tas nebija noslēpums un ja viņiem te būs jāaizvada vēl viena diena un nakts, pārējie serafi par šo faktu nepriecāsies, jo pati Sariša vārīsies un ārdīsies varen ilgi un pamatīgi.

[josephine]

Hava atsēdās zālē blakus Sarišai un pieklusinātākā balsī centās sevi paskaidrot - Es nemeklēju kašķi, nedalu puses, kurš vienā, kurš otrā. Saprotu, kā tevi, tā pārējos, tikai gribēju parādīt arī citu perspektīvi uz lietām - Hava veltīja Sarišai maiguma un mīlestības pilnu violēto acu skatienu, viņas vārdi nāca no sidrs - Piedod, ja šķitu uzbrūkoša, tāds nebūt nebija mans nolūks, turklāt, lai kas arī mūs sagaidītu, visprātīgāk ir turēties kopā un neļaut spekulācijām par nākotni sadalīt mūs karojošās frontēs, kaut tikai sarunās. Daudz vairāk mēs iegūsim cenšoties izveidot kopēju uzticēšanos viens otram un komandas vienotību, tad no tiesas būsim stipri un spēsim pārvarēt jebkādus izaicinājumus. -

[washulis]

Havas pienākšana klāt sākumā samulsināja, jo ko gan viņa vēlējās teikt? Izrādās, ka ta bija... nē, ne atvainošanās, jo īsti jau nebija par ko, vai ne? Sariša vienkārši kārtējo reizi aizkūrās, tāpēc mirkli lūkojās uz Havu ar patiesi neizprotošu skatienu, tad to nolaida. Ai, nē. Uzbrūkoša nebiji. Man vienkārši negribas sodu, tāpēc tā sapiktojos. Turklāt man neticas, ka pārkāpums bijis tik dikti liels. Tā gan bija mazākā problēma. Sodu var paciest ar spītu, bet samierināties ar faktu, ka viņi bija sevi apkaunojuši Valdnieka, ģimenes un pārējo acīs, tas jau sāpēja, to salabot būs grūtāk.

Kaut kur jau tās savas bailes un negācijas bija jāizgrūž un kas tik nav labāks par centieniem visiem un sev iegalvot, ka viss būs kārtībā? Ja sods būs jāizcieš kā komandai, tad es nevaru nepiekrist. Viņa vēlāk vēl piebilda, nedaudz saraucot uzacis, kad pacēla violetās acis augstāk, lai nopētītu, kā saule viz Havas gaišajos matos. Bet tur jau tā lieta, neviens neko nezina un es neesmu pacietīgs serafs. Jeb vienkārši, neņemiet Sarišu vērā. Viņa var sarunāt visu ko.

[josephine]

Hava saprotoši uzsmaidīja Sarišai un pietrausās atkal kājās, ar zināmu iekšēju apņēmību. Drīz! Spriedumu varēja just tuvojamies, un ne cik daudz vairs, līdz taps zināmi kādi, kaut niecīgākie jaunumi. Hava par to bija pārliecināta. Viņa vēlreiz piegāja pie salas maliņas, šoreiz skatu pievēršot Metatrona iespaidīgajai pilij.

[Rouzijs]

Sarunās negribējās vairs iesaistīties tāpēc Meja staigāja šurpu turpu labi apzinoties, ka tas varētu arī kādu ļoti kaitināt, bet... viņa... ko viņa darīja? Dungoja kādu klusu dziesmu un ļāva kājām skart maigos zāles stiebrus, glāstīt kailās pēdas un kaut nedaudz sajust mierinājumu, lai vai kāds būtu sods Astindela bija viņas mājas. Astindela mita katrā zāles stiebrā un iedomājoties par to vien, viņa pasmaidīja. Pat ja gaidāmais sods vēl joprojām biedēja, nē, drīzāk biedēja neziņa.

Rokas šūpojās dungotās dziesmas ritmā, te sev priekšā, te aizmugurē, kamēr viņas melnie spārni tika lēnām izstaipīti, visu nakti nekustīgi stāvam pie salas malas pēkšņi varēja sajust nogurumu, viņa palūkojās uz ēdienu un tad violetais skatiens pievērsās Joelam.
"Kā tu šādā brīdi vari ēst?" Piemēram Mejas vēders sen jau bija pārvērties par uztraukumu sažņaugtu kunkuli un lai viņa sevī iedabūtu ēdienu? Nu nē... protams, tumšmate apzinājās, ka iespējams būtu labāk paēst, atgūt spēkus, nevis sevi novārdzināt, bet ko viņa nevarēja izdarīt, to nevarēja. Tad jau drīzāk vieglāk būtu kādu pieveikt kaujā, vai trāpīt bultu auglī no piecsimt metru attāluma.

[Whitefox]

Visas varbūtības un žēlošanās pamazām sāka krist uz nerviem. Savu viedokli viņš bija izteicis un ar to pietika. Ieslīgt diskusijās nebija jēga. Atkāpies no diskutējošās grupiņas, Ramiels pievērsa skatienu tiem serafiem, kuri bija nolēmuši uzkrāt spēkus ēdot. Tomēr Ramiels nedevās pie viņiem, bet arī nepalika pie diskutētājiem.
Nostājies klusākajā salas nostūrī, jaunais serafs domīgi vērās apkārtnē, bet skatiens neapstājās vienā vietā uz ilgu laiku. Viņš gaidīja, kad beidzot tiks izkliedēta šī nervozitāte, kas bija apsēdusi visus serafus kā neārstējama kaite.

[Aiva]

Sardiels klausījās kā pārējie sarunājas, taču tad rīta izsalkums lika sevi manīt.

Žēl, ka par to Valdnieka vārda svarīgumu neviens vakar neiedomājās, viņš nodomāja, tomēr paturēja neizteiktu. Galu galā, pats nebija labāks, tāpat aizskrēja pārējiem līdzi.

Brīdi vēl pār serafu valdīja doma ieturēt gavēni, bet tad pāris ēdošo radītais , kaut niecīgais, troksnis, lika arī Sardielam pievienoties viņiem. Kāds auglis, un malks ūdens, tas gan bija viss, ko viņš atļāvās apēst.

[echo3]

Ereijass ātri tika galā ar tiem dažiem augļiem, kurus bija izvēlējies apēst. Izdzēris vēl dažus malkus ūdens, viņš klusā balsī pateica, - Paldies! - Kāds taču bija šurp atgādājis gan ēdienu, gan augļus? Lūk, tam nezināmajam tas arī tika teikts. Jēgas stāvēt lapenē nebija, sarunāties Ereijasam negribējās, un viņš nolēma darīt to, ko jaunajam serafam bija mācījuši viņa vecāki.

Ereijass devās ārā no lapenes uz to saliņas malu, kurā lēca Astindelas rīta saule. Apsēdās tik tuvu malai, cik maģija ļāva, ar seju pret sauli, un iegrima meditācijā. Baltie spārni lēni "izplauka" no serafa muguras. Nenoskaidrotais jautājums nebija vis, kāds ir bijis pārkāpums, un kāds par to pienāksies sods, un kā to pārdzīvot. Ereijass vēlējās noskaidrot, kas viņam raksturā bija pietrūcis vakar, kad bija ļāvies biedru aicinājumam doties uz Vārtiem. Pirms nedaudzām minūtēm viņš pats to bija nosaucis par muļķību. Muļķība gan var tikai palikt pāri, nevis pietrūkt...

[Septīma]

Selebriāna sēdēja salas krastā, viņas spārni bija nozuduši un violetās acis zaigoja skumjās. Dziedniece nožēloja savu izdarīto. Viņa zināja, ka vajadzēja klausīt valdnieka Metatrona pavēlēm. Ka, lai vai ko, nevajadzēja doties un censties lūkoties pāri Vārtiem. Tomēr pārējo piedāvājums bija tik vilinošs! Briāna nekad nebija varējusi pretoties avantūristiem, viņai noteikti bija jāpiedalās! Vai par to jauno serafi varēja vainot? Viņi visi tikai gribēja palūkoties... Taču viņi tapa pieķerti. Meitene saprata, ka sods būs pelnīts, taču bija bail. Un nevis par sodu pašu, bet par to, kas būtu noticis, ja viņi būtu atvēruši Vārtus. Un pārliecība, ka tas nebūtu bijis nekas labs. Viņi varēja iznīcināt cilvēkus, eņģeļus vai citas būtnes! Nodarīt kādam pāri! Selebriāna kā dziedniece nespēja to izturēt. Viņa savā ziņā pat jutās laimīga, ka viss ir kārtībā. Ka viņi vēl joprojām ir Astindelā. Un Metatronam, lai arī dusmīgam, nekas nav nodarīts.

Kad Hava pienāca pie krasta, meitene pacēla savu žēlo seju pret serafi. Mēs neatvērām Vārtus, tāpēc nekāds ļaunums nav nodarīts, vai ne? Cerība labās un trauslās būtnes balstiņā strāvoja kā vijoles skaņa, kamēr viņa ar kailajām rokām bija aptvērusi saliektos ceļgalus.

[Sindra]

Nebija jau tā, ka kāds speciāli mocīja jaunos serafus, liekot tiem neziņā gaidīt... laikam jau neizbēgamo, jo diez vai kādam no viņiem varētu ienākt prātā pretoties valdnieka pavēlēm.
Viņiem bija jāgaida, jo naktī, kad pārdrošie jaunuļi bija devušies iekarot Vārtus, tomēr visi gulēja. Nu, gandrīz visi. Izņemot sargus, kuri bija pieķēruši jaunos pārgalvjus.

Tagad laikam bija tas laiks, kad neziņa atrisināsies, bažas izklīdīs, vai arī tieši otrādi, pastiprināsies bailēs par gaidāmo, jo salas virzienā, no pils puses, devās kāds stāvs.
Serafu, kurš ieradās pie jaunajiem sauca Aivens.
Viņš bija valdnieka jaunākais dēls. Taču padomē nesastāvēja un kopumā pret viņu varēja izturēties, kā pret parastu serafu, kurš vienkārši dzīvo Metatrona pilī. Aivens nepieprasīja, lai viņa priekšā kāds klanītos, lai sauktu viņu par princi, vai kādas tamlīdzīgas lietas. Visas hierarhijas jaunajam eņģelim bija visai vienaldzīgas un arī darīja viņš parastu darbu. Nu, ja tā varēja izteikties. Patiesībā, Aivens uzraudzīja pasauļu robežas un pieskatīja, lai Astindelā neieklīstu nevēlamas būtnes no citām pasaulēm.

Nolaidies uz salas malas, eņģelis lika saviem baltajiem spārniem sakļauties un izzust. - Labrīt! - Aivens pasveicināja jauniešus, un it kā nekas īpašs nebūtu noticis, aizgāja līdz augļu traukam un paņēma no tā vienu dzeltenīgu, sulīgu un nogatavojušos ābolu.
Tā kā jaunie serafi bija devuši priekšroku sēdēšanai zālē, nevis gultā, Aivens apsēdās uz gultas malas un paaicināja jaunos, lai tie visi sapulcētos viņa priekšā, nevis atrastos viņam aiz muguras, vai kaut kur sānos.
- Es domāju, ka jūs jau apzināties, ka jūsu pagājušās nakts piedzīvojumi nebija īsti prātīgi. Valdniekam tas nemaz nepatika. Un, tā kā jūs kopš vakardienas esat pieauguši, jums pienākas sods. Metatrons saprot, ka savā ziņā jūs to darījāt vairāk ziņkāres dēļ, nevis tādēļ, ka vēlējāties tīšām pārkāpt visiem zināmu likumu, ka mums nav ļauts atvērt Vārtus. Tādēļ viņš jums dod iespēju mācīties un apmierināt savu ziņkāri pildot dažādus uzdevumus citās pasaulēs. Diemžēl, jums nav iespēju atteikties un jums ir viena diena laika atvadīties no saviem mājiniekiem un rīt, dienai austot, šajā pašā laikā, es jūs gaidīšu "Arku Dārzā." - Aivens pamāja uz zemi, kur no salas, labajā pusē atradās tāds kā parks, kurā starp ziedošiem kokiem un krūmiem atradās daudz senatnīgu arku. Tur šobrīd varēja redzēt arī pastaigājamies Gabrielu un Tiaru. Viņi acīmredzami par kaut ko sparīgi diskutēja, līdz Gabriels apstājās pie vienas no arkas un pieskārās tai ar roku, likdams arkai izgaismoties baltā gaismā, tad viņš izgāja tai cauri. Izzuda skatienam. Tiara palika viena un vēl kādu brīdi pastaigājusies, sieviete savēcināja spārnus un aizlidoja uz Metatrona pili. Droši vien no šī skata varēja noprast, ka arkas ir ejas uz citām pasaulēm.

- Jūsu pirmais uzdevums būs, doties uz Morveru un atrast tur Annekes noklīdušo kaķēnu. -
Anneke bija viena no dziedniecēm. Viņu allaž varēja sastapt dziednīcā, kas atradās austrumos no valdnieka pils. - Kaķis neizskaidrojamā veidā ir pārkāpis pasauļu robežas. Taču mēs viņu gribam atpakaļ. Metatrons domā, ka jums tas būs pa spēkam.
Es saprotu, ka tā būs jūsu pirmā reize, atrasties kādā citā pasaulē, ārpus Astindelas. Jums noteikti vajadzētu painteresēties par pasauli, uz kuru grasāties doties. Jāsarunā, kurš parūpēsies par pārtiku un citām jums nepieciešamām lietām. Kā arī, es domāju, ka vismaz vienam no orākuliem vajadzētu nodibināt saikni ar mani. Es gan brīdinu, ka negrasos meklēt kaķi jūsu vietā, taču mēs nevēlamies, lai jūs aizietu bojā svešā vietā, jo apjukāt un nezinājāt, ko iesākt. - serafa skatiens pārslīdēja pār jauniešiem.
Vai viņiem bija kādi jautājumi?

[Roviela]

Rīts bija klāt, un re! Vēstnesis arī. Joels viegli paklanījās Aivenam, lai arī zināja, ka tam goda izrādīšanas un citas lietas ir visai vienaldzīgas.
Annekei pazudis kaķēns! Bet kā? Kā tas var tikt citā pasaulē?
Jaunā serafa zinātkāre bija pamatīgi iekurināta, tā priekšā nobāla pat fakts, ka tas ir sods. Nevienam taču nepatīk klejot pa citām pasaulēm, jo tas ir tik nejauki un grūti, uzturēties tur, toties uzzināt, kā kaķis no šīs pasaules ticis citā, ir svarīgi.

Viņā paskatījās uz "Arku Dārzu", lai zinātu, kur tas ir.
- Kāda ir šī pasaule - Morvera? Kur mēs varam uzzināt par to? - viņš domāja, ka no tā būs atkarīgs, ko ņemt līdzi, cik daudz, un kā būs jāizskatās tur. Tieši kā Aivens teica - uzziniet. Bet kur?

- Es esmu ar mieru nodibināt saikni ar tevi, - orākuls pieteicās. Viņam vienkārši patika Aivens, un, galu galā, Joels bija izvēlējies orākula darbu. Tātad ar to jāsāk.

- Ā! Vai mēs drīkstam parunāt ar Anneki?
Kas kaķēnam garšo, un kā tas izskatās, galu galā. Citādi būs pagrūti to atrast, jo Joels bija pārliecināts, ka citās pasaulēs serafiem būs ar mieru sekot visi kaķi pēc kārtas.

[echo3]

Ereijass tā arī nebija ticis skaidrībā ar jautājumu, - kā viņam vakar bija pietrūcis, kad viņš sajuta, ka gaidītais vēstnesis ir klāt. Brītiņš vēl pagāja, līdz jauneklis piecēlās un aizgāja līdz lapenei, kur ieraudzīja, ka ieradies Aivens. Viegli palocījis galvu sveicienam, Ereijass bija gatavs klausīties, ka sakāms Metatrona jaunākajam dēlam.

Dzirdēt, ka sods būs piedzīvojumi, patiešām bija atvieglojums, lai gan Ereijass saprata, ka ir pilnīgi nesagatavots ceļošanai uz citām pasaulēm. Arī par Morveru viņš neko nezināja. Bet pagūs uzzināt, tas nebūtu tagad uzdodams jautājums. Tā vietā jaunais serafs izspēra reizē ar Joela pēdējo jautājumu, - Kādā krāsā ir kaķis, kāds tam vārds, un kas viņam garšo?

[Whitefox]

Beidzot ieradās ziņnesis vai vismaz viņa tā šķita. Tas bija Aivens. Ramiels izkustējās no savas vietas, lai dotu pieklajīgu galvas mājienu kā sveicienu un dotos pie viņa, kā gan jau visi pārējie to darīja. Viņš nostājās Aivena priekšā un gaidīja, ko tad viņš paziņos, jo bez iemesla gan jau nenāca pie viņiem.
Savu pārsteigumu Ramiels neizrādīja. Viņš vēroja un klausījās, klusēdams. Līdz viss tika viņiem pateikts. Tātad viņiem būs jādodas uz Morveru. Viņa ģimene nejutīsies pārāk sajūsmināta par to, ko viņš izdarījis, bet vismaz no šī visa pasākuma, viņš bija ieguvis kopā ar pārējiem iespēju doties ārpus mājām. Varbūt tas bija sods, bet kaut kā Ramielam tas šķita vairāk intriģējoši. Vainas apziņa apslāpa kā uguns liesma zem ūdens šalts.

Jautājumus uzdeva pārējie, bet Ramiels pacietīgi klausījās un izveda no tā visa secinājumus. Viņa prātā bija uzradies jautājums vai viņi bija gatavi piedzīvojumiem? Ramiels noteikti. Bet vai viņi fiziski bija gatavi darīt kaut ko ārpus ierastā? Nepārliecība nebija Ramiela emociju sarakstā. Vai nu viņš bija, vai nu nebija gatavs. Vidus ceļa nebija.
Kā atvieglojums nāca tas, ka viņi netiks nekā citādi sodīti. Vai ir vēl kas par ko mums būtu jābūt informētiem? Drošības pēc viņš pieklajīgā balsī vaicāja Aidenam. Nekad jau nevarēja zināt, kas tai Astindelā bija un pie kā griezties pēc jautājumiem? Kaut kā nešķita, ka Aivens būs tas, kas paskaidros, kas tai Morverā atradās.

[washulis]

Un patiesības mirklis bija klāt. Labi, ka šurp bija devies Aivens, nevis kāds cits, jo pret šo serafu viņai Sarišai noteikti bija lielākas simpātijas, nekā pret tiem, kuru priekšā jāklanās. Nosēdusies gultas priekšā, viņa klausījās, atkarot muti mirklī, kad tika paziņots, kās grasās būt sods. Ceļojumi uz citām pasaulēm? Un to viņi sauca par sodu? Tiesa, kad atklājās, viņiem jāmeklē pazudis kaķis, noteikti gribējās iespurgties un paziņot, ka tas taču nav nopietni, bet viņa sadūšojās, lai tomēr paklusētu. Tomēr būs žēl pamest ģimeni, bet tas taču nebūs uz ilgu laiku, vai ne? Viņi taču nešķirsies mūžīgi, tikmēr jau viss būs kārtībā.

Hmm... izdibināt, kādu pārtiku mums vajadzēs, varēs pa lielai daļai zinot, kur dodamies. Kas zina, varbūt viņus izmetīs tuksnesī un pārtikt no sausiņiem tur nu nekādi nevarēs. Lai nu kā, Joels jau bija pasteidzies ar svarīgākajiem jautājumiem, tāpēc Sariša varētu nesteigties ar savu viedokli, bet tomēr ierunājās: Es varētu parūpēties par ēdamo. Bet mums vajadzēs vēl lietas gulēšanai, lai gan ceru, ka izdotos to kaķi atrast vienā dienā. Turklāt, bez kādas cīņas. Par to pēdējo runājot, viņa gan neiebilstu pret kārtīgu izvillošanos, bet nevienam apzināti pāri darīt viņa gan nevēlējās. Nu, vismaz nekam gaišam.

Šo rakstu rediģēja washulis: 19.11.2012 22:10

[hellwoman]

Viktorija piegāja klāt pie Joela un Aivena. Es palīdzēšu tev, Joel, kā vien nepieciešams. Mēs tāpat esam tikai divi vienīgie orākuli. vainīgās actiņas mirdzēja, uz āru izgaismojot skumjas, taču uz iekšu pilnīgu sajūsmu, ka viņi tiks uz citu pasauli, citu vietu un ka viņas neprātīgā iegriba ir izdevusies labāk kā varēja cerēt. Piesakos savākt informāciju par pasauli, tikai norādiet, kur to meklēt. padevīga, apņemšanās pilna balss labot savu kļūdu. Spārni gan noslēpti, bija bail, ka to melnā krāsa atklās viņas pašas melnumu.

[Rouzijs]

- Dod iespēju mācīties un apmierināt savu ziņkāri pildot uzdevumus citās pasaulēs? - Meja pārjautāja, tas izklausījās gaužām nepareizi, it kā no viņiem gribētu tikt ātrāk vaļā, turklāt, karotājai nepaslīdēja garām tas, ka Aivens nebija neko pateicis par atgriešanos atpakaļ mājās. Vai viņš varēja to vienkārši aizmirst? Un kāpēc neviens neiedomājās neko pajautāt? Izskatījās, ka visi bija vienkārši gatavi doties ceļā, bet Meja nevēlējās pamest savas mājas, viņa te bija uzaugusi un ja nu ar viņiem kaut kas notiek?
- Kad mēs varēsim atgriezties mājās? Cik saprotu, tad uzdevumi būs varāk kā tikai atrast to kaķēnu, cik īsti un ar ko lai mēs rēķināmies? - Ne jau par velti Aivens teica, ka viņu pirmais uzdevums ir doties uz Morveru un tur atrast kaķi, viņš neteica pirmais un pēdējais. Meja palika aizdomīga, rokas neviļus sakrustojās pār krūtīm it kā mēģinot norobežoties no sarunas, kamēr violetās acis vērās uz Aivenu gaidot atbildes.

- Protams, nedomājat, ka es kaut kā apšaubu valdnieka lēmumus, vienkārši es vēlos zināt, kas mūs sagaida, es darīšu visu, ko Metatrons liks, bet informācija ir pārāk maz un doties uz svešu mums nezināmu, iespējams, lielu pasauli tas ir gluži kā meklēt adatu siena kaudzē. - Jā, viņiem bija jāuzzina, viss sīkāk par to pasauli, kur viņi dosies, bet tomēr... uzzināt visu nepieciešamo nevarēja vienas dienas laikā, turklāt Meja šo dienu patiešām vēlējās pavadīt kopā ar saviem mīļotajiem, skatiens beidzot novērsās no Aivena un palūkojās uz "Arku dārzu", turklāt pēc serafa vārdiem varēja spriest, ka briesmas viņiem uz šīs Morveras draudēs. - Mēs nevēlamies, lai jūs aizietu bojā svešā vietā... - Veselais saprāts burtiski prātā kliedza un sāka šaubīties par visu notiekošo, pat ja viņa bija karotāja un nemūžam nepadotos.
Bet nedaudz jau tirdīja ziņkārība, kas atrodas citur, tomēr... Meja vēlējās zināt, kad viņi varēs atgriezties Astindelā.

[Roviela]

Sudrabmatainais serafs pateicīgi uzlūkoja pienākušo Viktoriju. Kur nu! Viņam prātā nevarēja ienākt, ka kāds no eņģeļiem būtu pavisam bez godaprāta. Tā nemēdza būt, tādas būtnes nemājoja te, Astindelā, to vieta bija citās pasaulēs. Egoistiski eņģeļi gan gadījās, lai arī bija retums. Joels pats līdz šim nebija sastapis nevienu.
- Paldies, es ar prieku pieņemu tavu piedāvājumu, - viņš atbildēja.

Meja! Viņa taču bija karotāja, un tikko apliecinājusi, ka ir pieaugusi!
Joels izbrīnījās un iesmējās par viņas nopietni teiktajām bažām. Jā, protams, bet tas taču ir sods! Neviens viņiem nesola vieglas dienas, un, skaidrs, ka uzdevumi var būt vairāki.
- Vispirms godam jātiek galā ar šo uzdevumu, - orākuls atgādināja. Jā, ja viņi netiks galā, tad, iespējams, būs spiesti palikt citās pasaulēs tik ilgi, kamēr atradīs kaķēnu. Kaķēnu, kurš nezināmā veidā spēj pārvietoties starp pasaulēm. Kurš zina, kurā pasaulē viņi to atradīs? Un kad? Atgriezties viņi drīkstēs tikai pēc tam.
Vai tad tā nav pareizā lietu kārtība?

[Andromeda]

Aivenam ierodoties, Eoins bija visas acis un ausis. Pieklājīgi paklanījās, kaut arī nebija nepieciešams, un uzklausīja, kas viņam sakāms. Lūk, arī visu gaidītais sods, bet vai tiešām meklēt noklīdušu kaķēnu? Nopietni? Lai arī darīšana bija citās pasaulēs, Eoinam uzdevums šķita aizdomīgs. Noteikti nebūs tik vienkārši, kā varbūt varētu šķist.

Labprāt uzzinātu, ko vairāk par Morveru, kā arī piekrītu Joelam, ka būtu labi, ja būtu iespēja aprunāties ar Anneki. Vai šāda iespēja viņu satikt mums būs un kur mēs varam iegūt informāciju par pasauli? Eoina balss noskandināja jautājumus kā sidraba zvans rasainā rītā. Viņš bija gatavs ķerties pie darba kaut tūliņ.

[Sindra]

Ak, nu jā. Viņi bija jauni un vēl neko daudz nezināja.
Aivens pamāja uz Metatrona pils pusi. - Pilī ir bibliotēka. Tur varēsi sameklēt informāciju par Morveru. Varu pateikt, ka ir samērā jauka pasaule. Tur ir silts un patīkami. Vietējie iemītnieki ir draudzīgi. Tikai jāuzmanās no džungļiem un plēsīgiem zvēriem. Jo var gadīties, ka tie gan jūs vēlēsies apēst brokastīs. - bet tad atkal... viņiem šeit bija tik daudz karotāju, ka diez vai vajadzēja uztraukties par zaudēšanu cīņā pret vietējo faunu.

- Anneki? - Aivens pārjautāja un apstiprinoši pamāja. - Jā, taču neejiet viss bars. Kādi divi varētu aiziet. Ziniet kā... dziednīcā tomēr jāsaglabā mieru un klusumu. - un diez vai miers un klusums būs iespējams, ja tur ieradīsies vesels bars serafu.

Saikne, jā. Aivens padeva Joelam savu roku, lai ļautu plaukstai uzgult uz jaunā serafa apakšdelma un viņš tāpat novietotu savu plaukstu uz viņa rokas. Vietā, kur atradās sudrabains simbols, kas vēstīja viņu piederību serafu rasei. Kā arī zvērestu pakļauties Metatronam.
Šie jaunie serafi savu simbolu bija ieguvuši tikai vakardien. Sasniedzot Pirmo soli.
Aivena skatiens ielūkojās jaunā orākula acīs un uz mirkli viņa acis iezaigojās baltā, maģiskā gaismā, sagaidot tādu pašu atbildi no Joela acīm. Maģija tagad vienos viņus. Saikne.

Nodibinājis saikni, Aivens palūkojās uz Ereijasu, kad karotājs bija uzdevis savus jautājumus. Nu ja. Ļoti praktiska pieeja. Bez kādas liekas lirikas.
- Kaķēnu sauc Nuī. Viņš ir gaiši oranžs, ar spilgti zaļām acīm. Izskatās... kā jau mūsu kaķi. - iespējams, ka jaunie serafi nezināja, ka citās pasaulēs kaķi mēdz būt savādāki. Bez spārniņiem.
Tomēr, lai arī Astindelā dzīvojošajiem kaķiem bija spārni, viņi tos neizmantoja lidošanai. Iespējams, ka tas deva kādas priekšrocības meklējot noklīdušo Nuī. Vismaz uz mākoņa tas nesēdēs. Diemžēl koku biezokņos gan varētu būt.
- Es nezinu, kas viņam garšo. - Aivens paraustīja plecus. Tik labi to mazo minku viņš nemaz nepazina. - To jūs varat pajautāt Annekei, ja jau iesiet pie viņas. - dziedniece noteikti zinās labāk, kas viņas mīlulim garšo.

Ramiela jautājums bija pārāk nekonkrēts, lai Aivens spētu uz to tā atbildēt. Viņš mirkli apdomājās, skatienam aizkavējoties pie melnspārnotā eņģeļa. Un kamēr viņš prātoja, turpat blakus arī bija sadzirdama Sarišas balss.
- Jums noteikti jāzin, ka tas nebūs nemaz tik vienkārši. Un visādi var gadīties. Bet pārējo informāciju jūs iegūsiet paši. Vai nu tagad, bibliotēkā, vai atrodoties Morverā. -

Lūk! Mejas jautājumi lika Aivenam pieklust un skatiens mirkli pakavējās pie pusapēstā ābola. Lai tikai tad atgrieztos pie meitenes, kura nesa viņa mātes vārdu.
- Jā, Meja. Tas ir sods. Tādēļ jums jāmeklē adata siena kaudzē. - vai tad viņa to nesaprata?
Bez tam... - Jūs esat izraidīti no Astindelas. - Aivens nevēlējās to teikt, taču, lai jaunieši saprastu, ka te runa nebija par vienkāršu aizejiet un paskatieties, kā klājas citur uzdevumu, viņš tomēr to pateica. - Tas nozīmē, ka jūs nevarat vienu dienu pavandīties pa Morveru, kaķi tā arī nesameklēt un kad jums apnīk, atgriezties savās mājās, gultiņās.
Jūs sameklēsiet kaķi Morverā un atvedīsiet viņu atpakaļ uz Astindelu. Tikai tad, kad jūsu rokās būs kaķis, jūs drīkstēsiet atgriezties mūsu pasaulē. Bez kaķa nekas nesanāks. Bez tam, jums būs tikai diena laika atpūsties un tad jūs dosieties nākamajā uzdevumā. Lai atgrieztos tikai tad, kad būsiet to izpildījuši. Un tā tik ilgi, līdz Metatrons teiks, ka ir gana un jūs savu vainu esat izpirkuši. - vai tagad viss bija skaidrs?

[Aiva]

Saprotu un pieņemu. - Sardiels palocīja galvu pret Aivenu, tad paskatījās pret pārējiem. - Nezinu kā jūs, bet es labāk eju uz bibliotēku uzzināt ko vairāk par Morveru, tās iedzīvotājiem un ar ko mums tur varētu būt darīšanas, nekā runājos ar kaķa ...

Pēkšņi serafs apklusa pusvārdā.

Sakiet, tas taču nevarētu būt tā, ka kāds no Morveras puses ir 'palīdzējis' tam kaķim pazust? - viņš neticīgā tonī painteresējās.

Pat pašam nule izteiktais jau likās galīgi neiespējams.

Šo rakstu rediģēja Aiva: 21.11.2012 19:01

[Andromeda]

Te nu Eoina aizdomas apstiprinājās. Adata siena kaudzē, nu dien, gan jau arī viņiem TUR tādi kaķi vai līdzīgie ir. Aivena pēdējais komentārs jaunajam serafam iedūrās kā duncis sirdī. Izraidīts. Eoins bija dziļi satriekts, tomēr neizrādīja to vai vismaz ļoti centās. Te bija viņa mājas un nekur citur viņš negribēja būt, lai arī uzzināt kā ir citur, reizēm varēja šķist vilinoši.

Esmu gatavs doties pie Annekes! Viņš apņēmīgi teica.

[Rouzijs]

Meja nopūtās. Viņa bija izraidīta no savām mājām un nebija ne jausmas cik ilgs laiks būs nepieciešams, lai atrastu to kaķi, lai atgrieztu viņu atpakaļ un pēc tam... uzdevumi sekos cits citam? Ja nu tā un ja nu kāds no viņiem iet bojā kādā pasaulē? Un neviens nepaspēj izglābt baru tikko pieaugušu serafu? Jebkurā gadījumā Mejai tas nepatika un likās pārāk aizdomīgi it kā no viņiem Metatrons vēlētos tikt pēc iespējas ātrāk vaļā, jo viņam uz šīs brīnišķīgās zemes nebija vajadzīgi tādi noteikumu pārkāpēji... kauna traipi.

"Man viss ir skaidrs, bet jūs sakāt, ka mums ir jāuzmanās no džungļiem un plēsīgiem zvēriem, ja nu kaķis ir tieši tur un kāds plēsīgs zvērs to ir apēdis pusdienās? Ko tad mums darīt?" Protams, Mejai īsti nepatika doma par beigtu kaķēnu, bet ja būsim reāli, tā varēja notikt, vai arī tam kaķēnam bija kādas spējas, kuras Aivens nebija pieminējis?

"Es došos tev līdzi, Sardiel." Arī Meja uzskatīja, ka labāk būtu iepazīt gaidāmo pasauli, lai zinātu ar ko rēķināties, nevis noskaidrotu, kas kaķim garšo.

[echo3]

Ereijass uz mirkli aizvēra acis. Aivena vārdi novilka nepārkāpjamu robežu starp desmit neapdomīgajiem jauniešiem, pie kuriem piederēja arī Ereijass, un pārējiem serafiem. Izraidītie, līdz būs nopelnījuši piedošanu. Bet jaunais karotājs bija mācīts valdīt pār sevi un bija nolēmis pierādīt, ka Pirmais Solis nav velti sperts. Mirklis bija garām, un violetās acis atkal droši raudzījās pasaulē.

Es labprāt dotos pie Annekes noskaidrot visu par Nuī. Vai mums ar Eoinu nepievienosies arī Tu, Hava, vai Tu, Selebriāna, vai Tu, Ramiel? - Ereijass nosauca dziednieku vārdus. Galu galā Anneke arī ir dziedniece, pieredzējusi dziedniece. Varbūt viņai atrodas kāds vērtīgs padoms ne tikai pazudušā kaķēna sakarā? - Domāju, pārāk ilgu laiku mums tas neaizņems. Parunāsimies, un dosimies uz bibliotēku. Gan jau arī mums kas lasāms atradīsies.

Un tad, kad būs zināms, kāda ir Morvera, Ereijass dosies uz mājām. Lūgt piedošanu saviem vecākiem. Un, protams, sagatavoties Metatrona uzdevumam.

[Roviela]

Joels nebija nobijies un nešaubījās, ka viss ir tieši tā kā Aivens teica un kā viņš pats domāja. Satraucies gan! Kā ne, ja būs jāatstāj drošās mājas un jādodas bīstamos uzdevumos.
Paspēris pāris soļus, lai pietuvotos Metatrona jaunākajam dēlam, viņš uzlika savu plaukstu uz otra serafa simbola un ieskatījās viņa acīs. Joela acis atbildēja ar baltu maģisko gaismu Aivena maģijai. Tas vajadzīgs, lai viņi spētu sazināties no jebkuras vietas.
Tagad visiem būs jāsargā viņš, Joels, jo tikai tā būs iespēja kaut teorētiski pasaukt kādu palīgā. Serafs to neteica skaļi, tas bija saprotams tāpat.
Tas bija gauži dīvaini - pirmo reizi nodibināt Saikni.

- Jā, es arī sodu pieņemu, lai gan mana ziņkāre ar to nav apmierināta. Tas viss daudz iemācīs, bet neatbildēs uz jautājumu - kas ir aiz Vārtiem? - orākuls šķelmīgi noteica sudrabainajiem matiem noplīvojot.
- Es iešu uz bibliotēku, - viņš izvēlējās turpmāk darāmo. - Tad tiekamies tur. Vispirms jānoskaidro, kāda tā ir pasaule, tad būs skaidrs, kas jāņem līdzi.

[washulis]

Tas vārds "izraidīti" bija kā adatas urķēšana ausī, lika salēkties, justies bezgala nepatīkami, bet adata ir tik maza, ka nevar lāga izvilkt laukā, tad atlika tik samierināties. Izraidīti. Tas izklausījās tik nežēlīgi! Es pievienošos tiem, kas bibliotēkā. Viņa pēc ilgākas klusēšanas pauzes piebilda. Ne tik tāpēc, ka ticēja, bibliotēkā būs vērtīgāka, bet arī tāpēc, ka baidījās, traucēs kādām dziednīcas aurām ar savu nemierīgumu un nereto skaļumu.

Tad tas pagaidām ir viss, ne tā? Viņa vēl apvaicājās, cerībā, ka nu varēs ķerties pie darba, lai nevajadzētu pārāk ilgi prātot par to, kā vārds "izraidīti" liek viņai justies. Galvas ierakšana pienākumos bija gudrākā lieta, ko šobrīd darīt, ne tā? Tad ātrāk varēs atrast kaķi, ātrāk atkal atgriezties... lai ātrāk atkal dotos prom. No vienas puses tas taču bija piedzīvojums. No otras, viņa baidījās no tā, ko redzēt. Vai viņa vēlējās redzēt, kas ir aiz Vārtiem? Jā, bet palikt reizē drošībā un kur ir lielāka drošība, kā Astindelā? Tā nudien bija dilemma un Sarišai dilemmas nepatika, tās prasīja pārāk daudz domāšanas un rēķināšanas, viņa šādām lietām nebija radīta. Nudien ne. Kāds man palīdzēs ar pārtikas sagādi? Viņa vēl ievaicājās, nopētot biedrus. Negribētos izgāzties viņu pirmajā "misijā," jo nav viena pati iedomājusies visu, kas viņiem būtu nepieciešams.

[Whitefox]

Jauki, viņiem bija jānoķer kaķis un bez tā nevarēja rādīties mājas. Nebija jau tā, ka Ramielu tas īpaši traucētu. Viņš bija pārliecināts, ka visi kopā viņi spēs atgūt valdnieka labvēlību un sodu viņi izcietīs godam. Arī par noteiktajām briesmām, kas gan jau viņus piemeklēs šajā piedzīvojumā, Ramiels neuzskatīja, ka viņi nespēs stāties pretī. Viņiem bija karotāji, dziednieki, kuru starpā bija viņš pats un, protams, arī orākuls. Vai tā nebija pietiekami laba kombinācija? Ramiels nolēma, ka īpaši ne sevis žēlošana, ne bailes spēs palīdzēt izturēt šos pārbaudījumus. Bez tam viņi visi kaut kur sevī zināja, ka viņi vēlējās doties ārpus mājām, ārpus drošības. Vai tas viņiem nedos iespēju būt gudrākiem prātā un spēcīgākiem gan raksturā, gan ķermenī?

Tikai Aivena vārdi par izraidīšanu lika Ramielam iekšēji nodrebēt. Kad tas tika pateikts šādi, tad viss iekšā sagriezās nepatīkami. Ģimene. Noteikti viņi nebija priecīgi, ka Ramiels bija devies līdzi citiem. Vismaz viņi tā padomās, ka Ramiels sekoja, lai gan viņš nesekoja nevienam. Viņš bija devies pēc brīvas gribas un paša ziņkāres, labi apzinādamies, ka viņus varēja pieķert, bet nu vairs to nevarēja žēlot.
Es došos līdzi pie Annekes ar jums, Ereijass. Ramiels nolēma doties līdzi. Pie dziednieces viņš varēja būt noderīgāks nekā bibliotēkā. Un pēc tam varu palīdzēt tev ar pārtikas sagādāšanu, Sariša. Viņš laipni piedāvājās palīdzēt arī Sarišai. Tas ir, ja viņa neiebilstu, ka palīdzēs Ramiels. Neko citu gan viņš īsti nepiebilda. Ramiels nebija no lielajiem runātājiem un centās neatrasties vispārējas uzmanības centrām. Tik daudz neloģiku bija viņā, bet kurš teica, ka serafam bija jābūt loģiskam?

[hellwoman]

Viktorija veica iekšēju uzvaras deju. Ne jau uz Vārtiem viņa ierosināja doties tāpēc, lai noskaidrotu, kas ir aiz tiem, bet tāpēc, lai nokļūtu aiz. Lai arī kas otrā pusē nebūtu. Šis izsūtījums uz citām zemēm Viktorijasprāt, bija ģeniāls. Visi dievināja Astindelu, kamēr viņai no domas par neizbeidzama māju mīlestību uzdzina vēmienu. ”Palīdzēšu tiem, kas ies pie Annekes.” bibliotēkā bija jau pietiekami daudz sēdētāju. Viktorija šaubījās, ka uz visiem pietiks grāmatas, lai izpētītu vienu no daudzām zemēm.

[Sindra]

Mirkli apdomājies par Sardiela jautājumu, Aivens beigu beigās paraustīja plecus. - Patiesībā, es nezinu. Kaķis vienkārši ir pazudis. Iespējams, ka tas vienkārši ir pārceļojis uz šo pasauli, varbūt kāds tam palīdzēja. Varbūt mērķis nemaz nebija kaķis, vienkārši kaķis iekrita lamatās, to visu jums vajag noskaidrot un valdnieks cer, ka atbildes uz šiem jautājumiem viņam sniegsiet jūs. - Viņi pat nezināja, cik ilgi kaķēns jau sabijis prom. Varbūt Anneke spēs jaunajiem censoņiem kaut ko pastāstīt vairāk. Aivena rīcībā informācijas īsti nebija. Viņš bija tikai Metatrona ziņnesis, kas paziņoja jaunajiem par viņu sodu un uzdevumu.

- Jā, Meja, uzmanīties un sargāt sevi. Bet es neteicu, ka jums kaķis nav jāmeklē džungļos. Protams, pastāv iespēja, ka tas tur ir. Tāpat arī pastāv iespēja, ka Nuī ir gājis bojā. - Aivens apstiprināja meitenes aizdomas.
- Tomēr, es jau teicu. - melnmatis pasmaidīja meitenei. - Es nemeklēšu kaķi jūsu vietā. - viņi taču bija tik gudri, lai censtos pārkāpt noteikumus šeit, Astindelā. Kādēļ tagad palikuši tik nevarīgi un apjukuši?
Lai nu kā, Aivens apstiprinoši pamāja, kad jaunie eņģeļi jau sāka sadalīties, kurš dosies kurp un apēdis ābolu, serafs piecēlās.

Kas ir aiz vārtiem?
Aivens palūkojās uz Joelu. Nu jā, orākuls. Viņiem allaž vajadzēja visu zināt. Un ar visu bija tiešām domāts VISU!
- Pajautā kādreiz Gabrielam. - Aivens noteica, vairāk nekādus paskaidrojumus nesniedzot.
Tas arī viss.

Viņš aizgāja līdz salas malai un izpleta spārnus. Taču pirms aizlidot, Aivens pamāja ar roku un visa sala un uz tās esošie serafi uz mirkli bija baltas gaismas ieskauti. Viņš bija atbrīvojis jaunos serafus no maģijas, kas viņiem liedza pamest šo salu. Tagad viņi bija brīvi doties.
- Gaidu jūs rīt no rīta Arku dārzā. - Aivens atgādināja un tad devās prom.


Tiem, kas bibliotēkā.

Kā jau Aivens bija minējis, bibliotēka atradās Metatrona pilī.
Lai nonāktu pilī, serafiem bija jālido uz lielo, gaisā esošo salu. Tur pa skaistiem, koptiem dārza celiņiem varēja nokļūt līdz pils ieejai.
Savukārt pils ieeja bija vienkārši parasta arka. Nebija nekādu durvju, tik vien kā izejot cauri arkai, likās, ka viņi būtu izgājuši cauri plānai membrānai. Taču tas neradīja nepatīkamas sajūtas. Nebūt nē.

Bibliotēka atradās uzreiz pa kreisu roku. Nekur pa pili jāklejo nebija. Izejot cauri vēl vienai, mazākai, nekā ieeja pilī, arkai, starp citu, šeit arī nebija tās caurspīdīgās membrānas, jaunie serafi nonāca lielā zālē, kuras sienus rotāja milzīgi, augsti grāmatu plaukti, piekrauti pilni ar dažādām grāmatām.
Šeit kaut ko atrast pašam? Nebūtu nekādu iespēju!

Par laimi, te bija bibliotekārs. Kāds serafs krietnos gados. Viņu sauca par Semielu. Vai arī Veco Semu. Viņš allaž atradās bibliotēkā. Te arī dzīvoja. Neviens tā īsti neatminējās, ka jelkad būtu manījis Semija spārnus. Jokdariem patika lēst, ka šis esot pats savus spārnus izplūkājis, katru reizi izraujos pa spalvai, kad nav bijusi pa rokai rakstāmspalva un kaut ko steidzami vajadzējis pierakstīt. Protams, tā nebija taisnība. Lai gan... ko zini... tā brūnā spalva, kas šobrīd atradās Semiela rokās un ar kuru viņš centīgi kaut ko skricelēja uz pergamenta, aizdomīgi izskata ziņā līdzinājās serafu spārnu spalvai.

Tiem, kas dziednīcā.

Dziednīca izskatījās līdzīga Metatrona pilij. Tikai krietni mazāku izmēru un šī ēka, jebšu pils, jebšu tornis, neatradās uz lidojošas salas gaisā, bet gan uz zemes.
Ap dziednīcu bija skaists, kopts dārzs, kurā atradās lieli, allaž saulē uzsiluši akmeņi, uz kuriem serafi varēja sēdēt un nodoties meditācijai.
Arī tagad, dodoties uz dziednīcu varēja manīt, ka šur tur uz akmeņiem sēdēja pa kādam eņģelim, kuri bija nodevušies meditācijai. Tāpēc vien vajadzēja uzvesties klusi, lai netraucētu serafus, kuri bija dziedēšanās procesā.

Līdzīgi, kā lielākajai daļai serafu mājvietu, arī dziednīcai nebija nekādu durvju, tik vien kā izejot cauri arkai, viņi nonāca baltā torņa iekštelpās.
Šeit allaž dežūrēja kāds no jaunajiem dziedniekiem, lai ātri koordinētu ievainoto un slimo serafu izvietošanu pa telpām, kur tiem attiecīgi sniegtu palīdzību.
Patiesībā jau Astindelā serafiem tā īsti nekas nemēdza atgadīties. Šīs taču bija serafu mājas un nekas viņus šeit tā īsti neapdraudēja. Lielākoties ievainotie serafi tika atgādāti no citām pasaulēm, kur tiem kāds bija nodarījis pāri, vai arī tie paši sev nodarījuši pāri.

Tādēļ jaunā dziedniece ieraugot nākam tādu paprāvu serafu bariņu, izskatījās visai noraizējusies. Domāja, ka kaut kas nopietns atgadījies. Taču ievainotos viņa nemanīja un tas izsauca vēl lielāku izbrīnu jaunās serafes sejā.
- Es varu jums kā palīdzēt? - viņa uzlūkoja atnācējus, uzreiz tos pārķerdama pie dziednīcas ieejas.

[echo3]

Tiksimies rīt. - Ereijass pieklājīgi atsaucās Aivena atvadu vārdiem. Nekas viņus vairs nekavēja uz saliņas, un jaunais serafu karotājs izplēta baltos spārnus. - Dodamies mēs arī, kur nu katrs izlēmām. Ātrāk ar pētīšanu tiksim galā, vairāk laika būs sagatvoties. - Ereijass tiešām izcēlās ar tiešu un praktisku domāšanu. Izlemts ir, - tad jādara. Viņš aizgāja līdz saliņas malai un spēra soli tai pāri, uzsākdams lidojumu uz dziednīcu.

---------------

Sveicināta! - Ereijass atsaucās dziednieces vaicājumam. - Mēs meklējam Anneki, lai parunātos par pazudušo Nuī. Un tad savukārt dotos sameklēt pašu kaķi.

[josephine]

Hava visu šo laiku bija cītīgi klausījusies, neteikdama ne vārda. Sods noteikti bija atbilstošs, bet tai pat laikā – pagodinošs. Ne visi Serafi tika izpētīt citas pasaules, protams, šādi uzdevumi noteikti nebūs viegli un bez briesmām. Tomēr iespēja ceļot uz citām pasaulēm un patiesi kādam palīdzēt ir tikai LIELAJIEM, svarīgajiem, gudrajiem un pieredzējušajiem eņģeļiem. Ja jaunajiem Serafiem izdotos sevi pierādīt šajās soda ‘misijās’, tas būtu iespaidīgs panākums, turklāt neatsverama iespēja augt un papildināt savas spējas, iegūt neatņemamu pieredzi. No otras puses gan, ja piemīlīgais kaķēns būs dabūjis nelāgu galu, no Morveras plēsīgajiem zvēriem, tas nozīmētu mūžīgu palikšanu tur, jo kā bija teikts bez kaķēna nav atgriešanās, pat ne uz to pašu vienu dienu. Hava bez liekas prātošanas pievienojās tai Serafu grupai, kas devās uz bibliotēku. Mazliet juzdamās vainīga gan, jo taču tomēr bija Ereijasa uzrunāta doties līdzi pie Annekes, bet - Bibliotēka! Hava vienmēr izjuta dzīvu interesi par grāmatām un Metatrona pils bibliotēkā to bija neaptverami daudz. Ja Havai ļautu, viņa labprāt paliktu bibliotēkā, lasītu un smeltos aizvien jaunas un jaunas zināšanas. Kaut gan.. brīdi apdomājusies Hava nosprieda – kādēļ lasīt, ja nu pat ir dota iespēja visu izpētīt pašiem savām acīm. Nē, viņa ņems un veiks pierakstus. Varbūt kādam citam Serafam kādreiz noderēs. Priekš tikko saņemta sprieduma Hava bija nepieklājīgi pacilāta un iedvesmota.

[Roviela]

Joels nopietni pamāja ar galvu.
- Paldies! Noteikti pajautāšu. Līdz rītam!

Pajautāšana gan noteikti būs jāatliek līdz nezināmajam brīdim, kad viņi atkal drīkstēs mierīgi dzīvot Astindelā un Gabriels, kuru orākuls šeit bija manījis visai reti, būs iegriezies uz ilgāku laiku.

- Uz bibliotēku! - Joels itin kā komandēja, balsī bija dzirdama aizrautība un, izpletis pelēkos spārnus, orākuls metās lidojumā uz pili. Jā, serafs labprāt bibliotēkā pavadītu ilgas dienas tāpat kā Semiels, tagad nesanāca, un tomēr bija lielisks iemesls ierasties šeit.

Arka itin kā notaustīja un noglāstīja dvēseli un, noslēpis spārnus Joels pēc laiciņa jau stāvēja bibliotekāram pavisam tuvu tā, lai viņu varētu redzēt, un vēroja, kā brūnā spalva slīd pār pergamentu. Lai pabeidz teikumu, un tad... - Labrīt, Semiel, - Joels viegli paklanījās, lai arī tā nebija jādara, bet bibliotekārs bija cienījams, kamēr viņš pats - zaļš jaunulis.
- Mums vajadzētu visu, ko varam uzzināt par Morveras pasauli. Jādodas turp.

[josephine]

Hava bija cieši sekojusi Joelam, bet visu riktēšanu, bīdīšanu un runāšanu uzticēja viņam, kā ne kā, bibliotēkā viņa tomēr nebija nekas - tik zaļš dziednieks, kas neko daudz vēl nesaprot.
Bet ieelpojot bibliotēkas gaisu vien, jaunā Serafe viegli noreiba un, ja kāds uz viņu būtu paskatījies, neapšaubāmi redzētu kā staro visa Havas būtība.

[washulis]

Tā nu visa skaidrošanās bija cauri un kad visi sadalījušies pa saviem pienākumiem, Sariša pievienojās tam bariņam, kas lidoja uz Metatrona pili, lai nonāktu plašajā bibliotēkā. Viņa nebija lielākā grāmatu lasītāja, tas vienmēr prasīja pārāk daudz laika, sēdēšanas un pacietības, tomēr grāmatu smarža, smuko grāmatu muguriņas, saliktas kārtīgi daudzajos, plašajos plauktos, viņa noteikti spēja tajā saskatīt savu burvību.

Sekojusi Joelam un Havai cieši aiz muguras, kad tie vērsās pie Vecā Sema un vaicāja pēc grāmatām vai jebkā cita par viņu plānoto galapieturu, viņa tik sparīgi piekrītoši pamāja ar galvu, ka jā, viņiem to vajadzēja. Ka jā, viņi tur dosies. Tikai tad viņa gan aizdomājās, vai gadienā visi par šiem "izraidītajiem" jauniešiem jau nav padzirdējuši un skatīsies uz viņiem šķībi? Tas būtu ārkārtīgi... nepatīkami.

[Andromeda]

Eoins spēja pieņemt sodu un apzinājās, ka ir rīkojies muļķīgi un tas ir pelnīti. Lai arī grupā bija vairāki, kuri šķiet nesaprata tik viegli vai arī nevēlējās saprast, tomēr Eoins nevarēja neievērot, ka Aivena attieksme pret viņiem visiem ir skarba, kā pret spītīgiem bērniem. Tas sāpēja visvairāk.

Te pie dziednieces nonākuši, arī Eoins pieklājīgi sasveicinājās.

[hellwoman]

Viktorija nopētīja dziednīcu ar kārtīgu attieksmi pret detaļām. Pilnīgi palika žēl, ka nav piedzīvojusi nekādus ievainojumus un tamdēļ te nekad nav bijusi. Skaista vieta. Nopētījusi meiteni, kas jaunos serafus uzņēma, arī viņa atņēma sveicienu, speciāli nepiedomājot pie intonācijas. Galu galā tā ir tikai automātiska darbība, kurai nevajag piešķirt milzīgu nozīmi.

[Aiva]

Sardiels bija gatavs doties uz bibliotēku, taču tik un tā Joela sauciens viņu pārsteidza negaidot.

Ar jūsu atļauju, - viņš viegli palocīja galvu pret Aivenu, pirms izplest pelēkos spārnus un sekot Joelam.

Bibliotēka Sardielam uzdzina slinkuma lēkmes - vislabāk būtu vienkārši ielīst kādā stūrī un palasīt kaut ko interesantu, par ceļojumiem citās pasaulēs, piedzīvojumiem, varoņdarbiem. Tagad nāksies pašam būt tam, par ko, iespējams, kaut kad kāds uzrakstīs. Jācer ka būs vismaz ko ko uzrakstīt.

Kad Joels pabeidza uzrunāt bibliotekāru, Sardielam īsti nebija ko piebilst, tāpēc viņš palika vaicājoši gaidot bibliotekāra atbildi uz šādu iebrukumu.

[Sindra]

Bibliotēkā.

Likās, ka Joela uzruna sirmo bibliotekāru bez maz vai pārsteidza. Viņš atrāva skatienu no pergamenta un palūkojās uz augstajiem logiem. It kā viņam vajadzētu pārbaudīt.
- Jā, patiešām jau rīts. - to gan viņš vairāk noteica sev, nekā atnācējiem. Tāds viegli krekšķošs smiekls atskanēja no vīra lūpām. - Nemaz nebiju pamanījis. - kā atvainodamies bibliotēkas pārzinis noteica un nolicis malā rakstāmspalvu, piecēlās, lai paietos pretī atnācēju bariņam.

- Visu? - viņš pasmaidīja labsirdīgi iesmējies. - Nu, visu jūs nekad neuzzināsiet, pat ja pārcelsieties tur dzīvot. - tomēr jauno serafu vēlme viņam bija saprotama.
- Pirmais ceļojums, ja? Tādēļ tādi prātīgi esam? - Semjuels apjautājās, ar roku pamādams, lai jaunieši viņam seko. - Sākumā jau visi tādi prātīgi, vēlas visu izpētīt, noskaidrot. Vēlāk jau skrien cauri arkām un paļaujas tikai uz savu spēku un veiksmi. Jums noteikti vajag saglabāt savu apdomīgu. - Viņš aizveda jaunos serafus līdz kādam grāmatu plauktam un no tā izņēma divas, visai biezas un smagas grāmatas. Tomēr, serafs tās nesa tik viegli, it kā tās neko daudz nesvērtu. Redz, viņš laikam bija pieradis. Galu galā, diendienā nēsāt tādas smagas grāmatas.

Pat ja Semjuels zināja par jauno serafu pārkāpumu un sodu, lai gan tas bija maz ticams, jo viņi taču bija bibliotekāru pieķēruši kaut ko rakstām, un viņam secinot, ka ir jau rīts, pa kuru laiku, lai gan viņš savāktu informāciju un baumas. Nē, nē... Sarišai nebija jāuztraucas. Neviens uz viņiem neskatījās greizi.
- Te būs. Grāmatas un pergaments, kur pierakstīt nepieciešamo informāciju. - viņš pasniedza pergamentu un pamājis gaisā, gluži kā no kāda neredzama plaukta paņēma rakstāmspalvu un to pasniedza Joelam.

Morvera.
Ko gan viņi šeit varēja uzzināt? Tā bija ne pārāk liela pasaule. Kuras iedzīvotāji vēl joprojām bija aizkavējušies tādā kā sākotnējā attīstībā. Tie dzīvoja mazos ciematiņos, dienas aizvadīja zvejojot, vai medībās. Viņiem nebija pilsētu, nekādas tehniskas attīstības.
Dzidri zili ezeri un upes. Meži aizauguši un grūti izbrienami. Bet bija arī klaji lauki un plašumi. Likās, ka Morvera ir tāda visai vienkārša un dabai draudzīga pasaule. Ar visu floru un faunu, kā pienākas. Jā, kāds plēsīgāks zvērs varētu uzglūnēt, bet vismaz nebija jāuztraucas, ka viņus varētu sabrauk kaut kadi tehnikas brīnumi.
Ak, jā. Vēl viena svarīga lieta. Vietējies iedzīvotāji neko nezināja par serafu eksistenci. Viņiem neeksistēja citas pasaules, kā tikai viņu pašu. Savējā.


Dziednīca.

- Ak, jā. - meitene atsaucās. Taisnība. Viņa bija dzirdējusi, ka Annekes kaķis ir pazudis. Tā neizprotami. Šķiet, ka vēlāk Gabriels arī bija Annekei pateicis, kur kaķis palicis. Lai gan viņi nekā nevarēja saprast, kā tas iespējams.
Lai nu kā, dziedniece pamāja ar galvu un palūgusi serafus uzgaidīt pie dziednīcas ieejas, devās uzmeklēt Anneki.

Anneke bija dziedniece.
Viņai bija gaiši, zeltaini mati, kas allaž bija savīti rūpīgā bizē. Viņa tērpās baltos apģērbos. Visbiežāk tās bija garas, baltas kleitas.
Sieviete izskatījās samērā jauna, lai arī ar krietni pieredzējušāku skatienu, nekā tai serafu meitenei, kas bija jaunos piedzīvojumu meklētājus uzrunājusi pirmā.

- Vai jūs Gabriels sūtīja? - viņa iznākusi no dziednīcas apjautājās serafiem, kuri grasījās doties meklēt viņas pazudušo minci. Viņa katrā ziņā nevarēja iedomāties, kādēļ šie jaunie serafi tagad bija izdomājuši doties meklēt Nuī. Arī līdz Annekei nebija nonākusi informācija par jaunajiem pārgalvjiem, kas vēlējās noskaidrot, kas atrodas otrpus Vārtiem.

[echo3]

Domāju, ka mūs sūta Padome, bet par uzdevumu atrast Nuī mums paziņoja Aivens. - Ereijass neredzēja nekādu vajadzību mānīties, kaut ko īpaši slēpt vai piedomāt klāt. - Pie Tevis mēs nācām, lai uzzinātu visu par Nuī. Visu, kas mums varētu palīdzēt Morverā kaķi atrast un atgādāt viņu atpakaļ Astindelā. Cik sen Nuī pazuda, kas viņam garšo, no kā viņš baidās, kas viņam patīk, kur viņš mīl atrasties. - Tie bija jautājumi, kurus Ereijass šobrīd spēja iedomāties.

Tad serafs atcerējās par pieklājību un nosauca savu vārdu. - Ereijass.

[Roviela]

- Paldies, Semiel, - Joels pateicīgi noteica, vērojot, kā viņiem tiek izsniegtas grāmatas un pergaments ar rakstāmpiederumiem.
Viņš paņēma vienu grāmatu, kuras nosaukums šķita atbilstošāks tam, ka tajā varētu būt ziņas par Morveras iedzīvotājiem - kādi paradumi, kā izskatās, kādā valodā runā un tādas lietas. Viņiem taču būs jāizliekas par parastiem vietējiem. Jā, varbūt no cita ciema, bet tam ir jābūt ticami, ja viņi kādu sastaps.
Nav nekādas vajadzības stāstīt par Astindelu. Nē, viņiem vajag Nuī, kas, iespējams, izskatās pavisam savādāk nekā vietējie dzīvnieki.

[washulis]

Kad izpalīdzīgais Sems atģidās par rīta iestāšanos un visu pārējo, sagādājot viņiem visai daudz lasāmvielas, Sariša varēja justies pacilāta par šobrīd vēl veiksmīgo notikumu attīstību, jo sākums taču bija labs, ne tā? Turklāt viņus no tumšākiem bibliotēkas stūriem neviens nenokaunināja.

Kamēr Joels pieķērās pie vienas no grāmatām, Sariša pasteidzās atšķirt otru, cerot, ka kaut kur atradīs kādu īpaši izcilu un lielisku konspektu, kurā visas atbildes jau būtu skaidri redzamas un uztveramas, bet nē, burti no lapām tik bira un bira un bira, tāpēc sākumā varbūt pacietīgi, viņa tomēr sāka skriet rindiņām ar skatienu cauri diagonāli, tā tomēr uzzinot tos pamatus, kas būtu nepieciešami. Nu tātad... Ja neko nezina par serafiem, tad vajadzētu piesargāties ar izskatu un maģijām. Tur zobeni vai kas tāds nebūs nekas neparasts. Viņa iesāka skaļi spriest. Tā arī varēja noprast, ka ja arī ar zemu tehnoloģiju vietējie spēja sagādāt sev ēdienu, vajadzības gadījumā to spēs arī viņi, ar to pašu zvejošanu vai sēņu lasīšanu, tik pa priekšu būs jāpapēta, kuras sēnes vietējie ēd, kuras nē, savādāk vēl būs jārēķinās ar saindēšanos.

Palūrējusi Joela turētajā sējumā, prātodama, vai nepamanīs ko aizraujošāku tur, viņa ieminējās vēl: Bet par ēdamo, pagaidām šķiet, ka nedz ar lielu sausumu vai nepanesamu aukstumu saskarties nevajadzēs. Vieglas un sātīgas lietas. Un ja naktīs nelīs, varēsim arī gulēt zem atklātām debesīm, tas ceļotājiem nebūtu nekas neparasts. Vai pārējiem bija kas labs, ko piebilst? Kas, ko Sariša palaidusi garām?

[Sindra]

Dziednīca

- Nu, labi... - sieviete novilka. Domīgums atspoguļojās viņas sejā un dziedniece nemaz to necentās slēpt. Laikam jau tas bija nācis, kā pārsteigums. Lai nu kā, Anneke neiebilda, ka kāds vēlas doties pakaļ Nuī. Redz, viņa pati tā īsti nevarēja. Nevarēja pamest te visu un viņa arī īsti nebija piedzīvojumu meklētāju - ceļotāju tips.

- Labi, Ereijass. - dziedniece noklausījās jaunā serafa jautājumus un piekrītoši pamāja. Viņa pastāstīs.
- Nuī ir prom, nu jau kādas piecpadsmit dienas. Sākumā es to nemaz nepamanīju, jo kaķēns bija visai bezbailīgs un viņam bieži patika staigāt apkārt. Savukārt es atrados dziednīcā un aizdomīga kļuvu tikai tad, kad Nuī neiztukšoja savus ēdiena trauciņus. Patiesībā, es nemaz nespēju noticēt, ka kaķis patiešām ir aizklīdis uz citu pasauli. Tas liekas tik savādi. - viņa paraustīja plecus. - Tomēr, Gabriels saka, ka kaķis esot Morverā. Jādomā, ka viņš zin.
Nuī ir visai ēdelīgs kaķis. Es pat baidos sameloties, cenšoties nosaukt kaut kādu nebūt viņa mīļāko ēdienu. Viņam drīzāk patika vienkārši ēst. Daudz un bieži. Es domāju, ka arī no mājas viņš aizklīda, lai atrastu vēl kaut ko ēdamu tuvējā mežā.
Viņam patika gulēt savā groziņā. Liekas, ka mīkstas un siltas virsmas viņam patika labāk, nekā kaut kādi plaukti, vai kas tāds.
Viņam patīk, kad pakasa zodiņu. Vai vēderiņu.
Baidās... - te dziedniece uz mirkli aizdomājās. - Es pat nezinu. Man liekas, ka viņš tā īsti ne no kā nebaidās. Nekādas briesmas nebija pieredzējis. Tāpēc īpašu baiļu nemaz nav. - vismaz tā Annekei likās.

Vai šī informācija var kaut kā palīdzēt kaķi atrast svešā pasaulē? Dziedniece pat īsti nezināja. Tāpat viņa nezināja, kā rīkotos, ja viņa izietu cauri arkai un nokļūtu svešā pasaulē. Uz kuru pusi doties, kāpēc? Ko darīt? Tas viss bija sarežģīti. Bet, iespējams, ka piedzīvojumu meklētājiem tā nelikās. Un viņi atradīs kaķi viens un divi.

- Vai es varu vēl kaut kā jums palīdzēt? - skatiens jautājoši uzlūkoja Ereijasu un pēc tam arī pārējos serafus, kuri bija atnākuši līdz dziednīcai.


Bibliotēka

Morveras iedzīvotāji izskatījās pēc cilvēkiem. Lielāko ties slaidi, labi attīstītiem ķermeņiem, it īpaši tiem, kuri bija mednieki un karotāji. Viņi tērpās vienkāršos apģērbos. Raupja auduma, nekā īpaši neapstrādātos. Taču rotājās ar dažādiem kauliem, spalvām un vēsākā laikā izmantoja arī nomedīto zvēru kažokādas.
Varētu šķist savā ziņā aprobežoti, jo tā īsti neko ārpus savas kopienas lāga ne redz, ne zin. Ak, nu... pamana tikai tad, kad kāds cits ciematiņš nāk izrēķināties, jo kādam pazudis treknākais sivēns, vai nolādēta pienīgākā govs.
Starp citu, interesanti varētu sķist arī tas, ka Morveras iedzīvotāji ir ļoti māņticīgi un visādas lietas, kas viņiem notiek apkārt uzskata par likteņa zīmi. Gatavi pielūgt dažādas dievības. Kuru kurā brīdī izdevīgāk.
Šajā pasaulē iedzīvotāji visi runā vienā valodā. Serafiem nevajadzētu būt problēmām, šajā valodā komunicēt.

Izskatījās, ka Sarišai vajadzētu būt taisnībai.
Pēc tā, ko viņi izlasīja grāmatās, likās, nudien, ka nekādi ekstrēmi apstākļi serafiem nedraud. Ne pārspīlēts karstums, ne aukstums, pat ilgstošām un apnicīgām lietusgāzēm nevajadzētu būt.

[Aiva]

Ir kaut kas interesants? - Sardiels painteresējās, pār plecu skatoties Joela šķirstītajā grāmatā. - Bīstami zvēri, slimības, kādi naidīgi noskaņoti iedzimtie laikam nav paredzēti? Vairāk ka mums pašiem jāprotas uzvesties pieklājīgi un nelekties?

Ja varētu ticēt tam, ko viņš starp rindiņām izlasīja, vairāk būs jāuzmanās ka nenodarītu pāri iedzimtajiem, kā ka kāds varētu apdraudēt serafus.

Ir tur kkas par agrākām serafu ekspedīcijām? Kad tur pēdējo riezi ir viesojušies citi? - viņš painteresējās

Šo rakstu rediģēja Aiva: 27.11.2012 23:59

[Roviela]

- Paskat, te, - Joels iesāņus pagriezās pret Sardielu, ar slaiko pirkstu norādot uz rindkopu grāmatā. - Māņticīgi un gatavi pielūgt dažādas neparastas lietas, ja tas šķiet izdevīgi.
Serafs ar abām plaukstām aizglauda zīdainos, sudrabainos matus sev uz pakauša, itin kā grasītos tos saņemt zirgastē un, elkoņus atbalstījis uz galda malas, pētīja tālāk.
- Skatieties vien, ka kaķēnu neatrodam tuvējā ciema lielākajā būdā, kur viņam sagādāti karaliski apstākļi. Kā mēs pierunāsim mums atdot vietējo dievu?

Protams, tas viss varēja tā nebūt. Tomēr grāmatā redzamie zvēri tikai attāli līdzinājās Astindelā sastopamajām spārnainajām radībām. Nuī ir ar spārniņiem, savādāks. Nē, nē, Morveras ļaudis noteikti nebūs darījuši pāri mazajam zvēriņam. Viņš taču bija tik mīlīgs. Vismaz Joels ko tādu nespēja iedomāties. Tāpat serafs cerēja, ka nebūs vis atgadījies tā, kā iztēle teica. Tiešām, ko tad darīt? Paņemt slepus? Cilvēki būs bēdīgi, nē, tā nevar, bet kā?
Beigu beigās Joels nolēma, ka to kas atgadījies viņi nemaz nezina, tāpēc par visu priekšlaicīgi izdomāt nekādi nevar, un aizdzina iztēles ainu ar kaķēnu elka vietā kaut kur tālāk.

[washulis]

Hmm... Sariša domīgi novilka, kad Joels pacēla faktu par vietējo attiecībām ar dieviem. Ja tur spārnoti kaķi nebija ierasti un vņi patiesi būs Nuī atraduši, tad patiesi varētu būt tā, ka tas nu tiktu pielūgts, jo taču bija kas svaigs un neredzēts. Viņa paliecās vairāk uz priekšu, lai izlasītu vietu, kur otrs serafs bija rāvis šos secinājumus. "Ļoti māņticīgi un visādas lietas, kas viņiem notiek apkārt uzskata par likteņa zīmi," viņa pie sevis izlasīja, tad atkal iztaisnojās.

Ja viņi uzskatīs Nuī par kādu dievību, tad varbūt arī mēs varētu pa tādu izlikties. Paskaidrot, ka Nuī vieta ir citur, varbūt tad viņi to arī uztvers - kā zīmi. Vēstījumu, ka katram ir sava iederīgā vieta. Protams, vai šis plāns nenāktu ar savu daļu riska? Visticamāk, ka jā, bet vai tas nebūtu daudzkārt interesantāk. Bet par ēdamo man viss ir skaidrs. Galvenais būs visu kompakti sapakot. Viņa vēl piebilda, ja nu biedrus tas šobrīd interesēja.

Kas attiecās uz Sardiela jautājumu par ekspedīcijām, Sariša ielūkojās savā sējuma, bet pirms ko tamlīdzīgu atrada, izteica pati savu viedokli: Cik var saprast, pat ja tur ir bijušas serafu ekspedīcijas pēdējā laikā, nešķistu, ka Morveras iedzīvotāji būtu no tiem, kas pārlieki par to celtu ausis, ja vien serafi viņiem nebāzās tieši sejā. Jāšaubas, ka kas tāds tomēr būtu darīts.

[echo3]

Kaķus Ereijass bija redzējis, tikai īpaši nodarbojies ar tiem viņš nebija, tāpēc vairāk jautājumu viņam vismaz uzreiz prātā nenāca... pag! Bija gan vēl viens. - Vai kaķēnam nebija kāda īpaši jauka mantiņa, ar ko viņš spēlējās? Pati mīļākā? - Lūk, kā kaķēni spēlējas, to gan Ereijass bija pamanījis, jo tas vienmēr izskatījās jautri.

Jautāt, kādā krāsā ir Nuī, nevajadzēja, jo to Aivens bija jau pastāstījis.

[Aiva]

- Pasauksim un pats atlēkšos, lai tad kāds pamēģina dieva gribu ne tā iztulkot, - Sardiels pavīpsnāja. - Protams, ja vietējie neizdomā ka mums jāpaliek kā dieva rotaļlietām tur. Tad varētu būt nepatīkamāk.

Sarišas komentārs lika viņam pāriet pie otras grāmatas turētājas. - Mani vairāk uztrauktu, ja viņiem galvenais mošķis būtu ar spārniem un violetām acīm. Par tādām lietām tur nekas nav sarakstīts?

[Sindra]

Dziednīcā.

Mīļākā mantiņa?
Anneke uz mirkli aizdomājās, līdz apstiprinoši pamāja. - Bija gan. Taču bumbiņa atrodas mājās un es tagad īsti tai nevaru iet pakaļ. Taču es varu paņemt to līdzi rītā un jūs varat tai atnākt pakaļ. Vai tā derēs? - sieviete apjautājās.
Ja jau vairāk nekas nebija runājams, viņa labprāt atgrieztos pie darbiem. Gan jau arī jaunajiem serafiem vēl bija gana darāmā un nebija nekādas vajadzības te lieki stāvēt un kavēt laiku.

Anneke pateicās par jauno serafu vēlmi sameklēt kaķēnu, pat ja tas bija augstākstāvošo uzdots uzdevums un atgriezās pie saviem pienākumiem.

Kā jau viņa bija solījusi, bumbiņu otrā dienā varēja dabūt pie dziednīcā dežurējošās serafu meitenes.
Tā bija neliela izmēra bumbiņa, no mīksta materiāla, violetā krāsā.


Bibliotēkā.

Jā, iespējams, ka aplūkot, kas tad bija Morveras iedzīvotāju lielākais drauds, nemaz nebija slikta doma. Taču pāršķirstot visas vecā Sema dotās grāmatas, šādu informāciju atrast neizdevās.
Varbūt Morveriešiem nemaz nebija tāda lielā un briesmīgā ienaidnieka?
Kas to, lai zin.
Iespējams, ka to viņi uzzinās nonākot uz vietas. Pasaulē, uz kuru viņiem bija jādodas, gribas to vai nē.



Nākamā diena.

Kā jau Aivens bija solījis, viņš nākamajā dienā, rītausmā, gaidīja jaunos serafus Arku dārzā.
Apstājies pie konkrētas arkas, kura veda uz Morveru, Aivens domīgi lūkojās cauri arkai, it kā spētu ieskatīties tajā, citā pasaulē. It kā, šāda skatīšanās viņam atklātu, kas īsti sagaidīs jaunos serafus svešajā zemē.
Bet nekas jau nebija redzams. Cauri arkai bija redzams tas pats Astindelas dārzs. Jauno serafu liktenis Morverā bija tiki un vienīgi viņu pašu rokās.
Nē, Aivens nedomāja, ka viņi netiks galā.
Viņi tiks.

[Roviela]

Joels klusi iesmējās par Sardiela ierosinājumu. Jā, tā tas varētu būt.
Vēl brīdi papētījis grāmatas, lai saprastu, ko viņiem labāk vilkt mugurā un kā izskatīties, serafs atdeva sējumus vecajam Semam.
- Paldies!

Šodienai vēl bija darbi - jāpalīdz sadabūt ēdamo, tas piemērotā iesaiņojumā jāsadala visiem, jāatrod drēbes un karotājiem - ieroči. Joels līdz galam neticēja, ka viņiem izdosies izlikties par īstiem vietējiem, tomēr nebūt uzreiz atšķirīgam viņam šķita laba doma.

Nakti jaunais orākuls pavadīja mājās, atvadoties no savējiem un uzklausot padomus.

Nākošās dienas rītausmā Joels sagatavojies ceļam ieradās Arku dārzā, kā tas bija noteikts. Nē, nevarēja būt divu domu par to, vai ierasties vai nē.
Viņš sveicinot palocījās Aivenam.

Joelam mugurā bija apģērbs, kas piedienētos cilvēkam, kurš nav karotājs vai mednieks - vienkāršs tunikveida krekls, bikses un apautas kājas, vienkārša josta, pie kuras piekārts neliels nazītis makstī ar krellīšu rotājumu un auduma kulīte, auduma tarba kā ganam. Mati, kas ierasto sudrabaino toni bija mainījuši uz pabalējušu gaišbrūnu, pakausī bija saņemti astē ar saitīti, un izrotāti ar spalvu, kaklā kareklis no dabiski savijušamies koka, kuram piestiprinātas pāris kaula krelles un maziņas pūkainas baltas spalviņas. Acis bija gaiši zilas, un āda tumšaka nekā parasti, tā, kā tas piederas tiem, kas daudz laika pavada saulē.

[washulis]

Un tā lielā diena bija klāt. Iepriekšējā dienā pēc bibliotēkas apciemojuma, Sariša bija devusies, lai parūpētos par ēdienu, saņemot arī jauku pretīmnākšanu, tāpēc beigās katram ceļojuma dalībniekam tika sagādāta soma ar pašu nepieciešamāko, pietiekami daudz ūdens krājumiem, maizi, vēl citas labas piedevas, kas dotu daudz enerģijas, jo kas zina, karotājiem to varbūt vajadzēs.

Atvadas no vecākiem bija smagas, viņa varēja redzēt to vilšanos un sēras, kas bija viņu sejā, bet centās viņus mierināt, sakot, ka ar šiem ceļojumiem tālumā atgūs zaudēto godu un pat vairāk, uzzinot tik daudz jaunu par pasauli ārpus Astindelas. Un zināšanas bija spēks. Arku dārzā Sariša ieradās īsi pēc Joela, apvilkusi garu roku kreklu, pāri pārstiepusi vesti, mugurā pusgari svārki, zem kuriem bija plānas bikses. Izskatījās kā gana kopta sieviete, bet nebūs problēmu skraidīt pa biežņām. Pie sāniem bija piekabināts metamo nažu maks, pa daļai paslēpts zem vestes uz pašas rokas. Pašas izskatā mainījušās tikai acis, ieguvušas zemes brūnu toni. Uh... satraukums. Viņa skaļi izdvesa, kad bija pasveicinājusi klātesošos. Jā, viņa bija satraukusies, jo lai arī informācija grāmatās par viņu galamērķi izklausījās gana nevainīga, nevarēja zināt, kas viņus patiesi sagaidīs.

[josephine]

Iepriekšējā vakarā Hava bija palikusi bibliotēkā tik ilgi, cik jau nu Semjuels nemeta viņu ārā. Viņa lasīja ne tikai par jauno pasauli uz kuru nāksies doties, bet palūdza bibliotekāram arī kādas grāmatas par dziedināšanu, ar vārgu cerību, ka kaut kas no izlasītā paliktu prātā, kur nu vēl izdotos, pirmo reizi eksperimentējot, bet ar zināšanām vienmēr tā ir, nekad jau nevar zināt, kas kurā brīdī noderēs.
Hava daudz neceremonējās, atvadoties no savējiem, tikai visus cieši apskāva un solījās pēc labākās sirdsapziņas darīt visu iespējamo, lai vismaz uz vienu dienu vēlreiz viņus visus satiktu.
Apslēpusi spārnus, acu krāsu nomainījusi uz zilzaļi-pelēku, matus sapinusi bizē, apvilkusi vienkāršu raupja lina kleitu, vieglus brūnas ādas zābakus, aplikusi brūnas ādas jostu, pie kuras piestiprināts mazs, ass zāļu griežamais nazītis un maza ādas turziņa - lai vai ne pēc Serafa, bet pēc dziednieka Hava izskatījās tāpat.
Ieradusies Arku dārzā, Hava pasveicināja tur jau esošos - Joelu un Sarišu:
- Labs rīts..!? - ar tikko jaušamu jautājuma, nevis sveicinājuma intonāciju.
Ievilkusi dziļu elpu, Hava pacentās noglabāt šo skaisto Arku dārza skatu pie īpašajām atmiņām. Hava var pierakstīt notikumus, pārdomas, sajūtas, bet šādu skaistumu vārdos aprakstīt neizdodas, turklāt līdzpaņemtais ādas vāku blociņš, spalva un pudelīte tintes, bija paredzēts jaunās pasaules aprakstīšanai.

[Rouzijs]

Pārāk grūti bija pagriezties un doties projām no mājām, pārāk grūti uzlūkot savus vecākus, kuru skatienā bija jūtamas gan rūpes, gan vilšanās, kas to būtu domājis, ka viņa dosies projām. Tik daudz reižu bija domāts par to, kā ir citur, bet tagad Meja nespēja likt saviem spārniem pacelt viņas nožēlojamo būtību gaisā un aizlidināt līdz Arku dārzam. Serafe kavējās pie mājas durvīm un klusi nopūtās. viņa lika savām acīm mainīt toni, tās kļuva tik pat tumšas kā viņas matu krāsa. Neko vairāk sevī Meja nevēlējās mainīt, pat ja varētu tad paturētu gan violetās acis, gan spārnus, kuri protams, viņai būs, tikai neredzami.

Jau no mazām dienām viņa zināja, ka būs karotāja, tāpat kā viņas tēvs, māte gan bija iebildusi, bet katram sava sūtība, vai ne? Loks un bultas bija vieni no ieročiem ar kuriem viņa spēja aizmigt kopā, ar tiem diendienā trenēties un viņai bija labs skolotājs, Mejas tēvs. Kuru jaunā serafe tagad bija pievīlusi. Roka noslīga gar durvju stenderi, tik bezspēcīgi un reizē vēloties ar nagiem vienkārši ieķerties kokā un nedoties uz priekšu.
Jā, viņu interesēja, kas ir aiz arkas, kāda izskatās cita pasaule, bet ne šādi, ne tā... kaķis, kuru jāatrod un šoreiz Meja nebija diez ko pozitīvi noskaņota, tumšmate bija pārliecināta, ka tas dzīvnieks sen jau ir sagremots.

- Sargi sevi, labi? - Tēva balss atskanēja aiz muguras un viņa pagriezās, lai palūkotos uz viņu.
- Es sargāšu, es atgūšu pazaudēto godu un nepievilšu tevi, vairs ne. - Meja deva solījumu un pārsteigta palūkojās uz tēva rokām, kuras turēja loku, viņa loku, to kuru jauniete nemūžam nebūtu atļāvusies turēt rokās.
- Ņem manu loku, tev tas noderēs vairāk nekā man. - Viņš pasmaidīja skumju smaidu un apskāva savu vienīgo bērnu. Tēva spārni gādīgi sakļāvās ap viņu liekot justies pasargātai un ne tik... skumjai, lielākā drošībā. Nedrošība atkāpās, vismaz nedaudz.
- Paldies, tēvs. - Meja klusi nočukstēja un satvērusi tēva loku, pārlika to pār plecu.

Pārbaudījusi bultu maku un pārvilkusi pirkstu pār daudzajām bultām viņa vēl pārliecinājās, ka dunči atrodas savā vietā, pie smalkas ādas jostas, kas bija izturīgāka nekā varēja likties. Brūnie mati sapīti ciešā bizē un acīs mirdzēja kareivīgs noskaņojums. Meja bija gatava ceļam, gatava piedzīvojumiem. Viņa neatskatījās, jo nespēja, mājas un vecāki, kuri palika stāvam uz durvju sliekšņa šķita sāpīgākais, ko viņa savā dzīvē bija redzējusi.

Beidzot arī Meja ieradās Arku dārzā tērpusies ādas un auduma krustojuma kleitā. Gluži kā īsta medniece. - Labrīt. - Serafe sasveicinājās gan ar Aivenu, viegli pieliecot viņam galvu, gan ar jau sanākušajiem bēdu brāļiem.
Viņa bija gatava ceļam.

[echo3]

Ereijass pateicās Annekei, un, tā kā neviens no biedriem neko jautāt tā arī nebija iedomājies, pieklājīgi atvadījās no dziednieces, apsolot rītrītā ieskriet pēc bumbiņas.
Tālākais ceļš viņu veda uz bibliotēku, un, jā, tur vēl visi nebija izklīduši. Jaunais karotājs, ļoti filozofiskās detaļās neiegrimstot, pacentās noskaidrot visas praktiskās ziņas, ko biedri paguvuši izlasīt - vide, ļaudis, apģērbs, ieroči, ēdiens. Kad Sariša devās gādāt ceļasomas, Ereijass pieteicās palīgā somas aizgādāt tuvāk Arku dārzam, kur no rīta visi varētu tās paņemt.

Dzirdējuši jaunās ziņas, gan Ereijasa tēvs, gan māte reizē bija lepni un apmulsuši. Lepni par to, ka dēla Pirmais Solis ir sperts, bet apmulsuši par Ereijasa neapdomīgo izlūkgājienu uz Vārtiem. Jauneklis gribēja lūgt piedošanu, bet nepaspēja - pacēlis acis uz vecākiem, viņš piedošanu izlasīja viņu skatienos bez vārdiem. Vakars pagāja, gatavojoties ceļojumam, nakti Ereijass saldi nogulēja - dvēseliskā saskaņa mājās ļāva visiem būt mierīgiem. No rīta, pirms dienas saules lēkta, Ereijass saģērbās, paņēma zobenu, dunci un divus šķēpu galus, un atvadījās no mājiniekiem. Ceļā viņš devās, laba vēlējumu pavadīts un nožēlas nenospiests.

Pirmais rīta gājiens bija uz dziednīcu, kur Ereijass paņēma Nuī bumbiņu, tad tika paņemta ceļasoma, un tad jau baltie spārni serafu aiznesa līdz Arku dārzam. Nolaidies līdzās Aivenam, Joelam, Sarišai, Havai un Mejai, Ereijass ļāva spārniem nozust, paliekot gluži Morveras pasaulei atbilstošā izskatā - bikses, zābaki, krekls, tunika, kapuce, josta, soma. Viss zaļos un brūnos toņos. Varētu pieņemt, ka mednieks, ja ne zobens pie sāniem. Acis debeszilas, mati tikpat gaiši, cik bijuši, vien savākti atbilstoši attēliem, kuros redzami Morveras ļaudis. - Labrīt! - Balss skanēja mundri.

[Aiva]

Sardiels vēl kādu laiku pakavējās bibliotēkā, pāršķirstot bibliotekāra iedotās grāmatas, meklēdams kādas piezīmes, kas noderētu ekspedīcijā, līdz, vakaram tuvojoties, pateicās un atvadījās.

Mājās nācās izturēt mātes runāšanu par bezatbildību un neprātu. Tēvs tikai klusēja, kamēr Sardiels gatavojās ceļojumam.

Tika sapakota mugursoma, pāŗbaudītas un saliktas rītam ērtas, vienkāršas drēbes ceļojumam. Vadoties pēc lasītā par Morveras pasauli, Sardiels izvēlējās vienkāršu virstuniku ar gariem iešķēlumiem, bez košioem greznojumiem, bet ar spalvu nošuvēm pie pleciem. Protams, vietējiem diez vai būs kaut kas tāds, drīzāk kažokādas, bet vismaz izskatīsies pa gabalu līdzīgi. Tāpat tika pārbaudīts zobens, tam sagatavota un ieelļota maksts gabāšanai ceļojuma laikā, tomēr Sardiels cerēja, ka īsti likt to lietā nebūs vajadzības. Vēl tika atlasīts ērts duncis ēšanai un sīkiem darbiem, kārbiņa ar adatu un diegiem un vēl citi sīkumi. Neko daudz vairāk līdzi ņemt negribējās - īsti jau pat nebija skaidrs, kas un kā un ko un kāpēc un vai tad nu uz vietas kaut ko nevarēs sameklēt, tā vietā lai pārstieptos ar paunām.

Nakts pagāja sākuma'pūloties iemigt, un pēc tam teju vai noguļot celšanos.

Sardiels atvadoties apskāva māti, paspieda roku tēvam, kas novēlēja viņa turēties godam, un tad devās uz tikšanās vietu pie arkām.

- Labsrīts, - viņš sveicināja, pārlaidis skatienu klātesošajiem, tad pagreizās pret arku. Gribējās ieraudzīt, kas ir tur - otrajā pusē...

Šo rakstu rediģēja Aiva: 04.12.2012 22:12

[Andromeda]

Eoins pie dziednieces esot ļāva Ereijasam runāt. Pats uzmanīgi klausījās un iegaumēja, kas Annekei bija sakāms par Nuī. Vēlāk viņš bija devies līdzi Ereijasam uz bibliotēku izzināt vairāk par svešo pasauli.

Atlikušo dienas daļu Eoins pavadīja mājās.

Saticis vecākus, viņš tiem paskaidroja, kas bija gadījies un kādēļ viņš nebija atgriezies mājās jau iepriekšējā vakarā. Viņi mierīgi uzklausīja dēla stāstījumu un atvainošanos. Neizrādīja nedz satraukumu, nedz dusmas, jo labi apzinājās, ka Eoins ir pietiekoši stiprs un gudrs, lai tiktu galā arī ar šādu neapdomības izraisītu sodu un uzdevumu reizē.

Daudz mantas viņš līdzi neņēma. Silts vamzis, kuru tikpat labi varēja izmantot arī kā segu vēsā naktī un vēl viena drēbju kārta, kas, līdzīgi kā jaunapgērbtās drānas, bija vairāk pieskaņotas Morvenas iedzīvotāju tērpiem. Tika sagatavots arī zobens un mazāks duncis, kas tika ielikti makstī pie jostas. Godīgi sakot, neko īsti citu Eoins negrasījās ņemt un tomēr māte viņam iedeva arī sainīti ar ēdienu, lai arī viņš bija skaidrojis, ka par to parūpēsies citi. Ceļa soma šķita pavisam viegla.

Te nākamajā rītā vecāku skatienu pavadīts viņš bija devies uz Arku dārzu.

- Labs rīts visiem - Eoins gatavs ceļojumam diezgan līksmi sasveicinājās, lai gan tas bija sods, tomēr viņu aizrāva doma par jaunas pasaules iepazīšanu un iespēju redzēt, kā ir tur, citur.

[Whitefox]

Ramiels ļāva runāt citiem un vairāk klausījās un iegaumēja, kas tika stāstīts un jautāts. Pašam personīgi viņam nebija nekādu jautājumu. Pēc tam visi devās pa mājām. Viņš arī devās pie vecākiem, lai varētu pēdējo nakti pavadīt mājās ar vecākiem. Jā, viņi protams bija dusmīgi un vīlušies Ramielā. Jaunais serafs juta, ka vecāki raizējās par viņu un tieši tāpēc puisis bija tikpat mierīgs kā vienmēr. Nekāds satraukums. Tikai labi pavadīts vakars un izgulēta nakts. Vismaz vecākiem tā šķita. Īstenībā Ramiels sajuta satraukumu. Satraukumu no gaidām pēc piedzīvojumiem. Viņam patika miers, bet arī piedzīvojumi nebija sveša kāre tik jaunam serafam.

Rīts bija skumju pilns, lai arī kā Ramiels centās apslēpt savas skumjas un atvadīties ar smaidu uz lūpām, tas nodzisa līdz ar vecāku iedrošinošajiem vārdiem, novēlējumiem un iedotajām mantām. Rūpes, ko viņš bija pazinis šo laiku, tagad bija jāglabā sirdī, jo kad gan viņš spēs atkal būt mājās? Noteikti ne tik drīz. Viņi bija pārkāpuši noteikumus, lai gan daļēji Ramiels tos nenožēloja. Kāpēc gan nožēlot dabisku ziņkāri un kāri pēc kaut kā satraucoša? Nē, viņš nebija nekāds karotājs, bet pat viņš nespēja sev melot un teikt, ka viņu neinteresē, kas notiek tur ārā. Ārpus Astindelas. Mājas palika mājas, bet kaut kas jauns bija pārāk vilinošs, lai laistu garām.

Atvadījies no ģimenes, Ramiels devās uz Arku dārzu. Tur jau bija pirmie no serafiem. Labrīt! Viņš sveicināja pārējos serafus un arī Aivenu, kuram tika veltīts mazs smaids. Tomēr viņš neizturējās nepacietīgi. Skatiens gan neviļus aizslīdēja līdz arkai. Interesanti kas gan aiz tās atradās? Vai tiešām tas ir sods? Viņš nomurmināja. Noteikti otrā pusē viņš atradīs atbildi uz šo un citiem jautājumiem. Pirmais uzdevums šķita vienkāršs - atrast kaķi. Kas būs ar šo uzdevumu? Citiem?