sfinksa

Kurbijkurne bibliotēkas raksts

Sfinksa - (grieķu val. - Σφιγξ - žņaudzējs) visbiežāk tiek raksturota kā spārnota radība ar lauvas ķermeni un cilvēka galvu, kas sāmotnēji atrodama seno ēgiptiešu mitoloģijā. Vēlāk tā sastopama arī sengrieķu mitoloģijā, kurā arī ieguvusi savu nosaukumu. Tomēr pavisam ir trīs veidu sfinksas.

• Androsfinksas - visbiežāk lauvas ķermenis ar cilvēka galvu;

• Kriosfinksas - Lauvas ķermenis ar auna galvu;

• Hierokosfinksas - lauvas ķermenis ar vanaga galvu.

Sfinksa HP pasaulē

Harija sastapšanās ar sfinksu notiek Trejburvju turnīra trešā uzdevuma laikā, kad tā zēnam liek atminēt mīklu. Dž. K. Roulinga sfinksu apraksta kā radību ar milzonīgu lauvas rumpi, varenām, nagainām ķetnām un garu dzeltenīgu asti, kuras galā bija brūns pušķis. Radībai bija sievietes galva, acis - iegarenas. mandeļveida. Šai konkrētajai sfinksai balss ir zema un piesmakusi, tā smaida noslēpumainu smaidu. Tā nav agresīva, drīzāk pacietīga, jo piekrīt atkārtot un atkārtot pašas uzdotās mīklas rindas, lai Harijam būtu vieglāk to uzminēt.

Sfinksa dažādās mitoloģijās

Ēģiptiešu sfinksa visbiežāk attēloja vīrieti, bet tajos retajos gadījumos, kad tai bija sievietes galva, tā bija dievietes Izīdas vai arī valdnieces (kas senā ēģiptieša izpratnē bija dieviete zemes virsū) simbols. Izcilākais pierādījums sfinksas piederībai ēģiptiešu mitoloģijai ir Lielā sfinksa Gīzā, kas, saskaņā ar seno ēģiptiešu pasaules uzskatu, sargā piramīdas un tajās dusošos. Arābu klejotājciltis, ieraugot šo milzīgo statuju tuksneša vidū, nodēvēja to par Šausmu tēvu.

Asīriešu sfinksas izskats ļoti atšķiras no pārējām. Tai ir cilvēka galva, spārni, ķermenis aizgūts pa daļai no buļļa, pa daļai no lauvas. Reizēm tai pat bija piecas kājas ierasto četru vietā.

Romiešu mitoloģijā sfinksa ir saules simbols.