Tumsas kalpi [C] [Pabeigta], Nost ar labo! Dodiet ceļu tumsoņiem! Opcijas

[novemberunge]

Man atkal ir garlaicīgi un tas protams nozīmē ka ir tapusi jauna LS!!!
Tātad te būs mazliet par to kas un kā notiksies:

Pieteikšanās
Pieteikšanās notiks ATD sadaļā. Jūs iesūtīsiet tur savu tēlu aprakstus un gaidīsiet, kad es tur iepostošu atbildi vai jūs varēsiet piedalīties.

Mazliet par salu, kur viss notiksies.
Salu sauc Lavēlija. Tā ir plaša, skaista zeme ar burvīgu un pārsteidzošu dabu. Ziemas Lavēlijā ir īsas, bet bargas. Tās ilgst vienu mēnesi un atnes daudz sniega, sala un ledus. Vasaras ir garas un diezgan siltas. Tās parasti ir saulainas, bet itin bieži līst lietus. Lavēlijā ir daudz pļavu, mežu, kalnu un ezeru, un upju. Pļavas visu vasaru ir pilnas ziedu, tikai retās ir tukšas un tajās aug pelēka zāle. Meži ir kā jau meži- pilni vecu,skaistu koku. Gandrīz visi kalni ir ļoti lieli un ar sniegotām virsotnēm, kurās sniegs nekad nenokūst. Upes un ezeri ir pilni ūdensļaužu un nāru.
Lavēlijā ir maz pilsētu, bet tās ir ļoti lielas. Lūk te tās būs:

Dafa- cilvēku pilsēta. Tā ir arī galvenā tirzniecības vieta un svešādas būtnes ir pavisam ierasta lieta.
Liondra- elfu pilsēta. Pilna laimes, prieka un dailes. Reti kad kāds ieklīst.
Ūraja- visu pilsētu pilsēta. Ūraja ir tā vieta kur satek kopā visas rases, kur jautrība iet vaļā dienu un nakti.
Oriadne- ļaunuma un tumsības pilsēta. Mūsu mājas.

Par mūsu pilsētu- Oriadni

Oriadne kā jau minēju ir ļaunuma un tumsības pilsēta. Šeit vienmēr valda tumsa un vienīgās gaismas nāk no ķēniņa pils. Pilsēta ir iekārtota visai dīvaini. Pa vidu tai atrodas ķēniņa pils, kurā mitinās tumsas karalis ar saviem padotajiem. Apkārt pilij ir smēdes, staļļi un visas pārējās saimniecības ēkas. Tad seko vietējo iedzīvotāju mājās, kuras visas ir tumšas un ievieš šausmas. Visbeidzot pilsētu apskauj melna akmen sēta. Pilsētā ir tikai viena ieeja- vārt, kas atrodas sētas ziemeļu pusē.

Kas tad tie "mēs" esam?

Mēs esam tumsas radības, kas kalpo ķēniņam. Mums katram ir savs rangs un mēs katrs esam indivīds ķēniņa acīs. Viņš nepalaiž garām neko.

Visbeidzot pieteikšanās anketa

1)Vārds
2)Rase
3)Rangs
Iespējamie rangi:

Karaļa pareģis(1)
Karaļa pareģis visu laiku tup pilī un mūsu ceļojumos nepiedalīsies. Viņš sniegs mums atbalstu, kad būsim mājās. Pareģis vienlaikus pilda arī karaļa padomdevēja pienākumus. Viņš ir karaļa labā roka.
Ieroči: neviens
Maģiskās spējas: 3, neieskaitot pareģošanu

Bruņinieks(2)
Bruņinieks ir otrais aiz pareģa. Viņš piedalās karos un palīdz karalim ar kauju stratēģijām.Viņi ir spēcīgi un liesliski pārvalda zobencīņu.Ja karalis saslimst kāds bruņinieks noteikti ir tas kas ieņem viņa vietu uz slimības laiku. Bruņinieki ceļojumos piedalīsies.
Ieroči: noteikti zobens un vēl 2 ieroči
Maģiskās spējas: nav

Spiegs(1)
Spiegs ir karaļa acis un ausis. Viņš ir apveltīts ar lieliskām dzirdes un redzes spējām, kā arī pieprot labi maskēties. Spiegu uzdevums ir izspiegot citus un piegādāt ziņas karalim. Spiegs varēs doties mums līdzi ceļojumos.
Ieroči: 2
Maģiskās spējas: viena, ne īpaši liela

Mags(2)
Mags ir karaspēka maģiskais atbalsts. Viņam parasti ir lieliskas maģiskas spējas un viņš ir ļoti gudrs. Mags nereti izpalīdz pareģim ar padomu sniegšanu karalim. magi varēs doties ceļojumos.
Ieroči: tikai zizlis
Maģiskās spējas: 4

Civiliedzīvotājs(3):
Viņam nav lielas nozīmes karaļa dzīvē vai valdīšanā. Viņš ir parasts iedzīvotājs kuram neinteresē kas notiek karaļa pilī. Civiliedzīvotājs varēs doties mums līdzi.
Ieroči: 1
Maģiskās spējas: 1

4) dzimums
5)Izskats(vēlama bilde)
6) vēsture(OBLIGĀTI)

Mūsu uzdevums:
Nu rodas jautājums- ko tad mēs darīsim, va ne? Mēs pildīsim valdnieka uzdotos uzdevumus un dosimies grūtos ceļos. Dažreiz nāksies arī pasēdēt mājās.

Nu, tad tā izlasiet šito garo penteri un lūdzu piesakieties ATD sadaļā. Ja ir kādi jautājumi sūtiet man PZ.

[novemberunge]

OOC: Kā jau redzat spēle ir sākusies!

Bija pēcpusdiena, bet gandrīz nekas par to neliecināja. Vienīgi saule, kura Oriadnē nekad nespīdēja iesārtoja debesis asins sarkanas. Karaļa pils viesu zālē valdīja kapa klusums. Vienīgo troksni sacēla kāds jauns bruņinieks, kas soļoja šurpu turpu pa melnā marmora grīdu. Viņa zābaki baismīgi klaudzēja. Zālē atradās tikai akmens galds un krēsli ap to. telpā bija tikai viens logs, pa kuru varēja redzēt kā atveras un aizveras varenie Oriadnes vārti. Uz viesu zāli veda milzīgas koka durvis. Tās atvērās un pa tām ielidoja mazs, sarkans velnēns- vēstnesis. Magi un spiegs tūlīt ieradīsies, ser. tas klusi nočiepstēja, trīcēdams bailēs. Perfekti! Vari pateikt valdniekam, lai tas gatavojas uzrunai. Sivers joprojām soļodams teica. Protams, ser! velnēns nočiepstēja un aizšāvās prom ar lielu steigu. Sivers pārstāja soļot un pameta acis uz logu. Tālumā mirdzēja asins sarkanā saules gaisma. Kur viņi kavējas? Sivers nosūkstījās un apsēdās pa labi no valdnieka troņa. Tas bija viņa krēsls un bruņinieks ļoti lepojās ar to. Tikkai valdnieka pareģim vēl bija iespēja sēdēt tik tuvu pašam karalim. Sivers noslēpumaini un lielīgi pasmaidīja.

[Idril]

Artemīda piejāja pie pils. Viņas sarkanbrūnie mati plīvoja vējā. Viņa ne pirkstu nepakustinādama plaši un ar troksni atvēra smagās pils durvis. Viņas stāvs uz pustumšā fona izskatījās valdzinoši draudīgs. Viņa iesoļoja pilī un augstpapēžu ādas kurpju papēdīši klaudzēja pret grīdu. Kad viņa bija lepni un cirtām plīvojot iesoļojusi iekšā uzvirmoja vējš un durvis atkal aizcirtās. Viņa ar tumšo acu skatienu nopētīja bruņinieku.

[aFēra]

Flēra sakļāva spārnus un pikēja. Tad, atkal tos lepni papletusi, ar elegantu pietupienu nosēdās, tieši pretī Oriadnes vārtiem. Vārtus vaļā karaliskajam spiegam! Flēra nokliedzās uz velnu. Tiks izpildīts! Velni paklanījās un ielaida viņu iekšā. Lepni pārsoļojusi pāri tumšajam laukumam, viņa iegāja gaismojošajā pilī un plaši atvērusi lielās zāles durvis, kuras drūmi iečīkstējās, viņa tās arī aizcirta aiz sevis. Lepnā gaitā viņa tuvojās tronim. Pa labi no tā sēdēja bruņinieks, Sivers, kas kaut ko sparīgi domāja un pie sevis smaidīja. Flēra ieskatījās Sivera prātā un ieraudzīja pietiekoši, lai nosmīnētu. Tad, piegājusi pie bruņinieka troņa pieliecās nelielā reveransā. To prasīja pils etiķete. Kur ir karalis? Flēra strupi pajautāja, nepievērsdama uzmanību Artemīdai.

Šo rakstu rediģēja Kurpiite: 09.10.2004 20:21

[novemberunge]

Beidzot kāds ir ieradies! Sveicinātas! Sivers piecēlās kājās un zemu paklanījās. Tāds nu bija bruņinieku kodekss- uzvesties galanti jebkurā situācijā.Sivers norādīja uz Artemīdas un Flēras vietu un teicaSēdieties! Es jau aizsūtiju vēstnesi pēc karaļa.Viņam vajadzētu būt klāt kuru katru mirkli. Tāpat arī pārējiem. Sivers teica un apsēdās. Viņš nopētīja Artemīdu un tad Flēru. Sirdī atkal uzvandījās vecā piedzīvojumu kāre.

OOC: Kurpīt, mans tēls ir bruņinieks. Tekstā, kur es stāstīju, ka Siveram ir liels gods sēdēt pie karaļa bija domāts ka tur var sēdēt tikai viņš un pareģis.Ceru, ka saprati! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Šo rakstu rediģēja Mia Mirra: 09.10.2004 20:17

[Idril]

Artemīda nopētija bruņinieku. Sveicināts! Artemīda nevērīgi noteica, nedz viņa rasījās kādam klanīties, pat karalis labā garastāvoklī mēdza respektēt šo viņas vēlmi, bet sliktā garastāvoklī Artemīda parasti negadīojās viņam ceļā, nedz uzklausīt pavēles Es sēdīšos, kad gribēšu! Neiesaku uzsākt jaunu vaļasprieku pavēlēšanu man! Artemīda ledaini noteica. Artemīda palūkojās apkārt aizsoļojusi līdz durvīm ar pamatīgu vēju tās atvēra un ieielpoja svaigu gaisu.

[Nemesida]

Arii Stey sanjeemusi zinju, steidzaas uz karalja... emmm pili..? Oriadnes nakts valdzinaaja Stey. Vinja dievinaaja pastaigaaties pa pilseetu taas tumshaakajaas stundaas, bet shoreiz vinja nevareeja ilgi kaveeties. Driiz arii vinja atveera zaales durvis un ledaini noskatiija katru no klaatesoshajiem. Vinjas sejaa nevareeja maniit ne kripatinju emociju. Vienmeer nopietna...vienmeer vienaldziiga...
-Esiet sveicinaati,-vinja nochuksteeja un gaidiija, kameer vinjai kaads ieraadiis vietu, kur apseesties.

[novemberunge]

Sivers pasmaidīja. Kā es mīlu sievietes ar ledainu raksturu... viņš nodomāja un atkal pieleca kājās, jo zālē bija ienācis vēl kāds. Sveiki, sveiki! Drīkstu jums ierādīt vietu? Nu, tad lūdzu. viņš teica Stey un norādīja uz krēslu. Sivers atkal apsēdās. Viņš sāka pētīt Artemīdu atbalstīdams zodu rokā. Tas nozīmēja, ka viņam šī ledainā sieviete interesē. Jau atkal uznāk piedzīvojumu kāre,Siver? viņš pats sev notdomāja un nopūtās.

[aFēra]

[OOC: Raksts tika rediģēts, paldies (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif) ]

Flēra apsēdās viņai vēlētajā krēslā un pie sevis nodomāja Izlēcēja. Kur ir karalis? viņa vēlreiz noprasīja un apskatīja pils zāli. Uz griestiem sēdēja pāris siksspārņu, daži lidinājās. Zirnekļu tīkli, pa kuriem lodoja zirnekļi, iepītas mušas... īsāk sakot viss kā vienmēr. Flēra pie sevis nosmīnēja un piekārtoja savus spārnus. Pavērusies pret Siveru, viņa nopētīja viņu. Labi iekārtojies, es tā skatos. Viņa konstatēja. Kopš pēdējā laika, kad tevi redzēju. vēl piemetinājusi viņa pagriezās pret atvērtajām durvīm. Svaigs gaiss, nebija iespējams šajā tumsas pilsētā. Apkārt uzmutuļoja miroņu dvaka. Un ienāca Stey. Vai ir jēga izsmiet arī viņu? Nē. viņa nosmīnēja un atkal pavērsās pret Siveru.

Šo rakstu rediģēja Kurpiite: 09.10.2004 20:31

[novemberunge]

Hm... Es arī sāku uztraukties, kur karalis ir palicis. Vai tik tas vēstnesis nav atkal nomaldījies. Es viņu uz lēnas uguns izcepināšu, ja viņš atnāks bez karaļa! Sivers sažņaudza dūres. Iekārtojies esmu labi. Pat ļoti labi! viņš piebilda un atglauda no sejas sudrabainos matus.

[aFēra]

Gribētu gan, es redzēt to cepināšanu, viņa iesmējās un nopētīja Siveru vēlreiz. Kaut bruņas liedza redzēt ķermeni, viņa manīja glīto seju. Flēra uzlūkoja Artēmīdu. Stalta, asa - īsta kreiču dāma. Kreicene. Toties Stey bija visa ļaunuma - pīķa dāma. Pīķene. Saderīgi, un tomēr atšķirīgi. Un, kas esmu es pati? viņa iedomājās un nosmīnēja. Es esmu īpašā, tāda, kādas nav bijis un nebūs. Es esmu neredzamā dāma. Spiegs. Flēra pārmeta kāju pār kāju un gaidīja karali, ik palaikam vērodama zirnekli, kas palēnām tuvojās Siveram.

[aglos]

Karivs nejutās gluži ērti ejot iekšā karaļa pilī. Tā nebija viņam īstā vieta. Ienākdams melnajā viesu zālē viņš paklanījās šīs zemes varenajie. Sveicināti viņš teica, un redzēdams sev pievērstos vēsos skatienus turpināja Mani sūtīja jums pvēstīt par svētvietu, ko netīšām uzgāju mežā. Tā bija veltīta enģelim Hiro. Tur sapulcējušies ļaudis svineja svētkus - pušķoja svētnīcu, mielojās ēdieniem un atstāja tos arī svētnīcā. Karivs nobeidz savu stāstījumu un vērās ap galdu sēdošajos ļaudīs.

[novemberunge]

Oho! Svētnīca tu saki? Sivers ieinteresējies pabīdījās nedaudz tuvāk. Nāc, sēdies. Sagaidīsim karali un tu varēsi visu izklāstīt sīki un pa detaļām. Sivers teica un nepiecēlies norādīja uz brīvu krēslu. Karivs apsēdās. Pa lielajām durvīm ielaidās divi mazi velnēni ar taurītēm un nogaudoja spalgu dziesmu. Tad pa durvīm ienāca karalis. Viņš bija tērpies melnās drānās, aprakstītās ar senām un ļaunuma pilnām rūnām. Zem kapuces rēgojās asi un caurcaurēm ļauni sejas vaibsti. Tumšajā sejā it īpaši izcēlās sarkanās, uguns pilnās acis. Sivers pieleca kājās un paklanījās. Vari man neklanīties Siver. Esmu tev to jau iepriekš teicis. Karalis stāvēdams durvīs salti teica. Viņa balss bija ledaina un auksta. Tā ieviesa visā dzīvajā šausmas un bailes. Vienīgi viņa padotie bija pieraduši pie šī ledusaukstā toņa. Citi parasti dzirdot viņa teiktus vārdus nodrebēja. Sivers apsēdās. Karalis lēni aizsoļoja līdz savai vietai un apsēdās. Mazie velnēni viņam sekoja un nostājās katrs savā krēsla pusē. Karalis iekārtojās ērtāk.Stāst, lūdzu visu ko redzēji. viņš teica Karivam un viņa acis iegailējās. Mazie velnēni sāka drebēt.

[aglos]

Jūsu majestāt, Karivs vēlreiz atstāstīja savu stāstu, sakopodams domas, kas bija pajukušas kur nu kurā līdz ar karaļa ienākšanu, tā bija koka celtne, grebumiem rotāta, un tur sanākušie ļaudis pušķoja to ar zaļumiem. Viņi dziedāja, līksmojās, ēda un atstāja ēdienu arī svētnīcā. Es varu parādīt ceļu uz to vietu, ja tas vajadzīgs.

Šo rakstu rediģēja aglos: 09.10.2004 21:28

[novemberunge]

Lieliski! Lieliski! karalis noteica ar nelielu gandarījumu balsī. Mani dārgie kalpi, es jums dodu uzdevumu atrast šo svētnīcu un iznīcināt to. Tā valdniece ir nolēmusi mūs iznīcināt un es to nekādi nevaru pieļaut!Tu, Kariv, rādīsi viņiem ceļu. Tas arī viss. Man ir citi darbi darāmi. viņš piecēlās no krēsla un aplūkoja visus. Siver, ceru ka tu uzvedīsies labi un ceru arī uz perfektu uzdevuma izpildi. Skaidrs? karalis salti vaicāja. Sivers dedzīgi pamāja ar galvu. Karalis pašapmierināti pasmīnēja un izsoļoja no zāles. Mazie velnēni noķērca to pašu dziesmu,ko iepriekš kad valdnieks bija ieradies un pazuda. Sivers domīgi aplūkoja katru pēc kārtas.

[aFēra]

Flēra pavadīja karali ar skatienu. Tiklīdz aiz velnēniem un karaļa aizcirtās durvis, viņa pavērsās pret Siveru. Dosimies tūlīt vai vēlāk? viņa viņam pajautāja. Tad, piecēlusies Flēra piegāja pie Sivera un notrieca zirnekli lejā. Melnā atraitne... jums būtu nedaudz jāpadomā par savu drošību. Tāds mazs, bet spēj notriekt pat vērsi... viņa iesmējās un atkal apsēdās sev domātajā krēslā.

[OOC: cenšties lūdzu, tā palēnāk.Esmu slima un laikam vēlreiz iepostot varēšu tikai rīt... (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/unsure.gif) ]

[novemberunge]

Ko? Āaa... Tas. Mani nevar tik viegli notriekt, bet paldies par brīdinājumu. Es domāju, ka dosimies ceļā vakarā. Pa dienu ceļot ir grūti,jo ārpus pilsētas dienā spīd saule. Sivers teica rūpīgi nopētot katru. Viņš pēkšņi atcerējās, ka trūka karaļa pareģa. Pats vainīgs... viņš nodomāja un salika rokas pirkstus kopā veidojot ar tiem tiltiņu.

[Nemesida]

OOC; man neradaas veelme lasiit visus rakstus taapeec izlasiiju tikai dazhos pirmos peec mana posta...

IC:
Stey neapdaavinaaja klaatesoshos ne pat ar sveicienu, bet tikai apseedaas noraadiitajaa vietaa. Magu skola bija paarveertusi vinjas dziivi. Kaadreiz vinja bija cilveeks, bet tagad sho faktu vareeja apshaubiit...

[novemberunge]

OOC: Vajadzētu izlasīt, Bezcerība. Šo telpu tikko atstāja karalis un viņš deva mums pavēli.

IC: Sivers nopētīja Stey un uzlika zodu uz izveidotā pirkstu tiltiņa. Viņš izskatījās garlaicības mākts un nedzudz sapņains. Sivers nopūtās un sāka pētīt griestus, itkā tur norisinātos kautkas īpašs un aizraujošs.

[Idril]

Artemīda nebija pakustējusies ne soli no durvju ailes. Ledaini nopētījusi apkārtni viņa nodomāja Bailuļi. No saules var noslēpties jebkurā ēnē un zem jebkura mākoņa! Artemīda pašapmierināti nodomāja karalis bija aizgājis un acīmredzot saule bija norietējusi un Artemīda noteica Saule ir norietējusi varam doties ceļā! Viņa izgāja pa durvīm un veikli uzkāpa mugurā saam zirgam. Zirgs bija nesavaldīgs, bet pietika ar Artemīdas skatienu, lai tas kļūtu rāms.

[novemberunge]

OOC: Mēs jau dodamies ceļā? Paga, paga *krata ar pirkstu*

IC:Sivers piecēlās no galda. Viņš nolūkojās kā Artemīda aiziet. Viņai taisnība saule ir norietējusi, bet vēl nav ieradušies mani biedri- pārējie bruņinieki.Vai nevajadzētu viņus pagaidīt? Sivers jautāja. Viņš paskatījās pa logu. Debesis tagad bija iekrāsojušās tumši zilas. Viņš nopētīja Artemīdu, kas lejā sēdēja uz zirga. Dedzīga un asa! viņš pasmīnot noteica.

OOC: Eu!!! Kur ir pārējie bruņinieki? Dikti viņus vajag...

[Idril]

OOC:: A cik tad ilgi sēdēs uz vietas? Tad jau var mēnesi gaidīt kamēr vēl kāds pieteiksies! var jau [pieņemt, ka tādi klusējošie iet līdzi.

Manis pēc! Artemīda vēsi noteica nopētīdama tumšo apkārtni. Šī tumšā pilsēta viņai patika vairāk nekā pārējās. Pārspīlēti čalojošās un dzīvīgās pilsēteles.

[novemberunge]

OOC: Saprotu, tevi Bruīna! Mazliet vēl pacieties!

IC: Labi, nav vērts. Es jūtu, ka nevienam citam mani labie draugi neinteresē. Es tūlīt... viņš piecēlās kājās un izsoļoja no viesu zāles neko neteicis. Sivers aši sameklēja, kādu vēstnesi un lika tam nodot pārējiem bruņiniekiem ziņas, ka viņi dodas ceļā. Sivers bija pārliecināts, ka pārējie bruņinieki viņus panāks. drīz viņš atgriezās melnajā marmora telpā. Varam doties ceļā. Sapakojieties un jāsim! viņš vēsi noteica un aizsoļoja prom uz savu istabu. Tur viņš uzmanīgi nopulēja savus ieročus, iepakoja nelielu pārtikas daudzumu un nosteidzās lejā tērpies savās jaunajās bruņās, kuras cardurt nespēja gandrīz neviens. Viņš apstājās uz pils ieejas pakāpieniem un pārlaida acis pāri laukumam pie pils. Neviena izņemot Artemīdas nebija.

[Idril]

Es jau esmu sapakojusies un 'man atliek cerēt, ka pārējie arī.. Artemīda aizkaitināti noteica iedomājoties cik nikna būs, ja tagad būs jāgaida pusgads kamēr visi sakrāmēs savas parpalas vienm mazam uzdevumam. Zirgs juta Artemīdas emocijas un atļāvās mazu vaļību saceldamies pakaļķājās. Artemīda tam nepievērsa uzmanību tikai mazliet piekārtoja matus, kas sakrita uz sejas.

[novemberunge]

Sivers nolūkojās uz Artemīdu viņa sejā nebija lasāms nekas.Viņš uzmanīgi izpleta varenos spārnus un uzmanīgi tos aplūkoja. Tiem nekas nekaitēja. Sen neesmu lidojis. Visu laiku ir bijis jātup zirgam mugurā. Nez es vēl māku lidot?Viņš nodomāja un uzmanīgi palocija katru spārnu pēc kārtas. Tad viņš prātīgi uzlaidās augstu, augstu gaisā. Sivers uz visu nolūkojās no aukšās un tad metās straujā pikējumā. Viņš pie zemes pamatīgi nobremzēja un palika lidināmies gaisā pāris metrus no zemes.

[Idril]

Atradis ar ko izrādīties! Artemīda nodomāja. Viņas garastāvoklis nokritās vēl par 1/10 viņa aplukoja lejā dusošo pilsētu. Ļaunuma impērija! Artemīda nodomāja Viņa nokāpa no zirga. Cik tad galu galā var tur sēdēt! Viņa nodomāja. Viņa nekautrīgi pētīja Siveru turēdama nemierīgo zirgu pie pavadas.

[novemberunge]

Sivers tikpat nekaunīgi sāka blenzt uz Artemīdu. Pēc apmēram pāris minūšu ilga klusuma brīža viņš noteica Ja tu beigsi skatīties es arī beigšu un neviens nejutīsies neērti. Sivers teica un novērsa skatu. Velna meiča. viņš nodomāja un nostājās uz zemes. Nu, kur var tik ilgi taisīties? viņš pie sevis nomurmināja. Sivers jutās mazliet neērti.

[Idril]

Artemīda nekaunigi blenza uz Siveru Es nejūtos neērti, bet ja atzīsti sakāvi es beigšu! Artemīda viltīgi noteica. Viņai vienmēr bija paticis būt uzvarētājai un aiz spīta viņa varēja turpināt šo bezjēdzīgo blenzšanu nezin cik ilgi. Viņa apmierināti smaidīja. Zirgs kļuva nesavaldīgs un tādēļ Artemīda sagrāba pavadu ciešāk.

[novemberunge]

Sivers klusi nolamājās un nodomāja Ak, es ar savu muļķīgo bruņinieku galantuma kodeksu. viņš sāka nepacietīgi mīņāties un atkal uzlaidās augšā. Kā, es šitā varēju... Padoties... viņš pie sevis noteica, tā lai Artemīda to nesadzirdētu. Sivers pameta indīgu acu skatu uz viņas pusi. Kāpēc mani viņa interesē. Nu kāpēc? viņš nodomāja un palidoja nedaudz aukstāk.

[Idril]

Artemīda juta indīgu skatienu vērojam sevi. Viņa atkal nekautrīgi un caururbjoši uzlūkoja Siveru. Gribi vēlreiz zaudēt? Viņa ievaicājās un pasmīnēja. Ārā jau bija tumš un varēja just, ka arī ārpūs šīs pilsētas mūriem valda nakts Artemīda niknumā iekliedzās nenovēršot acu skatienu Vai kāds vienreiz kustēsies vai arī ir īpašas vēlmes ceļot dienas gaismā? Kādēļ jākavējās kā tādām izlepušām galma dāmām?

[novemberunge]

Nē, negribu... Sivers bezkaunīgi noteica. Ak, kaut man šito piedotu... viņš nodomāja. bruņinieku kodekss neļāva slikti izturēties pret lēdijām. Sivers centās ievērot šo kodeksu, bet bieži nācās to pārkāpt.Viņas ir tik iedomīgas! Sivers nodomāja un apsēdās uz neliela balkona margām augstu, augstu virs Artemīdas galvas. Sivers ļauni smaidīja,jo bija atcerējies kādu sen aizmirstu, amizantu notikumu viņa bērnībā...

[Idril]

Nu es esmu pārliecināta, ka man nenāksies gaidīt visai ilgi! Artemīda aizkaitināti noteica. Nu karalis man parasti visu piedod! Artemīda nodomāja un ļauni pasmaidījusi vēroja Siveru sēžam un nenovērsa skatienu no viņa acīm. Artemīda pamāja un margas posms kas turēja galu uz kura sēdēja Sivers uzsprāga ar klusu blikšķi...

[novemberunge]

Sivers krita... Pavisam aizmirsis ka prot lidot. Viņš to atcerējās tikai pāris metrus no zemes un strauji uzlaidās atpakaļ gaisā veikdams sarežģītu triku. Viņš dusmās kvēloja, kā pekles uguns.Sivers nolaidās uz zemes un draudīgi iesaucāsViss! Es aimirstu par bruņinieku kodeksu! Vairs nebūšu nekāds laipnais. Viņš to izteicis ļoti sulīgi nolamājās un izvilka no maksts savu zobenu. Tu gribi cīnīties? viņš izaicinoši jautāja pavērsdams asmeni pret Artemīdu.

Šo rakstu rediģēja Mia Mirra: 10.10.2004 15:20

[Idril]

Artemīda jautri iesmējās. Tas tik bija varens skats! Viņa smējās. Ja tev draudētu atsišanās pret zemi es jau būtu tevi pārtvērusi, bet šķiet tu pats atcerējies kā jālido! Artemīda ķiķinādama teca. Tad viņa acumirklī savaldījās un teica Ja vien tu gribi zaudēt tad cīnīsimies! Viņa pavicināja rokas un vienā viņas rokā uzvirmoja vēja mutulis, otrā ūdens mutulis. bet pie viņas kājām iespēra zibens un debesis savilkās draudīgi lietainas.

[novemberunge]

Pēkšņi no aukšas atskanēja ledaina, šausminoša balss. Uz balkona, kur nesen bija sēdējis Sivers bija uznācis pats valdnieks.Tūlīt pat nolaidiet ieročus! Jūs abi! valdnieks skarbi teica. Sivers padevīgi nolaida zobenuBet valdniek... viņš dusmīgi iesāka. Nekādu bet, Siver! man tevi būtu jāsoda, bet šoreiz būšu laipns. Lai tas neatkārtotos! valdnieks dusmīgi un ledaini noskaldīja. Viņš pazuda atpakaļ pilī. Sivers indīgi piezīmēja Tev paveicās... un ielika zobenu makstī.

OOC: Patīk gan mums ķīvēties, ne? Kas ķīvējas, tas mīlējas... (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

[Idril]

OOC:: how sweet! Romantika starp asmeņiem un zibeņiem!

Tas es tu kam paveicās! Artemīda aizkaitināta noteica. Lietus mākoņi nozuda un vēja un ūdfens mutulīši tāpat. Vēl pēdēja vēja brāzma sapurināja Artemīdas matus un nozuda arī vējš. Vari pateikties Valdniekam ka paliki dzīvs... Artemīda noteica

[novemberunge]

OOC: Jā...Ha, ha ha! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif)

IC:
Sivers spītīgi palūkojās uz Artemīdu.Man nav tev ko teikt... viņš nolēma pārtraukt ķīviņu.Lai tak domā, ka ir uzvarējusi... viņš nodomāja un ļauni pasmaidīja. Sivers apsēdās uz durvju lieveņa. Sāka līt. Viņš notrausa no acīm savus nedaudz samirkušos, sudrabainos matus un sāka pētīt pili. Kur var tik ilgi čammāties... viņš nodomāja. Aukstais lietus pieņēmās spēkā, bet Sivers nelikās par to ne zinis. kas tad viņam kaitēja- viņš bija tērpies bruņās.

OOC: Ak, mīlestība! Cik gan salda tā! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif) Nu ko- tāds tādu atrod... (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif) (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

[Idril]

NJā tagad tev nav man ko teikt bet interesanti ko tu teiksi tad kad bruņas tev ierūsēs no lietus? Artemīda izaicinošo noteica un atglauda samirkušo sarkanbrūno matu šķipsnu no sejas. Kas viņas tur skapi mēģina sedlu somā iebāzt? Artemīda sāka pukoties. Tā mēs tiksim līdz tam templim pēc gadiem 10! Artemīda šķendējās

Šo rakstu rediģēja bruīna: 10.10.2004 15:52

[novemberunge]

Manas bruņas ir no pūķa ādas. Tās nerūsē. Sivers teica un paskatījās uz debesīm. Viņa sejā sitās lietus. Sivers to baudīja. Sajūta bija patīkama. Viņš palūkojās atpakaļ uz durvīm. laikam viņi patiešām cenšas tur iestūķet skapi. Mēs prom būsim tikai pāris dienas, bet šie taisās kā uz 10 gadu ilgu ceļojumu. viņš teica. Sivers pamazām kļuva arvien nepacietīgāks. Drīz viņš varēja uzsprāgt.

[Idril]

Bāc mēs tak nejājam uz svinībām bet gan lai izpostītu templi! Artemīda sūkstījās. Viņa uzlēca savam zirgam mugurā un nolēma izlaist mazu riksi. Viņa lielā ātrumā iejāja pilsētā izbiedēdama cilvēkus kas gāja pa ielām un pēc brīža jau bija atpakaļ. Zirgs niķīgi saslējās pakaļkājās un Artemīda, kas tobrīd atskatījās uz pilsētu nenoreaģēja un nožāvās lejā...

[novemberunge]

Sivers ļauni iesmējās un momentāli apklusa. Uzjautrinoši... viņš teica pieceldamies kājās. Sivers piesoļoja pie Artemīdas un palīdzēja viņai piecelties kājās.Vari man nepateikties... viņš smaidot teica un pacēlās spārnos. Viņa sejā iecirtās mati, aizklādami acis, kurās strāvoja mazas uguntiņas.Fascinējoši. viņš nodomāja un atglauda sidrabotos matus.

[Idril]

It kā es grasītos kādam pateikties! Artemīda īgni atcirta. Viņa paberzēja sasisto galvu un uzmeta ledainu skatienu savam zirgam, kas bailēs sāka trīcēt. Es tev rādīšu kā uzjautrināties! Artemīda nikni nočukstēja bet pagaidām neko neuzsāka. Viņa tikai nošēdās zemē un pabezēja sāpošo galvu. Varbūt tomēr notriekt viņu lidojumā? Artemīda domāja un paliels zibens nospēra tieši Siveram gar degunu.

[novemberunge]

Sivers salecās un nikni nolaidās uz zemes. Nepateicīgā! viņš nodomāja un palika stāvam. Viņš galvā sāka apspriest kā atriebties Artemīdai. Galvā atausa daudzas idejas un Sivers pašapmierināti pasmaidīja. Viņš uzlaidās debesīs. Tik augstu, ka viņu nevarēja saredzēt. Blakus lidinājās ķēniņa melnie kraukļi. Sivers viņus nopētīja un palika lidināmies gaisā un spriežam, kas un kā. Lietus pieņēmās spēkā ar katru minūti.

[Idril]

Ir gan viens nejauks un riebīgs tips! Artemīda domāja Es nokrītu un viņš sāks smieties un domā, ka es viņam par to negribēšu ierādīt viņa viet? Artemīda aizkaitināti domāja. Viņa piegāja [pie zirgs, bet vēl mugurā nekāpa. Viņai atmiņā atausa pie cilvēkiem nodzīvotais laiks un viņa saviebās sāpēs. Bet sāpēs no kā? NO kritiena vai no pagātnes? Viņa domāja atceroties, kā riebīgie cilvēki bija nogalinājuši viņas ģimeni, jo viņi bija citādi domājoši.

[novemberunge]

Hei jūs! Sivers nosauca uz kraukļu pusi. Pasakiet tiem pārējiem, lai pasteidzas! viņš pabeidza. Viens no kraukļiem skaļi nokliedzās un aizlidoja uz pils pusi. Varbūt tas viņus pasteidzinās. Sivers nodomāja un klusi nopūtās.Viņš no jauna sāka baudīt lietu, mest apļus un klusi smieties.Tik daudz atmiņu! viņš nodomāja.

[Idril]

Artemīdai kļuva garlaicīgi. Kur visi ir? Vai tiešām visi drēbju skapji jāņem līdz? Vai arīo cenšaties pieēsties līdz nemaņai? Artemīda nikni kliedza uz tiem, kas bija jāgaida. Cerams, ka viņam tās bruņas ierūsēs! Ak kā es smiešos! Artemīda aizkaitināti nodomāja. Viņa uzkāpa zirgam mugurā un nolēma vieglā riksī izlaist loku ap pili.

[aFēra]

Flēra uzsēdās uz balkona margām un uzsauca: Dodamies ceļā! pavisam piemirsdama par pārējiem. Apskatīdama Artemīdu un Siveru, viņa noteica: Kas tad jums notikās? Kauja uz, kuru es nebiju? Nepiedodami... Flēra pasmaidīja greizu smaidiņu un piesēda tuvāk Siveram. Sliktas attiecības, ko? Flēra nemanāmi pamāja uz Artemīdas pusi. Nav čoms, ko? Nav savējā... jeb precīzāk sakot, tavējā... piemiegusi ar aci, viņa nodomāja: Spiegs ir karaļa acis un ausis. Viņš visu zin... tas vairoja Flēras lepnumu, un viņa pasmīnēja lepnu smaidiņu.

[poga]

etibii neko neteikusi peetiija paareejos sawus biedrus...winja nezinaaja,kaa tos sawaadaak nodeeweet...par draugiem jaw nu noteikti nee...jaadodas celjaa...prom no maajaam...labi,ka te wismaz kaadi paaris wiirieshi gadiijushies...nodomaaja etibii warbuut buus wairaak wai mazaak jautri...pat neskatoties uz artemiidas iignumu

[Idril]

Artemīda uzkāpa mugurā savam zirgam. zirgs bija nepakalausīgs bet viens ledains vārds no Artemīdas mutes un tas norima. Ja reiz visi ir sapratuš, ka skapi sedlu somā neiebāzt tad varbūt dosimies ceļā un izjauksim to sasodīto templi? Artemīda uzjautrināti vaicāja. Izpostīt! Ta bija viņas stihija. Vis[pirms viņa ļaus pārējiem to izlau[īt un tad pati ar lielu prieku uzlaidīs gaisā. Auksta nežēlība uzvirmoja viņas acīs.

[poga]

hmmm....es atwainojos...es wienkaarshi gribeeju juus iepaziistinaat ar sewi...etibii...manc ir etibii...es te newienu nepaziistu...neesmu uztureejusies aarpus pils paaraak ilgu laiku...taa kaa par komuniceeshanos ae jums...es ceru uz labu sadarbiibu... teica etibii

[aFēra]

Flēra uzmanīgi un neticīgi paskatījās uz Etibī. Flēra paklanījās tikko manāmā reveransā, jo karalis bija pārāk pieķēries viņai. Tiešām, sen neredzēta, sen nemanīta... Njā, Etibī, ja neatceries, kas esmu es, tad savu vārdu neatkārtošu. Vai tad ir vajadzība? Nav. Flēra pasmaidīja greizu smaidiņu. Tā kā nebija vēl citu, viņa it kā garlaikoti vēroja citus, bet īstenībā izmantoja savas spējas, lai ielūkotos kādam tupam velnam prātiņā. Viņa tikai klusu pie sevis ķiķināja, jo, kas tad vēl bez viņas zinās, ko dažs labs grib vai negrib...

[poga]

kaut kur redzeeta seja...bet piedod tieshaam neatceros...bet tewi esmu redzeejusi pie karalja...man shkjiet...kaut gan wis war buut...aaa,tu esi spiedze...jaa winjsh tew ljoti uzticas... teica etibii.winja weeroja fleeras nicinosho skatienu.tam pretii winja weltiija lielu un plashu smaidu

[aFēra]

Flēra centās vienam velnam iestāstīt (caur domām), ka viņš ir karalis. Parasti šis joks izdevās, bet šoreiz laikam nebija īstā diena, lai jokotos. Karalis nebūtu mani izvēlējies par spiegu, ja neuzticētos man. Flēra noskaldīja. Labā oma bija sabojāta līdz pēdējam. Nedaudz piekārtojusi spārnus, Flēra izgrūda: Vai mēs vienreiz kustēsimies?! Apnicis jau kusli sēdēt un māžoties, gaidot brīdi, kad kustēsimies.

[OOC: nē, nu nopietni, kād mēs kustamies? Kur palikusi sinda un Bezcerība? Šitā mēs diži tālu netiksim... ]

[poga]

a kur wisi paareejie palikushi?redzu tikai to wienu kas debesiis pliwinaas...ko shamais tur dar?uuun....kas shamais taac ir? etibii teica ar nesleeptu interesi.winjai nebija iebildumu sheit staaweet un iepaziit paareejos.it sewishkji ja winji i smuki puikas pie sewis nodomaaja etibii

occ-tieshaam wareetu jaw kusteet staaweet pagalmaa un lupiit wirsuu welniem...nothing special...

[aFēra]

Flēra pie sevis klusi uzjautrinājās: dažs labs ir piemirsis, ka es protu nolasīt domas... Vai tad tu nepazīsti Siveru? Flēra pajautāja. Viņš taču ir viena no tuvākajām karaļa personām... nepamanīji? Flēras acīs sprēgāja uzjautrinājuma uguntiņas. Varbūt... tevi iepazīstināt? Smuks viņš ir, tas gan. Flēra piemiedza ar aci.

[sinda]

(nāku jau nāku (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif) )

Remonds klusi laipoja pa peļķēm. melnie mati slapjās šķipsnās pārkārās pāri acīm, bet viņš apņēmīgi soļoja uz priekšu. piegājis pie kāda bariņa viņš skatoties uz Siveru, lēnām pamāja ar galvu sasveicinoties. tad ar nelielu interesi aplūkoja pārējos. "sveiki." viņš klusā, vīrišķīgā balsī sveicināja. smukas gan man būs biedres, viņš nodomāja skatoties uz daiļajām būtnēm un viņa domas pat ne drusciņ neatspoguļojās sejā. tajā valdīja vienīgi vienaldzība, kā arī atspoguļojās stingrā audzināšana un p i e n ā k u m s. šo vārdu Remonds vienmēr uzņēma ar riebumu.

[Idril]

Artemīda bija beigusi savu izjādi ap pili un atkal atjāja tās priekšā. Viņa nopētīja pārējos, kas šeit bija salasījušies un savaldījusi zirgu, kurš kārtējo reiz\i sacēlās pakaļkājās noteica palūkodamās uz Siveru Ja kāds nolaidīsies no asviem uzpūtības augstumiem mēs varēsim sākt ceļu! Viņa pamāja un lietus beidzās. Nemitīgās lietusgāzes bija viņai apnikušas.

[poga]

hmmm...sivers?nee diezin wai...karalis mani nelaida i ne tuwumaa sawiem brunjiniekiem...dazhiem gan es tiku klaat...bet tas nu taa...winjsh kaa zinaams ir informeec par manaam...nowirzeem...kaa winjsh taas sauc....turklaat man winjsh lika wisu laiku maaciities...briinums,ka tagad palaida shajaa celjojumaa... teica etibii.karalis winju uzraudziija kaa sawu meitu.un tur nebija nekaadu iznjeemumu

[Idril]

Siver! Artemīda neizturējusi šo bremzējošo apstākli pavēloši iesaucās. Smuks, bet pat mani mirušie radi kustas ātrāk! Artemīda nodomāja palūkodamās augšup uz tumšajām, bet nu jau daudzmaz skaidrajām debesīm. Velc savu spārnoto pauri lejā! Artemīda klaigāja. Viņa apzinājās, ka klaigāt drīkst. Karalis reti viņai ko aizliedza. NU pēdēja reize bija tad, kad viņš viņai aizliedza cīnīties ar Siveru.

[poga]

taa gan siver,naac iepaziisties! iesaucaas etibii un tu buutu dizhaa magje...es taa saprotu...karalis par tewi ljoti labi izteicaas...bet tas tikai...me aizguleejaas un no kaweeja sanaaxmi....kur mees ejam?...piedodiet par manu dizho blondumu....wakar liidz weelai naktij....maaciijos... etibii teica artemiidai

[Idril]

Jā es būtu burve.. Artemīda pašapzinīgi noteica Mēs dodamies izpostīt kaut kādu nesen uzceltu templi... Artemīda stāstīja Ēku atstājiet man.. Artemīda noteica un nopietni palūkojusies uz kaut kādu tumšu nokaltušu puķu podu un puķu pods uzsprāga Iznīcība, skaisti.. Artemīda ledaini noteica un palūkojās augšup Sivers joprojām nenāca KAs viņam padomā? Artemīda prātoja

[sinda]

"vācies lejā, puis, jādodas ceļā." Remonds novilka, skatoties uz Siveru. "dzirdi? šaubos vai ar bultu būs tevi jānotriec šeit lejā." viņš balsī, kurā nebija draudu, noteica. kalpi atvēra staļļa durvis un no tām izrikšoja milzīgi liels, ogļmelns rumaks ar sarkanām zvērojošām acīm. ielēcis seglos, Remonds uzbļāva kalpiem:"idioti, kāpēc nelikāt melnos seglus? es taču vienreiz jau teicu, ka šie tumši zilie man nepatīk!" viņš ļāva lai kalpi apseglo zirgu vēlreiz (kalpam bija jāuzrāpjas uz nelielām trepītem lai zirgu apseglotu) un drebošām rokām atdeva pavadu Remondam. "paldies." puisis strupi pateicās un ielēca seglos, tagad jau ērti iekārtojies. seglu somas bija pilnas ar vajadzīgām mantām. zirgs mētāja galvu un mīņājās nepacietīgi gaidīdams iespēju laisties rikšos un apdzīt pārējos zirgus - kā vienmēr.

Šo rakstu rediģēja sinda: 11.10.2004 20:01

[Nemesida]

Stey ne vaarda neteikusi sekoja paareejiem. Vinjai nekad nav paticis runaat. VInja skaidri zinaaja savu uzdevumu un tiecaas to izpildiit. Tomeer katru briidi magu neatstaaja piesardziiba. Vinjas speeja visu laiku darbojaas. Stey centaas saskatiit citu izjuutas un atkaal sleeptos nodomus....

[novemberunge]

OOC: Sorry, ka tik ilgi nerakstīju, netiku pie datora... elektrība raustījās...

IC: Nāku, nāku! Sivers nokliedzās un laidās zemē. Viņš apstājās pie Remonda. Tev gan patīk viņus izrīkot. viņš ļauni smīnot noteica un nopētīja mazo velniņu no staļļa. Tas vēl drebinājās. Ej, tu esi brīvs. Sivers teica un nolūkojās, kā sīkais aizvelkas. Vārnas man teica, ka tā puisieša nebūs, bet viņš ir mums uzzīmējis karti. Neko diža tā nav. Liekas ka mans zirgs prot labāk zīmēt... Sivers noteica un uzlidoja gaisā. Varam sākt ceļu! Sivers nokliedzās ar nelielu lepnumu sirdī.

[aFēra]

Nu, ja ejam, tad beidzot ejam... Flēra uzsauca. Uzmaukusi savu mugursomu, pārbaudījusi vai zobens un bumerangs klāt, viņa savicināja spārnus un pacēlās gaisā. Nedaudz palidojusi uz priekšu, viņa attapās, ka kāds cenšas ielauzties viņas prātā. Flēra bija pārāk rūdīta, lai viņai uzreiz tiktu prātā. Toties, viņa uzreiz saprata, kas cenšās to izdarīt. Stey. pazibēja doma. Flēra saniknojās un pielidoja tuvāk Siveram. Censdamās lidot vienā tempā, iesāka sarunu. Mjā... kā īsti iet karalim? Neko tādu viņš man nestāsta... Pastāsti,kā gājis pēdējā laikā... kaut kā garlaicīgi man... Flēra greizi pasmaidīja. Vismaz netiks pie manējām domām.

[Idril]

Artemīda mierīgi jāja uz sava nemierīgā zirga. Viņa negrasījās stulbi izcelties jājot priekšā. Viņa patlaban nodarbojās ar domāšanu un protams nevarēja aizmirst zirga savaldīšanu, ja vien negribēja atkal attapties uz zemes un uzklasīt Sivera prieku par viņas neveiksmi. Artemīdas acis nikni samiedzās. Viņa bija nikna. Kaut ātrāk varētu uzspridzināt to stulbo templi.. Artemīda domāja. Viņa bija daiļa, bet tik auksta kā leduskalns. Gluži kā Sniega karaliene tikai ne blonda.

[novemberunge]

Karalim iet diezgan labi. Vienīgais it tas, ka viņam daudz darba- karot un pārvaldīt valsti. Tas nemaz nav tik viegli kā izskatās. Turklāt viņam vēl jauztraucas un jākomandē mani... Tas arī nav nemaz tik viegli. Sivers teica Flērai. Viņš uzmanīgi viņu nopētīja un izvilka no somas karti. Uzmanīgi to nopētījis Sivers nopūtās. Templis atrodas vecajā mežā...Cik savādi. Man liekas karalis pirms pāris nedēļām tam mežam uzrīdīja sērgu... Sivers nodomāja un uzmanīgi salocīja karti un ielika to atpakaļ. Bariņš tuvojās vārtiem. Velnu bērni jautri smēja un skrēja viņiem nopakaļ. Eu! Parādiet mums kautko kolosālu! viņi viens pēc otra kliedza. Sivers dusmīgi palūkojās atpakaļ un nokliedzās Liecieties mierā, sīkuļi! Kāda velnēna māte domīgi pakratīja galvu un noteica Un tas skaitoties mūsu zemes sargs...

[Idril]

Tu vēl uzplīsies? Artemīda nikni noteica Ja reiz gribi jokus tad es tev parādīšu! Viņa nikni noteica un gatavojās uzlaist gaisā tuvējo māju. Tad viņa novērsa to no mājās un uzspēra gaisā krietnu gabalu zemes. Apmierināti pasmaidījusi un aizjāja tālāk mazliet palaižot brīvāk pavadu. Viņai nebija garastāvokļa klausīties izbiedētos spiedzienos.

[poga]

eu,nu ko jums winji dara?winji taku weel i mazinji...juus ar taa kaa nekad mazi nebuutu bijushi! etibii skumji noteica.droshi wien arii winja shaadi kljuwa par baareni.tikai karalis gan nesaka kaa winja nonaaca melnajaa galmaa[taa winja to sauca].liels,liels nosleepums...atklaajams nosleepums...

[aFēra]

Nu neviens nav teicis, ka šis kolosālais nebūs ļauns jociņš... Flēra pasmīnēja un nedaudz pievērusi acis ar prātu centās iedvest, ka puišu velnēns ir meža nimfa. Flēras seju pārklāja apmierināts smaids. Izdevās! Mazais velnēns sāka kaut ko runāt, pārējie sāka smieties... sīkais satrakojās un kā jauns buciņš salika ragus priekšā un uzbruka. Pēc brīža sīkais attapās ietriecies kūts sienā. Flērai paspruka smiekliņi. Piedod... bet nevarēju nekādīgi atteikties no šitā jociņa... Flēra neizturēja un sāka pilnā balsī jautri smieties prieka asarām plūstot pār vaigiem. Viņa nejauši pamīšus uztriecās ar savējiem spārniem uz Sivera spārniem un atkal otrādāk. Kad smiekli norima, Flēra ieteicās: Tev vajadzētu šito iemācīties. Ļoooooti parocīgi. Viņai paspruka vēl viens smiekliņš, kurš tapa uzreiz norīts. Flēra sāka ausīties un uzmanīgi vērot, bet tomēr mazs, nodevīgs, rotaļīgs smaidiņš palika gozējoties uz viņas lūpām. Kur īsti atrodas šī svētnīca? Flēra pajautāja, neļaujot jautrajai omai pagaist. Netālu uzsprāga Artemīdas saspridzinātas mājas.

Šo rakstu rediģēja Kurpiite: 12.10.2004 17:29

[novemberunge]

Sivers domīgi uzlūkoja Artemīdu. Tik ļauna... Tik vēsa... viņš nodomāja un tad Flēra uztriecās uz viņa spārniem. Tu... viņš jau gribēja pateikt ko nejauku, bet apklusa. Viņš nedrīkstēja neko sliktu sacīt. Sivers iekodās mēlē un palidoja nedaudz uz augšu, lai viņā atkal neietriektos Flēra. Sivers ievilka dziļu elpu. Smaržoja pēc tumsas un ļaunuma. Viņi bija klāt pie vārteim. Vārtu sargi bija īpaši raženi, melnas ādas krāsas velni, kas bija tērpušies sudrabotās bruņās. Tiem uz muguras mirdzēja zili spārni. Velni zemu paklanījās un atvēra vārtus. Bariņš izspruka ārā. Valdīja nakts. Līdz templim nav tālu. Tas atrodas tur mežā! viņš teica norādījis uz mežu, kas vīdēja pavisam netālu. Rīt no rīta jau būsim tur. viņš teica un nolaidās pie Remonda. Viņš laikam ir vienīgais ar ko varu normāli parunāt. Sivers nodomāja.

[Idril]

Artemīda garlaikoti vēroja apkārtni. Kaut kāds murgs... Viņa nodomāja Interesanti cik tas templis liels? Viņa domāja. Izmanotodams jātnieces neuzmanību tas sacēlās pakaļkājās ar mērķi izmest jātnieci no sedliem. Artemīda pēdējā brīdī noturējās un nikni nozibināja acis. Zirgs momentā kļuva rāms Rīt? Tas saprotams ar to, ka mums nāksies ceļot dienā? Artemīda ievaicājās.

[aFēra]

Flēra izjuta Sivera naidu un tāpēc laidās zemāk pie Etibī. Flēra netaisījās runāt, bet gan vienkārši turēties tuvāk pie zemes. Lidodama virs Etibī, Flēra pārdomāja Sivera teikto. Tas tur mežs... Flēra nebija stulbene. Viņa, zināja, ka tur draud kas nopietns - sērga, kas nav ārstējama. ne jau velti viņa ziņoja par panākumiem tieši tajā mežā. Flērai radās aizdomas vai tik Sivers neved visus kaut kādās lamatās. Sadrūmusi viņa pašai nemanot lidoja augstāk līdz gandrīz nosmaka ļaunuma dvesmā augšā. Flēra atkal piezemējās un lidoja virs Etibī, un saspringti domāja, kas nu jau bija kļuvusi par ikdienu Flērai.

[novemberunge]

Jā, vai tev ir kādas problēmas? Sivers centās neizklausīties rupjš, bet neliela rupjuma deva tomēr paspruka. Viņš gurdeni pasmaidīja. Siveram jau līdz kaklam bija šie mūžīgie jautājumi. Sivers nolaidās tuvāk pie zemes un apsēdās gaisā. Viņš joprojām lidoja uz priekšu, bet nu sēžot. Bruņinieks savā galvā sāka kautko apspriest pavisam piemirsis, ka gribēja runāt ar Remondu.

[Idril]

Zini zināmas rodas! Ja ņem vērā, ka šis acīmredzot pieder pie mežiem, kuriem uzsūtīta sērga. Un es gribētu dzirdēt atbildes.. Artemīda aizkaitināti noteica. Viņa neēdza lēpt lielāko daļu savu domu. Viņa paskubināja zirgu un jāja gandrīz Siveram blakus. Cik nu var ņemot vērā, ka viņš lidoja.

[aFēra]

Man rodas aizdomas, ka Sivers grib mūs iegrūst lamatās. Flēra noskaldīja. Viņa bija pielidojusi Artemīdai pie otra sāna. Varbūt tu gribi mūs novārdzināt un likt (vai tas vispār ir iespējams?) nobeigt to templi, ko mēs, iespējams, nespētu novārdzināti darīt, likt cietiem izsaukt eņģeli un nogalināt. Sava deva labuma tev būtu... Skan loģiski, Siver, tu to nenoliegsi. Flēra domīgi nobeidza.

[novemberunge]

Jā, tas pieder pie mežiem, kam uzsūtīta sērga, bet ir viena lieta... Viņš teica un pieleca kājās joprojām lidinādamies. Sērga tika uzsūtīta pirms vairākām nedēļām. Es tur visu izpētīju, bet nekāda tempļa nebija. Tas var nozīmēt tikkai vienu- sērga ir iznīdēta un viņi ir uzcēluši templi, lai tā atkal neuzrastos. Sivers teica. Viņam ļoti patika, ka viņš zina tik daudz. Sivers npkrekšķinājās itkā aizpūsdams prom savas iedomīgās domas. Ir vēl kādi jautājumi? viņš vaicāja ar pamatīgu lielības piedevi balsij. Viņš sadzirdēja Flēras teikto. Nenoliegšu, ka tas skan loģiski, bet es nekad tā nedarītu. Varbūt darītu, bet tad man nebūtu līdzi Remonda.

Šo rakstu rediģēja Mia Mirra: 12.10.2004 18:03

[poga]

ir jawtaajums...wai ri iespeejams,ka mes kaadaa weidaa cietiisim wai saslimsim? eitibii nedroshi jawtaaja. man weel ljoti daudz plaanu ir,me nedriixt mirt...turklaat nez wai karalis par to priecaasies etibii nedaudz piedraudot noteica.hmmm,winji tagad domaa ke taa etibii i niikule etibii domaaja bet es esmu tikai cilweex.man naw paardabisku speeju.jebkursh mani jebkuraa briidii war wienkaarshi nowaakt

[aFēra]

Tieši tā, Etibī, tieši tā. Flēra nodomāja. Viņi bija izbraukuši no pilsētas, un lēnām tuvojās mežam. Nenormāli lēnām. ja es lidotu viena pati, tad būtu ātrāk... viņa aizkaitināti nodomāja. Un jā ... ir jautājums. Vai mēs beidzot kustēsimies ātrāk? Balsī bija manāms aizkaitinājums.

[OOC: Rīt postu no manas puses nebūs. Es braucu ekskursijā (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/w00t.gif) ]

[Nemesida]

Stey klausiijaas celjabiedru sarunaas. Tas nebija nedz interesnatas, nedz satura pilnas. Logjiskais secinaajums sakaraa ar templi un seergu un Sivera nepamatotais lepnums (ko Stey, protams, juta) par to, ka vinjsh speeja sho secinaajumu izdariit...taa bija viena lieta...bet beernishkjiigais uzbrukums velneeniem (kuri peec Stey praata nenoziimeeja vairaak kaa viens no bezgaliigajiem punktiem figuuraa, taatad nenoziimeeja neko)...tas jau bija vienkaarshi smiekliigi...

Burve lieliski tureejaas zirgaa. Vinjai domaajot, vinjas acis neizteica neko un nenodeva vinjas domas. Burve bija kaa vienmeer vienladziiga un auksta. Tik ljoti tumsa bija saeedusi vinjas dveeseli...