pareģojums par Harija dzimšanu

Kurbijkurne bibliotēkas raksts

Tuvojas tas, kam būs spēks sakaut Tumsas pavēlnieku… viņš dzims tiem, kas trīsreiz viņu nolieguši, dzims, kad norietēs septītais mēness… un Tumsas pavēlnieks viņu iezīmēs kā sev līdzīgu, taču viņam būs spēks, kādu Tumsas pavēlnieks nepazīst… un katram jāmirst no otra rokas, jo neviens nespēs dzīvot, kamēr dzīvs ir otrs… tas, kam būs spēks sakaut Tumsas pavēlnieku, piedzims, kad norietēs septītais mēness…

Dumidora un Harija saruna sīkāk paskaidro šo pravietojumu:

— Profesor Dumidor? — Harijs ļoti klusu ievaicājās, jo Dumidors, kas joprojām raudzījās Domnīcā, šķita dziļi iegrimis domās. — Vai… vai tas nozīmē… Ko tas nozīmē?
— Tas nozīmē, — sacīja Dumidors, — ka vienīgais cilvēks, kurš varētu pievārēt lordu Voldemortu uz visiem laikiem, ir dzimis jūlija beigās pirms nepilniem sešpadsmit gadiem. Šis zēns piedzimis vecākiem, kuri jau trīs reizes ir metuši izaicinājumu Voldemortam.
Harijs jutās tā, it kā debesis būtu nobrukušas viņam pār galvu. Atkal kļuva grūti elpot.
— Tas nozīmē — es?
Dumidors dziļi ievilka elpu.
— Dīvainākais, Harij, — viņš klusu ierunājās, — ka tas varat arī nebūt jūs. Sibillas pareģojumam atbilst divi burvju zēni — abi ir dzimuši tā gada jūlija beigās, abiem vecāki bija Feniksa ordenī, abiem vecāki trīs reizes ir par mata tiesu izbēguši no Voldemorta. Viens, protams, būtu jūs. Otrs ir Nevils Lēniņš.
— Bet… bet kāpēc tad uz pareģojuma ir mans, nevis Nevila vārds?
— Pēc Voldemorta uzbrukuma jums, kad bijāt vēl zīdainis, oficiālajam ierakstam tika pielikta jauna birka, — atteica Dumidors. — Pareģojumu zāles glabātajam likās, ka ir pilnīgi skaidrs — Voldemorts varēja mēģināt nogalināt jūs, zinādams, ka Sibillas pareģojums attiecas uz jums.
— Tad jau — varbūt tas neesmu es? — uzbilda Harijs.
— Diemžēl, — lēni sacīja Dumidors, un šķita, ka ik vārds viņam prasa lielu piepūli, — nav šaubu — tas esat jūs.
— Bet jūs teicāt — Nevils ari ir dzimis jūlija beigās… un viņa mamma un tētis…
— Jūs piemirstat nākamo pareģojuma daļu — izšķirošo zīmi, pēc kuras pazīstams zēns, kurš var uzveikt Voldemortu… Pats Voldemorts "viņu iezīmēs kā sev līdzīgu". Un tieši to viņš izdarīja, Harij. Viņš izvēlējās nevis Nevilu, bet jūs. Viņš apveltīja jūs ar šo rētu, kas izrādījās gan svētība, gan lāsts.
— Bet viņš varēja kļūdīties! — iesaucās Harijs. — Viņš varēja iezīmēt nepareizo!
— Viņš izraudzījās zēnu, kurš, pēc paša domām, visdrīzāk varēja būt viņam bīstams, — teica Dumidors. — Un ievērojiet, Harij, ka Voldemorts izraudzījās nevis tīrasiņu burvi (vienīgi tie, saskaņā ar viņa visdziļāko pārliecību, ir cienīgi dzīvot vai būt vērā ņemami), bet gan jaukteni — tādu, kā viņš pats. Pirms vēl viņš bija jūs ieraudzījis, viņš saskatīja jūsos sevi, un, iezīmēdams jūs ar šo rētu, viņš jūs nevis nogalināja, kā bija vēlējies, bet gan deva jums varu un izredzes, kas jums noderēja, lai aizbēgtu no viņa — nevis vienu, bet nupat jau četras reizes, ko nebija spējuši nedz jūsu, nedz Nevila vecāki.
— Tad kāpēc viņš tā rīkojas? — vaicāja Harijs, auksts un stings. — Kāpēc viņš mēģināja nogalināt mani, kad es biju maziņš? Viņam vajadzēja pagaidīt un paskatīties, kurš no mums — Nevils vai es — liksies bīstamāks, kad mēs būtu vecāki, un tad mēģināt to īsto nogalināt…
— Tik tiešam, tāds piegājiens būtu praktiskāks, — atteica Dumidors, — taču Voldemorts nezināja visu pareģojumu. Krogs "Vepra galva", kuru Sibilla bija izraudzījusies kā lētāko, izsenis ir piesaistījis, teiksim tā, daudz interesantāku klientūru neka "Trīs slotaskāti". Kā sev par nelaimi uzzinājāt jūs ar draugiem — un kā tovakar uzzināju es —, tā ir vieta, kur nekad nevari būt drošs, ka neviens nenoklausās, ko saki. Protams, kad ierados tur, lai satiktu Sibillu Triloniju, man pat sapņos nerādījās, ka dzirdēšu kaut ko tādu, ko būtu vērts noklausīties. Mana… mūsu… laime bija tā, ka nelūgtais viesis tika atklāts un izsviests ārā, kad bija paspējis dzirdēt pavisam nedaudz no pareģojuma.
— Tātad viņš dzirdēja tikai…?
— Viņš dzirdēja tikai sākumu, kur pareģots, ka vecākiem, kas trīsreiz stājušies pretī Voldemortam, jūlijā piedzims dēls. Tādējādi viņš nevarēja brīdināt savu saimnieku, ka, uzbrūkot jums, tas riskē nodot jums spēku — vēlreiz, iezīmējot jūs kā līdzīgu. Tāpēc Voldemorts nezināja, ka jums uzbrukt ir bīstami, ka prātīgāk būtu nogaidīt vai uzzināt ko vairāk. Viņš nezināja, ka jums būs spēks, "kādu Tumsas pavēlnieks nepazīst"…
— Bet man tāda nav! — Harijs aizžņaugtā balsī izsaucās. — Man nav nekā, kā viņam nebūtu, es nevaru cīnīties tā, kā viņš šonakt, es nespēju paverdzināt cilvēkus vai… vai nogalināt…
— Noslēpumu nodaļā ir kāda telpa, — Dumidors pārtrauca, — kas visu laiku stāv aizslēgta. Tajā glabājas spēks, kas ir daudz brīnumaināks un daudz briesmīgāks par nāvi, par cilvēka prātu, par dabas spēkiem. Tas, jādomā, ir arī pats neizprotamākais no visiem izpētes priekšmetiem, kas tur atrodas. Tajā istabā atrodas spēks, kāda jums ir pārpārēm un Voldemortam nav nemaz. Šis spēks lika jums šonakt mesties glābt Siriusu. Šis spēks izglāba jūs no Voldemorta, jo viņš nespētu uzturēties ķermenī, kurš ir tik pilns ar spēku, ko viņš ienīst. Galu galā, tam, ka jūs nepratāt noslēgt savu prātu, nebija nozīmes. Jūs izglāba sirds. [FO2, 37, 410]