Bija 15. janvāris un vasara tuvojās beigām. Temperatūra dienā bija 20 grādi un nedaudz vējains, tomēr debesis bija skaidras un šī diena bija viena no retajām sausajām šajā gada laikā.

Lidmašīnas no Limas šodien ielidoja 16.00 un 17.00, tādējādi ceļotājiem bija dots laiks pierast pie apkārtējiem apstākļiem, pirms nākamajā dienā sāktos viņu avantūriskie meklējumi. Bet pirms tam visiem ceļotājiem 19.00 bija norunāta satikšanās netālu no viņu apmešanās vietas, 3 zvaigžņu viesnīcas ar iespaidīgo nosaukumu "Makču Pikču", blakus esošajā krodziņā "Sančo Pansa". Krodziņa dzļākajā telpā bija rezervēts liels galds uz Jana Van Nekera vārda, kur bija jāgaida ierodamies pašu pasākuma vaininieku. Krodziņš bija mājīgs ar koka apdari iekštelpās. Pie sienām bija redzamas vairākas ierāmētas "Dona Kihota" ilustrācijas, kas piedeva šai vietai īpašu auru. Ap galdu bija 3 mīksti apdarināti soli un galā viens krēsls. Uz galda atradās kaudzīte ar ēdienkartēm, salvetēm un arī liela izteiksmīga zīme - Rezervēts. Apakša tai ar roku bija pierakstīts - Van Nekera kungam.

Jūsu uzdevums ir nokļūt no lidostas, izvēlētajā laikā, līdz satikšanās vietai. Pa vidu ir brīvs laiks nedaudz iepazīt apkārtni un protams sapazīties ar ceļa biedriem.

Aksels ciest nevarēja šadus laika apstākļus. It kā vēl vasara, bet jau ir jāsak meklēt kāda jaka ko uzvilkt pa virsu kreklam, lai vējš nepūstu cauri plānajam zīdam. Lidmašīna ielidoja lidostā tieši pulkstens 17:00 un pulkstenis rādīja tieši 17:02, kad Aksels beidzot izstaipījies izgāja ārā pa nelielajām lidmašīnas durtiņām, nokāpa lejā pa trapuun pirmo reizi kopš pirms dažām stundām iekāpa lidmašīnā- apstājās uz cietas zemes. Izgājis cauri pasu kontrolei viņš izņēma no krekla priekškabatas nelielu blociņu un pildspalvu.
Tātad, pirmais ko man ir nepieciešams pasarīt tas ir savākt bagāžu
Viņš pasmaidīja pats par saviem pierakstiem. It kā nebija svarīgi pierakstīt tādus sīkumus kurus viņš tā pat jebkurā gadījumā neaizmirstu. Tomēr šie pieraksti ļāva justies tā ka nekas vairs nespēs sagraut kārtīgi saplānoto dzīvi iejaucot tajā kaut ko neplānotu. Piegājis pie slīdošās lentas viņš pāris minūtes pagaidīja kamēr pie apvāršņa parādās viņa melnā ceļojumu soma ar nummuriņu 111 un noņēmis somu no lentas devās uz lidostas izeju pa ceļam no jauna automātiski ieskatīdamies blociņā.
Noķert taxi un doties uz viesnīcu "Makču Pikču" pēc tam doties uz tur pat blakus esošo krodziņu "Sančo Pansa" Viņi te ko Donu Kihotu salasījušies?
Viņš nodomāja ar slaidu rokas vēzienu ielidinādams blociņu iekšā miskastē pie lidostas durvīm. Galu galā viņa tik sakārtotā un saplānotā dzīve jau bija paguvusi sajaukties. Tad priekš kam mēģināt saplānot to, kas vairs nepadodas plānošanai?
Izejot ārā no lidostas viņa skatienam pavērās plata iela un daži vientulīgi stāvoši takši. Piegājis pie pirmā kurš tāvēja rindā viņš atvēra aizmugurējās durvis un iemetis iekšā somu iekārtojās un sēdekļa.
Uz viesnīcu "Makču Pikču"
Šoferis neko nejautāja tikai ieskatījies aizmugurējā spogulī iespieda gāzes pedāli grīdā un lūk viņi jau lidoja pa Kusko ieliņām. Tas pat nebija pārāk ilgi. Tikai kādas minūtes divdesmit kad taksis apstājās pie nedaudz noplukušas trīszvaigžņu viesnīciņas ieejas.
Norēķinājies ar šoferi un paņēmis mantas Aksels uzkāpa pa pāris pakāpieniem un atvēris viesnīcas durvis iegāja iekšā.
Tur pat priekšā aiz letes stāvēja portjē un izskatījās, ka viņš stāvus guļ.
Labdien.
Aksels piegāja pie viņa un nolika uz letes somu.
Mans vārds ir Aksels Krosts. Man vajadzētu būt rezervētam nummuram. Lūdzu nogādājiet uz to manas mantas
Portjē izskatījās diezgan samiegojies kad pamāja ar galvu un nosaucis Akselam viņa nummuru iedeva atslēgas. Neizskatījās, ka viņš grasītos nogādāt uz nummuru mantas. Smagi nopūties jaunais cilvēks uzgāja augšā un pēc pāris minūtēm atgriezās tukšām rokām.
Izgājis ārā no viesnīcas viņš domīgi apstājās. Vēl bija vairāk par stundu laika līdz norunātajam tikšanās laikam. Vajadzēja sevi ar kaut ko nodarbināt.

Iznākusi no lidostas ar nelielo ceļa somu plecos, Irma ar patiku ieelpoja vēju. Viņa izbaudīja gaisu, kā nikotīniķis izbauda dūmu, bendēdams savas plaušas. Mugursomas svars uz pleciem gan bija jūtams, un pirmajā brīdī jau Irma spēra soli uz taksometru pusi, bet tomār pārdomāja un devās uz autobusu pusi. Bija puspieci, un laika vē daudz, kur gan viņai steigties? Lēns autobuss, kas pietur pie katra staba, šoreiz būs tieši laikā.

Izkāpusi galapunktā, viņa izvilka no kabatas no gūgles izprintēto karti un devās taisnā ceļā uz viesnīcu… Vai arī ne gluži taisnā ceļā. Viņas uzmanību piesaistīja interesantu rotaslietu veikals, pēc tam vēl viens un vēl viens… Drīz vien viņai rokās bija kaudze iepirkumu maisiņu, kuros bija dāvanas visiem viņas mazbērniem. Tā teikt, uz atvadām. Galu galā, ja viņa nopirka tos auskarus, kas lieliski piestāvēs Vanesas zaļajām acīm, tad taču jānopērk kas arī Sabīnei un Irmiņai, un visiem citiem ar. Tāpēc atlikušo laiku līdz septiņiem viņa pavadīja viesnīcas istabā, pašrocīgi pielikdama katrai lietiņai zīmīti un sasaiņodama to visu nosūtāmā veidā, tad palūdza to nosūtīt reģistratoram.

Bija vēl pusstunda līdz tikšanās laikam, un Irma pieturējās pie principa, ka labāk nedaudz nokavēt nekā ierasties par agru, tamdēļ nopirka lielu šokolādes saldējumu un apsēdās uz soliņa turpat blakus viesnīcai, dīki vērojot garāmgājējus un prātojot par gaidāmo tikšanos.