kentaurs

Kurbijkurne bibliotēkas raksts

Kentaurs (grieķu val. Κένταυροι): sengrieķu mitoloģijā - mežu un kalnu dēmons, puscilvēks - puszirgs.

Kentaurs HP pasaulē

Atsaucoties uz Hagrida teikto grāmatā Harijs Poters un Filozofu akmens, HP pasaules kentaurs ir gudrs, zina daudz, bet nesaka citiem. Kentauru neinteresē nekas no tā, kas atrodas tuvāk par mēnesi, viņi vēro zvaigznes, prot lasīt to dotās zīmes. Aizliegtajā mežā to esot daudz, krietns pulciņš, bet paši tie nerādās, ja nav izteikta vajadzība. Hagridam ar šīm radībām, acīmredzot, ir labs kontakts.

Kentaurs sengrieķu mitoloģijā

Saskaņā ar grieķu mītiem, kentauri ir Iksiona, kara dieva Areja dēla un mākoņa pēcnācēji. Tiem bija cilvēka galva, rokas un ķermeņa augšdaļa, kas savienota ar zirga ķermeni. Vēlāku laiku un citu mitoloģiju mītos tiem parādās arī ragi un spārni.

Pēc seno grieķu domām, šie radījumi dzīvoja Tesālijā, tie ēda gaļu un nodevās mežonīgai uzdzīvei, tāpēc bieži tika attēloti kā piedzērušies Dionīsa sekotāji (izņēmums šeit bija Keirons, dēvēts arī par maigo, uzmanīgo kentauru, kas kļuva par vairāku sengrieķu varoņu audzinātāju un skolotāju). Līdz ar to, tie simbolizēja tumšos, nevaldāmos dabas spēkus.

Keirons, atšķirībā no citiem, bija titāna Hrona pēcnācējs un bija viens no patīkamākajiem, gudrākajiem, izglītotākajiem radījumiem. Līdz ar to viņš kļuva par tādu izcilu varoņu skolotāju kā Ahillejs, Asklēpijs, Hērakls, Jāsons, Enejs. Būdams dieva pēcnācējs, Keirons bija nemirstīgs, taču Hēraklam nejauši ievainojot viņu ar saindētu bultu, viņš cieta neaprakstāmas sāpes, tāpēc, atsaucoties uz paša Keirona lūgumu ļaut viņam nomirt, Zevs pārvērta kentauru par zvaigznāju.

Kentaurs citos avotos

Mūsdienās kentauri atkal un atkal parādās gan mākslā, gan literatūrā, īpaši fantāzijas žanrā. Šiet kā piemērus varētu minēt ne tikai Harija Potera grāmatu sēriju, bet arī Nārnijas hronikas (The Narnian Chronicles) un citus, plašāk un ne tik plaši zināmus daiļdarbus. Kentaura tēlu mēdz izmantot arī zinātniskās fantastikas autori.