Gredzenu pavēlnieks
~~~ Anotācija pirmajai grāmatai Gredzenu pavēlnieks. Gredzena brālība ~~~
Ievērojamā angļu rakstnieka Dž. R. R. Tolkīna (1892-1973) pasaulslavenās epopejas pirmā daļa lasītājam liek uz neatgriešanos pārcelties pasakainajā Viduszemē, kas tinas mūžsenās teiksmās un leģendās un kur pareģojumi vēl aizvien piepildās.
Putni un zvēri, pūķi un vareni burvji, cilvēki un elfi, orki un troļļi, rūķi un hobiti tiek ierauti liktenīgā karā starp labo un ļauno, un šī cīņa katram jāizcīna arī pašam ar sevi.
Mierpilnajā Dalienā, kur mīt hobiti, uzrodas nieka gredzentiņš. Tomēr tas nav parasts, jo pieder Tumsas pavēlniekam Sauronam. Viņš pēc tā alktin alkst, taču nedrīkst Lielvaras gredzenu atgūt. Hobits Frodo dodas ceļā, lai veiktu bezgala atbildīgu uzdevumu.
Dž. R. R. Tolkīna darbu var lasīt gan kā krāšņu teiksmu, gan rūpīgi savērptu un sīki izstrādātu pavisam citas pasaules vēsturi. Pats autors norādījis, ka nevajag tajā meklēt līdzības un alegorijas galvenais ir stāsts. Meistarīgi izstāstīts stāsts, kas turpinās.
~~~ Anotācija otrajai grāmatai Gredzenu pavēlnieks. Divi torņi ~~~
Ievērojamā angļu rakstnieka Dž. R. R. Tolkīna (1892-1973) pasaulslavenās epopejas otrajā daļā turpinās bīstamā Lielvaras gredzena neparedzamās gaitas. Ceļā sūtītais pulks ir pašķīries, tomēr Frodo un viņa uzticamais sabiedrotais Pīns [domāts Sems] apņēmīgi turpina iesākto. Sazarojas arī dēku pilnais vēstījums, Viduszemi uzburdams arvien krāšņāku.
Notikumos iesaistās orki, enti, Rohānas zirgvalži, gondorieši, olifaunti un baigā Šīloba, bet Gredzenam un tā glabātājam joprojām dzen pēdas arī Gollums kādreizējais Dārgumiņa jeb Gredzena glabātājs. Kaut gan šķietami nelaimīgā un pretrunu plosītā radījuma nodomi nav skaidri noprotami, Frodo ir ar mieru, ka Gollums rāda ceļu uz Mordoru.
Kas viņu šajā ceļā sagaida un kas paredzams galā to neviens no viņiem pat nenojauš.
Trešā (un pēdējā) grāmata Gredzenu pavēlnieks. Karaļa atgriešanās pašlaik tiek tulkota un parādīsies veikalu plauktos šovasar.
|
 |
Džons Ronalds Rūels Tolkīns
Dzimis 1892. gada 3. janvārī Bloumfonteinā, Dienvidāfrikā. Četru gadu vecumā māte viņu ar brāli Hilariju paņēma atpakaļ uz Angliju. Pēc tēva nāves ģimene pārcēlās uz Sērhoulu Birmingemas dienvidaustrumu daļā. Tur laukos viņš pavadīja laimīgu bērnību, kas kā mīlestība pret lauku ainavām ir redzama arī autora darbos.
Tolkīna māte nomira, kad viņam bija divpadsmit gadi, un viņus abus ar brāli audzināšanā paņēma vietējais mācītājs un aizsūtīja uz Karaļa Edvarda skolu, kur Džons mācībās guva spīdošus panākumus. Vēlāk ieguvis arī pirmās klases grādu angļu valodā un literatūrā Oksfordā, viņš apprecējās ar Edīti Bretu. Tolkīnu arī norīkoja Lankašīras strēlniekos, kur bija jācīnās Sommes kaujā. Pēc kara Tolkīns dabūja darbu Jaunajā angļu vārdnīcā un sāka rakstīt mitoloģisku un teiksmainu stāstu ciklu, ko viņš sākotnēji nosauca par Zudušo stāstu grāmatu, bet vēlāk to visi zināja ar nosaukumu Silmarilions (The Silmarillion).
1920. gadā viņu iecēla par angļu valodas pasniedzēju Līdsas universitātē, kas bija sākums viņa akadēmiskajai karjerai, kuras kulminācijā Tolkīns tika ievēlēts par Rolinsona un Bosvorta anglosakšu studiju profesoru Oksfordā. Tajā pašā laikā viņš saviem bērniem uzrakstīja un izstāstīja stāstu Hobits. Stenlijs Anvins, Tolkīna grāmatas izdevējs, pierunāja viņu rakstīt turpinājumu, un sākās darbs pie Gredzenu pavēlnieka, milzīga stāsta, kura pabeigšanai vajadzēja divpadsmit gadu un kuru nepublicēja, līdz rakstniekam nebija vairs tālu līdz pensijai. Pēc aiziešanas pensijā Tolkīns un viņa sieva dzīvoja Oksfordā, bet vēlāk pārcēlās uz Bērnmausu. Tolkīns atgriezās Oksfordā pēc sievas nāves 1971. gadā. Viņš nomira 1973. gada septembrī, atstājot Silmariliona rediģēšanu un publicēšanu savam dēlam Kristoferam.
Vairāk lasi, piemēram, šajā lapā.
|
 |
|
