Pentaksa Smaile, [PZP], Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://imgur.com/xk8jiji.png)

Atkal tas sapnis...
Zvaigznes pulsēja tumšajās debesīs gluži kā atbildot sirds ritmam. Un ar katru pukstienu, ar katru reizi, kad tās iemirdzējās spožāk, kāda daļa no tām bija pazudusi. Kā atskaite kaut kam nozīmīgam un lielam. Un tad pienāca mirklis, kad uzmirdzējušas spožāk, izdzisa arī pēdējās zvaigznes.
Viņi zināja, ka tagad modīsies no miega. Zināja neomulīgo sajūtu, kas neatstāsies ilgu laiku. Bet šoreiz tumsa neizklīda miega aizdzīta.. Tā turpinājās pēc pēdējās zvaigznes pazušanas un viņi sadzirdēja klusi minētu vārdu: Aralita.
Tad spoži uzplaiksnīja gaisma un tumsa izklīda. Kārtējais murgu sapnis bija beidzies. Un varēja sākties jauna diena. Tā solījās būt parasta diena. Tā arī bija parasta diena, līdz viņus pārsteidza savāda sajūta. Tā kā reibstoša galva, tā kā kaut kāds spēks, kas vilktu sevī iekšā. Tas pieņēmās spēkā un ļaunākais bija tas, ka tā īsti šim spēkam nebija iespējams pretoties. Viņu pasaule sagriezās tumsas apvīta. Uz mirkli pārņēma bezgalīgas brīvības sajūta un tad viņi attapās kaut kur, pavisam citā, sev nezināmā vietā.

* * *

(IMG:http://imgur.com/DqxeIMm.png)

Bija jauka, saulaina diena. Arī silta. Varētu teju vai pateikties dieviem, vai vienalga kādiem spēkiem, par aukstā nakts murga nomainīšanu pret kaut ko patīkamāku. Tikai tas vairs nebija sapnis. Vieta, kurā viņi bija nonākuši izskatījās pēc pavisam īstas pasaules, un pavisam noteikti ne pēc tās pasaules, kurā viņi bija atradušies vēl pirms mirkļa.
Varbūt nebija tā sliktākā vieta, kur atrasties. Daba bija zaļa un skaista. Kaut kur netālu varēja dzirdēt strautiņa čalošanu.. Tik vien kā netālu no vietas, kur viņi atmodās, skaistā daba bija cietusi. Uz zemes bija izdedzis simbols, kurš gan šķita jau tā kā aizaudzis un ne gluži tā, ka nesen zemē ievilkts. Un vietām zemē gulēja melni, apdeguši akmeņi, kas gan sadrupa pelnos, tiklīdz kā tiem pieskārās.

Netālu no simbola zemē gulēja kāds stāvs. Izskatījās pēc vīriešu kārtas. Samērā jauna puiša. Gaišiem, teju vai pavisam baltiem matiem. Viņa apģērbs, bija ieturēts nepraktiski gaišos toņos, kurš kādreiz varēja būt darināts no visai smalka un dārga auduma, tagad bija ceļa putekļu noklāts un vietām apsvilis. Uz jaunekļa pirkstiem bija pamanāmi visai uzkrītoši gredzeni ar lielu dārgakmeņu acīm. Uz labās rokas divi gredzeni ar sarkanām acīm. Uz kreisās viens gredzens, kuram bija trīs dažādu akmeņu acis. Zaļa, dzeltena un violeta. Viņa neērtā poza, kurā jauneklis gulēja, lika domāt, ka viņš varētu būt miris.
Bilde

[Romija]

Rīts nāca ar atvieglojumu. Vēl līdz galam nepamodies, Rendijs sajuta svaigu gaisu. Tas bija kā mājās. Īsti neatvēris acis viņš pēc smaržas uzmeklēja tuvāko krūmu un pacēla pakaļkāju. Tas bija otra veida atvieglojums, bez kā diena nevarēja sākties.

Rendijs nožāvājās un tikai tagad pa īstam atvēra acis. Viņš nebija mājās! Šādā pļavā viņš nekad nebija bijis. Visapkārt mētājās kaudze ar cilvēkveidīgajiem. Vai tas būtu sapnis, un viņš tikko bija piečurājis savu guļvietu? Rendijs tā nemēdza darīt. Vai viņš būtu aiz bailēm nogalinājis veselu baru divkājaino? Tādu kaunu! Aiz pārsteiguma un nožēlas atsēdies uz pakaļkājām, Rendijs iesmilkstējās: "Ink!"

[Jormungandrs]

Kārtējais rīts. Kārtējais sapnis. Jarno to cītīgi ignorēja, guļot gultā līdz brīdim, kad plaisas tumšpelēkajos griestos sāka izskatīties manāmi nosodošas. Tad, protams, bija laiks piecelties, pakasīt pakaļu, un nodoties rīta rituāliem, pēdējam no tiem esot zobu tīrīšanai. Viņš neplānoja nekur doties, tādēļ pārģēbšanās no pidžambiksēm (tikai pidžambiksēm) izejamākā apģērbā nešķita nepieciešama.
Tikai... Jarno plāni laikam jau netika ņemti vērā. Vienu brīdi puisis cītīgi lūrēja pretim spoguļattēlam, zobu birstītei zibot pār zobiem, un jau nākošajā viņš izdomāja tēlot jaunavu kāzu naktī un paģībt. Vai tā vismaz šķita, līdz viņš atjēdzās vietā, kas bija nedabiski... zaļa. Zaļa? Vai kāds viņu bija iespundējis siltumnīcā? Bet priekš kam? Un kāpēc priekš tik dumja pranka iet cauri tik lielai birokrātijai?

Nē... tas nebija tas. Citus guļošos viņš vēl nebija pamanījis, esot pārāk aizņemts, kājās pietraušoties, lūkojoties pēc draudiem savā acu līmenī. Un tad... skaņa. Dīvaina skaņa. Pacirties tās virzienā, roku ar visu zobu birsti izstiepis, Jarno apmulsa vēl vairāk. Suns? Nu, vismaz līdzīgs tiem, kas parādījās zem šāda vārda informācijas krātuvēs. Un līķi??? Kas par kviznaku?! viņš ieaurojās un novicinājās ar savu improvizēto ieroci, zobupastas pēdējiem pārpalikumiem lidojot no zobbirstes visos virzienos.

[Roviela]

Rīts bija sasodīti parasts. Gulies, celies, personīgā higiēna, un tad uz darbu. Pat sapnis bija jau vairākkārt redzēts. Tiesa, no tā Kurmītis neko daudz izsecinājis nebija, bet aiziet līdz speciālistiem kaut kā ne ta nebija laika, ne ta negribējās. Sapnis, nu sapnis. Atkārtojas - arī nav neparasti. Tikai tā draņķīgā sajūta, kas atkal vajās vai visu dienu. Viņš jau gāja laukā pa durvīm, uzmetis uz galvas hudija kapuci, kad noreiba galva?
Ē... kas, ko? Kurmītis pagrozīja galvu.
Kāpēc es guļu zemē? Šis jautājums lika strauji pieslieties sēdus.
Kāpēc te ir tik zaļš un gaišs? Šis jautājums lika vērīgāk paskatīties apkārt. Tā. Izskatās kā tajos attēlos no Abias, tajos kādu skatu uz viņa planētas nemaz nebija. Kā tur sapnī skanēja? Aralita. Tā tad būtu šī vieta? Un kāpēc es esmu te? Un kāpēc te ir... Kurmītis ar acīm saskaitīja tos, kas droši nebija pagalam... viens brēkājošs nepilnīgi apģērbies puisietis un viens (smadzenes kruķījās meģinot atcerēties vārdu, bet nekas nesanāca) kaut-kāds dzīvnieks?
Un vēl klājiens ar guļošiem ķermeņiem.
- Hei! - Kurmītis iesaucās, joprojām sēžot zemē, jo par kaut kadām pirmās palīdzības nodarbēm viņām nebija ne mazākās jausmas, - Kas te notiek?

[Jormungandrs]

Ar acs kaktiņu pamanījis kaut ko sakustamies, Jarno strauji pagrieza galvu tajā virzienā. No šīs kustības viņa ķobis, protams, nedaudz sareiba, un, kad viņš beidzot piespieda skatienam fokusēties, puisis secināja kaut ko ļoti nepatīkamu. Viens no līķiem bija pamodies. Šoreiz viņš ieaurojās, pat necenšoties skaņai piemeklēt vārdus, un zobu birste tika pavērsta pret līķi. Dzīvo līķi. Vienalga.

Līķis gan izteica visai loģisku jautājumu. Uz ko Jarno nebija atbildes. Nu, bija, bet... Es nezinu! Kāpēc Tu vairs neesi beigts? viņš atjautāja pretī, skatienam kļūstot pārmetošam. It kā viņš labāk būtu mirušo kompānijā.

[Roviela]

Kurmītis tikai pablisināja acis uz satrauktā pussaģērbtā puiša pusi un paraustīja plecus. Šis žests nozīmēja kaut ko pa vidu - kur tu to rāvi? un kad tad es biju beigts?
Nospriedis, ka cik gan ilgi te var sēdēt? Vīrietis cēlās augšā un gāja paskatīties, kas te vispār ir. Tie, pārējie - dzīvi vispār? Un kas ir tas zaļais te, apkārt?

[Elernass]

Sata lēnām pavēra acis. Kādu mirkli viņš gulēja nekustīgi un vēroja apkārtni. Spožā saule žilbināja acis un apkārtne bija pilnīgi cita nekā pirms mirkļa. Viņš lēnām piecēlās sēdus un vienu pēc otra nopētīja apkārt esošos.

[Jormungandrs]

Cik... rupji. Jarno gaidīja atbildes, ne plecu raustīšanu. Tā nebija nekāda atbilde, tā bija ierastā "Jarno atkal uzbāžas" reakcija un principā kaut kādi sveši miroņi vispār nebija tiesīgi tā izdarīties.
Runājot par miroņiem, vēl viens bija nolēmis atgriezties starp dzīvajiem. Un nu Jarno pacietības mērs bija pilns. Viņš neko nesaprata, un viņam vispār nepatika šī situācija, jo ar bļaušanu vien neko nevarēja panākt, un vairāk par visu viņu satrauca tas, ka nevienam no šiem neliešiem nebija olkari zīmju. Tie bija kaut kādi... frīki. Un visiem olkari taču bija skaidrs, ka ar tādiem ielaisties nav vēlams.

Katrā ziņā, bija jātiek mājās. Pagriezies kaut kādā virzienā (Jarno nebija pārāk labām orientēšanās spējām apveltīts), puisis sāka soļot uz priekšu, zobu birsti turēdams teju krampjainā tvērienā, ausīdamies, vai tik kāds no miroņiem nesāk skriet viņam pakaļ. Necik tālu gan viņš netika. Skatienu piesaistīja kaut kas spīdīgs. Tālāka izpēte, apstājoties, vēstīja, ka šis spīdīgais ir gredzeni. Tādi, kādus lepni nēsāja Sciona iedomīgie krāni. Un nu... vai gan Jarno varēja pārmest, ka viņš pietupās pie to īpašnieka, un, kamēr šis vēl izskatījās beigts, mēģināt novilkt vienu no gredzeniem?

Nekādu simbolu viņš, protams, neredzēja. Nē, visa uzmanība bija veltīta gredzena glītajai, sarkanajai acij.

[echo3]

Vēl pirms atvērt acis pēc negaidītā reiboņa, Brina jau zināja, ka mostas pilnīgi nepazīstamā vietā. Te bija GAISS, citāds, bagāts, silts, piesātināts ... sauss. - Hhhh... - No žaunu atverēm uz Brinas kakla iztecēja ūdens un tās cieši noslēdzās. Neva pagriezās, izspļāva ūdeni un ievilka elpu. Un atvēra acis. Zaļa zāle, CITĀDA. Paskatījusies sāņus, viņa ieraudzīja būtnes. Dažādas. Tādas, kas aptuveni izskatījās pēc nevas pašas. Un kaut ko viscaur matainu, vai nu kas tas pūkojums šim ir.

Brina aši piecēlās kājās. Viņa bija viscaur slapja un, tā kā savā pasaulē bija elpojusi ar žaunām, nebūtu brīnums, ja kāds Brinu būtu noturējis par īstu slīkoni. Tagad viņas krūtis cilāja pavisam parasta sauszemes iemītnieka elpa.

Neva ievēroja, ka gandrīz visi, kas kustas, liekas apmulsuši. Un ka viņi ir katrs citāds. Brina ievēroja arī to, ka viņai šobrīd neviens neuzbūk, tāpēc var palikt uz vietas un pētīt visu, kas sajūtams. Varbūt tomēr te ir kaut kas bīstams? Kas īsti ir noticis un kāpēc viņa ir te, par to var padomāt vēlāk.

[Romija]

Kad gulošie divkāji pamazām sāka slieties augšā, Rendijs atviegloti uzelpoja. Viņu apjukušās un brīžam lieki agresīvās darbības liecināja, ka tie ir vairāk samulsuši par notikušo nekā Rendijs, kuram apmēram sāka rasties priekšstats par notiekošo. Šīs noteikti bija profesora Samojāna apmeklējuma sekas. Ļoti labi. Rendijs iekārojās netālu no jau pazīstamā krūma un kādu brīdi ziņkārīgi vēroja notiekošo, piešķiebdams galvu te uz vienu, te uz otru pusi. Kā viņam bija mācīts - vispirms vēro un klausies. Profesori noteikti būtu sajūsmā par viņa priekšzīmīgo uzvedību.

Apkārtējie pamazām sāka rosīties, un arī Rendijs nolēma iepazīties ar pārējiem. Viņš piesardzīgi apstaigāja gulošos, tos paostīdams no dažādām pusēm. Tiem, kas kustējās, Rendijs neuzbāzās, paostīja pa gabalu, nopētīja ar savām tumšajām ačelēm un devās pie nākamā. Viņš aizklīda paostīt arī baltmataino būtni, bet tā kā tur jau viens darbojās, tad izdarīja to pa gabalu. Pēc tam Rendijs sāka apsekot apkārtni, ostīdams kukuržņus, tuvākos krūmus, zālē esošos priekšmetus un savādo simbolu. Kādu akmeni viņš pabakstīja ar ķepu un pārsteigts kontatēja, ka tas no viņa pieskāriena izjūk. Rendijs te nebija ieradies, lai nodarbotos ar vandālismu, tāpēc vairāk tā nedarīja, pievērzdamies tikai smaku un redzamā izpētei. Vienu lietu viņš saprata visai drīz - te katrs oda kaut kā savādāk, un reti kura smarža viņam bija pazīstama, tāpēc nācās iegaumēt jaunās.

OOC: katrs dabū mazliet Rendija uzmanības. Tos, kas piecēlušies, viņš uzlūko un paosta pa gabalu. Tos, kas nekustās, osta tuvāk. Var to droši ietvert savos postos.

[Urdrunir]

Sarkani brūna šalle, kurai nevajadzēja būt nekam citam kā nekustīgam apģērba gabalam, pēkšņi notrīsēja konvulsijās. Kaut kas liels, nomierinoši melns un bīstami balts strauji tuvojās pa taisnu trajektoriju un draudēja ar kolīziju. Šalle steidzīgi savilkās lielā kamolā, lai samazinātu trieciena sekas un mainīja krāsu uz zili violetu. Švešā masa gandrīz aizskāra šalli, tāpēc tā neredzēja citu iespēju, kā strauji aizripot sāņus, taču sadūrās ar kādu objektu, kas no trieciena pilnībā izjuka. Šalle atritinājās un izveidoja ģeometriski pareizu apli ap izjukušā objekta atliekām.

[echo3]

Tas, pūkainais, uz četrām kājām un ar garu (pūkainu) piedēkli aizmugurē, sāka tekalēt apkārt, skatīties uz visiem pēc kārtas un ošņāties. Kad radījums bija ticis līdz Brinai, sieviete diezgan neuzticīgi ieskatījās pienācēja tumšajās acīs. Viņam taču nav ļaunu nodomu? Indīgs neizskatījās, un nevas jutekļi arī neko tādu neziņoja. Šķiet, izdevās vismaz saglabāt neitralitāti, jo četrkājis aizčāpoja paskatīties uz vīrieti, kas sēdēja zemē gabaliņu tālāk.

Brina nolēma, ka arī viņai derētu nopētīt tos, kas turpināja gulēt. Tikai tos, jo tie, kas kustējās, nelikās slimi. Ja nu kādam guļošajam vajag palīdzību? Tā ļoti strauji gan Brina nevienam klāt neskrēja. Ko var zināt! Neva piesardzīgi apstaigāja visu, kas neizskatījās kā zāle, katrai lietai/būtnei pietuvinot roku un uzmanīgi pieskardamās. Brinai viss likās dīvains, bet nekādu nepieciešamību pēc iejaukšanās viņa nesajuta. Ļoti aktīvi kustīgajam sauszemes plakantārpam viņa klāt negāja, jo tādi Brinas okeānā bija ļoti, ļoti indīgi. Nu labi, šobrīd viņa tam klāt negāja, jo tas kustējās, tā ka par indīgumu nāksies noskaidrot vēlāk.

Beigu beigās neva nonāca līdz simbolam un guļošajam baltmatim, kura roku raustīja viens no kustīgajiem viņai pašai līdzīgajiem radījumiem. Brina uzmanīgi pieskārās baltmata vaigam. Un te, kas ir te?

[Romija]

Brīdi pavērojis nopietnās sievietes seju, Rendijs piešķieba galvu un devās tālāk. Ja viņi tādā veidā komunicēja, tad viņš ziņu uztvēris nebija. Toties pamanīja tālāk zālē situāciju, kur šķita, ka pats varētu palīdzēt.

Šalles Rendijs pazina. Lai arī pašam nebija vajadzības tādu nēsāt, jo viņa kaklu klāja diezgan kuplas krēpes, Rendijs zināja, ka tādas lieto divkāji. Arī šo kāds no gulošajiem droši vien bija pazaudējis. Rendijs varēja palīdzēt un to atnest atpakaļ, tāpēc viņš naski devās tiešā ceļā pie šalles.

Izkāris mēli un jau gatavs sakampt apģērba gabalu, Rendijs kā dzelts palēcās uz visām četrām un teju uzlidoja virsū kādam tālāk aiz muguras gulošajam. Tā šalle, sasodīts, kustējās! No droša attāluma vērodams savādo kamolu, Rendijs apcerēja, vai viņam tikai rādījās vai šalle tiešām bija ne tikai sarāvusies, bet arī mainījusi krāsu. Tonis šķita cits, tāds kā tumšāks.

Tas nevar būt nekas bīstams, Rendijs nosprieda, jo neviens cits nebija sācis ne kliegt, ne izdarīt citas brīdinošas kustības, tāpēc viņš uzdrīkstējās kamolam pietuvoties otrreiz. Bērnībā taču tādu bija dzenājis pa sētu. Varbūt tas bija kas pazīstams. Cenšoties apaļo apostīt, Rendijs vēlreiz atrādāvās, kad kamols pats ne no šā ne no tā aizripoja malā. Vai man būtu tādas spējas, Rendijs prātoja, piešķiebdams galvu.

Jaunizveidotais aplis, savukārt, atgādināja ko citu no Rendija bērnības. Tādus varēja pacelt un nest uz kakla. Vai nu tā bija šalle, ko kāds bija pazaudējis, vai rotaļlieta, Rendijā pamodās pirmatnēja kaislība un vajadzība preikšmetu pacelt un panēsāt. Pieskrējis pie aplīša, viņš iegūda purnu tā centrā un centās apaļo veidojumu uzcelt sev uz kakla.

Šo rakstu rediģēja Romija: 20.03.2017 23:10

[Urdrunir]

Šalle pacietīgi ieturēja apļa formu un novēroja izjukušo akmeni. Tās krāsa pamazām atgriezās pie iepriekšējās sarkani brūnās. Tā laikam bija šalles miera stāvokļa krāsa.

Nomierinoši melnais un agresīvi baltais objekts pietuvojās tik negaidīti, ka šalle aiz pārsteiguma palēcās gaisā. Tomēr gandrīz nākošajā mirklī Rendija spalvainais kakls piedāvāja ideālu trajektoriju, ap kuru mest lokus. Šalle apliecās ap suņa kaklu, savilkās cieši kopā (noteikti nedaudz par ciešu) un izveidoja slīdošu mezglu, bet abi tās gali neuzkrītoši nokarājās Rendijam starp priekšķepām tieši tādā garumā, lai ķepas varētu tiem uzmīt virsū. Šalle izdalīja viegli kņudinošu sajūtu un nedaudz elektrizēja gaisu ap sevi.

[Rouzijs]

Deinu jau pēdējā laikā mocīja savāds sapnis, kurš nepārtraukti atkārtojās, viņa nespēja to izmest no prāta un katru reizi ejot gulēt sieviete cerēja, ka nesapņos vispār vai arī miegā rādīsies jaukas lietas. Viņa kļūdījās. Kā vienmēr. Un cerības nepiepildījās.
Vismaz pamosties nekas nebija mainījies. Kājas mina ceļu, kuru tumšmate bija izvēlējusies, lai aizbēgtu no civilizācijas, līdz sievietes galva sareiba, viņa noslīdēja zemē cenšoties saprast, kas notiek, bet tas bija nesekmīgi un burve zaudēja samaņu.

***

Viņas acis lēni atvērās, kņada apkārt uztrauca un viņa piecēlās kājās un ieraugot tik daudzus svešus stāvus Deina teju vai aizlēca no viņiem tālāk. Tumšmatei bija vienalga par pārējiem zemē guļošajiem, drīzāk viņa jutās nobijusies, satraukta un lielā nesaprašanā, šī neizskatījās pēc viņas pasaules, bet tā nevarēja būt, ka kāds būtu piejaucis kaut ko klāt viņas brokastu putrai un nolaupījis. Bet pat ja tā. Tad Deinai nevajadzēja attapties tik jaukā vietā.
- Kas jūs esat? Kur es esmu? - Bet tad atceroties par savu labāko draugu sieviete panikā sāka meklēt salamandru, kurai tepat bija jābūt, ja nu vienīgi jokdaris viņas dzīvnieciņu nebija atstājis vietā, kur Deina bija zaudējusi samaņu.

[Axel]

Tieliikh nesapņoja, taču kaut kādā veidā uztvertais un izdomātais arī pie viņa atgriezās miega laikā. Līdzīgi bija arī šoreiz, redzot dziestošās zvaigznes. Tieliikh mēģināja saprast, kāpēc viņš to redz. Viņa atrašanās vieta bija ērta, divas saules sildīja Tieliikh no abām pusem, un izskatijas, ka diena būs parasta. Pekšņi Tieliikh sajuta spēku, kas apkart akmenim radīja tādu kā tuneli. Kur tas ved, to Tieliikh nevarēja noskaidrot, un nākamajā brīdī viss apkārt izmainījās.

Attapies Tieliikh varēja sajust vairākas dzīvas būtnes tuvumā. Mierīgie apkārtnes skaņas viļņi liecināja, ka viss ir kārtībā. Bet kas šī bija par vietu? Un kas tieši viņu uz šejieni aizvilka? Vieta noteikti bija nepazīstama, un Tieliikh saka uzmanīgi vērot, kas notiek apkārt.

Nelielais objekts, kas sāka kustēties pirmais, diezgan ātri pietuvojās pie Tieliikh un uzleja viņam virsū kaut kadu šķidrumu. Silts, tas labi, padomāja Tieliikh, un savāca šķidrumā esošo siltuma enerģiju.

Pēc brīža vēl viena no būtnēm pietuvojās, pētot visu apkārt esošo. Tieliikh izveidoja sev apkārt nelielu gravitācijas lauku, kas neļāva viņu aiztikt, un caur šo nelielo attāluma barjeru iesūca visu to divaino enerģiju, kas bija uztverama viņa pusē.

Vēlāk, kad vēl viens no objektiem elektrizēja gaisu netālu no viņa atrašanās vietas, Tieliikh to nedroši uztvēra un pamēģinaja savākt arī elektrību no gaisa.

[Romija]

Rendijs jutās kā varonis, kad aplis palēcās gaisā un trāpīja tieši viņam ap kaklu. Bērnībā šis triks bija prasījis vairākas nedēļas. Rendijs lepni ievaukšķējās un nervozi pacēla gaisā purnu. Šalle bija visai cieši aptinusies ap kaklu. Pie tam sajūta bija gandrīz kā ziemā, kad stiprā salā elektrizējās praktiski viss. Rendijs noskurinājās, bet sajūta nepazuda. Viņš divus soļus atkāpās, bet tāpat nekas nemainījās. Liekot soli uz priekšu, viņš uzmina vienam no garajiem galiem un pievilka šalli nedaudz ciešāk. Nepatīkami pārsteigts par radušos situāciju un nedaudz apkaunots, Rendijs ierūcās.

[Jormungandrs]

Izrādījās, ka kādam no pirksta nomaukt gredzenu nemaz nebija tik viegli. Pat ja šis kāds bija vai nu miris, vai bezsamaņā - Jarno nebija par to pārliecināts, un šajā šoka stāvoklī viņam bija diezgan vienalga. Ja šis tiešām bija kāds ļoti izstrādāts pranks (Jukka noteikti atrausies šā vai tā, bija vainīgs vai ne), tad puisis vismaz gribēja no tā visa aiziet ar ko vērtīgu.
Tomēr... jā. Sarežģīti. Ar vienu roku viņš turēja ieroci (lai gan, būsim godīgi, pat Jarno neticēja, ka varētu kādam ko nodarīt ar zobu birsti. tai bija drīzāk sentimentāla vērtība), un ar otru centās novilkt gredzenu, bet ar acs kaktiņu vēroja, vai kāds nepielien par tuvu.

Suns ātri atšuvās, tomēr briesmīgi neglītā sieviete (sieviete? briesmonis? kas to lai sazina) gan nesekoja piemēram. Pieri saraucis, sava aplaupāmā roku turēdams, viņš nolūkojās, ko šī nu darīs.
Gramstīsies! Lūk, ko darīs. Grābekļus nost! Ja gribēja gramstīties, varēja sameklēt kādu citu, pēc kā īpašuma Jarno netīkoja.

Pa ausu galam viņš dzirdēja vēl kādu satrauktu un apmulsušu balsi, bet, zinot, kā ar to visu izgāja pirmajā reizē, Jarno to ignorēja.

[echo3]

Tas, kurš raustīja guļošā roku, pilnīgi pa gabalu jutās satraucies. Bet ne tik ļoti, lai Brina sāktu domāt par nomierinošiem līdzekļiem. Tā vietā neva pētoši paskatījās uz jauno vīrieti (laikam), jo nācās apdomāt, ko viņš nupat skaļi bija teicis. Tā nebūtu liela problēma, bet Brina pilnīgi nesaprata pirmo vārdu, līdz ar to nācās secināt, ka "nost" varbūt viņa arī nesaprot, jo tas varbūt ir tikai vārds, kas izklausās līdzīgi vārdam, no neva zina. Viņi taču nerunā vienā valodā? Vai runā... kā tas var būt?

Kas ir grābekļus? - Brinas balss bija maiga, un šīs balss izteiksme bija ziņkārīga. Vismaz par iespēju saprasties runājot neva noskaidros. Tūlīt pēc izrunātajiem vārdiem viņa saklausīja "Kas jūs esat? Kur es esmu?", ko teica kāds cits. Un teiktajā nebija neviena nesaprotama vārda... Šķiet, ka tā.

[Sindra]

Tas zaļais, lai vai kas tas arī nebūtu, vismaz pagaidām nekādus draudus neradīja. Tas neuzbruka un necentās iepīt sevī, vai kā savādāk apdraudēt apjukušos, nezināmā vietā nokļuvušos.
Tāpat arī koki necentās nevienam uzgāzties virsū, vai krūmi ievilkt saknēs. Apkārtne izskatījās draudzīga un nekaitīga. Arī gaiss bija elpojams un necentās nevienu nosmacēt. Vismaz šajā vietā, diez vai daba būs tā, no kuras vajadzētu piesargāties.

Pat ja Deinai neviens vēl nebija centies atbildēt, savu mazo draugu, salamandru, viņa atrada. Ķirzaciņa gulēja zemē pavisam netālu un sildījās saulītē.

Tieliikh bija nokļuvis vietā, kur viņu ieskāva vairākas, dažādas izcelsmes maģiskas enerģijas. Tās visas tepat vien riņķī grozījās. Taču spēcīgākās enerģijas nāca no nelielās ķirzaciņas un... gredzeniem, kurus Jarno centās novilkt no baltmatainā jaunekļa pirkstiem.

Skarfijs sirsnīgi sildīdams Rendija kaklu vienā brīdī sajuta, ka kaut kas tā kā apčamda viņa enerģiju un elektrizētais gaiss ap Skarfiju kļuva nedaudz mazāk elektrizēts.
Toties Tieliikh sajuta sevī ieplūstam vēl nedaudz enerģijas.

Mirklī, kad Jarno teju vai varētu svinēt panākumus ar jaunas, mirdzošas mantiņas iegūšanu, zemē guļošā puiša roka satvēra Jarno roku. Sagrāba kā spīlēs. Bet tā arī bija vienīgā kustība, kuru baltmatis bija izdarījis. Viņš turpināja gulēt.
Tomēr Brina sajuta, ka jauneklis nebija miris. Viņš bija zaudējis samaņu un jutās ļoti, ļoti noguris. Taču no viena no gredzeniem, kurš atradās uz jaunekļa pirksta, no tā plūda enerģija, kas lēnām atgrieza viņam spēkus.

Sata klusos apkārtnes novērojumus pārtrauca komlinka pīkstoņa pie jostas. Ierīce ziņoja, ka tai nosēdusies baterija.