Atlantīdas bērni, [C] [PZ] Neparastas spējas, vajāšana un pagātnes noslēpumi. Opcijas

[Elony]

Žeņa Somoļeva, Nika Romānova, Jirži Lada, Rināts Kajumovs un Maikls Demidovs pamodās.

Viņi visi pamodās katrs savā telpā, vieni paši, tiesa, visas šīs telpas bija pilnīgi vienādas, tāpēc arī tiek vienādi aprakstītas.

Atmosties nebija viegli. Likās, ka kāds miegā viņus modina, tāpēc arī pamodās.
Viņi visi gulēja svešā vietā, nelielā telpā, kas atgādināja cietuma - metāla durvis, kas gan bija pavērtas vaļā, neliels, aizrestos lodziņš tuvu griestiem sienā pretī durvīm, lāva uz kuras viņi gulēja un stūrī atejas bedre. Pie griestiem dega nespodra spuldze. No ārpuses skanēja trokšņi it kā tur darbotos kaut kādas mašīnas, vai lidotu lidmašīnās.

Galva sāpēja, likās, ka degunā ir nepatīkama smarža no kaut kā. Atmošanās nebija viegla, viņi konstatēja, ka mugurā ir pelēcīgs kombinezons. Līdzās lāviņai atradās slimnīcas stienis, pie kura karājās plastikāta maisiņš ar caurspīdīgu šķidrumu tajā. No tādiem maisiņiem parasti vēnās ievada kādu šķidrumu, arī šim bija caurule ar adatu galā, tiesa, šobrīd caurule vienkārši nokarājās blakus guļošajam. Tomēr varēja pamanīt, ka uz rokas vēnā ir izdarīti vairāki dūrieni.

Kā nonāca šādā vietā, nevienam nebija atmiņu. Pēdējais ko atcerējās, viņi devās gulēt (savās mājās, vai kur nu tobrīd atradās) Un tikai tāds kā zibsnis - pirms miega vai miegā laikā, kaut kas iekoda vai iedzēla kaklā. Un ja tagad sakustina galvu, tad jūt, ka tajā vietā kakls sāp.

Vienīgā atšķirība bija Maiklam, viņa kamerā, līdzās lāvai, uz kuras viņš gulēja, atradās jauna sieviete, apmēram 25 gadus veca. Liekas, ka viņa arī bija tā, kas modināja.

[Roviela]

- Dobro jutro! - uz lāviņas guļošajam glītajam, iedegušajam puisim teica apmēram 25 gadus vecā sieviete, tērpta tādā pašā pelēkā kombinezonā, kā tie, kas tikko atmodās, ja vien viņi uz sevi paskatās.
- Kako se osjećate? Moje ime je Nikola.

[Sindra]

Bože... izlauzās pār Maikla lūpām un viņš saraucis degunu pieķērās pie savas galvas, kura dunēja ir kā pa tās iekšpusi kursētu ātrvilciens.
Un kādēļ viņš runāja krievu valodā? Un kādēļ viņu uzrunāja krievu valodā?
Kur viņs bija nokļuvis un kādā veidā? nevarēja būt, ka salietojies kaut ko tādu, ka neatcerētos kā pārceļojis no savas itin jaukās mājas uz šo baiso vietu.
Un šīs šausmīgās drēbes...

Skatiens atgriezās pie meitenes, kura viņu bija modinājusi.
"Sveika Nikola! Es esmu Maikls." viņš stādījās priekšā.
Angļu valodā.

[Roviela]

Nikola pasmaidīja. Kā jau strādājoša nelielā tūrisma firmā, bet tūrisms - tā ir liela daļa Horvātijas ekonomikas, viņa zināja angļu valodu. Kā savādāk? Un augstākā izglītība priekš kam?
Meitene atbildēja angliski.
- Sveiks, Maikl! Mūs ir nolaupījuši, nezinu kas un kāpēc, bet runāja krieviski. Bez mums abiem citās kamerās ir vēl četri. Ceru, būs atmodušies.

[Malduguns]

Nika atvēra plakstus. Viņa jutās savā veidā izgulējusis, tomēr tajā pašā laikā nevarēja izkārpīties no miega skavām. Tāda sajūta radās tad, kad visa nakts bija nodežūrēta, diena tāpat un beidzot bija izdevība kādu laiciņu pagulēt. Šķita, ka kāds meiteni modina, bet viņa veiksmīgi atgaiņājās, līdz saprata, ka telpā ir viena.
Pietrūkusies sēdus, Nika nopētīja telpu, kurā atradās, jo nebija nekādas saprašanas par to, kādā veidā viņa tur ir nonākusi. Paberzējusi kņudošo degunu un secinājusi, ka atrodas sava veida ieslodzījumā, Nika ikārtojās guļvietā ndaudz ērtāk, lai pārdomātu, to, ko viņa pēdējo atcerējās. Viņa bija bijusi nakts ežūrā, bija daudz smagu izsaukumu un tad viņa beidzot nolikš gulēt. Viens vīrietis nomira, viņi nepaspēja laicīgi aizbraukt pie viņa. Vai tiešām šī vīrieša dēļ viņa tagad atradās ieslodzījumā? Viņa tur neko nebija varējusi darīt, jo ne jau viņai vajadzēja krāsot lūpas un sēdēt pie stūres. Nika domīgi atspieda zodu plaukstā un palūkojās apkārt vēlreiz.
Pirksti pārslīdēja vietai kaklā, kur kaut kas likš tāds kā sāpīgs, tāds kā stīvs. Vakar vakarā, pirms gulēt iešanas vēl nekas tāds nebija bijis, turklāt nebija tik auksts, lai savilku kakla muskuļus. Pie tam, tā īsti nebija savilku muskuļu sajūta.
Pie viena meitene nopētīja arī tik ļoti pazīstamo un bieži izmantoto sistēmas maisiņu. Palūkojusies uz savām rokām un ieraudzījusi tur dūrienu pēdas, Nikola kļuva vēl apmulsušāka. Tomēr viņa piecēlās kājās un sāka staigāt turp atpakaļ pa telpu, lai izlocītu muskuļus un censtos kaut ko atcerēties.

[Miervaldis Gotiņ...]

Atvēris acis, Rināts pamanīja, ka atrodas ne tur, kur bija aizmidzis. Ieraudzījis, ka telpā neviena nav, viņš strauji (tomēr ne pārāk strauji, lai neko neapgāztu) pieslējās pussēdus. Galva sāpēja, kakls, galvu pagrozot, arī.

Kas par...!? - Rināts nobubināja, ieraudzījis sistēmas aksesuārus. Pārbaudījis apakšdelmus, viņš atrada dūrienu pēdas. Tas viss puiša izbrīnu un neizpratni tikai padziļināja.

Brīdi ieklausījies (vai sarunas blakus kamerās ir dzirdamas?), viņš piecēlās un, piegājis pie durvīm, palūrēja pa tām ārā.

[Elony]

Nika

Kad viņa piecēlās, juta, ka ir gulējusi ilgi, bet samērā drīz ķermenis jau atkal bija pilnīgā kārtībā. Vietā uz kakla, kur sāpēja, bija tāds kā neliels uzpampums. Tiesa, atcerēties neko vairāk viņa nevarēja. Devās gulēt, miegs, sapnis, kurā iedzēla kaklā un pēc tam - pamošanās šeit.

Uz maisiņa nebija uzraksta, kas liecinātu par tā saturu. Likās, ka uz viņas ir lietots iemidzinošs līdzeklis ar stipru smaku, bet nekas tāds, ko lietotu slimnīcās. Kamera neko daudz jauna nepavēstīja, vienīgi to, ka tā nebija ilgi lietota. Vismaz atejas bedre nesmirdēja.
Ja uzmanīgi ieklausās, tad kaut kur ārpus šīs telpas varēja dzirdēt sarunas.

Rināts.

No straujās piecelšanās galva nedaudz sareiba, taču viņš ātri atguvās. Konstatēja, ka ilgi ir gulējis.
Uzmanīgi ieklausoties, varēja dzirdēt, ka kaut kur kāds runā, pie tam svešvalodā, angliski.

Paskatoties ārpus kameras, viņš redzēja gaiteni, gar vienu gaiteņa sienu atradās vismaz desmit šādas pašas durvis, kā viņa kamerai, visas bija atvērtas vaļā. Un gaiteņa galā bija līdzīgas metāla durvis, tikai ciet. Likās, ka saruna nāca no citas kameras, jo gaitenī neviena nebija.

[Džea]

Nevar būt, ka Žeņa vakar bija tik daudz iedzērusi. Tā taču bija tikai viena šampanieša glāzīte ar labāko draugu par godu tam, ka viņš tika paaugstināts. Taču galva sāpēja pamatīgi. Un arī ar atmiņu viss bija kārtībā. Taču ne viss bija kārtībā. Viņa neatradās savā istabā. Un tā nudien nebija viņas gulta.
Sajutusi sāpes kakla, sieviete pieskārās tai vietai, kur tās sajuta. Varētu būt sapnis. Taču vai sapnī bija tādas sāpes? Un sapņi parasti nemēdza likties tik īsti

[Malduguns]

Secinājusi, ka tādu zāļu maisījumu nekad nav saodusi, jo smarža bija neparasta, Nika manāmi saīga. Viņai visa šī lieta likās arvien dīvaināka un dīvaināka.
Tomēr, pagaidām neko pasākt nevarēja. Viņa ierušinājās uz lāviņas un sāka spicēt ausis. Tālumā varēja dzirdēt kādu sarunu. Pietiekoši tālu, lai nevarētu izšķirt vārdus, bet pietiekoši skaidri, lai būtu droši, ka tās ir cilvēku balsis.
Piegājusi pie durvīm, Nikola kādu brīdi pamīņājās un tad uzsauca:-Hei, te kāds ir?

[Miervaldis Gotiņ...]

Rināts izgāja gaitenī un devās tuvāk vietai, kur skanēja balsis. Pats viņš centās iet iespējami klusu un pie viena uzmanīgi klausīties, KUR un KO runā.

[Elony]

OOC: Spēlei pievienojas Ungārijas ragaste ar savu tēlu Alīnu. Viņa ir tādā pašā stāvoklī kā pārējie un tika pamodināta tādā pašā veidā.


Visiem (izņemot Nikai)

Visi dzirdēja, kā no gaiteņa, pareizāk, kādas citas kameras, atskan sievietes balss krieviski: "Hei, te kāds ir?"

Rināts, Nika

Kamēr Rināts gāja uz tās kameras pusi, no kuras dzirdēja sarunu, viņš izdzirdēja šo sievietes saucienu no kameras, kurai gāja garām. Durvis kamerai bija puspievērtas un viņš varēja ieraudzīt sievieti, nedaudz virs 20 gadiem, pie tām stāvam.

Nika savukārt pamanīja, kā viņas kamerai garām iet puisis ar aziātiskiem vaibstiem.

Šo rakstu rediģēja Elony: 05.01.2010 19:39

[Miervaldis Gotiņ...]

Rināts ieskatījās kamerā un, sievieti ieraudzījis, apstājās.

Nu, ir, - viņš pusbalsī atsaucās uz viņas saucienu, - tu jau droši vien nezini, kas šī par vietu?

[Malduguns]

Nika uzelpoja. Te tiešām kāds bija. Atgraudusi tirkīzzilo matu šķipsnu prom no bālās sejas viņa papurināja galvu.
-Es nezinu, kas šī ir par vietu un kāpēc es šeit atrodos. Vai vari mani izlaist ārā?-viņa vaicāja, nedaudz skaļāk par čukstu, tomēr Rinātam pietiekoši dzirdami.

[Roviela]

Nikola satrūkās un klusi novaidējās, kad izdzirdēja visai skaļu sievietes balsi, kas runāja krieviski. Vai viņa traka?
- Atvaino, Maikl! Viņa mūs iegāzīs.

Sieviete vēl uzmundrinoši pamāja glītajam vīrietim, kuram, acīmredzami vēl sāpēja galvu, un klusi piesteidzās pie durvīm un izgāja gaitenī, kur ieraudzīja, ka pie vienām durvīm stāv kāds no vīriešiem.
- Kušššš! - Nikola visai nikni iešņācās, un tad turpināja valodā, kas bija ļoti līdzīga krievu.
- Mani sauc Nikola. Te ir cietums, un jums bija jāguļ bezsamaņā! Dieva dēļ, klusu! Durvis ir vaļā, nāc laukā!

[Miervaldis Gotiņ...]

Nezinu, es šeit tik tikko pamodos, - Rināts atbildēja savai likteņa biedrenei. Viņš brīdi aplūkoja telpu, kur bija atradis meiteni - telpas izskatījās identiskas.

Izdzirdējis, ka viņu krievu valodai līdzīgā valodā uzrunā vēl kāda sieviete, Rināts pagriezās pret jauno sarunu biedreni, kas nosauca sevi par Nikolu.

Cietums? - Viņš pārsteigts iesaucās, tomēr saglabājot jau uzņemto balss skaļumu (pusbalsi). - Jāguļ bezsamaņā? Kopš kura laika cilvēkus cietumos mēdz sazāļot?

[Ného]

Ainas skrēja gar acīm milzu ātrumā, vispirms viņam uzbruka kāda banda vientuļā un tumšā vārtrūmē, tad viņš skrēja, ko kājas nes, pa spokainiem gaiteņiem un visbeidzot viņš krita.... Instinktīvi Jirži sarāvās kāja un, atmodies no sapņa, ar aizmiglotu skatienu centās saprast, kur atrodas un kas notiek. Pirmā doma viņam bija neskatīties to sasodīto krimiķi atkal.
Viņam iesāpējās kakls no galvas grozīšanas, un, lenām pieslējies sēdus, Jirži sāka saprast, ka atrodas gluži svešā telpā, kurā nu nekādā gadījumā nebūtu pamats atrasties un justies tā, kā jutās patlaban. - Sasodīts, vai es vēl sapņoju! - Pusbalsī viņš nomurmināja joprojām domājot par vakar skatīto filmu.
Viņš lēnām piecēlās un, nopētīja telpas pieticīgo iekārtojumu un pakavējies pie sistēmas, devās uz durvīm, meklējot izjeu no šī draņķīgā sapņa.

[Malduguns]

Atsaucās vēl kāda balss, kura runāja valodai, līdzīgai Nikas mātes valodai. Turklāt runātājas vārds bija tāds pats kā meitenei ar tirkīzzilajiem matiem. Tas izraisīja nelielu samulsumu. Gluži tāpat kā paziņojums, ka viņi atradās cietumā.
Tomēr viena ziņa bija arī labāka, durvis bija vaļā un Nika tās atvēra. Izgājusi gaitenī pie aziātiskā izskata vīrieša, viņa vēlreiz nervozi sakārtoja savu košo matu ērkuli.
-Un par kādiem grēkiem mēs te esam? Neatceros, ka būtu izdarījusi kaut ko tādu, par ko būtu jāliek cietumā,-Nika pusčukstā prātoja.

[Roviela]

- Da, da, te ir cietums, - Nikola enerģiski apstiprināja, tomēr runādama klusu.
- Paskatieties uz šīm zatvorskoj ćeliji (cietuma kamerām)!
- Mēs te esam kopā šest (seši), un es, šķiet, pamodināju visus. Hloroforms! Un kas to sadašnji (mūsdienās) lieto? Paskaidrojumus varam prasīt no doktor, kas ir manā cellē. Man šķiet, mēs esam nolaupīti. Kāpēc, nezinu.

[Malduguns]

-Ja te ir cietums, tad kādā veidā mēs tik viegli tikām ārā? Un kas tas par doktoru? Ārsts vai profesors?-Nika prašņāja. Viņa neko no šīs situācijas nesaprata. Ne to, kāpēc ir šeit, ne arī par kādiem grēkiem. Un kur īsti. Vai viņi vispār vēl bija Krievijā? Un kādā veidā viņus tik vienkārši nolaupīja?

[Miervaldis Gotiņ...]

Ja šis ir cietums, kāpēc kameras ir vaļā? - Rināts palūkojās apkārt. - Un no kurienes tu vispār pati esi, Nikola? Krieviete tu neesi... kur tu teici tas doktors atrodas? - viņš vēlreiz apskatīja gaiteni, it kā mēģinot uzminēt, kurā no kamerām varētu atrasties minētais doktors (interesanti, kāpēc viņš vēl nav parādījies, ja reiz mēs esam šeit sacēluši nelielu kņadu?).

[Roviela]

Nikola mazliet nobolīja acis, tikai gaiteņa tumsā to nevarēja redzēt. Viņa šobrīd bija piemirsusi, ka pati zina mazu kripatiņu vairāk par pārējiem. Lai gan, vispār jau, neko nezina no tā, kas būtu būtiski.
- Visu ar uzreiz gribat znati! - beigu beigās Nikolas balsī varēja saklausīt uzjautrinājumu.
- Es esmu no Hrvatska. Doktor ir tur, manā cellē. Guļ. Hloroforms. Aizmidzināju, ključi paņēmu. Tāpēc vaļā.

[Miervaldis Gotiņ...]

Hrvatska? - Rināts izbrīnījās. - Ko tad tu dari te, Kazaņā? Un kas ir aiz tām durvīm, skatījies? - Viņš pamāja ar roku uz tām durvīm, kas veda no gaiteņa uz ārpasauli (respektīvi, uz tām durvīm, kas javna nav kameras durvis - tādām gaitenī principā ir jābūt, vai ne?) un lēnām devās to virzienā. Doktoru apskatīt varēs pagūt arī vēlāk.

[Sindra]

Kad meitene izsteidzās ārā, Maikls lēnām piecelās un vēlreiz pametis skatienu apkārt, devās virzienā, kur bija pazudusi viņa jauniegūtā paziņa.
Pabāzies ārā no kameras, puisis noskatīja pārējos ieslodzītos un domīgi klausījās viņu sarunās.
Viņš varēja viņus saprast, lai arī tā pati Nikola runāja dīvainā krievu valodā. Tikai, kad beigās viņa nosauca savu dzimto vietu, vīrietis apjauta, ka laikam tā īsti nebija krievu valoda, kurā viņa runāja, bet gan meitenes dzimtā valoda. Un tomēr... Hrvatska? Kazaņa? Nolaupīšana? par ko ga viņi runā?
Kurš gan vēlētos nolaupīt tādu neveiksminieku kā viņš? Par viņu neviens neko nemaksās. Daudz izdevīgāk būtu bijis šantažēt un izspiest naudu.

Viņš stāvēja klusēdams pie kameras, atspiedies pret sienu un vēroja.
Ko lai viņš jautā? Un arī negribējās pāriet uz krievu valodu. Savā ziņā, visu, kas Maiklu saistīja ar Krieviju, viņš bija atstājis pagātnē.
Un tik viegli vis doties atpakaļ nebija vēlmes.

[Roviela]

- Kazaņa? - tagad bija Nikolas kārta brīnīties.
- Kā es tur varēju tikt? Nē, aiz tām durvīm no gledati. Zinu, tur sargs.

[Ungaarijas ragas...]

Alīna atmodās lēnām un brīdi gulēja vienkārši acīm ciet. Izdzirdējusi gaitenī saucienu, jauniete lēnām piecēlās, lēnām izstaipījās, ignorējot nepatīkamo sajūtu uz kakla. Viņa jutās pārāk apjukusi, lai domātu ko konkrētu un cerēja, ka ikdienišķās darbības ļaus ieviest kādu skaidrību.

Balsis gaitenī tā kā pieklusa un jauniete riskēja palūkoties laukā no cietumam līdzīgās telpas. Viņa pagājas uz cilvēku pusi, kuri bija tērpti tāpat kā Alīna un izskatījās ne vairāk zinoši kā viņa.
— Labdien, — viņa klusām noteica, nopētot gaitenī esošos.
Nevar taču būt, ka uzrāvos, jaunietes skatienā iezagās piesardzība vērojot abu Niku un Rināta sarunas.
Pamazām Alīnas prātā sāka viesties kāda skaidrība.
— Kā tu zini, ka esam Kazaņā? — viņa klusām noprasīja Rinātam, kurš jau bija devies pa gaiteni tālāk.

[Miervaldis Gotiņ...]

Gaitenī parādījās aizvien jauni un jauni cilvēki, tāpēc Rināts pārtrauca gājienu uz durvīm un atkal pievērsās likteņa biedriem.

Kad es aizmigu, es atrados Kazaņā, - puisis paziņoja, - nedomāju, ka pa miegam mani kāds pārvietoja nezin kur prom.

[Roviela]

- Bet es biju Omišā, - Nikola paziņoja. Tad, piegājusi pie Kazaņas puiša, jo viņa vārdu vēl nezināja, ar pirkstu norādīja uz viņa kakla pusi.
- Un kas tas? Man arī tāds uz kakla.
- Ejam, prasām tam doktor, ko tas znači!
Viņa pagriezās un gāja uz savas ieslodzījumu vietas pusi, lai apskatītos, vai ārsts nav nomiris. Tas nebūtu labi.

[Ného]

Jirži izspērās gaitenī un gandrīz uzskrēja kādam no cilvēkiem, kas staigāja šeit. Viņš bija neapmierināts, ka šis sapnis turpinājās, tāpēc atkal kaut ko čehiski nobubināja - Velns parāvis, kas te notiek, tam visma tak vajadzēja beigties!
Pēc tam Jirži ieklasījās, ko teica citi un atļāvās izteikties - Es gan domāju, ka šis ir viens sasodīts sapnis un joprojām saldi guļu savā dzīvoklī Karlovi Varos.

[Elony]

Ārsts Nikolas kamerā bija turpat, kur viņš atstāts, ar lupatu uz sejas un bezsamaņā.

Tie, kas bija gaitenī, labi dzirdēja ārpus ēkas skaļu troksni, kas nepārprotami atgādināja lielas lidmašīnas nosēšanos.

[Ungaarijas ragas...]

Alīna vairs neteica neko. Acīmredzot Maskavā viņas vairs nebija. Vai varbūt laimīgas likteņa sagadīšanās pēc viņas nolaupītāji bija jauki iekārtojušies tieši kaut kur Maskavā.
Nekas, viņai tik vajadzēja tikt laukā no šejienes un aizkļūt mājās tad būtu mazākā bēda. Kāpēc gan cilvēkiem ir tāda necieņa pret otru, lai savu ambīciju dēļ pamanītos citiem sagandēt dzīvi! Alīna kaut ko tādu ienīda un centās apvaldīt savas fantāzijas, kurās viņa saskrāpē nolaupītājiem sejas.
— Varbūt mēs varētu mēģināt tikt no šejienes laukā? Varbūt kāds jau pamanījis, ka dakteris ilgi nerādās?

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 06.01.2010 15:34

[Roviela]

Nikola nopētīja ārstu. Dzīvs ir. Kur viņi vispār atrodas? Lidostā kādā? Tādas domas neviļus nāca prātā, kad ēku atkal satricināja kaut kas līdzīgs lidmāšīnu trokšņiem.
Sieviete, kā nu prata, mēģināja sasiet ārstam rokas un kājas arī, un tad noņēma hloroforma masku no deguna. Mosties! Eu! Mēs gribam zināt, kas te notiek!

[Miervaldis Gotiņ...]

Rināts aptaustīja savu kaklu un aplūkoja arī likteņbiedru kaklus, censdamies ieraudzīt/atrast/saprast, kas gan tur tāds varētu būt.

Doma, ka viņš varētu arī nebūt Kazaņā, bija diezgan satraucoša. Arī lidmašīnas nolaišanās visdrīzāk ka neko labu nesolīja.

Puisis sekoja Nikolai nolūkā ieraudzīt dakteri un būt klāt brīdī, kad tas sāk runāt.

[Elony]

Pēc kārtīgiem centieniem, dakteris, apmēram 50 gadīgs tipiņš ar apaļīgu vēderu, netīru džemperi zem baltā halāta un ģīmi, kura maisiņi zem acīm un apsārtušais deguns liecināja par ciešu draudzēšanos ar grādīgajiem dzērieniem, pamodās, lai gan negribīgi, tāpat kā viņi paši.

[Roviela]

Nikola šamo mazlietiņ iebukņīja, lai atjēdzas ātrāk. Pat pavicināja plaukstu šim acu priekšā, lai redzētu, vai acis jau spēj koordinēties uz kaut ko.
- Klusu! Ja kliegsi, labi nebūs! Stāsti! - viņa klusi un skaidrā balsī pavēlēja, neko vairāk nepaskaidrojot.

[Ungaarijas ragas...]

Divi aktīvisti, viena, kura runāja ar akcentu, čehu akcentu, otrs — vīrietis, kurš bija lavījies uz izejas durvīm, aizgāja pratināt jauko dakteri, kuru jauniete nebija ne acīs redzējusi.
Lai nebūtu pēc tam viss jāklausās no trešajām personām, viņa arīdzan aizdevās uz to telpu. Neuzkrītoši nostājās blakus durvīm un klausījās, ar skatienu veroties uz to pusi, kur bija durvis uz "ārpasauli", ja nu kāds sadomā negaidot nākt iekšā, varēs pabrīdināt.
Roka pati pusneapzināti aizceļoja līdz kaklam beidzot aptaustot sāpošo vietu.
Kur gan tu iekūlies, Aļa, ko?

[Džea]

Tas viss bija pārāk nesaprotami. Lai zinātu ko vairāk, sieviete bija izgājusi gaitenī, kur kā rādās bija līdzīgi kā viņa pati. Tikai kas lika viņiem visiem būt šeit? Katrā ziņā. Tā bija realitāte. To noliegt nevarēja. Un tas viss bija pārāk īsts.
Kā tas nākas ka tu tik daudz zini?
Skatiens uz sievieti kura sēja tam tā saucamajam doktor rokas.

[Ného]

Jirži sekoja straumei līdz kādam noslēpumainajam dakterim. Nostājies pie durvīm blakus kādai meitenei viņš jautāja - Kas te īsti notiek? Tas taču ir tik kāds nepatīkams sapnis, kaut gan viss šķiet tik reāls.

[Elony]

Ārsts aptvēris, ka atrodas nepatīkamā situācijā, likās visai sabijies.
"Es neko nezinu! Man maksā, es izpildu darbu. Es te esmu tikai tāpēc, lai uzmanītu, lai jūs guļat, kamēr sagatavo lidmašīnu!" viņš ātri teica. "Es jums neko sliktu nedarīju, tie ir tie kareivji, kaut kāda specvienība."

[Malduguns]

Nika bija sekojusi bariņam līdzi uzdakterīša guļvietu un palikusi starp celles iekšpusi un ārpusi, atbalstījusies pret durvīm. Lidmašīnas nolaišanās vai pacelšanās skaņa darību Niku nedaudz tramīgu. Galvenokārt tāpēc, ka viņa bija pārliecināta,ka katrs no klātesošajiem vienkārši fiziski nevarēja atrasties savā dzimtajā pilsētā, tāpēc tas lika domāt par patiešām nopietnu iemeslu, lai savāktu viņus visus kopā un aizvestu kaut kur. Tikai kāpēc? Ar ko viņi atšķīrās no citiem cilvēkiem? Ko viņi tādu bija izdarījuši vai kas viņos bija tāds, lai veiktu nolaupīšanu?
Nika nopētīja tuvāk stāvošos. Bez tā, ka visiem bija neparastās pēdas uz kakla, viņus nekas nesaistīja.
-Un kam viņiem to lidmašīnu vajag? Mūsu transportēšanai? Uz kurieni?-Nika isi vaicāja.

[Elony]

"Es nezinu, viss ir slepeni!" ārsts atsaucās. "Jūs tikai pirms dažām stundām vienu pēc otra atveda, dažus ar mašīnām, citus ar lidmašīnām. Man neteica neko, varbūt otrs ārsts zina ko vairāk, vai sargi, bet neko nezinu, man vispār te nevajadzēja atrasties, es tikai... man naudu apsolīja, tāpēc piekritu."

[Miervaldis Gotiņ...]

Kur mēs esam, kurā pasaules malā? - Rināts uzsauca dakterim. Pats, atbildi negaidīdams (dzirdēs to arī tad, ja neskatīsies uz dakteri, bez tam - to klausījās arī citi), piegāja pie sienas, kur bija restotais lodziņš, un veica darbības, lai paskatītos pa to ārā (atkarībā no tā, kur lodziņš īsti atrodas - pastiepties uz pirkstgaliem, palekties, pamēģināt aizķert restes un pievilkties pie tām, lai paskatītos ārā). Ja tas nav iespējams bez palīglīdzekļiem, Rināts skatās pēc tādiem telpā (gulta, skapītis?) nolūkā piebīdīt tos zem lodziņa, lai būtu uz kā pakāpties.

[Roviela]

- Bet mēs neguļam, - Nikola konstatēja.
- Tev neveicās.
- Tiešām nezini, kāpēc mūs savākuši? Nekādas baumas neesi dzirdējis? Es nespēju saprast, kam kādam vajag parastu tūristu firmas grāmatvedi, tas ir, mani! Pilnīgi nejēdzīgi.
- Kā mums tikt prom? Palīdzi, ko?

[Elony]

"Armijnieki, kaut kādi īpašie spēki. Nejautājiet, es nezinu. Šeit ir militārais lidlauks, dienvidos no Tulas. Mani palūdza no malas, lai... nu, lai palīdzu viņu ārstam pieskatīt jūs. Vai jūs esat slimi, vai kaut kas tāds. Es nezinu un negribu zināt." ārsts atteica un pameta īsu skatienu uz paplāti un šļircēm, kas mētājās uz zemes viņam līdzās.
"Un palīdzēt nevaru, mani sodīs par ko tādu. Labāk padodaties, ja jūs šitā tur, gan jau ka nenogalinās."

Kamerā nebija nekādu mēbeļu un lāva būtu jāatrauj no sienas, lai to varētu pārvietot. Lai arī lodziņš atradās trīs metru augstumā, papūloties, Rināts, varēja līdz aizlēkt un paskatīties laukā. Tiesa, neko daudz viņš neredzēja, tikai betona žogu, virs kura bija dzeloņdrātis un aiz tā - mūra ēkas sienu, divu stāvu augstumā, kas aizstiepās pa labi un pa kreisi. Cik varēja spriest, ārā bija diena, vismaz ēnas un saules gaisma, kas apspīdēja pretējo sienu, lika tā domāt.

[Miervaldis Gotiņ...]

Vīlies par to, ka aiz loga neko prātīgu nav saskatījis, Rināts pievērsās dakterim: Durvis ārā no gaiteņa ir aizslēgtas? Kas aiz tām atrodas, nu, sargi vai kādi citi cilvēki? Un ja tā, tad cik viņu tur ir?

Kamēr dakters gudroja atbildi, puisis paskatījās uz tuvāk esošajiem biedriem: Ko daram? Mēģinam lauzties ārā, ja tās durvis nav aizslēgtas, vai paliekam šeit pat, kamerās un mēģinam uzbrukt tiem, kas nāk mūs `modināt`? Jeb uzvedamies rātni un mēģinam noskaidrot pārrunu ceļā to, ko nolaupītāji no mums varētu gribēt?

[Elony]

"Durvis ir vaļā, tur ir kādi trīs sargi, es izsūtīju ārā divus, kas bija gaitenī." ārsts atzinās. Likās, viņu satrauc iespēja, ka šo var izmantot kā ķīlnieku. "Paklau, viņi mani nošaus, bet jūs neaiztiks. Ticat man, jūs esat viņiem vērtīgāki, kā kaut kāds bijušais lauka mediķis."

[Džea]

Un kā tavuprāt tu domā uzbrukt? Sitot ar tām caurulītēm, kas atrodas kamerās? Ja nekļūdos viņi ir bruņoti
Žeņa sacīja paglūnēdama uz vīrieti.
Ja mēs lauzīsimies, viņi gan jau ka izdzirdēs. Pārrunas varbūt varētu līdzēt, taču ja reiz atveda ar varu diezin vai gribēs ar mums runāt miermīlīgi.
Diemžēl armijnieku dabu Žeņa pazina. Taču daudz labprātāk viņa gribēja noskaidrot to, kad beidzot tiks mājās

[Malduguns]

-Tad jau mums nav ar ko riskēt, ko?-Nika ironiski ieteica, atmetusi tirkīzzilās cirtas.-Un kur ir mūsu mantas? To es arī tā kā vēlētos uzzināt,-viņa piebilda, lūkojieties uz mediķi.-Tajās es kaut kā jūtos ērtāk nekā šajās koncentrācijas nometnes lupatās.

Šo rakstu rediģēja Malduguns: 06.01.2010 20:33

[Ungaarijas ragas...]

— Es arī to gribētu zināt, — jauniete klusu atbildēja vīrietim uz jautājumu, turpinadama klausīties daktera iztaujāšanā.

— Un kādā ziņā mēs viņiem tieši esam vērtīgāki? — Alīna uzmeta dakterim ātru skatienu. Viņa jau zināja, ka nebūs labi.

[Miervaldis Gotiņ...]

Ja izdodas pārsteigt nesagatavotu, tad ar vienu pretinieku es pilnīgi noteikti galā tikšu, - Rināts atcirta Žeņai. Viņš īsti nevarēja izlemt starp 3 alternatīvām, kuras maisījās viņam pa galvu.

Kāpēc tu izsūtīji 2 sargus ārā? - Puisis atkal pievērsās dakterim.

[Roviela]

- Es tobrīd jau vairs negulēju, - Nikola teica.
- Viņš teica, lai ejot sargāt ārdurvis, jo mēs visi tāpat esot bezsamaņā. Nu, jūs, pārējie jau bijāt arī, kā vēlāk izrādījās. Bet kam Tev vajadzēja mūsu asinis? Mūsu uzvārdus Tu zini, neliedzies, skat, uz šļircēm tie rakstīti, tātad zināji, kuru kuram no mums lietot.
- Kaut kāds noćna mora!
- Nu, labi, varbūt tiekam ārā, bet ko tālāk? Jūs kāds protat vadīt lidmašīnu? Kā vēl var tikt prom?

[Sindra]

Maikls klausījās sarunās un ar skatienu sekoja bēdu brāļu (un māsu) darbībām.
Kā viens lēkāja pie loga, cits pratināja ārstu.
"Nu... droši vien mēs spējam tikt galā ar trim sargiem. Nu teiksim es protu kauties.
Paņemsim to tusni" viņš pamāja uz ārstu. Maikls runāja angļu valodā. Gandrīz bez akcenta. Nu varbūt ja ļoti ieklausījās varēja pavisam minimāli dzirdēt krieviem raksturīgo akcentu. Un viņš noteikti bija sapratis to, ko runāja pārējie. "Stumsim pa priekšu un grūdīsim viņiem virsū.
Izmantosim apjukuma momentu un piesitam sargus. Paņemam viņu ieročus un ejam ārā.
Tāpat viņi kādā brīdī vilksies pārbaudīt, ko tas tusnis šeit tik ilgi dara."
puisim bija apnikušas sarunas un prātuļošanas. Lai arī Maiklam pašam nebija ne jausmas par kādiem grēkiem viņš šeit ir iespundēts tomēr daudz labprātāk viņš uzturētos savā mājā, nevis šajā jaukajā piedzīvojumā. Varētu tikai kādu skuķi vēl paķert līdzi. Dažas izskatījās tīri tā neko.

Šo rakstu rediģēja Sindra: 06.01.2010 21:57

[Elony]

"Nu paklau..." likās, ka ārsts negrib īsti vairs runāt. "Es esmu viens no bataljona mediķiem, kas šeit pastāvīgi ir. Man vispār nebija jāzin par šo visu... nu, tā sanāca, ka es dabūju atļauju šeit ienākt. Un man asinis palūdza paņemt, iedeva šļirces un bildes ar vārdiem. Velns, nepatikšanas tagad kā likts." bija skaidrs, ka visu viņš nestāsta.
"Es jau teicu, ka neko nezinu! Kad ierados, jūs jau bijāt šādā izskatā. Nezināju, ka hloroforms nedarbosies! Es nedrīkstēju atslēgt jūs no šķidruma padeves, bet man palūdza izpalīdzēt... "
Ko runāja Maikls, viņš nesaprata, bet laikam nojauta, ka nekas draudzīgs tas nav.

[Miervaldis Gotiņ...]

Sargus mums jātiek galā kluss, bez jebkā skaļš! - Rināts ne pārāk labā angļu valodā iebilda Maiklam, un tad atkal pievērsās dakterim. - Kas bija tas, kas palūdze tev izpalīdzēt?

[Roviela]

- Paga, paga... kas un kāpēc palūdza izpalīdzēt? - Nikola tincināja tālāk, pametot ašu skatienu uz rīkoties apņēmīgo Maiklu.
- Jā, saprotu, asinis vajag, un tā tālāk, bet kas tas ir par šķidrumu? - sieviete norādīja uz caurulītēm.
- Jā, tu atvienoji tāpēc, ka paludza, bet kāpēc nedrīkstēja atvienot? Kurš ir tas, kas, es teiktu, gribēja, lai mēs atmostamies un ko viņam no mums vajaga? Un, Kristova krv! kur pasaulē vēl lieto hloroformu citam, kā kukaiņu aizmidzināšanai?
Pēdējais jautājums bija tīri retorisks.
- Vārdu sakot, mēs gribam uz mājām. Palīdzi, vai arī es te dzirdēju priekšlikumu tevi izmantot par vairogu, - Nikola atklāti paziņoja.

[Elony]

"Nu, jūs šeit atveda kaut kāda specvienība, kas nav tieši zem armijas, bet kāda cita spēka. FDD* nebūs, bet es jau neorientējos visos valsts specdienestos." Ārsts atteica.
"Viss, ko es zinu, ka šeit jūs savāc kopā un vedīs ar lidmašīnu kur citur. Man piezvanīja vakar un teica, paskaties pastkastē, tur ir nauda un uzdevums, izpildīsi, dabūsi vēl.
Un tur bija 30 000 eiro! Vēl arī vēstule un papīrs ar jūsu sejām, uzvārdiem un šļirces. Un vēl caurlaide šajā zonā, es jau parasti sēžu parastajā medpunktā.
Nu, vēstulē bija teikts - caurlaide tev ļaus nonākt šeit, speciālajā zonā, jo tu esi norīkots tagad viņiem par palīgu. Atradīsi guļam cilvēkus, kad būsi viens, paņem no tiem asinis, bet tīras asinis, bez narkotikām tajās.
Nu, jums tais maisiņos ir kaut kādas miega zāles, man vajadzēja jūs uz brīdi atvienot, bet nedrīkstēja ļaut, lai jūs pamostaties. Viss, ko es uz ātro dabūju bija hloroforms, Afgistānā bija labi derējis... Būtu paņēmis asinis, tad atkal pieslēdzis jūs pie sistēmas un neviens neuzzinātu. Laikam pudelīte bija pārāk veca un tas šķīdums nedarbojās..." viņš lūdzoši skatījās uz bijušajiem gūstekņiem.
"Lūdzu, es tiešām ne pie kā neesmu vainīgs."

Kamēr viņi tā runājās, pie ārdurvīm atskanēja troksnis un tās vērās vaļā. Kāds vai kādi gāja iekšā.

_________

*FDD (Federālais Drošības Dienests, līdzīga organizācija kā FIB ASV, izveidojies no bijušās VDK)

Šo rakstu rediģēja Elony: 07.01.2010 11:37

[Roviela]

- Njā... - Nikola atteica.
- Nesapratu, priekš kam tas viss, bet kā noticis, sapratu.
Izdzirdusi troksni, viņa pačukstēja ārstam.
- Kāds nāk! Atstāšu tevi sasietu, tūlīt aizmidzināšu arī, nepretojies!
Viņa aši uzklāja ārstam uz deguna hloroforma lupatu. Lai aizmieg, un tad viņš neko nebūs ne redzējis, ne dzirdējis.

To padarījusi, viņa piecēlās kājās.
Un ko tagad? pauda viss viņas izskats. Kauties Nikola neprata, kas nu nebija, tas nebija.

[Miervaldis Gotiņ...]

Sadzirdējis, ka atveras durvis uz ārpasauli, Rināts iespējami ātri un klusi aizvēra kameras durvis, lai uzreiz nekristu acīs, ka tās ir vaļā. Pats nostājies tām blakus lai, durvis atverot, viņu uzreiz nevarētu redzēt, bet lai viņam pašam būtu iespēja uzbrukt ienācējam, puisis jautājoši paskatījās uz pārējiem kamerā esošajiem, it kā jautājot viņu domas par to, ko tad darīt tālāk.

[Sindra]

Klusi vai skaļi, bet prom tikt vajadzēja.
Protams, Maikls nevarēja neļaut meitenei runāties ar to ārstu.
Puisim gan radā aizdomas, ka viņš šeit varēja atrasties savu dīvaino spēju dēļ.
Armijnieki vienmēr gribējuši visu neparasto sev. Tikai kādā veidā to kāds ir uzzinājis?

Varbūt viņiem to pajautāt?
Taču īsti nesanāca laiks, jo ārpusē bija sadzirdami trokšņi.
Maikls iegāja kamera pie pārējiem un mirkli apdomājās par ērtāko vietu uzbrukumam.
Viņš izvēlējās sienu pie durvīm un nostājās pie tās.

[Miervaldis Gotiņ...]

Rināts, ievērojis, ka otrs puisis, kurš bija runājis angliski, arī slēpjas blakus durvīm, centās viņam ar zīmēm parādīt, lai tas uzbrūk pirmajam, kurš ienāks pa durvīm.

[Sindra]

Maikls pamāja Rinātam, ka sapratis.
Vismaz bija jauki apzināties, ka kāds viņam palīdzēs izrēķināties ar sagūstītājiem.
Sportists ieņēma ērtāku pozīciju, lai krautu pirmajai personai, kas ienāks pa durvīm.
Tēmēts varētu būt saules pinumu.

[Roviela]

Nikola mēģināja ārstu pastumt tā, lai no durvīm uzreiz neredz.
Varētu arī aizslēgt durvis, bet visas citas durvis tāpat ir vaļā. Paga!
Viņa iesāņus pieiet pie durvīm (lai netraucētu puišiem) un klausās, vai nākošie visi nesaiet iekšā kādā tukšā kamerā. Varētu šos tur ieslēgt! Cik tur nu darba! Bet tas jādara ātri. Bet tagad jābūt gatavai palēkt malā. Zibenīgi!
Varbūt, ja visis saskries iekšā te, tad viņi paspēs tikt ārā, un durvis varētu aizslēgt pēc tam?

[Ného]

Jirži klausoties, kā apkārtējie iztaujā dakteri, beidzot saprata situācijas nopietnību, ka tas gluži nav sapnis, toties murgs gan, kas realizējas dzīvē. Tā kā viņš arī stāvēja pie kameras durvīm, nekas cits neatlika, kā sagatavoties cīņai vai kas nu tālāk sekos. Tagad Jirži cerēja, ka viduskolas laikā dažus gadus apmeklētai džudo klubiņš kaut nedaudz atmaksāsies, kaut gan tas nekad viņam tāpat nebija pa īstam padevies.

[Malduguns]

Nika piepalīdzēja savai vārdamāsai pārvietot ārstu nostāk no acīm un pati nostājās no viņa pietiekoši netālu, sak, lai nesāk strādāt kaut kādas glupības. Ja jau viņi pamodās no tā hloroforma, tad varbūt pamodīsies arī šitais un sāks vēl bļaustīties.
Tajā pašā laikā viņa arī ar vienu aci lūrēja uz durvju pusi. Ja nu vajag palīdzēt.

[Ungaarijas ragas...]

Alīna, izdzirdējusi, ka kāds taisās nākt iekšā pa durvīm, ieslīdēja kamerā pie pārējiem un nostājās pie sienas durvju kreisajā pusē un tagad ieinteresēta vēroja, kā Rināts rāda zīmes Maiklam. Ne katru dienu nācās izbaudīt mēģinājumus notīties no gūsta un tas jau sāka palikt interesanti. Ja vēl nebūtu bijušas bailes no neveiksmes un nāves… Lai gan viņi jau sen būtu nogalināti, ja nolaupītāji tā gribētu.

[Elony]

Ārsts nepretojās un ļāva viņam uz sejas uzlikt lupatu. Gulēja uz grīdas kā aizmidzis un iespējams, ka drīz tā arī būs.

Pirms kameras, kurā atradās visi, bija tikai viena cita kamera. Nikola redzēja, ka gaitenī ir tikai viens kareivis bruņojies ar triecienšauteni un ķiverē. Ārdurvis bija atvērtas. Kareivis, pamanījis, ka viena kamera ir tukša, satraucās un sauca uz āra pusi: "Ei, tas ārsts pārvieto guļošos."
Pēc tam steidzās uz nākamo kameru, kur bija iekšā biedri.
"Ko jūs, sasodīts darāt? Gūstekņus ir aizliegts pārvietot līdz pat iekāpšanai!" viņš pa ceļam runāja un tad pavēra durvis (kuras vērās uz ārpusi). Pamanījis, ka kameras vidū guļ ārsts un tur iekšā ir gūstekņi nomodā. (Niku redzēja droši), sāka ķerties pie ieroča uz krūtīm.
"Trauksme!" viņš iesaucās skaļā balsī.

[Roviela]

Nikola paspēja palēkt malā, bet tas murmulis tomēr ieraudzīja, kas te notiek! Viņa mēģināja paspēt izraut hloroforma pudelīti un pavisam nedaudz šķidruma iešļākt trauksmes cēlājam sejā.

[Sindra]

Maikls uzbruka atnācējam ar sitienu pa vēderu. Sitiens bija spēcīgs un visai precīzs.
Tikai puisis juta, ka no visiem šiem savādajiem piedzīvojumiem viņa fiziskā forma tomēr ir nedaudz cietusi.
Vārgums. Tas gan netraucēs izrēķināties ar šo te, kas klaigāja pa trauksmēm.

[Miervaldis Gotiņ...]

Tiklīdz Maikls izdarīja sitienu, arī Rināts metās ārā pa durvīm. Sākotnēji viņa nolūks bija uzbrukt otrajam nācējām, bet tā kā tāda nebija, tad viņš ķērās pie kareivja ieroča, lai iegūtu to un neļautu kareivim izšaut.

(OOC: Imho, hloroforms ir šķidrums)

[Elony]

Šķidrums trāpīja kareivim sejā, viņš atkāpās atpakaļ gaitenī un ar rokām saķēra seju. Maikls varēja just, ka kareivis ir labā fiziskā formā, jo sadūrās nevis taukiem, bet muskuļiem. Tiesa, kareivis tam nebija gatavs un tik un tā saliecās sāpēs.
Lai dabūtu ieroci, Rinātam vajadzēja pārvilkt pār kareivja galvai ar visu siksnu.


Tikmēr atsaucoties uz kareivja saucienu, pa ārdurvīm iekšā iemetās divi citi kareivji. Pamanījuši notiekošo, viņi ķērās pie saviem ieročiem, vēl esot pie durvīm. Viens iesaucās : "Velns!"

[Miervaldis Gotiņ...]

Redzēdams, ka laika ķēpāties ar siksnas vilkšanu pār galvu nav, Rināts mēģināja atsprādzēt siksnas karabīni, ar kuru siksna stiprinās pie ieroča.

Ja nu ir skaidrs, ka ieroci iegūt nepaspēs, tad viņš ar īsu ieskrējienu lec ienākušajiem kareivjiem virsū, lai ar savu svaru notriektu tos zemē un dotu laiku ieroci iegūt visdrīzāk Maiklam.

[Elony]

Varēja jau mēģināt šaut no ieroča, kamēr tas ir kaklā pakārt kareivim, bet arī Rināta variants nebija slikts. Katrā ziņā abi kareivji negaidīja, ka viņš spēs tik ātri kustēties un nepaspēja pat kārtīgi notēmēt, kad jau nogāzās zemē, viens atsitās pret sienu, otrs pa pusei izvēlās ārā pa durvīm.

[Malduguns]

Kamēr Rināts centās tikt galā ar iebrucējiem, Nika pieķērās pie ieroča atsvabināšanas pār kareivja galvu, jo viņai laiks bija mazliet vairāk kā bērdu brālim.
Turklāt bruņojums nekad nenāk par skādi, vismaz tā meitene sprieda.

[Roviela]

Nikolai itin nemaz nepatika tas, kas te tagad notika. Kareivji vai ne kareivji, bet šaut viņus nost? Tas nebija priekš viņas.
Viņa mēģināja tam, kas nokrita pie sienas, arī iešļākt sejā hloroformu.

[Miervaldis Gotiņ...]

Kūņojoties pa zemi kopā ar pusotru kareivi, Rināts cenšas iespēju robežās viņus neitralizēt, cenšoties sist pa saules pinumiem (ja nav bruņuvestu vai uzkabes sistēmu, kas aizsedz krūšu kurvi), kaklu, seju, starp kājām - kas nu ir tuvāk un kur var trāpīt. Cenšas sist ar elkoņiem un/vai ceļgaliem.

[Ungaarijas ragas...]

Alīna joprojām palika iekš kameras, tikai pavirzījās tuvāk durvīm. Tāpat pagaidām nebija ko bāzties gaitenī, kur pēc skaņām spriežot džeki bija sākuši kauties. Kazi pašu vēl savainos. Labāk tad mazliet nogaidīt un tad vajadzības gadījumā palīdzēt.

[Elony]

Nika varēja dabūt automātu nost no kareivja, bet viņš, par spīti hloroformam sejā, joprojām centās pretoties un vēzējās ar rokām, pamanoties sāpīgi iesist meitenei pa plecu. Viņš neko neredzēja, tāpēc centās trāpīt jebkuram kas bija tuvumā un pagaidām nemiga ciet.

Rināta trieciens pa kareivja saules pinumu bija pietiekami stiprs, lai to netralizētu, un viņam arī Nikola iešļāca sejā hloroforma devu. Otrais, kurš gulēja durvīs, ar kājām deva pretī Rinātam, varēja manīt, ka kareivis māk cinīties.

[Roviela]

Nikola neko vairāk nevarēja darīt, kā mēģināt ieliet ģīmī hloroformu arī trešajam, ja vien tiks tam klāt. Turklāt pa ceļam sieviete skatījās, vai nevar dabūt kādu sienāmo, jo, ja šie te tomēr aizmigs, būtu labi viņus sasiet. Ja atliks laiks.

[Sindra]

Maikls vēroja izveidojušos situāciju. Likās, ka Rināts ar savējo pats tiks galā.
Meitenei gāja grūtāk. Bez kādām īpašām emocijām vai pārdomām Maikls pastiepa roku kareivja virzienā un novēzēja roku tēmedams kareivim pa kājām.
Ja vien viņš būtu tuvāk, rokas kustība iespējams izsistu viņam pamatu zem kājām.

[Ného]

Viss notika tik strauji, ka Jirži pat nepaspēja noreaģēt, kad viens puisis izmetās pa durvīm un bija nogāzis sargus, kas bija atsaukti palīgā un otrs apstrādājis, ar vienas no meiteņu palīdzību, kamerā ienākušo apsargu. Tā kā viņš vēl pretojās, Jirži piesteidzās klāt un centās saķert kareivja rokas.

[Miervaldis Gotiņ...]

Rināts turpināja cīnīties ar atlikušo kareivi, cenšoties viņam sist/spert un tai pat laikā bloķējot kareivja spārdīšanos, kā arī brīdi pa brīdim centās paskatīties uz to, kas notiek ar pirmo kareivi, kuram nupat jau bija meties virsū vesels bars cilvēku.

Ja ir iespēja, viņš ar vienu roku (otra noteikti ir aizņemta cīņā) cenšas sataustīt pie neitralizētā kareivja ķermeņa pistoli vai nazi. Ja tas izdodas, Rināts cenšas izvilkt šo ieroci.

Šo rakstu rediģēja Miervaldis Gotiņš: 08.01.2010 13:48