Palasījos Ila tulkoto rakstu par vienu no Amerikāņu Sci-fi raksniekiem kur beigās bija izteikta nožēla, ka latvieši paši nerakstot sci-fi. Domāju, ka Sci-fi latviski nav īpaši izdevīgi rakstīt, jo imo jaunākā paaudze (piemēram es) nemaz neskatās uz latviski sarakstīto literatūru, jo mans tipiskais stereotips kas ir latviešu literatūra ir šāds

Mūsdienu Latviešu literatūra ir kaut kas bez sižeta, darbības un action latviešu literatūrā vispār ir aizliegts. Latviešu literatūra ir sarakstīts tipa kaut kas filozofiski dziļš, bet sanākuši vien svētā suņa murgi, kurus nav nesapratis ne vien lasītājs, bet arī pats autors. Taču paši autori ( + pensionāres, kas tāpat neko nesaprot) ir domās, ka ir uzrakstījies the best ever garadarbs, jo tas taču ir kruti un augsti intelektuāli ja neko nevar saprast. Vienkāršāk sakot mūsdienu latviešu literatūra ir nevis literatūra, bet gan bezjēdzīgs filozofisks bullshits kas spēj ieinteresēt tikai pensionārus.

Taču kā jau teicu tāds ir mans stereotips, visticamākais nepareizs jo gan jau ir kaut kas interesants, taču tas nemaina manu attieksmi grāmatnīcā pa taisno durt pie tulkotās daiļliteratūras latviešu rakstnieku plauktam neuzmetot aci.

Domāju mans viedoklis ir veidojies no tā, ka atmiņās vēl obligātās literatūras stundas vidusskolā, kādas trīs reizes aplūkojot portālu satori.lv + palasot reizi pusgadā kādu rindkopu Kultūras dienā (ievērojiet, ka reāli neviena pēdējos 20 gados latviešu valodā sarakstītā grāmata nav lasīta, kas varētu kalpot kaut vismaz kaut kāds reāls pamats stereotipam). Pie vainas droši vien arī tas, ka dažkārt pats mēdzu uzrakstīt kaut kādu īsu bullshitu un domājot, ka tas ‘’noteikti’’ ir 10x labāks kā grāmatplauktā (jo to taču esmu rakstīji es lol).

Vienīgais ko no latviešiem par labu atzīstu ir oldskool Zentas Ērgles veidīgie jauniešiem domātie garadarbi. Taču nez vai man gribētos lasīt modernizētu Zentu Ērgli kur pionieru vietā ir goti un reperi.

Kādas ir citiem domas un viedoklis par latviešu literatūru? Mēsls vai nē? Ja tomēr nav mēsls, tad vai tomēr ārzemju alternatīvas nav vēl labākas?

Visu literatūru nekad neizlasīsi, tādēļ vai ir vērts teiksim Umberto Eko vietā ņemt kaut kādu pašmāju brūvējumu? Vai ir vērts riskēt, jo par Umberto es zinu, ka milijoniem atzinuši par labu esam, kamēr pašmāju autoriem ir tikai nekam nederīgi vecmāmiņas rekomendācijas?

Tev, kā parasti, ir tieksme izteikties visnotaļ skarbi

Runājot par latviešu literatūru, man ir svaigā, lai neteiktu vairāk, atmiņā obligātā skolas literatūra, kas dzen izmisumā pat mani, kas skaitās "lasošais cilvēks". Vienīgais, ko es spēju sagremot bija Regīna Ezera. Jo, piedodiet atvainojiet, es neuzskatu sevi par spējīgu līdz gajam saprast Ziedoni un Vācieti. Ne es tur biju, ne es to redzēju. Nesaprotu, kau sitiet mani nost.

Ir jau tā, ka es vispār nelasu latviešu atoru darbus. Nu, muļķīga principa pēc. Bet es neesmu varējusi atrast nevienu latviešu autoru, kura darbi man būtu patiesi patikuši. Ir kaut kādas lietas, kas ir interesantas, mazliet saistošas, bet ne tā, ka es varētu tagad skriet uz grāmatnīcu un pirkt tā un tā autora tikko iznākušom, jauno grāmatu tāpēc, ka es zinu, ka viņam ir labi darbi. Nu nav tā. Man nav.

Domājot par to, ko teica DarkJedi, ka darbi ir bez sižeta, action un blā, saprotu, ka tas nav tālu no patiesības. Vairumā darbu, kas tiek uzskatīti par klasiku, ir tik daudz ciešanu, ka viens normāls cilvēks nav spējīgs to visu sagremot. Parastā tēma - ģimeņu traģēdijas, nelaimīga mīlestība, vecāku un bērnu attiecības, kaimiņu attiecības, nauda tā un nauda šitā - tas viss ir pārblīvēts ar negatīvām emocijām, kas balstās uz mūsu tautas drūmo pieredzi gadu gaitā. Piemēram, "Aka" - tā ir rakstīta par man zināmu vietu, zināmu ģimeni un zināmiem cilvēkiem - es nespēju izlasīt vairāk kā pāris lapas. Bet tā jau ir mana problēma.


Atceros, ka nesen iznāca tāda īsa saruna par latviešu kultūras mantojumu, tiesa dzejas formā, bet vienalga. Un secinājums ir viens - mēs neprotams priecāties. Teksts "Un uzausa asiņains rīts" ir precīzākais raksturojums.

Tagad es noteikti esmu samālējusi visu melnum melnās krāsās

Bet mana atbilde ir - ja vien es varu, es izvairos no latviešu literatūras lasīšanas.

Zināmā mērā nav godīgi statīt latviešu literatūru pret visu pārējo, jo pārējās literatūras vienkārši ir vairāk, attiecīgi ir lielāka izvēle un atlase.

DJ laikam gan viarāk runāja par prozu, nedzeju, tā es sapratu? No dzejas man latviešiem patīk gana daudz kas, pirmām kārtām jau Ziedonis un Vācietis , īpaši viņu mīlas lirika. Nu bet es par Ziedoni diplomdarbu rakstīju, ta ka tas laikam jau ir kaut kas līdzīgs diagnozei.
Par latviešu prozu - jaunāko, neatkarības laika literatūru man ir ļoti grūti saprast. Cik esmu mēģinājusi lasīt, tik aplaužos. Jo, kā man šķiet, saprotams sizets, spilgti tēlu un - diespas! - loģiska darbība "jaunajiem" latviešu autoriem ir šausmīgakais tabu un grēks. Padomju laika darbi man patika labāk. Gunārs Priede, teiksim (viņam gan lugas). Alberts Bels. Zigmunds Skujiņš. Regīna Ezera. Aleksandrs Grīns (tas gan jau ir pirmskara jeb starpkaru rakstnieks, bet man, vienalga, patīk). No trimdas autoriem - Irma Grebzde, un ...e.... Kā sauca autoru, kam bija "Pār Trentu kāpj migla. Sõla"? Turbads ar savu "Ķēves dēlu Kurbadu" - to sirsnīgi iesaku izlasīt visiem, kuri uzskata, ka latviešiem satīras nav kā sugas.
Tā ka, manuprāt, arī latviešiem ir normāla, "parastam" lasitajam saprotama literatūra, tikai tā ir kārtīgi jāpameklē.

Ar uzsvaru uz vārda "kartīgi"

Un vispār, es te tikko atrcerējos, ka es taču par Zariņu eksāmena darbu gatavoju. Nu, Margeru Zariņu. Viņa "PPP jeb Viltotais Fausts" bija diezgan interesanta. PIespiedos izlasīt un nenožēloju

Taisni tā. Ar uzsvaru uz "kārtīgi".
Es pat uz teātri tāpēc pārstāju iet. Jauno latviešu autoru lugas, cik esmu tās redzējusi, protams, ir nebaudāmas. Slikāk nekā amerikāņu humors ar tortes mešanu ģīmī. Joki, ja tādi vispār ir, tad tieši tik pat saturīgi, par sižetu nerunāsim - tipiskais no_vienas_bezmaz_bomžu_ģimenes_nākuša_cilvēciņa šausmīgā dzīve un pārdomas. Pie tam - pilnīgi sterotipiski. Dialogi - tik nedabīgi, cik vien tie var būt.
Gunārs Priede, salīdzinot ar viņiem, vienkārši ir ģēnijs.

To pašu var teikt par kino. Lai cik patriotiski pareizi un vēl kaut kā tas ir domāts, man latviešu kino beidzas ar "Velna kalpiem", lai cik tie ir visādi nepareizi, ar trūkumiem utt. Pārējās, jā, esmu redzējusi, bet kaut kā otrreiz skatīties negribās. Ja vienīgi - "Tās dullās Paulīnes dēļ".

Piekritu domai, ka autori pārlieku vēlas vai nu iestūķēt savā darbā filozofiju, piemirstot, ka tai ir jānāk no paša autora, bet autoram "nav iekšā", vai arī rakstot kaut ko tik primitīvu, ka kauns lasīt. Vai arī - tukša spēlēšanās ar vārdiem. Un mūžīgā tēma - dzīves padibenes, ir vienkārši piegriezusies! Cik var zelēt vienu un to pašu.

Domāju, ka pie vainas ir arī kritiķi, kas domā Tajās Augstajās Domās, bet nepadomā par lasītāju parasto. Un tad viņiem šķiet, ka šeit minētie "slima suņa murgi" ir vislabākie, vadoties pēc principa - ja es tajā murgā neko nesaskatīšu un nepateikšu labu rekomendāciju, tad citi uzskatīs, ka esmu n00bs, lūzeris utt.

Ir nācies lasīt jaunos autorus un nesen izdotus darbus. Un tieši tas ir - ļoti daudz negatīvā. Bet tas jau latviešiem visādos izpausmes veidos raksturīgs. Lielākā daļa darbu ir ļoti sarežģīti un ar izteiktu psiholoģisko ievirzienu. Jā, ir arī izdoti mēģinājumi tuvoties action, bet man kaut kā liekas, ka dažs labs darbs mūsu LFFB konkursā ir krietni baudāmāks.

Par kino runājot - Ūdensbumba resnajam runcim bija ļoti sirsnīgs kinogabals. Man patika. Es tikai nezinu, vai tam tagad ir sakars ar literatūru.

Heh. Es laikam esmu kaut kāda nestandarta lasītāja. Man jauno autoru darbi, lai gan reti, bet liekas labi. Pēdējā laikā rakstīt šajā noir-šiži-shit stilā sākuši gandrīz visi, bet tādēļ jau nevar uzreiz apgalvot, ka viņi visi ir mēsls. Ja palasās, var atrast dažus daudzsološus jaunos rakstniekus. Dusma, dusma, dusma. Šādus aizspriedumus (jā, AIZSPRIEDUMUS) galvenokārt rada tas, ka pēc visiem Lāčiem, Raiņiem utt., nekas cits nav tā nopietni lasīts, jo plašais grāmatu tirgus piedāvā vispasaules literatūru tik biezā slānī, ka vidusmēra latviešu autors tajā vnk pazūd. Vajag tikai nedaudz pacietības un ticības, tad arī radīsies latviešu rakstnieki, kuri maybe pat varētu sarakstīt tīri labu sci-fi (kas laikam ir gandrīz vienīgais, ko esot vērts lasīt, cik sapratu) Ar attieksmi "aj, tas jau latvietis, tātad mēsls" nekādus jaunos autorus nemaz nevar pamanīt.

Turklāt, 70. - 80. gadu latviešu literatūra nemaz nav tik drausi melna un vē. Egils Lukjanskis, Andris Kolbergs, Ilze Indrāne, Dagnija Zigmonte, Zenta Ērgle - viņi visi bija ļoti iemīloti autori, kuru stāsti un romāni jauniešiem bija un, es atļaušos teikt, ka joprojām ir ļoti laba un populāra lasāmviela.

Man domāt, vajag biežāk un cītīgāk "Kultūras Dienu" un "Karogu" palasīt. Un noņemt tās klapes no acīm, lai var saredzēt, ka ir kaut kas vairāk par Star Wars tipa kultūru, tepat, Latvijā.

*arght, dusma, dusma, dusma*

Ūja, uja!

Padomājot logiski, nākas secināt, ka, pirmām kārtām, problēma ir taja, ka veco rakstnieku paaudzi nomainošie literāti ir ar visai dīvainu attieksmi pret rakstīto vārdu.
Varbūt ta ir mana problēma, bet es nespēju lasīt literatūru, kurā ik uz vārda ir pieminēta "drāšanās, sekss, maucības, kuces" un trīsstāvīgie krievu lamuvārdi. Vispār nesaprotu, kā kaut viena izdevniecība kaut ko tādu var izdot!

Un tu nevari pārmest latviešu lasītājam to, ka viņš pārņem SW popu, kas ir pazīstams visā pasaulē. Parādi man kaut vienu latviešu autoru, kurš ar saviem darbiem būtu iekarojis pustik lielu atpazīstamību, kā SW, Tolkīns vai Roulinga, ja jau mēs runājam šādos mērogos.

Nevaru nepiekrist Rovielai par to, ka rakstnieki cenšas sabāzt darbos tur neesošu, tēmai neatbilstošu pseidoparanoīdālu folozofiju, kas balstās uz viņu bērnības traumām. Kaut arī par to neiet runa.

Literatūra mainās, aug. Nevar prasīt, lai nabaga apdalītais latviešu autors turpinātu atgremot priekšgājēju sižetus un blā. Un es neapgalvoju, ka nupat ir dzimis kāds, kurš pārtrumpos Tolkīnu or whatever. Es mēģinu ieklārēt, ka latviešu literatūra ir laba, manā subjektīvajā skatījumā. Acīmredzot man ir paveicies vairāk un es spēju saprast arī tos darbus, kuriem pamatā ir bērnības traumas ū tē tē.

Un nebūt nav tā, ka viss tur grozās ap pišanos. Nu nē. Tas atkal norāda uz to, ka aplūkoto autoru un stāstu klāsts ir visai šaurs. Bet nu jā, ja reiz nav interese, nav vēlmes lasīt. Reklāma, protams, ieklibo un paši uzņemties to smago darbu kā jauno autoru atklāšana tikai sev, mēs nemaz negribam. Jo atkal pa priekšu rikšo uzskats par viņu izteikto crapīgumu.

Aizmest grāmatu prom ar pirmo domu "aj, pārāk tupa filozofija, es nelasīšu, esmu augstāka būtne", piedodiet, bet ir diezgan tizli. Protams, krutāk ir lasīt Nīči un Laodzi, jo tā ir pasaules atzīta filozofija, dōh. Bet atļaušos teikt, ka ir arī pasaulē atzīti latviešu rakstnieki, tikai to gan mēs iemanāmies nepamanīt. Uzmanības un intereses trūkums pašiem kaut ko lasīt ir tas, kas noved pie visādas ārzemju ūberliteratūras.

Ar pasaulē atzītiem latviešu autoriem, tu, šķiet, domā, piemēram, Noru Ikstenu, kuras grāmatas patiesi ir tulkotas vairakās valodās, bet arī tas nav noticis tikai tapēc, ka viņa būtu geniāla rakstniece, kaut kāds tīrradnis.

Runājot par rupjībām, man ir viens, ļoti konkrēts, piemērs - dažādos laika posmos, paņemot palasīt pilnīgi dažādu žanru literatūru, abas reizes uzrāvos un visai pretīgu valodu. Gadījās? Nu, var teikt arī tā. Bet pasakiet, vai ir iespējams lasīt Rukšāni?

Un nevajag šeit pīt iekšā "dabas kroņa" tēmu, jo tas ir garām. Cilvēki nelasa literatūru tāpēc, ka kāds viņus piespiestu (šeit nerunājam par skolām), bet gan tāpēc, ka tā kaut ko iemāca un izklaidē. Un, ja cilvēkam lasot škiet, ka viņam nav vajadzīgs šī ūberā doma vai konkrētākās ciešanas, viņš vienkārši nelasa. Un ir tikai norāli, ja viņa acīs šī grāmata iegūst sliktu slavu. Bet tās ir detaļas.

Ha! Tur jau tā lieta, ka 70.-80.gadu autori IR lasāmi. Tagadējie, ar maziem izņēmumiem - nav.

Nu nepatīk man tieši tas pats, ka Dvēselītei - vulgārs prastums. Neko nevar darīt, ka es sev apkārt tādus cilvēkus dzīvē neredzu, nav tādu! Kāpēc man par tādiem jālasa/jāskatās/utt.? Tā nav mana pasaule, un es nezinu, kam autori izdabā, par to rakstot. Viņi tā patiešām reāli dzīvo? Ja jā, tad tas ir nožēlojami. Ja nē, tad kāpēc neraksta arī par kaut ko citu?

Kaza, te nav runa par Sci-Fi (kura laba kā tāda arī pasaulē IR maz, nemaz nerunājot par Latviju), nav runa par to, ka kāds gribētu kaut kādus action trillerus vai space opera lasīt, bet par to, ka jauno autoru darbi (ne VISI) ir kaut kādā, es nezinu pateikt... Vailda laika pamācoši romantiskajā stilā mūsdienu mērcē vai? Un tas ir žanrs, kuru es nevaru ciest, tāpat kā traģēdijas traģēdiju pēc. Un ne tāpēc, ka darbi būtu uzrakstīti slikti vai nemākulīgi. Vienkārši - tas nav man.

Par filozofiju - galvenais noteikums - tai grāmatā patiešām ir jābūt. MMani neapmierina tukši spriedelējumi pargudrā stilā, un tas nenozīmē, ka es taisos lasīt pasaulē atzītu filozofu darbus, nē. Es uzskatu, ka sava filozofija ir pilnīgi katrā grāmatā, bet ja to aizstāj ar spriedelēšanu, tad es jūtos apkrāpta. Starp citu, šī tendence literatūrā nemaz nav jauna... tā ir galīgi mūžveca. Palasiet klasiķu bērnu stāstus.

No latviešu autora prasa vienu - rakstīt dabiski, nevis taisīt mākslīgus veidojumus, cik katrs vien spēj no sevis izspiest.

Dōh. Jūs mani nesaprotat tieši tāpat kā šos jaunos autorus. Anyway, kopistiksu lēmumu laikam nemaz nevar panākt, viedokļi ir pārāk atšķirīgi.

Turklāt, pameklējiet bibliotēkās - var atrast jaunos un ne tik ajunos autoru darbus, kuri ir normālā, dabiskā stilā rakstīti.

Mkay, es padodos. Kā pret sienu, piedodiet.

O!
"rakstīt dabiski"- essato!
tas kas daudziem laikam ir aizmirsies jo ir pārāk vienkārši

Kaza vai tu vari nosaukt tos autorus un darbus kas patīk varbūt kādu fragmentu ielikt? Iespējams citi atzītu ka jā šite kaut kas ir- jo kā parasti kad cilvēki runā par kaut kādu plašāku tēmu katram prātā ir kaut kāds savs piemērs kas bieži krasi atšķiras no citu piemēriem. tādā veidā katrs runā par savu bet domā ka par vienu un to pašu

mana nelielā pieredze ari tāda kā vairumam- cik ir sanācis lasīt karogu utml- tad man viņš pēc īsa laiciņa ļoti pieriebjas. un esmu paņēmusi piecus nummurus un izskatījusi visu cauri un tad pēc pusgada atkal- un atkal tas pats. lai gan šis tas interesants ir gadījies. tādā saistošā valodā bija stāstīts par to pašu 19 gs muižnieku un kalpu dzīvi- bet visam tikuntā jautās cauri kaut kāds pārliecīgs rūgtums uz pasauli. Iespaids kas man no paša sākuma radās saskaroties ar latv "moderno" lit.- ka šie cilvēki vnk nespēj priecāties par dzīvi un vienkāršām lietām būt laimīgi un par kaut ko patiesi interesēties vai iestāties- ka viņi īsti nesaredz dzīves jēgu un vērtību- rezultātā tieši tas arī tiek izpausts- jo neviens autors nespēj uzrakstīt to ko viņš nedomā,nejūt vai parādīt to kāds viņš nav. lai ko viņš rakstītu tas parāda visu viņa iekšējo pasauli. tad nu šie darbi (kurus man gadījies lasīt) ir samocītu dvēseļu kuras izmisīgi kaut ko cenšas atrast, atspulgi. taču atradums ir gluži tepat blakus to traucē saskatīt vienīgi iedomīgums kas sajaukts ar mazvērtības kompleksu jo ak- pasaule par mums nez kāpēc nemaz neinteresējas!!- un kur nu pasaule- arī ne paši mājinieki tikai tie jau neskaitās jo tāpat ir lauķi un stulbeņi.
nu apmēram tāda vispārējā aina
bet protams reklāmas NAV un pārsvarā cilvēks protams neies pūlēties ja viņš to var nedarīt

nu man jau liekas ka latv lit ir iestājusies krīzīte un loģiski ka tas tikai norāda uz kaut ko daudzsološu nākotnē. ilgi šitā vairs nevar vilkties

vispār jau te tika aizskartas tik daudzas tēmas ieskaitot eksistenciālo- KĀPĒC mēs vispār lasām!!!
(es lasu tāpēc lai iejustos citas pasaules noskaņās un justos labi. faktiski aiz tā paša iemesla aiz kā skatos filmas tikai grāmtām protams kopumā dodu priekšroku. un vella kalpi ir ĢENIĀLA filma jo tur ir ielikta tik milzīga pozitīvā enerģija, jauneklīgi sapņi un ar katru reizi to noskatoties simtiem cilvēku viņi papildina šo enerģiju)

otrkārt: mani izbrīnīja tāda pieredze ka tikai pensionāri lasa .... un te man jājautā Ko?
*latv lit?
*moderno latv lit?
*un arī tas vēl nav pietiekams precizējums- modernās latv lit to daļu kas domāta tamlīdzīgai auditorijai resp lata romānus?
nu man likās ka pārsvarā pēdējo. ak jā un vēl grāmatas par aktieriem
lieki teikt ka man tas viss uzdzen drebuļus
tai pašā laikā es nepavisam nevarētu teikt ka mana vecmamma'( pareizāk sakot Macaniņa) būtu negudra jo viņa tiešām ir gudra vārda labajā nozīmē tikai tas viss ir viņu laiks un viņu sapratne un intereses. būtu neprātīgi prasīt lai viņi to steidzīgi nomaina pret jauno. un tai pašā laikā bij tiešām lolīgas vietas ko viņa man nolasīja no Vāgūža un kas ir smieklīgi jebkurā laikā
(ar to es gribu teikt ka protams neviens žanrs nevienā valstī nevar būt PILNĪBĀ sūds, kas arī ir atbilde uz doto jautājumu )

treškārt-ja jau tika minēta latv lit bez laika ierobežojumiem tad jā- Zente Ērgle ir super ( Laimonis Vāczemnieks ir viņai līdzīgs) un tiesa ka taisīt kaut ko ar domu: ķipa tāpat tikai mūsdienas būtu ļoti bīstami. lai gan ja ir tiešām talants nav nereāli. nu man jau patīk arī vecā jūrnieka ligzda lai gan vienā paņēmienā nevaru viņu izlasīt. un Blaumanis jo viņš ir vienkārši Blaumanis lol un Jaunsudrabiņš kaut gan maz es no viņa esu lasījusi- domāju tieši balto grām. Belševica ir tiešām klase- un arī tulkota un es domāju daudzkārt vērtīgāka par Ikstenu. gan viņas Bille gan dzejoļi. var domāt kas tur ko lasīt par karalaika un pēckara meiteni- taču valoda ir tiešām sulīga un pasniegšanas veids ironisks pārsteidzošs un nepavisam ne drūms- un ir ko noņemt cepuri par spēju saskatīt pasauli netraģisku patiešām traģiskos laikos un redzēt tajā visā jēgu nevis "dzīve ir sūds" pārliecību. (vēljovairāk tāpēc ka tā ir īstenība "gandrīz-autobiogrāfija" nevis kaut kas sacerēts). no Regīnas Ezeras man patīk stāstu krājumi (un ticiet man stāsti kā suga liekas neciešami)- it īpaši Pilnatnes stāsti- tie ir tiešām skaisti filozofiski un ar daudz dziļāku jēgu nekā tajā laikā varētu iedomāties. un Sākās ar lapsas kāju un citi kas ir tiešām pie visas filozofijas arī uzjautrinoši, pietiekami vienkārši un reizē saistoši. (Bet nu Aka jāā... lai gan atzīsim tur ir sava romantika un man jau vecas lauku mājas dikti patīk )
par Raini gan nerunāsim (lai gan dažus viņa sižetus ir diezgan liela iespēja interpretēt ka piem spēlēju dancoju) bet Ziedoņa krāsainās pasakas un citas pasakas ir dikti foršas ( kā piem suns funs un vējš: un viņš spēlējās, spēlējās līdz sāka spēlēt... tur ir maģija tajā stāstā un filmiņā ar Plēpja balsi) un ļoti daudzi dzejoļi ir baigi labie un pilnīgi skaidri saprotami un ļoti daudzas epifānijas ir pilnīgi skaidri saprotamas un interesantas. Tas pats ar Vācieti- drošvien kāda no puse no viņa ir tāda kas man labi ietu pie sirds tikai šķiet ka viņš reizēm ir rakstījis vnk tapēc ka tā vajag vienalga ko tāpēc tik milzīgas masas. bet nebūt tur nav visā drūmums. un čaks? tas tak vispār ir pārlaicīgi moderns, ja saprotat ko gribu teikt

jā bet starp citu ja runājam par moderno tas ir hronoloģiski jauno latv lit tad pie tās arī pieskaitāmi Mežonīgie Pīrāgi un kurš apgalvos ka to rakstījis sasodītais drūmais intelektuālis latvietis?
(par to skat attiecīgajā pavedienā)
tāpat Jānis Lejiņš ir mūsdienu autors un ja kādam intrersē latv senvēsture un viņš grib ko svaigu un reizē nedrūmu tad kakraz
es noteikti kaut ko esu piemirsusi

ai un tā ir tikai mūsdienu vārda brīvības vaina kas atļauj man neierobežoti vārīties...

Es rakstu tikai no savas negatīvās pieredzes. Citas, piedod, nav.
Pieļauju, ka nemāku izteikties, un pieļauju, ka nesaprašanās ir no abām pusēm.
Vēl viena lieta - ja vēl nav pamanīts () - man patīk lasīt latviski, un mani nesatrauc fakts, ka tas nav tulkojums, bet gan autors ir latvietis.
Tas tā. Lai nav uzbrukumu par aizspriedumiem.
NEKAD neesmu šķirojusi autorus pēc tautības, tikai pēc - patīk, nepatīk. Tāpēc šādi uzbrukumi (it īpaši atgādinājumi - "kā pret sienu", nepaskaidrojot, ko pats domā), ir vairāk vai mazāk uzskatāmi par tādu pašu stereotipu kā tas, ko pieraksta mums, tiem cietpauriem.

Nevajag aizstāvēt to, kam neuzbrūk, un nevajag vulgarizēt pierakstot savas domas citiem. Un vienoties var tikai par to, ka gaumes ir dažādas. Es nelasu arī Vaildu, un tad? Vai tāpēc citiem viņa darbi nepatīk? Vai kur teicu ka latviešu autoriem principā NAV labu darbu? "Labs" nav sinonīms "patīk". Tas arī viss.

ps- baigi patīkami ka cilvēks (šinī gadījumā DJ) atzīst ka viņam varētu būt nepareizi aizspriedumi un stereotipi un faktiski izrāda vēlēšanos tos lauzt daudzi šitā nedara
(noņem cepuri)

Re, pareizi vien ir - katram lasīšana sava gaume. Sieviešo lubenes vai Vollesa krimiķi, kāda starpība.

Un tāpat katramm patiks kaut kas cits. Uz, Kaza, jā, iespēja, kāpēc tu saproti mūsdienu autorus, bet mēs nesaprotam tevi, ir tāpēc, ka tu domā līdzīgi.

Gaumes tiešām atšķiras.
No latviešiem lasu Vācieti, Melgalvu (ja dzeja), bet rakstnieki patīk, nu patīk, klasika (tā vismaz to dēvē). Blaumanis, Mērnieku laiki, Irma Grebzde, vispār reālisma laika darbi. Arī romantisms. Jaunā literatūra... Man patīk grāmata "Adata" & Laima Muktupāvela & diezgan daudz no dzejas. Bet visu to, kas man brīžiem liekas šizofrēnijas pilns (kā luga "Spalvas") vai ļoti nesaprotams, es tomēr nelasu.

Pilnīgi precīzi. Kad lasu, tad nedomāju par rakstnieka izcelsmi. Svarīgākais tomēr ir tas, kas ir uzrakstīts.
Neuzdrošinātos apgalvot, ka latviešu rakstnieki ir sliktāki par āzremju. vnk pie mums (iztulkoti) nonāk tikai tie, kas ārzemēs ir labākie, neviens jau neies latviski tulkot kaut ko tādu, ko arī rakstnieka dzimtenē nelasa.

Tur jau ir tā lieta, ka tomēr uz latviešu rakstniekiem ir biku tāda bremze.

Un, par tām sienām - mūsu komentāri un viedokļi. Tb, ne jūs man savu varat ieskaidrot, ne es jums savu. Laikam jau tad ir tā, ka es tiešām esmu apveltīta ar to smadzeni, kas saprot šos pseidoparanoiskos murgus.

Ak jā, Gundega Repše ir laba. Jā, jā, depresīva utt, bet laba. Viegli lasās, pat tik smagie stāsti.

Ak, gandrīz viss, ko es gribēju teikt ir pateikts. Visumā piekrītu Rovielai u.c, bet ir tomēr patīkami izņēmumi. Laikam pēdējā latviešu autora grāmata, ko lasīju visu nakti bija "Zīmogs sarkanā vaskā" pirmās divas daļas. Jānis Lejiņš? Varbūt, ka es kļūdos. Laima Muktupāvela ir lasāma. Bet Gundega Repše man galīgi neiet pie sirds.

Nujā, latviešu litereatūras vienkārši ir mazāk, un proporcionāli mazāk ir arī sev tīkamu grāmatu.

Nav tā ka būtu mēsls, ir dažas labas grāmatas, kā piemēram tagad garlaicībā lasu Vladimira Kaijaka: luikteņa līdumniekus 2. Un grāmata ir samērā interesanta.

sakarā ar vēsturiskiem romāniem, tad J.Maulinņš, Valdis Rūmnieks un Andrejs Migla nav nemaz slikti un raksta interesanti

Lielā ziņā es varētu vienk. citēt visu augšminēto un pierakstīt apakšā +1, taču gribējās piebilst, ka man patīk latviešu autoti - tikai žēl, ka lielākā daļa to, kas man patīk, nekad savus darbus neizdos grāmatā.
Mhm, tieši tā - internetā var atrast VISU.

Nevar... Ja neviens nav papūlējies un to mantu tur ielicis, tad, piedod, nevar.
Un šausmīgi daudz tieši latviešu autoru darbu internatā nav. Es par to nesen pārliecinājos kārtējo reizi, kad meklēju vienu konkrētu Veidenbauma dzejoli. Nav!
Visādi štrunti, kam ir daudz entuziastisku fanātisku fanu, kam nav slinkums kaut ko ielikt par spiti visādām tur autortiesībām, u.c., ir. Bet, ja fanātu nav, tad nekā. Čāpo uz bibliotēku, ja gribi dabūt. Par nopietnu zinātnisku literatūru nerunāsim. Vai nu maksas datu bāzēs vai pērc grāmatu. Dažreiz var dabūt kādu rakstiņu no kāda krājuma par velti, ja Nacionālajai (vai citai lielajai) bibliotēkai ir līgums. Bet tādi sīkumi jau publiku parasto neinteresē, vai ne?
Stereotips - "internetā var dabūt VISU", ir plaši izplatīts. Nevar dabūt visu un nevarēs vismaz tuvākajos piecdesmit gados.

Es Tev piedodu.

Bet vairāk šajā sakarā domāju nevis klasisko Veidenbaumu, bet tieši jauno autoru darbus, ar kuriem Kurbijkurnes daiļdarbi, piemēram, ir diezgan pieblīvēti. Un šādā gadījumā jā, internetā var to visu dabūt. Par visām tēmām. Cilvēku sapņus un tādu dzeju, kādu Tu nevienā grāmatā neieraudzīsi, ja vien jau minētajos šizī-noir stilā sarakstītos murgos, kur pats autors beigu beigās savā augstajā domā ir sapinies tiktāl, ka vairs neprot atpīties.

Jā, tos gan
Starp citu, tā skaitās publikācija. Kurš te ņerkstēja, ka neļaujot izpausties un neizdodot?
Labi, ka ir dabūjami, par to nav runas, bēdīgāk, ka nevar dabūt to, kas ir izdots senāk. Kad katrs publicēties alkstošais nevarēja piesēsties pie kompja un aplaimot pasauli ar savu ģenialitāti. Par velti, protams.

manuprāt, latviešiem pārsvarā ir forša dramaturģija, murgaina dzeja un jokaina proza.
Man vispār liekas, ka es lasu pusuzpusi latvjus un pārējos - nejau kaut kāda pārkrutas nacinālisma apziņas vai patriotisma dēļ, bet vienkārši tāpēc, ka tā lativiešu autoru latviešu valoda ir daudz garšīgāka. turklāt vairākums tulku gan mums ir absolūti tizli.

Latviešu literatūra nav galīgi mēsli.
Ir arī labi darbi, tikai man tos atrast ir grūtāk.
Par dzeju neizteikšos, jo to pārēk nelasu, bet cik esmu lasījis, tad kādi 10% no latviešu (visu laku, ne tikai mūsdienu darbi) ir tīri ciešami un vēl kādi 2% ir pavisma labi.

Zelta vārdi.
jautājums, ko katrs meklē un ko vēlas dot (autoru gadījumā).
Lielais vairums ārzemju populārās literatūras, pat ne tulkojumu dēļ, bet sava attaisnojošā statusa dēļ (bestselleri) medod prātam baudījumu, tur ir vien interesantas un atraktīvas sižeta līnijas.

Latviešu literatūra nav mēsls. Tas ir - kā kurš uz to skatās.

nu... par mēslu to nu noteikti nevarētu nosaukt. personīgi man latviešu literatūra tā nevisai (nav manā gaumē...), bet tā ir pietiekami populāra arī citur pasaulē un toč nav mēsls. daži latviešu gabali pat ir labi

Hmm, absolūti nepiekrītu, tie, kas saka, ka latviešu litereat;ura ir mēsls, ir diezgan aprobežoti. Katrā valstī atrodas cilvēki, kas uzskata ka grāmatas ir sūds.

Pieļauju, ka ir tādi cilvēki, kas lasa normālu ārzemju literatūru (šeit es nedomāju X-Men komiksus, Poteru, Vinniju Pūku, Zvaigžņu Karus, Da Vinči Kodu vai citu pop-shitu, par kādu diemžēl ir pataisīts arī Mazais Princis) un izprot to, bet domā, ka latviešu literatūra ir mēsls, taču tādu ir ļoti maz.

Viena problēma ir tā, ka pagaidām nav attīstījusies jaunā literatūra, kam progress bija kādus 50 gadus apspiests.

Es piemēram uzskatu, ka Straumēni būtu jāizlasa katram, ka kautkas no Blaumaņa ir jāizlasa katram un, ka arī Veidenbauma dzejolis, kāds ir jāizlasa katram. Ja arī cilvēkam tas neliekas pārlieku interesanti [vai vienkārši nemāk lasīt ātrāk par 50 vārdiem minūtē] šie darbi dod ieskatu latviešu vēsturē, parāda no kurienes mēs esam nākuši un tāpat kā Brīvdabas muzejs iepazīstina cilvēkus ar latviešu kultūras pirmsākumiem un tradīcījām.

Un ja nu smadzenes ir galīgi sarūsējušas, ka nevar kaut nedaudz lasīt starp rindiņām un padomāt līdzi gan Sprīdītis, gan Lāčplēsis ir interesanti un viegli lasāmi.

Atļaušos nepiekrist šeit pārsvarā izskanējušajam viedoklim par to, ka latviešu literatūra ir mēsls. Runājot par 'nemoderno' literatūru, tad ņemiet par piemēru Raini, kurš ir iekļauts pat diezgan daudzu valstu obligātās literatūras sarakstā [ja nemaldos, tad Šveice, Austrija], bijis Nobela prēmijai nominēts. Ar viņu vien mēs varam lepoties.

Ja runājam tuvāk, par moderno literatūru, kas man pašai ir tuvāka un par kuru es arī šo to vairāk zinu, tad es joprojām uzdrīkstos apgalvot, ka tas ir kaut kas vairāk par mēslu. Domāju, ka nav tik traki. Šeit runa iet galvenokārt par prozu, cik nojaušu. Es atļaušos paust savu viedokli gan par prozu, gan par dzeju.
Arī dzeja daudziem liekas pilnīgākais mēsls. Tur ir par daudz lamuvārdu. Jā, bija tāds brīdis dzejā, kad tie lamuvārdi bija priekšā un pakaļā. Tagad tas brīdis ir pāri. Valoda attīstās mīlīši. Un tas ir pilnīgi saprotams, ka neviens vairs nerunā un neraksta tā, kā to darīja pirms 100, 50, vai pat 20 gadiem. Latviešu dzejā šobrīd aug ļoti spēcīga paaudze, kas raksta turklāt, visnotaļ dažādu un dažādām gaumēm paredzētu dzeju. Protams, var aprobežoties ar Kornēliju Apškrūmu, kura ir aizņēmusi visnotaļ ienesīgo nišu, proti, viņas dzejoļi tiek publicēti pie sēru paziņojumiem laikrakstos. Žēl, tā patiešām ir ienesīga niša, bet es neredzu nevienu, kurš šobrīd tur spētu viņu pārtrumpot.
Dzejā tomēr ir daudzi vārdi, kuri tomēr nav mēsls. Piemēram, Kārlis Vērdiņš, Ronalds Briedis, Ingmāra Balode, Arvis Viguls, Andris Ogriņš [kuram tūdaļ, tūdaļ iznāks krājums], Artis Ostups [ja gribas ko ironiskāku], Kikone [diemžēl viņš neko vairs neuzrakstīs, bet tas, ko viņš uzrakstīja, ehh.. ]

Bet tā kā šeit par dzeju runa negāja, tad pievēršos prozai. Andras Neiburgas 'Stum Stum' vispār labākais, ko es jebkad no latviešiem esmu lasījusi. Ok, ir tur arī lamuvārdi [galvenais tikt pāri pirmajai lappusei, kura rada visnotaļ nepareizu iespaidu par visu grāmatu kopumā], Pauls Bankovskis, Nora Ikstena, Jānis Einfelds, Nils Sakss, Edmunds Frīdvalds [abi pēdējie, ja gribas ko 'asāku']

Nav jau viņu daudz. Nav daudz to izcilo latviešu prozas meistaru, bet nekad jau nav bijis viņu daudz. Manuprāt, proporcionāli viņu ir tieši tik, cik vajadzīgs, un raksta viņi arī tieši tik atšķirīgi, cik vajadzīgs. Katram savs.

Nu nav... nav latviešu literatūra mēsls. Tas, ka latvieši nespīd nekur pasaulē [izņemot jau sākumā minēto Raini] visdrīzāk ir norakstāms uz to, ka mums nav, nu lai kā arī gribētos, nav to rakstīšanas tradīciju. Sasodīts.. pirmais romāns latviešu valodā vispār tika uzrakstīts pirms nieka 150 gadiem! Viss attīstās un viss būs kārtībā ar mūsu literatūru!

Nedomāju ka tā būtu pareizi teikt. Latviešu literatūra nav mēsls. Lai vai kā kādreiz gribētos tā teikt, tā nav. Grāmatas, jā, dažreiz ir galīgi garām. Tomēr dažas ir patiesi sakarīgas un pat dažreiz tīri pieņemamas. Domāju, ka vajag arī pieturēties pie mūsu tautas grāmatām, jo mēs taču galu galā esam latvieši. domāju, ka var grāmatas kometēt un galīgi nodīrāt par vislielāko mēslu, tomēr grāmatas patāsta par mūsu latviešu dzīvi kādreiz. Par laukiem, grūtībām, badu un karu. Nevienai citai valstij nav tāda pati vēsture, kā latviešiem, vēl pie tam tautas dzīve tiek pastāstīta grāmatās.

Es zinu droši vien es izklausījos pagalam stulbi, bet tieši tā es arī domāju. Noeju gar bibliotēkas plauktiem kur stāv latviešu literatūra un gribas dažreiz pateikt, ka latviešu literatūra ir mēsls, tomēr tā nav. Ātri vien es atkal un atkal nonāku pie šāda secinājuma.

manuprāt latviešiem ir vairāki labi darbi, taču es parasti TĀDA veida literatūru nelasu.
mūsdienu cilvēkam patīk spraiga, dinamiska darbība un sižets, kur lietas pateiktas skaidri saprotamā valodā.
savukārt latviešu klasikas darbi ne vienmēr (lasiet bieži) ir tādi. esmu saskārusies ar latviešu grāmatām, kurām ir interesantas idejas, bet valoda vienkārši atgrūž lasītāju. piemēram es uzskatu, ka ārzemju klasiku grūti pielīdzināt latviešu klasikai māklinieciskās meistarības un valodas ziņā. nu kaut via piemēram Kaudzīšu "mērnieku laiku" sižēts ir kā meksikāņu seriālā, bet pasniegts tas ir tik garlaicīgi, cik vien iespējams.
ta lūk es domāju.
aaa un starp citu runājot par latviešu mūsdienu autoru jauniešiem domātās grāmatas- arī tās man liekās nedaudz "neveiklas", tur pieauguši autori pārāk daudz izmanto jauniešu žargonu un man tas ir galīgi nebaudāmi.
( tā tas man likās Rubīnes darbā "es grāmatas nelasu")

Galvenais - lai latviešu literatūra pastāv, jo savādāk, nelasot latviski, kaut nedaudz, valoda pārvēršas kaut kādā monstrā-mutantā ar sagrābstītiem vārdiem no citām valodām. Man nejauši acīs iekrita, piemēram, šāds teksts (nepiefiksēju no kāda saita):

Es arī Bomberā nomērījos. Manam CB1300 ir tikai gala truba mainīta un motora jauda no 116Zs bija uz 127Zs, griezes momentam arī bija pieaugums, tikai vairs neatceros cik. Es nobrīnījos, ka tik daudz, bet soms visu čotka man grafikos parādija. Vēl varētu pilno sistēmu likt + Power Commander, tad varbūt būtu vispār baigā ģēla.
Jā, par Coolberga Z1000 viņš uzreiz ieteica PC likt, tas baigo poti iedotu, jo patreiz taho galā akūti trūkstot degvielas.


Nu labi, savējie varbūt sapratīs? Taču, vai tā vairs īsta latviešu valoda?
P.S. Es jau neriskēju likt tādus piemērus, kur mātes valodā vārdu ir daudz. Tas jau nākamais posms ceļā uz galu.

Es priecātos, ja no iezīmētajiem kāds izskaidrotu visus, izņemot otro (kurš ir saprotams, bet tizls izteiciens).

Sviests.

Nu par raini jau viss ir ļoti labi, bet tas nemaina faktu,ka tajā nevar ne iebraukt ,un pat ja tu iebrauc, tad izbraukt nav galīgi iespējams.

Man vienmēr latviešu literatūra būs iespiedusies atmiņā ar tādiem skolas laika brīnumiem, kā "Nāves enā"(jeb parastā latviešu tipa proza, kuras beigāš visi atdod galus),"Alvas Kliedziens"(viss jau būtu ļoti labi, bet pasniegšanas veids...),"Zelta zirgs"(no comment on this...Antiņš=naivums pārākajā pakapē,bet vismaz šis nebidzas tik briesmīgi kā visi pārējie).

Un tākā skolas laiks izveido jaunieša/bērna apziņā visparējos uzskatus par lietām(šinī gadijumā-par literatūru), tad pasniedzot šādus latviešu "Šedevrus" noteikti gandrīz jebkura jaunieša domas par latviešu literatūru tiek mainītas uz slikto pusi.

Protams pēc skolas laika brīnumu lasīšanas es latviešu literatūrai nēsmu piedūris ne pirkstu. Tā kā vien varam paši spreizt, ka skolas laika šīzīgais shits ir daļēji vainojams pie tā,ka jauniešu vidū LV literatūra nav tas iecienītākais lasāmais...

Pār jaunākajiem LV lietaratūras darbiem es protams nevaru spriest...nēsmu tos lasījis


p.s Un vidusmēra latviešu omītei, kura nav lasījusi bērnība lv Literatūras brīnumus, tā liekas dieva dota dāvana : =D

Secinājums: Piespiedu lasīšanu (aka obligātā literatūra) pie ````, lai dzīvo brīvais tirgus!

Es diezgan lielā mērā piekrītu DarkJedi paustajam viedoklim.

Ja vēl ar dzeju, lugām un humoru mums ir puslīdz ok, tad ar `action` tipa literatūru patiešām ir pabēdīgi. Te nu tiešām, piepūlot atmiņu, varu nosaukt Rutku Tēvu aka Arvedu Mihelsonu, to pašu Zentu Ērgli, tad vēl pāris večus, kas rakstīja kreatīvus par senākiem laikiem (i par senajiem zemgaļiem, i par vilkačiem Tomiem), tad vēl šo to saproducēja padomju laikā (bet tie pamatā bija varoņstāsti par sarkanajiem strēlniekiem vai sarkanarmiešiem), tad vēl Anatola Imermaņa detektīvi, bet tas pa lielām šaibām arī ir viss.

Ja mēs skatāmies uz latviešu literatūru, kas tapusi sākot ar 90. gadiem, tad tur tiešām nāk prātā tikai Vladimirs Kajaks ar saviem `Likteņa līdumniekiem` (varu kļūdīties, iespējams, ka grāmatu sauca drusku savādāk, bet filmas nosaukums ir dziļāk galvā ielīdis, kaut gan visiem droši vien tāpat ir skaidrs, par ko iet runa), un tas arī viss!!!

Vēlreiz atkārtošos - mans paustais viedoklis galvenokārt attiecas uz `action` žanru, `augstajā mākslā` un `tēlojumos` nudien neesmu spēcīgs un par tiem neko nezinu.

Nejauši uzdūros uz šo pavedienu un izlasīju tā īsti, no sirds un līdz galam. Pirmajā mirklī gribēju piekrist tiem, kas saka, ka nekā baudāma latviešu literatūrā nav, bet tiklīdz izdomāju šo domu atcerējos, ka man ļoti patīk Nacionālā teātra „Pūt vējiņi izrāde”. Pēc šīs izrādes skrēju mājās un lasīju grāmatu. Patika arī tā. Rakstot šo atcerējos, ka skolas laikā lasīju Mērnieku laikus un smējos. Ļoti patīk trimdas autori, kas stāsta par Latviju kāda tā ir bijusi kara, pirmskara laikos.
Labi... Mūsdienu literatūra... Pirmais prātā ienāca Imants Ziedonis ar savām lieliskajām epifānijām. Māra Zālīte, kas reiz tik brīnišķīgi stāstīja par savu topošo lugu, ka tā stāstot vienkārši nekas slikts nevar sanākt. Turklāt mēs taču visi zinām cik lieliskas teātra izrādes ir sanākušās no šīs autores darbiem – meža gulbji, Tobāgo, Eža kažociņš, Kaupēn, mans mīļais, Lāčplēsis un gan jau jums nāk prātā vēl kāda. Manuprāt arī action tur ir gana.
Atceros, ka vidusskolā mums lika izvēlēties grāmatu, kas būtu latviešu autora sarakstīta un piedevām mūsdienās. Tas bija jādara pēc savas izvēles vien atceroties, ka mūsdiena ir pēdējie 10 gadi. Šķiet, manējā bija izdota 1999 gadā un es atceros, ka lasīju savu grāmatu ar lielu aizrautību un nemaz nešķita, ka skolotāja būtu ar varu spiedusi to darīt. Izlasīju vēl arī dažas no tām, kuras prezentēja mani klasesbiedri.

Šo visu rakstot apdomājos un secināju, ka arī lasot ārzemju literatūru bieži nākas uzrauties uz manā uztverē nebaudāmiem darbiem. Tāpat ir ar LV literatūru un tāpēc jau viena nav sliktāka par otru. Man šķiet, ka tās ir līdzvērtīgas.

Jā, un manā darbā vienīgajā plauktā, kas ir veltīts Latvijai ir pat šāda tāda daiļliteratūras grāmata, protams, pieturoties pie tā, ka tās ir svešvalodās. Turklāt ir pat šādi tādi cilvēki, kas tās izvēlas un to dara ne tikai latvieši. Prātā ienāca Sandras Kalnietes grāmata „Ar balles kurpēm Sibīrijā” (lielisks sižets, jā, skumjas gan arī ir ) vai arī Inara Mantinieks „Baltic Amber”. Beidzamā vienmēr uz mani tā kārdinoši nolūkojas tik es nevaru izlasīt.

latviešu literatūra nav mēsls. vienkārši gaumes atšķirās.
protams, ja lasīs tikai to, kas ir iekļauts obligātās literatūras sarakstā, nekādas "siltas jūtas" pret to neradīsies, jo neuzskatu, ka grāmatas būtu jālasa piespiedu kārtā - tikai lai būtu miers.