Latviešu literatūra: Mēsls jeb tomēr nē? Opcijas

[DarkJedi]

Palasījos Ila tulkoto rakstu par vienu no Amerikāņu Sci-fi raksniekiem kur beigās bija izteikta nožēla, ka latvieši paši nerakstot sci-fi. Domāju, ka Sci-fi latviski nav īpaši izdevīgi rakstīt, jo imo jaunākā paaudze (piemēram es) nemaz neskatās uz latviski sarakstīto literatūru, jo mans tipiskais stereotips kas ir latviešu literatūra ir šāds

Mūsdienu Latviešu literatūra ir kaut kas bez sižeta, darbības un action latviešu literatūrā vispār ir aizliegts. Latviešu literatūra ir sarakstīts tipa kaut kas filozofiski dziļš, bet sanākuši vien svētā suņa murgi, kurus nav nesapratis ne vien lasītājs, bet arī pats autors. Taču paši autori ( + pensionāres, kas tāpat neko nesaprot) ir domās, ka ir uzrakstījies the best ever garadarbs, jo tas taču ir kruti un augsti intelektuāli ja neko nevar saprast. Vienkāršāk sakot mūsdienu latviešu literatūra ir nevis literatūra, bet gan bezjēdzīgs filozofisks bullshits kas spēj ieinteresēt tikai pensionārus.

Taču kā jau teicu tāds ir mans stereotips, visticamākais nepareizs jo gan jau ir kaut kas interesants, taču tas nemaina manu attieksmi grāmatnīcā pa taisno durt pie tulkotās daiļliteratūras latviešu rakstnieku plauktam neuzmetot aci.

Domāju mans viedoklis ir veidojies no tā, ka atmiņās vēl obligātās literatūras stundas vidusskolā, kādas trīs reizes aplūkojot portālu satori.lv + palasot reizi pusgadā kādu rindkopu Kultūras dienā (ievērojiet, ka reāli neviena pēdējos 20 gados latviešu valodā sarakstītā grāmata nav lasīta, kas varētu kalpot kaut vismaz kaut kāds reāls pamats stereotipam). Pie vainas droši vien arī tas, ka dažkārt pats mēdzu uzrakstīt kaut kādu īsu bullshitu un domājot, ka tas ‘’noteikti’’ ir 10x labāks kā grāmatplauktā (jo to taču esmu rakstīji es lol).

Vienīgais ko no latviešiem par labu atzīstu ir oldskool Zentas Ērgles veidīgie jauniešiem domātie garadarbi. Taču nez vai man gribētos lasīt modernizētu Zentu Ērgli kur pionieru vietā ir goti un reperi.

Kādas ir citiem domas un viedoklis par latviešu literatūru? Mēsls vai nē? Ja tomēr nav mēsls, tad vai tomēr ārzemju alternatīvas nav vēl labākas?

Visu literatūru nekad neizlasīsi, tādēļ vai ir vērts teiksim Umberto Eko vietā ņemt kaut kādu pašmāju brūvējumu? Vai ir vērts riskēt, jo par Umberto es zinu, ka milijoniem atzinuši par labu esam, kamēr pašmāju autoriem ir tikai nekam nederīgi vecmāmiņas rekomendācijas?

Šo rakstu rediģēja DarkJedi: 05.09.2007 12:15

[Dvēselīte]

Tev, kā parasti, ir tieksme izteikties visnotaļ skarbi (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Runājot par latviešu literatūru, man ir svaigā, lai neteiktu vairāk, atmiņā obligātā skolas literatūra, kas dzen izmisumā pat mani, kas skaitās "lasošais cilvēks". Vienīgais, ko es spēju sagremot bija Regīna Ezera. Jo, piedodiet atvainojiet, es neuzskatu sevi par spējīgu līdz gajam saprast Ziedoni un Vācieti. Ne es tur biju, ne es to redzēju. Nesaprotu, kau sitiet mani nost.

Ir jau tā, ka es vispār nelasu latviešu atoru darbus. Nu, muļķīga principa pēc. Bet es neesmu varējusi atrast nevienu latviešu autoru, kura darbi man būtu patiesi patikuši. Ir kaut kādas lietas, kas ir interesantas, mazliet saistošas, bet ne tā, ka es varētu tagad skriet uz grāmatnīcu un pirkt tā un tā autora tikko iznākušom, jauno grāmatu tāpēc, ka es zinu, ka viņam ir labi darbi. Nu nav tā. Man nav.

Domājot par to, ko teica DarkJedi, ka darbi ir bez sižeta, action un blā, saprotu, ka tas nav tālu no patiesības. Vairumā darbu, kas tiek uzskatīti par klasiku, ir tik daudz ciešanu, ka viens normāls cilvēks nav spējīgs to visu sagremot. Parastā tēma - ģimeņu traģēdijas, nelaimīga mīlestība, vecāku un bērnu attiecības, kaimiņu attiecības, nauda tā un nauda šitā - tas viss ir pārblīvēts ar negatīvām emocijām, kas balstās uz mūsu tautas drūmo pieredzi gadu gaitā. Piemēram, "Aka" - tā ir rakstīta par man zināmu vietu, zināmu ģimeni un zināmiem cilvēkiem - es nespēju izlasīt vairāk kā pāris lapas. Bet tā jau ir mana problēma.


Atceros, ka nesen iznāca tāda īsa saruna par latviešu kultūras mantojumu, tiesa dzejas formā, bet vienalga. Un secinājums ir viens - mēs neprotams priecāties. Teksts "Un uzausa asiņains rīts" ir precīzākais raksturojums.

Tagad es noteikti esmu samālējusi visu melnum melnās krāsās (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Bet mana atbilde ir - ja vien es varu, es izvairos no latviešu literatūras lasīšanas.

[Andza]

Zināmā mērā nav godīgi statīt latviešu literatūru pret visu pārējo, jo pārējās literatūras vienkārši ir vairāk, attiecīgi ir lielāka izvēle un atlase.

[Lia'angia]

DJ laikam gan viarāk runāja par prozu, nedzeju, tā es sapratu? No dzejas man latviešiem patīk gana daudz kas, pirmām kārtām jau Ziedonis un Vācietis (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) , īpaši viņu mīlas lirika. Nu bet es par Ziedoni diplomdarbu rakstīju, ta ka tas laikam jau ir kaut kas līdzīgs diagnozei. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif)
Par latviešu prozu - jaunāko, neatkarības laika literatūru man ir ļoti grūti saprast. Cik esmu mēģinājusi lasīt, tik aplaužos. Jo, kā man šķiet, saprotams sizets, spilgti tēlu un - diespas! - loģiska darbība "jaunajiem" latviešu autoriem ir šausmīgakais tabu un grēks. Padomju laika darbi man patika labāk. Gunārs Priede, teiksim (viņam gan lugas). Alberts Bels. Zigmunds Skujiņš. Regīna Ezera. Aleksandrs Grīns (tas gan jau ir pirmskara jeb starpkaru rakstnieks, bet man, vienalga, patīk). No trimdas autoriem - Irma Grebzde, un ...e.... Kā sauca autoru, kam bija "Pār Trentu kāpj migla. Sõla"? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) Turbads ar savu "Ķēves dēlu Kurbadu" - to sirsnīgi iesaku izlasīt visiem, kuri uzskata, ka latviešiem satīras nav kā sugas.
Tā ka, manuprāt, arī latviešiem ir normāla, "parastam" lasitajam saprotama literatūra, tikai tā ir kārtīgi jāpameklē.

[Dvēselīte]

Ar uzsvaru uz vārda "kartīgi" (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Un vispār, es te tikko atrcerējos, ka es taču par Zariņu eksāmena darbu gatavoju. Nu, Margeru Zariņu. Viņa "PPP jeb Viltotais Fausts" bija diezgan interesanta. PIespiedos izlasīt un nenožēloju (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

[Roviela]

Taisni tā. Ar uzsvaru uz "kārtīgi".
Es pat uz teātri tāpēc pārstāju iet. Jauno latviešu autoru lugas, cik esmu tās redzējusi, protams, ir nebaudāmas. Slikāk nekā amerikāņu humors ar tortes mešanu ģīmī. Joki, ja tādi vispār ir, tad tieši tik pat saturīgi, par sižetu nerunāsim - tipiskais no_vienas_bezmaz_bomžu_ģimenes_nākuša_cilvēciņa šausmīgā dzīve un pārdomas. Pie tam - pilnīgi sterotipiski. Dialogi - tik nedabīgi, cik vien tie var būt.
Gunārs Priede, salīdzinot ar viņiem, vienkārši ir ģēnijs.

To pašu var teikt par kino. Lai cik patriotiski pareizi un vēl kaut kā tas ir domāts, man latviešu kino beidzas ar "Velna kalpiem", lai cik tie ir visādi nepareizi, ar trūkumiem utt. Pārējās, jā, esmu redzējusi, bet kaut kā otrreiz skatīties negribās. Ja vienīgi - "Tās dullās Paulīnes dēļ".

Piekritu domai, ka autori pārlieku vēlas vai nu iestūķēt savā darbā filozofiju, piemirstot, ka tai ir jānāk no paša autora, bet autoram "nav iekšā", vai arī rakstot kaut ko tik primitīvu, ka kauns lasīt. Vai arī - tukša spēlēšanās ar vārdiem. Un mūžīgā tēma - dzīves padibenes, ir vienkārši piegriezusies! Cik var zelēt vienu un to pašu.

[Romija]

Domāju, ka pie vainas ir arī kritiķi, kas domā Tajās Augstajās Domās, bet nepadomā par lasītāju parasto. Un tad viņiem šķiet, ka šeit minētie "slima suņa murgi" ir vislabākie, vadoties pēc principa - ja es tajā murgā neko nesaskatīšu un nepateikšu labu rekomendāciju, tad citi uzskatīs, ka esmu n00bs, lūzeris utt.

Ir nācies lasīt jaunos autorus un nesen izdotus darbus. Un tieši tas ir - ļoti daudz negatīvā. Bet tas jau latviešiem visādos izpausmes veidos raksturīgs. Lielākā daļa darbu ir ļoti sarežģīti un ar izteiktu psiholoģisko ievirzienu. Jā, ir arī izdoti mēģinājumi tuvoties action, bet man kaut kā liekas, ka dažs labs darbs mūsu LFFB konkursā ir krietni baudāmāks.

Par kino runājot - Ūdensbumba resnajam runcim bija ļoti sirsnīgs kinogabals. Man patika. Es tikai nezinu, vai tam tagad ir sakars ar literatūru.

[Kaza]

Heh. Es laikam esmu kaut kāda nestandarta lasītāja. Man jauno autoru darbi, lai gan reti, bet liekas labi. Pēdējā laikā rakstīt šajā noir-šiži-shit stilā sākuši gandrīz visi, bet tādēļ jau nevar uzreiz apgalvot, ka viņi visi ir mēsls. Ja palasās, var atrast dažus daudzsološus jaunos rakstniekus. Dusma, dusma, dusma. Šādus aizspriedumus (jā, AIZSPRIEDUMUS) galvenokārt rada tas, ka pēc visiem Lāčiem, Raiņiem utt., nekas cits nav tā nopietni lasīts, jo plašais grāmatu tirgus piedāvā vispasaules literatūru tik biezā slānī, ka vidusmēra latviešu autors tajā vnk pazūd. Vajag tikai nedaudz pacietības un ticības, tad arī radīsies latviešu rakstnieki, kuri maybe pat varētu sarakstīt tīri labu sci-fi (kas laikam ir gandrīz vienīgais, ko esot vērts lasīt, cik sapratu) Ar attieksmi "aj, tas jau latvietis, tātad mēsls" nekādus jaunos autorus nemaz nevar pamanīt.

Turklāt, 70. - 80. gadu latviešu literatūra nemaz nav tik drausi melna un vē. Egils Lukjanskis, Andris Kolbergs, Ilze Indrāne, Dagnija Zigmonte, Zenta Ērgle - viņi visi bija ļoti iemīloti autori, kuru stāsti un romāni jauniešiem bija un, es atļaušos teikt, ka joprojām ir ļoti laba un populāra lasāmviela.

Man domāt, vajag biežāk un cītīgāk "Kultūras Dienu" un "Karogu" palasīt. Un noņemt tās klapes no acīm, lai var saredzēt, ka ir kaut kas vairāk par Star Wars tipa kultūru, tepat, Latvijā.

*arght, dusma, dusma, dusma*

[Dvēselīte]

Ūja, uja!

Padomājot logiski, nākas secināt, ka, pirmām kārtām, problēma ir taja, ka veco rakstnieku paaudzi nomainošie literāti ir ar visai dīvainu attieksmi pret rakstīto vārdu.
Varbūt ta ir mana problēma, bet es nespēju lasīt literatūru, kurā ik uz vārda ir pieminēta "drāšanās, sekss, maucības, kuces" un trīsstāvīgie krievu lamuvārdi. Vispār nesaprotu, kā kaut viena izdevniecība kaut ko tādu var izdot!

Un tu nevari pārmest latviešu lasītājam to, ka viņš pārņem SW popu, kas ir pazīstams visā pasaulē. Parādi man kaut vienu latviešu autoru, kurš ar saviem darbiem būtu iekarojis pustik lielu atpazīstamību, kā SW, Tolkīns vai Roulinga, ja jau mēs runājam šādos mērogos.

Nevaru nepiekrist Rovielai par to, ka rakstnieki cenšas sabāzt darbos tur neesošu, tēmai neatbilstošu pseidoparanoīdālu folozofiju, kas balstās uz viņu bērnības traumām. Kaut arī par to neiet runa.

Šo rakstu rediģēja Dvēselīte: 06.09.2007 09:44

[Kaza]

Literatūra mainās, aug. Nevar prasīt, lai nabaga apdalītais latviešu autors turpinātu atgremot priekšgājēju sižetus un blā. Un es neapgalvoju, ka nupat ir dzimis kāds, kurš pārtrumpos Tolkīnu or whatever. Es mēģinu ieklārēt, ka latviešu literatūra ir laba, manā subjektīvajā skatījumā. Acīmredzot man ir paveicies vairāk un es spēju saprast arī tos darbus, kuriem pamatā ir bērnības traumas ū tē tē.

Un nebūt nav tā, ka viss tur grozās ap pišanos. Nu nē. Tas atkal norāda uz to, ka aplūkoto autoru un stāstu klāsts ir visai šaurs. Bet nu jā, ja reiz nav interese, nav vēlmes lasīt. Reklāma, protams, ieklibo un paši uzņemties to smago darbu kā jauno autoru atklāšana tikai sev, mēs nemaz negribam. Jo atkal pa priekšu rikšo uzskats par viņu izteikto crapīgumu.

Aizmest grāmatu prom ar pirmo domu "aj, pārāk tupa filozofija, es nelasīšu, esmu augstāka būtne", piedodiet, bet ir diezgan tizli. Protams, krutāk ir lasīt Nīči un Laodzi, jo tā ir pasaules atzīta filozofija, dōh. Bet atļaušos teikt, ka ir arī pasaulē atzīti latviešu rakstnieki, tikai to gan mēs iemanāmies nepamanīt. Uzmanības un intereses trūkums pašiem kaut ko lasīt ir tas, kas noved pie visādas ārzemju ūberliteratūras.

[Dvēselīte]

Ar pasaulē atzītiem latviešu autoriem, tu, šķiet, domā, piemēram, Noru Ikstenu, kuras grāmatas patiesi ir tulkotas vairakās valodās, bet arī tas nav noticis tikai tapēc, ka viņa būtu geniāla rakstniece, kaut kāds tīrradnis.

Runājot par rupjībām, man ir viens, ļoti konkrēts, piemērs - dažādos laika posmos, paņemot palasīt pilnīgi dažādu žanru literatūru, abas reizes uzrāvos un visai pretīgu valodu. Gadījās? Nu, var teikt arī tā. Bet pasakiet, vai ir iespējams lasīt Rukšāni?

Un nevajag šeit pīt iekšā "dabas kroņa" tēmu, jo tas ir garām. Cilvēki nelasa literatūru tāpēc, ka kāds viņus piespiestu (šeit nerunājam par skolām), bet gan tāpēc, ka tā kaut ko iemāca un izklaidē. Un, ja cilvēkam lasot škiet, ka viņam nav vajadzīgs šī ūberā doma vai konkrētākās ciešanas, viņš vienkārši nelasa. Un ir tikai norāli, ja viņa acīs šī grāmata iegūst sliktu slavu. Bet tās ir detaļas.

[Roviela]

Ha! Tur jau tā lieta, ka 70.-80.gadu autori IR lasāmi. Tagadējie, ar maziem izņēmumiem - nav. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Nu nepatīk man tieši tas pats, ka Dvēselītei - vulgārs prastums. Neko nevar darīt, ka es sev apkārt tādus cilvēkus dzīvē neredzu, nav tādu! Kāpēc man par tādiem jālasa/jāskatās/utt.? Tā nav mana pasaule, un es nezinu, kam autori izdabā, par to rakstot. Viņi tā patiešām reāli dzīvo? Ja jā, tad tas ir nožēlojami. Ja nē, tad kāpēc neraksta arī par kaut ko citu?

Kaza, te nav runa par Sci-Fi (kura laba kā tāda arī pasaulē IR maz, nemaz nerunājot par Latviju), nav runa par to, ka kāds gribētu kaut kādus action trillerus vai space opera lasīt, bet par to, ka jauno autoru darbi (ne VISI) ir kaut kādā, es nezinu pateikt... Vailda laika pamācoši romantiskajā stilā mūsdienu mērcē vai? Un tas ir žanrs, kuru es nevaru ciest, tāpat kā traģēdijas traģēdiju pēc. Un ne tāpēc, ka darbi būtu uzrakstīti slikti vai nemākulīgi. Vienkārši - tas nav man.

Par filozofiju - galvenais noteikums - tai grāmatā patiešām ir jābūt. MMani neapmierina tukši spriedelējumi pargudrā stilā, un tas nenozīmē, ka es taisos lasīt pasaulē atzītu filozofu darbus, nē. Es uzskatu, ka sava filozofija ir pilnīgi katrā grāmatā, bet ja to aizstāj ar spriedelēšanu, tad es jūtos apkrāpta. Starp citu, šī tendence literatūrā nemaz nav jauna... tā ir galīgi mūžveca. Palasiet klasiķu bērnu stāstus.

No latviešu autora prasa vienu - rakstīt dabiski, nevis taisīt mākslīgus veidojumus, cik katrs vien spēj no sevis izspiest.

[Kaza]

Dōh. Jūs mani nesaprotat tieši tāpat kā šos jaunos autorus. Anyway, kopistiksu lēmumu laikam nemaz nevar panākt, viedokļi ir pārāk atšķirīgi.

Turklāt, pameklējiet bibliotēkās - var atrast jaunos un ne tik ajunos autoru darbus, kuri ir normālā, dabiskā stilā rakstīti.

Mkay, es padodos. Kā pret sienu, piedodiet.

[kaiva]

O!
"rakstīt dabiski"- essato!
tas kas daudziem laikam ir aizmirsies jo ir pārāk vienkārši

Kaza vai tu vari nosaukt tos autorus un darbus kas patīk varbūt kādu fragmentu ielikt? Iespējams citi atzītu ka jā šite kaut kas ir- jo kā parasti kad cilvēki runā par kaut kādu plašāku tēmu katram prātā ir kaut kāds savs piemērs kas bieži krasi atšķiras no citu piemēriem. tādā veidā katrs runā par savu bet domā ka par vienu un to pašu

mana nelielā pieredze ari tāda kā vairumam- cik ir sanācis lasīt karogu utml- tad man viņš pēc īsa laiciņa ļoti pieriebjas. un esmu paņēmusi piecus nummurus un izskatījusi visu cauri un tad pēc pusgada atkal- un atkal tas pats. lai gan šis tas interesants ir gadījies. tādā saistošā valodā bija stāstīts par to pašu 19 gs muižnieku un kalpu dzīvi- bet visam tikuntā jautās cauri kaut kāds pārliecīgs rūgtums uz pasauli. Iespaids kas man no paša sākuma radās saskaroties ar latv "moderno" lit.- ka šie cilvēki vnk nespēj priecāties par dzīvi un vienkāršām lietām būt laimīgi un par kaut ko patiesi interesēties vai iestāties- ka viņi īsti nesaredz dzīves jēgu un vērtību- rezultātā tieši tas arī tiek izpausts- jo neviens autors nespēj uzrakstīt to ko viņš nedomā,nejūt vai parādīt to kāds viņš nav. lai ko viņš rakstītu tas parāda visu viņa iekšējo pasauli. tad nu šie darbi (kurus man gadījies lasīt) ir samocītu dvēseļu kuras izmisīgi kaut ko cenšas atrast, atspulgi. taču atradums ir gluži tepat blakus to traucē saskatīt vienīgi iedomīgums kas sajaukts ar mazvērtības kompleksu jo ak- pasaule par mums nez kāpēc nemaz neinteresējas!!- un kur nu pasaule- arī ne paši mājinieki tikai tie jau neskaitās jo tāpat ir lauķi un stulbeņi.
nu apmēram tāda vispārējā aina
bet protams reklāmas NAV un pārsvarā cilvēks protams neies pūlēties ja viņš to var nedarīt

nu man jau liekas ka latv lit ir iestājusies krīzīte un loģiski ka tas tikai norāda uz kaut ko daudzsološu nākotnē. ilgi šitā vairs nevar vilkties (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif) (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif)

vispār jau te tika aizskartas tik daudzas tēmas ieskaitot eksistenciālo- KĀPĒC mēs vispār lasām!!! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif)
(es lasu tāpēc lai iejustos citas pasaules noskaņās un justos labi. faktiski aiz tā paša iemesla aiz kā skatos filmas tikai grāmtām protams kopumā dodu priekšroku. un vella kalpi ir ĢENIĀLA filma jo tur ir ielikta tik milzīga pozitīvā enerģija, jauneklīgi sapņi un ar katru reizi to noskatoties simtiem cilvēku viņi papildina šo enerģiju)

otrkārt: mani izbrīnīja tāda pieredze ka tikai pensionāri lasa .... un te man jājautā Ko?
*latv lit?
*moderno latv lit?
*un arī tas vēl nav pietiekams precizējums- modernās latv lit to daļu kas domāta tamlīdzīgai auditorijai resp lata romānus?
nu man likās ka pārsvarā pēdējo. ak jā un vēl grāmatas par aktieriem
lieki teikt ka man tas viss uzdzen drebuļus (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif)
tai pašā laikā es nepavisam nevarētu teikt ka mana vecmamma'( pareizāk sakot Macaniņa) būtu negudra jo viņa tiešām ir gudra vārda labajā nozīmē tikai tas viss ir viņu laiks un viņu sapratne un intereses. būtu neprātīgi prasīt lai viņi to steidzīgi nomaina pret jauno. un tai pašā laikā bij tiešām lolīgas vietas ko viņa man nolasīja no Vāgūža un kas ir smieklīgi jebkurā laikā
(ar to es gribu teikt ka protams neviens žanrs nevienā valstī nevar būt PILNĪBĀ sūds, kas arī ir atbilde uz doto jautājumu (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) )

treškārt-ja jau tika minēta latv lit bez laika ierobežojumiem tad jā- Zente Ērgle ir super ( Laimonis Vāczemnieks ir viņai līdzīgs) un tiesa ka taisīt kaut ko ar domu: ķipa tāpat tikai mūsdienas būtu ļoti bīstami. lai gan ja ir tiešām talants nav nereāli. nu man jau patīk arī vecā jūrnieka ligzda lai gan vienā paņēmienā nevaru viņu izlasīt. un Blaumanis jo viņš ir vienkārši Blaumanis lol un Jaunsudrabiņš kaut gan maz es no viņa esu lasījusi- domāju tieši balto grām. Belševica ir tiešām klase- un arī tulkota un es domāju daudzkārt vērtīgāka par Ikstenu. gan viņas Bille gan dzejoļi. var domāt kas tur ko lasīt par karalaika un pēckara meiteni- taču valoda ir tiešām sulīga un pasniegšanas veids ironisks pārsteidzošs un nepavisam ne drūms- un ir ko noņemt cepuri par spēju saskatīt pasauli netraģisku patiešām traģiskos laikos un redzēt tajā visā jēgu nevis "dzīve ir sūds" pārliecību. (vēljovairāk tāpēc ka tā ir īstenība "gandrīz-autobiogrāfija" nevis kaut kas sacerēts). no Regīnas Ezeras man patīk stāstu krājumi (un ticiet man stāsti kā suga liekas neciešami)- it īpaši Pilnatnes stāsti- tie ir tiešām skaisti filozofiski un ar daudz dziļāku jēgu nekā tajā laikā varētu iedomāties. un Sākās ar lapsas kāju un citi kas ir tiešām pie visas filozofijas arī uzjautrinoši, pietiekami vienkārši un reizē saistoši. (Bet nu Aka jāā... lai gan atzīsim tur ir sava romantika un man jau vecas lauku mājas dikti patīk (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif) )
par Raini gan nerunāsim (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) (lai gan dažus viņa sižetus ir diezgan liela iespēja interpretēt ka piem spēlēju dancoju) bet Ziedoņa krāsainās pasakas un citas pasakas ir dikti foršas ( kā piem suns funs un vējš: un viņš spēlējās, spēlējās līdz sāka spēlēt... tur ir maģija tajā stāstā un filmiņā ar Plēpja balsi) un ļoti daudzi dzejoļi ir baigi labie un pilnīgi skaidri saprotami un ļoti daudzas epifānijas ir pilnīgi skaidri saprotamas un interesantas. Tas pats ar Vācieti- drošvien kāda no puse no viņa ir tāda kas man labi ietu pie sirds tikai šķiet ka viņš reizēm ir rakstījis vnk tapēc ka tā vajag vienalga ko tāpēc tik milzīgas masas. bet nebūt tur nav visā drūmums. un čaks? tas tak vispār ir pārlaicīgi moderns, ja saprotat ko gribu teikt

jā bet starp citu ja runājam par moderno tas ir hronoloģiski jauno latv lit tad pie tās arī pieskaitāmi Mežonīgie Pīrāgi un kurš apgalvos ka to rakstījis sasodītais drūmais intelektuālis latvietis? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif) (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif)
(par to skat attiecīgajā pavedienā)
tāpat Jānis Lejiņš ir mūsdienu autors un ja kādam intrersē latv senvēsture un viņš grib ko svaigu un reizē nedrūmu tad kakraz
es noteikti kaut ko esu piemirsusi

ai un tā ir tikai mūsdienu vārda brīvības vaina kas atļauj man neierobežoti vārīties...

[Roviela]

Es rakstu tikai no savas negatīvās pieredzes. Citas, piedod, nav.
Pieļauju, ka nemāku izteikties, un pieļauju, ka nesaprašanās ir no abām pusēm.
Vēl viena lieta - ja vēl nav pamanīts ((IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif) ) - man patīk lasīt latviski, un mani nesatrauc fakts, ka tas nav tulkojums, bet gan autors ir latvietis.
Tas tā. Lai nav uzbrukumu par aizspriedumiem.
NEKAD neesmu šķirojusi autorus pēc tautības, tikai pēc - patīk, nepatīk. Tāpēc šādi uzbrukumi (it īpaši atgādinājumi - "kā pret sienu", nepaskaidrojot, ko pats domā), ir vairāk vai mazāk uzskatāmi par tādu pašu stereotipu kā tas, ko pieraksta mums, tiem cietpauriem.

Nevajag aizstāvēt to, kam neuzbrūk, un nevajag vulgarizēt pierakstot savas domas citiem. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) Un vienoties var tikai par to, ka gaumes ir dažādas. Es nelasu arī Vaildu, un tad? Vai tāpēc citiem viņa darbi nepatīk? Vai kur teicu ka latviešu autoriem principā NAV labu darbu? "Labs" nav sinonīms "patīk". Tas arī viss.

[kaiva]

ps- baigi patīkami ka cilvēks (šinī gadījumā DJ) atzīst ka viņam varētu būt nepareizi aizspriedumi un stereotipi un faktiski izrāda vēlēšanos tos lauzt (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/rolleyes_a.gif) daudzi šitā nedara
(noņem cepuri)

[Dvēselīte]

Re, pareizi vien ir - katram lasīšana sava gaume. Sieviešo lubenes vai Vollesa krimiķi, kāda starpība.

Un tāpat katramm patiks kaut kas cits. Uz, Kaza, jā, iespēja, kāpēc tu saproti mūsdienu autorus, bet mēs nesaprotam tevi, ir tāpēc, ka tu domā līdzīgi.

[Logan]

Gaumes tiešām atšķiras.
No latviešiem lasu Vācieti, Melgalvu (ja dzeja), bet rakstnieki patīk, nu patīk, klasika (tā vismaz to dēvē). Blaumanis, Mērnieku laiki, Irma Grebzde, vispār reālisma laika darbi. Arī romantisms. Jaunā literatūra... Man patīk grāmata "Adata" & Laima Muktupāvela & diezgan daudz no dzejas. Bet visu to, kas man brīžiem liekas šizofrēnijas pilns (kā luga "Spalvas") vai ļoti nesaprotams, es tomēr nelasu.

NEKAD neesmu šķirojusi autorus pēc tautības, tikai pēc - patīk, nepatīk.

Pilnīgi precīzi. Kad lasu, tad nedomāju par rakstnieka izcelsmi. Svarīgākais tomēr ir tas, kas ir uzrakstīts.
Neuzdrošinātos apgalvot, ka latviešu rakstnieki ir sliktāki par āzremju. vnk pie mums (iztulkoti) nonāk tikai tie, kas ārzemēs ir labākie, neviens jau neies latviski tulkot kaut ko tādu, ko arī rakstnieka dzimtenē nelasa.

[Kaza]

Tur jau ir tā lieta, ka tomēr uz latviešu rakstniekiem ir biku tāda bremze.

Un, par tām sienām - mūsu komentāri un viedokļi. Tb, ne jūs man savu varat ieskaidrot, ne es jums savu. Laikam jau tad ir tā, ka es tiešām esmu apveltīta ar to smadzeni, kas saprot šos pseidoparanoiskos murgus.

Ak jā, Gundega Repše ir laba. Jā, jā, depresīva utt, bet laba. Viegli lasās, pat tik smagie stāsti.

[Beppo]

Ak, gandrīz viss, ko es gribēju teikt ir pateikts. Visumā piekrītu Rovielai u.c, bet ir tomēr patīkami izņēmumi. Laikam pēdējā latviešu autora grāmata, ko lasīju visu nakti bija "Zīmogs sarkanā vaskā" pirmās divas daļas. Jānis Lejiņš? Varbūt, ka es kļūdos. Laima Muktupāvela ir lasāma. Bet Gundega Repše man galīgi neiet pie sirds.

Nujā, latviešu litereatūras vienkārši ir mazāk, un proporcionāli mazāk ir arī sev tīkamu grāmatu.