Bija Jūnijs, un viņi visi sēdēja mikstūru kabinetā. Visus karstums burtiski smacēja, bet Strupam tas bija vienalga.

„Vai kāds man var pateikt kas tas ir?” viņš jautāja un augstu gaisa pacēla biķeri ar lipīgu, brūnu šķidrumu, lai visa klase varētu to apskatīt. Hermiones roka kā jau vienmēr uzšāvās gaisā.

„Daudzsulu mikstūra”, viņa nekavējoties iesaucās un mazliet nodrebēja.

Viņa laikam atcerējās kā tā garšo, Harijs pie sevis smaidīdams nodomāja, atcerēdamies notikumu, kurš bija norisinājies trīs gadus atpakaļ. Kādā pēcpusdienā, kad viņš ar Hermioni un Ronu bija iedzēruši daudzsulu mikstūru, cerēdami uz to, ka pārvērtīsies par kādu no Slīdeņa torņa studentiem. Tāda veidā viņi varētu ielavīties Slīdeņu koptelpā.

Strups meiteni ignorēja.

„Tātad, vai kāds zina?” viņš teica pārlaizdams skatienu pār klasi.

Drako Malfojs gurdeni pacēla bālganu roku.

„Daudzsulu mikstūra,” viņš stiepdams vārdus noteica.

Harijs nikni paskatījās uz viņu, kamēr pārējie klasē Drako noskatīja ar drebelīgu un nožēlojamu skatienu.

„Ļoti labi, Drako!” Strups pacilāti teica, ”Pieci punkti Slīdenim!”

„Tagad,” viņš pagājās uz priekšu „vai kāds man var pateikt kam ir domāta šī mikstūra?”

Viņš apstaigāja solus un pēkšņi apstājās pie Rona, kurš pievēra acis.

„Vīzlij?”

Rons, kurš žāvājās, satrūkdamies ierunājās: „Tā, hmm, pārvērš tevi par kādu citu.”

Strups, izskatīdamies sarūgtināts, nomurmināja, „Pareizi.”

Viņš neiedeva piecus punktus Grifidoram, vienīgi sameklēja kādu pudelīti un, izmērīdams daudzumu, ielēja tās saturu mazā kausā.

„Tagad”, viņš teica, iztaisnodamies, „es jūs sadalīšu pa pāriem. Jūs katrs izdzersiet pus tasi daudzsulu mikstūras, kurā būs mats... nē, jums nevajag norīt matu, Braunas jaunkundz ... šeit ir pietiekami daudz mikstūras, lai pārvērstu jūs par jūsu partneri tieši uz pusstundu. Ne vairāk, ne mazāk. Rīt jūs laimi izmēģināsiet paši un, pagatavojuši mikstūru, to izdzersiet. Es jūs brīdinu, katrā ziņā,” viņš sacīja vērsdamies pie Nevila „ja jums radīsies kļūme daudzsulu mikstūras pagatavošanas laikā, var rasties... nepatīkams sekas. Tas iespējams var beigties ar to, ka paliekat puse no sevis un puse no otras personas, un jums nekad nebūs iespējams atgriezties jūsu iepriekšēja izskatā.”

Nevils iepīkstējās.

„Labi, tātad,” Strups turpināja, „Patilas jaukundz un Brauvnas jaukundz, nāciet šurp,”

un Lavendera un Parvati piegāja pie tāfeles, meitenes paņēma tasi ar mikstūru un ķiķinādamas apsēdās. Strups ātri nosauca arī pārējos pārus- Krabi un Goilu, nabaga Nevilu viņš salika ar buldogģīmi Pansiju Pārkinsoni (kura pametusi ilgpilnu skatienu uz Drako pusi, pārgāja par klasei un apsēdās pie Nevila--- ja viņa nevarēja iegūt Drako, meitene domāja, viņa būtu varējusi vismaz pabūt puiša ādā uz kādu brīdi). Rons tika pārī ar Hermioni, bet Harijs...

„Poter,” Strups vēsā, uzjautrinātā balsī teica, ”Malfoj, nāciet šurp!”

Drako mute palika vaļā; tāpat notika ar Hariju.

„Nē!” viņi abi to pateica unisonā.

„Es negribu būt Malfojs,” jokainā balsi iesaucās Harijs, bet Strups nebija iespaidojams.

„Nāciet jūs abi šurp,” Strups uzrunāja zēnus.

Malfojs bija pirmais, kurš piecēlās. Pamezdams niknu skatienu uz Hariju, viņš aizgāja līdz profesora galdam, paņēma mikstūru un kātoja atpakaļ uz vietu, kur sēdēja Harijs. Harijs paskatījās ar sāpju pilnu skatienu uz Ronu un Hermioni, kuri raidīja viņam līdzjūtības pilnus skatienus. Rons purināja galvu; Hermione mēģināja ar lūpu kustībām kaut ko pateikt Harijam. Zēns neko nesaprata, bet viņš zināja, ko Hermione cenšas viņam pateikt, Tev vajadzētu labāk samierināties ar to, Harij, tas iespaidos tavu semestra atzīmi.

~*~

Visi skolēni sāka iztukšot savas mikstūru tases — no Lavenderas un Parvatī puses skanēja elsas, un no Nevila atskanēja kliedzieni (viņš bija sevi atradis nepiedienīgi īsā mantijā, jo Pansija- persona, par ko viņš bija pārvērties - bija garāka par viņu), bet no Rona un Hermiones sola puses varēja sadzirdēt bezpalīdzīgus smieklus.

„Še,” Drako sacīja, pagrūzdams tasi uz Harija pusi, kurš ar riebumu lūkojās uz viņu. „nu, es neesmu to saindējis, Poter, dzer!” viņš teica.

„Es labāk dzertu indi, nekā pārvērstos par tevi, Malfoj,” Harijs izgrūda caur zobiem.

„Es arī neesmu iepriecināts par to, ka man veselu pusstundu būs jāpavada tavā ādā, bet tāpēc vien tu mani neredzēsi par to pinkšķot,” Drako noteica. ”Vai arī tev ir bail?”

Harijs ar varu atstūma savu krēslu, un sagrāba tasīti, kurā Drako tikko bija ielicis savu sudrablondo matu. Tai paša mirklī, viņi iedzēra riebīgo mikstūru.

Drako viss dubultojās, viņš elsoja, puisi pārņēma šausmīga sajuta, it kā visa viņa āda izkustu un sāktu maisīties pa viņa iekšpusi. Apskatījis savas rokas- viņu pāršalca pretīguma vilnis- viņš redzēja, ka viņa āda no bālas kļūst par tumšāku, viņa roku nagi (tiem bija perfekts manikīrs, kuru bija paveikuši mājas elfi) pārvērtās par Harija. Kaut kur virs savas galvas Drako dzirdēja Hariju iekunkstoties: „urrrgh!” viņš pagrieza savu galvu uz atpakaļ, un Drako izspiedās asara no acu kaktiņa - uz viņu lūkojās bāla, sāpju pilna seja, viņa paša sudraboti pelēkas acis lūkojas uz viņu aiz Harija briļļu stikliņiem. Viņš cieši skatījās, attēls bija kļuvis neskaidrs, un Drako atskārta, ka Harijs neredz bez savām brillēm - pareizāk sakot viņš pats- Drako.

„Atdod man savas brilles, Poter,” viņš teica, un Harijs, saērcināts, tā arī izdarīja.

~*~

Harijs, juzdamies ļoti slikti, palūkojas lejup uz savu „jauno” ķermeni. Viņš nebija īsāks par Drako, līdz ar to viņam ar mantijas garumu viss bija kartība, taču viņš jutās atkailināts bez savām brillēm. Puisis paskatījās augšup un pamanīja pats savu seju, kura cieši vēroja viņu. Tā bija krīta bālumā, taču ar smaidu līdz ausīm.

„Par ko ... par ko tu smejies?” viņš jautāja, nu jau Drako smējās vēderu turēdams, ”Es tikai domāju, ka es patiešām esmu apbrīnojami glīts,” Drako to teica Harija balsī. „Es varētu sevi noskūpstīt. To teikdams, es domāju šajā īpašajā gadījumā, es varētu noskūpstīt pats sevi.”

„Tu esi stulbs pakaļa, Malfoj,” Harijs to pateica bez emocijām un aizgāja. Viņš devas pie Rona un Hermiones, kuri bija aizņemti ar smiešanos, bet viņi pēkšņi pārstāja smieties, kad Harijs pienāca pie viņiem, un sāka blenzt uz viņu.

„Tas esmu es,” noteica Harijs.

„Ak, Harij!” teica Hermione, sašķobīdama savu —Rona— seju, ”tu noteikti jūties riebīgi.”

Rons nogrozīja galvu. „Tas ir neiedomājami, ka es spēju sarunāties ar tevi, kamēr tu izskaties šādi. Tas ir...šaušalīgi.”

„Nu, tu pats izskaties diezgan „piemīlīgi”,” Harijs aizkaitināts noteica.

„Tagad tu pat izklausījies pēc Malfoja,” Rons teica, un Harijs, vēl vairāk nokaitināts, aizgāja atpakaļ un apsēdās blakus Drako, kurš bija sakrustojis rokas uz krūtīm un vēroja telpu. Tiklīdz Harijs apsēdās, Malfojs nomurmināja, „Izbaudi iespēju?”

„Neviens mani nevar paciest šāda paskatā,” Harijs atbildēja. „Bet es noprotu, ka tieši tam tu esi domāts, Malfoj.”

Drako palūkojas uz Hariju, kurš izvairījās. Tas patiešām bija ļoti grūti- skatīties uz Drako un redzēt pašam savu seju saviebtu pretīgumā, zaļās acis, ko viņš redzēja katru rītu spoguli, šobrīd lūkojās uz viņu ar nicinājumu.

Ja Drako izjuta to pašu nožēlu, tad viņš to neizrādīja. „Vai tu atceries, ko es tev teicu toreiz vilcienā, Poter?”

„Kad?” Harijs noteica garlaikotā toni, „Toreiz, kad tu draudēji mani pazemot un likt man ēst gliemjus, vai to reizi, kad tu mani nosauci par četracu krupi?”

Drako līksmi nosprauslojās. „Reizi, kad es tev piedāvāju savu palīdzību,” viņš teica. „jeb kurā laika, ja vien tu velētos pamest to izstīdzējušo čalīti un čirkaino draņķasini, ar kuriem tu pastaigājies. Es tev varu parādīt kā iegūt diženu varu.”

„Ļauj man padomāt par to,” Harijs lēnam noteica.” Pareizi, es jau domāju par to... Nē!”

Drako pašreizēji zaļās acis aiz Harija brillēm dzirkstīja ļaunprātīgos nolūkos. „Vai esi par to pārliecināts?”

„Pavisam noteikti,” Harijs atcirta. „Tu vari mani izsvītrot no ļauno saraksta, Malfoj, es neesmu ieinteresēts.”

Harijs bija domājis, ka Malfojs atbildēs kaut ko tik pat riebīgu, bet patiesība Malfojs ar dīvainu izteiksmi vērīgi raudzījās viņā.

„Kas notiek?” Harijs pārsteigts iesaucās, uzmetis skatienu savām rokām, „Es pārvēršos.”

„Tā nu tas ir,” Malfojs noteica. „Tu neesi vienīgais. Visi pārvēršas. Paskaties.”

Harijs palūkojās apkārt un pamanīja, ka tā patiešām bija. Ikviens pārtapa atpakaļ savā veidolā (ķermenī). Strups bija atnācis atpakaļ, viņš sāka stāstīt par Daudzsulu mikstūras izmantošanu. Harijs šausmu pilnām acīm paskatījās uz savu ķermeni, tad uz Drako.

„Kāpēc nekas nenotiek?”

„Četrdesmit piecas minūtes,” teica Drako, palūkojies sava Roleksā. „Mums tieši tagad vajadzēja pārveidoties atpakaļ.”

„Nu, un kas tagad notiek? Kāpēc mēs nemaināmies?”

Malfojs nogrozīja galvu un ar vārgu smaidu uz lūpām noteica: „Kaut es zinātu.”

Harija sirds saka mežonīgi dauzīties.

„Vai tu kaut ko izdarīji ar to mikstūru?” viņš šņāca „Malfoj?!”

„Protams, ka nē, Poter,” Drako teica ”Tu tiešām domā, ka es gribu-”

Bet Harijs neklausījās. Viņš sagrāba Malfoju aiz mantijas un parāva uz savu pusi.

„Atgriez mani atpakaļ manā ķermenī!” viņš nikni šņāca uz Drako. „Tūlīt pat, vai arī es tevi nositīšu!”

Drako, kurš nebija lietojis tik draudīgus izteicienus kā „es tevi nositīšu”, truli skatījās uz Hariju. Tad viņš sāka smieties. Tas bija par daudz Harijam, kurš tajā pašā brīdī iebelza pa Drako žokli, tik pamatīgi, ka Malfojs nogāzās zeme. Viņa spalva, katls un grāmatas nokrita blakām. Harijs nolēca no savas sēdvietas un, sagrābdams Drako aiz mantijas apkakles, uzrāva to augšā. Tad viņi abi sāka kauties. Tas bija tas, ko viņi abi bija jau sen tik ļoti vēlējušies – kārtīgi izkauties.

Visa klase piesteidzās skatīties uz viņiem, un Strups sāka skriet uz abu zēnu pusi, kliegdams, lai abi pārstāj. Harijs palaida Drako vaļā, bet Malfojs, domādams, ka Harijs tūlīt viņam sitīs atkal, pieslējās augšā un perfekti iesita zēnam pa vaigu. Harijs, kurš bija lūkojies, ko saka Strups, bija nesagatavots šim uzbrukumam. Viņš nogāzās gar zemi un ietriecās sienā, kārtējo reizi stipri sasizdams savu galvu pret cietajiem akmeņiem. Viss acu priekšā satumsa.

Drako piecēlās un, atbalstīdamies pret solu, mēģināja atvilkt elpu. Harijs bija apdullinājis viņu ar zižļa palīdzību. Cīnoties troksnis bija pamatīgs, tāpēc Drako tagad palūkojās apkārt. Netālu no viņa bija Harijs –vēl joprojām Drako izskatā—viņš gulēja atsitis galvu pret mūra sienu. Viņa galva asiņoja. Drako uzreiz novērsās, apzinādamies, ka nu viņš ir lielā ķezā, jo pamanīja Strupu, laužamies caur skolēnu pūli uz viņa pusi un aizkavējot Hermioni un Ronu, kuri centās tikt pie viņa. Viņš pamanīja, ka Hermionei izdevās izrauties. Meitene pieskrēja pie viņa, un satvēra viņu aiz pleciem.

„Harij,” viņa iesaucās. „Vai ar tevi viss kartībā?”

Drako tikai truli blenza uz meiteni.

Viņa domā, ka esmu Harijs. Viņš palūkojās apkārt un pamanīja Grifindoru sejas, kas uz viņu skatījās, un drūmos skatienus Slīdeņu sejās. Viņi visi domā, ka esmu Harijs.

Strups lieliem soļiem piesoļoja klāt un atrāva Hermioni no Drako, un pagrūda malā. Drako varēja sadzirdēt neapmierinātību no pārējiem studentiem un to, ka daži kliedza uz Strupu—Slīdeņi bija klusi, bet Grifidori visi kā viens kliedza, ka Drako Harijam iesitis pirmais.

Strups lēnām piešļūca pie Drako un pētoši lūkojoties viņam sejā teica.

„Poter, vai jūs varat man to paskaidrot?”

Drako pavēra muti, lai teiktu, „Es neesmu Poters, daudzsulu mikstūra nedarbojas kā nākas. Mums vajadzēja pārvērsties atpakaļ, bet tas nenotika.”

Bet tas, kas tomēr izskanēja bija, „Es nezinu kā, Profesor. Viņš man pirmais iesita.”

Tas, kas notika pēc tam, priekš Drako bija mazliet jocīgi. Viņš tika pacelts ar burvestības palīdzību un Strupa pavadībā, kurš rūpējās par Harija ievainoto ķermeni, pazuda no Drako redzes skata. Šis skats puisim radīja jokainu sajūtu. Viņš mēģināja atcerēties savu seju, jo cerēja, ka tā varbūt viņš spēs pārvērsties atpakaļ. Tomēr nekas nenotika.

~*~

Promfeja madāma jau viņus gaidīja; viņa palūdza Strupam, lai nogulda Hariju gultā, kuru skatienam aizsedza aizkari, aiz kuriem viņa nozuda. Drako atradās pretī Strupam, sēžam cietā krēslā. Profesors palūkojās uz Drako.

„Ja Drako nomirs,” viņš šņāca zemā balsī, „tu būsi slepkava, Poter. Kā tev tas patīk?”

Drako mute aiz šoka palika vaļā, bet pirms viņš paspēja ko teikt, Promfeja madāma parādījās un, pakratīdama galvu, ierunājās.

„Drako Malfojs nemirs,” viņa ātri nobēra. „Viņš ir dabūjis pamatīgu triecienu pa galvu un iespējams, ka viņš līdz pat rītam būs bezsamaņā, bet visā visumā ar viņu viss ir kartībā.”

Strupa sejā bija manāms atvieglojums. Drako bija satraukts. Strups iebakstīja ar pirkstu zēna saules pinumā un nošņācās,

„Es netaisos atņemt Grifidoram punktus, Poter. Es taisnā ceļā došos pie Dumidora.”

To pateikdams, viņš piecēlās un izgāja no telpas. Promfeja madāma nosprauslojās.

„Es tavā vietā, Harij, neuztrauktos,” viņa teica, „Viņš tikai runā. Dumidors zina kāds ir Drako Malfojs. Tagad apsēdieties.” Un viņa sāka pētīt zēna brūces. „Jums būs piemīlīga, zila acs, Poter,” viņa teica, „un pārsista lūpa. Ko jūs--”

Slimnīcas durvis atsprāga vaļā un pa tām iesteidzās Rons un Hermione, bet Promfeja madāma aizšķērsoja ceļu abiem un mēģināja tos dabūt ārā no telpas. Drako, izmantodams izdevību, piegāja pie Harija gultas, lai paraudzītos uz viņu.

Tā bija briesmīga sajūta, kā vienā no tiem sapņiem, kuros viņš redzēja sevi mirušu. Harijs gulēja sakrustotām rokām, viņš vēl joprojām izskatījās kā Drako- zēna blondie mati bija asiņaini, jo viņš bija atsitis galvu pret sienu. Drako sajuta pretīguma vilni, kas viņu pāršalca, noraugoties uz Hariju, tāpēc viņš atkāpās. Tai pašā brīdī Rons un Hemione ietriecās viņā kā lode.

„Harij, ak, Harij!” Hermione iesaucās, „Vai ar tevi viss kārtībā?”

Rons bija vairāk ieinteresēts aplaudēt un apsveikt viņu ar lielisko iznākumu cīņā. Drako atļāvās pasmaidīt.

„Tas bija fantastiski, vai ne?” viņš piekrita Ronam. „Tas kā viņš ietriecās sienā.”

Promfeja madāma izdzina viņus aiz durvīm, kuras Rons turēja atvērtas. Drako pēdējo reizi uzmeta skatienu Harijam, pirms viņi pameta slimnīcas spārnu. Viņš nekustējās.

Drako sekoja Ronam un Hermionei, kuri steidzās atgriezties Grifindoru tornī.

„Freds un Džordžs ir starā,” sacīja Rons, „viņi necieš to glumo ķēmu, viņš nekad kā meklētājs nav spēlējis godīgi...”

„Tieši tāpat kā viņi paši!” Malfojs sašutis nošņācās, tad aizsita rokas priekšā mutei, bet viņi jau bija nonākuši pie Resnas Dāmas portreta, un viņš mēģināja izlikties, ka viņam nežēlīgi sāp galva, lai nevienam neienāktu prātā nabadziņam prasīt paroli.

„Marmelāde,” Rons noteica, un kad portrets pagāzās, Drako viņam sekoja, ieiedams koptelpā. Freds un Džordžs sēdēja pretī kamīnam un sveica ar atgriešanos ienākošo trijotni. Drako aizkaitināts aplūkoja koptelpu- tā bija daudz jaukāka nekā Slīdeņiem, kura atradās apakšzemes kambaros. Tur vienmēr bija auksts un visu ziemu bija mitrs. Viņš noteikti par to pažēlosies tēvam, kad būs atguvis savu ķermeni.

Viņš lēnām sekoja Ronam un Hermionei uz kamīna pusi, viņš ienīda Fredu un Džordžu, ne jau tikai tādēļ, ka viņi vienmēr kalambola sacensību laikā uz viņu raidīja āmurgalvas, bet arī tāpēc, ka kopš abiem dvīņiem piederēja savs joku preču pasūtījumu veikaliņš, kura akcijas bija manāmi kāpušās MAB (maģisko akciju biržā). Abi Vīzliju dvīņi pat bija paņēmuši brīvu gadu, lai ātrāk lietas ietu uz priekšu. Drako nebija par viņiem aizmirsis.

„Harij!” Džordžs iesaucās. „Dzirdēju, ka Mikstūrās pamatīgi sadevi Malfojam, labi pastrādāts.”

„Viņš jau gadiem ilgi ir uz kaut ko tādu uzprasījies,” Freds piekrita.

„Nožēloju, ka nepiebeidzi viņu,” sacīja Džordžs.

Drako juta, ka viņa sejas izteiksmes mainās, un zināja, ka tas būtu pārāk pārsteidzīgi darīts, ja viņš izvilktu zizli un nolādētu šos abus ar augoņiem. Tā vietā viņš dziļi ievilka elpu. Tad viņš sajuta mazu roku, kura apvijas ap viņa plaukstu, un Drako pamanīja sev blakus Hermioni, kura uz viņu ar bažām nolūkojās.

„Vai ar tevi viss kārtībā, Harij?” viņa jautāja, „Izklausās tā it kā tu nespētu paelpot.”

„Galva... tā sāp.” Drako ar grūtībām atbildēja un apsēdās klubkrēslā.

„Vai rēta?” Rons mazliet tramīgi jautāja. „Tava rēta nesāp?”

Drako caur zobiem noteica: „Tikai mana galva.”

„Tātad kāpēc Drako tev uzbruka, Harij?” Hermione vaicāja, ieplezdama brūnās acis.

„Es apvainoju viņa māti,” viņš īsi atbildēja. „Tādēļ viņš man iekrāva.”

„Harij!” Hermione iesaucās.

„Pareizi darīji,” Rons sacīja „ka iesiti viņam atpakaļ.”

„Tev nebija nekādu tiesību apvainot Malfoju,” Hermione piecēlās. „Es domāju, ka tev vajadzētu just līdzjūtību pret viņu, Harij!”

„Līdzjūtību?!” Drako neticīgi iesaucās. „Kāpēc gan? Viņš ir bagāts, viņa ģimene ir spēcīga, viņš labi izskatās un meitenes viņu mīl...”

„Viņam ir briesmīgs tēvs,” Hermione noteica. „Un viņš šķiet ir greizsirdīgs uz tevi, Harij, tu esi labs kalambola spēlētājs, un tik varonīgs, bet Malfojs ne. Atceries to reizi Aizliegtajā Mežā, kad mums bija pēcstundas, kā Malfojs toreiz no bailēm aizbēga.”

Drako apslāpēti iekunkstējās.

„Un viņš nebūt neizskatās labāk par tevi, Harij,” viņa teica, izvairīdamās no viņa skatiena.

„Bet viņš ir...” Drako stostījās, „Viņš ir... blonds!”

Rons un Hermione blenza uz viņu.

„Es esmu noguris.” Drako noteica. „Es tagad labāk iešu gulēt.”

Puisis piecēlās un devās uz guļamistabu trepēm, Rons viņam sekoja, Drako prāts trakoja. Viņam vienmēr bija šķitis, ka Potera draugi viņu ienīst tik pat stipri, kā viņš ienīda viņus. Nu, izskatījās, ka Vīzlijs tiešām tā arī darīja, bet Hermione... viņa uzskatīja, ka viņiem jājūt līdzjūtība? Draņķasine juta līdzjūtību pret Drako Malfoju. Viņš sažņaudza rokas aiz niknuma un aizcirta guļamistabas durvis aiz sevis.

„Aaaak!” Rons sāpēs iekliedzās, durvis bija trāpījušas viņam pa degunu,

„Ak,” Drako noteica, „piedod.”

~*~

Tonakt Hermione ilgu laiku bija nosēdējusi pie loga iepretim spogulim. Viens viņas elkonis atradās uz daudz cietušas grāmatas ar nosaukumu „Apgalvojumi burvēm, kuras dara par daudz” un otrs uz nemazāk nobružātas grāmatas- „Raganām, kuras mīl burvjus, kuri nepievērš tām uzmanību.” Viņa nopūtās; tā nu gluži vairs nebija, ka Harijs nepievērstu uzmanību tam, ka viņai viņš patīk. Hermione Harijam to bija pateikusi pagājušā mēnesī, kad viņa vairs nevarēja to izturēt. Viņš toreiz izturējās ļoti jauki, bet pavisam skaidri pateica, ka Hermione viņu nesaista.

Harijs viņu nemīlēja.

Viņš Hermionei pastāstīja par savām jūtām pret Čo, un viņa teica, ka zināmā mērā to saprot, un viņi abi pasmējās par to. Tāpat arī Harijs pastāstīja, cik daudz viņam nozīme Hermiones draudzība un to, ka viņš vēlētos, lai tā arī paliek. Meitenei joprojām, atceroties to visu, palika nelabi.

Bet šonakt, viņa domāja, šonakt bija citādāk. Šķita, ka Harijs uz viņu lūkojās pavisam citādāk- it kā... it kā viņš meiteni būtu pamanījis pirmo reiz. Protams, tas varēja būt traumas dēļ, ko viņš ieguva kautiņā ar Malfoju. Hermione paslēpa galvu rokās. Lūdzu, viņa nodomāja, lūdzu kaut tas nebūtu bijis ievainojuma dēļ.

~*~

Slimnīcas spārnā Harijs, būdams bezsamaņā, murgoja- viņš bija apmaldījies Aizliegtajā mežā... viņš kaut ko meklēja... Rons bija kopā ar viņu, bet kur bija Hermione?

Harijs skaļi iekliedzās, tomēr nepamodās, un Dumidors, kas čukstus apspriedās ar Promfeja madāmu, ieskrēja telpā un bažīgi palūkojās uz viņu.

„Tajā Malfoju puikā ir daudz ļaunuma,” viņš klusām teica Promfeja madāmai, kura vīpsnāja- viņai Drako nekad nebija paticis.

„Es baidos,” Dumidors turpināja, „ka tas viņu kādu dienu pieveiks.”

~*~

Iešana dušā iespējams bija izvērtusies par visdīvaināko atklājumu Drako mūžā. Viņš centās turēt acis cieši aizvērtas, lai nebūtu jāredz Poters kails, bet, kad netīšām nācās palūkoties lejup, viņa žoklis izbrīnā atkārās.

„Paskat tik!” viņš klusām teica, novērsdamies un mēģinādams vairāk neskatīties. „Apsveicu, Poter!”

~*~

Tas bija neparasti - doties uz visām Harija nodarbībām, Drako domāja . Kā atvieglojums nāca tas, ka viņiem bija paredzēta arī Maģisko Būtņu Kopšana, kurā Grifidoriem un Slideņiem bija kopā. Pašlaik viņi mācījās par patronzivīm: mazām, nejaukām, ambiciozām radībām ar lielu muti. Kad Hagrids nolēma ātri aizskriet uz savu māju, lai paņemtu vēl dažus trīctārpus, kurus varētu iebarot šīs stundas izpētes objektiem, tikmēr Krabe un Goils izmantoja izdevību nočiept Nevila krupi un vicināt to virs radību krātiņa.

„Ņam, ņam,” ņirgājās Goils, kurš turēja Trevoru, kamēr Krabe ar vienu roku pieturēja Nevilu. „Vai tu gribi, lai es pabaroju briesmonīšus ar tavu krupīti?”

„Nē, lūdzu!” Nevils lūdzās. „Lieciet mieru Trevoram!”

Nevils gandrīz jau raudāja. Drako ķiķinot noskatījās līdz brīdim, kad viņš sastapa Hermiones skatienu. Tas bija lūdzošs. Ak, pareizi, viņš atminējās, es taču esmu Harijs Poters- Brīnumzēns. Hermione nepārprotami gaidīja, ka viņš kaut ko darīs. Tā nu Drako ar nopūtu devās pie Goila un uzsauca tam:

„Atdod zēnam viņa krupi.”

Goila cūkai līdzīgas acis sašaurinājās. „Piespied mani,” viņš noteica, sākdams ciešāk skatīties uz Trevoru.

Drako bija pieradis, ka Goils dara visu, ko viņam liek, tāpēc viņa atbilde puisi uz brīdi izsita no sliedēm. Šis varētu izvērsties nepatīkami, Drako nodomāja. Viņš bija redzējis, ko Goils var izdarīt...

„Vai tu zināji,” viņš teica tik klusi, lai varētu dzirdēt tikai viņi abi, „ka es pieprotu lasprātību?”

Goils truli blenza uz viņu.

„Tā ir taisnība,” Drako turpināja. „Tas ir maģiskā spēka dēļ, kas slēpjas manā rētā,” viņš piezīmēja, domājot vai tiešām Goils bija tik stulbs, lai noticētu tādām muļķībām.

„Es tev neticu,” Goils lēnām atbildēja, bet viņa mazajās acīs bija manāmas bailes.

„Piemēram, es varētu visiem klātesošajiem pastāstīt to, ka tu guli ar ieslēgtu gaismu, ka tu velkā rozīgu apakšveļu, jo tas liek tev sajusties skaistam, un to, ka tu patiesība esi iemīlējies Krabē - zem tava spilvena ir viņa foto.”

Goils šausmās iespiedzās, iegrūda Nevila krupi Drako rokās un aizskrēja. Priekš tik lielas tūļas kā viņš, Goils kustējās visai ātri.

„Redz kur ir, Lēniņ,” Drako teica, atdodot Trevoru Nevilam, kurš uz viņu lūkojās pateicības pilnām acīm. Drako noķēra Hermiones skatienu; viņa lūkojās uz viņu apbrīnā un nosarka, kad viņš paskatījās uz viņu. Neviens iepriekš tā nebija skatījies uz Drako; tas lika viņam justies jocīgi, un ausīs sāka džinkstēt.

~*~

Promfeja madāma ar nepatiku un bažām lūkojās uz guļošo Drako Malfoju. Viņai šis zēns nepatika, tomēr viņa nevarēja pārstāt justies bēdīgi – viņu nenoliedzami mocīja briesmīgi murgi. Pēkšņi zēna acis atvērās, un viņš, izskatīdamies pārbiedēts, paskatījās uz sievieti.

„Tu esi pamodies!” viņa dzīvīgi iesaucās.

„Kas notiek?” viņš prasīja, pietraukdamies sēdus. „Kur es esmu?”

„Kuš, Drako, tev ir pamatīga brūce, tev vajag atpūsties,” viņa atbildēja, piespiezdama zēnu atpakaļ atgulties.

„Es neesmu Drako Malfojs!” viņš iekliedzās, pelēkzilajām acīm ieplešoties. ”Es neesmu Malfojs. Es neesmu!”

Promfeja madāma bija pārbijusies, viss bija trakāk, kā viņa bija domājusi būs.

„Ņem, izdzer šo,” viņa teica, iespiezdama starp zēna lūpām trauku ar miega mikstūru. Viņš lēnām nomierinājās un, atslīdzis spilvenā, aizmiga.

Promfeja madāma piecēlās un pakratīja galvu; viņai nerūpēja, ko Dumidors teica, bija laiks sūtīt vēstuli zēna vecākiem, lai tie brauc šurp un ved bērnu mājās...

 

Pēc otrajām brokastīm Harijam bija paredzēts Kalambola treniņš. Drako uz treniņiem ieradās ātrāk kā pārējie un, apsēdies saulīte, rokās grozīja Harija Ugunsbultu - tā bija skaista, tas viņam bija jāatzīst. Drako tēvs bija apsolījis dēlam nopirkt Ugunsbultu, līdz ko viņš uzvarētu Hariju kādā no spēlēm, ko, kā Drako bija sapratis, viņš nekad neizdarīs, kamēr netiks pie šādas slotas.

Drako no domām iztraucēja kustība, kuru viņš pamanīja tikai ar savu acs kaktiņu. Kāds pāri laukumam tuvojās viņam. Tā bija ļoti skaista meitene zilās drēbēs; viņas garie, tumšie mati bija sapīti. Drako saskatīja līdzību ar Krauļanaga meklētāju, pret kuru viņš bija spēlējis kādā no spēlēm.

„Sveiks, Harij!” viņa dziedošā balstiņā iesaucās.

Drako pamāja. Viņš vēl joprojām lūkojās uz slotu. Viņš patiesībā bija daļēji uztraucies par treniņiem. Harijs lidoja diezgan īpatnēji, un, nu... Drako nepatika to atzīt, bet Harijs faktiski tomēr bija labāks lidotājs. Viņa komandas biedri varētu—

Meitene nometās sēdus uz zāles blakām, pārtraucot viņa domas. Drako bija aizkaitināts. Viņš būtu labāk devis priekšroku vēl dažiem mirkļiem vienatnē kopā ar šo slotu, lai labāk izjustu to.

„Harij, Harij, Harij,” meitene teica, skatoties uz viņu it kā viņš būtu dievināms, bet drīzāk stulbs- kā bērns, kas tikko sāk staigāt.

„Jā?” Drako paskatījās uz meiteni. „Vai tu kaut ko vēlējies?”

„Tu neesi mani uzaicinājis kaut kur doties jau kādas divas dienas,” meitene turpināja. „Parasti tu mani uzmeklē gaiteņos vai arī atsūti pūci.”

„Es biju aizņemts,” Drako teica.

„Aizņemts?” meitene jautāja tonī, kas nozīmēja, ka neviens zēns iepriekš viņai nav teicis, ka ir bijis aizņemts.

„Nav vienkārši būt Harijam Poteram,” Drako uzsāka. „Man ir mācības, Kalambola treniņi un spēles, intervijas ar Dienas Pareģi, jādara daudz kas labs un jāuzvar ļaunums un plus vēl mani medī nežēlīgs slepkava, kas nogalināja manus vecākus. Man nav laika, lai skraidītu pakaļ meitenēm.”

Meitene blenza uz viņu ar atvērtu muti. Tā viņa neizskatījās vairs tik glīta..

„Ja tu doma, ka šādi runājot ar mani, tu varēsi mani aizvest uz randiņu,” viņa teica, viņas balsij paaugstinoties aiz niknuma, „tad tu maldies, Harij Poter!”

„Labi,” Drako atbildēja. „Nesatiecies ar mani. Es esmu pietiekami slavens, lai dabūtu jebkuru citu meiteni.”

Ar dusmu kliedzienu meitene pieleca kājās un aizsoļoja pāri laukumam. Drako noskatījās kā viņa aiziet, mazliet pateicīgs par to, ka viņa bija padzinusi no galvas domas par tuvojošos Kalambola treniņu.

~*~

Ja vien Harijs būtu zinājis, ka tieši šajā brīdī Drako Malfojs iznīcina jebkādas iespējas, kādas Harijam būtu noderējušas, lai viņš varētu būt kopā ar Čo Čangu, tad viņš noteikti būtu bijis nokaitināts. Bet tā kā viņš bija aizmidzis Lūcija Malfoja neredzamajā karietē (Promfeja madāma nebūtu ļāvusi Lūcijam teleportēties ar viņa dēlu, kurš tikmēr bija bezsamaņā) un tika pārvest no Cūkkārpas uz Malfoju Muižu, viņš tāds nebija.

~*~

Kalambola laukumā Drako atklāja, ka viņam nav par ko raizēties: viņam ne tikai bija iedzimtais Harija draņķīgais acu redzējums, bet arī lidot viņš mācēja pietiekami labi. Drako pikēja un lidinājās uz savas slotas, apbrīnodams, cik viegli tas bija. Kad viņiem bija treniņu spēle, viņš viegli noķēra zibsni un, kamēr Harija komandas biedri aplaudēja un svilpa, viņš aiz prieka vēl apmeta gaisā „nāves” cilpas.

Hermione, kura bija atnākusi paskatīties treniņu, arī sveica viņu ar gavilēm.

„Tu esi apbrīnojams, Harij!” viņa uzsauca plaši smaidīdama.

Drako pamāja viņai, un tad tas notika: neredzēdams Hermioni uz laukuma, Džordžs trieca āmurgalvu pretī zemei. Tā drāzās tieši pretī Hermionei, kura bija pārāk pārbijusies, lai pakustētos. Bez apdomāšanās, Drako pagriez Harija Ugunsbultu un iespaidīgā ātrumā kā bulta pikēja lejup pretī zemei. Viņš traucās pretim āmurgalvai- viņš lidoja tik ātri, ka pats nespēja tam noticēt- Drako bija viena līmenī ar bumbu, bet tuvojoties zemei- viņš bija jau priekšā āmurgalvai- viņš ar varu parāva slotu, tādējādi atrodoties starp āmurgalvu un Hermioni. Bumba stipri ietriecās viņam vēderā, nogāžot viņu no slotas uz zemes.

Kādu brīdi Drako gulēja izstiepies visā garuma un sēkdams mēģināja paelpot. Viņš sadzirdēja solu dipoņu, Grifidora komanda nolaidās un apstājās apkārt viņam, lai redzētu vai ar viņu viss kartībā.

Lēnām, atspiezdamies pret elkoņiem, viņš pacēlās- viņa vēders sāpēja, bet nekas neliecināja par to, ka būtu kas lauzts. Viņš palūkojās augšup un pamanīja Hermioni, kura ar vieglu šoku vēroja viņu.

„Harij,” viņa ierunājās. „Tu varēji nomirt.”

Juzdamies neērti, Drako novērsās no viņas un ieraudzīja, ka arī parējā komandas daļa nu atradās ap viņu. Džordžs nepārtraukti atvainojās, Freds sita Džordžu, un Elizabete, Keitija un Alīsija mierināja Hermioni. Pēkšņi atbrīvojās vieta, un viņš varēja piecelties.

„Nu tad, labi,” Freds, kurš bija arī komandas kapteinis, teica, „ej atpakaļ uz pili, Harij. Tev šodienai būs bijis pietiekami daudz uztraukumu.”

„Es viņu pavadīšu,” Hermion pieteicās, pielecot kājās.

Hermione izskatījās neparasti nervoza un visu ceļu līdz skolai runāja.

„Visi runā par to, kā tu maģisko būtņu kopšanā pārbiedēji Goilu. Harij, tas bija vienkārši neticami. Ko tu viņam pateici? ”

Drako smīnēja.

„Neko, es viņu vienkārši pabiedēju ar mazu burvju dueli... zini, viņš tādās lietās nav īpaši labs.”

„Katrā ziņā tu biji lielisks- tas skats viņa seja un tas kā viņš skrēja!”

Hermione sāka nevaldāmi ķiķināt. Drako paskatījās uz viņu un, nemaz neapdomājoties, ko viņš, ellē ratā, taisās darīt, nometa savu Ugunsbultu un kalambola drēbes, sagrāba Hermioni un noskūpstīja viņu.

Pirmajā mirklī viņa gandrīz izkusa aiz laimes. Tad viņas rokas palika tik stīvas kā slotas un viņa atgrūda viņu.

„Harij, nē!” Viņa ar lielām un ieplestām acīm paskatījās uz viņu.

Pirmo reizi mūžā Drako nebija ko teikt.

„Tev nevajadzētu jokoties ar mani,” sakāpjot asarām viņas acīs, teica Hermione. „Tas nav godīgi.”

„Es jokojos ar tevi!” neskanīgi Drako iesaucās.

„Tas nav godīgi,” viņa atkārtoja, „Harij, tu esi mans labākais draugs, un es zinu kādas ir tavas jūtas pret Čo- -”

„Čo?” Drako prāts bija tukšs. „Pret to krauļanaga meklētāju?”

Hermione skatījās lielām acīm.

„Tas izskaidro, kāpēc viņa tā uzvedās!” Drako iesaucās, tad palūkojās atpakaļ uz Hermioni un teica, „Redzi, es esmu ticis viņai pāri, Hermion. Viņa nav pat--”

„Harij!” viņa brīdinoši teica.

Viņi skatījās viens uz otru. Tad Drako izdarīja ko tādu, ko viņš nebija darījis nekad agrāk.

„Piedod man, Hermion,” viņš teica.

Viņas sejas izteiksme mīkstinājās, un tā nu viņš cerīgi turpināja: „Es kopš, em, kopš Drako atsita manu galvu Mikstūrās pret zemi, jūtos--”

Šis nebija tas, ko vajadzēja teikt. Hermione pagrieza savu galvu prom no viņa.

„Viss kārtībā,” viņa smalkā balstiņā teica, sākdama iet uz pils pusi. „Es zināju, ka tu tā negribēji.”

Kas, velns parāvis, ar mani notiek, viņš domāja, iedams blakām Hermionei un sekojot viņai uz pili, šitā Daudzsulas mikstūras padarīšana mani ietekmē pat domāšanu...

Viņi bija jau pusceļā, kad viņš redzēja Ronu skrienam pretim viņiem.

„Harij!” viņš kliedza. „Es nespēju noticēt, ka palaidu garām maģisko būtņu kopšanu! Es dzirdēju, kā tu pieveici Goilu!”

„Pieveici ir mazliet par stipru teikts,” Drako protestēja, bet viņš smējās, kad Rons bīdīja viņu uz priekšu pa taku.

„Man ir jāiet uz bibliotēku,” Hermione teica, kad viņi bija nonākuši pilī. „Piedodiet!” un viņa aizskrēja nemaz neatskatoties.

Rons noskatījās viņai pakaļ.

„Ar viņu viss kārtībā?” 

„Tikai uztraukusies par mūsu rītdienas ieskaiti pārvērtības, tu jau zini kāda viņa ir,” Drako meloja un sajutās mazliet slikti par to, ka viņš tā darīja. 

Kad viņi iegāja Grifidoru koptelpā , Dīns Tomass un Nevils Lēniņš apkampa viņus, kamēr pārējie visi telpā esošie izkliedza apsveikumus. Drako nebija labā garastāvoklī. Viņš pagrūdās visiem garām un devās augšā pa kāpnēm, kur viņš ilgu laiku sēdēja, skatoties uz burvju foto albumu, pilnu ar Hariju vecāku fotogrāfijām, kurās viņi māja un smaidīja. Drako nespēja atcerēties vai kādreiz bija redzējis savus vecākus tā darām. 

~*~

Hermione faktiski aizgāja gan uz bibliotēku, bet viņa tomēr tur nedevās mācīties. Viņai bija nepieciešams brīdis pārdomām un vienatnei.

Harijs bija noskūpstījis viņu. Vai viņai nevajadzētu būt ekstāzē, vai vismaz apmierinātai? Viņa bija satraukta, kad viņš aplika savas rokas ap viņu, bet dažas sekundes vēlāk viņu pārpludināja šausmīga nepareizības sajūta. Tādu viņa nekad agrāk nebija izjutusi. Tāpēc Hermione viņu atgrūda. Viņa pazina Hariju tik labi, viņa domāja, viņa zināja kā viņš izskatās, kad pieceļas, kā viņš izklausās, kad ir noguris, laimīgs, nobijies, noraizējies; kā viņš smaržo- visbiežāk pēc ziepēm un kalambola zālāja. Bet šoreiz, kad viņš aplika savas rokas ap viņu, viņš smaržoja savādāk... kā... pipari?

Viņa ievaidējās un atstutēja savu galvu pret galdu. Hermion, viņa domāja, tu esi tik stulba. Tu esi iemīlējusies Harijā jau vairākus gadus, nu un kas par to, ka viņš nomaina savas smaržas?

Viņa piecēlās un devās lejup uz vakariņām.

~*~

Tovakar pie Grifidoru galda Drako, juzdamies jocīgi, ka nav izsalcis, sēdēja starp Ronu un Hermioni, kura izskatījās bija apņēmusies izlikties, ka nekas nav noticis. Viņš ar dakšiņu dzenāja savu ēdienu apkārt pa šķīvi un klausījās abu smieklos un sarunās. Viņa prāts dūca aiz jautājumu pārpilnības. Kāpēc neviens nebija ievērojis, ka viņš nav Harijs? Viņš taču nevarēja notēlot Poteru, viņš ienīda Poteru, viņš to nevarētu pat, ja censtos. Drako tikai izskatījās kā Poters, tāpēc visi pieņēma, ka viņš bija Harijs, un tāpēc viņš visiem patika. Ne tikai Grifidoriem, bet arī Elšpūšiem un Kraukļanagiem, skolēni, kuru vārdus Drako nekad nerūpēja uzzināt, nāca klāt un vienkārši runājās ar viņu. Tas bija mulsinoši.

Vēl mulsinošāka lieta bija tā, ka viņam tas patika- tas bija it kā viņš, pārvēršoties par Hariju, būtu arī pats sevī ienesis mazu daļiņu no Harija. Un viņš nevarēja to iznīcināt. Tā vienkārši mierīgi sēdēja viņa krūtīs, liekot darīt tādas lietas kā izglābt Nevila krupi, izglābt Hermioni no āmurgalvas un... un noskūpstīt Hermioni. Viņš vēl joprojām nespēja noticēt, ka bija to izdarījis. Kāpēc? Iemesls noteikti tam ir tāds, ka Harijam ir kādas jūtas pret Hermioni, un arī Drako tādas ir. Bet ja vien viņa zinātu... zinātu, kas patiesībā viņš ir...

Kaut kas, kas visu laiku bija maisījies pa viņa prātu, nu pēkšņi pārtapa griezīgās un sāpīgās domās. Ja nu Harijs ir miris? Ja nu viņš nekad vairāk nepamostas? Vai viņam, Drako Malfojam, būs lemts palikt par Hariju Poteru uz mūžīgiem laikiem?

„Harij,” atskanēja Hermiones balss. „Kas noticis? Tu izskaties it kā te nemaz neatrastos.”

Drako pēkšņi atstūma savu krēslu no galda un piecēlās kājās.

„Man jāiet,” viņš nomurmināja, un, patraukdamies garām izbrīnītajiem draugiem, viņš aizskrēja no Lielās zāles caur ieejas zāli, augšup pa kāpnēm uz slimnīcas spārnu. Viņš dauzīja pa aizslēgtajām durvīm līdz tās atvēra Promfeja madāma ar iztraucētu skatienu, kurš pārvērtas par izbrīnu, kad viņa ieraudzīja zēnu.

„Kas noticis, Poter, vai jūs esat slims?” viņa iesaucās.

„Es esmu šeit, jo... man vajag apraudzīt... Malfoju,” viņš atbildēja, palicis bez elpas garā skrējiena dēļ.

Promfeja madāma ar aizdomām paskatījās uz viņu.

„Man šķiet, ka jums vajadzēja zināt,” viņa teica. „Drako Malfojs vairs nav pie mums.”

Drako gandrīz nogāzās no kājām aiz šoka. Viss sāka griezties un skatiens apmiglojās. Tad viņš saņēmies aizsmakušā balsī jautāja: „Vai viņš... vai viņš... viņš ir miris?”

Promfeja madāma izskatījās šokēta.

„Nē, Poter, protams, ka viņš nav miris!” viņa strupi atbildēja. „Apžēlojies. Viņš ir aizsūtīts mājās. Šo pēcpusdien viņa tēvs ieradās un aizveda viņu.”

Un viņa aizcirta durvis Drako priekšā.

***

Gaisma- blāva sākumā, bet tad pēkšņi spilgta un sāpīga. Harijs ievaidējās un, apgriezies uz otriem sāniem, atvēra acis.

Viņš gribēja apsēsties, tomēr izbrīns viņu piespieda to nedarīt. Viņš gulēja guļamistabā, kuru, kā viņam pašam šķita, viņš nekad vēl nebija redzējis. Sienas bija izgrebtas no pulēta akmens, un griesti bija tik augsti, ka tie ietērpās ēnās, lai gan telpā bija spilgta gaisma, kura spīdēja no lokveidā izliektiem logiem, kas bija visapkārt telpai. Lielā gulta, kura bija ar baldahīnu uz četriem stabiņiem un kurā viņš gulēja, bija pārvilkta ar melnu velvetu, kas savukārt bija apdrukāts ar mazām sudraba čūskām. Tā bija vienīgā mēbele izņemot milzīgo drēbju skapi, kurš atradās pie tālākās sienas un bija izdekorēts ar zeltītu „M” burtu.

To laikam izdarīja M burts- Harijs piecēlās sēdus un skaļi nolamājās, kad palūkojās lejup uz savām rokām—tās nebija viņa rokas—garas, bālas un nezināmas. Viņš pataustīja savu pieri, meklēdams pēc rētas. Visbeidzot, izmisis viņš izrāva matu šķipsnu un blenza uz sudrab-balto šķipsnu, kas nu bija izkaisīta pa melno gultas pārvalku.

Viņš vēl joprojām bija Drako. Un sliktāk par to varēja būt tikai tas, ka viņš kaut kāda iemesla dēļ atradās Drako Malfoja mājā. Viņš noteikti bija ilgu laiku paģībis vai kā tam līdzīgi, un kāds bija atvedis viņu uz šejieni.

Tai pašā brīdī, durvis atsprāga vaļā, un Lūcijs Malfojs bija tas, kurš stāvēja tajās. Viņam mugurā bija melnas drēbes, kā jau vienmēr, kad vien Harijs bija viņu redzējis. Harijs sajuta, ka vēsas tirpas pārskrien pār muguru ar pēkšņo nojautu.

„Tātad, puika,” Lūcijs teica, piesoļodams pie gultas. „Vai tagad tu atceries, kas tu esi?”

Harijs blenza uz viņu. Protams, ka Lūcijs nevarēja zināt, kas Harijs bija patiesībā. Ja vien viņš zinātu, ka viņa mājā ir Harijs Poters—

„Drako Malfojs,” viņš teica. „Jūsu dēls.”

Lūcija sejā parādījās vēss smaids.

„Es jau teicu tai Promfeju sievietei, ka viņa nesaprot, ko pati runā,” viņš apmierināti teica. „Ar tevi viss ir kārtībā, zēn. Malfoji nekad neaizmirst, kas viņi ir.”

Harijs neko neteica un tikai skatījās Drako tēva aukstajās, pelēkajās acīs.

„Nu, kopš tu esi šeit,” Malfoja kungs turpināja, „Mēs varētu atļauties arī kādu jautrību.”

Viņš pasvieda malā savu apmetni, un Harijs ieraudzīja piesprādzētu pie viņa sāniem garu sudraba zobenu. Harija dūša sakritās. Viņš netic, ka es esmu Drako, viņš izmisīgi domāja, viņš mani tūlīt sacirtīs mazos gabaliņos.

„Kā būtu ar mazu paukošanās treniņu?” Lūcijs Malfojs jautāja. „Pārbaudīsim tavu drosmi un sparu, zēn.”

Lieliski, domāja Harijs, kurš nekad iepriekš nebija pat redzējis paukošanos. Viņš tic, ka es esmu Drako, bet viņš vēl joprojām taisās mani sakapāt mazos gabaliņos.

„Labi, Tēvs,” Harijs atbildēja, cenzdamies attēlot Drako runas stilu.

Malfoja kungs izskatījās nepacietīgs, tāpēc Harijs pārmeta savas kājas pār gultas malu un gandrīz iekliedzās, kad tās pieskārās grīdai, kas bija auksta kā ledus. Lūcijs Malfojs neizrādīja, ka būtu norūpējies par to, ka viņa dēls varētu atsaldēt pēdas, lai nu kā- viņš izsteidzās no istabas, un Harijs, vēl aizvien basām kājām, sekoja.

Viņš atskārta, ka gandrīz jau skrien, lai tiktu līdzi. Viņi gāja lejup pa garu koridoru, gar kura malām bija izlikti Malfoju ģimenes locekļu portreti. Tajos bija tikai dažas raganas, kāda ļoti skaista sieviete, kura noteikti bija sirella- kur arī iespējams Drako bija ticis pie saviem brīnumainajiem matiem- daži neparasti bāli vīrieši, kuri nepārprotami bija vampīri, un diezgan nepielūdzama izskata burvis, kurš bija uzzīmēts jājot ar milzīgu zirnekli, kā iemaukti bija nostiprināti ap viņa spīlēm, no kurām tecēja inde.

Lūcijs Malfojs ar zižļa mājienu atvēra lielas, akmens durvis un, Harijam sekojot, iegāja iekšā. Harijs atradās vēl vienā milzīgā telpā; šai bija gluda akmens grīda un sienas bija dekorētas ar gobelēniem, kuri attēloja dažādus skatus no burvju kaujām. Dusmīgi burvji skrēja viens otram pakaļ, pielietodami savus zižļus, lai viens otram nocirstu galvu, izgrieztu iekšas uz āru vai aizdedzinātu savus upurus. Harijam noskatoties uz to visu brīdī, kad kāds goblins ar garu, liesmojošu zobenu, dzīdamies pakaļ kliedzošam burvim, pārleca no viena gobelēna otrā, šausmās atkārās mute.

Lūcijs, izsekodams Harija skatienam un izskatīdamies apmierināts, piekrita: „Jā, es tikko liku iztīrīt tos gobelēnus- asinis sāka jau izskatīties mazliet truli un nepavisam spīdoši. Vai mēs varētu sākt?” un viņš pasvieda Harijam garu, asu rapieru, uz kuru puisis apdullis skatījās.

„En garde!”

Harijs pacēla savu zobenu, nolemjot, ja viņš mirs, tad noasiņos pilnība un, cerams, arī, ka tādā veidā sabojās Malfoju jauko akmens grīdu. Par laimi, tajā pašā brīdi pie akmens durvīm atskanēja klauvējieni, un tās atvērās. Garš burvis tērpies zaļā apmetnī lieliem soļiem ienāca telpā.

„Sveiks, Maknēr,” Lūcijs teica, nolaižot savu zobenu un aizgriežoties no Harija. „Vai Narcisa tevi ielaida?”

„Viņa man teica, ka tu esi te, jā,” atbildēja garais vīrs, kuru Harijs atpazina kā burvi, kurš strādāja Ministrijas Bīstamo radījumu nodaļā. Viņš bija arī, Harijs atsauca atmiņā, Nāvēdis.

„Es esmu ieradies ar dažām ziņām--” viņš aprāvās līdz ko pamanīja Hariju, „Sveiks, Drako, es nezināju, ka tu jau esi atpakaļ mājās.”

„Viņa māte gribēja viņu redzēt,” Lūcijs vienkārši paskaidroja. „Tu zini kādas ir sievietes. Viņa ilgojās pēc zēna, kamēr viņš bija skolā.”

Ārprātīgā, Harijs nodomāja.

„Nu, ziņas, ko es nesu patiesība ir saistītas ar Cūkkārpu,” Maknērs teica. „Lūcij,--”

Viņš paskatījās no Lūcija uz Hariju.

„Tu vari droši runāt Drako klātbūtnē,” Lūcijs Malfojs mudināja. „Viņš man ir pilnībā paklausīgs.”

„Protams,” Maknērs turpināja. „Es to katrā ziņā tā nedomāju.” Viņš pagriezās pret Hariju. „Kā sokas pa skolu?” viņš jautāja. „Vai tu izplati Tumsas pavēlnieka vārdu?”

„Ko?” Harijs atvaicāja kā no debesīm nokritis. Viņš zināja, ka Drako bija bīstams, bet...

„Nu, tu jau zini,” Maknērs turpināja, „Uzturi Tumsas pavēlnieka vēsti pie dzīvības starp saviem vienaudžiem. Pārliecinies par to, lai pareizie cilvēki uzzina pareizās lietas un ziņas. Noturi Nāvēžu sanāksmes.” Viņš pamirkšķināja. „Dari pāri Draņķasiņiem.”

„Ak, jā,” Harijs, kurš tagad jau drebēja aiz niknuma, „mēs ar Slīdeņiem- mēs visi sanākam kopā un uztaisām kūciņu izpārdošanas, ziedojam daudz naudas priekš ļaunumu, nekādu problēmu.”

Neizskatījās, ka Maknērs būtu to dzirdējis. „Es atceros, kad es biju Slīdenis,” viņš teica. „Tās bija lieliskas dienas!” viņš pagriezās pret Lūciju Malfoju. „Tātad, Lūcij,” viņš turpināja. „Es gribēju ar tevi parunāt par plānu. Un par Hariju Poteru.”

„...Un par Hariju Poteru.”

Harijs palaida vaļā zobenu, ko turēja; tas ar skaļu blīkšķi nokrita zemē, liekot Lūcijam un Maknēram paskatīties uz viņu.

Lūcijs sarauca pieri.

„Jā, Drako? Vai tev ir kas piebilstams?”

Harijs piespieda sevi runāt.

„Kas ir ar Hariju Poteru?”

Lūcijs cieši uz viņu paskatījās.

„Drako,” viņš teica Maknēram, „runā par Hariju visu laiku, vai ne, zēn?”

Šis mazumiņš informācijas neapmierināja Hariju.

„Man- man ar viņu kopā ir jāspēlē kalambols,” viņš stīvi teica.

„Kurā, ja es pareizi atceros,” Lūcijs vēsi piemetināja, „viņš ir tevi katru reizi pārsitis.”

Harijs nevarēja apvaldīt platu smīnu: „Jā, ir gan!”

Abi- Lūcijs un Maknērs- skatījās uz viņu; beidzot, Harijam par atvieglojumu, Drako tēvs pagriezās atpakaļ pie sava drauga.

„Tu teici, ka tev ir jaunumi priekš manis, Maknēr,” viņš teica. „Lūdzu saki man, ka tas nav kārtējais vieglprātīgais plāns kā nogalināt Poterpuiku. ”

Maknērs pasita ar kurpes purngalu pa zemi.

„Šoreiz tas, Lūcij, patiešām ir labs plāns,” viņš teica. „Tas patiesi ir ļauns un viltīgs.”

„Patiesi,” norūca Lūcijs. „Un to pašu tu teici par plānu nogalināt Hariju nosūtot viņam saindētu dzimšanas dienas dāvanu uz viņu radinieku māju, kurā, ja es nemaldos viņš ir aizsargāts ar Dumidora ‘ģimenes burvestību’. Viss, kas notika, bija tas, ka viņa brālēns Dūdijs to atrada un apēda. Un pietam izkārsies ārā pa logu, viņš to uzvēma lejā stāvošajiem Nāvēžiem, kuri bija ieradušies savākt Harija līķi. Vai tu to atceries, Maknēr? Un tad vēl bija tāda reize, kad Nots mēģināja ielavīties Cūkkārpā un nolaupīt puiku, bet viņam Vālējošais Ozols nocirta galvu. Un vēl Zabīnī mēģināja nosūtīt puikam sprāgstošu slotu, Dumidors pārtvēra to un nosūtīja uzreiz atpakaļ tikai pārtītu citā iesaiņojumā. Viņi apglabāja Zabīnī sērkociņu kastītē!” Lūcijs kliedza, emfāzē vicinot savu zobenu. „Ir nogalināti vairāk Nāvēžu stulbu Harija Potera nogalināšanas plānu dēļ nekā no Burvestību Ministrijas sūtīto Triecējburvju dēļ!”

Harijs bija pārsteigts. Viņam nebija ne jausmas. Nu, padomājot par to, viņš varbūt, ka bija dzirdējis šausmu kliedzienus dārzā toreiz, kad Dūdijs bija izvēmies, bet viņš domāja, ka tā bija Figas kundze no blakus mājas.

„Nu, taču, Lūcij,” čīkstēja Maknērs, „tikai noklausies manā sakāmajā.”

Lūcijs sakrustoja savas rokas uz krūtīm.

„Tev ir piecas minūtes.”

„Tā ir patiesība, ka puika ir aizsargāts Cūkkārpā. Mēs esam mēģinājuši viņu izdabūt ārā no turienes- atceries to reizi, kad mēs viņam nosūtījām Arsenāla biļetes?-- bet Dumidors nekad neļāva viņam iet.”

„Un tas,” sacīja Lūcijs, „nemainīsies.”

„Nē,” sacīja Maknērs. „Mēs to zinām. Un mēs pirms tam esam domājuši arī nolaupīt kādu viņam tuvu cilvēku, tādējādi viņam būtu jāatstāj pils, lai izglābtu nolaupīto, bet gandrīz katrs viņam nozīmīgais cilvēks atrodas Cūkkārpā. Viņš ienīst savu vientiešu ģimeni, un Vīzliji ir aizsargāti ar stiprām burvestībām.”

Lūcijs izskatījās garlaikots.

„Bet,” steidzīgi piemetināja Maknērs, „tas ir manījies. Mēs tagad esam atraduši kādu- -kādu, kura dēļ puika darīs visu, lai viņu aizsargātu.”

Lūcijs pacēla galvu.

„Tātad jūs savā piedauzīgajā bariņā esat atraduši kādu tuvu cilvēku Harijam Poteram?” viņš jautāja. „Kuru?”

Harija vēders šausmās sažņaudzās. Maknērs smaidīja to pašu nepielūdzamo smaidu, kāds viņam bija, kad viņš bija ieradies skolā, lai nogalinātu Hagrida zirgērgli.

„Siriusu Bleku,” viņš teica.

~*~

Drako kaut kā no slimnīcas spārna bija nokļuvis līdz Grifidoru tornim.

“Marmalāde,” viņš truli pateica Resnajai Dāmai un caur portreta caurumu iekāpa telpā. Pretēji iepriekšējiem paradumiem, viņš aizgāja līdz kamīnam un apsēdās blakus Hermionei, kura saritinājusies sēdēja krēslā un paijāja savu noplukušo kaķi, un Ronam, kurš lasīja pēc skata nokvēpušu, lielu grāmatu ar nosaukumu “Vientiešu karošanas māksla”.

“Drako tēvs ieradās un aizveda viņu atpakaļ uz Malfoju muižu,” Drako bez emocijām pateica.

“Uz kurieni aizveda?” Rons vaicāja, nolaizdams savu grāmatu.

“Malfoju muižu. Viņi tur dzīvo.”

“Lieliski,” Rons iesaucās, atsākdams lasīt. “Ja mums paveiksies, tie viņu nekad vairs neatvedīs atpakaļ.”

Drako apslāpēti noelsās. Hermione ar bažām paskatījās uz viņu.

„Harij,“ viņa maigi teica, „tā nav tava vaina, tu iesiti viņam tikai tāpēc, ka viņš tev iesita pirmais.“

Drako neatbildēja. Viņa prāts bija pārpildīts ar skatiem, kā viņa tēvs nikni glūn uz viņu. Ja nu Harijs nespēlē līdzi, ja nu Lūcijs Malfojs kaut kādā veidā atklāj, ka zēns, kuru viņš atvedis mājās, nav vis viņa dēls, bet gan slavenais Lorda Voldemorta ienaidnieks- viņš nogalinātu Hariju. Par to Drako nebija ne mazāko šaubu. Kas bija tas, ko viņam tēvs tika teicis, ko Voldemorts teicis?

Jebkurš, kurš man atvedīs mirušu Hariju Poteru, tiks atalgots vairāk nekā līdz šim kāds Nāvēdis jebkad ticis.

Rona balss ielauzās Drako domās.

“Šitā vientiešu karošanas māksla ir patiešām interesanta,” viņš teica. “Vēlētos uzzināt, vai ir kāda iespēja šo, kā-jūs-to-saucāt, atombumbu uzmest uz Malfoju muižas?”

Drako piecēlās.

“Man ir jādodas augšā,” viņš pateica, un mēģināja paglābties no viņiem, dodoties uz zēnu guļamistabām. Viņš sadzirdēja skrejošus soļus aiz muguras un apgriezās, lai ieraudzītu Hermioni, kuras acīs bija saskatāms nemiers.

“Harij,” viņa teica, “Harij, lūdzu, pagaidi.”

Drako apstājās un ļāva Hermionei viņu panākt.

“Harij,” viņa mēģināja sacīt, “tu izskaties tik sarūgtināts, kas tevi nomoka? Tas nevar būt Malfojs.”

Drako vienkārši skatījās uz viņu. Šķita, ka visas viņa emocijas bija sajaukušās vēderā: stress Harija Potera tēlošanas dēļ nu jau tur pat vai divas dienas, dusmas, šoks, sāpes un nu arī bailes- bailes no tā, ka ar Hariju, kuru katru brīdi varētu notikt kaut kas slikts, kaut vai šo pašu brīdi. Tā pilnīgi un noteikti būtu Drako vaina. Viņš nebija drošs, vai viņš šobrīd gribēja kliegt uz Hermioni vai atkal noskūpstīt viņu. Abas izvēles šķita vienlīdz labas.

“Es patiešām esmu noguris, Hermion,” viņš teica, „pašlaik es gribu tikai gulēt.“

„Vai tas ir dēļ tā, kas notika šodien?“ viņa jautāja. „Pēc- pēc āmurgalvas? Jo es to nedomāju, tā, ka es būtu dusmīga uz tevi par to, ka tu mani nobučoji, Harij, faktiski-“

Viņa paspēra vienu soli tuvāk Drako. Viņas acīs bija lasāma pieķeršanās.

Drako uzsprāga.

“Ne jau viss ir tevis dēļ, Grendžer!” viņš spalgi iekliedzās. “Ne jau, sasodīts, viss ir tevis dēļ!”

Viņš aizšāvās kā bulta lejā pa kāpnēm, pagrūzdams viņu, un izrāpās āra pa portreta caurumu.

~*~

Pēc Siriusa vārda pieminēšanas Harijs juta, kā viņa ceļos iezagās vājums. Neizrādi to, viņš sev teica, neizrādi.

“Mēs jau ilgu laiku zinām, ka viņš ir zēna krustēvs,” Maknērs sacīja. “Problēma bija atrast viņu. Mēs esam viņu mēklējuši, patiesība Tārpastis medīja viņu, un tas bija visatjautīgākais, ko viņš jelkad paveicis. Viņš atcerējās alu, uz kuru bērnībā bija gājis kopā ar Siriusu, kad viņš ciemojies pie Blekiem. Tārpastis atgriezās tajā vieta un uzlika saistību lāstu ar Bleku- ”

“Atpakaļ pie galvenā, Maknēr,” Lūcijs sacīja. “Ko man no tā visa vajadzētu izsecināt?”

Maknērs izskatījās aizvainots.

“Nu,” viņš teica, “tas ir vienkārši, patiešām. Tārpastis rīt atvedīs Bleku atpakaļ no Kornvolas, un mums vajag vietu, kur viņu turēt tikai divas vai vienu dienu ilgumā, kamēr mēs gaidām, kad puika nāk viņam pakaļ. Mēs nevaram atstāt Saistības lāstu uz viņa, vai arī viņš nomirs, un tev no visiem ir vislabākās katakombas- ”

“Ak, paldies,” Lūcijs atbildēja ar manāmu sarkasmu. “Nu, tas ir stulbs plāns un acīm redzami vienīgais, tomēr daudzkārt labāks par visiem iepriekšējiem. Es paturēšu Bleku šeit. Es neesmu viņu redzējis,” viņš vēsi smaidīja, „kopš mēs kopā mācījāmies skolā. Tā būs kā atkal redzēšanās.“

Viņš un Maknērs iesmējās. Harijs gan ne. Viņš juta, ka tūlīt vems.

Durvis atvērās un gara, blonda sieviete ienāca telpā. Viņa nevalkāja apmetni, bet gan garu, melnu kleitu ar šķēlumu. Harijs viņu uzreiz atpazina: tā bija Drako māte.

“Narcisa,” Lūcijs Malfojs ierunājās. “Vai kas atgadījies?”

Sieviete pasmaidīja. Viņa bija ļoti skaista, kad smaidīja. Harijs atminējās, ka redzējis viņu kalambola Pasaules Čempionātā un nodomāja, ka noteikti šī ir tā persona, no kuras Drako ir ieguvusi savu bālo un izsmalcināto skaistumu.

„Es vēlējos aizņemties Drako,” viņa mierīgi sacīja. „Es viņu neesmu pat satikusi, kopš tu viņu atvedi mājās, Lūcij.”

Lūcijs Malfojs pamāja ar roku.

„Protams,” viņš atbildēja.

Harijs paskatījās uz Drako tēvu. Viņš vēlējās palikt un noklausīties par Siriusu.

„Bet es--”

„Drako.” Lūcija Malfoja balss bija tik vēsa kā ledus. „Ej līdzi savai mātei.”

Negribīgi Harijs sekoja Narcisai Malfojai ārā no istabas. Viņš savā ziņā varbūt gaidīja, ka viņa sāks apskaut vai skūpstīt, vai vismaz kaut kā apsveikt viņu. Bet viņa neko no tā visa nedarīja. Viņa vienīgi pagriezās un sāka iet lejup pa koridoru. Harijs rikšoja viņai pakaļ, mēģinot paturēt visu acīs. Viņš iedomājās, ka būtu ļoti labi izpētīt un apgūt Malfoju muižu pēc iespējas labāk.

Narcisa apstājās koridora vidū, gar kura malām atkal bija portreti, kuros, pirmo reiz uzmetot skatienu, izskatījās bija lelles, tikai katra savādākā noformējumā. Pēc kāda laika Harijs apjauta, ka tās bija Drako fotogrāfijas, kurās viņš bija zīdaiņa un maza bērna vecumā. Viņš apstājas un pasmīnēja.

„Ak,” smaidīdama Narcisa iesaucās, „tavas bērnības fotogrāfijas. Tās ir dievīgas, vai ne?”

Harijs skatījās no viena portreta, kurā Drako bija aptuveni trīs gadus vecs un valkāja rozā šortiņus un bērnu cepurīti, uz nākamo, kurā viņam varēja būt pieci gadi, un nu jau viņš bija ietērpts pienācīgās Malfoju regālijās, ieskaitot melnu apmetn,i un seju ieskāva garas, blondas cirtas, kas izskatījās ārkārtīgi meitenīgas. Bildē Drako bija dumpīga sejas izteiksme un šķita, ka viņš cīnās ar apmetņa apkakli, kura bija neiedomājami gara.

„Jā,” Harijs sacīja, „tās ir burvīgas.”

Tad Narcisa pagriezās un devās tālāk cauri daudziem citiem koridoriem, līdz viņi nonāca vakariņu telpā, kur Harijam lika apsēsties, kamēr viņa pati aizgāja sameklēt viņam ko ēdamu.

Harijs apsēdās pie milzīgā vakariņu galda un pēkšņi sajutās ļoti maziņš. Šķita, ka galds stiepjas jūdzēm tālu, vienīgi pašā vidū uz tā atradās liels sudraba svečturis, kurā bija septiņas sveces, kas bija izlietas kā ķirzaku astes. Vēl neglītāki kā iepriekšējie, arī šeit Malfoju ģimenes portreti karājās pie sienas. Viens no tiem attēloja bargu burvi ar krokotu apkakli, kādas bija raksturīgas 16. gs. Viņš glūnēja uz Hariju, un tad pielika rādām pirkstu pie mutes, it kā kaut ko pārdomājot. Pie otras sienas atradās milzīgs zīda gobelēns ar Malfoju dzimtas devīzi, kurā bija redzama liela, zaļa čūska, kas savukārt bija aptinusies ap burtu „M”, kamēr zemāk esošā persona ar kapuci lavījās klāt kādam citam vīram un sadūra viņa muguru ar dunci. Latīņu valodā uzrakstītā devīze: „DE GUSTIBUS NON DISPUTANDEM” bija izšūta lokveidā ap uzbrūkošā vīrieša kājām. Harijam nebija ne jausmas, ko tas varētu nozīmēt. Hermione būtu zinājusi, bet domas par Hermioni bija pārāk sāpīgas.

Narcisa atgriezās, nesdama sudraba paplāti, uz kuras balstījās tējkanna un krūzīte, piena trauciņš un šķīvītis ar cepumiem.

„Nu, re,” viņa teica, nolikdama to visu uz galda. Pēc tam viņa pati apsēdās pretī Harijam un vēroja kā viņš ēda. „Promfeja Madāma saka, ka tev nākamo dienu jāēd viegls ēdiens,” viņa turpināja, skatīdamās, kā viņš bāž mutē cepumus.

„Tātad, mammu,” Harijs ierunājās, gribēdams pārtraukt neomulīgo klusumu. „Ko tu esi sadarījusi pa šo laiku?”

„Es esmu izšuvusi segu tev, kuru tu varēsi paņemt līdz uz skolu,” viņa aizgūtnēm atbildēja, „uz tās ir izšūts ģimenes kredo- tavs tēvs to ieteica. Viņš domā, ka ir pienācis laiks tev to iemācīties no sirds. Vai tu vēlētos to redzēt?”

Harijs nebūt negribēja to redzēt.

„Protams,” viņš atbildēja.

Viņa ātri iztraucās ārā no telpas un gandrīz tai pašā mirklī bija atpakaļ, nesdama ko tādu, kas izskatījās pēc zaļa velveta gabala. Viņa to pasniedza Harijam, un viņš redzēja, ka uz tā bija ar zelta burtiem izšūti vārdi:

Sods rada bailes. Bailes rada paklausību. Paklausība rada privilēģijas. Tādēļ sods ir privilēģija.

„Oho,” Harijs iesaucās nedzīvīgā balsī. „Tas ir piemīlīgi, Mam. Es varu saderēt, ka visi pārējie bērni vēlēsies kaut viņiem būtu sega ar tik pat baismīgu moto kā šis.”

Uz mirkli Harijam šķita, ka viņš ir aizgājis par tālu; bet Narcisa tikai truli smaidīja, un Harijs novērsa savu skatienu. Viņš cerēja viņas acīs atrast žēlumu, bet, ja vien viņš būtu palūkojies ilgāk, viņš to būtu tur atradis- Harijs būtu pamanījis Narcisas acis pilnas ar asarām.

Dubultās durvis atvērās un Lūcijs Malfojs ar Maknēru iesoļoja iekšā.

„Narcisa,” Lūcijs norūca, „vai tu varētu atnes Maknēram tasi tējas?”

Narcisa aizsteidzās izpildīt sava vīra pavēli, kamēr Maknērs apsēdās pretī Harijam un pasmīnēja.

„Tātad, Drako,” viņš tēvišķīgā tonī ierunājās. „Es atceros, kad es biju Cūkkārpā, mēs Slīdeņi dažreiz papriecājāmies. Es varu saderēt, ka tu vienmēr kaut ko nostrādā, vai ne?”

„Nu,” Harijs sacīja, „jūs jau zināt, mēs esam diezgan aizņemti ar Jauno Nāvēžu sanāksmēm, un tad vēl mēs pavadām daudz laika, liekot citiem skolēniem justies slikti viņu sabiedrības stāvokļa vai naudas dēļ. Dažreiz vēlu naktīs mēs paliekam nomodā un mēģinām izsaukt dēmonus un liekam tiem izpildīt mūsu pavēles, bet lielāko daļu vakaru mēs tikai pasūtam picu un raujam dažām mušām nost spārnus.”

Harijs visai labi saprata, ka viņš runāja nesakarīgi un murgaini, bet Maknērs neizskatījās to pamanījis.

„Tev Lūcij ir palaimējies ar savu dēlu,” viņš sacīja, pagriezies pret Drako tēvu. „tev vajadzētu būt lepnam ar viņu.”

„Viņš bija ļoti panākumus nesološs un neiepriecinošs bērns,” Lūcijs Malfojs atbildēja bez emocijām. „Vājš un slimīgs. Es teicu savai sievai, ka veco labo Malfoju laikos tāds bērns būtu atstāts uz vējainas klints nomiršanai, bet viņa neatlaidīgi vēlējās paturēt viņu.”

Maknērs smējās, bet Harijs bija pilnībā pārliecināts, ka Lūcijs Malfojs nejokoja.

Narcisa atgriezās ar tējas paplāti, un Maknērs piegāja pie viņas: „Atvaino, Narcis, bet man šis būs jāņem līdz. Man laiks iet. Darīšanas.”

Viņš paņēma tējas tasi un piemiedza ar aci Drako tēvam.

„Tiksimies rīt, Lūcij,” viņš teica un aizteleportējās.

~*~

Drako sēdēja krēslainajā bibliotēkā, viņš galvu bija atspiedis rokās. Viņa elkoņi atradās uz atvērtas grāmatas ar nosaukumu „Visspēcīgākās mikstūras”. Tas šķita ironiski, jo pirmkārt šādā stāvokli viņš bija nonācis tieši kopš atgadījuma ar Daudzsulu mikstūru.

Viņa prāts turpināja pārdomāt lasīto, bet nekas no tā nešķita pielietojams šādā situācijā. Drako varētu nosūtīt pūci tēvam ar izskaidrojumu, kas noticis, bet tādā gadījumā Lūcijs Malfojs saprastu, ka puika, kas atrodas viņa paša māja ir Harijs Poters un nogalinātu viņu. Drako varētu izstrādāt pretēju burvestību, kura spētu atgriezt Hariju atpakaļ viņa ķermenī, un Lūcijs varētu redzēt, kurš ir Harijs un tomēr atkal nogalinātu viņu. Viņš pats varētu aiziet uz Malfoju muižu un mēģināt glābt Hariju, kas no visiem skatupunktiem būtu drosmīga un iespaidīga rīcība, bet ja viņa tēvs noķertu Drako, tad viņš noteikti domātu, ka Drako ir Harijs, un viņš tiktu nogalināts no paša tēva rokas.

Drako nemaz nenāca prātā iet pie Dumidora un izstāstīt šo visu. Viņš tomēr par spīti visam vēl joprojām bija Malfojs.

Bibliotēkas durvis atvērās, un pa tām ienāca meitene, rokās turēdama zizli.

„Spīžo,” viņa iesaucās, un telpa pēkšņi tika pielieta ar gaismu. Drako, piemiedzis acis, palūkojās augšup.

Tā bija Čo Čanga.

„Es jau domāju, ka tevi šeit atradīšu,” viņa apmierināta teica.

„Un es jau domāju, ka tiku no tevis vaļā, kad bijām kalambola laukumā,” Drako noteica.

Nebūt neizskatīdamās apvainota, Čo pasmaidīja.

„Tas bija pirms es sapratu, ka tu spēle grūti-dabūjamu,” viņa atbildēja.

„Tātad tu esi atpakaļ pēc vēl apvainojumiem, vai ne?” Drako jautāja. „Sievietes.”

„Es jutos vainīga,” Čo sacīja, „tā dēļ, kā es pret tevi izturējos. Sakot, ka tu esi pārāk jauns man, lai satiktos, un ka tavi mati ir pārāk nekārtīgi, nu, tas nebija īsti taisnīgi no manas puses.”

„Labi, tu esi bijusi slikta meitene,” Drako piekrita. „Varbūt tev pašai vajadzētu izlemt iet prom un padomāt, ko tu esi izdarījusi nepareizi. Tu manis pēc drīksti tam veltīti tik daudz laika, cik nepieciešams.”

Čo pienāca tuvāk un uzsēdās uz galda, maigi braukājot ar sava zižļa galu pa viņa roku.

„Es zinu, ka tu to tā nedomā, Harij,” viņa teica, „tu esi tikai sāpināts, un es respektēju to.”

Drako pavicināja rokas uz viņas pusi. „Paskaties uz sevi!” viņš iesaucās. „Es varu saderēt, ka Harijs ir skrējis tev pakaļ gadiem ilgi, staipījis tavas grāmatas, sūtījis tev ziedus, un viss, ko tu esi darījusi, ir ignorējusi viņu. Un nu viņš kļūst par totālāko riebekli pret tevi, un tu pēkšņi negribi pamest viņu vienatnē!”

Čo blenza uz viņu.

„Vai tu apjēdz, ka tu runā par sevi trešajā personā?” viņa neticīgi jautāja.

„Em,” Drako teica.

„Atvainojiet,” atskanēja balss. Drako paskatījās augšup. Šeit bija vēl kāds bez viņiem. „Es ceru, ka es netraucēju, bet--”

Tā bija Hermione.

„Traucē gan,” Čo atbildēja. „Ej prom.”

„Nē!” Drako iesaucās. „Tu neko neiztraucēji.” Viņš piecēlās kājās ar tādu sparu, ka nogāza dažas grāmatas no galda. „Hermion,--”

Čo palūkojās no viņa uz Hermioni un tad atpakaļ. Tad viņa pacēla uzaci un vēsi pasmaidīja.

„Tātad tā tas ir, pareizi?” viņa iesaucās. „Beidzot padevies pie manis un izlēmi rimties?”

„Mēs ar Hariju nesatiekamies!” Hermione nošņācās, acīm šķiļot zibeņus.

„Meitenes, jūtieties brīvi cīnoties par mani,” Drako sacīja, atlaižoties krēslā. „Un iespējams, ka dūru cīņa būs tieši laikā?”

Čo paglūnēja uz viņu.

„Zem tās visas pieticības un kautrības tu tiešām esi viens neciešams riebeklis, vai ne?” viņa norūca.

„Jā,” Drako sacīja. „Ej projām.”

Čo pagrāba savu zizli un izbrāzās ārā no bibliotēkas, pamatīgi aizcērtot durvis aiz sevis.

Drako nervozi pagriezās pret Hermioni.

„Viņai vienkārši es patiešām ļoti patīku,” viņš sacīja, paraustīdams plecus. „Es nespēju to izskaidrot.”

Tā vietā, lai atbildētu uz šo, Hermione tikai panācās viņam tuvāk un, stāvēdama sakrustotām rokām, nikni noraudzījās uz viņu.

Uz Drako vēl nekad neviens nebija tā skatījies. Tas bija tā, ka, šķiet, viņa varētu redzēt cauri viņa galvai.

„Hermion, nevajag,” viņš protestēja pirms spēja sevi apstādināt. „Klausies, es esmu nožēlojis to, ko pateicu pirms tam.”

„Tu neesi--,” Hermione iesāka.

Drako iejaucās. „Klausies, es tev jau teicu, ka man ir ļoti žēl, ko vēl--”

„Nē,” Hermione atcirta, „Es nesaku, ka tev nav žēl. Es ar to domāju, ka tu neesi- tu neesi viņš.”

„Neesmu kas?”

„Neesi Harijs Poters,” viņa teica. „Tu neesi Harijs Poters.”

Drako blenza uz viņu. Viņš pēkšņi sajutās noguris no šī visa.

„Protams, es neesmu,” viņš teica. „Es esmu Drako Malfojs.”

Kādu brīdi viņi abi vienkārši blenza viens uz otru. Tad Hermione uzklupa Drako, kurš, pilnībā nesagatavots viņas uzbrukumam, tika atmuguriski nogrūsts zemē. Viņš nokrita uz grīdas ar Hermioni uz vēdera, kura sita viņam ar abām rokām.

“KUR IR HARIJS?” viņa kliedza. „Ko tu ar viņu izdarīji? Kur tu viņu turi? Tu nevari būt nogalinājis viņu, tev vajadzīgs viņš, lai tu varētu visu laiku gatavot Daudzsulu mikstūru--“

„Hermion--“ Drako nācās pielikt spēku, lai sevi aizsargātu brīdi, kad viņa mēģināja viņu iepļaukāt. „Es tev zvēru, es neesmu viņu ievainojis—“

„Melis!“ viņa sagrāba viņu aiz krekla krāgas, parāva viņa galvu augšup un tad belza to atpakaļ pret akmens grīdu. Drako gar acīm nogāja zvaigznītes, kamēr viņa savās drēbju kabatās taustījās un atradusi izrāva zizli. Viņa notēmēja to pret Drako sirdi. „Ja tu dari pāri Harijam, ja tu griez nost viņa pirkstus, lai uztaisītu savu šaušalīgo mikstūru--“

„Klausies,“ Drako sacīja, cīnoties ar sevi palikt mierīgs un nesākt kliegt, „Es tavam dzīvajam draudziņam nenodarīju neko vairāk par matu apgriešanu. Domājams viņam tāda bija pat nepieciešama. Es visu šo laiku negatavoju Daudzsulu mikstūru. Šī ir tā pati mikstūra kopš Strupa nodarbības, tā vienkārši nekad nebeidzās.“

Hermione drebēja, bet viņas satvēriens uz zizli nemainījās.

“Tu gaidi, ka es tam noticēšu?” viņa jautāja.

Drako paskatījās uz viņu.

„Zini, mans tēvs man iemācīja Tumšo maģiju,“ viņš sacīja.

„Nenovērsies no tēmas, Malfoj.“

„Uzliec man Patiesības lāstu,“ viņš teica. „Es tev parādīšu kā to izdarīt.“

“Tā ir Tumšā maģija,” Hermione nobālēdama sacīja, “tās lietošanu stipri kontrolē Ministrija--”

“Labi,” Drako sacīja, pasniegdamies un sagrābdams viņas roku, kura turēja zizli, un notēmēja to pret savu sirdi. “Veritas,” viņš noteica.

Melnas gaismas dzirkstele izšāvās no zižļa un ietriecās Drako krūtīs. Viņš bija redzējis savu tēvu lietojam Patiesības Burvestību uz neskaitāmiem cilvēkiem pirms tam, bet nekad nespēja iztēloties kā tas varētu justies. Tagad viņš zināja, un zināja arī to, kāpēc tas saturēja Tumšo Maģiju- viņš jutās it kā divi milzīgi sudraba āķi tiktu ietriekti viņa krūtīs zem viņa ribām un, pāršķeldami tās, būtu atstājuši viņa sirdi atklātu un kailu.

 “Jautā ātri,” viņš izgrūda caur sakostiem zobiem. “Tas sāp.”

Hermione šokā blenza uz viņu, bet viņa vēl joprojām bija atjautīga.

Viņa ātri iejautājās: “Harijs, vai ar Hariju viss ir kārtībā?”

“Jā,” atbildēja Drako. Viņa balss skanēja savādi un neparasti atklāti, pat viņa paša ausīm.

Viņa pamirkšķināja. “Kāpēc tu vēl joprojām izskaties kā viņš?”

“Kad mēs iedzērām mikstūru Strupa stundā, mēs nepārtapām atpakaļ kā pārējie to izdarīja. Harijs nodomāja, ka es esmu izdarījis kaut ko mikstūrai, bet es nebiju. Viņš neticēja man—viņš iesita man- es situ viņam pretī. Tad es atskārtu, ka visi domā, ka es esmu viņš. Un es turpināju to tēlot.”

„Kāpēc?“

 “Es gribēju redzēt, kā tas ir,” Drako atbildēja. “Es sākumā domāju, ka to darot, es varētu labāk iepazīt Hariju. Uzzināt viņa noslēpumus. Izmantot tos pret viņu. Bet tas tā nenotika,” viņš noelsās.

Sajūta bija, ka katrs vārds tika no viņa rauts ar varu ārā. “Tas bija it kā es pieņemtu kādu daļu no viņa līdz ar mikstūru. Es sāku uzvesties kā viņš un es nespēju to vairs kontrolēt. Es izglābu Nevila krupi, un tevi no āmurgalvas. Es jūtu lietas tagad. Es jūtu to, ko agrāk neesmu jutis.”

“Piemēram, žēlumu?” Hermione drūmi jautāja.

“Jā,” viņš atbildēja.

“Kur ir Harijs?”

“Kad es tev teicu, ka Drako Malfoja tēvs bija ieradies un aizvedis viņu, tā bija taisnība. Tikai tā vietā, lai viņš paņemtu mani, viņš paņēma Hariju.”

Hermione, būdama kā jau Hermione, aptvēra, ko tas nozīme, uzreiz un nodrebēja. Viņas tvēriens pie zižļa, lai nu kā, palika vēl stingrāks.

“Kas tev liek domāt, ka ar viņu viss ir kārtībā?” viņa prasīja.

“Es to varu sajust,” Drako atbildēja. Viņš klausījās savā atbildē ar mazu izbrīnu. “Es to nebiju sapratis, līdz šim brīdim… Tas ir tāpat kā ar Harija rētu. Viņš ir savienots ar Voldemortu tā neizdevušā lāsta dēļ; tagad es esmu savienots ar Hariju neizdevušās mikstūras dēļ. Es varēju just, kad viņš pameta pili, tāpēc es tik ātri aizsteidzos tovakar no vakariņu galda un devos uz slimnīcas spārnu. Es varēju just, kad viņš pamodās.”

“Ko tu biji paredzējis darīt?” viņa jautāja. “Turpināt izlikties par Hariju? Kāds būtu tevi pieķēris. Es pieķēru. Kāds bija tavs plāns?”

“Man nebija tāda,” viņš atbildēja. „Es mēģināju izdomāt, ka tikt pie Harija.“

„Kāpēc tev rūp, kas notiek ar Hariju? Kāpēc tev rūp, tas, ka viņš var nomirt?“

“Klau, es jau tev teicu,” Drako sacīja. Katrs vārds bija piepūle. „Manī tagad ir maza daļiņa no Harija. Tā liek man darīt lietas, ko es normāli nekad nedarītu. Šobrīd, es domāju, tā cīnās par pašsaglabāšanos. Harijam ir ļoti stipra griba, man šķiet. Manā galvā ir balss, kas nepārtraukti atkārto ej pie Harija, ej pie Harija.“ viņš pasmīnēja, tomēr tas bija tikai rēgs no viņa parastā smīna. “Jo, ja es būtu tikai es,” viņš turpināja, “es iespējams ļautu viņam nomirt.”

Hermione neuzķērās uz šīs ēsmas. Viņa skatījās uz viņu.

„Kāpēc tu mani noskūpstīji?“ viņa jautāja.

„Neprasi man to,“ Drako lūdzās, aizvērdams savas acis, bet nebija labi, viņam bija jāatbild. „Tu,“ viņš sacīja. „Tu man patīc. Vai arī Harijam. To ir grūti pateikt.“

Viņš atvēra savas acis un paskatījās uz Hermioni. Kādu mirkli viņi blenza viens uz otru ar identisku izbrīna skatienu. Tad pēkšņi pār Hermiones seju nogūla velnišķīgs smīns.

„Malfoj,“ viņa ierunājās, „Vai tev kādreiz ir bijis sekss?“

„Nē,“ viņš atbildēja, un tad augstā balsī iebļāvās, „HERMION, NOŅEM MAN ŠO LĀSTU! TŪLĪT PAT!“

 “Labi, labi,” viņa ķiķinādama noteica, “Finite incantatum!”

Sāpes un sajūta, ka esi pilnībā atklāts. Drako piecēlās kājās, elsodams; viņš jutās it kā tikko būtu skrējis maratonu.

“Hermion,” viņš sacīja, nemaz nepaskatīdamies uz meiteni, “tas tiešām bija ļauni un perversi.”

“Piedod,” viņa atbildēja, kaut gan nebūt neizskatījās, ka nožēlotu kaut mazumiņu no tā visa, “man bija derības ar Ronu. Un tu to biji pelnījis, jo nobučoji mani un liki domāt, ka esi Harijs.” Viņa piecēlās, un viņam par brīnumu, piedāvāja Drako palīdzīgu roku, lai viņš var piecelties. “Mums vajadzētu labāk iet. Ap skolu ir sensori, kas sajūt Tumšās maģijas klātbūtni un lietošanu. Iespējams, ka daži skolotāji ir jau ceļā uz šejieni.”

 “Aha,” viņš teica pieceldamies, “Es to atceros no Cūkkārpas vēstures. ”

Hermione apstājās un blenza uz viņu. „Tu esi lasījis Cūkkārpas vēsturi?“

„Jā,“ viņš atbildēja, „nu un?“

„Nekas. Ejam.“

***

Pēc tam kad Maknērs bija prom, arī Lūcijs Malfojs aizteleportējās, aizbildinādamies Harijam un Narcisai, ka viņam ir lietas, kas jāizdara. Harijs, negribēdams runāties un paciest mulstošus klusuma brīžus ar Drako māti, izlēma labāk izpētīt Muižu un palūkoties vai viņš var sameklēt ieeju pagraba cietokšņos. Siriuss tur rīt atradīsies; Harijs gribēja būt tam gatavs.

Vispirms viņš izgāja ārā un apgāja ap Muižu, mēģinādams apjaust tās formu un lielumu. Šis mēģinājums izvērsās par lielu kļūdu. Sākumā tas bija visai interesanti, ja ne pārdabiski. Muiža bija milzīga, izkalta no kaut kā, kas gandrīz izskatījās pēc viengabalaina melna granīta plātnes. Viņš atklāja akmeņu dārzu, dažus zirgu staļļus (tukšus), neticami depresīva paskata vasaras mājiņu un milzīgu labirintu, no kura Harijs drošības dēļ izvairījās. (Kopš viņa ceturtā gada Cūkkārpā viņam ne visai pie sirds gāja labirinti.) Aiz labirinta viņš atrada mazu dārzu, kur krūmāji bija pedantiski apcirpti kā dzīvnieku formas. Maģiskās būtnēs, viņš sevi izlaboja: tur bija zirgērglis, fēniks, vienradzis, trollis, kas turēja rungu, un pūķis, un vēl dažas riebīga izskata radības, ko Harijs neatpazina.

Izklaidīgi viņš pasniedzās un ar pirkstu iebakstīja no krūma izcirptajam trollim. Tas bija tik reāls…

Harijs iekliedzās, kad trollis pagriezās un iecirta savus zobus viņa rokā. Harijs izvairīdamies tik tikko pabēga malā, kad trollis pacēla savu rungu un sāka šūpot to virs Harija galvas. Tas varēja būt taisīts no lapām un zariem, bet tas radīja visai solīdu skaņu DANGKŠ, kad tas atsitās pret zemi. Harijs instinktīvi izrāva no savas piedurknes zizli un notēmēja to pret trolli.

“Stulbo!” viņš iekliedzās, un trollis sastinga kustības vidū.

Harijs piecēlās kājās un izmetās ārā no dārza. Ja bija kāda lieta, par ko viņš ar sevi lepojās, tad tie bija viņa lāsti, bet pat viņš nebija pārliecināts, cik ilgi Sastindzināšanas burvestība noturēsies uz  krūmāju.

Viņa roka vietā, kur trollis bija iekodis, pamatīgi asiņoja. Ar laiku viņš sasniedza māju, viņa krekla piedurkne nu jau bija piesūkusies ar asinīm. Narcisa, kas gāja cauri ieejas hallei, ieraudzīja viņu un skaļi iekliedzās.

 “Drako!” viņa iekliedza, palūkodamās uz viņu. “Kas notika?” viņa apgrieza viņa roku, apskatīdama viņa ievainojumu. Robotās lapas spraucās ārā no tā kā iesprausti zobi. “Drako, tu zini, ka nav labi iet uz tropisko dārzu! Tavs tēvs būtu tik dusmīgs, ja- ja--” viņa aprāvās un aizvilka viņu, protestējošu, uz virtuvi, kur viņa pārsēja ievainoto roku, pirms tam sasmērēdama to ar purpuru ziedi, kas dedzināja un dzēla.

“Tev šovakar būs jāvalkā savi pirkstaiņi, Drako,” viņa teica. “Ja tavs tēvs--”

“Šovakar?” jautāja Harijs, satraukumā aizmirsdams par savu sakosto roku. “Kas notiks šovakar?”

Pabeigusi ar pārsiešanu, Narcisa iztaisnojās un pārsteigumā paskatījās uz viņu. “Tu zini, ka pie mums katru svētdienas vakaru ierodas ciemiņi,” viņa teica. “Tava tēva… kolēģi drīz būs klāt.”

“Em, pareizi,” Harijs atbildēja. “Es piemirsu.”

Viņš nespēja iztēloties vakariņas pie Dērslijiem, kad pie onkuļa Vernona ieradās viņa kolēģi. Viņam bija sajūta, ka lielas Nāvēžu vakariņas būs kas cits.

 “Vai man ir jāpārģērbjas?” viņš nemaz neapdomādamies pajautāja.

“Drako!” viņa izbrīnā paskatījās uz viņu. “Tu zini, ka tev ir jāvelk Malfoju dzimtas svētku drēbes!”

“Pareizi,” Harijs atteica, bet Narcisa nu jau uz viņu skatījās ar zināmām aizdomām, un viņš sajuta, ka labāk būtu tagad tikt prom. “Būs labāk, ja es sākšu pārģērbties,” viņš teica, virzīdamies uz durvju pusi. “Ak, tu jau zini šos svētku apmetņus… tik daudz aizdares…”

Ar Narcisas skatienu, kas lūkojās uz viņu it kā viņš būtu izaudzējis vēl vienu galvu, Harijs izgāja ārā no virtuves un steidzās lejā pa koridoriem pretī Drako istabai.

***

Likdama Drako pagaidīt Grifindoru koptelpā, jo “Es labāk par tevi zinu, kur Harijs tur savas lietas,” Hermione uzskrēja pa kāpnēm un iegāja zēnu guļamistabā- tas bija kas tāds, ko viņa bija gatava darīt tikai kritiskās situācijas (un Ziemassvētku rītos). Dīns Tomass, kurš taisījās pārģērbties un uzvilkt savu pidžamu, iekliedzās un aizkrita aiz savas gultas.

“Ko, pēc tavām domām, tu dari, Hermion?” viņš nošņācās, atspiezdams savu galvu pret gultu. “Tu būtu ieraudzījusi… kaut ko.”

“Dīn, es neko neredzēju,” Hermione atbildēja. „Es zvēru. Es tikai ieskrēju, lai kaut ko paņemtu Harijam. Dod man 5 minūtes, un tu varēsi mierīgi turpināt izģērbties.“

Viņa atvēra Harija lādi un sāka rakņāties pa to, pagrābdama Džeimsa neredzamo apmetni, Laupītāju karti un dažus džemperus, ja nu kļūtu auksts. Hermione palūkojās apkārt, meklēdama kaut ko, kur visu sagrūst, un pamanīja Harija skolas somu, kas gulēja zem gultas. Viņa lēnam pavilka to tuvāk sev.

Viņa to bija nopirkusi Harijam, kad abi mācījās piektajā gadā. Tā bija diezgan ikdienišķa soma, bet viņa bija uzlikusi tai dažādas burvestības: burvestību, kuras dēļ tā nekad nesaplīstu, burvestību ar kuras palīdzību Harijs varētu to aizslēgt un pēdīgi arī burvestību, kas ļautu viņam to atrast, ja viņš būtu to atstājis kaut kur, ko viņš bieži arī darīja. Viņa arī bija izšuvusi vārdus uz tās - bez maģijas palīdzības, patiesība ar pašas rokām: HARIJS POTERS- GRIFINDORU MEKLĒTĀJS.

Somas izskats, tik ļoti atsauca atmiņā Hariju, ka viņa gandrīz aizrijās, un mazas elsas izlauzās pirms Hermione paspēja tās apturēt. Viņa laikam bija visu darījusi automātiski- nemaz nedomājot par Hariju, jo, ja viņa būtu domājusi par to, ka viņš atrodas briesmās, viņa būtu pazaudējusi savaldību un sabrukusi pilnībā, un tāda viņa nebūtu lietojama…

“Ak, Hermione…” Dīns piesteidzās pie viņas, izdzirdēdams viņas raudāšanu. Hermione nebija meitene, kas bieži raudātu. “Neraudi…”

“Paldies, Dīn,” Hermione noteica, paceldama vienu roku, lai viņu atvairītu, “Un es, uh, augstu novērtēju tavas rūpes. Tu iespējams gribētu uzvilkt bikses, tas ir viss, ko es saku, bet es tik un tā augsti novērtēju tavu gādību.”

***

Hermiones drūmais garastāvoklis nebija pazudis, kad viņa atgriezās koptlepā un atrada Drako sēžam uz viena no sevišķi mīkstajiem krēsliem, acīmredzot pavisam aizmigušu.  Viņa piegāja pie Drako un, nikni skatīdamās uz viņu, viņa iesaucās: “Mosties.”

Viņš atvēra savas zaļās acis un palūkojās uz viņu, “Es esmu nomodā.”

“Labi,” viņa noteica, sajuzdamās stulbi. “Es eju pēc Harija,” viņa uzsāka. “Es domāju, ka varētu paņemt Harija Ugunsbultu, bet es esmu pārliecināta, ka nevar tā vienkārši izlidot no Cūkkārpas. Tāpēc es došos uz Cūkmiestiņu. Tur ir vilciens, kas pusnaktī dodas uz Kingkrosas stacijas Platformu 9 un ¾-- ”

Bet Drako jau bija piecēlies kājās. “Tu nekur bez manis neiesi,” viņš maigi, bet stingri noteica. „Tu nekad neatradīsi Malfoju Muižu, tā ir neatrodama, tieši tāpat kā Cūkkārpa. Un pat tad, ja tu brīnumainā kārtā to atrastu, uz parādes durvīm vien ir  septiņpadsmit aizsarglāsti, un katrs no tiem ir aizsargāts pret Atbruņošanas burvestībām--“

„Malfoj,” Hermione viņu pārtrauca, „Es nemaz nebiju domājusi iet kaut kur bez tevis, tāpēc tu vari aizvērties. Faktiski, es biju gatavojusies tevi nolādēt ar Veritas lāstu, ja tu nepiekristu man palīdzēt tikt iekšā tavā šausmīgajā māja.”

Tagad bija Drako kārta sajusties stulbi. „Hermion, tu nevari uzlikt Veritas lāstu,” viņš atcirta. „Tumšajai maģijai ir vajadzīgs kas vairāk, kā tikai buramvārdu zināšana.”

„Es tavā vietā neizrādītu tik daudz zināšanas par Melno maģiju,” Hemione īsi atteica. Viņa pārmeta Harija somu pār plecu un devās uz portreta caurumu. Drako steidzās viņai nopakaļ. Viņš ienīda to, ka viņai vienmēr tika pēdējais vārds.

***

Harijs sēdēja Drako Malfoja gultas galā un berzēja savas acis. Viņš uz mirkli bija iemidzis un redzēja savādu sapni, ka viņš ar Hermioni pa pusei skrien, pa pusei iet pa tumšu ceļu. Sapnis bija bijis tik dzīvīgs un reāls- it kā viņš patiešām būtu viņai blakus, un, kad viņš pamodās, viņš izjuta tik ilgpilnas sāpes, ka tās bija gandrīz fiziskas. Protams, viņš sev teica, man pietrūkst  viss, kas saistīts ar Cūkkārpu- ne tikai Hermione.

Viņš piespieda sevi piecelties un pieiet pie drēbju skapja, kur viņš sāka meklēt ‘Malfoju dzimtas svētku drēbes.’ Tas bija grūti. Izrādījās, ka Drako ir ļoti daudz drēbes, no gariem velveta apmetņiem, kas bija visas varavīksnes krāsās, līdz neiedomājami dārga skata Dolče&Gabana līnijas krekliem. Viņa vecāki būs iztērējuši veselu bagātību tik daudzām dārgām drēbēm, Harijs, stulbi blenzdams uz to visu, nodomāja. Drako saulesbriļļu kolekcija vien varētu pārsniegt sešu simtu galeonu vērtību. Un tie visi nebija īsti piemēroti valkāšanai burvjiem, bet acīmredzot Malfoju dzimtas riebums pret visām Vientiešu lietām neattiecās uz Armani žaketēm.

 “Drako!”

Harijs salēcās. Narcisas balss atskanēja kaut kur virs viņa galvas.

“Vai tu esi gatavs? Tava tēva draugi ir jau klāt!”

“Uh…” Harijs ierunājās. “Es nevaru atrast savas svētku drēbes!”

“Nu, tad vienkārši uzvelc kaut ko melnu!” viņa atcirta.

 “Labi!” viņš atkliedza, beigdams domāt par to vai viņam ir jākliedz, vai arī Narcisa viņu tāpat dzird. Viņš jutās neizmērojami stulbi. Harijs iegāja drēbju skapī un bija jau gatavs izvilkt no plaukta melnas bikses, kad Narcisas balss atkal atskanēja:

“Un, Drako? Nekādas vientiešu drēbes!”

„Aaaargghh,“ Harijs norūcās, bet ļoti maigi un klusi, cerībā, ka Narcisa viņu nebūs dzirdējusi.

 “Un es aizsūtīju Antonu tev pakaļ,” viņa strupi atbildēja, un tad atskanēja skaļš blīkšķis, it kā kāds pagrieztu slēdzi. Harijs nodomāja, viņa laikam izslēdza burvestību, kas atļauj  viņai sarunātiesar mani. Harijs klusībā nolādējās. Kas bija Antons? Vai viņš bija kāds radinieks, kas Harijam būtu jāatpazīst? Joprojām lamādamies uz sevi, Harijs izvēlējās melnas satīna bikses, garu kruzuļotu kreklu, pāri augstas, melnas botes no Drako sienas skapja un uzvilka to visu. Tās bija vismaģiskākā paskata drēbes Drako skapī, bet Harijs jutās pavisam muļķīgi tajās.

Pēkšņi atskanēja klauvējieni pie durvīm, un Harijs ar ļaunu priekšnojautu gāja tās atvērt. Pretī viņam stāvēja garš vīrs, mugurā tam bija nevainojama sulaiņa uniforma, un rokās viņš turēja kaut ko, kas izskatījās pēc melna un sudrabota velveta apmetņa. Viņš var teikt bija tuvu tam, lai būtu caurspīdīgs.

Ah, Harijs domāja. Kalps- spoks. Tas bija labi. Harijs bija pieradis pie spokiem.

 “Jūsu māte vēlējās, lai es Jums atnesu šo,” spoks Antons sacīja, pasniegdams Harijam apmetni. Tas bija garš un izskatījās dārgs, ar lielu sudraba čūskas figūras sprādzi pie kakla. Harijs domāja, ka viņš būs ļoti laimīgs, ja pēc visa šā beigām viņš vairs nekad savā mūžā neredzēs nevienu čūskas formas ornamentu. “Pēdējo reiz, kad Jūs šeit bijāt, Jūs to atstājāt viesistabā.”

Harijs sastinga brīdī, kad vilka mugurā apmetni. Kaut kas no tā, ko tikko spoks bija pateicis, lika viņam aizdomāties. Viesistaba. Tur bija kas svarīgs sakarā ar šo frāzi, kaut kas nozīmīgs. Kas bija tas, kas bija tik svarīgs sakarā ar viesistabu?

 “Es ieteiktu, jauno Malfoj kung,” ierunājās spoks, „Jums to sprādzi sataisīt pie spoguļa. Tā ir sarežģīta.“

Ja viņš domāja, ka Harija cīniņš ar apmetni bija savā ziņā mulsinošs vai aizdomīgs, tad viņš to neizrādīja.

Vēl joprojām pārdomādams jautājumu par Malfoju zīmēšanas telpu, Harijs piegāja pie spoguļa un, palūkodamies tajā, viņš izdvesa riebuma un šoka nopūtu. Ja Harijs būtu meitene, viņš noteikti padomātu, ka spoguļa attēls ir valdzinošs un izsmalcināts- sudrabbaltie Drako mati skaisti kontrastēja ar viņa apmetņa melnumu, un sudraba izšuvums izcēla viņa pelēkās acis. Bet Harijs nebija meitene, un viņš ar riebumu nodomāja, ka viņš izskatās pēc transvestīta. Kruzuļi un volāni! Satīns! Kurpes ar sprādzi! Fui!

***

Viņi sēdēja uz Cūkmiestiņa vilciena stacijas platformas, gaidīdami vilcienu, kad Drako sāka smieties. Hermione pagriezās apkārt, lai paskatītos uz viņu.

“Kas ir tik smieklīgs?” viņa jautāja, saraukdama pieri.

“Harijs,” Drako atbildēja. “Viņš velkā manas drēbes un ienīst to… Hei!” viņš aizkaitināts piebilda. “Man tas krekls patīk. Tas nav sievišķīgs!”

Hermione blenza uz viņu. “Malfoj, lūdzu, beidz novirzīt Harija domas,” viņa teica. “Tas liek man justies slimīgi nervozai.” Viņā ņurcīja savas somas lenci. “Vai viņš var redzēt, ko tu dari?”

“Var, mazliet,” Drako sacīja, “Bet viņš domā, ka vienkārši to nosapņo.”

 “Kāpēc?”

“Harijam ir stiprāks gribasspēks nekā man,”  Drako atteica. “viņš projicē vairāk.”

“Vai viņš…” Hermione ierunājās, nu jau locīdama somas lenci vēl vairāk, kā iepriekš, “vai viņš domā par mani?”

Drako paskatījās uz viņu. Viņa zaļās acis bija neizprotamas. “Dažreiz.”

Hermione atvēra savu muti, lai pajautātu vēl kaut ko, bet tajā brīdi stacijā iebrauca vilciens. Tas bija koši sarkanā krāsa un gar malu rotājās mirdzoši burti- Cūkkmiestiņš—Londona. Viņa un Drako pieleca kājās un iekāpa vilcienā. Viņu kajītē abi bija vienīgie pasažieri.

“Hermion,” Drako sacīja, kad viņi bija apsēdušies savās vietās, “Kā tu zināji, ka es neesmu Harijs?”

Hermione sakoda savas lūpas. Kāpēc viņš to vaicāja viņai tieši tagad? Viņai nebija labas atbildes; tas izklausītos muļķīgi, ja viņa atbildētu, ka viņš nesmaržoja pareizi, ne tā kā Harijs, kad viņš Hermioni noskūpstīja. Viņa lūkojās uz viņa seju, bet nespēja nolasīt, ko viņš domāja.

Varbūt tas arī ir tas, viņa domāja.

 “Es vienmēr zinu, ko Harijs domā,” viņa sacīja. “Viņam nekad nav bijusi vēlme slēpt to, ko viņš jūt. Bet, kad es skatījos uz tevi, tas bija it kā es skatītos uz viņa seja, bet Harija paša nebūtu. Es nebūt nevarēju pateikt, ko tu domā.”

Drako neko neteica, tikai skatījās ārā pa logu. Viņi bija pametuši mežus, kas bija ap Cūkmiestiņu, un nu traucās garām tumšiem laukiem un mazām fermām vietām. Bija uzlēcis milzīgs, balts mēnesis.

“Vai tu gribi zināt, ko es tagad domāju?” viņš visbeidzot pajautāja.

 „Nē,” Hermione atbildēja, „es esmu pārliecināta, ka tas ir patiešām kaut kas nepatīkams.”

Viņa momentā nožēloja, to, ko bija viņam pateikusi, bet īsti nebija pārliecināta, kā to paņemt atpakaļ. Viņi vairs nerunāja un iegrima klusumā.

***

Harijs nekad nevarētu iedomāties, ka tik lielas Nāvēžu svinības varētu būt tik fantastiski un neticami garlaicīgas, bet tādas nu viņas bija. Tur bija pilns ar drūma skata vīriem, pat viņu masku noņemšana nemainīja šo faktu. Lūcijs Malfojs bija šī visa vadītājs un sēdēja galda galā; Harijs atpazina dažus vārdus: Krabe un Goils bija ieradušies- tikpat neglīti un lieli, cik viņu nepielūdzamās atvases; bija arī Nots, Zabīnī, Rozērs un Frans Pārkinsons arī.

Viņš pat mazliet bija cerējis, ka viņi parunās arī par Siriusu, bet neviens neko neieminējās. Pat izskatījās, ka Drako tēvs un Maknērs bija vienīgi, kas par to kaut ko zināja. Un Tārpastis, protams. Viņi iespējams nevēlējās dalīt balvu un uzslavu.

Harijs saspiests sēdēja starp Hugo Zabīnī (Zabīnī brāli, kurš bija mēģinājis nosūtīt Harijam sprāgstošu slotu) un Eleftēriju Parpisu (vienīgo Nāvēdi, kas nebija vīrietis)- sievieti ar milzīga izmēru krūtīm, kura bija tērpusies melnā satīna apmetnī un acīmredzami bija krietni ieskatījusies Lūcijā Malfojā: viņa smējās par visu, ko viņš pateica, un nemitīgi sūtīja skatienus viņa virzienā. Narcisa, kura bija aizņemta ar ēdiena paplāšu iznēsāšanu no virtuves un uz to, neko nepamanīja.

Zabīnī, no otras puses, bija vairāk ieinteresēts runāties ar Hariju par visu jautrību, ko viņš noteikti izbauda Cūkkārpā būdams Slīdenis. Harijs, priekš kura tagad ideja par jautrību nu vairs likās tikai tālās un sāpīgas atmiņas, bija diezgan aizņemts uzskaitot visas aktivitātes, ko Drako un viņa Slīdeņu draugi darīja. „Nu, mēs, protams, daudz mācāmies,” viņš sacīja, „un pagrabos mēs spēlējamies ar spīdzināšanas rīkiem, un, ē, kāds mums nesen iedeva Baziliska olu un nu mēs mēģinām panākt, lai tā izšķiļas.”

 „Vai to kāds nevar uzost?” Rozērs, garš vīrs ar ļoti šaurām uzacīm, jautāja.

Harijs, satraucies par faktu, ka kāds vispār pievērš uzmanību tam, ko viņš runā, sāka stostīties, „Nu, Maknērs teica, ka viņš nogalinās to, ja tas kļūs pārlieku liels.”

„Es, piemēram,” ierunājās Eleftērija, „labāk noskatos kā bērni paši mācās. Tieši tāpēc es savu dēlu aizsūtīju uz Drumštangu, kur viņi jau ir apguvuši 5. līmeņa Tumšo maģiju.”

„Vai tā ir taisnība, ka Drumštangā studentus pieķēdē pie šļūdoņa uz vairākām dienām, ja viņi ir pārāk slikti nokārtojuši savus SLIMus,” Harijs jautāja ar ziņkārību.

„Bet ne pa nakti,” Eleftērija atbildēja, sparīgi pavicinādama savu dakšiņu.

Zabīnī pagriezās pret Hariju, „Vai Severuss Strups vēl ir Slīdeņu nama galvenais?” viņš jautāja.

„Jap,” Harijs atbildēja.

Lūcijs Malfojs pēkšņi pagriezās. “Drako,” viņš caur zobiem izgrūda, “ir visai draudzīgs ar Severusu. Spītēdams faktam, ka Severuss mūs visus nodeva. Es viņam esmu teicis, ka tas ir nepiedienīgi, bet viņš neklausās.”

Harijs palūkojās uz savu šķīvi.

„Severuss saņems to, ko pelnījis, Lūcij,“ Rozērs to pateica tāda balsī, kas lika Harija asinīm sastingt. „Kad mēs sāksim rīkoties pēc plāna.“

Harijs nekad nedomāja, ka jutīsies slikti, uzzinot, ka ar Strupu notiks kas slikts.

“Tēvs,” viņš ierunājās, pirms viņš spēja sevi apturēt, “Es nejūtos labi. Vai es drīkstu doties uz savu istabu?”

Tā nevajadzēja teikt. Lūcijs pagrieza savu seju pret Hariju un ar vēsām un niknām acīm paskatījās uz viņu. Kad viņš ierunājas, viņa balss bija vienmērīga: “Protams, Drako.”

Harijs pastūma savu krēslu atpakaļ un devās prom no Halles. Kad viņš gāja garām Lūcijam, Drako tēvs izstiepa roku un satvēra viņa elkoni. Viņa tvēriens bija auksts un sāpīgs. “Tu pēc vakariņām atnāksi pie manis uz viesistabu, Drako,” viņš klusām teica. “Un tu nekavēsi.”

“Jā,” Harijs automātiski sacīja, un, atbrīvodams savu roku, izsteidzās no zāles.

Uzreiz kā bija prom, viņš atspiedās un noslīdēja lejup gar koridora sienu, ar rokām satverdams savu galvu. Lūcija Malfoja balss sakām vārdus ‘viesistaba’ bija satricinājusi viņa atmiņu, un viņš pēkšņi bija atcerējies to dienu pirms četriem gadiem, kad viņš dzirdēja, ka Drako Malfojs stāstīja Krabem un Goilam, ka viņa ģimene visspēcīgākās Tumšās maģijas lietas glabā zem viesistabas grīdas. Un šobrīd Harijs domāja, ka ar to Drako domāja, ka zem grīdas ir apslēpta kāda slepena telpa. Pēkšņi Harijam prātā ienāca, ka faktiski, tas, ko Drako ar to domāja- un viņš varēja just, nebūdams pārliecināts kāpēc, bet tomēr viņš zināja- ka ieeja uz kambariem bija zem Malfoju Muižas viesistabas. Iespējams, ka katakombu ieeja ir tur pat.

Tā bija niecīga iespēja, viņš zināja, bet tas bija tā vērts.

“Anton,” viņš klusām iesaucās. “Anton.”

Spoks parādījās viņam priekša, nesdams tējas dvieli un izskatīdamies nesaprašanā.

„Anton,“ Harijs čukstēja. „Kā lai es nokļūstu viesistabā? Es piemirsu.“

Harijs jau bija gaidījis, ka spoks neizrādīs pārsteigumu. “Sekojiet man, Malfoja Kungs,” viņš atbildēja un sāka lidot uz priekšu pa koridoru. Viņš atveda Hariju uz milzīgu istabu, piebāztu ar pārkrāmētiem velveta krēsliem. Garas sievietes, kurai bija augsta rubīnu kaklarota, portrets karājās pie sienas virs kamīna un liels Persiešu paklājs sedza grīdu.

 “Paldies tev, Anton,” Harijs pateicās un spoks izgaisa.

Harijs nometās uz grīdas un pagrūda malā Persiešu paklāju. Zem tā bija skaidri saredzama lūka ar mezglainu dzelzs rokturi. Harijs stipri satvēra rokturi un parāva.

Durvis viegli atvērās. Harijs uzmeta skatienu pelēkajai akmens grīdai, bet momentā viņa galva gandrīz pārplīsa, jo pēkšņi atskanēja visausuplosošākos kliedzienus, kādus viņš bija dzirdējis.

“MALFOJA KUNGS! MALFOJA KUNGS!” tā bija uzgleznotā sieviete portretā, kas kliedza. “SLAZDA DURVIS IR ATVĒRTAS! MALFOJA KUNGS! VIESISTABĀ!” Harijs atļāva slazda durvīm aizkrist, kamēr viņš pats streipuļoja atpakaļ, rokas piespiedis pie savām ausīm, bet pat ar aizvērtām durvīm sieviete turpināja kliegt. “LŪCIJA KUNGS, NĀCIET ĀTRI!”

***

Vilcienā, Drako pēkšņi atvēra savas acis.

“Ak, nē,” viņš novaidējās. “Harij, tu stulbais pakaļa, ko gan tu izdarīji?”

Caur portreta kliedzieniem Harijs varēja sadzirdēt, ka pa koridoru kāds tuvojas skrejošiem soļiem. Viņš panikā paskatījās apkārt. Bija tikai viena izeja no šīs telpas, un tā taisnā ceļā veda uz koridoru. Ja vien viņš zinātu kā teleportēties!

Kamīns, balss ierunājās viņa galvā. Harijs mežonīgā ātruma apsviedās otrādi; bez viņa neviena cita telpā nebija. Taču viņam bija vienalga. Aizsteigdamies līdz kamīnam, viņš ieleca tajā tieši brīdī, kad atvērās viesistabas durvis. Kamīna skurstenī bija dzega krūšu augstumā; Harijs uzrāpās uz tās un sasprindzis mēģināja noturēties.

Caur ķieģeļu caurumu mūrī Harijs varēja saskatīt kā Lūcijs Malfojs ar Nāvēžiem un Narcisu ienāk telpā. Viņš izskatījās vēl dusmīgāks, kā jebkad Harijs bija viņu redzējis, vēl dusmīgāks, kā vispār būtu iespējams. Malfojs pārlaida skatienu pār istabu, īpaši nopētīdams nekārtīgo paklāju un atklātās kambara durvis, tad viņa skatiens nonāca pie portreta.

“Mona,” viņš ierunājās. „Kas to izdarīja? Kas šo visu nostrādāja?”

Harijs vēl vairāk sasprindzinājās.

„Zēns,” portretā esošā sieviete atbildēja. „Man nepazīstams zēns.”

„Nevis - - Drako?” Narcisa jautāja. Viņas sejas izteiksme bija dusmīga tāpat kā viņas vīram, bet viņas skatiens mežonīgi šaudījās pa telpu, likdams viņai izskatīties jocīgi, gandrīz šizofrēniski.

Harijs skatījās.

„Uzbrucējam nebija Malfoju asinis,” portrets teica.

„Vai viņš iegāja kazemātā?” Lūcijs jautāja.

„Nē,” portrets atbildēja, „Viņš nokrita, kad es sāku kliegt.”

„Un kur viņš palika?”

Iestājās klusums. Tad portrets ierunājās, „Es neredzēju. Es vienīgi jūtu. Es nezinu, kur viņš palika.”

„Tad tu esi atlaista no sava pienākumu izpildes,” Lūcijs savā stindzinošajā balsī pateica un pacēla savu zizli. „Incendium!” viņš iebļāvās.

Sieviete portretā kliedza kā negudra, kamēr zaļās liesmas mēlēs viņu aprija pilnībā. Tad pamatīga čupa pelnu nobira uz zemes.

„Lūcij--” Narcisa uzsāka, bet Lūcijs pagriezās un paskatījās uz viņu. Viņas sejas izteiksme nemainījās, bet sieviete pagriezās un pameta telpu.

Viens no Nāvēžiem ieklepojās. „Ak, vai! Paskat, cik daudz jau pulkstenis rāda,” viņš iesaucās. „Lūcij, paldies par brīnišķīgo vakaru, pasaki paldies arī Narcisai.” Un viņš aizteleportējās.

Viens pēc otra Nāvēži aizteleportējās, kamēr Lūcijs nu jau bija palicis divatā stāvot ar Eleftēriju Parpisu. „Varbūt, Lūcij,” viņa mierinoši teica, „tas portrets vienkārši tāpat sacēla traci ne no kā, viņi mēdz tā darīt, ja šiem nepievērš uzmanību. Es esmu pārliecinātā, ka mājā neviena nebija.” Lūcijs izskatījās vienaldzīgs pret viņas argumentu; viņš vēl joprojām lūkojās uz atklātajām grīdas durvīm. „Lai, kā arī nebūtu,” Eleftērija piemetināja, „vismaz beidzot mēs esam divatā.”

Viņa piegāja tuvāk Lūcijam, kurš, par pārsteigumu Harijam, apskāva viņu un noskūpstīja viņas kaklu. Harijs nācās paciest 10 pretīgākās minūtes viņa mūža, kamēr Lūcijs Malfojs un Eleftērija kaislīgi mīlinājās uz tuvēja ‘mīlas’ krēsla. Harijs aizvēra acis, bet tomēr vēl joprojām varēja viņus dzirdēt; viņš nevarēja pat aizbāzt ausis ar pirkstiem, jo viņam vajadzēja tos, lai noturētos.

„Malfoja kungs,” maiga balss ierunājās viņa ausī.

Harijs atvēra acis un ieraudzīja mierīgu Antonu lidināmies priekšā. Viņš nebūt neizskatījās pārsteigts, ka atradis Malfoju pēcnācēju ar nagiem iekrampējušos turamies pusceļā uz kamīna skursteni.

 

„Malfoja kungs, ja vien es drīkstu ieteikt, vai Jūs nepakāptos mazliet augstāk pa skursteni? Jūs nonāksiet nelietotā otrā stāva guļamistabā, ja mani atmiņa neviļ.”

 

Harijs pamāja ar galvu pateikdamies un sāka rāpties. Tas aizņēma aptuveni trīs minūtes, lai sasniegtu tukšo kamīnu; viņš izrāpās caur to un paripoja pa kailo akmens grīdu, klepodams un rīstīdamies pelnu dēļ.

 

~*~

Pēc izlavīšanās no otrā stāva telpas, Harijs devās uz dušu, jo viņš no galvas līdz kājām bija klāts ar pelniem. Pēc tam viņš uzvilka Drako pidžamu ( uz tās bija ugunsdzēsēju mašīnītes) un atgriezās savā guļamistabā, kur viņu jau gaidīja Narcisa un Lūcijs.

“Puika,” Lūcijs ierunājās tai pašā brīdī, kad Harijs ienāca telpā. „Kur tu biji?”

„Es biju dušā, Tēvs,” atbildēja Harijs, kurš bija laimīgs, ka savu pelnu notraipītu dvieli bija atstājis vannas istabā.

„Panāc šurp,” Lūcijs sacīja, un Harijs ļoti piesardzīgi tuvojās viņam. Tik līdz viņš bija rokas stiepiena attālumā, Lūcijs sagrāba viņu aiz rokām un, nikni skatīdamies, parāva viņu tuvāk. „Es, puis, neesmu stulbs,” viņš vēsi noteica. „Tu pēdējā laikā esi izturējies savādi, un es gribu zināt iemeslu. Iet uz Tropisko Dārzu!” viņš norūca. Harijs paskatījās uz Narcisu, kura novērsās. „Nezināt par dzimtas svētku drēbēm! Lūgt būt atbrīvotam no vienām no MANĀM vakariņām!” viņš uzkliedza. „Un ja es pat iedomājos, ka tev ir kāds sakars ar to fiasko, kas notika pēc vakariņām...”

„Tas, ko tavs tēvs mēģina pateikt, Drako,” Narcisa ierunājās, savīdama rokas savos svārkos, „ir... vai tu lieto narkotikas?”

Harijam mute atkrita vaļā.

„Jo tu vari ar mums par to aprunāties, ja tā ir,” viņa steidzīgi turpināja. „Mēs, ē, esam šeit, lai uzklausītu tevi.”

Harijs palūkojās no Narcisas, kuras skatiens atkal klejoja pa visu istabu, atpakaļ uz Lūciju, kura seja bija tik sašķobīta aiz niknuma, ka tā izskatījās pēc karnevāla maskas.

„Nē,” Harijs atbildēja. „Nekādas narkotikas. Piedodiet!”

„Tad- - ” Narcisa neizlēmīgi paskatījās uz Lūciju.

„Tava māte,” ierunājās Lūcijs, kurš nu smaidīja visai nepatīkamu smaidu, „ir noraizējusies par to, ka tu iespējams jūc prātā, jaunais Drako. Protams, mūsu dzimtā ir vājprātība, jo mēs esam izcēlušies tuvu no tiešās līnijas ar Urīnu Savādnieku, bet, atzīstos, es nebiju domājis, ka tas varētu atspoguļoties tevī. Tagad, kad viņa to piemin, lai nu kā...”

„Es NEESMU jucis,” Harijs īsi sacīja. „Es vakar dabūju pamatīgu sitienu pa galvu, tas arī viss. Godīgi! Nav jau tā, ka es būtu sācis runāt pats ar sevi.”

„Vēl ne,” Lūcijs īsi atbildēja. Tad viņš pieliecās tuvāk Harija ausij un nošņācās, „es dažreiz jautāju sev, ko gan es esmu izdarījis nepareizi, lai tiktu nolādēts ar idiotisku bērnu tā vietā, lai es tiktu pie mantinieka, kādu man vajadzēja gūt.”

Harijs vairs nespēja noturēties. „Nu, izbeidziet!” viņš atcirta. „Slepkavības, spīdzināšanas, kvantumiem Tumšās maģijas, ko gan Jūs neesiet izdarījis nepareizi? Jūs variet būt tikai laimīgs, ka Jums nav dēls ar trijām galvām. Jums noteikti ir jābūt vissliktākajai karmai no visiem, kurus esmu saticis!”

Lūcijs blenza uz viņu. Narcisa izdvesa vārgu pīkstienu.

„Tev jābūt jukušam, lai runātu ar mani tādā manierē,” Lūcijs sacīja. „Vai arī, iespējams, tu tikai mēģini parādīt savu drosmi.” Viņš smaidīja, atsegdams pat savus asos zobus. „Es apbrīnoju to. Es tevi nesodīšu.”

Narcisas pleci atvieglojumā atslāba un viņa aizgriezās, lai paslēptu savu sejas izteiksmi. Tiklīdz viņa tā izdarīja, Lūcijs noliecās un iečukstēja Harijam ausī: „Ja tu pēc visa šī kaut ar pirkstiņu pārkāpsi līniju, manu zēn, tu varēsi doties uz Sv. Mango Maģisko slimību un ievainojumu dziednīcu. Viņi tur tevi varēs ievietot pie Lēniņiem un tu varēsi pavadīt turpmāku mūža daļu piesprādzēts pie gultas, ar putām uz lūpām.”

Nevila vecāku pieminēšana Hariju tik ļoti sadusmoja, ka iespējams viņš būtu aizmirsis par sevi pašu un iekrautu Lūcijam pa aci, ja vien tai pašā mirklī guļamistabas durvis nebūtu atvērušās, atklādamas divus vīrus tērptus ceļošanas apmetnī. Viens no tiem bija Enguss Maknērs. Otrs bija īsa auguma vīrs tumši zaļā apmetnī, viņa kapuce bija tik zemu, ka tā aizsedza acis. No vienas apmetņa piedurknes rēgojās melnā cimdā ietērpta roka; no otras- vizoša, pilnībā no sudraba veidota roka.

Tārpastis.

„Atvainojos par iejaukšanos,” Maknērs ierunājās, atstumdams savu kapuci. „Antons mums pateica, ka tu esi te augšā.”

„Tik ātri atpakaļ?” Lūcijs jautāja.

„Jā,” Enguss mazliet nervozi atbildēja. „Brauciens no Kornvolas aizņēma mazāk laikā kā domājām.”

„Un Siriuss Bleks?”

Lūdzu kaut viņš būtu aizmucis, Harijs klusām lūdzās.

„Ir te,” Tārpastis īsi atbildēja. Pēdējo reiz, kad Harijs bija dzirdējis viņa balsi, Tārpastis bija kliedzis, lūgdamies lai Voldemorts sadziedē viņa norauto roku. Ko Voldemorts arī bija izdarījis. Viņš bija iedevis Tārpastim metāla roku, kura tagad gaismā mirdzēja, kad viņš to pacēla un norādīja ar to uz durvju pusi, gandrīz it kā tā būtu zizlis.

„Everriculum!” viņš izkliedza un balta gaismas bulta izšāvās no metāliskās rokas delna. Gaisma cēlās un izpletās pa gaisu, līdz tā kļuva par sudrabotu auklu tīmekli, drīzāk kā zirnekļa tīklu. tad tīkla pavedieni atdalījās viens no otra, un kaut kas izkrita caur tiem, smagi piezemēdamies uz zemes.

Tas bija Siriuss.

Viņš bija savā dzīvnieka- liela, melna suns- formā. Visi viņa ķermeņa locekļi bija nekustīgi; kustējās tikai viņa acis, ceļodamas no Tārpasta uz Lūciju un atpakaļ.

„Ļoti iespaidīgi, Tārpasti,” Lūcijs teica, bet viņa acis palika uz Siriusa.

„Mans kungs man ir devis spēcīgu roku,” Tārpastis sacīja, ar mīlestību nolūkodamies uz savu metāla ekstremitāti. Viņš bezrūpīgi to pavicināja uz Siriusa pusi, un melnais suns bezpalīdzīgi sāka slīdēt pāri grīdai uz Lūcija pusi.

Narcisa mazliet iespiedzās.

„Pietiek,” Lūcijs asi pavēlēja.

„Pārvērt viņu atpakaļ,” Maknērs skarbi piebilda.

Tārpastis uzsita knipi ar saviem metāla pirkstiem. ”Sapiens,” viņš nošņācās, un melnais suns pēkšņi noraustījās un atkal bija Siriuss; Siriuss ģērbies saplēstās skrandās, niknām brūcēm un skrambā uz rokām, kas nebija redzams, kad viņš bija savā suņa veidolā. viņš vēl joprojām nevarēja pakustēties, bet viņa melnās acis bija naidīgi piekaltas Lūcijam.

Harijs izdzirdēja Narcisas elsu. Tad Lūcijs ātri šķērsoja grīdu un ar savas kurpes purngalu iespēra Siriusam ribās. Harijs mēģināja traukties pretī, bet sapinās Drako pidžamā un nogāzās gar zemi.

Viņš bija tikko sācis celties kājās, kad tika apstādināts, jo Narcisa pēkšņi un klusām visiem par pārsteigumu, bija noģībusi un nu gulēja uz grīdas.

~*~

„Mēs esam klāt,” Drako teica, pieceldamies un viegli uzsizdams Hermionei pa plecu. Viņa pacēla galvu un palūkojās ārā pa logu. Viņi bija niecīgā, apgaismotā stacijā, kuras koka ceļa rādītājs norādīja uz to, ka stacija atrodas Čappingsedberijā.

Šis īsti nebija tas, ko Hermione bija iedomājusies. Viņa drīzāk būtu domājusi, ka Malfojs varētu dzīvot drūmā pilī, kas būtu uztupināta akmeņainas klints galā neauglīga tuksneša vidū, kur maitu lijas vienmēr pikētu uz visiem, kas kustētos par lēnu. Nevis mazu, piemīlīgu pilsēteli, kas nosaukta par Čappingsedberiju. Tomēr nekad nevar zināt.

„Nu nāc taču,” Drako mudināja, un viņa sekoja viņam ārā no vilciena uz platformas, kur viņš pagriezās pa kreisi un devās pretī platformas beigām. „Ē, Malfoj,” viņa ierunājās, vilkdamās viņam pakaļ, somai sitoties pret kāju, „Stacija ir uz šo pusi...”

Tai pašā mirklī viņš vēlreiz strauji pagriezās pa kreisi un taisni izsoļoja cauri betona sienai, kas atradās platformas galā.

„Nolādēts,” viņa nomurmināja, skriedama uz sienas pusi, „kā viņš to dabūja gatavu?”

Caur sienu izspraucās roka. Tā piederēja Drako. Viņš parāva viņu uz priekšu, un Hermione ar sajūsmu izslīdēja caur sienu un otrpus nogāzās uz zemes.

„Au,” Drako iesaucās. Viņas somas bija trāpījusi zēnam pa galvu.

„Piedod,” Hermione teica, pieceldamas un ar interesi palūkodamās apkārt. Viņi stāvēja pretim milzīgiem dzelzs vārtiem, kuru velves augšpusē bija uzraksts Malfoju Parks. „Laikam, ka mēs vairs neatrodamies Čappingsedberijā?”

„Noteikti nē,” Drako atbildēja, sākdams iet. „Šis ir Malfoju parks, tas ir ciematiņš, kas atrodas lejpus kalnam, kurā atrodas mūsu māja. Tur var tikt no Čappingsedberijas, tomēr, tikai, ja zina kā.”

„Jums ir vesels ciemats, kas nodēvēts jūsu uzvārdā?” Hermione pārsteigta jautāja.

„Jā, pārsteidzoši, ka man nav sakāpis galvā, vai ne?” Drako teica.

Hermione bija gatava izteikt dzēlīgu komentāru, kad viņa saprata, ka viņš joko. Vajag atslābināties, viņa sev teica.

Viņi no ieliņas iznāca uz plašu galveno ielu, kur atradās veikali un krogi. Savā ziņā tā bija maza, maģiska pilsēta gluži tāpat kā Cūkmiestiņš, bet bija atšķirība: viss šeit izskatījās saturēja vārdu „Malfojs” vai arī kaut kā bija saistīts ar Tumšo maģiju- Nakteņu Aleja arī bija Lūcija Malfoja ideja. Šeit bija Malfoju Pārtikas veikals iesprausts starp Helga- Raganas Šausminošo Lāstu Māja un krogu vārdā Vēso Ziemassvētku Viesnīca, kas piedāvāja īpašo Malfoju lenču (grauzdētas sikspārņu maizītes).

„Viņiem šeit laikam jūs ļoti patīkat,” Hermione sacīja, mēģinādama nesmieties.

“Ha!” Drako atrauca. „Viņi ienīst manu ģimeni, mēs esam apspieduši viņu vairošanos, un ik pa laikam mans tētis nonāk lejā uz ciematu un pastrādā kādus šausminošus Tumšās maģijas darbus, kas nobiedē ikvienu un patur šos uz līnijas.”

„Tev tas nerūp?” viņa dusmīgi jautāja, bet Drako pakratīja galvu uz viņas pusi un nočukstēja, „Šššš... pēdējais, ko mēs gribētu, ir lai mani te kāds pamanītu un padotu ziņu manam tēvam, ka Harijs Poters vazājas pa ciematu.”

„Pareizi,” noteica Hermione, kas nemaz nebija klausījusies. Dažu iemeslu dēļ, kad viņš stāvēja viņai tik tuvu un čukstēja, kā šobrīd viņš to darīja, viņai pār muguru pārskrēja skudriņas.

Drako pagriezās un uzsāka nogurdinošu gājienu augšup pa ceļu, kas veda ārā no pilsētas. Hermione viņam sekoja. Kādu brīdi viņi gāja klusumā; Drako izskatījās pazudis domās. Visbeidzot, kalna augstienē, viņš pagriezās pa labi, un viņi iznāca no kokiem apaugušā ceļa uz plaša klajuma. Hermione nevarēja neko sev padarīt- viņa noelsās; tā izskatījās tieši, kā viņa bija iedomājusies, Malfoju Muiža varētu izskatīties. Milzīgs, pīķu žogs stiepās prom no viņiem uz abām pusēm; tieši centrā atradās atvērti, milzīga ‘M’ formā izkalti vārti. Gigantiski pīlāri ar sudrabu čūsku statujām to galos bija izvietoti gar vārteju, un caur vārtiem Hermione varēja redzēt neskaidras, melnas milzīgās un senlaicīgās mājas aprises.

Hermione sāka doties uz priekšu; viņa bija paspērusi vien dažus soļus, kad Drako satvēra viņas roku. „Nē,” viņš strupi sacīja. „Ko es tev stāstīju?”

„Ak,” viņa atbildēja, sajuzdamās muļķīgi. „Septiņpadsmit lāsti. Pareizi.”

„Mans tēvs izgudroja un uzlika vienu no tiem tieši šiem vārtiem,” Drako lepni sacīja, „To sauc Finierzāģīša Lāsts, jo, ja tu būsi nelūgts un mēģināsi iziet caur vārtiem, tie tevi pārcirtīs uz pusēm.”

„Izklausās, ka tavam tēvam ballītes iet ļoti jautri,” Hermione sacīja.

Par atbildi Drako no savas kabatas izņēma pildspalvu un paripināju to pa zemi uz priekšu pretī vārtejai. Uzreiz, kā tā bija tikusi zem arkas, uzzibsnīja apžilbinoša zaļa gaisma, un atskanēja ass šķindošs troksnis. Pēc mazas pauzītes pildspalva, sacirsta divos glītos gabaliņos, atripoja atpakaļ pie Drako.

„Tātad,” Hermione vāji ierunājās, „viens- vienkārši, divdaļīgi- atjautības uzdevums.”

„Tas nav smieklīgi,” viņš stingri noteica un izņēma savu zizli. Viņš to nomērķēja pret vārtiem. „Raptus regaliter,” viņš teica. Vēlreiz uzplaiksnīja gaisma, tikai šoreiz zila, un Drako izgāja caur vārtiem. Hermione sasprindzinājās, bet viņš palika neskarts, tāpēc viņa sekoja.

Nu viņi bija uz Malfoju Muižas īpašuma. Tumšs apvidus pletās uz visam pusēm no viņiem, un tālienē viņa varēja redzēt skaidru gaismu, ko radīja māja.

„Mēs varam pārvarēt lielāko daļu lāstu vienkārši izvairoties no tiem,” Drako sacīja. „Lūk. Saņem manu roku.”

Viņa to satvēra.

Kādu laiku viņi gāja gar iežogojumu, tad Drako pavilka viņu aiz sevis uz priekšu pa šauru taciņu, kas locījās caur kokiem. Šad un tad atskanēja skaļš dobjš un stipram sitienam līdzīgs troksnis, it kā kaut kas milzīgs lauztos cauri tuvējam krūmājam. Hermione negribēja par to domāt, tāpēc viņa koncentrējās uz to, lai neizdotu liekas skaņas.

Viņi bija nonākuši iepretim mājai. Krūmāji beidzās, un šaura, bāla taciņa vijās pretim Muižas sienai un tad- gar to. Mēness gaismā tā vāji staroja. Augsts, melns tornis slējās virs viņu galvām, un vietās, kur izgaismotie logi lauza tumsu, tas izskatījās kā izrotāts ar vizuļiem. Drako norādīja augšup uz vienkāršu rindu ar izgaismotiem logiem. „Tā ir mana guļamistaba,” viņš nočukstēja.

“Vai tu ir Harijs?” Hermione noraizējusies jautāja.

Drako pamāja ar galvu. Tā bija kļūda- Hermione momentāni metās uz priekšu pretī spīdošajai takai. Viņš sniedzās saķert viņas roku un paraut atpakaļ, bet viņa rokas sagrāba gaisu. Viņš dzirdēja, drīzāk redzēja, kā atveras mazi, metāla vārtiņi torņa pamatnē- viņš zināja, kas tūlīt notiks, protams, viņam vajadzēja, galu galā viņš pats bija uzstādījis šo aizsarg iekārtu. Viņš nolamājas, skrēja uz priekšu un spēcīgi pagrūda Hermioni malā.

Atskanēja skaļš, svilpjošs troksnis, kas noslēdzās ar nepatīkamu būkšķi, un Hermione dzirdēja, kā Drako nokrita viņai blakām.

Viņa steidzīgi uzslējās ceļos un palūkojās apkārt; uz taciņas nekas cits neatradās, izņemot viņu un Drako, kurš sēdēja uz zemes, lūkodamies lejup uz sevi ar pārsteigumu sejā. Bultas gals, aptuveni četras collas garš, rēgojās ārā no viņa augšstilba augšējās daļas. Asinis noklājās apkārt brūcei, satumšojot viņa džinsus.

“Nolādēts,” Drako nolamājās un tam sekoja vēl daudz kas- pārsvarā rupjš. Hermione viņu nevainoja, taču, brūce pamatīgi asiņoja un izskatījās, kas tas iespējams patiešām sāpēja.

Viņa nokrita ceļos blakus viņam un uzlika roku uz bultas uzgaļa. Pieskaroties tas bija savādi vēss. Viņa sajuta, ka stulbās asaras atkal sariesās acīs. „Tā visa ir mana vaina,” viņa stostījās. „Un man nav nekādu pārsienamo... kaut gan es varētu noplēst gabalu no Harija somas... un varbūt tev nepieciešams žņaugs... un, ak, Drako, vai tev vajadzētu novilkt bikses?”

Drako neticībā blenza uz viņu. „Nav jau tā, ka es nenovērtēju to, ko pajautāji, Hermion,” viņš ierunājās, „es ar to domāju- kādu citu reiz, protams, bet tieši tagad... kāpēc gan tu kaut minūti vienkārši neapdomātos!” viņš pēdējo teikuma daļu nošņācās. „Kura ir gudrākā ragana mūsu klasē? Kura mācās Augstākā Līmeņa Maģiskās Medicīnas klasē? Kura šeit var saārstēt manu kāju piecās sekundēs?”

„Ak,” viņa iesaucās, „pareizi. Piedod!” Viņa neveikli sataustīja pēc sava zižļa, izvilka to ārā, un nomērķēja to pret saplosīto un asiņojošo caurumu viņa biksēs. „Ascelpio,” viņa maigi noteica, un redzēja, kā brūcēm sadzīstot un bultas uzgalim nolūstot no bultas, kas nokritusi blakām, no Drako ķermeņa pazuda sasprindzinājums. Viņa uzmanīgi pacēla bultu; tā no asinīm un kaut kādas spīdošas vielas bija palikusi lipīga. Viņa to iemeta krūmos.

“Paldies,” sacīja Drako, uzmanīgi apskatījis savu kāju. Izskatījās, ka ar to viss bija atkal labi.

„Kā jūties?” viņa jautāja, bažīgi skatīdamies uz viņu.

„Pozitīvi priecīgs,” viņš sacīja, izstiepdams rokas, lai viņa tam palīdzētu piecelties kājās. „Tagad man būs piemīlīga rēta, ko rādīt mazbērniem.”

„Sešas collas pa kreisi un jautājums par bērnu bērniem būtu izslēgts,” Hermione teica. „Lūk, par ko ir jāpriecājas.”

~*~

Harijs patiesi bija Drako guļamistabā; faktiski, viņam nemaz nebija izvēle, jo viņš bija piesiets pie gultas.

 

No vienas puses tas bija ļoti labi, ka Narcisa noģība, jo tad Harija izmisīgie mēģinājumi tikt pie Siriusa Lūcijam un citiem izskatījās kā izmisīga cīņa tikt pie viņas. Pretējā gadījumā Lūcijs visticamāk būtu bijis vēl dusmīgāks, jo, kad viņš bija mēģinājis aizkavēt Hariju no tikšanas garām viņam, Harijs, pilnībā aizmirsis par visu, bija iesitis Lūcijam pa aci. Nevaldāmā niknumā Lūcijs Harijam uzsūtīja Sasaistošo Lāstu, kas apvijās ap viņa plaukstas locītavām, piestiprinādams tās pie gultas staba. Tad Lūcijs bija uzbūris nestuves Narcisai un izsoļojis no istabas kopā ar viņu, uzkliegdams Tārpastim un Maknēram, ka viņiem vajadzētu Siriusu novest lejā uz cietumu un tur viņu ieslēgt.

 

Harijs bija mēģinājis izlocīties no Sasaistošā Lāsta nu jau vairākas stundas, bet viss, ko viņš bija panācis bija daļēji izlocījies no savas pidžamas augšdaļas, tāpēc nu viņam bija arī tik pat ļoti auksti cik neērti un ārkārtīgi nelaimīgi domājot par to, kas varētu notikt ar Siriusu cietumā šo pašu brīdi. Vairs, viņš pie sevis domāja, nevarēja palikt sliktāk.

 

Un tad logs...

 

~*~

Pēc klusas čukstu apspriešanās, Drako un Hemrione bija nolēmuši izmantot Pacelšanas Burvestības, lai tiktu pie Harija loga. Vispirms dotos Drako, Hemrionei izpildot burvestību; ja tas izdotos, viņš izpildītu burvestību uz Hermioni.

„Labi,” Hemrione sacīja. „nu tad aiziet. Wingardium leviosa.” Un vieņa notēmēja savu zizli pret Drako. Viņš sajuta sevi vienmērīgi ceļamies gaisā, mazliet grozoties un raustoties, it kā viņš tiktu celts augšup aiz striķa. Viņš redzēja Hermioni ar aiz koncentrēšanās samiegtām, uz viņa pusi vērstām, acīm, un viņš viņai ar žestu palīdzību parādīja, ka viss izdodas lieliski. Viņa žestikulēja, ka viņam vajadzētu dabūt tur augšā arī viņu, tāpēc Drako notēmēja savu zizli pret Hermioni un nočukstēja buramvārdus.

Viņš, lai nu kā, šajā burvestības izpildīšanā nebija tik labs kā Hermione. Tā vietā, lai lēnām paceltos gaisā, viņa traucās augšup, it kā būtu izšauta no lielgabala. Pārāk no bijusies, lai kliegtu, viņa ar galvu pa priekšu ietriecās Drako. Nespēdams noturēt līdzsvaru, viņš lidoja atpakaļ, ietriekdamies Muižas sienā. Hermione pilnās šausmās bija ar rokām apķērusies ap viņa kaklu un kājas tā pat apkļāvusi ap viņa vidusdaļu, kamēr abi nevaldāmi gaisā griezās.

„Liec tam apstāties!” viņa nošņācās pie viņa auss.

Drako tikai pakratīja galvu; viņš mēģināja nostādīt zizli. Izskatījās, ka burvestība vēl joprojām Hermioni virzīja augšup uz debesīm; pat viņa mati bija saslējušies vertikāli, kamēr viņa pati izmisīgi turējās pie Drako (viņas rokas atradās tur, kur vēl neviena meitene nebija viņu turējusi, bet viņam nebija attiecīgā garastāvokļa, lai to izbaudītu). „Leviosa!” viņš, pilnībā aizmirsis par visu, histēriski iekliedzās, un tad viņi nekontrolējami krita sāniski lejup, tad atkal lidoja augšup, apgriezās un izšauta lādiņa ātrumā traucās pretī Muižai. Hermione iekliedzās uzreiz kā viņi bija izlidojuši caur loga stiklu, izbārstīdami lidojošas stikla drumslas visos virzienos, un nokrita uz zemes, vēl joprojām savītām kājām un rokām.

Kādu mirkli viņi vienkārši, nekustēdamies tur tā gulēja. Hermione bija paslēpusi savu seju pie Drako kakla un nevienmērīgi elpoja. Es tiešām vienu brīdi domāju, ka mēs nomirsim, viņš domāja, man šķiet, ka viņa domāja to pašu.

Tai pašā mirklī virs viņu galvām atskanēja balss; ļoti atpazīstama balss. „Kas--?” tā atskanēja. „Kā--?”

Drako bija aizvēris savas acis, tāpēc viņš drīzāk juta nekā redzēja, kā Hermione atraisa savu nāvīgi stipro apskāvienu no viņa kakla un apsēžas.

„Ak,” viņš dzirdēja viņu sapņaini iesaucamies, „Harij!”

~*~

„K-kas?” Harijs stostījās. „Kā?”

Harijs zināja, ka viņam derētu aizvērt savu muti, bet neizskatījās, ka viņš to var izdarīt. Hermione, kuras mati bija piebērti ar saplēstā stikla gabaliņiem, no grīdas blenza uz viņu, un, kamēr viņš bija neticami laimīgs redzēt viņu, viņš bija arī šausmīgi šokēts par to, ka viņa bija ne tikai ar savām rokām, bet arī kājām apķērusi... Drako Malfoju? Drako Malfoju, kurš izskatījās gluži kā Harijs, tiešām, bet tomēr Drako Malfojs.

„Ak!” viņa sacīja, un viņš nodomāja, ka viņa izklausījās drīzāk vainīga, par kaut ko, „Harij!”

Arī Drako bija apskāvis Hermioni. Tagad viņa acis bija atvērtas, un viņš lūkojās uz Hariju ar viegli uzjautrinātu sejas izteiksmi, kurai Harijs izmisīgi gribēja iesist.

„Sveiks, Harij,” viņš teica. „Es redzu, tu esi atradis manu pidžamu. Lai gan es parasti valkāju arī tās augšdaļu.”

Hermione izplūda asarās. „Harij,” viņa atkal teica, grīļodamās piecēlusies kājās, viņa aizrāpoja uz turieni, kur viņš sēdēja. „Tu esi dzīvs!”

„Es tev teicu, ka viņš ir dzīvs,” Drako sapīcis teica.

Hermione izskatījās tā, it kā gribētu apskaut Hariju, bet bija apmulsināta ar faktu, ka viņš bija kā ar kailu augšdaļu, tā arī piesiets pie gultas. „Vai tas ir--?” viņa jautāja, norādīdama uz viņa rokām.

„Sasaistošais Lāsts,” Harijs īsi atbildēja.

Hermione izņēma savu zizli un notēmēja to pret Hariju; „Finite incantatum!”

Harija rokas atkrita viņa klēpī, un sekundi vēlāk Hermione jau bija apmetusi savas rokas ap viņu un raudāja, seju paslēpusi viņa matos. Pār viņas plecu viņš varēja redzēt, kā Drako pieceļas kājās un notrauš stikla gabaliņus no savām drēbēm. Viņš skatījās uz Hariju un Hermioni, un viņa skatiens bija ļoti vēss.

Harijs stīvi aplika savas rokas ap Hermioni. Bez iemesla, ko viņš pats varētu izprast, viņš jutās ārkārtīgi dusmīgs uz viņu. „Kur ir Rons?” viņš asi jautāja.

„Rons?” Hermione apmulsumā atrāvās no viņa un izberzēja acis. „Viņš... viņš palika skolā,” viņa pārsteigta atbildēja. „Es atstāju viņam zīmīti.”

„Tu atstāji viņam zīmīti?” Harijs neticībā jautāja.

Hermione atvēra muti un tad atkal to aizvēra. Viņa nespēja noticēt tam, ka Harijs bija tik aprobežots; turklāt viņa nespēja noticēt arī tam, ka praktiski pirmie vārdi, ko viņš pateica bija bijuši Kur ir Rons?. Vai tiešām viņš nemaz nebija priecīgs redzēt viņu?

„Rons ienīst Drako,” viņa drebelīgi atbildēja. „Viņš nebūtu piekritis nākt līdzi.”

„Būtu gan,” Harijs teica.

Tā, Hermionei bija jāatzīst, bija patiesība. „Labi, viņš būtu, jo tas bija tevis dēļ,” viņa sacīja, „bet man būtu jāizskaidro viņam visa šī padarīšana, kas aizņemtu mūžību, un viņam tas aizņemtu stundas, lai pieņemtu domu vien kaut kur doties ar Drako, un es domāju, ka mēs tāpat ap rītu būsim atpakaļ, un, Harij,...” viņas balss aizlūza. „Uzreiz kā es uzzināju... viss, par ko es domāju, bija pēc iespējas ātrāk nokļūt pie tevis un pārliecināties, ka ar tevi viss kārtībā.”

Harijs tikai skatījās uz viņu ar ļoti savādu sejas izteiksmi. „Vai es tevi sadzirdēju pareizi?” viņš ierunājās. „Vai tu tikko Malfoju nosauci par Drako?”

Drako pagājās uz priekšu, nostādīdams sevi starp Hariju un Hermioni. „Paklau, Poter,” viņš dzedri ierunājās. „Es zinu, ka es tev nepatīku. Arī tu man nepatīc. Ja tas būtu atkarīgs no manis, es atļautu savam tēvam iemest tevi pazemes cietumā, lai tu nosprāgsti. Bet tā nav. Un vai nu tu tici, vai netici man, tev vajadzētu ticēt Hermionei, ka mēs šeit esam, lai IZGLĀTBU TAVU DZĪVĪBU, TU NEPATEICĪGAIS PAKAĻA!” pēdējo daļu Drako nokliedzās. „Tāpēc aiziet, iesim!”

Harijs samirkšķināja acis. Tad, perfekti pārvaldītā balsī, viņš atbildēja, „Es ar jums neiešu.”

Hermione un Drako blenza uz viņu. Izskatījās, ka pat Drako vairs nebija, ko teikt. Visbeidzot Hermione smalkā balstiņa novaidējās, „Kāpēc ne?”

Harijs nopūtās. Tad viņš izstāstīja par Siriusu, par Maknēra plāniem ievilināt Hariju Malfoju Muiža un nodot viņu Voldemortam un par Tārpasti. Beidzot viņš piemetināja, „Un man šķiet, ka kaut kas nav kārtībā ar tavu māti, Malfoj.”

„Ā,” Drako sacīja. „Apvainojumi. Protams.”

„Nē,” Harijs sacīja, „Es ar to domāju, ka ar viņu tiešām nav labi. Viņa izskatās tiešām nelaimīga, un šo pēcpusdienu viņa pat noģība, kad viņi ieveda Siriusu.”

Tas Drako apklusināja.

Hermiones lūpas trīcēja, bet viņas zods bija stingrs. „Pietiek,” viņa ierunājās. „Mēs esam glābšanas misijā. Mums vajadzēs izdabūt arī Siriusu.”

„Tas nebūs viegli,” Harijs sacīja. „Es šodien mēģināju iekļūt tajā apakšzemes cietumā, un tas iedarbināja visa veida trauksmi--”

„Visu kambaru ieejam, kuri atrodas zem mājas, ir uzliktas burvestības,” Drako sacīja, „tevī ir jābūt Malfoju asinīm, lai vispār atvērtu durvis. Mums nepatīk svešinieki.”

„Vai arī kāds cits,” Harijs sacīja. „Šajā mājā nav daudz pozitīvas enerģijas, vai to tu zināji Malfoj? Tas ir viss, ko es esmu uzzinājis, būdams šeit. Tas, un vēl, ka jums tiešām ir nepieciešama labāka centrālā sildīšanas sistēma.”

„Harij, es varu saderēt, ka tu esi uzzinājis daudz vajadzīgas lietas,” Hermione samierinoši ierunājās. „Es esmu droša, ka tu--”

„Tas viss ir tikai mājasdarbs priekš tevis, vai ne, Hermion?” Harijs, drīzāk dzēlīgi, iejaucās. „Labi, tad. Es esmu uzzinājis, ka Malfoju dzimtij piemīt vājprāts, kas padara šo visu loģisku, jo visi šajā mājā ir pilnībā ķerti; es esmu uzzinājis, ka blondajiem nav jautrāk; ak, un es esmu uzzinājis, ka Drako ir dzimumzīme Apvienotās Karalistes formā uz viņa dibena.”

„Nav gan,” Drako sacīja.

„Ir gan.”

„Ūūū, ļauj man apskatīties,” Hermione iejaucās.

„Nē,” Harijs un Drako reizē atbildēja.

„Ko tu uztraucies, Harij, tas pat nav tavs ķermenis,” Hermione pamatoti pavēstīja.

„Nu, ja tu labi uzvedīsies, varbūt es tev ļaušu apskatīt Skotiju.”

„Tas ir mans ķermenis,” Drako skarbi sacīja, „un es tev neļaušu to izmantot. Paskaties uz sevi!” viņš piemetināja, „skraida apkārt bez krekla, tev noteikti bija grūti nociesties, lai nenovilktu manas drēbēs ātrāk, kā vajadzētu, vai ne? Jauki pārmaiņu pēc būt muskuļotam, vai ne, Poter?”

„Neesi stulbs,” Harijs sacīja. „Tev ir pīpes tīrāmā rokas, Malfoj, un tu to zini.” Viņš pavicināja tās, lai uzsvērtu. „Skat! Vieni kauli!”

„AIZVERATIES, JŪS ABI,” visbeidzot Hermione nokliedzās. „Mums vajadzētu runāt par Siriusu.”

„Ak,” Harijs nopūtās, juzdamies ārkārtīgi vainīgs, „Pareizi.”

Un tad tas notika. Pie guļamistabas durvīm atskanēja klauvējiens. Viņi visi sastinga, blenzdami viens uz otru ar lielām acīm un cerēdami, lai arī kas tas būtu, ka tas ies prom. Bet, kamēr klauvēšanās kļuva aizvien skaļāka un neatlaidīgāka, durvis sāka drebēt ārā no eņģēm.

Harijs norādīja uz Hermioni un Drako. „Jūs abi,” viņš nošņācās, „drēbju skapī! Aiziet!”

Hermione un Drako metās uz drēbju skapi un paslēpās tajā, aizcirzdami aiz sevis durvis. Harijs satraukti ar zizli norādīja uz logu un nočukstēja Reparo! un salauztais stikls pacēlās un iestiklojās atpakaļ rāmī. Tad viņš ielēca gultā guļus un apķēra vienu no gultas stabiem. Tai pat brīdī guļamistabas durvis līdz galam atsprāga vaļā un Lūcijs Malfojs iebrāzās istabā, izskatīdamies zilimelns aiz dusmām.

„Puika!” viņš uzkliedza Harijam. Viņš izskatījās pēc Drako, kad Drako kļuva nikns: ļoti bāls ar diviem sarkaniem krāsas pleķiem uz vaigu kauliem. Harijam bija sajūta, ka Lūcijs būtu varējis atvērt durvis ar burvestību, bet tā vietā bija izvēlējies uz tām izlādēt savu niknumu: „Kādēļ tu neatvēri durvis?”

„Es nezinu,” Harijs sāji atbildēja. „Varbūt tādēļ, ka tu mani piesēji pie gultas?”

Lūcijam bija visas tiesības izskatīties samulsušam. „Es būšu aizmirsis par to,” viņš piekrita, norādīja ar savu zizli uz Hariju, un strupi noteica: „Finite incantatum!”

Harijs ļāva savām rokām atslīgt klēpī. „Paldies,” viņš teica. „Kā jūtas Nar—mana māte?”

„Labi,” Lūcijs aprauti noteica.

„Vai es varu viņu redzēt?”

„Nē,” Lūcijs īsi atbildēja. ”Man vajag, lai tu man palīdzi vienā lietā. Man ir jānoiet lejā uz kazemātu un es vēlos, lai tu nāc man līdzi.”

Harijs viņu cieši uzlūkoja. Tas bija tieši tāds uzaicinājums, uz kādu viņš bija cerējis, lai būtu iespēja doties un redzēt, kur viņi turēja Siriusu- vienīgi viņš nebija sajūsmā par to, ka jāatstāj Drako un Hermione ieslēgtus drēbju skapī. Bet no otras puses atteikums Lūcijam Malfojam nebija apsverams. Lūcijs jau izskatījās pietiekami nokaitināts, lai izlaistu nagus.

„Labi,” viņš teica, piecēlās un, nodomādams „Uzgaidiet tur!” uz drēbju skapi, sekoja Lūcijam ārā pa durvīm.

***

Drēbju skapī bija piķa melna tumsa. Hermiones sejas viena puse bija iespiesta raupjā audumā, viņas celis bija piespiests Drako un viņas roka, kas bija nospiesta zem Harija somas, kļuva nejūtīga. Viņa varēja dzirdēt Drako mierīgi elpojam viņai blakām, un caur drēbju skapja durvīm vāji bija dzirdama Lūcija un Harija saruna. Viņa dzirdēja, ka Lūcijs stāsta Harijam, ka vedīs viņu uz kazemātu, saklausīja Hariju piekrītam; tad viņa dzirdēja abus pametam guļamistabu, durvīm aizveroties aiz tiem.

Drako ierunājās pirmais. Patiesībā viņš tik daudz nerunāja kā ar ievērojumu izdomu un veiklību lamājās, aptverot daudz dažādu tematu. Gan viņa vārdu krājums, gan izdoma iespaidoja Hermioni. Viņai nekad nebūtu ienācis prātā, ka kāds varētu izdarīt to ar slotas kātu.

„Labi,” viņa visbeidzot ierunājās. „Piedod, ka pārtraucu, savā ziņā es to visu izbaudīju, bet domāju, ka mums tagad vajadzētu tikt ārā no drēbju skapja. Mana roka mani nogalinās.”

 „Mēs nevaram tikt ārā no drēbju skapja,” Drako sāji atbildēja. „Tas aizslēdzas no ārpuses.”

Hermione šokā palūkojās uz viņu. „Ko tu ar to domā?”

Drako balss bija dzēlīga: „Kuru daļu no „tas aizslēdzas no ārpuses” tu nesaprati? Atklāti sakot. Es domāju, ka tev bija jābūt gudrai.”

 „Vienkārša atvēršanas burvestība-”

„Nē,” Drako teica, „šis drēbju skapis ir pret to nodrošināts. Mans tēvs mēdza mani ieslēgt šeit, kad es bērnībā biju slikti uzvedies, lai es nākamreiz zinātu labāk.”

„Tavs tēvs izklausās briesmīgs.”

„Neiepin šajā visā manu ģimeni, Grendžer,” Drako īsi atbildēja.

„Grendžer?” Herminone izdvesa saniknotu skaņu. „Vispirms Harijs, tagad tu! Kāpēc jūs abi izturaties tā, it kā pēkšņi mani ienīstu? Viss, ko es izdarīju Harijam, bija tas, ka es mēģināju glābt viņa dzīvību, un, runājot par tevi, es nezinu, kādu pārestību es tev esmu nodarījusi, bet--”

„Tu tiešām nezini?” Drako balss, vēsa un atturīga, tagad izklausījās kā balss, ko Hermione atminējās no neskaitāmām, nepatīkamām sadursmēm Cūkkārpas gaiteņos.

 „Nē”, viņa vēsi atbildēja.

„Lumos,” Drako noteica, un no viņa zižļa gala izplauka gaisma, apgaismojot drēbju skapja iekšpusi. Herminone satrūkās. Runājot ar Drako tumsā, viņa bija iztēlojusies viņa seju tādu, kādu tā atcerējās no skolas. Un tagad viņa bija aci pret aci atkal ar Hariju. Zižļa gaisma lika viņa zaļajām acīm spīdēt kā tumšam malahītam. Bet viņam bija Drako dusmīgais smaids.

„Poters,” Drako īsi teica, „ir kretīns divu iemeslu dēļ. Pirmais- viņš nepanes ideju, ka es viņu varētu izglābt. Es to saprotu. Es viņa vietā justos tāpat .”

„Un otrais iemesls?” Herminone ziņkārīgi jautāja.

„Viņš ir greizsirdīgs,” Drako atbildēja.

Hermione jutās tā it kā viņas sirds būtu noslīdējusi līdz vēderam, tad šāvusies atpakaļ un iestrēgusi viņas kaklā. „Greizsirdīgs?” viņa vārgi pārjautāja. „Par ko?”

„Neesi muļķe, Hermione.”

Hermione pastiepās un saķēra Drako roku, to cieši saspiezdama. „Ko tu runā?”

Drako roka nekustēdamās tikai iegūla viņas. „Es zinu, ko tu gribi dzirdēt,” viņš teica. „Bet vai šis ir tas, kā tu to vēlies dzirdēt?”

Hermione apdomājās. Vai šādi viņa vēlējās dzirdēt, ka Harijam varbūt-iespējams bija jūtas pret viņu (vai vispār jūta - jebkāda sajūta)? No Drako negribīgās spiegošanas Harija domās. Tā bija vardarbība, pat tad, ja netīša. Un tad vēl pastāvēja tā iespējamība, ka Drako varēja kļūdīties.

Viņa pakratīja ar galvu un izrāva savu roku no viņa. „Nē,” viņa noteica.

„Tikai tāpēc, ka es varu just, ko Harijs jūt,” Drako negaidīti teica, „nenozīmē, ka es esmu pārstājis just, ko es jūtu.”

Hermione raudzījās uz viņu. „Ko tu jūti?” viņa jautāja—un viņai par lielu pārsteigumu, viņa bija ieinteresētā šā jautājuma atbildē tik pat ļoti, cik bija iepriekšējā.

Bet Drako bija nolaidis galvu, un viņa vairs nevarēja saskatīt viņa acis, redzēt varēja tikai gaismu, kas atspoguļojās no Harija briļļu stikliņiem.

„Pašlaik es jūtos izsalcis,” viņš atbildēja. „Ļoti, ļoti izsalcis. Es neesmu ēdis kopš vakardienas otrajām brokastīm.”

„Ak,” Hermione noteica, acīmredzami vīlusies. Viņa apgrieza Harija somu tā, lai varētu tikt pie rāvējslēdzēja. Viņa tagad sēdēja blakus Drako. „Es paņēmu līdzi mazliet ēdamā... Man ir šokolādes vardes, sviestalus un marinēti gurķīši.”

Drako saviebās. „Es teicu, ka esmu izsalcis, nevis stāvoklī.”

Hermione apspieda ieķiķināšanos. „Nu, tas ir viss, kas mums ir.”

„Labi. Nu, padod man sviestalu. Varbūt, ja es tos izdzeršu pietiekami daudz, man nebūs tik daudz pretenzijas būt ieslēgtam šajā drēbju skapī.”

***

Harijs sekoja Lūcijam Malfojam lejā pa aizvien vairāk atpazīstamajiem, savītajiem Muižas koridoriem līdz brīdim, kad tie sasniedza viesistabu, kur Lūcijs pagrūda vaļā lūku un pamāja Harijam viņam sekot. Harijs gāja, cenzdamies būt uzmanīgs, lai nekam nepieskartos. Viņš nevēlējās, lai viņa Malfoju asiņu trūkums izsauktu vēl kādas trauksmes sirēnas.

 Pelēkie akmens kāpņu pakāpieni veda lejup aukstā, drēgnā tumsā, kas bija izgaismota tikai no Lūcija zižļa. Šeit lejā bija kā labirintā: šauri celiņi uz visām pusēm kā čūsku midzenī. Harijs centās atcerēties ceļu, kur viņi devās, ņurdot sev pa kreisi, pa labi, pa labi, asi pa kreisi, kad viņi pagriezās, bet viņš zināja, ka visticamāk tas bija bezjēdzīgi.

Lūcijs Malfojs ierunājās tikai vienreiz, kad viņi devās no viena šaura koridora otrā, kurš bija dekorēts ar saplēsta marmora mozaīku. „Tas nāks par labu tavai izglītošanai, puika,” viņš teica.

Visbeidzot viņi sasniedza kazemāta ieeju- milzīgu akmens velvētu eju, kas bija aizzīmogota ar sarūsējušiem dzelzs vārtiem ar milzīgu slēdzeni divu savijušos čūsku formā. Lūcijs Malfojs uzlika savu roku uz tās un tā atsprāga vaļā, ļaujot vārtiem atvērties. Harijs sekoja viņam iekšā.

Lūcijs gāja gar ieslodzīto cellēm, kas bija izrindotas abpus kazemāta sienām, un apstājās vienas priekšā, ielūkodamies iekšā. Harijs apstājās aiz viņa, jau zinādamas, ko viņš ieraudzīs.

Kamera bija šaura telpa ar piloša paskata akmens sienām un salmu klātu grīdu. Tālākajā kameras pusē atradās zems akmens sols, uz kura gulēja cilvēks.

Tas bija Siriuss.

„Sveiks, Blek,” Lūcijs ierunājās, un Siriuss piecēlās sēdus. Harijs jutās atvieglots, ieraugot, ka viņi bija noņēmuši ķermeņa sasaistes lāstu no viņa. „Ērti?”

Siriuss ierūcās ilgi un zemu kā suns.

„Protams,” teica Lūcijs. „Ir jauki redzēt tevi tik lepnu par faktu, ka tik ilgi esi bijis zvēromags, ka nespēj vairs runāt cilvēciski.”

Siriuss aizgrieza galvu.

Lūcijs pakratīja galvu pretīgumā, palūkojās lejup un pavilka augšup savu kreiso mantijas piedurkni, atklājot kailu roku, uz kuras melnā galvaskausa un čūskas Tumsas zīmes nospiedums izcēlās tik skaidri kā tetovējums. Tad viņš pacēla to pie savas sejas kā ierunādams tajā, it kā tā būtu bijusi kā rācija. „Maknēr,” viņš nokliedzās. „Pīter. Kur jūs esat?”

Galvaskauss uz Lūcija rokas sakustināja savu žokli, un smalka balstiņa atbildēja.

„Mēs nevaram iekļūt kazemātā bez tevis,” tā teica. „Mums vajag, lai kāds atver lūku.”

„Sasodīts,” Lūcijs nolamājās. Viņš palūkojās lejup uz Hariju. „Vai tev līdzi ir tavs zizlis, puika?”

„Jā,” Harijs atbildēja, izņemdams to ārā un parādīdams Lūcijam.

„Ļoti labi, Drako,” Lūcijs atbildēja, atklādams savus smailos zobus smaidā. „Es vēlos, lai tu pieskati Bleku, kamēr es atgriežos ar Pīteru un Maknēru. Ja viņš kustās, uzmet viņam kāju slēgšanas lāstu. Tu tagad esi pietiekami vecs, lai uzņemtos kādu atbildību,” viņš piemetināja. „Ir pienācis laiks mums redzēt, uz ko tu esi spējīgs.”

Harijs nojauta, ka tam bija mazāka sakara ar došanu Drako iespēju, lai redzētu, ko viņš var izdarīt, nekā faktam, ka Lūcijam vajadzēja palīdzību un Narcisai nebija nekāda vēlēšanās ko darīt. Lai nu kā viņš jau negatavojās sūdzēties. „Protams, Tēvs,” viņš atbildēja. „Es būšu šeit.”

Lūcijs aizgāja, atstādams Hariju stāvam tumsā, trīcam aiz nepacietības. Tiklīdz viņš sadzirdēja vārtus aizveramies aiz Lūcija, kad tas jau bija tālumā, viņš metās pie restēm un sauca: „Siriuss! Siriuss, nebaidies, tas esmu es--”

Siriuss pacēla galvu. „Harij,” viņš ierunājās. „Ko tu esi izdarījis ar saviem matiem? Tie izskatās drausmīgi.”

Harijs aiz pārsteiguma aprāvās. „Tu mani atpazini?”

Siriuss iesmējās. „Es esmu suns, Harij,” viņš atbildēja. „Es varu atpazīt tavu smaržu ātrāk par tavu izskatu. Es zināju, ka tu te esi, kopš es te nonācu.”

Harijs atspieda galvu pret kameras restēm. Bija patīkami, ka kāds viņu atpazina, pat tad, ja par iemeslu kalpoja viņa smarža.

„Maskēt sevi par Lūcija Malfoja dēlu bija ļoti riskanti tomēr,” Siriuss nosodoši ierunājās. „Ko tu lietoji? Daudzsulu mikstūru?”

„Zināmā mērā,” Harijs noteica un steigā, cik ātri vien iespējams, viņš izklāstīja Siriusam visu, kas bija atgadījies pēdējās pāris dienās. Siriuss klusumā klausījās, brīžiem pamādams ar galvu vai izrādīdams pārsteigumu, līdz kamēr Harijs tika līdz vietai, kur Tārpastis un Maknērs Siriusu bija ieveduši Drako guļamistabā un Narcisa bija nekavējoties noģībusi.

„Narcisa,” uzreiz ierunājās Siriuss. „Tā gan ir mistērija.”

„Ko?”

„Narcisa Hārdestija,” teica Siriuss, „bija pati skaistākā meitene savā gadā Cūkkārpā. Viņa bija divus gadus vecāka par Džeimsu un Liliju un mums pārējiem, viņa bija ļoti laba studente, un viņa bija ļoti populāra. Un tad, viņas pēdējā gadā, viņa saderinājās ar glumo kretīnu Lūciju Malfoju. Neviens nevarēja to saprast. Tā bija gada mistērija, viņa pirms tam nekad viņu nebija spējusi izturēt, un viņš bija daudz vecāks par viņu.”

Harijs cieši skatījās uz Siriusu. Zem visiem tiem dubļiem, asinīm un netīrumiem bija grūti pateikt, bet viņam šķita, ka Siriuss izskatījās mazliet viltīgs.

„Vai tev viņa patika, Siriuss?” viņš prasīja.

„Man būtu patikusi,” Siriuss piekrita. „Es viņu pazinu diezgan labi, Harij. Viņa bija labs cilvēks, es varu derēt uz jebko par to—bet tad atkal, es būtu varējis teikt to pašu arī par Pīteru, un paskat, kas notika ar viņu.”

 „Tātad tu saki, ka man vajadzētu -- ” Harijs iesāka, bet Siriuss viņu pārtrauca.

 „Tikai paturi viņu acīs, Harij, tas ir viss, ko es saku.”

„Aizmirsti viņu, Siriuss,” Harijs teica, „pats galvenais mums ir tevi dabūt ārā no šejienes.”

Siriuss pakratīja galvu. „Ne tagad,” viņš atbildēja. „Malfojs tūlīt būs atpakaļ.”

„Es to zinu,” Harijs noteica. „Es biju domājis par atgriešanos šeit lejā vēlāk naktī. Man augšstāvā manā somā ir mana tēta apmetnis. Tas derēs mums visiem. Es atstāšu Drako aiz mums,” viņš drūmi piemetināja, „bet man vajag, lai viņš atver durvis. Tās atveras tikai Malfojiem.”

***