Piedāvāju uzspēlēt vienu lomu spēlīti, ja pieteiksieties, būs labi, ja nepieteiksies- arī nebūs slikti

Tātad.

Reiz bija pasaule, kuru dēvēja par Reinamaru. Tajā pa mežiem klejoja elfi, kalnos mita rūķi un, ja kādam bija pāris gadsimtu lieka laika, viņš varēja doties meklēt pūķus. Tiesa, meklējumi reti beidzās sekmīgi un labi vien bija, jo pūķi bija ne vien reti, bet arī bīstami. Šajā pasaulē mita arī Kavaljēri- raganu un burvju dzimta neskaitāmās paaudzēs. Helvārs Kavaljērs reiz atklāja, kā var ceļot uz citām pasaulēm un tas bija ļoti garas nakts sākums. Helvārs nonāca tīri jaukā pasaulē, ļoti nejaukā laikā. Viduslaikos. Atgriežoties mājās, viņš sev līdzi atvilka arī krustnešu armiju, inkvizīciju, raganu medniekus un citus viduslaiku atribūtus, tā gandrīz pilnīgi iznīcinot elfus, rūķus un savus radiņus.

Pēc piecdesmit mokošiem gadiem pēdējās Kavaljēru atvases- māte, meita, mazmeita un mazdēls- slēpjas kalnos, kopā ar nelielu elfu, rūķu, nimfu un citu maģisku radījumu bariņu. Viņus centīgi vajā sers Mendāls Mondeljērs, izslevēts ar savu nežēlību, neatlaidību un garo degunu. Pēdējo "velna atvašu" iznīcināšana viņam nozīmētu slavu, cieņu un krietnu bagātību. Seram ir diezgan liela armija, kā arī milzīgs naids pret jebko, kas nav viņam saprotams- runā, ka no kādas raganas viņš reiz saķēris kādu noslēpumainu slimību (tāpat runā, ka slimība neesot noslēpumaina, bet parādot, ka sers nemaz nav tikumīgs kristietis), bet pierādīts tas nav. Lai vai kā, nonākt šī vīra nagos nebūtu ieteicams.

Pēdējā laikā Kavaljērus vajā dīvaini sapņi, kas pareģo Izredzētā atnākšanu. Šis noslēpumainais Izredzētais ne tikai pasargāšot viņus no Mondeljēra, bet arī gāzīšot imperatoru O'Lāru- kristīgu, slepkavniecisku diktatoru, kurš valda Reinamarā jau desmit gadus. Tikai viena problēma- Izredzēto var atrast tikai īpaši cilvēki. Tā teikt- izredzēti, lai atrastu Izredzēto. Šie cilvēki nedzīvo Reinamarā, bet citās pasaulēs un nav īsti zināms, kas viņi ir un cik viņu ir. Kādu laiku neveiksmīgi meklējuši alternatīvus risinājumus, Kavaljēri nolēma riskēt un atsaukt uz savu pasauli tos, kuri spēs atrast Izredzēto.

Te nu nonākam līdz jums.
Jūs esat tie cilvēki, kuri kā no zila gaisa uzrodas Kavaljēru priekšā. Jūs esat no dažādām pasaulēm- no tādām, kurās pazīst maģiju, no tādām, kurās ir attīstīta zinātne un tehnoloģijas, vienalga. To atstāšu jūsu ziņā. Galvenais- jums piemīt kaut nelielas maģiskas dotības (pat ja agrāk tas licies neiespējami), bet, lūdzu, netaisiet nekādus neuzveicamos atlantus, tas galīgi nebūs intresanti.

Anketa:

Vārds:
Dzimums:
Vecums:
Rase (cilvēks, elfs, marsietis):
Pasaule (vispārējs apraksts, nevis vēstures grāmata):
Ieroči:
Spējas, kas piemīt (telepātija, spēja mainīt izskatu, kaut ko uzlaist gaisā, kādi divi, trīs talanti):
Izskats (vēlams, arī bilde):
Raksturs:
Neliela biogrāfija:


Nu tā, ja ir kādi jautājumi, jautājiet.
Sīkāks Reinamaras apraksts būs pēc pāris dienām.
Priecāšos, ja kaut viens pieteiksies

Sveiks!
Prieks, ka esi saņēmies izveidot spēli.
Man tikai būtu viens ieteikums. Vai nevēlies kristīgo ticību aizstāt ar kaut ko piemērotāku fantasy pasaulei, jo viss pārējais apraksts liecina, ka spēle tomēr ir fantasy settingā.
Kristietība un fantasy man īsti neliekas kopā.

Man likās, ka kristietība te iedras- proti, viduslaiku cilvēciņiem vajadzētu justies tīri laimīgiem, ieraugot tik daudz noklīdušo avju, ko pievērst Dievam Un tik daudz visādu maģisku radījumu, ko sadedzināt sārtā... Un nav jau īsti skaidrs, ar ko kristietību varētu aizstāt

Ah.. nu ja to kristietību viņi uz fantasy zemi atvilka līdzi no viduslaikiem (arī nežēlīgo seru) tad ir ok.
Bet pašai fantasy zemei, kuru apzīvo rūķi, elfi tāpat droši vien būs cita reliģija.

Nu jā, reliģija viņiem ir cita (konkrēti, kāda, izdomāšu, zinu tikai, ka tā ir AIZLIEGTA, protams )

Ar GM atļauju. ^^


Vārds: Lea
Dzimums: F/S
Vecums: pēc izskata, vai precīzāk, cilvēka gados - 19 - 20.
Elfa gadi - 195 gadi.
Rase (cilvēks, elfs, marsietis): elfs.
Pasaule (vispārējs apraksts, nevis vēstures grāmata): Pītera Pena - Nekurzeme.
Pasaule, ir īsts bērna sapnis - mākoņi no cukurvates, visapkārt zaļš, bet ik uz metra, tu satiec maģiskas būtnes. Pirāti, nāriņas...it viss, ko vien var etilpināt pasaku grāmatā. Bet, pēdējos gadu simteņos, piratiem, ir aptumšojies prāt, un tie ir sākuši sacelties pret Nekurzemes iedzīvotājiem. Tā nu Nekurzeme pieņēma elfus, kuri pašlaik apsargā visu Nekurzemes salu.


Ieroči: mazs duncītis, kas ir pietiprināts pie gurnu jostas. Zobens, kas ir piestiprināts blakus duncītim. Kā arī stops ar bultām [kopumā 20 bultas].
Spējas, kas piemīt (telepātija, spēja mainīt izskatu, kaut ko uzlaist gaisā, kādi divi, trīs talanti): elfene spēj pārtapt dzīvniekā - baltajā ērglī. Ipaša talanta nav, bet spēj labi orientēties kartē, kā arī prot šamaņu valodu[sk. kartē Indian camp].
Izskats (vēlams, arī bilde):
Viena no elfu cilts skaitulēm. Blondi, vijīgi mati, kas parasti tie izlaisti pakļauties vējam. Bāla āda, kas kontrastē ar Lea zaļajām acīm, un blondajiem matiem. Pārvietoties pa džungļu takām ar garām kleitām nav iespējams, tādēļ tike izmantotas īsas, pieguļošas kleitiņas un zābaki, līdz celim.
Raksturs: mēdz būt klusa, kā arī dažrei neapdomīga. Pārsvarā gan miermīlīga būtne, kas necieš liekuļus vai iedomīgus pārgalvjus. Patīk sevi pierādīt.
Neliela biogrāfija: dzimusi Nekurzemē, un dzīvojusi Nekurzemē. Māte ar tēvu ir aizgājuši uz aizsauli. Ir brālis, kas ir maziņš un ir uzvelts uz meitenes pleciem. Citas ciema meitenes sauc viņu par pūra medniece - Lea apprecēja bagātu[viņiem vārds bagāts, nozīmā talantīgs] un izskatīgu cilvēku. Pēc pusgada laulībā, viņš nomira no pirātu rokas. Citas sievietes bija skaudīgas, un uzskatīja, ka vīram nāvē palīdzējusi aiziet, ir viņa mīļotā sieva - Lea.

Ekhem, vai ir iespēja spēlēt ar rūķi?

Var spēlēt, ar ko vien vēlies Kāds rūķis būtu pat ļoti vēlams, jo... khem, vnk būtu vēlams

Labi, man uznāca iedvesma bišķi padarboties ap Reinamaras reliģiju un vēsturi
Te nu būs, cerams, noderēs

Pirms kristietības laikmetu slepus dēvē par Zelta laikmetu, bet oficiāli- par Sātana gadiem. Galvenokārt, tāpēc, ka nekādi reliģiski un politiski ierobežojumi nepastāvēja. Elfi un rūķi gan diezgan stingri turējās pie savas ticības, bet nevienu nenosodīja un reliģiskus karus nerīkoja. Cilvēki ticēja dažādām dievībām, bet kā jau bieži gadās, ja tic tic daudziem dieviem, bija iecietīgi pret kaimiņu reliģijām. Vēl vairāk- bieži vien pēc kādas pilsētas iekarošanas priesteri rīkoja īpašus rituālus, lai izlūgtos attiecīgās pilsētas dieviem piedošanu un lūgtu tos pievērsties uzvarētājiem. Tā nu visu reliģiju dievu saimes regulāri tika paplidinātas ar jauniem ienācējiem no kaimiņu zemēm.

Elfu dievu saca Manamadoro, jeb vnk Dievība, bezdzimuma bezmiesiska apziņa. Elfi ticēja, ka itin viss ir Dievība un atrodas tajā. Viņiem visums bija neliels, nemainīgs un mūžīgs kodols, ap kuru riņķo dzīvība. Dzīvība nepārtraukti izplešas uz visām pusēm un tajā viss atrodas- zeme, saule, cilvēki, elfi... Kādā brīdī dzīvība vairs nespēs izplesties un tad sāks sarauties, atgriežoties pie kodola (Dievības), bet tad atkal izpletīsies. Elfi pasauli salīdzina ar lielu, pukstošu sirdi. Viņu dzīve lielā mērā paiet, gatavojoties atgriezties kodolā, kad dzīvība sarausies līdz pēdējai robežai-galvenokārt runa ir par meditāciju daudzos veidos- sākot no gulēšanas uz grīdas un beidzot ar ēdiena gatavošanu, itin visā viņi ir iepinuši tuvināšanos Dievībai.

Rūķi pielūdza Bakāfu. Bakāfs tiešām eksistēja, tas bija liels, noslēpumains radījums, kas dzīvoja skujkoku mežos un pārtika no cilvēku dvēselēm. Rūķi viņu pielūdza kā dievu un mēdza viņam ziedot zeltu un citus kalnos atrodamos metālus. Runā, ka ziedoti tika arī cilvēki, bet, visticamāk, ka tās ir tikai baumas. Lai nu kā, ieradās kristieši, kas paziņoja, ka Bakāfs ir Lucifera miesīga atvase (jo kas tad cits viņš varēja būt?). Desmit tūkstoš vīru liela armija sadzina viņam pēdas, sacirta gabalos un sadedzināja. Vīrus vadīja vietējais- cilvēks, vārdā Reinmārs. Par Velna dēla nobendēšanu un cītīgu kristietības sludināšanu viņš jau dzīves laikā kļuva par pirmo Reinamaras Svēto. Svētais Reinmārs joprojām ir dzīvs, viņam ir septiņdesmit trīs gadi, un viņš vada dievkalpojumus pašam O'Lāram.

Dzīvoja Reinamarā arī nimfas un satīri (fauni). Nē, dzīvo viņi vēl tagad- improvizētā Paradīzes dārzā.
Lieta tāda, ka ne nimfas, ne satīri nav sevišķi gudri, pietam apkārt viņi skraida kaili. Tomēr viņi ir ļoti glīti un apbur ar savu naivumu un lētticību. Viņi ir kā mazi bērni. Pat kristiešiem bija žēl viņus padarīt par ļauniem, tāpēc viņus uztaisīja par dievišķi labiem. Viņi esot kā Ieva un Ādams pirms grēkā krišanas- naivi un pašpietiekami, pilnīgā harmonija ar sevi un dabu. Tā nu mazos radījumus nolēma pasargāk no apkārtnes ļaunuma- iespundēja lielā, greznā dārzā, kuru apjož balts mūris un apsargā 999 jauni kareivji (999 it kā esot Jēzus skaitlis). Nevarētu teikt, ka viņiem te klātos slikti- drīzāk tieši otrādi- bet dārzs tomēr nav bezgalīgs.



Tā. Pagaidām tas tā kā būtu viss. Kko par ģeogrāfiju iesūtīšu kkad vēlāk

Lūk arī mans GM apgarotais pieteikums

Vārds: Aioma Eitara
Dzimums: sieviete
Vecums: 23
Rase (cilvēks, elfs, marsietis): elfs
Pasaule (vispārējs apraksts, nevis vēstures grāmata): Šo pasauli sauc par Avaleku. Viss līdzinās milzīgam mūža mežam, kas sevī iekļauj gan purvājus, gan tropus. Netrūkst upju, pļavu un kalnu. Pasaule noteikti neizceļas ar tehnisko attīstību, bet gan ar savdabīgiem maģijas rituāliem, kas balstās uz stihiju spēku, tiesa visai māņticīgā līmenī, tāpēc saskare ar reālu maģiju nav, bet ir lai zināms, kas tas ir. Attīstības līmenis ir kā Vidusslaikos.
Tur visi mītošie ir elfi, tikai ir trīs, tā teikt, to sugas: Upes elfi un Mežu elfi. Upju elfi ir zvejnieki, Mežu elfi ir augkopji un lopkopji. Šīs elfu sugas nezīvo īsti mierā, bet šo pasauli nav pieredzējuši daudz kari un nemieri, tāpēc šejieniešiem ir sveša tāda lieta, kā iznīcība. Tāda situācija, kāda ir Reinamarā ir neiedomājama. Dzīvnieki ir tādi paši, kādi ir uz Zemes (pūķu un citu maģisku zvēru nav)
Ieroči: duncis, kas vienmēr ir piesprādzēts pie sāniem. Kā arī ir zobens ar Avaleku rūnām, kas it kā pasargājot no lāstiem, bet tā vairāk ir māņticība, kas ir visai izplatīta kultūrā. Šajā kultūrā ieroči gan ir vairāk domāti kā mākslas darbi, nevis... ieroči, bet ir lietojami arī praktiski
Spējas, kas piemīt (telepātija, spēja mainīt izskatu, kaut ko uzlaist gaisā, kādi divi, trīs talanti):
1. Pārvērsties par zirgu
2. Izveidot divu elementu sfēras (uguns un ledus). Tas gan ir sarežģīts talants. sfēras ir kā mazas lodes, kas spēj aizdedzināt vai sasaldēt kaut ko mazu, bet prasa daudz enerģijas, ja vien nav kārtīgi praktizēts. Plauktas lielumā bet var izveidot lielākas, kas attiecīgi prasa lielāku spēku.
Izskats (vēlams, arī bilde): Gari, sarkani mati, kas sniedzas līdz viduklim. augums ir slaids un vingrs. Izteikti vaigu kauli un zods, acu krāsa kā dzintari. Mugurā parasti valkā vaļīgus apģērbus, kleitas, svārkus. neko greznu, visai vienkāršu un pieticīgu. Par lielāko rotu noteikti varētu nosaukt matus un mirguļojošās acis. Augums trenēts, lai veikli varētu skriet pa mežiem.
Raksturs: Visai toleranta būtne pret citiem ļaudīm, dēļ tā, ka viņas pasaulē ir visai maza izpratne par to, kas ir karš. Tie vairāk līdzinājušies nemieriem. Bet Aiomai raksturīgs tas, ka viņa ir visai histēriska. Ja kaut kas nebūs, kā vajag, var sākt ārdīties un darīt kaut ko pilnīgi savādāku, nekā vajadzētu attiecīgajā situācijā. Bet viņa viegli pieņem apkārt notiekošo un necenšas sevi mocīt ar pārdomām, vai kaut kas tāds var eksistēt/būt vai nē. Dēļ tēva iztrūkuma dzīvē ir visai palaidnīga, kas lielākā vecumā sāka izpausties kā vēlme uz bīstamām situācijām un piedzīvojumiem. Izbauda, kad adrenalīns kūsā, tāpēc ir pārgalvīga. Papriekš dara, tad domā. Bet neskatoties uz saviem mīnusiem, zina, kas ir godaprāts, draudzība un solījums. Nekad nevēlēsies padoties un atmest ar roku iesāktajam.
Neliela biogrāfija: Dzimusi kā meža elfs elfu ģimenē, kurai piederēja plaša ferma ar zirgiem, kuri ir galvenie transporta līdzekļi Avalekā. Tēvs nomira nemieros starp elfiem, tāpēc mātei bijsi grūti tikt galā ar savām četrām atvasēm, starp kurām Aioma ir otrā vecākā. Bet neskatoties uz to, dzīvojuši saticībā, ja vien trūcis tēva stingrās rokas, kas noturētu bērnus vietā. Pamazām divi brāļi devās dzīvot citur, tikai abas meitas, viņa un viņas mazā māsa palika kopā ar māti, turpinot audzēt zirgus, kas ir bijusi Aiomas sirds lieta jau no bērna kājas, tāpēc ir izcila jātniece.

Ar GM atļauju, iesaistos spēlē


Vārds: Sers Alberts Torņvairogs.
Dzimums: Vīrietis.
Vecums: 28 gadi.
Rase: Pus-Orks.
Pasaule: Valensija. Pasaule, kurā gadsimtiem ilgi notiek karš starp gaismu un tumsu. Kādreiz Valensija, bija skaista karaļvalsts, kur bija nebeidzami meži, skaistas pļavas, dzidri ezeri un upes, un staltie kalni. Protams, bija karaļvalstij bija problēmas ar visādiem nezvēriem, orkiem un gobliniem, bet kopumā karaļvalsts bija droša un lielākoties visas rases pārstāvji dzīvoja mierpilnu dzīvi.
Pagāja gadsimts, kad uzradās neizskaidrojams tumšais elfs, kas sāka veidot savu dzīvo miroņu, orku un goblinu armiju, kura auga dienām un dienām. Tagad Valensija ir milzīgs kara lauks, kur katru dienu notiek kaujas par to, kuri spēki valdīs.
Ieroči: Patēva dāvinātais zobens, bruņas un vairogs. Kaujas iznākumā, gūts pretinieka karavadoņa duncis, mazs arbalets un stops ar bultām.
Spējas: Alberts ir pat spēcīgās, nekā viņu tīrrasiņu radinieki, orki. Spēj dziedēt, bet ne atdzīvināt un ja dziedē kādu ļoti smagā kondīcijā, tad Alberta spēki ir izsīkuši.
Izskats:

Raksturs: Alberts atšķirās krasi no orku karstasinīgā rakstura. Viņš mierīgs radījums, kas ir bijis spējīgs pārvarēt orku karstās asinis, bet ne līdz galam. Džentelmenis un bruņinieks, nekad nepacels roku pret dāmu un atdos dzīvību dēļ viņas, ja vajadzēs.
Pats ir draudzīgs un laipns. Alberts ir daļēji pieradis pie citu radījumu diskriminācijas dēļ viņa orku izcelsmes, bet viņš mēģina ar to sadzīvot, ja tas paliks pārāk personiski, tad Alberta orku asinis var izlausties ārā.
Neliela biogrāfija: Alberta māte bija cilvēks, bet tēvs, orks, kas sirojuma laikā izvaroja viņa māti un atstāja viņu, lai iznēsātu Albertu. Pus orka māte nespēja nogalināt bērnu, bet ne arī paturēt, tādēļ viņa atstāja Albertu pie kāda klostera, kas brīnumainā kārtā viņu pieņēma un viens no vecākajiem mācītājiem uzņēma Albertu, kā savu dēlu. Viņa patēvs kādreiz ir bijis Valensijas karaļa uzticamākais bruņinieks, kas bija spiests pamest amatu, dēļ kara gūtās traumas. Bet tas netraucēja viņam iemācīt Albertam karu mākslu, lasīt, rakstīt, dziedāt, lietišķo etiķeti un lojalitāti pret karali. Laika gaitā, Alberts tika iecelts par bruņinieku. Viņš bija lojāls pret savu karali un nozvērējās atdot dzīvību dēļ viņa. Alberts manījās pierādīt sevi kā vienu no vislabākajiem bruņiniekiem no visiem, bet viņš netika paaugstināts dēļ viņa orka asinīm, lai arī cik lojāls un varonīgs kalps viņš bija, karalis ienīda orkus, vai pus orkus.

Sorry par 2x postu, bet vairs neviens nedomā pieteikties?

Man tāds pats jautājums. Būtu jauki zināt, vai maz ir gaidāmi vēl spēlētāji. Labāk, lai būtu, jo spēlēt trijatā? Nu nez..

Bet es labprāt sāktu spēlēt šo spēli, jo man patīk ideja.

P.S. Atcerējos, ar ko man tā saistās. Nārnija 2!

Vārds: Dreiks
Dzimums: vīrietis
Vecums: 20
Rase (cilvēks, elfs, marsietis): cilvēks, taču senču saknes nāk no pūķiem. Tauta saucās draco
Pasaule (vispārējs apraksts, nevis vēstures grāmata): Nāk no pasaules, kur divas senas tautas - draco un angelu tauta - dzīvoja naidā. Dzīvoja ar vienu vienīgu mērķi iznīcināt viena otru un nepieļaut pareģojumu par Izredzētā atrašanos. Pasauli pārvaldīja ļauns valdnieks, kurš zināja, ka Izredzētais viņu gāzīs no troņa tādēļ pastiprināti uzraudzīja, lai draco un angeli nesaistītos un pasarg dies pasaulē nerastos Izredzētais.
Pasaule bija skaista. Gan ar pilsētām, gan skaistiem mežiem. Tajā bija atrodamas arī senas svētvietas. Un vietas, kurās notika arī neizskaidrojamas maģiskas lietas.
Ieroči: Pie sāniem dārgs zobens, kurš varētu liecināt par dižciltīgu izcelsmi. Ir arī mazs duncītis. Taču drīzāk praktiskām lietām nekā cīņai domāts
Spējas, kas piemīt (telepātija, spēja mainīt izskatu, kaut ko uzlaist gaisā, kādi divi, trīs talanti):Lieliski cīnās ar zobenu, veikli jāj ar zirgu un spēj cīnīties zirga mugurā. Kā arī mainot pasaules pēkšņi ieguvis maģisku spēju: uzburt ugunslodes. (Viņam gan līdz galam nav skaidrs kā tas izdodās. Un dažkārt arī neizdodas)
Izskats (vēlams, arī bilde):

Aptuveni 1.90 garš, simpātisks tumšmatis. Tumši brūnām acīm. Tiesa, puiša skatienā gan manāmas neizskaidrojamas skumjas. Perfekti veidotu augumu, vienmēr nēsā bruņas. Izskatās aptuveni 20 gadus vecs.
Raksturs: Ārēji izliekas pašpārliecināts, iedomīgs, lepnība nāk pa visām malām ārā. Mēdz aizsvilties, ja apkārtējie nerespektē un neuzklausa vai nepatiesi apvaino. Sirds dziļumos cēls, labestīgs, nedaudz naivs un ar lielu sirdsapziņu.
Neliela biogrāfija: Dreiks ir dzimis dižciltīgā ģimenē. Vienīgais bērns. Lutināts, labi audzināts. Zēnam bijuši vairāki skolotāji, kuri rūpējušies, lai viņš apgūtu visu, kas dižciltīgam draco būtu jāmāk. Cīnīties, pieklājīgi uzvesties, veikli jāt ar zirgu un izdzīvot esot prom no mājām. Zēns ļoti mīlēja savu ģimeni, taču sasniedzot 15 gadu vecumu devās pasaulē, lai iemācītos to, ko skolotāji viņam iemācīt nevarēja. Patstāvību. Puiša piedzīvojumi lielajā dzīvē viņu saveda kopā ar kādu grupu, kuri meklēja Izredzēto. Dreiks pievienojās šiem ļaudīm, jo Izredzētā meklēšana interesēja arī viņu. Savos piedzīvojumos, puisis iepazinās ar skaistu angelu sievieti vārdā Nitha. Taču kādas maģiskas iejaukšanās rezultātā, Dreiks no Nithas tika izšķirti un nekad vairs nesatikās. Puisis turpināja meklēt jauko angelu sievieti līdz viņu atkal ieskāva maģija un viņš nonāca Reinamarā.

Nedusmojieties, bet es nespēju novaldīties


Vārds: Melta
Dzimums: sieviete
Vecums: pluss, mīnuss 200 gadi
Rase: vampīrs
Pasaule: fantasy pasaule, kurā notiek karš starp rasēm. Vampīri ir pieteikuši sevi uz troni, kas citām rasēm nepatīk. Par nelaimi vampīri pēdējos simts gadus izrādās to vien ir plānojuši un to armija ir ļoti vērā ņemama un cīņa ir spraiga, īpaši tādēļ, ka šajā pasaulē vampīri nebaidās no saules gaismas un miegs tiem vajadzīgs tikai pāris stundas. Šobrīd ir kā reiz kara vidus.
Ieroči: divi garie dunči
Spējas, kas piemīt: 1) augstā līmenī attīstīta telepātija
2) spēja kontrolēt ar prāta palīdzību vājākas būtnes, arī netrenētus telepātijā cilvēkus, emociju pārņemtu elfu vai citu mītisku būtni, kas izjūt lielu saviļņojumu.
3) [tas ir visiem vampīriem, bet lai nebūtu nekādi pārpratumi] pārdabiska veiklība, ātrums, kas spēj pārspēt elfu. Spēka ziņā ir spēcīgāka par elfu, ja nesen ir dzertas asinis. Pastiprinātas maņas – oža, redze, dzirde.
Izskats: izskata ziņā atgādina bērnu vai jaunu meiteni [atkarībā pēc katra vērtēšanas skalas]. Mati ir pāri lāpstiņām, asins sarkanā tonī, tāpat kā acis. Pirms kara sākuma bija redzama krītošās kleitās, šobrīd staigā ērtās drēbēs, kuras ļauj klusu pārvietoties. Pa virsu tumšs apmetnis. Dunči atrodas uz muguras, sakrustotā veidā, rokturiem uz leju.

Raksturs: Melta citu vampīru acīs ir salīdzinoši jauna un nevar lielīties ar gadu ilgu pieredzi un krātu spēku, kas ļautu tai būt augstprātīgai un patvaļīgai. Viņai nākas pakļauties augstākstāvošiem un izrādīt respektu vecāka vampīra priekšā. Viņa ir būtne, kad zina, ka labāk samierināties ar aizskartu godu un dzīvot, bet atriebties tad, kad būs ieguvusi lielāku spēku, nevis atsprēgāt pretī un saprast: velns, es esmu starp ‘gaļas’ rindām un velns, vai tā ir uguns lode, kas lido uz manu pusi!? Protams, citu būtņu acīs neviens vampīrs nav mierīgs, pakļāvīgs un nekaitīgs, Melta nav izņēmums. Viņa neslēpj, ka viņas mīļākā barība ir zīdaiņu asinis un kāda atšķirība, ka lai tiktu klāt zīdainim, vispirms vajag nonāvēt pieaugušu tēvišķi, mātīti un, iespējams, vēl kādu no zīdaiņa vecuma izaugušu divkājaini? Nekad nenāk par ļaunu pirms deserta, uzkost kaut ko sāļāku, lai izbaudītu jaundzimušā maigās asinis. Nekādas pretenzijas pret elfiem viņa arī neizvirza: to asinis arī ir gardas. Tie īpaši nopūlas, lai saglabātu zīdaiņa asiņu tīrību. Pret rūķiem un citiem pretiniekiem arī nav pretenzijas, bet to asinis, kā lai saka, var izraisīt matu galiņu šķelšanos. Īsāk sakot, citas rases viņa uzlūko kā zemākas, kā barību, kas ir tīra patiesība. Protams, dažkārt nākas sadarboties ar barību, lai paglābtu savu grūti atņemamo dzīvību, jo asinis tomēr ne tikai dod spēku, bet arī spēj sadziedēt ievainojumus, bet barības krājumi bada laikam arī nav nekas slikts un ir pieņemams.
Neliela biogrāfija: savu mūžu, pirms kļuva par vampīru, neatceras un arī nav iemesla censties atcerēties. Viņai patīk būt tādai, kāda viņa ir. Vienīgais, kas varētu norādīt, ka viņa ir nākusi no bagātas ģimenes, ir tas, ka tad kad ‘pamodusies’, viņai mugurā bija ļoti krāšņas un dārgas drēbes, kas bija nošķiestas ar asinīm. Naudu iegūt nebija grūti – apēd pareizo cilvēku un būs tev nauda, transports un viss, ko tu vēlies. Paveicās vai nepaveicās, bet drīz vien viņa pagadījās kāda vecāka vampīra ceļā, kurš meklēja/apmeklēja vampīrus, kuri būtu gatavi tobrīd pievienoties armijai. Sākoties karam viņa tika/tiek aktīvi izmantota kā izlūks, kam tika trenēta. Ko vēl labāk telepāts var kā noklausīties svešas sarunas un domas?

Vai ir gaidāmas vēl kādas anketas? Nepacietības jautājums.

Vienkārši būtu prieks uzsākt šo sēli un novēlu jaunajam GM būt savos izcilības augstumos un nezaudēt interesi par paša spēli

ū, jā. Gaidu spēli ar nepacietību. (:

Emm... jā. Gaidāmas vēl divas anketas

Es ceru, ka spēli varētu sākt drīz, bet lai vienotos par konkrētu laiku vajadzētu pagaidīt tās anketas

Ek... Diemžēl nevarēju noturēties, tādēļ piebiedrošos Jums... ^^

Vārds: Areons
Dzimums: Vīrietis
Vecums: 38 gadi
Rase: daļēji cilvēks
Pasaule: tā ir kara pilna pasaule, kurā miera nav jau pēdējos 230 gadus. Vairākas rases veido un šķeļ alianses, lai panāktu pilnīgu varu Akterias kontinentā. Jo, kā vēstījis kāds sens pareģojums, tikai būtne, kas ceļu uz troni slacīs asinīm būs spējīga kļūt par Akterias valdnieku. Nodevība, izmisums, sāpes, meli, varonība, drosme kaujas laukā, pašuzupurēšanās un brīžiem pat savāda draudzība ir ikdienišķas parādības Akteriā. Tikai retais ir pamanījies izvairīties no kara – dzīvojot augstu kalnos vai arī kopā ar ezerļaudīm, kas izvairās no visiem konfliktiem. Reliģiju tik pat kā nav, jo katrs tic, kam vēlas. Galvenie ticības iemesli – panākt, lai tavs „dievs” dotu tev un taviem sabiedrotajiem spēku cīņās. Areons dzimis Kontinenta ziemeļu daļā, tādēļ jau kopš bērna kājas pieradis pie liela aukstuma.
Ieroči: zobens – Izmisums un vairogs.
Spējas, kas piemīt: imunitāte pret spējām, kas tēmētas uz Areona prāta izzināšanu vai iespaidošanu; baiļu iedvešana ikvienā dzīvā un nedzīvā būtnē.
Izskats:
2m5cm garš, stalts vīrietis, zem ķiveres slēpjas mazliet apdegusi seja (kreisais vaigs), divas pelēkas, pavēsas acis, un pusgari, kraukļa melni mati. Fiziski spēcīgs ķermenis, uz kura ir neskaitāmas rētas un ievainojumi.
Raksturs: sarkastisks, viegli parupjš, tiešs un atklāts. Ienīst intrigas, jo to dēļ ir daudz ko zaudējis. Respektē ikvienu, kas to ir pelnījis, atzīst līderus un ir lojāls sekotājs. Nereti ir arī diez gan paskaļš. Diez gan spēcīgi izteiktas mazohistiskas tieksmes, gūst baudu no pašsavainošanās, tā palīdz koncentrēt prātu gaidāmiem uzdevumiem. Mēdz nelāgi jokot par būtnēm, kas izrāda vājuma pazīmes, bet uzslavē tos, kas izrāda spēku – gan fizisku, gan garīgu.
Neliela biogrāfija: Areons karoja Nemejas frakcijā, kas izslavēta ar savu nežēlību un necilvēcīgajām metodēm. Vispār, tas ir tīri saprotams, jo ikviens cilvēks, kas pievienojas Nemejai ir spiests pārdot savu dvēseli un garu vispārīgam Haosam – dzīvības sīkstākajam pretiniekam. Apmaiņā pret to viņš tāpat kā citi Haosa sekotāji ieguva pārcilvēcīgu spēku un izturību nēsāt smagākās un izturīgākās bruņas, kādas ir redzētas Akterias kontinentā. Cīņās viņš piedalās jau no 17 gadu vecuma, tādēļ ir kļuvis par lielisku un, galvenais, bezbailīgu karotāju, kurš aci nepamirkšķinot dosies kaujā pat mirkļos, kad šķiet, ka cīņa ir beigusies. Karotājs pielūdz Haosa dievu, kam raksturīga uguns manifestācija. Iesvētību rituālā viņam bija jāiet cauri melnajām liesmām, kas ir daudz spēcīgākas un karstākas par parastu uguni. Tādēļ arī neviens no šī Dieva pielūdzējiem nebaidās uguns. Pie tam, Areonam ir gandrīz neiespējami pielavīties no muguras, jo daļa viņa būtības ir sakausēta ar bruņām, tādēļ, acis, kas izvietotas uz viņa bruņām neļauj viņam neuzkrītoši pielavīties no nevienas puses. Tās brīdina apziņu un Haosa karotājs var uz to reaģēt ar uzbrukumu.

Vārds: Joiči
Dzimums: Vīrietis
Vecums: 100, bet pēc ārienes ap 30
Rase (cilvēks, elfs, marsietis): vilkatis
Pasaule (vispārējs apraksts, nevis vēstures grāmata): Tenočtitlana – līdzīga šai pasaulei kāda tā bija pirms mūsu ēras, reālas un īstas ir seno civilizāciju leģendas, mītiskie radījumi un pasaku tēli. Tieši Tenočtitlana ir īsto tīrasiņu vilkaču dzimtene – vilkači, kuri ir draudzīgi cilvēkiem un sev līdzīgos rada nevis sakožot, bet vairojas tāpat, kā cilvēki. Viņiem nav bīstams sudrabs, taču barībai nepieciešama vienmēr svaiga dzīvnieku miesa. Līdz kādam laikam vilkači bija šīs pasaules valdnieki – to visi atceras kā miera un labklājības laikmetu, taču tad kāds šamanis atklāja veidu, kā ceļot uz citām pasaulēm un Tenočtitlanā iebruka vampīri caur portālu. Viņiem pretim stājās vilkači, cilvēki, kentauri, minotauri, karš ilga vairākus gadsimtus līdz beidzot vampīri cieta kaunpilnu sakāvi. Tomēr uzvara nenāca viegli un prasīja lielus upurus, bija arī nodevēji, vilkači-cilvēkēdāji, kuri vēlējās līdzināties vampīriem un dzēra cilvēku asinis, kas viņus padarīja ļaunus, neauglīgus, alerģiskus pret sudrabu, kā arī viņu siekalas ar laiku ieguva spēju cilvēku pārvērst par vilkati. Neko tādu neviens vilkatis pirms vampīru iebrukuma nebija darījis, tas bija liels apkaunojums un šie nodevēji tika sodīti, bet daudzi paspēja aizbēgt uz citām pasaulēm. Beidzot tika atjaunots miers Tenočtitlanā, tikai šur tur vēl siro vampīru un nodevēju vilkaču nelielas bandas, kas vēl palicis pāri no viņu bijušās armijas.
Ieroči: Šķēps, tomahauks, nazis, metamie naži, loks un bultu maks, pilns ar bultām
Spējas, kas piemīt (telepātija, spēja mainīt izskatu, kaut ko uzlaist gaisā, kādi divi, trīs talanti): Vilkača tradicionālās spējas – pārvērsties par vilku, pārdabisks spēks un ātrums, pastiprinātas maņas un fenomenālas reģenerācijas spējas, var dziedināt citas būtnes pieskaroties, taču tā uz laiku zaudē spēkus. Vilka veidolā visas fiziskās spējas pastiprinās.
Spēja sazināties telepātiski.
Sajūt citu būtņu emocijas, bet nevar tiešā veidā lasīt domas.
Spēj pretoties maģijai.
Izskats (vēlams, arī bilde):
Attēlā redzamais vilks ir parasts vilks – Joiči draugs. Pats Joiči ir tas gara auguma spēcīgais vīrietis, drošu skatienu, gariem melniem matiem, matos divi spalvas un ap kaklu amulets aukliņā. Otrajā attēlā redzams Joiči vilka veidolā.
(attēli būs mazlietiņ vēlāk, ir problēmas ar ievietošanu)



Raksturs: Savaldīgs, bet sabiedrisks un komunikabls, jo piemīt visiem vilkačiem raksturīgā tieksme pēc sabiedrības, tāpat arī piemīt spēcīga taisnīguma izjūta un godīgums.
Neliela biogrāfija: Joiči piedzima jau atjaunotajā miera laikā, viņš uzauga laimīgā ģimenē brīvs un mežonīgs. Sasniedzot pusaudža vecumu notika viņa pirmā pārvēršanās un sākās smagās apmācības, kas jāiziet katram vilkatim, tā beidzās jaukā bērnība un sākās grūtais ceļš līdz iniciācijai – kaujas mākslas ar un bez ieročiem, fiziskie trenniņi, medīšanas prasmes, jāt ar zirgu, maskēties, kontrolēt un izmantot savas spējas, izgatavot ieročus, darbarīkus, plānot un vadīt, kā arī citas dažādas gudrības un prasmes. Sasniedzot pilngadību veiksmīgi izturējis vīra pārbaudi, kas ir diezgan skarba un pat nežēlīga. Joiči ieguvis vērtīgu pieredzi cīņā pret vampīru un vilkaču-cilvēkēdāju sirotājiem.

Nu mēs esam septiņi un divas anketas ir iesūtītas. Vai tas nozīmē, ka drīzumā gaidāma spēle?

Jā, un es dikti priecātos, ja tā varētu sākties šonedēļ

Tā kā vismaz teorētiski Reinamarā tēliem vajadzētu nonākt vienlaicīgi, arī spēlētājiem būtu jātrod laiks, kad spēlēt var visi. Idejas?

P.S.- Jūsu GM nokaujas ar pirmajiem šī gada vīrusiem un dzīvojas pa māju, tāpēc viņu apmierinās visi laiki

Man der jebkurš laiks.

Man derētu otrdienas vakars pēc 19:00, tad ceturtdiena no 7:00 līdz 18:00, piektdienas un sestdienas vakari pēc 19:00 šonedēļ. Diemžēl citos laikos man internets nebūs pieejams

Ja te neviens netaisās SPAMot no vietas, tad laikam nav nozīmes. Sataisi pavedienu no rīta un tās dienas vai nākamās laikā ikviens varēs iepostot, un ja neviens neSPAMos, bet kvalitatīvi spēlēs, tad nevienam nevajadzēs lasīt entās lpp čata starp diviem vai trim tēliem un pat pēc pāris dienām varēs saprast, kas, kur un kādēļ notiek, tādā veidā pamanoties iekļauties situācijā ar mazliet lielāku rakstu/aprakstu.

Nu vispār jau forši būtu sākt jau tagad

Ja vajag konkrētus laikus, tad man labāk uz vakaru pusi, visas dienas, bet ja brīvdienās, tad pēc vieniem, diviem. Arī pret variantu "tagad" man nekas nav pretī.

Bet Pūķēn Sāra saka pareizi - ja kāds neaizrausies ar daudz postu taisīšanu, tad ar laikiem nevajadzētu būt problēmu nevienam.

Gaidot spēli

Nu tā, spēles pavedienu izveidoju. 13.00 laikam nav rīts, bet...

Nevarēju noturēties.

Vārds: Elisona
Dzimums: sieviete
Vecums: 21
Rase (cilvēks, elfs, marsietis): zvērate
Pasaule (vispārējs apraksts, nevis vēstures grāmata): mūsdienu pasaule. Vairums cilvēku domā, ka nekā mistiska nav. Otrs vairums domā, ka ir, bet nespēj to pierādīt. Mazākums domā, ka ir un spēj to pierādīt, jo paši ir mistikas sastāvdaļa, tikai to neafišē.
Ieroči: zobi un asi nadziņi.
Spējas, kas piemīt (telepātija, spēja mainīt izskatu, kaut ko uzlaist gaisā, kādi divi, trīs talanti): pārvērsties par žurku, spiegt tā, ka ausis plēš pušu, un oža uz jebko ēdamu.
Izskats (vēlams, arī bilde): sīka, augumā tā ap 1,60 m, brūni, līdz lāpstiņām gari mati, pelēkzaļas acis, reizēm nēsā krāsainās kontaktlēcas, kas padara tās koši zaļas.
Kā cilvēks.
Kā žurka.
Raksturs: ziņkārīga būtne, labprāt papļāpā ar citiem, lai uzzinātu ko jaunu, reizēm mēdz būt pārgalvīga, ne pārāk patīk kaķi. Patīk ceļot, lai izpētītu jaunas vietas. Pret sev uzticētām lietām un uzdevumiem izturas ar lielu atbildību.
Neliela biogrāfija: dzimusi un augusi Latvijā. Tēvs no Amerikas dzimtenē atgriezies latvietis (kas izskaidro meitenes ārzemniecisko vārdu), māte līdzīgi kā Elisona dzimusi un dzīvo Latvijā. Tā kā vecākiem ir sava firma, kas dod stabilus un pieklājīgus ienākumus, un paņem daudz laika, tad Elisonai bija un ir diezgan liela vaļa, ar noteikumu, ka viņa pret savu dzīvi izturēsies atbildīgi. Tas nozīmē, ka Elisona pabeidza skolu ar ļoti labām atzīmēm un bez īpašām problēmam iestājās LU, lai studētu žurnālistiku. Šobrīd viņa papildus piestrādā savu vecāku firmā par sekretāri, kamēr īstā sekretāre ir atvaļinājumā.

Nesaprotu, kā te var pievienot attēlu?

No sākuma bilde tev jāpieseivo fotoalbumā.
Piemēram var izmantot: www.photobucket.com

Un tad tur doto bildes adresi šeit ievieto iekš [img][/img] tagiem.

Un ja bilde jau ir internetā, nokopē adresi un var vienkārši priekšā un malās pievienot IMG tagus. Vairumā gadījumu tas izdodas.

Atvainojos, ka šis sanāk kā tāds offtopiks. Tad piebildīšu, ka pagaidām spēle mani ļoti intriģē. Ceru, ka Soulberry drīz iepostos, lai var ķerties vērsim pie ragiem.

P.S. man ļoti patīk šeit sapulcinātie tēli. Visi tādi forši ^^

Ak, piedodiet par ilgo klusēšanu. Posts tūlīt taps.

Vārds Flausija
dzimums sieviete
Vecums 28
Rase (cilvēks, elfs, marsietis) citplanētiete
pasaule Venēra. šajā pasaulē dzīvo tikai sievietes. Neizsakāmi sakaistas sievietes. Tā ir īpatnēja pasaule kurā civilizācija ir augstāk attīstīta nekā mūsdienās. Šajā pasaulē viss balstās tikai uz elektroniku, tur neaug koki, puķes u.c. zaļumi, jo gaisu šajā pasaulē ražo speciālas turbīnes. tātad elektronikas pasaule.
ieroči tikai un vienīgi lāzera zobens
Spējas, kas piemīt (telepātija, spēja mainīt izskatu, kaut ko uzlaist gaisā, kādi divi, trīs talanti)spēj lidināt priekšmetus, un ātri skriet.
Izskats (vēlams, arī bilde)viņai ir gari sarkani mati. Ādas krāsa bāla. acu krāsa pelēkzaļa. Augums 1,75.
bilde
Raksturs viņa ir diezgan nešpetna būtne. viņai patīk kaitināt citus. Viņa nav kausle bet ja kāds kāpj uz galvas tad gan viņa ir spējīga uz jebko.
neliela biogrāfijaviņa nepiedzima šajā planētā Venēra. neilgi pirms piedzimšanas viņa tika aiztransportēta un planētu Venēra, kopā ar savu māti. planētā Venēra viņa ir augusi un sevi atīstījusi. viņa savu tēvu pat nepazīst, bet viņas māte dzīvo un strādā planētā Venēra. tur arī abas dzīvo un atpūšas. flausijai nav ne māsas ne protams brāļa, jo kā zināms planētā Venēra dzīvo tikai sievietes, tas arī izskaidro to faktu kāpēc Flausija nepazīst savu tēvu.

Lāzera zobens? Cmoon, vai ta nav tikai uz viduslaikiem?

Man šķiet, ka viss kārtībā, jo GM jau norādīja, ka var būt arī marsietis vai kas tamlīdzīgs - tātad atbilstoši savai pasaulei

Vārds: Alfariks
Dzimums: V
Vecums: 687
Rase: Dēmons
Pasaule: Dēmonu pasaule. Maģija kopā ar nākotnes tehnoloģijām, kas kopā veido labu komplektu. Tehnoloģiskā attīstība gāja visai dīvainu ceļu. Dēmoni tīšām radījuši sev nelāgu slavu, lai pie viņiem nebāžas nelūgti ciemiņi. Viņi paši gan mēdz apceļot citas pasaules dažādu iemeslu dēļ.
Ieroči: Duncis, daži metamie naži, līks zobens, ultramoderns stops, kurā lādē bultu aptveres, ar infrasarkano nakts optiku (kuru var pārslēgt uz parasto, dienas), un enerģijas pulsa mašīnpistole, kura darbojas ļoti klusi (tai ir maksts, kas ieroci uzlādē no Alfarika ķermeņa izdalītā siltuma).
Spējas, kas piemīt: Praktiski nepiemīt, jo nav uz to talanta — māka piešķilt nelielu uguntiņu nav pat īsta maģija. Toties Alfarikam ir visiem dēmoniem raksturīga imunitāte pret karstumu un uguni (spētu dažas minūtes, piemēram, noturēt sakarsētu dzelzi, kritienu aktīvā vulkānā gan nepārdzīvotu), kā arī gandrīz pilnīga imunitāte pret psihiskām iedarbībām (ar viņu var sazināties, bet neko vairāk), un dabiskā reģenerācija (dodot laiku, dēmons var ataudzēt jebkuru zaudētu ķermeņa daļu, tiesa, tikai tad, ja joprojām ir galva un rumpis, kaut cietušā stāvoklī — ja dēmonam nocirst galvu, viņš būs tikpat beigts kā visi citi). Kā visiem dēmoniem, viņam ir ļoti labi attīstītas parastās maņas.
Izskats: Atlētiska muskulatūra, zvīņaina, tumši zaļa āda, kas darbojas kā dabiskas bruņas pat pret parastajiem šaujamieročiem (vai, teiksim, žņaudzējčūskām — dēmonus nevar nožņaugt, ne arī pakārt). Melnas acis (nav manāmi acāboli, viss ir tumšs). Tumši violeti mati, kas saņemti biezā bizē. Spēcīgas miesasbūves, kā visi dēmoni, parasta cilvēka augumā (viņš nav prāvākais savas sugas pārstāvis).
Raksturs: Demoniem ir visai savdabīgas morāles normas. Alfarika uzvedība ir atkarīga no tābrīža garastāvokļa, un viņš ir spējīgs uz daudziem līdzekļiem, lai panāktu savu. Viņš nav pārāk dāsns, mēdz būt kašķīgs, nav ļaunatminīgs, toties atriebīgs. Kaut arī nekad neupurētu labu draudzību mērķa sasniegšanai, tad nejaukus jokus spēj izstrādāt un mēdz to darīt ar prieku. Tiesa, ja ir gaidāms darbiņš (piemēram, kādu novākt, lai tālu nemeklēt), viņš spēj uzvesties klusi, saplūst ar ēnām un nepievērst sav uzmanību, līdz darbiņš padarīts un pats — drošībā. Nemēdz pārlieku plātīties ar saviem nedarbiem (ja tas ir kas sliktāks par praktisku joku, kuri netiek slēpti) un necieš, kad to dara kāds cits, kaut arī visādi citādi mēdz sev glaimot.
Neliela biogrāfija: Dzimis savā pasaulē, Alfariks ātri vien saprata, ka nav tas talantīgākais ne maģijā, ne arī telepātijā, telekinēzē vai citādā psionikā, un tādēļ pacentās attīstīt citas savas spējas — piemēram, kaujasprasmes, kā tuvcīņā, tā attālumā. Padziļināti apgūdams arī citu pasauļu ieročus, viņš nāca pie sajēgas gan par tik arhaiskiem ieročiem, kā katapultas, gan arī cilvēku lāzerieročiem un tamlīdzīgām būšanām. Pats gan viņš dod priekšroku dēmonu ražojumiem. Uzzinājis, ka kādās citās pasaulēs varētu būt iespēja tikt pie iespaidīgākām burvju spējām, Alfariks devās meklējumos un sāka tās apceļot.

Vārds: Ankoku Kaika
Dzimums: Vīrietis
Vecums: 22 gadi
Rase: cilvēks
Pasaule: Viduslaiku Japānai līdzīga pasaule, kur valda Imperators, kurš būtībā nepārvalda valsti un nav pieejams nevienam. Tāpēc pār zemi valda dižciltīgie klani ar dižkungiem priekšgalā. Viņiem kalpo samuraju armijas, kas aizstāv zemi no pazemes dēmoniem un bieži vien cīnās savā starpā. Samuraju vidū īpaši ir ļaudis ar spēcīgu garīgo enerģiju - ki. Tā ļauj viņiem iegūt neparastas spējas un būt varenākiem karotājiem. Šīs spējas mānticīgo vidū tiek uzskatītas par maģiju. Šī pasaule būtībā ir nemainīga, simtiem gadu tā ir tāda, kāda tā ir. Dižkungi valda un strīdas savā starpā, samuraji iznīcina dēmonus, kas parādās virs zemes un kaujas savā starpā. Vienkāršā tauta cīnās ar nabadzību un cenšas negadīties augstdzimušajiem ceļā.
Ieroči: Katana Shigeru Saishuuno (Pēdējais ziedu uzplaukums). Tradicionālais samuraju zobens ar vienu aso malu un līku asmeni. Asmens ir tumši zils, gandrīz pilnīgi melns.
Spējas, kas piemīt:
Zobena cīņas māksla
Tuvcīņas māksla.

Shimpo (Solis tukšumā ): Spēja ātri pārvietoties no viena punkta otrā, sperot vienu soli, apmēram 20 metru rādiusā jebkurā virzienā. No malas liekas, ka cilvēks vienkārši izzūd tajā vietā, kur atrodas un pēc sekundas parādās jau citā.
Bet tā nav teleportācija. Cilvēks koncentrē garīgo enerģiju kāju muskuļos, kas ļauj veikt zibens ātru lēcienu un nedaudz manipulēt ar gaismu, neļaujot redzēt izplūdušu svītru un tā noteikt vietu, kur apstāsies. Turklāt Shimpo ļauj atsperties ne vien pret cietu virsmu, bet arī pret gaisu. Proti, ja cilvēks atrodas gaisā, viņš var atsperiet pret gaisā esošajām molekulām, lai lēktu tālāk, tikai tad lēciens ir tuvāk un nav tik ātrs. Saskatīt to, kurš pārvietojas ar Shimpo var vien cilvēki ar trenētu aci, vai tie, kas arī spēj ļoti ātri pārvietoties.

Shigeru Saishuuheiki (Iznīcinošā ieroča ziedu uzplaukums): Spēja sadalīt savu zobena asmeni simtiem, apmēram 2-3 cm lielās lauskās. Lauskas atstaro gaismu un no malas izskatās kā melni puķu ziedi, kurus pūš vējš pa gaisu. Patiesībā šīs "ziedlapas" pēc saimnieka gribas pārvietojas virsū ienaidniekam, ietin viņu ziedu mākonī un tad uzbrūk no visām pusēm, tādā veidā nogalinot. Pārvietojas pa gaisu tikpat ātri kā vēja pūstas ziedlapas, tāpēc no šī uzbrukuma var aizbēgt, vai, ja ir ļoti veikls, sašķelt vai atvairīt ikvienu uzbrūkošo ziedlapu.
Darbojas apmēram 20 m rādiusā ap saimnieku, pārvietojas, paklausot saimnieka domu spēkam vai rokas mājienam. Pēc izmantošanas, ziedlapas atgriežas pie zobena spala un atkal pārtop par vienu asmeni.

Izskats:
Bilde.
Glīts jauneklis ar gariem, tumšiem matiem, kas pakausī saņemti mezglā, kamēr tie, kas priekšpusē, brīvi krīt pāri sejai. Gaiša āda, šaura seja. Nopietnas, tumšas acis, kas vienaldzīgi raugās uz visu, kas notiek apkārt. Viņa sejā reti kad redzamas kādas emocijas.
Slaids un atlētisks, nēsā tumšas, gaisīgas drānas ar platām piedurknēm. Staigā sandalēs.
Raksturs:
Kluss, reti kad runā. Apcerīgs, vēro pasauli ar vēsu vienaldzību. Neizrāda savas jūtas un emocijas citiem, biežāk pauž savu lepnumu un arī augstprātību. Par personīgu vai savas dzimtas apvainojumu var nogalināt.
Sevi uzskata par augstākās taisnības un likuma aizstāvi. Visaugstāk vērtē samaruja un dzimtas godu, kas nozīmē, nedarīt pāri neaizsargātajiem, vienmēr pieņemt izaicinājumu, vienmēr cīnīties ar cieņu.
Neliela biogrāfija: Dzimis dižciltīgo klanā Tenshu. Dzimtas valdnieka brāļa dēls. Jau no mazotnes viņam tika lemts kļūt par dzimtas valdnieka titula mantinieka miesasargu un līdzgaitnieku un tam viņš uzcītīgi gatavojās. Apguva manieres, dižciltīgo paradumus. Trenējās kaujas mākslās un savas garīgās enerģijas izmantošanā. Kļuva pilntiesīgs samurajs 15 gadu vecumā un tika saderināts ar draudzīga klana Ouasumi princesi. Toreiz viņš bija krietni dzīvespriecīgās un jautrāks kā tagad.
Tomēr sākās karš, un Ouasumi dzimta smagi cieta un Ankoku līgava gāja bojā ar visu ģimeni, jo Ankoku vajadzēja palikt pie sava kunga un viņu aizsargāt. Ankoku tad izmainījās, viņa uzskati par godu un taisnīgumu sašķobījās. Kad karš beidzās, viņš nepiekrita jaunas līgavas izraudzīšanai un sāka arvien vairāk attālināties no citiem, biežā klīda vienatnē un arī savus pienākumus pildīja pienācīgi, bet ne ar visu sirdi un dvēseli.[/quote]

GM būtu ļoti mīļš, ja beidzot ieliktu postu, kas veltīts tiem, kuri neuzradās ar kavēšanos, jo mēs tur tagad stāvam un... stāvam. Protams, ja es to esmu palaidusi garām, varat droši man iebakstīt sejā ar pateikt: nesprēgā, te tas ir, bet es to rakstu nevaru ieraudzīt.


Ar cieņu
Pūķēns Sāra

GM atvainojas un solās laboties. Posts jau ir iesūtīts

Mazliet naivs jautājums — a kad mēs nonāksim tai ciematā?

Aha, vienkārši raksti kā mēs satiekamies un miers.

Mjā, tas laikam kaut kā nesanāca...
Labi, jūs esat ciematā

Tu vēl vari palabot savu rakstu un pateikt, ko redz mūsu grupa, kura dodas uz ciematu (nu, kāds izskatās ciemats un kas tur stāv)

un ko redz grupa ciematā - ka nāk bariņš tikpat savādu ļautiņu, kā viņi paši.

Es personīgi neesmu izlasījis visu, kas sarakstīts iepriekš un nezinu, kā ciemats izskatās.

15 koka būdas.
daudz neesi zaudējis.

Apgaismojiet mani, tur taču nemētājas apkārt pārtikas un ceļam nepieciešamo mantu paunas un pauniņas, vai ne?

Nē, it kā neko līdz mums neatnesa.
Varbūt vienīgi ciemā notiek aktīva nastu gatavošana, kuru mēs neredzam.

Vēl var piedžoinot vai šis vilciens jau ir aizgājis?

Jā mums kā reiz trūkst vēl viena psihā.
Nāc tik bariņā.

Aha, vēlams tādu labi asinskāru
Bet ja nopietni- manuprāt, ka kaut ko būtu iespējams izdomāt izdomāt




Viss ir tajā somiņā, ko Džārs atnesa Džīnai. Kavaljēru triki