Kā rakstīts grāmatas anotācijā:

MILLENIUM triloģijas pirmā grāmata - romāns "Meitene ar pūķa tetovējumu" - ir zviedru literatūras fenomens, kas pārsteidzis visu pasauli, un romāna galvenā varone Līsbeta Sandlere jeb meitene ar pūķa tetovējumu tiek uzskatīta par vienu no savdabīgākajiem tēliem pasaules literatūrā.

Vai arī jūs piekrītat manam viedoklim, ka grāmata, kaut arī tā ir skarba un nežēlīga, ir izcila tajā, cik tā visu spēj attēlot reāli tā, ka lasītājs patiešām spēj ielūkoties un apzināties visas tās šausmas, kas tajā slēpjas; kas nevilšus liek aizdomāties par to, cik gan šausmīgā pasaulē mēs patiesībā šobrīd dzīvojam.

Patiešām neatceros lasījusi šim līdzīgu kriminālromānu, kur būtu izplānots tik neparasts noziegums, kas lielākajai daļai Šerloka Holmsa un Erkila Puaro atklātajiem noziegumiem liek izskatīties pēc bērnu spēlītēm.

Cūķi ar meitenes betonējumu.
Vispirms sanāca noskatīties "The Girl with Dragoon Tattoo" filmu. Holivuda (D.Kreigs, R.Mara) un iepatikās. Varbūt pie vainas bija Trenta Reznora (NIN) mūzika? Taču sanāca tā, ka uzreiz ķēros lasīt. Un aizrāva!
Larsona valoda ir lieliska, grāmata izlasījās ātri. Un sižets ne vella nav paredzams- tas pēkšņi apgriežas un iesper pa pakaļu. Tas ir sasodīti labi!
Otrā triloģijas daļa "Meitene, kas spēlējas ar uguni" izlasījās tikpat ātri! Un atkal nekas nebija paredzams.
(ir arī filma- zviedru ražojuma) , kas ir diezgan precīza un atbilst grāmatas saturam, ne tā, kā Holivudai mēdz gadīties... )
Trešā daļa. Nav sanācis,nav laika, nav gribēšanas...
Iesaku, ja neesat lasījuši.

Apmēram pirms gada man bija riktīgs Millennium maratons - izlasīju visas grāmatas, noskatījos visas filmas, atkal iemīlēju Stokholmu un vispār detektīv-mistērij-žanru. Literatūrā vajag vairāk tādu tēlu kā Līsbete - stipru (iekšēji) un gudru sieviešu. Protams, kad saistībā ar trafficking tika pieminēta Rīga (un Baltijas valstis), kļuva nedaudz neomulīgi, bet, šķiet, tas tālu no patiesības nav.
Var kritizēt arī varoņu pārbagātību triloģijā, jo tas neatvieglo lasīšanas procesu, taču no otras puses padara to interesantāku, saasinot mistēriju. Vēl nāk prātā, ka šī, manuprāt, līdzīgi kā daudzas "mūsdienu" grāmatas, lielākoties balstās uz ideju, radīto pasauli, mistēriju (visas tagad modīgās distopijas), nevis raksturiem un to izaugsmi. Nevar gan noliegt, ka tas ir labs paņēmiens no autora puses, lai motivētu lasīt un lasīt. Jāatzīmē gan, ka Līsbetes klātbūtne (sarežģītais raksturs) mainīja daudzus, arī viņa pati kļuva atbildīgāka pret attiecībām ar līdzcilvēkiem.
Autors esot iesācis arī ceturto grāmatu un plānojis sēriju izstiept pat līdz 10 grāmatām, taču diemžēl dienasgaismu tām neieraudzīt, kas patiesi apbēdina.

Jā, ņēma un nekrietni nomira, nelietis tāds! :'(((