Mafgame, ~ Lomu spēle 2009 ~ [GM][ATD] Opcijas

[Mitrene]

Tātad laiks ir sākt.

Iesākšu ar dažiem noteikumiem, lai visiem tik tiešām ir skaidrs.

1. Mirušie nerunā (likums kas ļoti bieži tiek palaists garām reālajā spēlē) tātad ja tu esi miris tad muti ciet, šajā spēlē tu vairs nevari runāt.

2. Cienīsim savu un citu laiku, lai šīs spēles nevliktos mūžību informējam GM par ilgāku būšanu ofline (ilgāk nozīmē vairāk kā 3 dienas bez postošanas) ja kāds pazudīs ļoti ilgi bezvēsts prombūtnē GM patur tiesibas šī spēlētāja tēlam uztaisīt pašnāvību vai ko tamlīdzīgu.

3. Esam radoši! būtu garlaicīgi ja mēs visu laiku noziegumos apvainosim vienus un tos pašu vienu un to pašu iemeslu dēļ.

4. Neizpaužam nevienam pašam savu spēles lomu (mafija, civilais, ārsts, inspektros) to cenšamies neizdarīt ari netieši. tieši lomu nezināšanā ir šīs spēles sāls.

5. Abi GM pārrunājām un ieviesām jaunu tradīciju šai spēlei, tā kā tādas spēlētāju anketas īsti nebūs (būs vnk jāiepazīstina ar sevi ) tad tajā brīdī kad tu esi nogalināts tu dodies uz ATD
un izveido savam varonim kapakmeni, kurā norādi: vārdu, uzvārdu, iesauku, nodzīvoto raundu skaitu, nāves veidu, un kaut ko īpašu ko šis varonis būtu gribējis redzēt uz sava kapa.
tie spēlētāji kas uzvar spēlē, resp nenomirst, to izdara tad kad beidzas spēle pieņemot ka jūs visi nomirstat no vecuma. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

LAi labi spēlējas. Mitrene + Moriartijs



Šo rakstu rediģēja Mitrene: 24.11.2008 12:28

[Moriartijs]

Spēle NR 1

Pirmais raunds

Mēs visi esam atbraukuši uz vienu gotiska paskata muižu. Mēs šeit esam ieradušies, jo esam dzirdējuši ka onkulis Fredriko, jau vairs ilgi nedzīvos. Visiem mums rūp mantojums ko mēs saņemsim, bet ir dzirdētas baumas ka ir daži kas būtu pat ar mieru pasteidzināt Fredriko un viņa tuvāko radinieku nāvi, lai dabūtu visu sev.
Bet par laimi onkulis Frederiko jau ir sazvanījis policiju un tā ir atsūtījusi kādu slepeno aģentu inspektoru kas darbojas līdz ar mums visiem. Vēl Frederiko ir laicīgi sarunājis arī divus ārstus, lai tie palīdzētu gadījumā ja kas notiek.

Mēs visi esam ieradušies muižā. Iekārtojamies savā istabiņā. Tad lejā kalpone zvana zvaniņu lai aicinātu visus vakariņās. Tā kā mēs viens otru pārak labi nepazīstam vakariņu laikā arī iepazīstināsim ar sevi.

Iepazīstinot nosauc savu vārdu, nodarbošanos, radniecības pakāpi ar onkuli Frederiko (Esam radoši bet tajā pašā laikā arī tomēr loģiski bet visiem jābūt kaut kādai radniecības pakāpei), mīļāko atpūtas veidu.

Lai veicas pirmajā spēlē.

OOC: Es arī būšu viens no dalībniekiem

[Mitrene]

OOC Bet lai visiem būtu skaidrs ES būšu pirmās spēles GM Moriartijs šoreiz spēlēs un ielika tikai settingus šai spēlei.

Šo rakstu rediģēja Mitrene: 24.11.2008 12:32

[Mattiass]

Rafaēls ieradās ar melnu sedanu. Iekārtojies viņam paredzētajā istabā, viņš pēc zvaniņa arī nokāpa lejā, kur bija paredzēta visas lielās, nebūt ne tik sirsnīgās ģimenes pasēdēšana.

— Sveicināti, — viņš noskatīja pārējos klātesošos, — Sauciet mani par Rafaēlu.
No tālākā kļuva zināms, ka Rafaēls ir Frederiko otrās pakāpes brāļadēls, visai veiksmīgs uzņēmējs, un viņam patīk ceļot. Ja gadījumā onkuļa Frederiko nav uz vietas, tad apjautājas, kad viņu ir iespējams satikt.

[Kāds]

Teodors ieradies tuvākajā vilciena stacijā un kājām atnācis līdz lielajajai, nedaudz baisajai muižai, iekārtojās jumta istabiņā, izkrāva pusi no savām mantām un tad, izdzirējies zvaniņu skanam, nogāja lejā un piegājis pie galda iepazīstināja ar sevi: Sveiki, mani sauc Teodors Alveols, un es esmu Fredriko pusbrāļa mazdēls. Es šobrīd nodarbojos ar radiotehnikas labošanu, bet drīzumā esmu nolēmis uzsākt savu pārtikas veikala biznesu. Brīvo laiku man patīk pavadīt peldot ar laivu pa kādu skaistu ezeru kopā ar savu draudzeni, ar kuru domāju drīzumā precēties.
Tad, paņēmis ūdens glāzi, nedaudz no tās padzērās.

Šo rakstu rediģēja Kāds: 24.11.2008 16:57

[essy]

Kadija pie onkuļa Fredriko ieradās ar savu sudraboto Opel Astra Classic. Iekārtojusies viņai paredzētajā istabā, sieviete paspēja pat mirkli atpūsties pēc tālā ceļa, kad kalpone ar zvanu aicināja vakariņās.
Nokāpusi lejā, Kadija apsēdās pie vakariņu galda. Labvakar un labu apetīti! Esmu Kadija, Fredriko brāļameita. Viņa pastāstīja arī, ka strādā muzejā par arheoloģi - eģiptoloģi un ir tikko atgriezusies no ekspedīcijas. Kā atklājās, brīvajā laikā Kadija adīja.

[Kristīne Katrīna...]

Mārtiņš norija lielu kumosu vistas gaļas un lēnām nolika dakšiņu uz galda un teica: Labvakar, godātie kungi un cienījamās dāmas! Kā jau jūs redzat pēc mana ietārpa, esmu priesteris. Man ir sava draudze atālajā Lukinas pilsētā. Esmu Frederiko brālēns. un man viņš ir piešķīris to pagodinājumu novadīt pēcnāves misi viņam par godu, es ceru, ka tas nebūs visai drīz, bet tādas nu ir viņa vēlmes. Es atpūšos makšķerējot, tā var ļoti labi sakopot domas. Labu apetīti (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

[Elony]

Pīters ieradās uz sava motocikla, kā jau parasti, braucēja tērpā. Daudz mantu viņam nebija, tāpēc iekārtošanās notika ātri. Tā kā sākotnēji satikt savu dārgo radinieku nevarēja, Pīters pagulšņāja, līdz zvaniņš aicināja.
Pīters ieradās tērpies... teiksim vienkārši. Moto braucēja bikses un zābaki, mugurā melns krekliņš ar miroņgalvu. Viņš pats bija atlētisks blondīnis ar zilām acīm.

"Sveiki, mani sauc Pīters Reifsons. Frederika meitas Eloīzes dēls. Es ta kā būtu kaskadieris... lai gan drīzāk motociklu mehāniķis. Kas nu kuro reizi pagadās. Pašlaik... " viņš pasmīnēja. "Ceru, ka dārgais vectēvs pabalstīs sava pēcteča centienus dzīvē ko sasniegt materiāli. Un rādās, ka neesmu tāds viens..."

[mjurka]

Pie muižas vārtiem piebrauca dzeltens taksometrs un tā pasažiere sajūsmā noelsās. Muižiņa tā neko,viņa nodomāja, cik forši būtu šeit uzrīkot Helovīna ballīti.
Emerita tikko paspēja iegrūst kaktā čemodānu un uzvilkt savu mīļāko ietērpu- melnu pieguļošu, diezgan gotisku kleitu, kad atskanēja zvaniņš.
- "Sveicināti! Esmu Emerita Tvista, Frederiko māsas vedekla" viņa paziņoja ienākot vakariņu telpā. Apsēdusies tuvākajā brīvajā krēslā blakus kādam vīrietim viņa turpināja: "Esmu literatūras pasniedzēja universitātē."

Šo rakstu rediģēja mjurka: 24.11.2008 18:48

[Mitrene]

Frederiko sēdēja pie kamīna un pīpēja pīpi. blakus istabā viesi jau sāka vākties ap lielu sarkankoka galdu. uz galda dega sveces.

OOC tā kā šī nav klasiska lomu spēle bet mafgame tad es pārāk neaizraušos ar vietu aprakstiem, ja jums ko vajag radiet paši. taču lūdzu esam loģiski un domājam tā laika un vietas ietvaros kas mums ir doti, ja laiks speciāli nav dots tad tās ir mūsdienas. būtu dīvaini vidusalikos pēkšņi sākt šaudīties ar fāzer- lāzeriem

Šo rakstu rediģēja Mitrene: 24.11.2008 20:18

[Moriartijs]

Telpā ieskrēja nedaudz apskretis jauneklis un skaļi elpodams ievēlās krāslā - Ak, labvakar visiem. Uzmetis skatienu priesteim, viņš turpināja - Mans vārds ir Rinalds-Lotārs Kirils.

Iekrekšķinājies viņš piebilda - esmu attāls Frederika brālēna māsas meitas brālis. Pēc profesijas esmu profesiolāls kurpniekss. Šeit es strādāju ... atpūšos kā ... zirgu puiša puisis. Nu jā. Tas drīzāk kā hobijs, pēdējo piebilsot viņš iesmējās.

Nu un kā jums visiem iet?

Šo rakstu rediģēja Moriartijs: 24.11.2008 20:30

[Ļipa]

Ja vien tas būtu bijis iespējams, tad šis sirmais kungs uz muižu būtu braucis karietē. Patiesību sakot kariete jau gandrīz bija iegūta, tika kučieris pēdējā mirklī paziņoja, ka ir slims un iespējams sirmais vīrs saprata, ka nespēs samaksāt, jo vai gan citādi viņš šurp būtu braucis labi koptā žigulītī.

Uzkluburējis pa trepēm uz augšu, brīžiem atbalstoties uz spieķa, bet brīžiem turoties pie sienām, viņš bija devies izpakot savu bagāžu, kas sastāvēja no pašām nepieciešamākajām lietām. Nebija jau nekāda preilene, kas līdzi paņēmusi desmit čemodānus.

Dzirdot zvaniņu skaņu, viņš kaut ko nobubināja savās ūsās un tāpat kā rāpies augšup arī rāpās lejup.
Sveicināti!
Ieskanējās, dobja, komandēt radusi balss.
Esmu, Fredriko otrās pakāpes brālēns, Fredžinalds.
Piesitis spieķi pie durvīm tā, ka šķita tur paliks caurums, sirmais vīrs noziņoja.
Pensionārs.
Fredžinalds iesākumā bīdījās tā, lai apsēstos blakus Pīteram.
Ak, šī mūsdienu jaunatne!
Sirmgalvja skatiens izteica tieši šo domu, kad skatiena īpašnieks apsēdās citā vietā, protams, pie tā paša sarkankoka galda, kur sēdēja citi. Uz noskretušā jaunekļa jautājumu, viņš izlēma neatbildēt, protams, ka pēc kāda laika viņš varēja savas domas mainīt – galu galā vecums nenāk viens – dīvainības līdzi.

[Kāds]

Teodors apēda vistas gabaliņu un noprasīja Emeritai, kā viņa pavada brīvo laiku, tad noprasīja Rinaldam-Lotāram: Ko gan zirga puiša puisis darbā dara, vai vari kaut ko vairāk pastāstīt par savu darbu?

[Elony]

Pīters paskatījās uz priesteri un sarauca pieri.
"Es zinu, ka vectēvam ar veselību ir švaki, bet jau domāt par pēcnāves misi - vai tas nav pāragri? Galu galā, viņam nav vēzis, viņš nav pieklats gultai un ārsts nav vēl noteicis termiņu, kad šis mirs.
Kāpēc tā sakāt?"

[Moriartijs]

Ak, Rinalds-Lotārs pievērsās Teodoram, Nu... man gan liekas ka nosaukums jau visu izsaka - nu. Zirgu puiša puisis.... Hmm.

Nu, šī ir muiža. Te ir zirgi. Zirgus apkopj zirgu puisis. Es esmu zirgu puiša puisis. Hmm, viņš aizdomājās. Vai tas ir viss? Viss ko es šajā dzīvē sasniegšu?

Tad iesējies nodomāja - jā, vai tad vēl kaut ko vajag?

[Ļipa]

Klausoties stāstos par zirgu puiša puisi, sirmgalvis izvilka no iekškabatas savu pīpi.
Dāmām nav iebildumu?
Caururbjošu skatienu nopētījis abas lēdijas, kas nez kā bija iemaldījušās starp vīriem. Nē, patīkami, protams! Tik patīkami, ka vecais vīrs pat pasmaidīja.
Zirgu puiša puisis, tu saki...
Fredžinalds domīgi novilka.
Es atceros, ka man reiz bija zirgs un zirgu vajadzēja kopt, jā!
Te nu vēl neaizkurinātais pīpes kāts ieceļoja Fredžinalda mutē.
Vai, zirgu mēsli, tev, puiss, patīk?
Vecais vīrs nolēma iesaistīties diskusijā.

[Kāds]

Ak tā, Teodors noteica, tātad tu droši vien apkop pašu zirga puisi? Vai viņam ir grūti parūpēties pašam par sevi? Es jau nodomāju, ka tur kas ciešāks varētu veidoties?...
Tad Teodors piecēlās un piegāja pie vitrīnas ar traukiem un nopētīja palielu kristāla šķīvi.

[Moriartijs]

Ak, Rinalds-Lotārs bija ļoti apmulsis. Ak, pat nezinu ko teikt.

Šokā par notiekošo, Rinalds-Lotārs gribēja padzerties ūdeni taču neskatījās uz galda tādēļ viņš paņēma puķu vāzīti un izdzēra to.

Ikī, viņš iesucās saprasdams ko ir izdzēris, un paņēmis blakus esošo ūdens glāzi to iztukšoja sausu. Aik, viņš vēlreiz ieteicās,

Neiesaku mēģināt.

[Džūna]

Mateo bija kāfu laiku sēdējis dīvānā un vērojis apkārtējos, līdz beigu beigās nolēma ierunāties.
Labdien, klātesošie. Es esmu Mateo, Federiko jaunākās meitas vīrs. Oficiālo šis radniecības nosaukumu nav vērts piesaukt. Man pieder sva uzņēmumskaimiņu pilsētā un man ļoti patīk medības
Mateo paķēra tuvāk esošo glāzi un zidzēra vienā pa
nēmienā. Nav vērts domāt par to, kas tur iekšā. Galvenais ir matojums. Mantojumsssss

[washulis]

Uz telpas pusi, kur viis sēdēja un tērzēja, vēlās smagi soļi. Drīz durvīs parādījās kāda paveca sieviete, kurai mati jau sāka sirmot, bet vēl pēc skata sprigana. Lai arī jau ap sešdesmit.

Labdieniņ. Vai es kaut ko nokavēju? Ceru ka nē... Sieviete iesāka un nopētīja klātesušos.

Sieviete bija īsa ar bāliem, pelēcīgiem matiem, spoži baltām protēzēm, platu smaidu un kaut ko mugurā, kas līdzinājās lupatu lēveriem, kas izvilkti no skapja dziļākā stūra. Tas viss, līdz ar sievieti arī jocīgi oda. Uz acīm bija biezas brilles, kas lika acīm izskatīties milzīgām.

Kā jau dāma pienākas, pieklājības robežās nokavēt. Ja kas, mani sauc Dzintra. Dzintra Legzdiņa. Viņa žūžoja un aizklumpačja uz kādu tuvāko kreslu. Kā noprotu, tad te visi ir ieradušies par godu vecajam Frederiko. Ak šie laiki... Viņa pielika plaukstu pie pieres un sāka runāt, kas viņai ir raksturīgi - nekad neaizvērties:

Kad mēs bijām jauni. Mūsu pirmā tikšanās... Viņa sāka viltīgi smaidīt.

Radniecība man ar viņu ir tāda, ka es esmu viņa pirmā sieva! Viņa lepni paziņoja. Savu vecumu neteikšu, bet nodarbojos ar adīsānu un pīrāgu cepšanu. Vēl nedaudz par elektriķi, bet tie jau ir bērnības stiķi. Viņa lepni paziņoja, gaidot citu reakciju.

Šo rakstu rediģēja washulis: 24.11.2008 21:39

[mjurka]

Emerita domīgi apolūkoja sanākušos. Teodora jautājums atmodināja viņu no pārdomām.
"Man patīk pastaigāties pa mežu, reizēm mēģinu sacerēt dzejoļus. Diemžēl mans darbs aizņem gandrīz visu laiku, par laimi izdevās izkārtot veselu mēnesi atvaļinājuma."
Man iebildumu nav!-viņa pamāja Fredžinaldam, kurš grasījās uzsmēķēt, pie sevis nodomājot, ka pensijas gados jau vajadzētu atmest.

Šo rakstu rediģēja mjurka: 24.11.2008 21:43

[washulis]

Ak, dzeja. Ak tie laiki, kad es biju jauna. Dzejas vakari negaisa naktīs... Dzintra no jauna gremdējās atmiņās.

Viņa centās ignorēt, ka Frederiko pats arī te ir. Viņa palūkojās uz viņu ar nedaudz kritisku skatienu, lai arī runāja un jūsmoja par viņu. Pirms trīsdesmit gadiem viņš izskatījās labāk.

Varbūt kāds vēlās pīrādziņus? Man daži pagrābušies no vecā ķēķa skapīša, kur visi kārumi stāv. Viņa mīlīgi novaicāja citiem.

Šo rakstu rediģēja washulis: 24.11.2008 22:25

[Ļipa]

Acīm redzami Rinaldam-Lotāram bija īpaša izpratne, kas krietni vien atšķīrās no sirmā kunga priekšstatiem dzēriena sakarā.
Manā jaunībā...
Fredžinalds, nokāsējies iesāka, tomēr gudro pamācību, kas iespējams sekotu puķūdeņa sakarā, pārtrauca, dāmas atļauja uzsmēķēt.
Prieks, ka neliedzat man manu prieku!
Sirmgalvis labpatikā nočāpstināja pīpes kātu, tomēr pagaidām to neaizdedza.
Vācu ložmetējs ieradies...
Ieraugot veco kundzīti, kas sevi dēvēja par Dzintru, izpelnījās klusu purpulēšanu ūsās no Fredžinalda puses.
Kas gan jums liek strādāt!
Jautājums tika adresēts Emeritai. Bija acīm redzams, ka Fredžinalds bija radis, ka dāmas nestrādā. Savādāk diez vai viņā būtu tik daudz izbrīna.

[Džūna]

Es vēlos pīrādziņu Mateo ierunājās. Ēdiens nenāk par ļaunu nekādā gadījumā.

Un pārēji9e likās tikpat izsalkuši pēc mantojuma kā viņš. Labāk sapazīties ar kādu.

[washulis]

Nekautrējieties, nekautrējieties. Te visiem pietiks. Garšīgi, smaržīgi. Ar speķīti vai kāpostņiem. Var izvēlēties. Dzintra priecīgi nokadzināja un no nekurienes (jeb precīzāk no kankaru dzīlēm) izvilka mazu pītu groziņu, kurā bija pīrādziņi.

Cienājaties. Droši vien, ja te ir kārtīgs ķēķis, tad varēs ik pa laikam kādu lēveni izcept.

[Džūna]

ja te ir kārtīgs ķēķis? , Ma teo saglabāja nopietnu sejas izteiksmi un paņēma pīrādziņu.
Tas sievišķis te taisās ievākties, vai? viņš pie sevis sprieda.
Pateicos, kundze viņš sacīja. Jūs nudien glābjat cilvēkus no izsalkuma

[Ļipa]

Ik pa laikam uzcept?
Viena no tumšajām uzacīm parāvās gaisā.
Jūs domājat atlaist kalpotājus un cept pīrādziņus vai arī to, ka mēs te sēdēsim vismaz nedēļu?
Jā, labs jautājums. Cik tad ilgs laiks te būs jāpavada? Tas Fredžinaldu uztrauca kā reiz dēļ tās pašas pīpes, kas viņam tik ļoti smēķēja.
Bet no pīrādziņa es neatteiktos, gan, jā!
Paķēris vienu kā tāds jauns puišelis, viņš izņēma pīpes kātu no mutes, lai iekostos pīrāgā.
Gluži kā manas nelaiķes māmiņas cepti!
Viņš sajūsmā čāpstināja viens savu pīrādziņu iekšā.

[Bio]

"Nē, es nevaru šodien tikt uz sanāksmi. Esmu pilnīgi par to pārliecināts."

Klusums. Varēja dzirdēt kurpju papēžu atsitienus uz kāpnēm, kas liecināja, ka persona ar neapmierināto balss toni, ātri devās lejā pa tām uz telpu, kur jau pulcējās cilvēki.

"Tu mani dzirdēji. Atliec uz rītdienu. Vai labāk vispār atliec to uz nākamo mēnesi. Tā ir viņu pašu vaina, ja rodas kādas problēmas, lai zvana manam tēvam. Viss. Esmu pateicis visu, kas man sakāms. Nezvani man vairs."

Kurpju papēžu skaņa jau bija pietuvojusies istabai un durvīs, ar nokaitināta cilvēka sejas izteiksmi veroties rokās esošajā mobilajā telefonā, parādījās sieviete savos trīsdesmit, ģērbusies smalkā klasiskā vīriešu apģērbā, ļoti tuvu pie galvas pieglauztiem, līdz kakla līnijai gariem, melniem matiem. Ja nevarētu pamanīt sievietēm raksturīgās ķermeņa daļas, tīri labi varētu viņu noturēt arī par sievišķīga paskata vīrieti.

"Ak nē, es skatos, ka lielākā daļa ģimenes jau ir šeit. Atvainojos par savu muļķīgo kavēšanos, bet darbs pēdējās dienās ir bijis viens liels juceklis. Tā vien liekas, ka cilvēki to vien gaida, ka es izdarīšu visu viņu vietā."

Viņas balsī varēja dzirdēt smagu nopūtu. Viņa uzlika plaukstu sev uz sejas un caur pirkstiem apskatīja klātesošos. Varbūt viņas satraukums bija nevietā, jo izskatījās, ka ne viņa viena tikko kā būtu tikai ieradusies.

"Negribu iztraucēt jūsu našķošanos ar mīklas izstrādājumiem, bet atļaušos iestarpināt - mans vārds ir Loreto Rinda, Fredriko māsas meitas meita. Strādāju tēva modes uzņēmuma filiālē galvaspilsētā. Ah, sveicināta Emeritas tant! Mana māte par jums un manu tēvoci ir daudz laba stāstījusi."

Loreta viegli pamāja, starp cilvēkiem esošajai, Emeritai Tvistai un viegli pasmaidīja, nenovērsdama acis no viņas matiem.

[Moriartijs]

Ar kāpostiņiem? Jak, Rinalds-Lotārs ievaidējās, taču klusi klusi. Ka tik neviens nedzird.

Apskatījis telpu, viņš redzēja visdažādākos radu gabalus - katrs no šiem vēlas mantojumu vai ne? Hehē.

Apēdis divus pīrādziņus ar gaļu viņš teica, Ak, garšīgi. Paldies.

Izdzēris vēl vienu glāzi ūdens, un neatrasdams vēlmi pēc kā stiprāka - bet tas ir jālabo! - Rinalds-Lotārs atrada uz galda nevienam nepiederošu biezpiena batoniņu un to apēda.

Apetīte tūlīt pat uzradās - tādēļ viņš sev ielēja labu porciju skotu viskija un priecīgs par notiekošo, to arī izdzēra.

[washulis]

Atlaist kalpotājus? Jūs ko? Nē... Viņa sāka smieties.

Vienkārši es labprāt piepalīdzētu. Un ievākties arīdzan nē. Vienkārši man gadās tā, ka es kaut ko mūždien azimirstu, pie kāda atbraucot ciemos. Tad braucu atpakaļ kādas piecas reizes, lai paņemtu visas mantas, kas parasti nogrūžas nez kur. Un kāpēc gan neuztaisīt kādu pīrādziņu? Es, protams ceru, ka šejienes saimniekas par to nekas nebūtu pretī...

Bet savu monoligu izjauca vēl kāds, kas ieradās. Labi, ka neesmu pēdējā.

[NaEoS_oWn-08]

Renaldo bija jau paguvis savākties, bet izdzirdējis zvaniņu vēl mēģināja sevi uzspost, kā jau tas viņam bija ierasts. Viņšsakārtoja visas negludās vietas uzvalkā, nolaizīja pirkstu, noglauda savas īsās ūsas un kāpa lejā. Durvju rokturi bija drusku grūti atvērt, bet ar smagu rokas kustību tas izdevās.

Viņš turpināja kāpšanu, eleganti un graciozi, kā jau viņam pienācās, atbilstoši savam darbam un stāvoklim sabiedrībā. Viņš pienāca pie sarkankoka galda, asi paņēma krēslu un apsēdās, gaidot kad tiks runāts. Tā, kā viņš bija drusku uztraucies, viņš sākumā nesasveicinājās.

Pēc brīža viņs to saprata un piecēlās, paklanīdamies Fredriko. Sveiki. Tad viņš pagriezās pret pārejiem un lēnām, skaidri izšķirot vārdus noteica: Ja kāds to nezin, es esmu Fredriko radinieks, ļoti tāls, tik ka es pats esmu aizmirsis cik tāls. Es ļoti ceru, ka jūs visi piedosiet ma par šo aizmāršību. Viņš paklanījās vēlreiz un apsēdās bez liela būkšķa, klusi un mierīgi.

[Moriartijs]

Kā viņu sauca? Rinalds-Lotārs domāja skatoties uz jaunpienācēju. Kaut kādā interesantā vārdā... Hmm, Laimiņš varbūt?

Nē, nē... paga, Renaldo! Bet kādēļ tas liekas tik pazīstami? Uzmetis skatienu jau tukšajai glāzei, Rinalds-Lotārs pēkšņi saprata - Ak, jā, es esmu Rinalds bet viņs Renaldo...

Dīvaini, dīvaini, viņš nodomāja un ielēja vēl vienu viskiju.

[washulis]

Renaldo. Kāds jauks vārds. Pīrādziņu negribi? vecā Dzintra ievaicājās un burtiksi iegrūda atlikusājiem savu cepto prieciņu. Varbūt neapzināti, bet Rinaldam - Lotāram tika ar kāpostiņiem, un tad vecā kundze nosēdās krēslā, kaut ko bubinot par reimatismu.

Ak, kad es biju jauna, tad es varēju sprinģot pa pļavām un mežiem. Bez mitas un tad tikai pašā novakarē atgriezties mājās, jo bieži lika mizot tupeņus vai govis slaukt. Njā... tāda dzīve laukos bija. Viņa sāka kaut ko muldēt, nemaz neinteresējoties, vai kāds klausās.

[Džūna]

Un atkal sākās... Mateo klusi nopūtās. Viņam nekad nebija gājušas pie sirds vecu sievu pļāpas par jaunības dienām.

Rinald, esi tik jauks un ielej man arī kādu viskiju Mateo sacīja, pievērsies radagabalam lai kaut cik novērstu domas no pīrādziņu dāmas pļāpām.

[Moriartijs]

Ar lielāko prieku, Rinalds-Lorārs noteica un pievilcis pudeli tuvāk sev patstāvīgai lietošanai, ielēja arī Mateo jaunā glāzē lielisko dzērienu.

Nu kašķējas jau tiklīdz ieraudzījušas viena otru. Nevar vienkārši piedzerties? viņš jautāja reizē ieliedams sev vēl vienu glāzi.

Šo rakstu rediģēja Moriartijs: 25.11.2008 00:18

[Ļipa]

Sievietēm vispār nebūtu jāstrādā!
Fredžinalds to teica sievietei, kas sevi nodēvēja par Loreto Rindu.
Ja, viņas strādā tad sāk izskatīties pēc vīrišķiem...
Stimgrais skatiens nomērīja aizņemtās sievietes tērpu no galvas līdz kājām.
Sirmās kundzes pļāpāšana brīžiem šķita baisa. Jaunas meitenes šai ziņā bija daudz sakarīgākas.
Kungs, bet to jūs droši zināt, ka tiešām esat Frederiko radinieks?
Likās mazliet savādi aizmirst savu radniecības pakāpi. Visu, ko var aizmirst, bet nu to. Piedevām Renaldo bija aizmirsis nosaukt savu vārdu.
Vecums..
Laikam jau šoreiz Renaldo, ne Fredžinalda.
Vai tiešām tu domā, ka es zinu visus vārdus?
Vecais vīrs Ronmdaldo savu jautājumu adresēja vien domās, jo no otras puses, vārdi dažkārt ir mazsvarīgi.
Toties Dzintra gan zināja Renaldo vārdu. Lieliski. Labi, ka sirmais kungs savu jautājumu bija atstājis vien pārdomām.

[essy]

Ak, es patiešām pacienātos ar pīrādziņu, ja jau visi klātesošie tos tā slavē, beidzot ierunājās arī Kadija un pasniedzās pēc pīrādziņa. Pagaršojusi to, sieviete sāka plati smaidīt:Dzintras kundze, Jums viennozīmīgi IR talants!
Ar vienu ausi klausīdamās stāstus par zirgu puiša puisi, Kadija pamanīja, ka telpā ieradusies vēl kāda sieviete. Tas nu ir noteikti, kā divreiz divi - es viņas pakļautībā strādāt negribētu.
Pievērsusies Fredžinaldam, jaunā sieviete uzmeta dzirkstošu skatienu viņam: Fredžinald, vai drīkstu pagaršot jūsu pīpi?

[Elony]

Pīters mazāk ēda, bet vairāk dzēra.
Daudz.
Ar labpatiku.
Skatiens kļuva miglaināks, smaids platāks un muļķīgāks.
"Zināt, ļaudis... mēs te visi esam radinieki... bet es te tā skatos, ka no jums visiem tas tuvākais radinieks dārgajam opitim Fredim būšu es... un ja tā, tad ko jūs visi šeit darāt? A?"
Jaunais vīrietis sāka runāt pamuļķīgāk.

[Mitrene]

Frederiko nopriecājies ka visi atnākuši iztīrīja pīpi, piecēlās kājās, saskaloja viskija glāzē esošo viskiju un izdzēra.

tad viņš devās jau uz galda pusi, līdz piepeši satvēra kaklu un sāka smakt, piepūtās, palika zils, un nokrita gar zemi. pēdējie vārdi vārdi ko viņš paspēja vēl pateikt bija Es zināju ka tu ieradīsies, pēc manas naudas... kā vienmēr...

Viesi nebija ievērojuši ka ārā aiz loga bija sākusies nopietna vētra tā kā par Frederiko vešanu uz slimnīcu nevarēja būt ne domas. arī telefona vadi bija norauti.

pieejot tuvāk uz viskija glāzes kāds pamanīja balta pulverīša pēdas. tātad skaidrs Frederiko nemira dabīga nāvē, kāds viņu bija noindējis. tikai kurš???

pirmais raunds tuvojas beigām tādēļ visi kam (ar to es domāju ārstus, inspektoru un mafijas) ir kas jāatsūta man izdariet to caur PZ

Šo rakstu rediģēja Mitrene: 25.11.2008 12:11

[Moriartijs]

Ārprāc! RInalds-Lotārs iesaucās. Ak, dārgo radiniek....

Pametis skatienu apkārt viņš pamanīja Dzintru un samiedza acis. Te neviena cita bez mums nav! Viens no mums ir slepkava! Es zinu... zinu ... zinu.

Viņš izklausījās jucis, taču tas varēja būt arī alkohols runājam. Vēl reiz paskatījies uz Dzintru, viņš teica, Tu!

[essy]

Kadija ķēra pie sirds un taisījās ģīpt. Ak dies'! Slepkavība!
K-kas? K-kāpēc? K-kā? viņa izstostīja. Nespēdama parunāt, jaunā sieviete tikai plātīja muti aiz šoka. Bet pirksts apsūdzoši cēlās uz Rinalda pusi. Tu!

[Džūna]

Mateo stāvēja malā, nolūkojās uz grīdas guļošajā Federiko, tad uz radinieku sacelto traci. Vājprāts. Visi kaut ko bezjēgā kliedz.
Mateo nespēja padomāt.

[Moriartijs]

Es??? Rinalds-Lotārs iesaucās Kadijas virzienā,

Tu! Un Tu, viņš norādīja atkal uz Dzintru. Tā ir sazvērestība! Es zinu! Zinu! RL jau šķita nojūdzies. Es tas nekādi nevarēju būt! Es visu laiku biju te...

Bet, tu! Kadija - tāds zināms uzvārds vai ne? Tev gadījumā nav ĀRSTA licence? Ko? Noteiki iebēri nabaga Radiniekam kaut ko glāzē! Kas tas bija? Arsēns?

[Ļipa]

Manu pīpi?
Šis jautājums no Kadijas puses veco vīru izbrīnīja. Pašūpojis rokās savu pīpi viņš domīgi uzlūkoja Kadiju.
Kur tā pasaule iet…
Vai jums nav c hepatīts vai tamlīdzīgas slimības?
Tas bija svarīgs jautājums, jo nedod Dievs tagad saslimt ar, ko lipīgu. Bija jābūt šeit.
Tiesa gan ienākot Frederiko pīpes kāts un meitēns, kas to vēlējās nogaršot, ar visām viņas slimībām, aizbīdījās dibenplānā.
Fridženalds pieslējās kājās un aizklunkurēja līdz savam senajam rada gabalam.
Sevišķi dzīvs neizskatās…
Vecais vīrs savu pīpes kātu iebāza tur no kurienes tas nācis. Nebija laiks dūma uzvilkšanai.
Varbūt jāzvana ātrajiem?
Fridženalds centās ieraudzīt kādu, kas neceltu nenormāli lielu brēku. Pašam, protams, arī sirds gatavojās vai pa muti lēkt laukā, tomēr, tomēr, veselajam saprātam ir jābūt!
Un neceliet nu tādu brēku. Paliksiet vēl kurli!
Sirmgalvis iesaucās savā labi nostādītajā, komandēt radušajā balsī.
Man drīkst būt bail no spokiem?
Prātā pazibēja bezgala muļķīgi neiederīga doma.

[essy]

Es - ā-ārste? Kadija izbrīnīta stostījās. Kopš skolas beigšanas man nav nekādas saistības ar ķīmiju, kur nu vēl ar medicīnu.
Un pats? Kāpēc tik daudz lieto dzērienus? Aiz uztraukuma, ka tikai kāds tevi neatklāj, slāpst? Un viltība pazibēja Kadijas acīs.

[Moriartijs]

Ak, tā? Ķīmjas nav bijusi kopš skolas laikiem? Tu taču esi arheoloģe! Tev IR darīšana ar ķīmiju! Ahā, pieķēru tevi! Rinalds-Lotārs iesaucās.

Tad aizdomājās ... Arheoloģe? Tev patīk apraktas lietiņas? Tu noteikti vēlies aprakt arī Frederiku! Es zinu! Zinu.. zinu ... zinu, viņš skandēja. Tu taču esi tik tuvos rados dārgajam nelaiķim, ka esi otrā rindā uz mantojumu! Es zinu ka tā esi Tu!

Te viņš pameta skatienu uz Mateo un Pīteru, kuri bija vistuvākie radinieki un samiedza acis, Lai gan...

Šo rakstu rediģēja Moriartijs: 25.11.2008 14:41

[essy]

Dārgo radgabal, es ar ķīmiskām lietām nedaros. To dara citi. Es tikai roku laukā. Kadija pasmaidīja. Vēlies atsauksmes no mana profesora?

Tā, un Dzintra. Vai tikai pīrādziņos nav kādas neatļautas sastāvdaļas, ko?

[Ļipa]

Doma par neatļautām sastāvdaļām likās baisa un lika noskurināties. Labprāt viņš paņemtu un ko izdzertu.
Kas par gaļiņu ir tajos pīrādziņos?
Nevilšus paspruka jautājums, kuru visticamāk vispārējā kliegšanas un vienam otru apvainošanas tirādē, diez vai kāds pamanīs, bet mēģināts jau nav zaudēts.
Hei, puis, nāc labāk, palūkā, vai Frederiko vēl ir dzīvs! Man stīva mugura, es nevaru!
Fridženaldam tomēr vairāk rūpēja uz zemes guļošais.

[Bio]

"N-nomierinieties, cilvēki. Noteikti... To mēs tā... Tā mēs to neatrisināsim..."

Loreta pa pusei runājot ar radiem, pa pusei pievērsusies mobilā telefona taustiņiem, strauji spieda kādu numuru. Balss raustījās, jo ikdienā jau cilvēki nemēdz tikt noslepkavoti viņas klātbūtnē visu acu priekšā, un šī noteikti bija slepkavība, tas ir mazliet šokējoši. Viņa pielika mobilo pie auss, bet pēc mirkļa to nolaida jau gar sāniem, atsakot zvanu, paskatoties uz loga pusi.

"Ātros nevar sazvanīt, nav signāla. Varbūt vētras dēļ, pēc... pēc brīža būs jāpamēģina vēl reizi."

Loreta atspieda divus pirkstus pret savu pieri un pievēra acis. Mieru, mieru, mieru. Neizskatījās, ka Fredriko, ka viņā vēl būtu kādas dzīvības pazīmes. Viņš patiešām izskatījās miris. Tas protams bija tikai spriedums no malas.

"Tas jau bija gaidāms. Es vēlētos cerēt, ka neviens no klātesošajiem neko nav darījis, bet Fredriko onkuļa vārdi noteikti liecina, ka viens no jums tomēr ir vainīgs pie šī atgadījuma. Tas ir briesmīgi, paši savu radinieku. Kādas briesmīgas manieres."

Tas gan bija vairāk pie sevis runāts, bet pietiekami skaļi, lai izpaustu savas domas arī citiem klātesošajiem. Noņemot pirkstus no pieres viņa pagāja tuvāk zemē guļošajam. Un varbūt tomēr viņš ir dzīvs.

[Mattiass]

Visbeidzot, piecēlās Rafaēls. Viņš pat nebija dabūjis parunāt ar Frederiko — jamais bija pārāk ātri izlaidis garu. Tagad būtu jāpadomā par bērēm. Un vēl par šo to.
— Dārgie radinieki, — redzot šādu strīdēšanos un savstarpēju rādīšanu ar pirkstiem, negribējās viņus saukt ne par dārgiem, ne arī, pieksaīgi ņemot, par radiniekiem.
— Ja jau slepkava ir te, tad jau mēs varētu dažu labu filmu labākajās tradīcijās tagad pieprasīt kalpotājiem, lai noslēdz visas izejas no mājas un izmet atslēgas pa logu. Vispirms, protams, atstājot aiz durvīm zirgu puisi, lai zirgi nenosprāgtu badā un būtu kam vēlāk iznest līķus, — Rafaēls smīnēdams drūmi pajokoja.

[Kāds]

Kāds pie onkuļa Frederiko nāves noteikti ir vainojams, ceru ka viņš nepaliks nesodīts. Teodors nodomāja un sadrūmis piecēlās no krēsla.
Tad asi pagrūda Pīteru līdz viņš atdūrās pret sienu, tad sāka izpaust savu nepatiku pret viņu: Tas noteikti biji tu, tu tik slēpies aiz savas ticības, bet patiesībā tu pamatīgi grēko, kurš gan spētu pretoties mācītājam un nedot viņam indi, ja viņš to lūgtu, lai apkarotu kaitēkļus baznīcā.

Šo rakstu rediģēja Kāds: 25.11.2008 17:15

[Elony]

Pīters kādu brīdi sēdēja pārsteigumā. Nekusējās, tikai grozīja galvu. Tad piegāja pie mirušā un paskatījās uz glāzi. Pulverīti nevarēja nepamanīt.
"Kādi pīrādziņi, ja... ja vectēvu tiešām kāds nogalināja, tad laikam ar dzērienu. Un kas to izdarīja..."
Pīters skatījās uz ēdiena galdu.
"Tagad nevarēs ēst, lai nesaindētos... un ja tas viss ir naudas dēļ... tad vectēvs var nebūt vienīgais..."
Pīters pamanīja Rinalda skatienu.
"Es negribētu palitk viens ne uz mirkli. Un visiem labāk būt kopā, drošāk. Pagaidīsim, līdz atkal būs sakari ar ārpasauli un izsauksim polciju, labi?
Rafael, jums tas varbūt liekas interesanti, bet man negribas ieslēgties un tēlot detektīvus. Nevaram vienkārši pasēdēt un pagaidīt, līdz varēsim zisaukt policiju?"

[NaEoS_oWn-08]

Renaldo jau grasījās ieslīgt sarunā ar kādu no cilvēkiem, atstājoties no biznesa etiķetes, bet redzēja naudasmaisu raustāmies, un galu galā, pēc izskata, atstiepjot kājas. Viņš nesakarīgi pamāja ar galvu, ūsām noraustoties. Tad viņš ar aizdomu pilnu seju paskatījās uz katru no atnākušajiem, ar skatienu, kas varētu izdedzināt caurumu titānā.

Viņš pievērsās Rafaēlam, drusku paskatoties uz viņu, un sinhroni ar viņu piecēlās, atspiežoties pret raupjā koka galda virsmu.Renaldo gribēja kaut ko teikt, noklepojās, un brīdi padomājis, lēnām novilka.Es domāju ka mums nevajadzētu kādu vainot, tikpat labi cik katrs no mums var būt slepkava, ar būt arī darbinieki. Man liekas, ka mums vajadzētu pagaidīt policiju, lai tā apskatās un pēc tam nospriež ko un kā.

Rafaēlam atkal pievērsies, viņš turpināja: Es nedomāju ka vajadzētu te sēdēt, līdz nomirsim, ir mūsdienas. Neviens līdzeklis nekad nav ilgi darbojies. Tad viņš atsēdās atpakaļ savā vietā, skatīdamies, kādu iespaidu būs atstājusi viņa runa.

[essy]

Burrrrkš... Tas bija Kadijas vēders. Viņa jau tā nebija tikusi pie pusdienām. Un nu arī vakariņas gāja gar degunu. Ja nu neveicas, tad neveicas!
Tāda loģiska spriešana, kas atskanēja no Pītera puses, Kadijai lika kļūt aizdomīgai. Tā, un kā tu zini, ka sakari būs tik drīz? Mēs taču varam aiz bada un slāpēm nomirt! Un kā tu vari būt tik mierīgs un nosvērts šādā brīdī?

[Mattiass]

— Dzirdēju, ka policija jau esot šeit, — Rafaēls tikai noteica.

— Un vipār. To ieslēgšanos es nebiju domājis tik nopietni. Bet vienam otru gan vajadzētu pieskatīt.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 25.11.2008 18:35

[Ļipa]

Te ir policija?
Atskanēja krekšķoši smiekli.
Lieliski, lieliski!
Šķiet veco vīru tāds sižeta pavērsiens bezgala apmierināja.
Varbūt šeit ir arī kāds ārsts?
Tas pašlaik šķita simtiem reižu svarīgāk.
Un badā, tu meitiņ, nemirsi! Neesi jau kurmis, kas ilgāk par 12 stundām bez ēšanas nevar!

Šo rakstu rediģēja Ļipa: 25.11.2008 20:22

[Kristīne Katrīna...]

Priesteris pārmeta krustu par visu vājprātu, kas notiek...

[Mitrene]

pulkstenis jau bija deviņi, tā kā visi bija ļoti saguruši visi devās gulēt. katrs devās uz savu istabiņu kur bija iekārtojies un ieslēdzās, drošs paliek drošs. pamazām visa māja ieslīga tumsā, un visi bija aizmiguši, tomēr ik pa brīdim kaut kur atskanēja pa troksnim. nevarētu teikt ka visi viesi gulētu saldā un ciešā bērna miegā.

Pirmā raunda beigas

OTRAIS RAUNDS

Pulkstens divpadsmitos atkanēja blīkšķis un kliedziens. bija dzirdami soļi kas aizskrēja pa koridoru. tad vēl un vēl soļi. Visi lēnām modās un cēlās skatīties kas īsti ir noticis, no mutes mutē kopīgi saliekot kopā stāstu bija sanācis ka mazliet pirms divpadsmitiem, viens no mafijas bija devies uz istabiņu, kur dzīvoja kāds no viesiem. vēl nebija skaidrs kurš tieši. un šis viesis bija izgrūsts pa balkonu, lejā pārsitot galvu un lēnām noasiņojot.

izdzirdējis troksni inspektors skrēja aizstāvēt mafijas upuri un sašāva kādu personu.

Ārsti izdzirdējuši troksni devās palīgā nabaga upuriem, bet nonāca nepareizajās istabiņās un sniedza neatliekamo medicīnisko palīdzību tiem kam tā nebija vajadzīga. viens no ārstiem savā istabiņā atpakaļ nonāca veiksmīgi, otrs ārsts patrāpījās ceļā inspektora lodei un no gūtajiem ievainojumiem mira.

Diemžēl uzņēmēja Mateo (kas bija ārsts) vairs nav starp dzīvajiem. Lai viņam vieglas smiltis.

Kad visi bija atkal savākušies viesistabā atklājās ka nav divu cilvēku. nupat jau pieminētais Mateo un otrs kas nebija ieradies bija Fredriko otrās pakāpes brāļa dēls- Rafaēls. (Rafaēls bija civilais)

Kurš bija turējis ļaunu prātu uz Rafaēlu? un kāpēc Inspektors sašāva Ārstu? Bija vēl daudz nenoskaidrotu lietu.

bet no pratināšanas protokoliem bija noskaidrojušās vairākas interesantas lietas, pāris skeleti skapī. un izrādās nevienam no visiem viesiem nebija pilnīgi tīrs, visi bija kaut ko mēģinājuši slēpt no pārējo acīm.

Bija noskaidrojies ka Dzintra tajā naktī nebija gulējusi savā gultā bet gan sildījusies pie priestera Mārtiņa sāniem, Kadija bija ļoti ilgu laiku pavadījusi pie Fredžinalda un mēģinājusi viņam uzmākties, kaut gan pats Fredžinalds izrādās savā pīpē bija pīpējis marihuānu, turpinot līdzīgu tēmu Loreto Rinda nespēdama izturēt stresu tajā vakarā bija krietnās devās sašņaukusies kokaīnu. vēl bija atklājies ka Pīters īstenībā bija mirušā Mateo dēls, tikai nez kāpēc abi to bija slēpuši no visiem. Rinalds - Lotārs izrādās tovakar bija krāp'is zirgu puisi, arī Teodors tovakar bija krāp'is savu meiteni kuru taisījās precēt, Emerita Tvista tajā vakarā bija nodevusies atmiņām par kvēlajām sadomazohistiskajām mīlas rotaļām ar saviem studentiem. Rafaēls kā izrādījās bija gulējis ar kādu no mafijas, bet Renaldo istabā tika uziets altāris tumsas pavēlniekam, un pie šī altāra gulēja noplūkta melna vista.

Šo rakstu rediģēja Mitrene: 25.11.2008 21:35

[Ļipa]

Traka naksniņa, ne ko pieņemt, ne ko atņemt. Pa miglai viņš tā kā atcerējās kaut kur redzējis Kadiju un vēl šo to, bet iespējams tas viss bija tikai fantāzijas auglis. Kas to, lai zina.No rīta pamostoties galva bija kā spainis.
Jāatmet smēķēšana!
Bija pirmā doma, tomēr līdz ar to domu, pīpes kāts tika noglabāts iepriekšējā vietā. Tā, nu sirmais kungs atkal klumpačoja pa trepēm zemē, lai nokļūtu pie tā paša sarkankoka galda, kur varētu satikt pārējos un izprast, kas tad īsti šonakt ir noticis, ja vispār bija noticis. Jo intuīcija teica, ka tass viss, kas nāca prātā bija veca suņa murgi.

[essy]

Kadija pamodās ar nežēlīgi sāpošu galvu. Ak jel! Pat negribējās atcerēties, ko viņa pa nakti ir darījusi. Un vēl tas nakts negadījums. Brr... Taču nekas cits neatlika kā saposties un doties lejā. Varbūt tur bija gatavs glābiņš - kafija!
Kā gan lai tagad skatos Fredžinaldam acīs? šaudījās viņai pa galvu. Tā izgāzusies, šķiet, viņa bija tikai savā pirmajā ekspedīcijā.
Ievilkusi dziļi elpu, Kadija atvēra savas istabas durvis un spēra soļus gaitenī. Kamēr nokļuva līdz lejai, tikmēr arī drosme bija parādījusies. Un sarkankoka galda telpā viņa ienāca ar stalti paceltu galvu un sveicienu: Labrīt!, klusāk piebilstot, cik nu šādā situācijā tas var būt labs.

[Moriartijs]

Ak, vai, ko gan es esmu izdarījis, Rinalds-Lotārs iesaucās izlīdis no gultas - viss bija kā miglā tīts. Viņš pat nepaskatījās kas ir gultas otrā pusē un aizskrēja uz dušu, pēc kā steidzīgi devās brokastīs.

Nederšu vairs tik daudz, Apsēdies viņš klausoties to kas noticis iepriekšējās vakarā, apēda brokastis un iegrima pārdomās,

Kas gan te notika pagājušajā naktī??

[Kristīne Katrīna...]

Priesteris jutās labi izgulējies un atpūties. Bet ar šausmām klausījās pagaišās nakts notikumos. Altāris tmšajam pavēlniekam, tā nav laba zīme.

[Elony]

(OOC: Varam pieņemt, ka visi sapulcējas kopā, kādā viesistabā?)

Pīters izskatījās slikti, neskuvies, negulējis. Paģirains.
Viņš sēdēja krēslā un grauza no kulītes ābolus. Ja kāds jautā par šo lietu, atsaka:
"Mani nevarēs noindēt, ja ēdīšu lietas, kuras sadabūju pats."
Pēc tam ierunājas par lietu. Pēc tam savācās, piespieda smadznes trādāt.
"Lietas tiešām ir nejaukas. Es... domāju, ka tagad gan ir jārīkojas pašiem. jau trīs cilvēki miruši... un ja vēl te paliksim, var mirt vēl kāds... nē, vainīgais ir jāatrod! Vai vainīgie! Es negribu tikt noindēts, nogrūst, vai nošauts.
Lai gan lietas, kas atklājas tiešām ir šausmīgas - cilvēki, ja no malas kāds uzzinās, ko jūs te darāt, tad man būs tāds kauns, ka es biju ar jums vienā mājā.
Bet vienalga, taisnība ir tāda, ka te kāds mēģina nogalināt citus. jautājums, kurš tas būs? Es? Dēļ mantojuma? Jā, varbūt, tas ir..."
viņš domāja, kā lai to pasaka. Sakarīgi, to, kas viņam bija prātā.
"Bet saprotiet, drīzāk jābaidās, ka nākamreiz pamostoties atklāsies, ka es esmu miris. Es tiešām baidos! Un nevaru pat iedzert viskiju, jo baidos, ka tas būs saindēts.
Nu, ļaudis, slepkava taču nevar darboties kā pats grib, kādam taču jābūt kādai domai."

[Moriartijs]

Ja vien te nav pilna māja sociopātu, Rinalds-Lotārs iebilda Pīteram. Taču, kādam motīvam jau vajadzētu būt - galu galā, Frederiku, labi, mantojuma pēc, bet pārējos?

Kapēc nogalināt ārstu? Ko gan viņš bija izdarījis - protams cēla nāve, mirt pienākumu pildot, taču, nāve ir un paliek nāve...



Padomājis, R-L paskatījās uz priesteri - kas gan viņu būtu satraucis, protams, visāds sviests te notiek, taču.... paga, paga - Tumšais Lords? Khem, Priestri Mārtiņ, vai tiešām Tumšais Lords ir radījis pasauli? Man tiešām gribētos zināt....

[Kristīne Katrīna...]

Tumšais pavēlnieks? hmm... Patiesībā Dievs radīja pasauli un kļūdas rezultātās izveidojās tumšie spēki, ar kuriem kopā izauga tumsas pavēlnieku. Tev var piekrist daļēji, jo Tumšais pavēlnieks radīja pusi no mūsu pasaules - tumšo pusi, visas slikās īpašības pasaulē un cilvēkā. Tā ka viņš ir līdzvērtīgs pasaules rasīšanā. Bet tomēr mēs nedrīkstam ļauties ļaunajai varai un to pielūgt, mums jālūdz Dievs. Un to es došos darīt. Lūgšu par mūsu visu dzīvībām.

[Moriartijs]

Tātad, lūk, uzklausījis priestera atbildi, Rinalds-Lotārs atkal pievērsās Pīteram - Tumšie spēki arī nevar tikt izslēgti. Kaut kas taču pamudināja slepkavas vai ne?

Paldies par vārdiem, priesteri. Ceru ka šeit notiekošais neliks jums Zaudēt ticību.... viņš noteica.

[Bio]

Vienā brīdī Loreta atceras sevi pamostamies ar vaigu piespiestu pie galda, siekalu pār lūpām, tekot uz tā paša galda virsmas, gandrīz vai burtiski uz pusēm atlūzušu, apakšējai daļai atrodoties sēžot uz dīvāna, kamēr augšējā pārliekta pār visu stikla galdu. Rokas jutās vājas, sāpēja galva, ļoti. Caur logu varēja redzēt, ka bija rīts, gaišs. Tā negribas celties, kas pie... Viņas plakstiņi strauji aizkrita un nākamjā brīdī viņa jau atkal bija nolūzusi.

Nākamjā brīdī Loreta jau atradās sarkankoka istabā, sēžot uz mīksta dīvāna, klausoties par notikumiem naktī. Tāda sajūta bija, ka viņai zem acīm karājas milzīgi kartupeļu maisi, bet par to kā viņa izskatījās šajā brīdī, viņai tas bija pilnīgi vienalga. Starp pamošanos un atnākšanu uz šo istabu - pilnīgs blekauts.

"Es vēlos doties mājās. Ļoti."

Loreta to ik pa laikam sev klusi, klusi čukstēja, bet nevarēja no vienas puses nepiekrist Fredriko mazdēlam Pīteram. Viņiem tomēr ir zināms kaut kas par šo notikumi, tikpat labi to varētu arī mēģināt atrisināt. Ignorējot šīs dziļi informatīvās sarunas par Tumsas lordiem un tamlīdzīgām 'jaukām' lietām, viņa skaļi izpauda savas domas.

"Nu... Mēs zinām, ka Rafaēls bija gulējis ar kādu no mafijas. Jau doma vien, ka mūsu ģimenē ir cilvēki no mafijas man rada briesmīgas sajūtas par visu šito atgadījumu. Bet tas laikam izslēdz no iespējamā mafijnieka saraksta Dzintru un mūsu priesteri, ne? Tas ir, ja vien viņiem... Piedodiet, patīk kopā laiku pavadīt trijatā ar visām tām specifiskajām sekām, tas ir."

Viņa kārtīgi nevarēja padomāt, bet kaut kas taču noteikti bija atklājams, ne, ne? Valoda bija satraukta, varēja just bailes, ko sajūt Loreta. Viņa tagad varētu vienkārši piecelties un braukt mājās.

"Un... Un tad vēl arī Kadiju un Fridžinalda onkuli. Cik es sapratu Kadijas kundzei patīk nedaudz vecāki vīrieši un pat pēc divpadsmitiem viņi laikam abi laiku pavadīja kopā, vai es kļūdos, Kadijas kundz, Fridžinalda onkuli? Bet noteikti es varu kļūdīties, šī nav mana labākā diena."

Loreta nopūtās un pieglauda matus pie galvas, lai saglabātu vēl nedaudz savu ierasto eleganci un nezaudētu pašcieņu savu radu priekšā, kuri gan varētu būt potenciāli viņas slepkavas. Starp viņiem taču galu galā bija arī inspektors, kāpēc viņš neko nedarīja, ārsta nogalināšana noteikti neliecina par profesionālu darbību. Šī būs gara diena.

Šo rakstu rediģēja Bio: 26.11.2008 20:49

[Kāds]

Kadija, tu nešķiet šodien īsti savā ādā, droši vien tu visu nakti negulēji...
...bet visu nakti neguļot var cilvēkiem rasties bezdarbība, bet to savukārt var aizpildīt ar ,piemēram, grāmatu lasīšanu vai slepkavošanu. Teodors teica Kadijai, tad piegājis pie loga nolūkojās uz asins plankumu zem balkona. Jūs esat traki, ja domājat iegūt mantojumu sev, citus mantojuma tiesīgos slepkavojot. Tas tomēr būs pietiks katram, lai varētu dzīvot pārticīgi. Viņš noteica.

[Kristīne Katrīna...]

Ja manas lūpas nebūtu slēgtas ar grēksūdzes likumu.... priesteris domājas Viņi zinātu, kas ir slepkava...

[washulis]

Par vakardienas postu:

A! Tas bija viss, ko Dzintra spēja iztreiks, redzot, kā viņas bijusāis vīrs nokrīt miris. Kā, kā...?

Pēc liela šoka viņa aozksrēja uz savu istabu un no tās izgāja tikai, lai nokļūitu pie priestera un pēc tam, uz telpu, kur visi pamazām pulcējās.

Es laikam nomiršu no sirdstriekas! Kā tas iespējams, ka divdesmit četru stundu laikā ir tik daudz... Mirušo! Viņa sāka baurot. ne pilnā balsī, bet gana uzkrītoši. Mana sirds to neizturēs.

Kad pamazām viņa sāka nomierinaties, viņa ieklausījās citu runās:

Tikai nejauciet mani iekš šīm religīskām sektām. es no tā nesaproti, cik melns aiz naga. Pīrādziņus arī nevienam vairs nedošu. Pirmkārt izdomāsiet, ka gribu jūs noindēt, otrkārt fakts, ka es ar tiem cienāju cilvēkus, kas būtu mani varējuši nogalināt! Un to jauno puikiņu Mateo. Viņš bija tik pieklājīgs jauneklis. Viņa turpināja vaimanāt.

Vienmēr esmu teikusi, ka narkotikas slikti ietekmē! Kurš bija tas, kas te esot to zālīti pīpējis? Noteiti paŗmērīgi paņēmis un dullumā kādu nogāzis no balkona. Tādas ir manas domas! Viņa uzmeta aizdomu pilnu skatienu pret Fredžinaldu.

Kurš gan kārtīgs vīrišķis atteiktos no sievietes. protmas lielas naudas dēļ. Jūs taču piekrītat?

[Ļipa]

Vai tiešām Fredžinalda atmiņa viņu pašu nevīla? Kadija tika cieši, jo cieši nopētīta. Visa nakts? Pus nakts? Katrā ziņā daudz. Oho, bet viņai ir smukas kājas!
Jums pašam nav līdzi kāds krikumiņš indes?
Fredžinalds uzrunāja Pīteru, kas šķietami absolūti neatbilda sirmgalvja dzīves filozofijai.
Ko, tur padarīsi, ja būs lemts mirt, tad tik pat labi tev kāds ķieģelis uz galvas uzkritīs, draudziņ.
Šķiet Fredžinalda skatienā bija jaušams uzjautrinājums. Var jau būt, ka viņš to varēja atļauties, jo galu galā nebija nekāds jaunulis un kaut kad jau viņam tāpat būtu mirstamais laiks klāt.
Tiesa gan ārsta pieminēšana lika smaidam pagaist. Jā, tiešām muļķīgi un tā nāve laikam ir tuvāk kā vajadzīgs, bet kas pajautāts, pajautāts.
Domājiet, ka cilvēks ar tādām kājām var slepkavot!
Arī Fredžinaldam te bija savs viedoklis, galu galā tas it kā esot bijis viņš, kas lielu nakts daļu bija pavadījis šīs meitenes sabiedrībā pat, ja viņi bija pļāpājuši tikai par izcili gudrām lietām. Kā nekā arheoloģe.
Tiesa gan Dzintras vārdi lika sarauties, bet tas dēļ tās pīpītes. Kurš tajā bija ielicis ko nelegālu? Nakts šķita kā miglā tīta.
Tad, tiešām Kadija?
Skatiens tika vērsts pret Dzintru.
Turklāt es taču pats knapi pa tām trepēm varu noiet, kur tad vēl grūstīties. Neesmu ja nekāds skolas puika!
Balss skanēja nedaudz nicinoši.

[essy]

Kā jau Fredžinalds sacīja, mēs abi ilgi runājām, Kadija tikai pasmaidīja par Teodora teikto. Viņš ir izcils sarunu biedrs - gudrs, atjautīgs, ar labu humora izjūtu apveltīts. Smaids tika veltīts vecākajam kungam.
Bet kā tad ar tevi pašu, Teodor? Tā tava ziņkāre un vēlēšanās sēt aizdomas par citiem, Kadija nopūtās, vai tikai tā nav vēlme noslēpt pašam savas izdarības un tēlot balto eņģelīti.

[Elony]

"Es nevēlos neko dzirdēt par jūsu izvirtībām!" iesaucās Pīters.
Doma, ka cilvēki lielā vecumā nodarbotos ar seksu... vē....
"Un tas tumšais altāris, rādās, ka šeit ir kāds fanātiķis, kurš varētu būt tik traks, ka nebaidās slepkavot savu mērķu labā.
Un Mateo..." Pīters saviebās. "Kā jau jūs zināt... viņš bija mans tēvs... un ja es nomirtu, tad laikam mantotu manu daļu kā tuvākais radinieks... un tāpēc domāju, ka mani var nogalināt nākamo... un tāpēc..."
Pīters uzlūkoja pārējos ar izbiedētu un uzbudinātu skatienu.
"Mums vajag pašiem uzzināt, kas slepkavo. Šodien. Rafaels... vai viņš bija gejs, vai arī nebija? Ja viņš gulēja ar slepkavu, tad tā varētu noskaidrot vismaz dzimumu."

[mjurka]

Pēc tēvoča nāves Emerita pilnīgi šokēta atgriezās savā istabiņā, nevarot aizmigt viņa nodevās vienīgajam, kas palīdzēja pilnībā atslēgties no dzīves īstenības - atmiņām, lai arī kā par to dusmotos viņas psihoterapeite.
Kad pēc trauksmes visi sapulcējās viesistabā izrādījās un atklājās visi jaunumi Emerita visnotaļ šokēta nomurmināja "Kādas šausmas. "un nosarkusi turpināja "te nu uzticies psihjatriem un radiem, gan jau vīra māsasmeita par mani viskautko sastāstīja."
Un tad skaļāk pievērsās priesterim no kura visu šo laiku bija turējusies tā patālāk "Tas jau bija gaidāms, kur priesteris tur gaidāma nāve. Tā mana vecāmāte vienmēr sacīja, bet , ka šis teiciens izpildīsies tik šausmīgi..." viņa noskurinājās. "Tumsas valdnieks.. murgs kaut kāds...

Šo rakstu rediģēja mjurka: 27.11.2008 14:16

[Bio]

Visi izskatījās tik uzvilkti šajā situācijā, vai arī prata to ļoti labi notēlot. Loreta, protams, bija tik pat uzvilkta un nevarēja mierīgi nosēdēt uz dīvāna, grozoties uz sāniem. Viens no viņiem bija slepkava, iespējams tagad skatījās uz viņu kā nākamo upuri, ar savām mazajām, ļaunajām ačelēm.

"Varbūt slepkava nedarbojās viens pats, a? Varbūt viņu, tas ir jūsu, varbūt jūsu te ir vairāk, kamēr viens otram alibi atrod, otrs tikmēr grūž nevainīgus cilvēkus pa logiem? Varbūt vēl kalpi te ir sabaroti ar naudas kulēm, lai piepalīdz?"

Tika noskatīta katra persona telpā no galvas līdz kājām. Aizdomīgi. Loreta vāji pasmīnēja.

"Un mūsu slepenpolicists? Cik es noprotu viens no jums te tāds ir, es kaut kā nepamanīju, ka Rafaēla istabā kāds būtu gājis, ložnādams meklējot pierādījumus vai vācot pirkstu nospiedumus no balkona malām, vai ko nu jūs tur darāt savā brīvajā laikā. Pēc tā, ko mēs jau zinām, es šaubos vai ir iespējams atrast vainīgo. "

Viņa domīgi uzlika pirkstu uz lūpas un pacēla galvu.

"Runājot par izvirtībām... Neviens neko nedzirdēja vai neredzēja, kas notiek citās istabās? Kādam taču varētu būt kāda slepena interese par saviem radiniekiem vai arī eksotiska veida vērošanas hobijs, ko mums aizmirsa pastāstīt pirmajā dienā?"

[Kāds]

Ja man būtu vērošanas hobijs, tad noteikti ne šādā situācijā un ne starp šādiem cilvēkiem, jo ir ļoti viegli būt nākamajam, ja nevēlamās personas to ierauga. Teodors noteica un mazliet bailīgi palūkojās uz pārējiem.

[Moriartijs]

Kurš te pieminēja vērošanu? Rinalds-Lotārs iesaucās - kas tik mūsu radu vidū neatklājas... viņš noteica.


Taču ja atgriežas pie tumsas pavēlnieka tēmas, vai te varētu būt iesaistīti kādi - viņš gribēja teikt "augstāki" taču tad saprata kas īsti neatēlotu situāciju - "zemāki" spēki? Ja saprotat ko es domāju, nu, iemiesošanās - Gadījumā šai mājai nebija slikta vēsturīte?

[washulis]

Esi jau vīrs ar dzīves ieredzi, vai ne? Kas tad liedz pietēlot nelielu agoniju un teikt, "Ak, vecums kaulos!" Zinu jūsu šos vīrišķi izgājienus. Dzintra turpināja sodīties. Brīdi apklususi, viņa tikai uzmeta iznīcinošus skatienus Fredžinalda virzienā un vēl noteica klātesošajiem:

Ja es rīt dzīva vairs nepamodīšos, tad ziniet, ka tas vecais... ir vainīgs. Viņa strikti paziņoja.

Bet ja nu es patiesi rīt nepamodīšos?

Bet kās tās par muļķībām ar iemiesošanos. Tas jau mēdz būt tikai muļķīgos stāstiņos, lai piesaistītu tūristus kādam arheoloģiskajam piemineklim. Kurš te bija arheologs, tam jau labāk zināms. Dzintra skaļi bubināja.

[Ļipa]

Malacis meitenīt!
Kadijas jautājums šķita uzdošanas cienīgs, lai gan nekādus rezultātus nepaužošs. Viņam vienmēr patika klausīties kā citi uzdod jautājumus. Patīkama un dažkārt nedaudz uzjautrinoša nodarbe. Katrs jau izklaidējas pa savam.
Tad Pīter un Dzintra es īsti nesaprotu rindas kārtību... Pēc, kura no jums man jāiestājas rindā uz miršanu? Un vainīgs es būšu tikai pie Dzintras nāves, ja?
O, jā, vecais vīrs apzinājās, ka jebkuru mirkli var pienākt arī viņa kārta mirt, tomēr tā nebija lieta par, kuru gribējās un vajadzēja tik daudz domāt. Var jau būt, ka tā lika spriest piedzīvojumiem bagātais mūžs, kas piedzīvots.
Un vai tikai Loreta nav jau pieminētā slepenpoliciste? Pārlieku, meitēn, tu centies vainot citus!
Dažādu apsvērumu dēļ viņš neticēja saviem vārdiem, tāpēc arī tajos iekļuva vesela sarkasma gūzma.
Un domājot par vistu... Šaubos, ka Renaldo bija tik slims un plūca vistu pats savā istabā. Vai varbūt tomēr?
Prātā ienāca tā nelaimīgā pīpe, kas vakardienai bija pārlējusi pāri vieglu miglu. Nē, laikam jāsāk pamazām atmest...
Brokastis ēdīsim?
Acis savādi iespīdējās.

[Moriartijs]

Ēdīsim gan, Rinalds-Lotārs atbildēja. Taču nonācis pie galda apetīte viņam pilnīgi pārgāja. Kāpēc? Jo viņš pēkšņi atcerējās ka visi te ir radinieki. (ATD skatīt Frederiko dzimtas koku - tam varētu būt neparastas sekas.)

Ak, šausmas, viņš noelsās. Kas gan te darās??? Taču apsēdies pie galda, R-L tomēr, iekrāmēja sev šķīvī omleti un savācis trīs biezpiena batoņis saldajam ķērās pie brokastošanas.