Starp laktu un āmuru, [PZP] Fantasy Opcijas

[Urdrunir]

Ķiršu liķieris viegli smaržoja kristāla glāzēs un zelta dukātu ripiņas sarkani noplaiksnīja oglēm kamīnā sakrītot kaudzītē. Malakajs Smokss stāvēja pie loga un skatījās, kā saullēkts sāka iekrāsot debesis. Ausa jauna diena.

Randas mērs bija stalts kungs pāri pusmūžam, tumšiem matiem, kas pie deniņiem jau bija sākuši sirmot. Viņa pelēkās acis cieši pētīja katru, kurš gribēja ar viņu iesaistīties sarunā. Smoksa kungs noteikti bija bagāts un nejuta vajadzību to slēpt. Sarkana samta rītasvārki bija izšūti ar sudrabu un vietām atklāja smalku mežģīņu naktskreklu. Pirkstā mērs nēsāja pamatīgu zīmoggredzenu. Viņa darba kabinets noteikti pildīja savas funkcijas, taču krēslu un dīvāna apšuvumā jautās greznība un sudraba spalvaskāts izskatījās bieži lietots rakstīšanai.

Man prieks, ka esam varējuši vienoties. Pēc nelielas pauzes atkal ierunājās Smokss. Es domāju, ka mums ir jāsāk ar personu, no kuras ir atkarīga visas pilsētas drošība. Pilsētas sardzes kapteinis Diksons Olidū savā amatā stājās pirms desmit gadiem. Viņš posteni ir godam nopelnījis ar saviem varoņdarbiem pilsētas un apkārtnes zemnieku aizsardzībā. Tomēr pēdējos divus gadus viņam vairs tik spīdoši nevedas. Varbūt vaina ir viltīgos pretiniekos. Varbūt kapteiņa vīri ir noguruši. Bet varbūt Olidū kungam ir savi slepeni plāni. Jūs parbaudīsiet kapteini uz savu galvu. Mans vārds tur nedrīkst tikt pieminēts. Ja viņš ne pie kā nav vainīgs, tad es negribu sabojāt attiecības. Bet, tiklīdz jums ir pierādījumi, tā ziņojiet man pa tiešo. Sardzes kapteinis dzīvo mājā pie pilsētas cietuma. Tas ir, ja viņš ir pilsētā. Reizēm viņš dodas uzraudzīt nocietinājumus ārpus mūriem.

Ja jums ir jautājumi, es atbildēšu. Ja nē, tad jūs noteikti vēlaties atpūsties pēc ceļa. Es varu ieteikt vienu no diviem pilsētas krogiem. "Resnais asaris" ir lētāks un dzīvīgāks. Tas ir pie Ostas vārtiem. Jūs iespējams tam gājāt garām nākot šurp. "Auns un roze" ir klusāks un tur manuprāt ir prasmīgāks pavārs, bet tur nav tik labs alus. Tas atrodas netālu no Aitu vārtiem. Mērs uzlūkoja sanākušos viesus, no kuriem dažs izskatījās kā no ievērojami tālām zemēm nācis. Kapteinis Sangvini bija pamatīgi piegājis savai lietai un pacenties atrast īpašus eksemplārus Smoksa ieplānotajam darbam.

[Sindra]

Jaunais Renlijs sēdēja krēslā tik ērti, it kā visu savu (pagaidām gan ne pārāk garo) mūžu to tik vien būtu darījis, kā sēdējis uz ērtām mēbelēm un malkojis liķierus no kristāla glāzēm. Katra viņa kustība, uzvedība, viss liecināja par manierēm un stāvokli sabiedrībā. Vienīgais nodevīgais moments bija mirklī, kad puiša acu priekšā bija parādījusuies dukātu kaudzīte. Tas Renliju bija nedaudz izsitis no tēla un viņa acīs iemirdzējies pārsteigums un mēmais jā! man vajag šo naudu! it īpaši pēc tam, kad viņa soma bija aizgājusi dzelmē līdz ar kuģa enkuru, lika aizdomāties, ka gluži katru dienu puisis rokā tādas bagātības vis netur. Tomēr, smaidīdams pieklājīgu smaidu, Renlijs sevi atturēja no naudas momentālas sagrābšanas un pārvietošanas uz savu kabatu. Nē, tā palika viņa priekšā. Turpat uz galda, kur mēra kungs to bija nolicis. It kā tā nebūtu jaunekļa lielākā nepieciešamība. It kā tā tur būtu tikai tā... starp citu, bet viņš šeit atrodas, jo izmisīgi vēlas palīdzēt Smoksa kungam.

Jauneklis malkoja liķieri un pirms apgrūtināt mēra kungu ar jautājumiem, Renlijs ļāva skatienam pārslīdēt pār citiem šeit esošajiem. Tātad viņi būs kā komanda. Un viņiem ir jāatmasko nodevējs. Uz savu galvu, jo mēra galvai lūk esot jāpaliek tīrai. Ak šī diskrētā politika.
Uzdevums bija grūts. Un uz mirkli Renlija prātā pavīdēja kaut kas par tēmu: diez kā viņš iedomājas, kā mēs to izdarīsim. svešinieki, kuriem Randā neviens neuzticas. Tomēr, izaicinājums bija Renlija otrais vārds. Šis uzdevums bija izaicinājums. Un tad vēl tās zelta ripiņas bija labs dzenulis.
Viņš jau spēja iedomās sajust ceptu asaru smaržu, kad Smoksa kungs ierunājās par "Resno Asari". Tas bija kārdinošāks nosaukums, nekā "Auns un roze." Kad Renlija priekšā bija veseli pieci zelta dukāti, viņš varēja kaut nakšņot abos krogos vienlaicīgi. Ar izšķērdību gan nevajadzēja aizrauties.

- Jūs teicāt... - Renlijs ierunājās, skatienam no biedru pētīšanas atgriežoties pie mēra kunga. - ... ka pēdējā laikā Olidū kungam nevedas spīdoši ar zemnieku aizstāvēšanu un citiem pienākumiem. Varbūt Jūs varat minēt kādu konkrētu gadījumu, kādu no pēdējiem gadījumiem, kad kapteiņa kungs netika galā ar saviem pienākumiem. Kas tajā bija iesaistīts. Kas ir cietušie? Kas uzbrucēji? - protams, jauneklis negaidīja sīku un smalku izklāstu. Vislabāk viņam pietiktu ar virzienu, kur dzīvo cietušie un viņu dzimtas vārdu.

[Romija]

Līdz pat brīdim, kad kuģis piestāja Randas ostā, Grēta nebija redzējusi tik tālas zemes. Viņa ne tikai bija nonākusi pašai neapjaušamā attālumā no savas dzimtenes, bet arī pavisam savādākā pasaulē. Šeit ēkas bija no akmens un saglabāja savu vietu un formu ilgus gadus. Šeit akmeņi zem kājām rindojās glīti saliktā bruģī un palīdzēja nevis traucēja iet. Šeit ūdens bija pārpilnība un gaiss smaržoja pavisam savādāk. Un te zelts tika likts uz galda, bet asinis lietas kristāla traukos. Nu, labi, pēc ilgākas vērošanas un konstatēšanas, ka glāze ir paredzēta dzeršanai nevis rituālam, arī Grēta bija pacēlusi to pie lūpām, vispirms sajūtot spēcīgo aromātu. Tās noteikti nebija asinis, un Grēta noteikti nebija baudījusi šādu dzērienu, lai arī tā krāsa bija līdzīga viņas pašas tērpam.

Bija nakts, īpašs laiks. Uz kuģa Grēta bija vērojusi zvaigznes, tomēr nelabums no viļņiem traucēja tās izbaudīt tā, kā vajadzētu. Nu pamats zem kājām bija stingrs, bet virs galvas griesti. Aiz loga varēja manīt, ka drīz ausīs diena, lai gan gurdums vedināja domāt, ka derētu vēl vismaz dažas nakts stundas. Grēta bija radusi pie ilgas soļošanas, grūtībām, tomēr jūras slimība savās pirmo reizi izbaudītajās izpausmēs bija novārdzinājusi meitenes ķermeni.

Viņa bija cītīgi klausījusies Smoksa stāstītajā. Daudzi vārdi pagaidām bija tikai burtu virknējums, minētās vietas un notikumi — abstrakti jēdzieni. Jau Randa Grētai šķita neparasta. To, kas atrodas aiz tās mūriem, viņa nevarēja pat iedomāties. Nē, iedomāties varēja, bet pārliecināties, vai tas tiešām tā ir, varēs tikai tad, kad būs pašas redzēts. Anoki cilts, no kuras nāca Grēta, nebija pārlieku ieinteresēta tālu zemju problēmās. Tās nonāca līdz viņu ausīm kā daudzkārt pārveidojušies stāsti bez īpašas vajadzības piesaistīt realitātei. Un tādi tie arī palika, līdz meitenes priekšā nogūla uzdevums pašai vienu tādu atrisināt.

Grēta ļoti labi saprata, kā ir dzīvot bailēs no laupītājiem un uzbrucējiem. Viņas ciltij to ik pa laikam nācās izbaudīt, pie tam viņu mājas nebija no akmens un koka. Bailes par savu dzīvību, lai arī neatņemama dzīves sastāvdaļa, iegrauzās likteņos līdz kaulam un mainīja cilvēku raksturus. Anoki to piedzīvoja jau daudzas paaudzes, bet šeit situācija bija cita. Un tā noteikti biedēja vienkāršos ļaudis.

"Cik sen un cik bieži ir gadījumi, kad sardze nav nosargājusi," jaunā Renlija jautājumiem piebalsoja Grēta. Ārēji viņa varbūt izskatījās pēc puišeļa šajās drānās, bet tagad, kad seja bija atsegta un dzīslās ieritējusi druska ķiršu liķiera, viņas balss atskanēja gluži sievišķīgi un varbūt pat nepiederīgi tādam uzdevumam. "Vai starp pilsētas mūriem un nocietinājumu dzīvo daudz zemnieku ģimeņu?" Patiesībā šobrīd vēl meitene nesaprata, no kura gala uzdevumam ķerties klāt. Miegs un izsalkums nomāca domas, bet vēl viens malks liķiera uzvēdīja neierasto smaržu, vēršot visu mazliet kā sapni. Grētai vajadzēja nedaudz laika, lai stabili nostātos uz kājām un saprastu, kas šajā tālajā zemē notiek.

[Urdrunir]

Nauda ir jūsu. Ņemiet droši! Mērs laikam bija pamanījis Renlija skatienu. Un, ja jums veiksies ar uzdevumu, es protams par to atlīdzināšanu. Pieci zelta dukāti laikam bija samaksa tikai par klusēšanu, ja kāds izdomātu pagriezties un iet projām, atsakoties palīdzēt Smoksam. Acīmredzot cienījamā kunga kabatās gulēja vēl kas, ko jaunie ceļinieki varēja iegūt savā īpašumā.

Zemnieki dzīvo visur, kur spēj izdzīvot. Bet pilsēta vairs nespēj par visiem parūpēties. 30 gadus atpakaļ jūs varējāt vairākas dienas ceļot gar iekoptiem laukiem un dārziem. Šodien mēs spējam knapi pieskatīt tos, kuri dzīvo ne vairāk kā divu dienu gājiena attālumā. Praktiski mūsu teritorijas ir sarukušas no Aitu strauta ziemeļos līdz Melnajai upei dienvidos. Randas augstākā amatpersona centās izskaidrot situāciju, kādā pilsēta dzīvoja, kopš karš to bija sagrābis savos nagos. Kapteinis... Saprotiet,- man īsti nav ko viņam pārmest. Viņš cenšas. Un iespējams, ka mums atkal draud teritorijas samazināšanās. Bet tas praktiski novedīs pie tā, ka Sarmata karaspēks būs pie pilsētas mūriem. Un mēs visi būsim ieslēgti kā žurkas slazdā.

Zemnieki pierobežā sūdzas. Laupītāji austrumos ir nodedzinājuši dažas sētas un kapteinis nav laikā aizsteidzies palīgā. Ziemeļos Sarmata karaspēka apmetnes esot ierīkotas jau pāri upei otrajā krastā. Un viņa burvji un lokšāvēji reizēm izklaidējoties nošauj pa kādam sunim vai lopam. It kā ikdienišķas lietas kara laikā, bet es nevaru nepievērst tam uzmanību. Un pirms dažām dienām es saņēmu anonīmu sūdzību no kāda kareivja, ka kapteinis ir kļuvis ērcīgs un pārlieku bargi sodot padotos par kļūdām. Varbūt parunājiet ar kādu no karavīriem, ja jums izdodas. Konkrētus gadījumus mērs nenosauca. Acīmredzot viņam vienkārši krājās pilsētnieku un apkārtnes iedzīvotāju sūdzības un vienā brīdī Smoksam bija sācis likties, ka to kļūst vairāk nekā iepriekš.

[Roviela]

Ceļojums pa jūru bija tieši tik nepatīkams kā kapteinis bija teicis.
Valdegars bija atradis pietiekami drošu vietu, lai viņu nenoskalotu no klāja, kur pārmaiņus nodevās domām, ka šobrīd būtu bijis labi palūgties Najai, ja vien viņš būtu Najas priesteris, lūgšanām Leksam, jo viņš tomēr bija noslēdzis līgumu ar kapteini Sangvini par palīdzēšanu Randas mēram, un tā kā nebūtu pareizi līdz tam pat nenokļūt, un jūras slimību, kas ik pa laikam novērsa domas no jebkādām lūgšanām.
Stabila zeme zem kājām no rīta bija ļoti patīkams ceļojuma nobeigums.

Tagad jaunais cilvēks sēdēja greznajos mēra apartamentos un iemalkoja ķiršu liķieri, klausījās uzdevumu un vēroja savus nākošos biedrus. Nauda, kuru Smoksa kungs bija viņam piešķīris, bija nolikta pie tiem pāris sudrabiem, kas Valdegaram vēl bija palikuši. Viņam bija paveicies arī citā ziņā - vismaz soma brauciena laikā nebija pazudusi. Nekā daudz jau tur nebija, un ūdenī šis tas bija sabojāts, rakstāmpapīru vajadzēs jaunu, tas nu viss bija izmircis, bet rakstāmlietas bija veselas, tāpat noskūties varēs, pie uguns tikt un maiņas krekls bija vēl lietojams. Ko gan vairāk?

- Godājamais mēra kungs, - priesteris, kura piederību šim amatam skaidri norādīja svētais simbols kaklā un nūja, kas pašlaik stāvēja kārtīgi ieslieta kaktā, lai netraucē, ierunājās, - jūs saucat dažādas vietas, kas vismaz man ir svešas. Vai nav iespējams dabūt kādu karti, lai skaidrāka saprašana, kas kur atrodas?
Viņš to pārzīmētu pats, ja mēram nebūtu liekas. Karte ir noderīga manta.
Citu ideju, ko uzreiz darīt, viņam nebija, bet sīkāk to varētu apspriest kādā no krogiem, uz kuru nu viņi nolems doties. Nākošais darbs tā kā būtu aizstaigāt uz Leksa templi, par to Valdegaram nebija divu domu.

[echo3]

Uz kuģa Ronardam bija klājies draņķīgi. Nepietika ar to, ka viņš nekad nebija ceļojis ar kuģi, vēl vajadzēja uznākt arī vētrai, kas ieročnesēju piespieda iespiesties kaut kādā šaubīgā kaktā un palikt tur tik nekustīgam, cik vien tas bija iespējams. Kaut kādos apziņas dziļumos viņš gan iedomājās, ka tieši vētrai pateicoties, kuģis ir ticis līdz Randai, bet pat šī doma nespēja nomākt neticami smago apātiju, kas bija puisi pārņēmusi. Arī šobrīd nelabums vēl nebija pārgājis, tā ka Randas mēra piedāvāto liķieri Ronards dzēra ļoti uzmanīgi.

Tas, ko Smokss piedāvāja paveikt, laikam īsti nebija pieskaitāms kaujas varoņdarbiem. Bet Ronards visu noklausījās uzmanīgi, un paņēma arī naudas gabalus, kurus ielika jostas makā. Kādu laiku varēs iztikt. Viņa sapnim tas, protams, bija daudz par maz. Ieročnesējs centās saprast, ko nozīmē mēra uzskaitītās sūdzības par kapteini Diksonu Olidū. Pagaidām viņam neviena no sūdzībām nešķita nodevēja nosaukuma vērta. Visas varēja nozīmēt vien to, ka kapteiņa rīcībā ir pārāk maza armija.

Vai kareivjus savā vienībā kapteinis pieņem pats, vai arī to darāt Jūs, mēra kungs? - Tas bija diezgan būtisks jautājums. Naudu, visticamāk, maksā pilsēta, bet cik lielas ir Olidū pilnvaras armijas veidošanā? Kārtība varēja būt dažāda.

[Romija]

Tikai pēc iedrošinājuma Grēta pasniedzās pēc zelta dukātiem. Savā mirdzumā tie atgādināja zvaigznes. Anoki ciltī tieši Grēta bija tā, kuras pienākums bija pieskarties zvaigznēm, tomēr tas nekad nenotika tik tieši. Un viņai nekad nebija bijis īpaši daudz naudas. Nomadi nebija bagāti un augstākā vērtē turēja drošību, barību lopiem un ceļu zem kājām nekā metāla gabalus, kas uzveļ plecos lieku nastu. Bet viņa zināja, ka citur šīm zelta ripiņām nozīme ir daudz lielāka, kaut gan neapjauta, tieši cik liela vērtība ir piecām spožajām monētām.

Roka ar naudu nozuda kaut kur apģērba krokās, kur laikam bija kāda kabata vai cita iespēja noglabāt sīkus, dārgus priekšmetus. Šis zelts noteikti būs svarīgs, lai izdzīvotu vidē, pie kādas Grēta nebija radusi. Jau te starp bariņu dažādo ļaužu un pēc vēlā skata uz pilsētu meitene saprata, ka viņas tērps atšķiras. Tas bija ļoti ērts un praktisks, tomēr noteikti liktu viņu uzlūkot kā svešinieci, kas varbūt ne vienmēr būtu vēlams neuzkrītošai novērošanai. Jauna apģērba iegādei noteikti vajadzēs naudu. Bet kapteinis bija minējis arī par tempļiem un priesterienēm pilsētā, kas Grētai jau no paša sākuma šķita kā īstais atbalsta punkts. Viņai droši vien vajadzēs iepazīties ar tām. Bet ne šādai — pagurušai, novārgušai, neēdušai un savādi smaržojošai. Tā kā situācija šobrīd bija vispārīga un nekonkrēta, netika uzstādītas precīzas, ātri izpildāmas prasības par sniegto naudu, tad doma par kārtīgu miegu bija pirmā, kurai sekoja vajadzība iepazīties ar apkārtni un iejukt pūlī. Tas noteikti būs piedzīvojums Grētai, kas lielāko daļu dienu vadīja savu piecdesmit divu cilts ļaužu pulkā, bet Sajārs bija licis viņai iet. Un viņa gāja.

Tik vēlā stundā bija labi, ka citi spēja risināt praktiskas dabas jautājumus, jo Grēta noteikti nebija tā, kas šādā stāvoklī domātu par orientēšanos vai to, kā pilsētā tiek risināti jautājumi, kas klejojošā ciltī noteikti notika savādāk, piemēram, sargāja visi, kas to varēja, nevis tikai īpaši pieņemtas personas. Meitenes plaksti bija kļuvuši smagi, un nogurums nomāca izsalkumu, tāpēc gluži neviļus viņa vedināja šo tikšanos ar mēru beigt. "Jūs droši vien arī esat noguris, tāpat kā mēs visi! Es gribētu iet sameklēt naktsmājas, atpūsties un sakārtoties," Grēta vērsās vispirms pie mēra, pēc tam pārējiem šeit sēdošajiem. Skatiens slīdēja pāri visiem knapi iepazītajiem, mēģinot uzminēt, kurš no tiem visvairāk izskatās pēc pilsētnieka, lai labi orientētos namu ieskautajās ielās. Iepriekš runājušais jauneklis, varbūt pēc skata vecākais vīrs? Gaišmatis vairāk izskatījās un runāja kā viens no minētajiem sargiem, bet tumšmataisnās meitenes tēlu Grēta nespēja atšķetināt. Nolikusi atpakaļ pusizdzerto liķiera glāzi, jo tik stipru dzērienu viņa spēja baudīt tikai mazmazītiņiem malciņiem, Grēta saslējās, gribēdama ātrāk tikt pie miera.

[Urdrunir]

Kapteinim ir visas pilnvaras pašam izraudzīties pilsētas aizstāvjus. Lai gan liela izvēle viņam nav un viņš labprāt pieņem dienestā brīvprātīgos. Mērs pieliecās pie rakstāmgalda un kādu brīdi čaukstēja pergaments, vīrietim rakņājoties pa dokumentiem, kuri laikam bija noglabāti atvilknē. Es atvainojos. Es piemirsu, ka jūs neesat vietējie. Pēdējā laikā mums ārzemnieku ir pamaz. Viņš noteica, izritinot palielu pergamenta tīstokli, kurā ar melnu tinti bija iezīmētas dažādas līnijas. Pēc visa spriežot tā bija pilsētas apkārtnes karte, kurā ar dažādiem simboliem bija iezīmētas svarīgākās vietas. Pie zemnieku mājām bija sazīmētas sīku zvēriņu figūriņas, dārzos ziedēja puķes, mežos koku zaros ligzdas vija niecīgi putniņi. Kāds bija pamatīgi piestrādājis, lai karte izskatītos skaisti.

Līdzi nedošu, bet izpētīt varat droši. Tomēr pēc īsa brīža Smokss saprata, ka sacītais varētu izklausīties noraidoši, tādēļ piemetināja. Mūsu labākais karšu meistars nesen aizgāja mūžībā, tādēļ šādas kartes turpmāk būs retums. Un pilsētas kartes, ja godīgi, man nemaz nav. Daļēji tāpēc, ka vietējie pilsētu zina. Uzjautājiet kādu puišeli un viņš jūs aizvedīs, kur vajag. Bet daļēji tādēļ, lai aplencēju rokās nenonāktu svarīga informācija. Jūs noteikti manīsiet, ka ieliņas pilsētā reizēm jauc galvu. Reti kur var nokļūt pa taisno.

Jūs mani nenogurdinat. Bet paši gan laikam kārojat atpūsties. Manās interesēs noteikti ir, lai jūs ātrāk uzsākat savu darbu, tādēļ, ja jums vairāk jautājumu nav, tad es laidīšu jūs vaļā. Mērs ārā nevienu nedzina, taču vārdi par nogurumu noteikti tika teikti aiz pieklājības. Vīrs izskatījās neizgulējies, lai arī stāja nelika to manīt.

[Romija]

Grēta jau bija sākusi slieties kājās, tāpēc viņa gluži dabiski nonāca pie kartes. Atšķirībā no Anoki lietotajām, šī bija krāšņa un smalka. Meitene ar interesi nopētīja gan sīkās, iezīmētās figūriņas, gan aptuveno Randas un apkārtnes izvietojumu. Vismaz aptuveni kļuva skaidrs, kurā debesu pusē atrodas svarīgās vietas. "Tā tiešām izskatās ļoti smalka un vērtīga," Grēta uzteica mirušā karšu meistara darbu. Pat ja viņai tiktu piedāvāts ko tādu paņemt līdzi, meitene visdrīzāk atteiktos, jo bija radusi ceļu atrast savādāk, ne pēc līnijām, kas vilktas uz papīra. Šo karti varēja aplūkot kā neredzētu mākslas darbu.

Tomēr nesenais jūras brauciens un varbūt arī koši sarkanais dzēriens lika zemei zem kājām nedaudz salīgoties, tāpēc Grēta atbalstījās pret galda malu un piešāva mutei priekšā roku. "Atvainojiet!" viņa atkāpās. Tomēr ar to vien nepietika. "Es... atvainojiet... ar labu nakti," Grēta vien paspēja nomurmināt kaut kur sagramstītas pieklājības frāzes, kad pagriezās uz durvīm, lai ātrāk izkļūtu no šī cienījamā vīra mājokļa, pirms vēl neesošais kuņģa saturs ir gatavs izkāpt ārā.

Kaut kā spējusi tikt ārā pa durvīm, meitene palika saliekusies uz priekšu un ar plaukstām atbalstījusies uz ceļgaliem. Sejā iesitās vēsāks rītausmas gaiss, kas uz mirkli aptumšoja skatienu. Grēta smagi elpoja, tverdama ik vēsmu, kas palīdzētu tikt galā ar nelabumu. Tomēr vēders laikam apdomājās un vairs negrasījās aplaimot pilsētas bruģi ar savu saturu. Varbūt tā savādā smarža? Grēta pie sevis prātoja, iedomājoties ķiršu liķieri un lēnām izsliedamās. Rīta dzestrumā meitene sajutās krietni labāk. Šāda izturēšanās droši vien nebija gluži pieklājīga, tomēr pieķēzīt kunga kabinetu tik mājīgā miteklī šķita vēl nepareizāk. Apdomājot, vai tomēr neieiet atpakaļ un kārtīgi neatvadīties, Grēta, lēnām vilkdama nāsīs sājo jūras gaisu, nopētīja tuvāko apkārtni.

[Rouzijs]

Talia brīnījās kā ir pārdzīvojusi šurpceļu, ūdens... kuģošana... tas viss nebija priekš mednieces. Viņas kājām patika mīt meža zemi, acīm redzēt dzīvnieku pēdas sūnās un takas, kuras aizveda pretī medījumam. Bet nevarēja noliegt, ka viņa bija mērojusi tālu ceļu, lai nokļūtu šajā pilsētā un tik drīz projām nevēlējās doties, tāpat kā, iespējams, viņa varēs palīdzēt mēram, kurš tik gādīgi bija arī sagādājis priekš viņiem naudu, zelta monētas ieslīdēja puselfa kabatā, bet skatiens noskatīja pārējos sanākušos varoņus, kurus bija izraudzījies kapteinis Sangvini.
Uz kuģa Talia nebija īpaši nodarbojusies ar citu vērošanu, drīzāk turējusies pie katra iespējamā stūra, lai netiktu noslaucīta no kuģa klāja.

Meitene pieslīdēja klāt pie kartes, ko mērs atraisīja viņu priekšā.
- Cik tālu atrodas Žagatu mežs? - Pašreiz Talia nespēja izprast kartes mērogu tāpēc pajautāja to, kas viņu visvairāk interesēja, skatienam joprojām slīdot pār rūpīgi izskaistināto karti. Kamēr roka piekārtoja loku, kurš bija mednieces neatņemama sastāvdaļa, tāpat kā bultu maks, kurš izskatījās nedaudz patukšs, bet joprojām ar gana daudz bultām. Vienkārši uz kuģa dažas no tām bija pazudušas.

Kad meitene bija iegaumējusi daudz maz karti, vismaz nozīmīgākos punktus, viņa pagāja nost no tās.
Doma par naktsmājām bija vairāk kā kārdinoša, bet visi sanākušie būs viena komanda? Tad varbūt vajadzēja turēties kopā ar pārējiem. Talias zaļais skatiens nedaudz aizkavējās pie Renlija, nezin kāpēc viņš likās savādāks kā pārējie.

[Roviela]

Valdegars nolika vēl neizdzerto glāzi un paliecās tuvāk, lai aplūkotu karti, kuru bija palūdzis. Neilgu brīdi viņam nācās pieklājīgi pagaidīt, jo trijiem tā īsti pie vienas kartes nebija vietas, un meitenes grūstīt ar elkoņiem jaunais vīrietis negrasījās.
Sarkanā, dīvainā tērpā ģērbtā meitene pēc brīža pēkšņi atvadījās un aizskrēja. Viņai būtu palicis slikti? Acis pavadīja meiteni, bet iet pakaļ Valdegars negāja. Te viņš nevarēja palīdzēt.
Turklāt - karte!

- Vai godājamais mēra kungs nevar man iedot kādu pergamenta gabalu, mani visi vētrā aizgāja bojā, - priesteris noteica atvainojošamies tonī, centīgi pētot un iegaumējot karti, - lai varu aši uzmest galvenos pieturpunktus?
Pieteikties par jauno karšu zīmētāju viņš nevarēja, nebija prakses, bet vienkāršu shēmu uzmest prastu. Bet ja nē, tad var jau iztikt arī tāpat, iegaumējot.

Nebija jau tā, ka priesteris nepamanītu to, ka Smoksa kungs ir noguris, tomēr visai pamatoti sprieda, ka tuvākajā laikā viņi otrreiz ciemos šurp nenāks, tāpēc ir jāizdara un jāpavaicā viss, ko vien var.

[Sindra]

Nu redz! Mēra kungs bija pamanījis alkatīgo skatienu, ar kādu Renlijs bija apveltījis naudas gabalus. Tas nebija pareizi un tā nedrīkstēja būt. Viņam būs jāmācās vēl vairāk paškontroli.
Šobrīd jauneklis centās izlīdzēties, kā nu spēja. Viņš turpināja iznesīgi malkot liķieri no smalkās glāzes, dāļāja pieklājīgus smaidus pie galda esošajiem un mēra kungam un izskatījās it kā visa tā kuģa katastrofa nemaz uz viņu nebūtu attiekusies, ja vien jaunekļa mati nebūtu nedaudz mitri un paspūruši.
Naudu viņš paņēma pats pēdējais un tad arī to ieslidināja kabatā tik viegli, it kā tai nemaz nebūtu nozīmes. Nekā savādāk jau viņš savu izkrišanu no tēla saglābt nevarēja.

Arī Renlijam pagaidām mēra minētie nosaukumi neko daudz neizteica. Viņa maņas tikai saasinājās izdzirdot minam Saramata armijas un tādas lietas. Tas bija svarīgi.
Vai kaut kas cits bija svarīgi? Iespējams, bet visticamāk ne šobrīd. Viņiem vajadzēja atpūsties pirms sākt likt prātus kopā, lai kaut kā parisinātu mēra kunga problēmas.
Bija skaidrs, ka cietušo uzvārdus viņiem nesauks. Bet tā nebija problēma. Renlijs bija vairāk kā pārliecināts, ka pats tiks pie vajadzīgās informācijas, tiklīdz kā uzsāks nopietnu meklēšanu pēc tās.

Karte... Jā, puisis bija redzējis kartes arī agrāk. Bet tāpat viņš apzinājās, ka īsa skatiena uzmešana apzīmētajam papīram neko daudz viņam tagad nedos. It īpaši kad viņi bija noguruši un kā izskatījās tad daži vēl joprojām cīnījās ar kuģošanas nelabumu. Līdzjūtīgs skatiens pavadīja meiteni, kas steidza pamest mēra kunga māju.
Kamēr citi pētīja karti, jauneklis piecēlās. Sakārtoja savu mitro apģērbu un uzmeta īsu skatienu vai krēsls zem viņa nebija palicis slapjš. Lai gan, pat ja būtu, diez vai viņš kaut ko daudz spētu mainīt lietas labā. Renlija skatiens sastapās ar otras meitenes skatienu. Jauneklis pasmaidīja. - Es domāju, ka nevajag mēra kungu mocīt ar šādiem nesvarīgiem jautājumiem. Kā jau Smoksa kungs minēja, tā ir informācija, kuru par kādu kapeiku mums labprāt izstāstīs jebkurš pilsētas puika. - nebija jēgas kavēt amatpersonu ar sīkumiem.
Un ko gan viņa darīs mežā? Medīs kuili? Jo viņai cepti asari neiet pie dūšas? Loks noteikti bija domāts medīšanai. Nevarēja arī nepamanīt elfu iezīmes meitenes vaibstos. Savdabīgi un interesanti. Renlijs nekad nebija sastapis nevienu elfu.

Jauneklis domāja, ka ir laiks doties meklēt krogu.
- Būšu ārā. - viņš vēl noteica, kā svarīga persona, ar kuras būšanu kaut kur, visiem noteikti jārēķinās. Jauneklis pieklājīgi, pēc visām etiķetes tradīcijām atvadījās no mēra un devās laukā no ēkas.


Renlija skatiens uzmeklēja dīvaini tērpto meiteni. - Pareizi būtu ar labu rītu, nevis nakti. - viņš noteica, skatienam aizkavējoties pie svešinieces. - Ir rīts. - Renlijs pasmaidīja, pamādams austošās gaismas virzienā.
Diemžēl, kompānija bija viss, ko viņš spēja šobrīd piedāvāt atbalstam. Arī Renlija ūdens blašķi bija piemeklējis somas liktenis.
- Ir labāk? - viņš līdzjūtīgi apjautājās, vēl joprojām pētīdams meiteni. Viņa laikam bija no tālām zemēm. Varbūt pat paspējusi pārdzīvot vairākas kuģu katastrofas. Briesmīgi... Viņam pašam pilnībā pietika ar vienu, lai tuvākajā laikā nekur kuģot negribētos.

[echo3]

Ronardam nekas vairāk vaicājams neatradās. Šobrīd vienkārši bija jāizguļas un jāizdomā, kā atrast to kareivi, kurš bija sūdzējies. Tas, ka sūdzība bija bez paraksta, ieročnesējam nepatika. Vienkāršākais veids būtu iet pie Olidū un pieteikties sardzē, kas nodrošinātu tikšanu kazarmās, bet te bija viens liels bet - šobrīd Ronards bija Smoksa dienestā. Randa karo, līdz ar to ir maz ticams, ka kapteinis vispār gribētu slēgt līgumus ar ārzemniekiem. Bet ko var zināt, varbūt grib gan uz izmēģinājuma laiku? Redzēs.

Jaukā tumsnējā meitene, kura bija izrādījusi rūpes par mēra labsajūtu, šķiet, pati jutās ne pārāk labi. Tā varēja spriest pēc steidzīgās atvadīšanās. Cerams, viņa nedosies viena svešajā pilsētā meklēt krogu naktsmājām? Drīz pēc meitenes prom devās arī diezgan grezni tērpts jauneklis, par kura profesiju ieročnesējam nebija nojausmas. Tad arī Ronards piecēlās, savāca savu uz muguras nēsājamo ceļasomu (kurā nebija nekā tāda, kam varētu būt kaitējis ūdens), paklanījās Randas mēram un gāja ārā cerībā, ka sarkanā tērpā ģērbtā meitene un zaļacainais puisis vēl ir tepat tuvumā.

Viņi tiešām bija turpat pie nama sliekšņa. Ronards piegāja abiem klāt, bet neko pagaidām neteica. Jāpagaida pārējie. Ieročnesējs uzcēla mugurā savu somu un sasprādzēja krūšu lenci. Zobenu viņš vienmēr nēsāja pie jostas, tā ka tagad bija pilnībā gatavs jebkādām gaidītām vai negaidītām cīņām. Mugurā no bruņojuma šobrīd viņam bija vien brigantīna ar plecu aizsargiem. Pārējais bija rūpīgi salikts somā.

Puisis arī pats ar atvieglojumu ieelpoja rīta svaigo gaisu.

[Romija]

Aiz muguras atvērās un aizcirtās durvis, liecinot, ka vēl kāds ir iznācis no mēra mājas. Juzdamās krietni stabilāk, Grēta palūkojās nācēja virzienā.

"Jā, ir labāk," viņa nedaudz mulsi uzsmaidīja jauneklim. "Pēc tādas nakts arī rītā var sajukt vārdi," viņa atvainojās, bet gan jau puisis pats labi saprata, kā varētu justies pēc tik nemierīgas kuģošanas. "Ja tā vienmēr notiek kuģošana, tad es priecājos, ka mana dzimtā zeme ir tik tālu no ūdens, cik vien iespējams," viņa piebilda, šoreiz pasmaidot jau nedaudz drošāk. "Neesmu radusi, bet ceru, ka tas pāries. Svaigā gaisā jau palika mazliet labāk," viņa speciāli nepieminēja liķiera smaržu, jo dzērienu mērs noteikti bija devis labu nodomu vadīts, nemēģinot izsaukt šādu reakciju.

"Vai tur visas runas jau beigušās?" palūkojusies uz aizvērtajām durvīm, meitene vaicāja. Varbūt tomēr vajadzēja iet atpakaļ iekšā, lai gan svaigs gaiss noteikti nāca par labu vairāk, nekā telpa ar savādo smaržu. "Rīts vai nerīts, bet man patiešām gribās atpūsties. Un laikam kaut ko apēst. Uz jūras tomēr... nu, visādi gāja," Grēta atkal nedaudz samulsa un pievērsās sārtajai pamalei, ko šur tur varēja manīt starp pilsētas namiem. Nešķita īpaši jauki kavēt tik cēli ģērbtu jaunekli ar runām par tik nepatīkamām atmiņām, jo viņi taču vairs nebija uz klāja virs viļņiem. Pat piesitot pāris reizes ar kāju pie bruģa, varēja just tā stabilitāti. Tum-tum, nodipēja Grētas pazoles. Skaņa nomierināja. Tum-tum, viņa piesita vēlreiz, un pat sejā varēja manīt, ka tas vieš meitenē mieru. Tum-tum, viņa turpināja ritmu, nemaz nedomādama, ka kādam tas varētu šķist dīvaini. Iznākušo gaišmataino jaunekli Grēta arī pamanīja, tomēr nejutās traucēties savā nodarbē.

[Sindra]

- Tad es laikam savējo nemaz nesaukšu. Tāpat neatcerēsies. - Renlijs iesmējās. - Bet tu man vari pateikt savu vārdu. - jauneklis ierosināja. Viņš gan domāja, ka spētu atcerēties jauniegūto biedru vārdus, pat ja tie nosauktu tos visi reizē. Bet pa vienam uzzinot noteikti būtu vieglāk.

- Vienmēr tā nenotiek. - ja vien tas svešinieci kā mierināja. - Vētra visu padarīja ļaunāku. - taču jādomā, ka tuvākajā laikā viņiem nekur ceļot, izmantojot jūras ceļus, nenāksies. Ja vien tas svešinieci spēja kā mierināt un apziņa spēja palīdzēt tikpat spēcīgi, kā būtu līdzējis ūdens malks.

- Laikam jau beigušās. - Renlijs paraustīja plecus. Viņa skatiens pavērsās uz tikko pa durvīm iznākušo bruņinieku. Kad arī citi sāka izklīst, tad jādomā, ka drīz vien viņi būs ceļā, kroga virzienā.

- Varbūt tev ir ūdens blašķe? - puisis apjautājās gaišmatainajam jauneklim. Nekā savādāk šobrīd viņš palīdzēt meitenei nespēja. Kā vien mēģināt saorganizēt palīdzību no kāda cita. Vismaz izskatījās, ka bruņinieka mantas nebija aizgājušas jūras dzelmes glabāšanā.
Skatienu no jauniegūtā biedra atrāva dipinoša skaņa. Renlija skatiens, neizpratnes pilns, palūkojās uz meiteni. - Ko tu dari? -
Varbūt viņai bija kļuvis vēl sliktāk? Vai varbūt auksti un viņa centās sasildīties lēkājot? vai varbūt meitenei vajadzēja uz labierīcībām?

[echo3]

Ronards nosprādzēja ūdens blаšķi no jostas un bez kādiem jautājumiem pastiepa uz jaunekļa pusi. Lūgumu pēc ūdens ieročnesējs bija iemācījies ievērot un izpildīt, ja vien tas ir iespējams. Šobrīd tas pavisam noteikti bija iespējams.

Jau dodams ūdens trauku, Ronards ievēroja, kā meitene sāk lēkāt, un tas viņu novērsa no varbūtējās sarunas ar jaunekli. Nupat uzdoto jautājumu Ronards neatkārtoja, bet atbildi gan vēlētos dzirdēt. Vai tumsnējā meitene tagad veiktu kādu rituālu? Vai arī viņai salst?

[Romija]

"Grēta," dipēšana uz mirkli pārtrūka, bet pēc brīža atsākās atkal, it kā tā būtu visparastākā lieta, ko darīt agri no rīta pie mēra mājas. Tum-tum. "Es domāju, ka nu jau spēšu atcerēties arī vārdus," meitene zobgalīgi atbildēja, paskatīdamās uz sarunu biedru un pēc tam uz kluso, gaišmataino puisi. Mēra sarunā arī bija skanējis daudz dažādu vārdu, bet tie bija sajaukušies vienā virpulī kaut kur starp vētras atmiņām un reibinošo sarkanā dzēriena aromātu. Svaigais gaiss sakārtoja domas labāk kā saruna.

"Pie mums vētras ir savādākas. Smilšu vētras. Tad vienkārši vajag paslēpties, nekas tā nelīgojas, tāpēc arī neesmu pieradusi," viņa vēlreiz paskaidroja savu pēkšņo reakciju. Ja pēc šīs vētras uz ūdeni kādu brīdi negribējās pat skatīties, nupat jau sāka rasties slāpes. Jūras ūdens tomēr bija sāļš. Tas tāpat mērcēja, bet padzerties to nevarēja. Tāpēc pasniegtā ūdens blašķe tika kāri satverta, bet gaišmatim veltīts pateicīgs smaids. Iedzērusi vairākus lielus malkus, Grēta to pasniedza atpakaļ. "Paldies!"

Tikai tad, kad jauneklis bija apvaicājies par tum-tum, Grēta pamanīja, ka to dara, jo tas bija sācies pilnīgi neapzināti kā nomierinošs līdzeklis, kas laikam uz citiem iedarbojās pilnīgi pretēji un uztrauca. Šie tomēr nebija Anoki ļaudis. "Tas... tie ir tikai soļi, kas palīdz sakārtot domas," sarkani tērptā meitene atmeta ar roku un pārtrauca mīdīt bruģakmeņus. Kamēr pie tā piedomāja, tas nešķita nekas grūts. "Zini kā — soļi, ceļš, ritms," viņa piebilda. Grētas pasaulē visi saprata, ko tas nozīmē. "Es laikam biju uztraukusies par to vētru un par to, ko mērs no mums grib. Es gan nesapratu, kāpēc tādai lietai vajag tieši mūs, kas par šejieni ne grauda nesaprot," meitene paraustīja plecus. Grētai vienmēr bija šķitis, ka tieši savējie ir uzticamāki ziņotāji un palīgi nekā svešie. "Varbūt tur ir kāds āķis," viņa aizdomājās, atkal nodipinot tum-tum. Un tad, kā sevi pieķērusi, palika mierīga un pasmaidīja.

[echo3]

Lūdzu. - Ronards pasmaidīja pretī Grētai, paņēma blašķi un palūkojās uz zaļacaino puisi. Ja nu tam arī gribas dzert? Tad viņš pajautāja Grētai, - Vai tu esi dejotāja? - Nekādu nosodījumu pret tādu amatu puiša balsī nevarēja dzirdēt, tikai ziņkārību. Zināms, viņš bija iepriekš sastapis ļaudis, kuri satraukuma brīžos sāk lēkāt, bet tie nemēdza ievērot ritmus, un tā nu Ronards bija iedomājies par dejošanu.

[Urdrunir]

Smokss nopētīja nopietno jaunekli, kas grasījās visu pierakstīt. Tas laikam bija labi, ka tikko savāktajā grupiņā bija kāds no sīkumainā gala. Mērs piekrītoši pamāja ar galvu un nolika Valdegaram priekšā plānu un ļoti gludu pergamenta loksni un piebīdīja tuvāk spalvaskātu, tintnīcu un pūderi, ar kuru nosusināt zīmējumu.

Žagatu mežs? Kāpēc tevi interesē tieši Žagatu mežs? Vīrietis ieinteresēts apjautājās Taliai. Es teiktu, ka no rīta izejot, otrajā dienā ap pusdienām tu esi pie meža. Bet tur jābūt prātīgam. Runā, ka Žagatu mežā reizēm no austrumiem ieklīst vilki. Mērs novērtēja, vai meitene ar loku būtu spējīga pasargāt sevi no savvaļas briesmām. No vienas puses lokšāvēji parasti tuvumā cīņai nelīda un no attāluma spēja par sevi parūpēties, bet šai jaunajai sievietei loks izskatījās tāds grezns un pilsētniecisks.

***

Uz ielas visus noķēra pastiprs vējš, kas no jūras puses nesa sāļumu. Bija pavasaris. Daba bija atdzīvojusies un ārpus pilsētas mūriem smaržas noteikti uz sacensībām auļoja no viena deguna uz otru. Tomēr šeit pilsētā vairāk dominēja kas cits. Mēra māja bija prāva trijstāvu ēka, ar pamatīgām ieejas durvīm un brūniem koka slēģiem pie logiem. Akmens plāksnes, kuras klāja ielu tās priekšā bija tik gludas, ka tās saukt par bruģi likās pat apvainojums. Vairāk kreisajā pusē slējās pilsētas mūru aizsargtornis, kaut kur labajā pusē virs jumtiem rēgojās tempļa zvanu tornis, bet priekšā bija akmens siena. Nē, tas nebija pilsētas ārējais mūris. Drīzāk kaut kāds iekšējais forts. Vārti tam bija vaļā un pie tiem nedaudz stīvi stāvēja divi sargkareivji ādas bruņās, ar šķēpu rokā un dunci pie sāniem. Forta pagalmā varēja redzēt vairākus ļaudis, kas pat šādā rīta agrumā laikam jau devās savos darbos. Daudziem rokās bija cērtes, āmuri un lukturi.

Pēkšņi smarža burtiski iesita pa galvu. Tikko svaigi izcepta maize! Ap stūri parādījās puika, kurš vēl nebija nobriedis par vīru. Viņam uz pleca bija prāvs grozs, no kura vēdīja neatvairāms rozīņu smalkmaizīšu aromāts. Hei! Jauneklis jautri pasveicināja ceļiniekus un pieklauvēja pie mēra durvīm. Smoksa kalpotājs laikam maiznieka zelli jau bija gaidījis. Pavisam drīz viņš atvēra durvis, pasveicināja puiku un savāca pilno grozu un pretī atdeva tukšu. Spirgts rītiņš, vai ne? Puika priecīgi uzsmaidīja mēra ciemiņiem un taisījas doties atpakaļ, no kurienes nācis.

[Romija]

Puisis, kas nebija nosaucis savu vārdu, uzdeva jautājumu, uz ko Grēta sākumā pat īsti nezināja, ko atbildēt. Kāja jau cēlās, lai piesistu tum, kad viņa par to iedomājās un nolika kārtīgi blakus otrai.

"Es dejoju, bet tas ir Sajāram par godu. Tās ir ļoti, ļoti svarīgas dejas," viņa nopietni atbildēja un tūlīt arī nodemonstrēja. Tum-tum, tum-tum, uz gludajām plāksnēm piesita Grētas zoles, viņai dodoties pretī vējam. Daži soļi, tad mirkli pauze, uz āru pavērstas plaukstas, nopietns skatiens tālumā. Tum-tum, tum-tum, vēlreiz nodipēja tajā pašā ritmā. "Tur būs ēdiens," Grēta pastiepa roku virzienā, kurā bija tikko pārvietojusies. Tajā brīdī uzvēdīja spēcīgs maizīšu aromāts. Tik spēcīgs, kādu te, tālajā zemē, Grēta nebija gaidījusi. Pēkšņa sajūsma pārņēma meiteni. Sajārs viņu dzird! Viņš dzird un atbild! Aiz prieka par šo pārliecību viņa pat neiedomājās uzmeklēt smaržas avotu. Pagriezusies pret abiem jaunekļiem, viņa staroja. "Tās ir ļoti svarīgas dejas!" Grēta atkārtoja, šoreiz ar neviltotu prieku balsī un sejā, beidzot pamanot puiku, kas šurp bija atnesis tik kārdinošo smaržu. Kuņģis, kas iepriekš bija protestējis pret jebkādu saturu, tagad iegaudojās.

"Hei!" tāpat puikam uzsauca arī Grēta, kad tas bija nomainījis savus grozus. "Kur var dabūt tik smaržīgu maizi?" viņa vaicāja, joprojām vilkdama plaušās gaisu, kas nu vairs nesmaržoja pēc rozīņmaizēm, toties atkal atgādināja par jūru. Tomēr tik smaržīgas maltītes dēļ svešiniece bija gatava iemainīt vismaz daļu no zelta ripiņām.

[Roviela]

Valdegars nopriecājās par mēra atsaucību un, uzsmaidījis Smoksa kungam, pie tam smaids jauno cilvēku padarīja krietni jaunāku, un nu jau viņš pat izskatījās tik vecs, cik īstenībā bija, un, neliekot sevi lūgties, kārtīgi apsēdās, paņēma rakstāmrīkus, pergamentu un karti, un ķērās pie darba.
Viņš nepārzīmēja visu tā, kā tas bija kartē - tam nebija ne laika, ne arī vajadzības -, priesteris izmantoja zīmes, kādas saīsinātiem pierakstiem lietoja viņa mājās, un kuras tā kārtīgi līdz galam nevarētu nolasīt nezinātājs, tāpat nepārzīmēja visas svītras un smalkumus. Tā tiešām bija saīsināta shēma, domāta tam, lai labāk varētu saprast apkārtni.

Tas nekādi neaizņēma daudz laika, Valdegars rakstīja un zīmēja ar drošu roku rūpīgi un ātri, kā bija mācīts mājās un templī.
Nosusinājis nupat zīmēto un rakstīto ar pūderi, priesteris rūpīgi nolika rakstāmrīkus un saritināja karti.
- Pateicos, godātais! - viņš cēlās augšā, lai noliktu somā jaunieguvumu. - Neuzdrošinos vairāk kavēt jūsu laiku.

Kārtīgi atvadījies un paņēmis savas mantas, Valdegars pēc laiciņa parādījās uz mājas sliekšņa, samainījies ar kalpotāju, kas nesa kaut ko ļoti smaržīgu, noteikti maizi, un ar acīm meklēja, vai te vēl ir kāds no pirmīt redzētajiem, vai visi jau aizgājuši.
Tepat vien vēl viņi bija, un puisis paspēra tos dažus soļus līdz redzētajai trijotnei.
- Ko tagad pasāksim? - viņš jautri ievaicājās. Svaigais gaiss un vēl iegūtā karte pamatīgi uzlaboja garastāvokli. Pat miegs vairs tik ļoti nenāca, toties gribējās ēst, par ko nupat, nupat tik pēkšņi atgādināja svaigās maizes aromāts. - Es gribu ēst.

[Sindra]

- Nu... tad Renlijs. - Jauneklis atbildēja uz meitenes nosaukto vārdu un mazliet ķircinoši pasmaidīja, kad meitene apgalvoja, ka nu jau viņa puiša vārdu spēs atcerēties.

Lai arī izskatījās, ka jauneklis teju nekaunīgi blenza virsū, kā Grēta dzēra, patiesībā, viņš bija aizdomājies par meitenes teikto. Smilšu vētra. Tas izklausījās iespaidīgi. Vai pareizāk sakot, tas izklausījās pēc iespaidīgas burvestības, kuru Renlijs labprāt iegūtu savā īpašumā. Viņš spētu uzburt smilšu vētru un vienīgais patvērums būtu, no viņa slēpties.

Iedomas aizdzina viņa virzienā pastieptā ūdens blašķe. Renlijs noraidoši pamāja. - Nē, paldies. - jauneklis labprāt vēl mutē paglabātu ķiršu liķiera garšu. Viņš laikam bija vienīgais, kurš bija paspējis mēra dzērienu teju izmalkot visu glāzi.

Soļi, ceļš, ritms... Renlijs tā īsti nesaprata. Tomēr viņa skatiens domīgi kavējās pie jaunās sievietes, vērojot, kā viņas kājas turpina dipināt pret gludajiem bruģakmeņiem.
Sajāram par godu.
Lai vai kas būtu Sajārs. Renlijs nebija dzirdējis tādu vārdu.
Un tad viņa pateica, ka būšot ēdiens un ieradās zēns ar maizi. Renlija piere saraucās.
Viņa ir pareģe? Dejojot svarīgās dejas viņa spēja pareģot nākotni? Un vai tas Sajārs būtu dievs?
- Tas Sajārs tev tikko pateica, ka šeit nesīs maizi? - jautājums nebija gluži smalki noformulēts. Bet viņi jau vairs arī neatradās smalkā pieņemšanā pie mēra. Un ārpus tādām vietām, Renlijs varēja runāt gluži parastu valodu.


- Es gribētu uz "Resno Asari". - Renlijs darīja zināmas savas vēlmes no mēra mājas iznākušajam rakstvedim.
- Man vienkārši labāk garšo cepta zivs, nekā salāti. - jo rozes bija puķes. Un puķes bija salāti. Un zivs bija labāka par salātiem.
Jauneklis mulsi pasmaidīja.

[Rouzijs]

- Vilki? - Talias lūpās atausa smaids. - Tas ir tieši tas, kas man vajadzīgs. - Bet iespējams, meitenei vajadzētu paskaidrot. Roka pārslīdēja pār loku, bet drīzāk tā bija tikai neapdomīga darbība. - Es vēlos sev iegūt uzticamu draugu, kungs. Vilki tādi ir, es varu kādu no tiem piejaucēt un viņš būs mans palīgs, mans kompanjons. - Talias skatiens slīdēja no kartes līdz mēram. Izskatījās, ka pārējie jau bija devušies ārā, arī meitenei vajadzēja pasteigties.
- Es nu došos, jauku dienu, ser. - Pieliekusi galvu, tumšmate atvadījās un izgāja ārā no mēra mājas, lai sajustu jūras gaisu.

Viņa joprojām bija pateicīga visiem dieviem par to, ka bija pārdzīvojusi šo nakti.
Bet drīz vien jūras smaržu nomainīja svaigas, tikko ceptas maizes smarža. Mutē saskrēja siekalas un tāpat kā otru meiteni Taliu interesēja, kur var iegādāties svaigu maizi. Viņas skatiens lūkojās uz jaunekli, pirms viņš vēl bija paspējis aizbēgt prom, pie saviem darbiem.

Talia palūkojās uz Valdegaru. - Es domāju, ka mums jāiet uz krogu. - Tikai meitene nedefinēja uz kuru. Un viņas vārdus apstiprināja Renlijs, skatiens jau atkal aizkavējās pie puiša. - Re, mēs varam iet uz "Resno Asari", kā jau... - viņš teica. Talia pieklusa. - Piedod, es nezinu tavu vārdu. - Medniece atvainojās Renlijam.
- Esmu Talia Storma. - Meitene iepazīstināja ar sevi, ja nu kādam interesēja, bet ja viņi būs biedri, tad vismaz vārdus vajadzēja zināt.

[Romija]

"Sajārs reti runā. Viņš parasti rāda. Bet ne ar acīm. Es esmu viņa acis un vārdi," Grēta centās paskaidrot to, ko tikko bija izdarījusi. Viņai tas šķita pilnīgi normāli, jo tieši tā funkcionēja liela daļa viņas ikdienas. Ne jau kā marionetei pildot dieva gribu, bet klausoties un sajūtot. Sajūtas reti maldināja, arī šoreiz tās bija bijušas precīzas. Grēta bija šaubījusies, vai arī svešā zemē tik spēcīgi sajutīs sava dieva klātbūtni, tomēr tagad viņas bažas bija klīdušas. Šoreiz tum-tum bija apzināts un lepns.

"Es gribētu kādreiz pagaršot zivi," kad sākās runas par krogus izvēli, Grēta sapņaini ieminējās, it kā zivs būtu tāds pasaules dārgums, ko tikai izredzētie un īpašie ļaudis var likt uz galda. Kā visu ēdienu karalis, garšas kulminācija, kaut kas tāds, pēc kā baudīšanas varētu tiekties visu dzīvi. Grēta nekad nebija ēdusi zivis. Salādus bija. Lai gan arī tie šeit varēja būt savādāki. Renlijs, un arī šo vārdu Grēta izgaršoja kopējās maltītes gaidīšanas noskaņās, laikam pārzināja vietējo ēdienkarti, lai arī iepriekš nekādas norādes nebija, ka starp svešiniekiem ir kāds vietējais.

[Urdrunir]

Maizi? Pie meistara, kundze! Taisni rīta cepiens ir gatavs un es iznēsāju kungiem. Puika paraustīja plecus un prātīgi atbildēja. Ja jūs pasteigsieties, tad vēl paspēsiet noķert kādu smalkmaizīti. Ja nē, tad paliks tikai karašas. Tas ir tur. Zellis nenoteikti pamāja kaut kur dienvidaustrumu virzienā, bet tad pievērsa vairāk uzmanības runātājiem uz ielas. Nē, šos viņš pilsētā nebija redzējis. Patiesībā šādi ģērbtus ļaudis viņš vispār laikam nebija manījis. Jūs griežaties pa labi, tad pa kreisi, garām Leksa templim, pāri laukumam, garām "Resnajam asarim", pāri ostas ceļam, pie cietuma pa labi, tad pa kreisi, tad pa labi un vēlreiz pa kreisi un jūs esat vislabāk smaržojošajā kvartālā visā Randā. Puika nobēra tā, ka izsalkuma sajūta vēderā pastiprinājās, bet virziens līdz galam skaidrs nepalika. Mēram bija bijusi taisnība. Pilsētas izkārtojums svešiniekam bija zināms noslēpums.

No otras puses. Es tāpat eju atpakaļ. Varu pavadīt. Beigās pilsētnieks, kuram dienās bija lemts kļūt par maizes cepēju, piedāvāja un dzīvespriecīgi kātoja projām pa ielu.

Ceļš veda gar bagātnieku mājām. Pāris reizes zellis nogriezās ap stūri, lai uzmeklētu ceļu, līdz beidzot atbraucēju acīm pavērās pilsētas laukums. Vienā pusē lepni slējās celtne ar staltu torni un lielu kvadrātveida mozaīklogu virs ieejas,- Leksa templis. Netālu no tā pie kādas sārti nokrāsotas ēkas ieejas grozījās vairāki vīri melnās drēbēs, auklējos saišķus ar pergamenta tīstokļiem. Šķērsojis laukumu un atkal ieniris pašaurajās ieliņās, puika nonāca pie divstāvu ēkas, kurā izskatījās apvienotas vairākas mājas. Pie ēkas ieejas virs durvīm karājās kokā dēlītis tuklas zivs izskatā. Ap stūri varēja manīt sargu torni ar vārtiem. Ostas vārti. Pa tiem ceļotāji bija iekļuvuši pilsētā pēc briesmīgi viļņainā ceļojuma.

Jūs protams varat arī uzkost krogā. Zellis paraustīja plecus, norādot uz izkārtni. Viņiem noteikti uz pannas jau čurkst kāds asaris krējumā.

[Andromeda]

Adorils tādu vētru uz jūras nekad nebija pieredzējis. Taisnību sakot, viņš jūru vispār nebija līdz šim redzējis. Tik trauksmainas, rēcošas kalnu upes un domīgus, klusējošus ezerus. Par jūru viņš bija dzirdējis no ceļinieku stāstiem, kas reizumis ieklīda viņu apvidū.

To spēku, tās dusmas, kas gāzās pār nieka pagali, kas knapi noturējās uz viļņu galiem. Arī Adorils, kā jau visi citi centās atrast kaktu, kurā nolīst, ietīties savā apmetnī līdz ar visām savām mantām un vēlams izdzīvot lielo ķibeli, ja vien tā bija nolemts.

Tagad viņš bija ieņēmis vietu netālu no durvīm. Nakts notikumi šķita vēl aizvien visai dzīvi, lai arī par to domāt negribējās. Apmetnis bija piesūcies ar slapjumu un smagi nokarājās līdzās. Viņš klusēja. Tomēr nevarēja teikt, ka puisis neizrādītu nekādu interesi vai vēlmi iesaistīties. Viņš uzmanīgi klausījās. Roka pēc liķiera nesniedzās. Arī zeltu viņš paņēma viens no pēdējiem. Lielāku viņa interesi piesaistīja karte, kuru viņš rūpīgi aplūkoja pār plecu vīram, kas to centās ieskicēt uz pergamenta.

Dodoties laukā, Adorils zīmīgi pamāja mēram, tā atvadoties bez vārdiem. Tur jau bija pārējie biedri un apsprieda uz kurieni doties tālāk. Adorilam bija vienalga, galvenais, kaut kur siltumā izžāvēt mantas un paēst. Tad jau varēs tālāk domāt. Šobrīd ar domāšanu nevedās, drīzāk vilka uz ērcīgumu. Par spīti tam, puisis izskatījās draudzīgs.

[Roviela]

Priesteris noteikti vēlējās sekot maiznieka māceklim, vai kas viņš bija, uz maiznīcu. Tas nekas, ka viņš labi zināja, ka svaigi cepta maize, lai kā nerēķinātu, smaržo labāk nekā garšo, it īpaši, ja tā ir salda maize. Šīs pilsētas saldo maizi Valdegars negribēja palaist garām.

Nosaucis pārējiem savu vārdu - Valdegars, un iegaumējis tos vārdus, kuri tika nosaukti viņa klātbūtnē, jaunais cilvēks mundri soļoja pa pilsētas ieliņām, cenšoties iegaumēt, kur tad viņi tagad ir. Ō! Leksa templis ir galvenajā laukumā. Iegaumēts.
Pa labi, pa kreisi, uz priekšu, atkal pagriezieni.
- "Resnais asaris" izskatās labi, domāju, mēs te atgriezīsimies. - Ar 'mēs' priesteris domāja visus tos, kas turpinās iet pie maizniekiem. Iespējams, daži no bariņa jau uzreiz paliks te.
- Ejam vien, asarīši pagaidīs, - viņš iesmējās, uz brīdi piestājot un piesitot savu amata nūju bruģim. Neba jau tik agri no rīta visi būs apēsti, kad viņš nāks atpakaļ. - Ja nu kāds uzreiz paliek te, tad, lūdzu, pasūtiet man vienu porciju asarīšu, tikai tādus lielākus, citādi paspēšu nomirt badā, pirms izlupināšu visas asaciņas.

[Romija]

Tur pa kreisi,
Tad pa labi,
Pāri, apkārt
Un būs labi...

Grēta nespēja izsekot nobērtajām vārdu virknēm. Arī šādi viņa nemeklēja ceļu, tāpēc piedāvājums tikt pavadītai burvīgās garšas virzienā tika vienbalsīgi pieņemts. Meitene pielika soli, vairs necenzdamās ieturēt īpaši tum-tum ritmu, lai panāktu puiku.

"Es eju ēst," viņa uzsauca pārējiem un sekoja jaunietim, kas solīja aizvest vajadzīgajā virzienā. Ejot cauri pilsētai, Grēta aizlika sejai priekšā lakata malu. Tagad uz agrajiem pilsētas ļaudīm vērās tikai tumšas acis, kas ik pa brīdim uzmeta skatienu savam pavadonim, lai gadījumā nenoklīstu starp neierasti ciešajām ēku sienām. Šāda veida pilsētā Grēta nebija bijusi. Viņa labprāt cītīgāk pavērotu apkārtni, bet meitenes kājas bija pieradušas aši soļot, tāpēc neatpalika no maizes nesēja, neskatoties uz dažādiem pagriezieniem, krustojumiem un laukumiem.

Asaras krējumā neizklausījās gluži pēc tā, ko varētu solīt krogs ar zivi kā izkārtni. Dzīvojot tik tālu prom no jebkādiem ūdeņiem, kur varētu mist kaut niecīgākās zivis, Grēta nezināja to nosaukumus. Zivs pati par sevi bija kaut kas īpašs, necenšoties tās dalīt sīkākās variācijās. Varbūt šodien ir sēru diena, Grēta pie sevis nodomāja, ejot garām krogam, uz kurieni laikam viņi bija grasījušies nākt. Tikai tagad meitene paskatījās, vai vēl kāds no nesen satiktajiem biedriem seko. Viņa bija gatava uz sērām uzkost kādu brīnišķīgi smaržojošu maizīti, ja vien visi neiebildīs, ka jāpaliek tepat. No otras puses krogs solīja gultu, tāpēc Grētas solis apstājās un neizlēmīgi piesita tum-tum.

Izskatījās, ka viņa nav viena sekojusi puikam. Valdegara runas gan lika Grētai vēlreiz paskatīties uz krogus izkārtni. Tātad asaras ir zivis, viņa pie sevis nodomāja. Bēdīgas zivis, bet laikam garšo labi. Sajārs atkal bija atbildējis uz viņas saucienu, tāpēc tumši sarkanā tērptais stāvs pagriezās, lai sameklētu laipno puiku un sekotu pretim maizei.

[echo3]

Tad tu esi priesteriene? - Ieročnesējs ar cieņu noteica. Viņš būtu vēl ko piebildis, bet pa namdurvīm sāka nākt ārā pārējie ar kuģi atbraukušie un saukt savus vārdus. Nebūtu pieklājīgi neatbildēt ar to pašu. - Mans vārds ir Ronards Senvids. - Ronards piesprādzēja blašķi tai paredzētajā vietā un bija gatavs gājējs pakaļ maiznieka māceklim. Nupat jau laikam visi no mājas bija iznākuši.

Pret brokastošanu "Resnajā asarī" viņam nebija nekādu iebildumu. Ronardaprāt, tas būtu labāk nekā smalkmaizītes, bet viņam nekas nebija pretī pastaigāt pa Randu. Iepazīties ar ieliņu labirintu un iegaumēt to. Kā likās, citi bija noskaņoti pēc maizīšu pirkšanas nākt atpakaļ uz krogu. Ronardu šāds plāns pilnīgi apmierināja.

[Romija]

"Nē, es esmu zvaigžņu dejotāja," Grēta bija atbildējusi pirms aizsteigties tālāk. Sīkāk viņa nepaskaidroja, jo visi taču zināja, kas tas ir, un ka tas noteikti nav tas pats, kas dejotāja. "Grēta," viņa arī pārējiem bija pateikusi savu vārdu.

Šo rakstu rediģēja Romija: 23.03.2014 21:53

[Andromeda]

Arī Adorils nolēma iepazīstināt. – Adorils Elroars Droversons. – Viņa balss skanēja zemi un spēcīgi, kas varēja pārsteigt ne vienu vien. Sekojot mazajam puikam, viņa skatiens klejoja apkārt. Randa bija daudz savādāka nekā ierastā vide. Kā nekā daudz laika viņš pavadīja mežos un kalnos. Viņš arī nomanīja cik atšķirīga un raiba bija viņu kompānija pret Randas iedzīvotājiem. Noteikti uzreiz bija skaidrs, ka viņi nav šejienieši.

„Resnais asaris” izskatījās tīri pieņemami, tāpēc ilgi nedomādams, Adorils devās uz kroga durvīm un pieturēja tās tiem, kas vēlējās doties iekšā.

[Sindra]

- Renlijs... es esmu Renlijs. - jauneklis smaidot atbildēja meitenei ar elfu asinīm. Talia. Tāds redz viņai bija vārdiņš.
Tad arī citi steidza informēt par saviem vārdiem. Klāt saucot, protams, arī uzvārdus.
Renlijam nebija uzvārda. Ne tādēļ, ka viņš nevēlētos stādīties priekšā pilnā vārdā. Bet tas jau nebija tik būtiski. Viņi tāpat ikdienā nelietos pilnos vārdus. Vismaz jācer, ka tā. Jo puisis, lai arī nesūdzējās par savu atmiņu, varēja saderēt, ka Adorila pilno vārdu vēl tādu brīdi neatcerēsies.

Zvaigžņu dejotāja...
Renlijs sarauca pieri. Protams, ka šāda profesija, lai vai kas tas arī nebūtu, viņam neko neteica. Bet viņš nesteidza Grētu uzreiz iztaujāt un pratināt. Gan jau viņiem būs tam laiks. Iepazīt vienam otru, kā arī viņu spējas. Bija taču kaut kādi īpaši iemesli, kādēļ kapteinis bija izvēlējies tieši viņus. Gan jau šie iemesli atklāsies.

Burvis sekoja maiznieka puikam un pa ceļam pētīja ēkas, kurām viņi gāja garām. Protams, uzreiz iegaumēt ceļu neizdevās un ja viņam vienam vajadzētu doties atpakaļ, nu kaut vai uz to pašu mēra namu, Renlijam vajadzētu palīdzību.

Tad tas būs "Resnais Asaris".
Puisis pasmaidīja. Viņam patika apziņa, ka pārējie biedri bija piekrituši viņa izvēlei un neviens nesteidza iebilst. Renlijs gan savu patikšanu īpaši necentās izrādīt, lai tīši neizraisītu jauniegūto biedru pretošanos viņa vadībai.
Pie kroga ēkas jaunā burvja skatiens aizkavējās ilgāk. Taču arī viņaprāt ceptās zivis var pagaidīt. Renlijs izvēlējās doties kopā ar tiem, kas devās pēc svaigās maizes. Nebija gan tā, ka puisis būtu smalkmaizīšu milzīgs cienītājs. Tas vairāk bija kompānijas dēļ un lai vēl kaut ko apskatītu pilsētā, bez apmaldīšanās iespējas.

[Urdrunir]

Maiznieka māceklis turpināja savu iepriekš aprakstīto ceļu,- pa labi, pa kreisi, pa labi, pa kreisi. Atbraucēji virzījās pa ieliņām un priekšu un pamazām pārņēma sajūta, ka iešana kļūst vieglāka. Liekas, ka visu ceļš veda pa kalna nogāzi uz zemākām vietām. Arī mājas šeit nebija tik greznas, kā tuvumā mēra mītnei. Kārtīgas pilsētnieku akmens mājas. Daudzām virs durvīm karājās izkārtnes, attēlu veidā vēstīdamas par amatniekiem, kas tur dzīvoja. Daži no meistariem un viņu palīgi jau bija uzsākuši šīs dienas darbu. Bārddzinis izmanīgi skrāpēja kāda pilsētnieka vaigus, nepārtraukti čalodams un zibinādams spožu asmeni. Miesnieks skārnī uz āķiem karināja putraimu desas. Starp zemākājām ēkām pavīdēja liels, drūms tornis, kura skats uzdzina neomulīgus drebuļus. Līdz beidzot tā bija klāt,- vieta, kur viena pie otras atradās vairākas maizes ceptuves. Smaržas plūda no visurienes. Puika pagrūda vaļā tuvākās durvis un palaida visus iekšā.

Nu, tad beidzot! Kur tu tik ilgi vazājies? Zelli sveicināja omulīgs vīriņš ar miltiem noputējušu priekšautu un baltu mici galvā. Vanamēra kundze gribēja burkānmaizi. Hop-hop! Maiznieks norādīja uz kārtējo grozu, kas puikam bija jānogādā pie pircējiem. O! Dāmas un kungi! Lielisks rītiņš. Atnācāt panašķoties? Veikala saimnieks pamanīja zēniņa atvestos viesus. Svaigas korinšu maizītes ar medu. Tikko no krāsns. Pusducis par šiliņu. Vai varbūt jums prāts nesas uz ko nopietnāku? Karašas ar sieru. Šiliņš kukulī. Cenas bija padārgas. Iepriekšējā pilsētā, kuru atbraucēji bija pametuši, maizi varēja dabūt divas reizes lētāk. Taču šeit pilsēta bija aplenkumā. Pārtika dabīgi sadārdzinājās.

***

"Resnais asaris" vēl tikai sāka mosties. Tie, kas šeit bija apmetušies iepriekšējā vakarā un kuriem nebija pa galvu un pa kaklu jāskrien tālāk, vēl tikai rāpās ārā no gultām. Uzreiz aiz neliela vējtvera skatam pavērās plaša, bet zema krogus istaba. Tuvāk durvīm stiepās garš galds ar soliem, pie kura parasti sēdēja tie, kam maks bija tukšāks un kuri ēda no lielā katla tās dienas piedāvajumu. Pa labi bija izvietoti vairāki galdiņi, pie kuriem varēja ērti sasēsties trīs līdz pieci apmeklētāji. Tur pat netālu stiepās arī kāpnes uz otro stāvu. Slīpi pāri greznojās bāra lete un plaukti, kuros spulgoja dzērienu pudeles. Uz letes dusēja alus mučele. Zem letes - pamatīga runga, bet to ciemiņi reti dabūja redzēt. Telpas dibengalā izvietojās liels pavards, kurā vajadzības gadījumā varēja izcept veselu cūku. Pašreiz tur vienā malā vira putras katls, otrā šņāca tējkanna, bet pa vidu uz oglēm pannā čurkstēja zivis. Ap ēdieniem grozījās blonds, spēcīgs vīrs, tā ap gadiem četrdesmit. Viņam ļoti līdzīgs, tikai pāris gadus jaunāks vīrs slaucīja alus kausus baltā linu dvielī. Vēl viens, gandrīz tāds pats tikai vēl dažus gadus jaunāks, pa sānu durvīm ienesa klēpi malkas un nokrāva pie pavarda. Nevarēja būt divu domu, ka visi bija vienai mātei dzimuši.

Brokastis? Vidējais brālis ieinteresēti nopētīja ciemiņu un pamāja uz vienu no mazajiem galdiņiem, kuram gādīgi ar dvieli notrauca neredzamus putekļus. Krodzinieki pilsētniekus zināja un svešo atpazina nemaldīgi, tāpēc labprāt iedrošināja palikt savā iestādījumā.

[echo3]

Ronards ar interesi vēroja Randu. No pirmā acu uzmetiena nemaz nelikās, ka karš kaut kā sevišķi iespaidotu pilsētnieku dzīvi, bet te jau nebija bijušas kaujas. Robežas turējās divu dienu gājuma attālumā.

Ceļu ieročnesējs iegaumēja diezgan ierasti. Šī nebija pirmā pilsēta, kurā viņš bija bijis. Kad visi bija skaidri saprotami nonākuši svaigās maizes smaržas avota tuvumā, Ronards no sava maka izvilka sīku monētu. - Paldies tev. Tu biji labs pavadonis. - Monēta iegūla maiznieka mācekļa plaukstā, un devumu pavadīja smaids. Ronards labi zināja, ka pat mazi pakalpojumi ir jāatlīdzina, tā viņš bija mācīts.

Ceptuvē valdīja tik lieliska maizes smarža, ka no tās vien varētu paēst. No otras puses, - Ronards zināja, ka tas tāpēc, ka nav ēstas brokastis. Pats pirkt maizi viņš nebija plānojis, tāpēc tikai lūkojās uz maizniekmākslas piedāvājumu un gaidīja, kad savus pirkumus būs nokārtojuši tie, kuri vēlējās maizītes.

[Roviela]

Ceļš līdz maizniekiem bija vēl līkumotāks, un šo daļu priesteris vairs neiegaumēja tik labi, jo prātu ceļš aizņēma tikai pa pusei. Otra puse bija veltīta neparastajam amatam, kādā sevi nodēvēja Grēta, meitene sarkanajā svešādajā apģērbā - "zvaigžņu dejotāja". Kas tas ir?

Valdegars attapās tikai maiznīcas priekšā. Ehmmm... jā.
Roka jau līda pie jostas, lai izvilktu kādu sīku monētiņu, bet gaišmatainais bruņās tērptais jauneklis paspēja ātrāk. Tomēr vismaz pateikties varēja, ko Valdegars arī izdarīja.

- Labu rītu, lai darījumi veicas! - kādu gan citu vēlējumu maizniekmeistars varēja sagaidīt no Leksa priestera? Valdegars pārņēma savu nūju kreisajā rokā, jo kas tad nu naudu dod ar kreiso. Ar labo roku, ar labo tas jādara.
- Korinšu maizītes ar medu būs pašā labumā, - viņš nolēma, vilkdams laukā šiliņu. Karašas ar sieru ir jāiegaumē. Kad viņi ies kaut kur tālāk, tad tāda maize varētu būt noderīga, bet maizi jau nevar pirkt dienām iepriekš, un viņi vēl ies uz "Resno asari", kur nav zināms, cik ilgi uzturēsies.
- Tad man vienu pusduci, lūdzu, līdzi ņemšanai.

[Andromeda]

Tā, tā. Šķiet, pārējie aizcilpoja pakaļ zēnam. Nu neko darīt. Adorils noskatījās kā viņi nozūd ap stūri un pats devās iekšā „asarī”. Tur jau viņu sagaidīja krodzinieki.

– Labs rīts. – Adorila balss nodārdēja. Viņš piesēda pie galda, kuru viņam ierādīja viens no brāļiem. – Brokastis, jā. Kārtīgas. Vai bez zivīm gaļu piedāvājat? Un kausu alus. – Smagais slapjais apmetnis tika nolikts uz krēsla atzveltnes, turpat loks un bultas. Zobens un duncis palika pie jostas nenoņemti. Ķešā nograbēja zelta gabali.

[Romija]

Grēta līkumoja līdzi maizes nesējam.
Riņķī, apkārt,
Pāri pārkāpt,
Tur pa labi,
Te pa kreisi,
Tad no jauna
Otru reizi...
... līdz viņas priekšā tika atvērtas durvis, kas veda uz smaržas paradīzi. Ejot iekšā, Grēta noņēma lakatu un baudpilni pievilka pilnas krūtis ar labi izceptās maizes aromātu, aizturēja to uz brīdi sevī kā lielu kumosu, un tikai tad izelpoja.

"Burkānmaizi!" skanēja sajūsmināta atbalss. "Un to otru ar medu! Un arī ar sieru!" viņa uzskaitīja visu, ko vien šādā smaržu virpulī varētu vēlēties. "Pa vienai tikko ceptai no katras! Jums ir arī ar zivi?" Grēta iedvesmota apjautājās. Šī taču bija pilsēta pie ūdens, te bija viņas lielā iespēja beidzot nobaudīt tik svešo zivi. Un kas tad varēja zināt, ka saldās maizes ar zivi necep? Tik karaliskai garšai taču varēja būt pielietojums arī saldajā ēdienā!

Kad jaunais maizes nesējs saņēma nākamo grozu, ko nogādāt pēc piederības, Grēta pieskārās viņa plaukstas virspusei, piesitot ar kāju klusu tum-tum. "Paldies! Un ej pa vējam!" viņa piemiedza puikam ar aci, sniedzot noderīgo padomu, lai tūlīt atkal pievērstos vīram, kas te droši vien bija galvenais. Tik omulīgs, kā labi rūdzis, vēl necepts maizes klaips. Tur, kur Grēta vadīja savas dienas, maize parasti bija savādāka, cietāka, blīvāka. Ar uzpūtušām bulciņām un mutē kūstošām karašām neviens necienāja. Bet viņai tagad bija nauda, ko noteikti bija vērts izdot par kaut ko tādu, ko varbūt nekad vairs dzīvē neizdosies nogaršot.

[Urdrunir]

Kad izrādījās, ka sanākušie ļaudis pat bija gatavi iepirkties, maiznieks sāka smaidīt kā dienas vidus saulīte. Valdegara priekšā aši sarindojās sešas smalkmaizītes. Tiesa gan maizniekam nebija kur tās ievietot. Laikam pilsētnieki nāca ar savām kuļķenēm vai arī nesa maizi projām rokās vai grozos, kādus visu rītu dabūja staipīt māceklis. Pie Grētas sajūsminātajiem izsaucieniem gan vīriņš viegli apjuka. Visu uzreiz? Viņš vērtējoši lūkojās meitenē, lai noteiktu, vai viņa var arī par saviem gardumiem samaksāt. Bet kompānija kopumā neizskatījās pēc ubagiem. Tie neprasīja dot viņiem saldmaizes, bet gan drīzāk centās palaist nagus. Burkānmaize un siera karaša. Un rekur melnā maize ar riekstiem, ja kundze tā vēlas. Un korinšu maizītes un rožu maizītes. Ar zivi gan man nav, toties ir krabju pīrādziņi. Ja kundze ir gatava šķirties no četriem šiliņiem, tad viņa dabūs nogaršot visu, kas vien man ir. Maiznieks pacēla acis uz Grētu.

***

Spirgts rītiņš, kungs! Attrauca vidējais brālis krogā un pameta aci pāri plecam uz pavarda pusi. Mums būs miežu putra ar krējumu. Bet, ja kungs vēlas es varu piegrauzdēt speķīti vai uzmest uz pannas kādu desiņu. Un klāt kādu kausiņu miestiņa? Vai varbūt glāzīti ruma vai vietējā zemnieku bumbieru degvīna? Vīrs rosījās tuvumā un uzmanīgi nopētīja, kā Adorils izturas pret saviem ieročiem. Neesmu kungu iepriekš redzējis pilsētā. No kuras puses nākdams un kādās darīšanās? Liekas, ka tiem, kas apkalpoja vietējos tas bija dabīgi izstrādājies paradums. Viņi gribēja zināt kas atnācis ciemos, lai varētu atbildēt uz vietējo jautājumiem. Vai kungs ir kaut kur apmeties? Es varbūt varu piedāvāt kambari? 4 šiliņi par nakti, brokastis ieskaitot. Lētāk diezin vai kaut kur atradīsiet.

Tikmēr uz kāpnēm nodunēja smagi soļi un tiem sekoji daži vieglāki. Pie blakus galdiņa sasēdās muskuļots tēvainis ar palielu alus vēderu un divi jaunekļi, kas galīgi neizskatījās viņam līdzīgi. Viens ruds, garš ar vasarraibumiem klātu seju, bet otrs - īsāks, stiegrains un paplāniem, pelēcīgiem matiem. Laikam meistars ar palīgiem. Vecākais brālis pēc brīža visiem trijiem nolika priekšā bļodiņas ar putru, mazus māla kausiņus ar putojošu miestiņu, biezus rupjmaizes riecienus un sviesta cibiņu un krējuma podiņu. Labu apetīti, kungi! Pat balsis brāļiem bija līdzīgas. Kā gulējāt? Vējš pārāk stipri negrabinājās gar logiem? Vētra acīmredzot nebija bijusi tikai jūrā. Arī pilsētnieki to bija varējuši just, lai gan šeit vismaz pamats zem kājām nelīgojās.

[Sindra]

Smalkmaizītes nebija tik liela Renlija vājība, lai viņš tagad taisītu drūzmu un apkrautu maiznieku vēl arī ar savu pasūtījumu. Patiesībā, daudz vairāk par pārtiku, kuru iebāzt kuņģī, jauneklim vajadzēja vēl kādu drēbju kārtu. Un, iespējams, viņam vajadzēja šo ideju ierosināt arī Grētai. Tā vien likās, ka dejotājai arī derētu kāds tērps, ka viņu tik ļoti neizceltu no pūļa.
Lai gan... neizceltu no pūļa, puiša skatiens noslīdēja pār paša grezno mēteli un drānām, kuras tika speciāli šūdinātas tieši viņam. Nevarēja teikt, ka viņš pats neizceltos pūlī. Bet bija izcelšanās un izcelšanās. Iespējams viņiem derētu aprunāties arī par dažām citām tēmām. Tas gan varēja kādu brīdi pagaidīt. Tagad, lai meitene tiek galā ar maizīšu iepirkšanu. Kā izskatījās, tad vairumā.

Viņš pats nemaisījās pa kājām un stāvēja nostāk. Netālu no bruņinieka, kurš acīmredzot arī negrasījās sev iepirkt bulciņas.
Vērojot jauniegūtos biedrus, jauneklis domāja, ko un kā viņiem vajadzētu darīt, lai pēc iespējās ātrāk un efektīgāk paveiktu mēra kunga uzdevumu. Kādas bija viņu priekšrocības? Vai šim raibajam svešinieku pūlim vispār bija priekšrocības?

[Romija]

"Jā, no katra pa vienam," Grēta apstiprināja savu pasūtījumu. Tikmēr roka ieslīdēja apģērba krokās, kur viegli ieskanējās monētas. Viņa pavisam noteikti bija gatava maksāt, lai gan nu jau summa bija paaugusies kā strauji uzrūgusi mīkla. "Kāpēc manas sešas maizītes maksā četrreiz dārgāk par viņa sešām?" Grēta apvaicājās, bet balsī bija drīzāk interese nekā apvainojums par maiznieka negodīgumu. Lai arī no tālām zemēm nākusi, rēķināt Grēta prata, un viņa tagad vēlējās noskaidrot, kas slēpjas aiz šādas cenas, parādot, ka tik viegli apvārdot viņu vis nebūs. "Kura no tām ir tik dārga?" meitene noskatīja piedāvājumu, apsverot cenas veidošanās iespējamības. Negribējās ticēt, ka iemesls būtu viņas svešinieces statuss. Varbūt tie krabji kā jau līdzīgi zivīm, meitene pie sevis iedomājās. Tomēr par godīgu darījumu viņa bija gatava samaksāt visus četrus šiliņus, ko apstiprināja arī vēdera rūciens.

[Roviela]

Maizītes bija lielas un smaržoja tik saldi, ka Valdegars nevilšus bija spiests norīt krietnu devu mutē saskrējušo siekalu. Vienīgā problēma bija tās aiznest, lai gan, kur nu problēma! Soma viņam bija, un somā, kā visās kārtīgās ceļotāju somās, bija maizes kule, blīva linu auduma, ar miltiem no iekšpuses, tieši domāta, lai maize ilgi saglabātos svaiga. Raizes radīja tas, ka viņš nebija pārbaudījis, vai jūras ūdens tur nav ticis klāt, kā bija izmērcējis futlāri, kur papīri glabājās.
Atklājot, ka pārtikai, cik nu atlicis, un maizes kulei nekas nav atgadījies, priesteris apmierināti saudzīgi salika svaigās, mīkstās maizītes somā. Lai nesaspiežas.

Ticis galā ar saviem pirkumiem, viņš pagājās nostāk maliņā, lai nav pa kājām, un gaidīja, kad citi būs pabeiguši iepirkties, lai tad kopā ietu atpakaļ uz noskatīto krogu.

[Andromeda]

– Miežu putra būs labi. Speķi un desas arī, un kādu krietnu riecienu maizes. Un miestiņu. – Adorils teicās, juzdams, ka izsalkums pieņēmies spēkā un uz šo brīdi jau varēja aprīt veselu meža kuili. Adorils gan ieturēja nelielu pauzi pirms atbildēt, no kuras puses nākdams. Puiša tumši zaļās acis nopētīja vaicātāju un abus pārējos brāļus. – Vakarnakt vētra mūs ieskaloja šajos krastos. Paveicās, ka to tupeli ar noplēsto buru nenorāva dzelmē uz velna paraušanu! Es esmu Adorils Elroars Droversons no tālas zemes pāri jūrai, Laskrivīkes. – Viņš atbildēja īsi, nenolaizdams acis no krodziniekiem, it kā pētīdams vai Laskrivīkes vārds viņiem ko izteiktu. – Domāju, ka kambari vajadzēs vismaz uz šo dienu un nakti. –

Te kāds sāka tenterēt lejā pa kāpnēm. Trīs vīri. Adorils ar galvu pamāja sveicienam.

[Rouzijs]

Talia sekoja visiem uz maiznīcu, viņa vēlējās tikko ceptu maizi, jo tai būtu jābūt vispasakainākajai smaržai no rīta. Tas atgādināja viņas pilsētu, kad pretējās ielas pusē maiznieks bija sācis cept maizi, viss kvartāls smaržoja tā, ka saskrēja mutē siekalas. Bet tikt līdz maiznīcai šķita, kā iet pa labirintu.
Kad beidzot viņi bija tikuši līdz maiznīcai arī Talias lūpās parādījās smaids.

- Es vēlētos pāris siera karašas. - Puselfu meitene smaidot noteica maizniekam, pēc tādas nakts viņai gan pirms brīža bija licies, ka neko sevī neiedabūs, bet visa līgošanās augšā lejā, nu stāvot uz cieta pamata bija pazudusi. Bet kuģošana noteikti nebija Talias stiprā puse, viņas vieta bija pilsētā vai mežā, bet ne jūrās uz bīstamiem ūdeņiem.
Bet varbūt tā vētra bija mājiens griezties atpakaļ? Kas zina...

[Urdrunir]

Krabju pīrādziņi un smalkmaizītes bija paprāvas, bet tomēr katra tikai tāda uzkoda. Savukārt siera karaša, burkānmaize un rupjā riekstu maize bija prāvi kukuļi. No tādiem nogrieztu riku vajadzēja turēt ar divām rokām. Grēta noteikti netika apkrāpta. Drīzāk gan viņai bija jāsāk domāt ko īsti iesākt ar tādu daudzumu maizes. Maiznieks jau savilka uzacis, lai mēģinātu apvainoties, bet ieraudzījis meitenes naudu, ātri pārdomāja. Zelta dukātus viņam bieži gar acīm nezibināja. Bet Grētai nu bija vēl viena problēma. Pilnas saujas ar sudraba monētiņām. Gandrīz divtik daudz kā acu pāri, kas mēdza noskatīties viņas dejā.

Vai kundze gatavojas ceļojumam? Veikala saimnieks apjautājās Taliai, kura arī varēja apskatīt pamatīgo siera karašas kukuli, kurš gulēja Grētas priekšā. Tad labāk melno riekstu maizi. Tā ilgāk turas. Abas vienā cenā. Par šiliņu kukulis. Bet, ja kundze vēlas, es došu siera karašas. Un, ja jau diena bija tik veiksmīgi iesākusies, tad maiznieks pārlaida cerīgu skatienu vēl arī kungiem, kuri neko neprasīja.

***

Mani sauc Tomass. Tas ir mans brālis Alfrēds. "Resnā asara" vidējais brālis iepazīstināja ar sevi un pamāja uz vecākā brāļa pusi. Un tas tur - Džonijs. Pamāja ar galvu uz jaunākā brāļa pusi, kas atmāja pretī. Alfij, uzmet uz pannas kādu desu un speķa šķēli. Tas laikam bija rīkojums brālim, kurš pildīja pavāra pienākumus. Vai darbi katru dienu tika pārdalīti vai brāļi bija specializējušies vienā lietā,- to pagaidām noteikt nevarēja. Pa kāpnēm augšā, labajā pusē būs otrās durvis. Maisos un spilvenos ir smaržīgs siens, kungs. Istabā ir mutes bļoda, naktspods un mantu lāde. Durvīm no iekšpuses var aizšaut bultu. Šeit būs atslēga. Tomass nolika Adorilam priekšā uz galda lielu dzelzs atslēgu ar prāvu koka piekariņu. Mūsu krogā nekādu kautiņu, kungs. Un tos, kas velk no maksts ārā zobenu, parasti vēlas iepazīt pilsētas sardze.

Pa to laiku Alfrēds bija paspējis apcept pāris mājas desas un padarīt kraukšķīgu lielu speķa šķēli. Adorila priekšā sarindojās bļoda ar putru un pamatīgu kleksi krējuma vidū, kausiņš vietējā brūvējuma un šķīvis ar maizi, desu un speķi. Labu apetīti! Novēlēja vecākais brālis. Ja kungu neapgrūtinātu, tad četri šiliņi. Pirms Adorils paspēja iegremdēt karoti putrā, ieminējās vidējais brālis.

Vīri pie blakus galdiņa strupi atņēma sveicinu un steidzīgi ieturējās ar cienastu.

[Sindra]

- Vai, nē. Paldies! - Renlijs atvēcinājās, kad maiznieka skatiens bija uzlūkojis arī viņu. - Es palīdzēšu jaunkundzei tikt galā ar viņas maizes uzkrājumiem. - puisis pasmaidīja.
Katrā ziņā, tas ko Grēta taisījās iepirkt nudien izskatījās pēc uzkrājumiem. Un diez vai meitene spēs viena pati ar to visu tikt galā, pirms maizīte sabojājas.
Bet diez vai nogaršošanas nolūkos bija iespējams nopirkt mazākus gabaliņus. Ko tad maiznieks iesāktu ar sagrieztu kukuli. Cerēt, ka ieradīsies vēl kāds, kuram vajag tikai mazu gabaliņu maizes? Tas būtu visai naivi.

- Varbūt jūs varat iztikt ar vienu kukuli uz abām? - Renlijs ierosināja meitenēm, kad arī Talia izrādīja interesi par siera karašu, kura jau ietilpa arī Grētas pasūtījumā.
Renlijs gan apzinājās, ka viņa prātīgais ieteikums visticamāk neies pie sirds pašam maizniekam, kurš bija ieinteresēts notirgot vairāk. Un pat īsti Renlija skopumā nebija vaina. Vienkārši viņš, kā jauneklis, kuru dzīve ne vienmēr bija lutinājusi karašām, nespēja noskatīties, kā maizīte sapelē un tiek izmesta.

[echo3]

Ronards vēroja Grētas un Talias iepirkšanos, kas diezgan ievērojami atšķīrās no priestera ātrā darījumu kārtošanas veida. Puisim bija interesanti, kur meitenes liks tik daudz svaigas maizes? Jo tūlīt taču dosies uz krogu ēst brokastis. Tad ieročnesējs pamanīja maiznieka skatienu savā virzienā un noraidoši nošūpoja galvu. Nē, tagad viņš neko nepirks. Lūk, kad būs jādodas vairāku dienu pārgājienā kaut kur ārpus Randas (un tā varēja notikt), tad Ronards vēlēsies nopirkt melnās maizes klaipu ar ieceptu speķi. - Meistar, vai rupjo maizi ar speķi jūs arī cepat? - Ronarda dzimtajā pilsētā maiznieki tādu cepa, un kareivju vidū tā bija ļoti iecienīta.

[Romija]

Grēta apskatīja kukuļus, maizītes un pīrāgus, pēc tam brīdi paskatījās uz daudzajām sudraba monētām, bet pavisam drīz tām atradās vieta turpat, no kurienes bija radusies zelta monēta. Laikam jau savādais apģērbs slēpa tādas krokas, kurās bija gana vietas veselai bagātībai. Kustoties gan tās žvadzēja, bet tas tikai atgādināja zvārguli, kas pavadīja Grētas dejas.

Arī kukuļu izmērs meiteni nemulsināja. Drīz vien no azotes tika izvilkts vēl viens tumši sarkans lakats, it kā viņa tādos vien būtu tērpta. Izklāts uz galda, tas izrādījās pietiekami liels, lai, glītā kaudzītē saliktas, maizes aizņemtu tikai pašu viduci. Pielocījusi malas un brīvos galus savijusi tādās kā resnās virvēs, viņa tos sasēja un veikli pārmeta veidojumu uz pleca šķērsām pāri krūtīm. Izskatījās, ka šādu paunu siešanā Grēta ir meistare, jo lakats ar maizēm labi piegūla viņas ķermenim, atstājot rokas brīvas. Viena smalkmaizīte palika ārā, to meitene paņēma vienkārši rokās.

Grētai nebija iebildumu dalīties ar Taliu kukulī, ja viņa vēlējās. Vērojot, kā otra meitene iepērkas, Grēta vēl izmantoja brīdi, lai vilktu nāsīs jauko smaržu. Tagad, kad bija jau kādu laiku būts tik aromātiskā telpā, tā vairs nešķita tik spēcīga. Tomēr drīz arī tas jau šķita gana. Viņa atsveicinājās no maiznieka, novēlēja veiksmīgu dienu un izgāja ārā. Šeit atkal bija jūras vējš, atgādinot, ka ir jāiet pēc zivīm. Skatoties virzienā, kas vedīs uz krogu, Grēta gaidīja, kad visi būs tikuši galā, lai dotos atpakaļ. Ieliņu mudžeklis meiteni vairs nebiedēja, jo vienreiz šo ceļu viņa jau bija gājusi. Anoki mēdza teikt, ka ceļš, ko esi gājis, vienmēr paliek tevī. Grēta to bija jau septiņpadsmit reizes piedzīvojusi, tāpēc tagad tas šķita nieks.

Te pa kreisi,
Tur pa labi,
Vienu reizi,
Abi labi.
Pāri pārkāpt,
Riņķī, apkārt...

[Rouzijs]

Talia nopētīja siera karašu un tad nācās secināt, ka šī maize nudien bija milzīga. Tik daudz viņai nevajadzēja, un Renlija ieteikums bija vērā ņemams.
- Es pārdomāju. - Medniece nedaudz kautrīgi noteica, maizniekam tas noteikti nepatiks, jo tā viņš zaudēja naudu. Skatiens palūkojās uz Grētu un pasmaidījusi, meitene klusi noteica... - Esmu ar mieru padalīties. - Tāpēc viņai vajadzēja tikai vienu siera karašu.

- Maizniek, man lūdzu vienu siera karašu, divu vietā. - Izvilkusi vienu zelta monētu, Talia to pasniedza maizniekam, protams, sagaidot atlikumu.
Bet izskatījās, ka pārējie jau bija gatavi doties uz krogu. Tāpēc arī tumšmate cerēja, ka viņa nekavēsies pārāk ilgi.

[Urdrunir]

Rupjo ar speķi cepšu pievakarē. Maiznieks apstiprināja, ka cep arī Ronarda iecienīto karavīru maizi, tomēr pašlaik viņam neviena klaipa pa rokai nebija.

Lai būtu viens klaipiņš ar sieru. Saimnieks piekrita Taliai. Enerģiski mainot sudrabu un zeltu pret maizītēm un kukulīšiem, vīriņš izskatījās apmierināts ar darījumiem un nemaz necerēja, ka visi kādu drusku nopirks, vai, ka visiem acis būs tik lielas kā Grētai. Kad beidzot visi atbraucēji bija izvēlējuši ko nu katrs kāroja, tad veikalnieks izskatījās gluži vai atvieglots, kad drīkstēja no tiem atvadīties. Tomēr viņš cieši jo cieši piekodināja nāk vēl, tiklīdz kādam uzradīsies vēlme nobaudīt svaigu maizi.

Arā daudziem par pārsteigumu izrādījās, ka Grēta patiešām samērā labi iegaumē ceļu pilsētā. Viņas ritmiskā soļošana un reizēm pa kādam no padegunes izsprukušam vārdam bez lielā pūlēm noveda visus atpakaļ pie "Resnā asara", kur vietu pie galdiņa lepnā vientulībā bija ieņēmis Adorils. Bet trīs pēc skata ļoti līdzīgi vīri klusi rosījās gar pavardu, bāra leti un telpas galdiem un krēsliem. Kompānija, kura bija brokastojusi netālu no Adorila, pieslējās kājās, uz mirkli nozuda augšā pa kāpnēm, bet drīz atkal nokāpa lejā, atvadījās no krodziniekiem un ar tarbām plecos un kūjām rokās devās savās darīšanās. Likās, ka viss krogs ir atvēlēts tikai atbraucējiem vien. Smaržoja pēc ceptām zivīm un miežu putras.

[Romija]

Grētas solis bija reizē bezrūpīgs un ļoti pārdomāts. Ja arī viņa kādā brīdī nebija pārliecināta, tad to nekā īpaši neizrādīja, lavierēdama starp ēku sienām un uz ielas iznākušajiem pilsētniekiem. Neiepakotā maizīte tāpat ritmiski pazuda Grētas mutē, atstājot vēlmi pēc vēl, tāpēc, nonākusi atkal pie skumjā kroga, Grēta devās iekšā.

"Labrīt," viņa sveicināja pirmo no satiktajiem krodziniekiem. "Labrīt," tika arī otram. "Un labrīt," pēdējo sveicienu pavadīja viegls smaids. Skatoties uz trīs līdzīgajiem, tomēr dažādu vecumu vīriem, atmiņā atausa senais teiciens — kas ir noticis vienreiz, nekad nenotiks otrreiz; bet, kas ir noticis divreiz, nešaubīgi notiks trešo reizi. Gluži kā viņas cilts ceļi, kā rituāli, kā soļi, ieelpas un izelpas. Šie trīs krodzinieki bija vienas mātes trīs laimes ieelpas un izelpas.

"Es gribētu zivi!" jau tūlīt pēc ienākšanas un apsveicināšanās Grēta paziņoja. "Jums ir tās asaras?" viņa drošības pēc vēl gribēja pārliecināties. Krogus iekšpusē nekas bēdīgs nejautās, bet tā vietā izplatījās savāda smarža, ko meitene nekad nebija sajutusi. Tās varētu būt zivis, viņa domāja, apskatīdama apkārtni. Pie viena no galdiņiem sēdēja jau satiktais ceļabiedrs, tāpēc arī Grēta virzījās tajā virzienā.

[Andromeda]

– Ļoti labi. Tas ir pieņemami. – Adorils lācīgi atbildēja. Atslēgu viņš pabīdīja sev tuvāk. Uz kautiņiem un zobenu cilināšanu prāts šobrīd nenesās. Diez vai bija prātīgi sanaidoties ar pilsētas sardzi, bet maisos un spilvenos pagulēt gan būtu laikā, kad būs kārtīgi paēsts.

Viņš sameklēja krodzinieka prasīto samaksu un ķērās pie ēšanas, kad te jau, šķiet, biedri atgriezās no maiznieka. Par kādam vēl asarām meitene runāja? – Asaras? Tu noteikti biji domājusi asari. – Adorils teicās un uzdzēra miestiņu.

[Sindra]

Redz kā! Parsteigumi turpinājās. Nē, par garlaicību katrā ziņā nevarēja sūdzēties, kamēr tiks iepazīti visi jauniegūtie biedri.
Ja nu citiem arī piemita dažādas superspējas? Te vēl būs ko atklāt un atklāt.
Pagaidām Renlijs kavēja sev laiku apbrīnojot zvaigžņu dejotājas spēju atrast atpakaļ ceļu līdz krogam. Nē, nu nebija jau tā, ka puisis pats maldītos trīs kokos, taču viņam tik viegli vis nebūtu vedies. Iespējams, ka pat pie kāda pagrieziena vajadzētu apjautāties pēc ceļa norādēm kādam pilsētniekam.

Nonācis krogā, Renlijs ieelpoja smaržas, kuras te valdīja. Arī viņš sekoja pārējiem, galda pie kura jau sēdēja viens no biedriem, virzienā.
Grēta bija radusi ātri un skaļi paust savas vēlmes. Gan tur pie maiznieka, gan šeit, krogā, meitene nelika uz sevi gaidīt. Tas bija interesants secinājums. Varētu domāt, ka tajā vietā, kur valda smilšu vētras, sievietēm piederēja svarīgāks vārds, nekā vīriešiem.

- Es vēlētos dienas piedāvājumu un kādu zivteli. Un, protams, alu. - Renlijs deklarēja arī savas vēlmes.
Krogs izskatījās pievilcīgs. Un pats galvenais! Šeit nebija lieku personu šobrīd. Lai gan viņi tik un tā nevarēja runāties šeit. Tas nebūtu droši.
- Vai pie jums var izīrēt arī istabu? - puisis apjautājās saimniekiem. Viņš apsēdās pie galda, blakus Grētai.

[Rouzijs]

- Liels paldies. - Talia pasmaidīja maizniekam platu smaidu, liekot vaigos parādīties nelielām, bet piemīlīgām bedrītēm.
Meitene izņēma no savas ceļa somas tādu kā linu maisiņu un ielikta tajā maizīti. Noglabāja, kamēr viņi tiks līdz Asariem, lai tur godīgi Grētai atdotu puskukuli. Arī naudas atlikums pazuda viņas somā. Un drīz vien kājas jau atkal veda atpakaļ uz minēto krogu, kuram viņi pagāja garām.

Nonākot krogā, meitene apsēdās pie galdiņa, pie kura jau sēdēja Adorils, viņa atrada savu vietu blakus Renlijam, kamēr pie otra sāna sēdēja Grēta, veltījusi Adorilam smaidu, viņa mēģināja noķert krodzinieka skatienu.
Un kad meitenei tas izdevās, viņa vēlējās pasūtīt savu, ja tas bija iespējams. - Vai jums būtu kāda kūpināta bute? - No domas par kūpinātu zivi, mutē saskrēja siekalas. Pēc garā ceļa, Taliai bija sagribējies ēst.

Bet viņas nākošo jautājumu Renlijs jau paspēja uzdot, atkārtoties nebija nepieciešams.

[echo3]

Maiznieka apstiprinošā atbilde bija patīkama. Ronards ielāgoja, ka pēc speķa klaipiem uz šejieni jānāk vakarā, vai arī jāiegriežas pasūtīt, lai beķeris zina, kurā brīdī pircējs nāks pēc preces, un neizpārdod visu.

Zvaigžņu dejotāja nemulstot gāja pa līkloču ieliņām, aizvezdama visus tieši uz "Resno asari". Ieročnesējs, jāsaka, arī nebūtu apmaldījies, lai gan, iespējams, viņš ceļu iegaumēja citādāk. Ronards zināja virzienu, un, būdams pilsētnieks, neļāva sevi samulsināt ieliņu "meimurošanai", pat, ja kādā vietā viņš bija pirmo reizi. Protams, kas kurā ēkā ir, to gan var noskaidrot tikai ar laiku.

Labsrīts, saimnieki! - Ronards ienāca krogā, uzreiz pasveicinot. Pāri visai kroga telpai savu pasūtījumu viņš neizkliedza, bet piegāja pie tā no trim brāļiem, kurš pievērsa viņam uzmanību. - Lūdzami, man brokastis, ar zivi vai gaļu, vienalga, kas ātrāk gatavs. Kausu alus klāt. Un vai jums ir brīva istaba vai var būt arī gultasvieta? - Paēst, un tad nedaudz pagulēt.

Ieročnesējs arī piegāja pie galda, ap kuru pamazām sēdās mēra sapulcinātie biedri, nosprādzēja savu mugursomu, pieslēja to pie galda kājas un apsēdās pretī rindiņā sasēdušajiem.

Šo rakstu rediģēja echo3: 26.03.2014 10:19

[Roviela]

Valdegars acis vien noblisināja ieraudzīdams, kā Grēta tiek galā ar daudzajiem maizes kukuļiem līdzi ņemšanai. Vai viņa tikpat veikli tiks galā ar to apēšanu arī? Būtu ļoti žēl izmest. Tas pat būtu slikti! Maizīti nedrīkst izmest, tā ir jāgodā. Tā viņš bija mācīts. Bet gan jau bažījās velti, jo vai nu tik liela meitene nezinās, ko dara?

Ziņa par to, kādu vēl maizi šeit cep, bija svarīga. Ja būs tālāk kur jāiet, tad noteikti jāatnāk šeit, lai iegādātos kādu lielo maizes kukuli, vai nu ar riekstiem vai speķi. Tādu sātīgāku.

Zvaigžņu dejotāja tiešām kā dejojot aizdejoja atpakaļ līdz krogam. Nē, priesteris pats pamaldītos ilgāk, gan jau kādam vēl ceļu uzprasītu. Pilsētnieks jau gan viņš bija, un virzienu uz galvenajām pilsētas vietām spēja iegaumēt. Kā tagad. Krogu neatrastu, bet kurā pusē ir Leksa templis galvenajā laukumā, to zinātu atrast.
- Labrīt! - viņš sveicināja kroga saimniekus, tikko pārkāpis slieksni. Oh! Te izskatījās labi un smaržoja labi - pēc putras, pēc cepta speķa un zivīm.
Un rekur arī vēl labi neiepazītais biedrs, kas palika šeit.
Valdegars vispirms aizstaigāja līdz galdam, kur nolika mantas, tad līdz saimniekiem, pasūtīt brokastis.
- Man, lūdzu, kas nu jums brokastīm šorīt paredzēts, - īsti jau nevarēja redzēt, un tomēr, laikam putra, - ja putra, tad kādu speķa šķēli klāt un pārīti ceptu asarīšu. No dzeramā gan tēju šobrīd. Labi lielu krūzi.
Miestiņam būs laiks vakarā, tagad ir rīts.
- Istabu arī vajadzētu, vispār, es noprotu, ka tādas mums vajadzētu te visiem, kas pie tā galda apmetamies.

[Romija]

"Asar-...is, asar-...as," Grēta pēc kārtas izgaršoja katru vārdu un atzina, ka asaris tiešām izklausās mazāk bēdīgi. "Asaris, jā," viņa pamāja ar galvu un uzsmaidīja Adorilam par šādu pārpratumu. Grēta bija apsēdusies pie galda un noņēmusi savu nešļavu no pleciem, to noliekot turpat blakus. Kamēr viņas priekšā vēl nebija nolikts asaris, meitene pasniedzās paunā, brīdi domīgi parakājās un izvilka pīrāgu ar krabi. "Un ūdeni, lūdzu," Grēta vēlreiz nekautrējās skaļi izteikt savu vēlmi. Dažādie stiprie dzērieni nebija meitenes gaumē, bet ūdens bija labākais, lai padzertos. Te tas noteikti nebija retums, lai būtu jāšķirās no daudz naudas. Grēta nopētīja pīrāgu, kas nešanas laikā pat nebija pārlieku saspiedies, pasmaržoja to un nokoda kārtīgu kumosu

"Man laikam pat īsti nevajag veselu istabu, ja nu te nav tik daudz. Es varu piebiedroties kāda istabiņā uz grīdas vai dalīt tādu, kur vairākas gultas," Grēta, izēdusi muti, ieminējās, bet šoreiz balss bija klusāka, uzrunājot tikai pie galdiņa sanākušs, no kuriem vairāki jau bija pasūtījuši istabas. "Nekrācu un neaizņemu daudz vietas, varu padalīties ar samaksu," viņa smaidot ātri piebilda, lai kāds nedomā, ka meitene diedelē. Radusi pie visai neērtiem apstākļiem, Grēta nebija pārāk izvēlīga. Pēc kārtīga noguruma varēja gulēt kaut uz grīdas, ja tā ir plakana. Un nelīgojas...

[Urdrunir]

Labrīt, labrīt, labrīt! Krogus brāļi atsaucās viens cauri otru pa vidu darbiem un jaunākais viegli nosarka. Vidējais pietuvojās pie viesiem un viņa plaukstas neviļus saberzējās redzot negaidītu apmeklētāju pieplūdumu. Sauciet mani par Tomasu. Vai jūs visi esat kopā? Es sabīdīšu galdiņus. Un tā viņš arī izdarīja. Viens atsevišķais galds pievienojās otram un krēsli sastājās tiem apkārt, bet Tomass uzmanīgi nobrauca ar dvieli pāri galdam. Es jūsu draugam jau stāsīju. Mums ir istabiņas otrajā stāvā. 4 šiliņi par vienu nakti un tad brokastis jūs dabūsiet bez maksas. Mums šorīt ir miežu putra, bet man taisni nāk asarīši gatavi, tādēļ jūs noteikti varēsiet piekost tos. Krodzinieks ar galvas mājienu paaicināja tuvāk vecāko brāli, lai tas dzird ko sanākušie ceļotāji pasūta.

Mums ir pašiem savs miestiņš, kvass, bērzu sulas, ābolu sula, liepziedu un piparmētru tēja. Ūdeni es jau protams arī no akas varētu pasmelt, bet varbūt es varu iekārdināt ar viegli ieskābenām suliņām? Tomass nolasīja savu dzērienu karti, bet, spriežot pēc pudelēm plauktā, tas bija tikai mazolkoholiskais gals. Krogā noteikti atrastos arī malks degvīna, ja kādam nejauši būtu palicis auksti vai vienmuļi ap sirdi. Butes man nav, bet varu piedāvāt žāvētas reņģītes, treknas un spīdīgas.

Pamazām viesu priekšā sāka rindoties māla kausiņi ar dzērieniem, bļodiņas ar putru, prāvas rupjmaizes rikas ar sviestu un cepti asarīši, kuri blenza uz ēdājiem ar tukšiem acu dobuļiem.

[Roviela]

- Ja istabiņās var tikt tūlīt, tas būtu lieliski, - Valdegars atsaucās, velkot no kabatas laukā prasītos šiliņus. - Man, lūdzu, piparmētru tēju.
Ja jau tāda izvēle, tad kāpēc neizvēlēties? Piparmētras noteikti piestāvēs korinšu maizītēm, ar liepziedu tēju būs par saldu.

Re, un brokastis jau klāt. Putra un speķa šķēle, un asarīši, kad būs gatavi. Lieliski!
Nosēdies pie tagad kopā sabīdītajiem galdiņiem, priesteris ķērās pie ēšanas.

[Sindra]

Dienas piedāvājums, kopā ar miestiņu un ceptiem asariem bija nonācis Renlija priekšā.
Smaržoja labi... un izskatījās arī. Varbūt tie zivju tukšie acu dobuļi liktos mazliet nepierasti tiem, kas nekad nebija ēduši zivis. Nu, viņa kaimiņienei, Grētai, piemēram. - Tādas ir tās ceptās zivis. - jauneklis noteica, pasmaidījis.
- Labu apetīti. - viņš pieklājīgi novēlēja jauniegūtajiem biedriem.

Tad jau viņš tiešāk pievērsās Grētai, nedaudz paliecies uz meitenes pusi, lai visi akurāt neklausītos, kas viņam sakāms.
- Ir gadījies būt šāda tipa krogos. Te galīgi nav tādas istabas, kur būtu divas istabas vai kas tāds. - viņš īsti nevarēja iedomāties, kāpēc Grētai būtu jāguļ uz grīdas, ja mēra kungs viņiem bija visai dāsni izdalījis naudu un lūk! Gultasvieta maksāja tikai četrus šiliņus. Tikpat cik meitenes iepirktie maizes krājumi. - Tā istaba būs mazs kambaris, kurā ir gulta un viena lāde.
Nevajag gulēt uz grīdas. Gan jau mēs vēl paspēsim izbaudīt neērtības gana. Vajag izmantot ērtības, kamēr tās ir pieejamas. - Renlijs bija beidzis savu pamācošo lekciju un pievērsās ēdienam.

Kad tuvumā parādījās kāds no brāļiem, jauneklis pasmaidīja. - Man vajadzēs istabu. - puisis izteica savu vēlmi un izvilka no kabatas zelta gabalu, lai norēķinātos gan par ēdienu, gan prasīto istabu.

[echo3]

Ronards noklausījās, ko Tomass piedāvā, un nolēma, ka pasūtījumā neko nemainīs. Nosalis viņš nebija, lai tēju (vai ko krietni stipāku) gribētu, tāpēc miestiņš būs labs. Krodziniekam kārtojot galdiņus, ieročnesējs pieraudzīja, lai mugursoma nemaisītos pa kājām, un drīz jau arī brokastis bija sagaidītas. Ronards ķērās pie ēšanas, vispirms gan noliekot ēdiena nesējam četrus šiliņus. Mēra dotie zelta gabali nebija iekrituši gluži tukšā makā. - Labu ēstgribu! - Viņš atsaucās Renlija novēlējumam, un tā īpaši runāties vairāk nebija noskaņots.

[Romija]

"Tomass," Grēta pavērās vidējā krodziniekā mazliet ilgāk nekā pieklātos. "Lai iet sula," meitene izlēma. "Bērzu," arī tas bija kaut kas neparasts. Kāpēc lai pie reizes nenobaudītu vēl kaut ko?

Kad Grētas priekšā tika nolikts šķīvis ar trīs pieklājīga izmēra asariem, meitene tos nopētīja, bet tā bija interese nevis aizdomas vai riebums. Viņa pagrozīja šķīvi, ielūkojās zivīm tukšajās acīs. Jā, pēc idejas viņa zināja, kādas ir zivis, bet tās parasti attēloja dzīvas. Arī uz izkārtnes tepat virs krogus durvīm. Šīs tomēr izskatījās nedaudz savādāk. Mazliet mazāk karaliski. Bet smarža joprojām vēdīja visai interesanta un kārdinoša. Apgriezusi šķīvi uz riņķi, piebāzusi degunu pie zivs, pabakstījusi tās sānus ar pirkstu, Grēta uzsmaidīja Renlijam par viņa paskaidrojumu. Jā, tādas laikam bija tās zivis. Tomēr bija grūti uzreiz saprast, no kura gala tam ķerties klāt, tāpēc Grēta vispirms pavēroja, kā to dara citi, un tad pamazām pati ķērās klāt — nolauza galvu, atdalīja spuras, pārdalīja ķermeni uz pusēm, lai vismaz lielo asaku var izņemt uzreiz, un tad pirmo reizi nogaršoja zivi. Tas patiesi bija kaut kas! Maigā asara gaļa izkusa uz mēles un atstāja nelielu asumiņu. Asakas, protams! Nācās ņemt palīgā pirkstus, lai no tām tiktu vaļā, bet pēc brīža jau nākamais kumoss ceļoja uz meitenes muti.

"Man garšo zivis," kad viņa bija apēdusi pusi no pirmā asara, Grēta paziņoja. "Tās ir garšīgas un nemaz nav skumjas," Viņa ķērās klāt otrai pusei, kad Renlijs pieliecās, lai izstāstītu par istabiņām. "Labi, lai iet man arī istaba," Grēta uzrunāja garām ejošo brāli. Šodiena bija karaliska, lai arī nāca miegs un vēders prasīja vēl, tāpēc viņa nekavējās turpināt tiesāt asarus, piedzerdama bērzu sulas. Arī tādas nebija dzertas, tomēr to skābums šķita pazīstams un kādreiz baudīts kas līdzīgs. Taču piņķerēt atmiņas mezglus, cenšoties to tagad atcerēties, Grētai bija slinkums. Viņai galvā bija zivis un doma par istabu. Savu istabu.

[Rouzijs]

Runājot par istabiņām. Talia pamāja ar galvu, ka viņai noteikti vajadzēs istabiņu.
- Laipnais, krodziniek, man vajadzēs istabiņu. - Meitene pasmaidīja un izteica savas vēlmes skaļi. Pašreiz viņas loks un bultu maks bija nolikts malā, jo kā gan viņa varētu sēdēt pie galdiņa nemēģinot kādam izbakstīt acis? Mednieces skatiens pārslīdēja pārējiem, viņi visi bija tik dažādi, tik interesanti. Bet vai šiem cilvēkiem varēja uzticēties? To nevarēja zināt. Varbūt, kāds bija alkatīgs, varbūt, kāds spēja nodot, tāpēc pašreiz Taliai neko par sevi negribējās atklāt. Iespējams, ka tad, kad viņi būs iepazinušies tuvāk. Vismaz pavadījuši kopā pāris dienas uz cietas zemes, kur kuģa klājs nešūpojas.

Bet, kad krodzinieks noteica, ka viņiem nav butes, Talia viegli noraidoši pamāja ar galvu. - Tad man, lūdzu, asari. Un bērzu sulu. - Tā bija viena no sulām, kura Taliai ļoti garšoja. Veselīga un svaiga, un ja nedaudz ieskābusi tā bija debešķīga.

Un kad ēdiens nonāca meitenes priekšā viņa jutās beidzot patiesi priecīga.
- Labu apetīti. - Arī medniece novēlēja un ķērās pie brokastīm.

[Andromeda]

Kamēr pārējie tikai pamazām tika pie ēdiena, Adorils savējo tiesu gandrīz jau bija apēdis. Patīkams siltums iegula kaulos un izmērcētās drānas šķita jau krietni pažuvušas. Tā vien prasījās atlaisties spilvenos un aizmigt kā nosistam. – Pieņemu, ka šodien mēs diez vai ko daudz iesāksim vai tomēr? – Adorils apjautājās, pieklusinādams savu vareno balsi un apēzdams pēdējo ceptā speķa šķēli. Izsalkums nu bija remdināts.

Vakardienas vētra un rīta saruna ar mēru šķita kā viens pūtiens un kārtīga un vienota rīcības plāna viņiem vēl nebija. Biedri gan jau bija tikpat noguruši kā viņš pats.

[Urdrunir]

Tomass cītīgi uzraudzīja, lai visi viņam samaksā sudrabu par istabām un katram nolika priekšā prāvu dzelzs atslēgu ar koka piekariņu un katram nosauca durvis otrajā stāvā,- trešās pa labi, trešās pa kreisi, ceturtās pa labi, ceturtās pa kreisi, un tā, kamēr visi bija tikuši pie atslēgas. Saulrietā parasti taisa ciet pilsētas vārtus, bet mēs savas ārdurvis aizbultējam ap pusnakti. Tad reizēm sanāk, ka mēs uzreiz nemaz nedzirdam, ka kāds ārā klauvējas. Starp citu, ja jums ir no ceļa mitras drēbes, mēs varam uz mūrīša pažāvēt. Krodzinieks paskaidroja un pagājās nostāk, lai apmeklētāji var pačalot savā nodabā. Arī Alfrēds atgriezās pie pavarda, vien zem deguna nomurmināja viegli aizvainotā tonī. Kādēļ, nez' manām zivtelēm jābūt skumjām?

Pie brokastīm neviens jaunos ļaudis netraucēja un viņi varēja ieturēties. Kas uzkāpa augšā apskatīt savu istabu, tas atrada pašauru kambarīti, kurā atradās gulta. Gultā ieklāts ar smaržīgu sienu pildīts maiss, uz kura gulēt, apklāts ar linu palagu un lupatu deķi. Mazāks maišelis spilvena vietā. Pie gultas lāde. Uz lādes vāka mutesbļoda, lai no rīta var nomazgāt muti. Maziņš lodziņš, ka kuru varēja samanīt ielu. Un pie griestiem piekārtas buntītes ar zālītēm, - liepziedu, piparmētru, pelašķu tējas un kaltēti garšaugi. Kambarīši izskatījās tīri un sakopti. Bet durvis bija ar kārtīgu, lai arī vienkāršu slēdzeni un bultu, ko aizšaut no iekšpuses.

Tikmēr krogus mieru lielajā istabā pārtrauca jauni krogus apmeklētāji. Pa durvīm ienāca divi vīri ādas bruņās ar dunci pie sāniem un škēpu rokā. Līdzīgi tiem, kas bija manīti stāvam netālu no mēra mājas. Sveiks, Tomas! Iepriecini mūs uz maiņas beigām. Atnes pa kausiņam! Viens no vīriem uzsauca krodziniekam. Abi bruņotie svešinieki garām ejot uzmeta nopietnu skatienu pie mazajiem galdiņiem sasēdušajai grupiņai un apmetās pie lielā kopgalda. Pavisam drīz vidējais brālis nolika abiem priekšā pa putojošam kausiņam.

[Romija]

"Es gribu izgulēties," diezgan nekautrīgi savu vajadzību paziņoja Grēta, noslaucīdama muti no nez kurienes izvilktā kabatas lakatā, kas bija nedaudz bālāks par viņas apģērbu - vai nu tik daudz reižu mazgāts vai vienkārši cits tonis. "Vismaz kādas stundas, savādāk vienā brīdī spēki pietrūks," lai arī tikko labi paēdusi, meitene nopietni piebilda. Tas noteikti neizklausījās kā necieņa maltītei. Viņas šķīvī atradās trīs rūpīgi apskrubinātas zivju galvas un astes, un zvaigznītē saliktas asakas.

Aizgājusi norēķināties par maltīti un istabu, Grēta bija paņēmusi vienu no dotajām atslēgām uz trešo istabu pa kreisi. "Tās bija gardākās zivis, ko es jebkad biju ēdusi," viņa ar lepnumu pilnīgi godīgi uzteica maltīti. Kurš no brāļiem tās bija pagatavojis, viņa gan nezināja. Atgriezusies pie galdiņa un atkal pārlikusi savu nesamo pār plecu, Grēta pārlaida skatienu pārējiem. "Ja nevienam nav iebildumu, es vēlos doties gulēt." To paziņojusi, viņa ar visām savām mantām kāpa augšā uz istabu.

Istaba... Tas bija tik savādi - apzināties, ka tev ir istaba. Anoki dzīvoja jurtās, kur labākajā gadījumā bija ar audumu aizsegts stūris, kaut gan biežāk visa ģimene dzīvoja bez tādas liekas dalīšanās. Bet te viņai būs sava istaba! Ar cietām, taisnām sienām, plakanu grīdu un gultu. Grēta bijīgi vēra izvēlētās istabas durvis, atklājot tās iekšpusi tikai pamazām. Un nekāda šaurība nespēja nomākt domas par savu istabu. Savu! Ar gultu, lādi un ūdensbļodu, ar zālīšu saišķiem zvaigžņu vietā. Un logu! Veselu logu viņai!

Grēta bija sastingusi durvīs, apbrīnojot savu istabu. Nogurums ar katru mirkli arvien uzstājīgāk ielija augumā, aicinot nākt dziļāk un nekavēties atvērto durvju ailē.

[Sindra]

- Šodiena ir tikko tikai sākusies, draugs. - Renlijs atteica uz Adorila jautājumu. Acīmredzot jauneklim nelikās saprātīgi nogulēt visu dienu. Vispār šo dienu izslēgt no saraksta, lai veltītu atpūtai. Renlijs vairāk vai mazāk bija radis, ka atpūta nāk pēc tam, kad esi kaut ko izdarījis. Un viņš vēl nejutās šajā dienā kaut ko nozīmīgu paveicis. Pārtikas uzņemšana neskaitījās.

Puiša skatiens pavadīja abus ienākušos sardzes vīrus, jo nekas cits, tie Renlija prāt, nevarēja būt.
Daudz neprātodams, puisis piecēlās un veikli izlavierējis starp galdiņiem, aizdevās pie atnācējiem.
- Labrīt, kungi. - Renlijs pasveicināja sardzes vīrus un pasmaidīja. Sēsties pie viņu galda gan viņš pagaidām nemēģināja.
- Ja nemaldos, jūs esat sardzes kapteiņa Olidū kunga vīri? - jaunekļa zaļo acu skatiens kavējās pie abiem miestiņa baudītājiem gaidot apstiprinājumu, ka viņam ir taisnība.
- Es nāku no Nortas. - viņš nosauca kādu pilsētu, kas atradās visai patālu no šīs vietas, taču, lai atkļūtu uz šejieni būtu jāšķērso jūra. - Es un mans draugs... - viņš pamāja Ronarda virzienā, jo no visiem biedriem tieši blondais jauneklis Renlijam likās vispiemērotākais pilsētas sardzes amatam. Viņš izskatījās pēc bruņinieka. - ... vēlamies stāties Olidū kunga dienestā. Man bija rekomendācijas vēstule no mūsu pilsētas sardzes kapteiņa Kafas kunga, taču, diemžēl... mūsu kuģis pagājušo nakt cieta vētrā un visas manas mantas nu jau dus Najas dzīļu pārziņā. - jaunekļa sejā bija parādījusies zināma skumju grimase.

- Vai jūs varat veltīt nedaudz sava laika, lai pastāstītu par dienestu un... nu, kas mani, mūs - īsi pašķielējis uz Ronarda pusi, Renlijs sevi palaboja - ... sagaida?
Un galu galā... kur es varētu sastapt pašu Olidū kungu? - jā, mājas kaut kur blakus cietumam. Tā mērs bija teicis. Bet mērs bija teicis, ka Olidū mēdzot arī būt ārpus pilsētas drošajiem mūriem.

Godīgi sakot, Renlijs pat nedaudz cerēja, ka kapteinis šobrīd neatrodas pilsētā. Pirmkārt, tas viņiem dotu vairāk iespēju aptaujāt viņa vīrus, un otrkārt, iespēja doties ārpus pilsētas nozīmēja tuvāku piekļūšanu Sarmata adeptiem.

[Rouzijs]

Talia samaksāja krodziniekam noteikto naudas summu un paņēma savas istabiņas atslēdziņu. Meitene nekrāpās, tāpat kā viņa samaksāja arī par brokastīm un visu ko pasūtīja, lai to nav jādara vēlāk. Labāk visu nomaksāt uzreiz nekā pēc tam iedzīvoties parādos.

Bet... gulēt? Tagad? Talias skatiens uz brīdi pievērsās Grētai un tad jau Adorilam, bet tad palūkojās uz blakus esošo Renliju, kura vārdu meitene pēkšņi nespēja atcerēties.
- Rendijam... nē.. Ren... - Sejā parādījās atvainošanās izteiksme. - Piedod, es neatceros tavu vārdu. Bet tev ir taisnība. Manuprāt, nevajag tagad iet gulēt. - Meitenei kā medniecei, patika celties līdz ar rīta gaismu un vakarā laicīgi iet gulēt. Protams, bija izņēmumi, kad viņa vārtījās pa gultu stundām ilgi. Un naktīs blandījās pa mežiem riņķī meklējot maģiskas dzīvnieku pēdas.

Bet izskatījās, ka Renlijam ir citi plāni, bet tikmēr Talias pirksti ķidāja asakas no zivīm, lai mutē cītīgi iebāztu gaļu. Viņa jutās labi, protams, miegs nedaudz nāca, bet tik daudz kā līdz vakaram viņa taču varēja paciesties. Noslaucījusi pirkstus salvetē, puselfu meitene pasmaidīja.
- Pateicos. - Viņas mājās pēc ēdienreizes bija pieņemts pateikties un tieši to, Talia izdarīja.

[echo3]

Ronards brokastoja bez steigas. Uz ienākušajiem sardzes vīriem viņš palūkojās, novērtēdams viņu bruņojumu, un bija pārliecināts, ka abi tieši tāpat novērtē viņu pašu. Tad ieročnesējs atkal pievērsās ēdienam, bet šo patīkamo nodarbi pārtrauca Renlija došanās parunāties ar atnācējiem.

Sadzirdot savu vārdu, Ronards pacēla galvu un ieklausījās, ko Renlijs saka. Tā kā viņš runāja pietiekoši skaļi, nekādas grūtības tas neradīja. Vien pie vārdiem "kas mūs sagaida" ieročnesējs pasmaidīja pie sevis. Randa karo - tātad karš sagaida. Ka Renlijs varētu vaicāt par tik ikdienišķām lietām kā dzīve kazarmās, sardzes dienests un tamlīdzīgi, puisis neiedomājās.

Ronards necēlās kājās un nekur negāja. Palika savā vietā un turpināja tukšot šķīvi un kausu.

[Romija]

Grētu neuztrauca tas, vai citi vēlas gulēt vai nē. Patiesībā šobrīd viņu neuztrauca pat tas, vai tur lejā kaut kas notiek. Viņai bija istaba! Beidzot iegājusi tajā iekšā un aizvērusi aiz sevis durvis, meitene nocēla no pleciem maizes saini un nelielo somu, kas viņai bija līdzi ceļā. Nekā daudz Grētai nebija, bet neko arī nevajadzēja.

Kādu brīdi pētījusi zālītes pie griestiem, meitene pamazām atraisīja jostu un novilka zābakus. Viņa rūpīgi notina galvas lakatu, atklājot garu, tumšu bizi. Lakats tika rūpīgi salocīts. Zem tumši sarkanajām drānām viņai bija gaišs, pagarš krekls, kas sniedzās līdz puslielam. Grētas kustības bija gurdenas, tomēr viņa vienalga nostājās mazā kambarīša brīvajā laukumā, pievēra acis, uz brīdi ieklausījās. Kāja klusi piesita tum-tum. Sajārs bija tepat un viņu sargās, par to zvaigžņu dejotāja bija pārliecināta. Tas bija ļoti īss rituāls, bet ar to pietika. Meitene apsēdās uz gultas malas un sajuta, cik patiesībā mīksts var būt salmu maišelis. Tas tā vien aicināja likties slīpi, bet vēl bija šis tas darāms.

Grēta attina maizes saini un izņēma burkānmaizes klaipu. Pacēlusi to pie deguna, viņa apmierināti ieelpoja gardo smaržu. No otras somas izvilkusi nelielu kabatas nazi, meitene sāka griezt lielo kukuli šķēlēs. Ar tik mazu nazīti to nebija vienkārši izdarīt, tāpēc šķēles sanāca nedaudz nelīdzenas, bet tas meiteni neuztrauca. Uz ceļiem uzklātais lakata stūris savāca visas drupačas. Kad puskukulis bija sagriezts šķēlēs, Grēta noklāja uz lādes gaišāko lakatu, kur visas šķēles sarindoja. Pārējā maize atkal nonāca paunā. Dzīvojot nomadu ciltī, nācās piedomāt pie dažādu produktu ērtas pārnēsāšanas un ilgas saglabāšanas. Maize labāk un ilgāk saglabājās sausa un cieta. Sausajā tuksneša gaisā sausiņus iegūt bija ātri, bet te viss bija savādāk. Tomēr Grēta cerēja, ka vismaz daļēji sakaltēt viņa paspēs.

Kad tas bija paveikts, meitene atpina bizi, ļaujot garajiem matiem kā melnam ūdenskritumam noslīgt pār pleciem. No savas ceļa somas viņa izvilka rakstainu segu, kas mēdza kalpot gan kā paklājiņš, gan sega atkarībā no situācijas. Aizbultējusi durvis no iekšpuses, meitene iekārtojās starp savu un šejienes segu uz salmu matrača. Plaksti bija smagi, bet vieta neierasta, tāpēc gluži uzreiz Grētai neizdevās aizmigt. Apkārtne skanēja savādāk nekā tuksnesis.

[Andromeda]

Adorils savu smago apmetni iedeva krodziniekam, lai pažāvē uz mūrīša. Bultu maks, lai arī mikls, tomēr no ādas, gan jau pārdzīvos.

Adorils jau nebija nekāds mīkstmiesis, ka nevarētu bez miega iztikt vēl kādu krietnu laiku, par dažiem citiem gan nevarēja būt tik drošs. Lūk, Grēta jau bija nolēmusi doties atpūsties.

Skaidrs kā dienā, ka bruņotie vīri bija no pilsētas sardzes. Viņš ātri vien noprata, kas Renlijam padomā un ātri nobeidza miestiņu. – Krodziniek, man vēl vienu miestiņu! Un vēl pa vienam šiem diviem kungiem uz mana rēķina! – Adorils atstāja mantas savā vietā, bet pats piemetās netālu abiem sargiem. Puisis, lai arī jauns sejā, izskatījās kā liels pinkains lācis. – Mans vārds ir Adorils Elroars Droversons. Vai ar vētru smaga nakts bij? Līdz manām ausīm nācis, ka Randa ir visai nemierīga zeme, vai tas tiesa? – Adorils ar nemierīgu, protams, nebija domājis vētras, bet gan Sarmanta neģēlības.

[Roviela]

- Kaut ko jau iesāksim, - Valdegars atsaucās, pateicīgi pamādams ar galvu Tomasam, kurš viņa priekšā nolika lielo atslēgu, kas noteikti bija domāta tam, lai aizmāršīgi apmeklētāji neaizietu ar visu atslēgu kabatā.

- Grasos aizstaigāt līdz Leksa templim, - viņš informēja pārējos. Tas bija svarīgi, kā ne? Ja nu pēc tam te vēl visi gulēs, kad priesteris atnāks, tad pāris stundiņas varētu arī pagulēt, citādi tāds gurdums pēc negulētās nakts, ka diezgan grūti koncentrēties kaut kam nopietnākam. Skaidrs, ka nākošajā naktī puisis negrasījās iet laukā no pilsētas, nē, tik drošs par sevi viņš nekādi nebija, un priekš kam?

Lieliski! Bija iespēja izžāvēt mantas, un Valdegars iegaumēja, ka to vajadzēs izmantot, kad viņš atgriezīsies no pastaigas. Vamzim un apmetnim derētu palikt sausākiem.

Patīkamās brokastis pamazām beidzās. Valdegars tās pabeidza, vērodams un klausīdamies, kā jaunais, aristokrātiskā paskata puisis mēģina iedabūt dienestā sevi un Ronardu. Vai arī, ja ne iedabūt, tad uzzināt jel ko par šo tēmu.
- Paldies par brokastīm, - priesteris cēlās no galda, paņēma savu nūju, somu un atslēgu, pa ceļam neuzkrītoši, bet rūpīgi nopētot sardzes vīrus pacenšoties notrāpīt brīdi, kad tie kaut ko atbild Renlijam, un kāpa augšā, kur savā istabā nolika liekās mantas.

Pēc tāda neilga laiciņa, Valdegars, mundri piesitot bruģim ar savu nūju, soļoja uz pilsētas centra pusi ar nodomu apmeklēt Leksa templi.

[Urdrunir]

Mēs esam pilsētas sardzes vīri. Tas, kurš iepriekš bija uzrunājis krodzinieku attrauca, bet pamāja, lai sākumā Renlijs un pēc tam arī Adorils droši sēžas blakus. Tomēr sarunās abi karavīri noteikti bija rezervētāki nekā maiznieks un krodzinieks, kuri atbraucējus vairāk vērtēja pēc maka biezuma nekā pēc uzticamības. No vēl viena kausa ar miestiņu vīri neatteicās, un Adorils dabūja noskaitīt tikai 2 sudraba šiliņus. Toties Tomass nolika visiem priekšā uz galda četrus māla traukus ar putojošu dzērienu.

Pati Randas pilsēta ir kārtībā. Apkārtnē iet grūtāk, bet mēs to stingri uzraugām.

Kapteinis vienmēr ir gatavs novērtēt spējīgus karotājus, bet viņš bieži grib runāt ar viņiem pats. Kā tu teici? Kā tevi sauc? Viens no sargiem noprasīja Renlijam, jo Adorils jau lepni bija noskaitījis visus savus grūti atminamos vārdus. Tev... Jums visiem būs jāiet pie kapteiņa. Viņš dzīvo mājā pie cietuma. Tur arī meklējiet! Dienests var būt dažāds. Ja tev paveicas, tevi norīkos pilsētā sargāt vārtus vai Sudraba fortu, vai doties apgaitā pa ielām. Tā ir samērā mierīga dzīve. Grūtāk, ja tev jāpatrulē uz ceļiem līdz ārējiem nocietinājumiem. Pavisam čābīgi, ja tu tiec ieskaitīts kādā fortā. Tad agrāk vai vēlāk tev reāli sanāks saķerties ar bandītiem vai Sarmata karavīriem. Alga ir 10 šiliņi mēnesī un ēdiens un gultasvieta kazarmās vai fortā par brīvu. Burvis parasti dabū 15 šiliņus, bet tos gandrīz vienmēr sūta uz fortiem. Var pieteikties par karaspēka sagādnieku. Tiem parasti maksā par padarīto, piemēram, sagādāto medījumu.

Tikmēr Tomass klusām piedejoja pie rīta viesiem un uzmanīgi apjautājās, vai viņiem nav vēl kādas vēlmes, ko viņš varētu izpildīt. Izskatījās, ka svešie ir naudīgi un būtu grēks palaist garām iespēju vēl nedaudz nopelnīt.

***

Kambarīši tā vien aijāja miegā, jo īpaši tādēļ, ka aiz logiem reizēm varēja dzirdēt vēja žūžošanu un pa kādam viļņu šļakstam. Tomēr ap dienas vidu pilsēta sāka palikt skaļa. Krogs atradās pie ostas vārtiem un pa to gāja zvejnieki, amatnieki un krāvēji. Leksa tornī nodunēja zvans. Zeļļi skaļi smējās uz ielas, izbaudot pāris nozagtas brīvības minūtes. Grētai acis noturēt ciet bija grūti.


***

Valdegars droši izlīda no miermīlīgā kroga un nonāca ieliņās, kuras atmiņā bija likušās taisnākas. Pagriezies ap vienu stūri un tad ap otru, priesteris neieraudzīja to laukumu, pie kura lepni slējās Leksa templis. Nācās prasīt ceļu vietējiem. Par laimi situācija izrādījās viegli labojama. Valdegars izrādās tikai vienu reizi bija sajaucis pagriezienus.

Leksa tempļa durvis bija vaļā un jauns tempļa kalpotājs šobrīd slaucīja pakāpienus pie ieejas, visus četrus. Četri bija dievam mīļš skaitlis, jo tas apzīmēja kārtību. Tempļa ēkai bija četri stūri. Sānu sienā bija četri logi. Pie altāra grozījās četri priesteri, kuri kaut ko savā starpā pārsprieda. Patiesībā tur bija 3 sievietes un tikai viens vīrietis priesteru pelēkajās drānās. Tieši vīrietis panācās pretī svešajam, kad pamanīja, ka Valdegars tuvojas tempļa ieejai.

Sveicināts, draugs! Lai katrs pagrieziens tevi noved pie mērķa! Mans vārds ir Brenans un es esmu šī tempļa priesteris. Kas tu esi un kā es tev varu līdzēt? Klusā, mierīgā balsī priesteris uzrunāja atnākušo ceļinieku.

[Roviela]

Šī pilsēta izrādījās juceklīgāka, nekā Valdegaram bija pirmīt šķitis, un virziena ielāgošana vien nepalīdzēja. Te gluži nebija tā, ka ieliņas būtu izveidotas tā, ka katras tās galā atradās kāda pilsētas svarīga celtne kā rādītājs, vai nu tas būtu templis ar torni, vai Rātsnams, vai kaut vai pilsētas vārtu nocietinājuma tornis.
Pēc laiciņa pavadīšanas ceļā un laipnas pilsētnieku palīdzības, viņš beigu beigās nonāca tur, kur bija vēlējies, proti, pie tempļa.

Uzlūkot tik pazīstamo tempļa ēku bija pavisam nomierinoši. Lai arī tieši šo templi Valdegars nekad nebija redzējis, tas bija templis Leksam, tātad zināmā mērā mājas.
- Sveicināts! - Valdegars atsaucās viņu uzrunājošajam priesterim Brenanam, nebļaustoties pa visu templi, bet tad, kad cienīgi bija pienācis tuvāk.
- Lai katrs mirklis nes mieru un kārtību! Mani sauc Valdegars, esmu Leksa priesteris no Kendenas, tikai šorīt ne bez dieva lielum lielas palīdzības nonācis šajā vietā, atnācu izteikt savu pateicību par veiksmīgu ceļojuma nobeigumu.

[echo3]

Klausoties, ko pilsētas sargi stāsta, Ronardam neradās nekāda vēlēšanās dienēt par 10 šiliņiem mēnesī. Tā noteikti bija ierindnieka alga. Būs jāpajautā sargiem vai, ja viņi nezinās, tad kapteinim, vai kādam no vienību priekšniekiem-bruņiniekiem nevajag ieročnesēju. Vienalga, vai te, Randā, vai fortos.

Brokastis bija apēstas, no Tomasa papildus piedāvājumiem Ronards atteicās, jo visa bija bijis gana. Ieročnesējs paņēma savu miestiņa kausu, piecēlās un aizgāja apsēsties blakus Renlijam. Ja jau tas bija viņu pieteicis kā iespējamo dienesta biedru. - Sveicināti. - Tagad vietējo sardzesvīru bruņojumu bija iespējams noskatīt tuvāk. Ieročnesējs labprāt būtu pajautājis, kāpēc abiem mugurā ādas bruņas, nevis kas saprātīgāks, bet tādus jautājumus karojošas pilsētvalsts karavīriem svešinieki neuzdod. Ja vien nav spiegi, protams. - Vai kādam no vienību komandieriem vai bruņiniekiem nevajag ieročnesēju, neesat dzirdējuši?

[Romija]

Grēta gulēja nekustīgi, ieelpoja zālīšu smaržu un klausījās apkārtnes skaņās. Šķita, ka arī pati ēka elpo. Tas gan bija pavisam savādāk nekā viņas mājās. Akmens celtne elpoja lēnām un pārdomāti, kamēr jurtas, kurās mita Anoki, bija daudz straujākas un pļāpīgākas. Kaut kur tālumā nograbēja, iečīkstējās kāds pakāpiens un nodipēja soļi, bet tie visi sajaucās vienā kopīgā skaņas kompozīcijā, kas reizē nāca no nekurienes un visurienes. Salmu matracis bija mīkstāks nekā varēja gaidīt, atmiņas par jūru spilgtākas, līdz Grēta vairs neizšķīra, kas ir īsts, bet kas — sapnis. Un nevajadzēja...

Viņa gāja pa ceļu, kam abās pusēs slējās akmens sienas. Tie bija akmens bluķi, kādus varēja sastapt attālākos rajonos Anoki apdzīvotajā teritorijā. Tikai šiem vietām bija logi. Un pamats zem kājām bija bruģis, kas ik pa brīdim gājējus sašūpoja viļņos. Grētai bija zudusi laika un telpas izjūta. Viņa gāja, tas bija skaidrs, bet tik pat labi varēja būt nogājusi veselu ceļa ciklu, ciklab paspērusi tikai dažus soļus. Apkārt bija cilvēki, bet ne viņas pazīstamie piecdesmit divi acu pāri. Tie bija sveši, kas sasaucās.

Veriga! Grēta domās uzrunāja Sajāru. Viņa bija pacēlusi rokas pret melni zvaigžņotām debesīm, lūgdama apstādināt bruģa viļņošanos un pateikt, kā iet tālāk. Veriga! viņa domās sauca pēc atbildes. "Veriga!" izskanēja balsī, un Grēta pati no tā satrūkās. Virs viņas zvaigžņu vietā bija sakaltusi zāle, apkārtne vēl mazliet līgojās, it kā kāds pa jokam būtu apmetis pasauli otrādi un viņu, zvaigžņu dejotāju, piespiedis pie debesīm un to mīkstajiem mākoņiem. Tikai pēc kāda brīža viņa aptvēra, kur patiesībā atrodas, bet dzirdētās balsis izrādījās nākam no ielas.

Pietraususies sēdus, Grēta izstaipījās. Gluži viss gurdums izgulēts nebija, tomēr meitene jutās nedaudz žirgtāka. Viņa apskatījās uz maizes rikām, apgrieza tās otrādi un piegāja pie lodziņa paskatīties, kas notiek ārā. Bija diena, par to nebija šaubu. Pēc gaismas spriežot, līdz vakaram vēl bija krietni laika, lai paspētu kaut ko izdarīt pirms atkal līst zem segas. Tomēr īpaši steigties meitene nevēlējās. Viņa apsēdās pie loga, vēroja ārā notiekošo un ar pirkstiem ķemmēja garās, melnās matu sprogas. Lēnām, ritmiski, gandrīz hipnotizējoši. Ritms bija Anoki būtība, kas turēja viņus pie dzīvības. Un Grēta bija no Anoki.

[Urdrunir]

Es nekad neesmu bijis Kendenā. Brenana balsī bija saklausāmas vieglas ilgas. Priesteris izskatījās gados vēl tīri jauns. Droši vien bija piedzimis un uzaudzis Randā, bet šejieniešiem laikam ceļojumi bija nesasniedzams luksuss. Hmm, tavs ceļš ir beidzies. Bet es manu, ka drīz ir jāsākas jaunam. Tev ir ļauts lūgties pie altāra, ja tāda ir tava vēlme, Valdegar. Ja tev ir citas vēlmes, tev iespējams labāk runāt ar tempļa virspriesterieni Saskiju. Vīrietis ar cieņu pielieca galvu, kad norādīja uz vecāka gadagājuma sievieti ar sudrabu matos un svētajā simbolā, kura šobrīd atvadījās no pārējām divām sievietēm un uzkrītoši klibodama pietuvojās koka solam un pasmagi uz tā atslīga. Virspriesterienes sejā uz brīdi atplaiksnīja sāpes. Viegli paklanījies Brenans atvadījās no Valdegara un aizslīdēja savās darīšanās.

***

Ieroču nesējs? Pilsētas sardzē visi nēsā ieročus! Nobolījās pilsētas sargs, kad Ronards pievienojās ar savu jautājumu. Viņa acīs vīdēja neizpratne un viņš pats aizmirsa noprasīt, kā īsti sauc jauno karot gribētāju. Bet otrs sargs viegli papurināja ar galvu, norādot, ka pirmais ir kļūdījies. Nē, šis puisietis saka, ka viņš staigā līdzi kādam lordam un palīdz viņam karot un piedalīties turnīros, cerībā, ka kādu dienu tas lords viņam ļaus iet tālāk vienam pašam. Vai ne? Otrs sargs laikam bija dzirdējis par ieroču nesēju ikdienu, bet jau tagad varēja manīt, ka Randā laikam tā nebija populāra parādība. Mēs esam pilsētnieki. Mums ir savi bagātie pilsoņi, bet viņi sevi nesauc par lordiem. Pilsētas sardzē neviens neiet par mācekli komandierim. No otras puses, ja tu par savu amatu esi izvēlējies ieroču vicināšanu, tad tu varētu ātri izkalpoties līdz seržantam. Vai varbūt pat leitnantam. Katrā gadījumā nekur citur kā sardzē tev nebūs tik daudz iespēju izmēģināt savus spēkus.

***

Grētas maize knapi bija paspējusi apostīt apkārtnes gaisu. Lai šķēles sakalstu, droši vien būs vajadzīgs krietns brīdis. Laikam nemaz tik ilgi viņa miegā nebija iegrimusi. Toties ērtības, kādas piedāvāja vienkāršs krogus kambarītis, ne tuvu nevarēja salīdzināt ar šausmām, kuras nācās piedzīvot uz jūras. Tas vien jau ļāva pat uz īsu brīdi atlaižoties gultā, ķermenī atgriezties darboties gribai.

[echo3]

Ronards iesmējās. - Nē, ieročnesēji nestaigā līdzi lordiem, vismaz ne tā, kā tu saki. Bet lai tas paliek. Uz Randas sardzes veselību! - Ronards pacēla savu kausu un izdzēra malku alus. Vai sargs maz apjēdz, ko ir paguvis jau pastāstīt? Mērs rūpējas par to, lai pilsētai nebūtu kartes, ko spiegi varētu nozagt, bet te sargi vienā mierā svešiniekam izstāsta visu par armijas uzbūvi! Ieročnesējs bija sapratis arī to, ka šeit runā par seržantiem, leitnantiem un, galu galā, kapteini. Tas atšķīrās no dalījuma bruņiniekos, kas vada vienības, pat ļoti lielas, līdz pat armijām, bet var arī paši būt apvienoti spēcīgās kaujas grupās un pakļauties pieredzējušākajam. Ieročnesējs pēc šejieniešu kara amatu ranga iznāk kā jaunākais leitnants, vai, teiksim, cilvēks, kurš pretendē uz leitnanta vietu.

Tad viņš tomēr pajautāja par bruņām (ja jau sargi tādi nepiesardzīgi izrādījušies), - Vai tie, kas fortos, arī lieto ādas bruņas? - Nu labi, te, pilsētā, laikam ar kaut ko tādu varētu pietikt, bet Ronards nekad tādām neuzticētos kaujā.

[Sindra]

- Es neteicu... - Renlijs mulsi pasmaidīja, kad sargs bija pārjautājis viņa vārdu. - Renlijs. - viņš stādījās priekšā.
Noklausījies sargu sakāmo, jauneklis drusku tā kā pieklusa apsmadzeņodams iegūto informāciju. Ar galvas mājienu pateicies Adorilam par alus kausu, Renlija ļāva sarunas pārņemt ieroču nesējam un klausījās, kas viņam tā kā vēl būtu ar sargiem runājams.

Lai arī Ronards, atšķirībā no Renlija, patiešām bija karotājs, neko diži vairāk viņš neuzzināja. Nekādi speciāli jautājumi, kuri varētu būt nākuši tieši no karotāja mutes. Jauneklis nedaudz vīlās, kad radās sajūta, ka ieroču nesējs patiesi ir ieinteresēts atrast darbu. Bet viņiem jau bija darbs. Mēra uzdotais darbs! Protams, ka viņš pats nestrādātu par desmit šiliņiem, nu, tas ir, par piecpadsmit šiliņiem mēnesī.
Bet, uz to varēja palūkoties no citas puses.
Viņam grasījās piemaksāt piecpadsmit šiliņus par iespēju sastapt Sarmata adeptus. Tas nebija slikti. Un piedevām! Nekā savādāk viņi netiks tuvāk klāt Olidū kungam, kā vien stājoties viņa dienestā.

- Skaidrs. Tātad jāuzmeklē Olidū kungs. - jauneklis pasmaidīja piemīlīgu smaidu. Būtu jau grasījies celties un doties, taču tad Renlijs atminējās, ka viņš taču izskatās pēc visai smalki tērpta jaunkundziņa. Tad jau no viņa puses varētu nākt arī kādi cacīgāki jautājumi. - A kā tur ir... - nedaudz samiedzis acis, puisis uzlūkoja runātīgāko no sardzes vīriem. - apstākļi kazarmās. Vai ir ērti? Un vai man būs gana daudz brīvdienu, kad varešu darīt ko vēlos? Vai ir kaut kas tāds, ko Olidū kungs uzskata, ka kareivjiem nebūtu jādara? Un kā viņš vispār pret jums izturas? Ar cieņu? Sapratni? - jādomā, ka viņi saprata... ja viņš ir kāda lorda dēlēns, tad gluži nebūs radis, ka kaut kādi sveši onkuļi uz galvas kāpj. Mazie lordēni bija tie, kas kāpa citiem uz galvas.

[Roviela]

- Kendenā ir jauki, - Valdegars pasmaidīja, un atkal smaids kā uz burvju mājienu uzreiz parādīja viņa īsto vecumu. - Tas tikai dieviem zināms, kādi ceļojumi mums katram lemti, - viņš uzmundrinoši piebilda.
- Pateicos par atļauju, draugs.

Valdegars paskatījās uz virspriesterienes pusi, arī reizē cieņā noliecot galvu, tad atvadījās no Brenana.
Tagad bija izvēle. Leksu pielūgt vispirms, vai vispirms lūkot runāt ar virspriesterieni, kuras redzami sāpīgās kustības aizskāra sirdi. Valdegars taču prata dziedēt. Nu, ne visu, un tomēr, ja jau prata, bija jāpiedāvā sava palīdzība. Lekss ir varens! Ne jau Valdegaram pašam novērtēt, vai dziedināšana izdosies vai nē.
Tā nospriedis, viņš paspēra tos pāris soļus tuvāk virspriesterienei un paklanījās tā, kā pienākas paklanīties tempļa virspriesterienei.

- Sveicināta, visucienījamā! Esmu Valdegars, Leksa priesteris no Kendenas, tikko šorīt ne bez dieva lielas palīdzības nonācis šeit, - šo patiesību netieši apstiprināja joprojām vēl vietām mitrais apmetnis, - Es protu dziedēt. Atvainojiet, bet manām acīm nepaslīdēja garām jūsu gaita un sirdij - sāpju izteiksme sejā. Ja ar Leksa palīdzību varu jums palīdzēt, atļaujiet man to.
Var jau būt, tā nebija gluži vārdi un valoda, kādā bija ieraduši runāt Randas ļaudis, bet Valdegars to nezināja, viņš centās, kā nu prata.

[Andromeda]

Adorils pacēla kausu līdzi Rondardam uz Randas veselību. Šķiet, runas par ieroču nesējiem nebija tās auglīgākās. To Adorils nomatīja no sargu atbildēm un Renlija pēkšņās temata maiņas. – Sak, kādi vēji no Sarmanta līnijām pūš? Vai kļūst ļaunāk? Spēki pietiek? – Puiša sejā parādījās patiesa ieinteresētība. – Olidū kungs noteikti ir ļoti aizņemts. Viņš šobrīd ir pilsētā vai vairāk uzturas kaut kur fortos? – Pēc sargu un mēra stāstītā varēja spriest, ka ārpus pilsētas tik viegli ļaudīm neklājās. Spēki nespēja nosegt visu vai arī... Adorils kļuva domīgs. Kā gan vēl Olidū kungam tikt tuvumā, ja ne stāties dienestā un tad pat nevarētu zināt, kur viņi tiktu norīkoti vai ielikti fortā vai aizdzīti uz pavisam citu pusi.