Sergeja Šikarjova raksts no žurnāla "Jesļi" 2007. gada 12. numura.

Šajās pasaulēs iesākumā nebija Vārds. Sākumā bija Mērķis: zvaigznes un planētas, kas
sauca cilvēkus pie sevis, taču atradās tik tālu, ka nokļūšanas laiks līdz turienei pārsniedza
cilvēka dzīves ilgumu. Un tad sapņotāji un fantasti izgudroja "zvaigžņu šķirstus" - gigantiskus
kuģus, kas bija radīti tam, lai nogādātu galapunktā savus pasažierus, kas sāktu cilvēces
kosmisko ekspansiju.

Visas cilvēces attīstības laikā ekspansija bija viens no galvenajiem spēkiem, kas virzīja
zinātnes un sabiedrības attīstību. Pēc zemes platību un ūdens dzīļu iekarošanas pētīgie
prāti vērsa savu uzmanību pret zvaigznēm.
Viens no cilvēces kosmiskās ekspansijas un citu planētu kolonizācijas ideologiem bija
Kalugas domātājs Konstantīns Eduardovičs Ciolkovskis, kas pirmo reizi lika priekšā
"paaudžu kuģu" ideju jeb "kosmiskos šķirstus", kuriem būtu jāizved cilvēce no šaurā
šūpuļa kosmosa plašumos. Pēc "Starpplanētu telpas iekarošanas plāna", kas tika radīts
jau 1926. gadā, pēc apmetņu ierīkošanas orbītā ap Zemi, bija jāapgūst Asteroīdu josla un
citi debess ķermeņi, bet pēc tam viss Piena Ceļš.
Vēlāk pie līdzīgām idejām nonāca arī citi zinātnieki, tik pat kaismīgi kosmosa apgūšanas
entuziasti. Pazīstamais astronoms un ZF romāna "Kontakts" autors Karls Sagans par
iespējamo kolonizācijas objektu uzskatīja Venēru. Amerikāņu astrofiziķis Džerards O'Neils,
kas vadīja Prinstonas inženieru un zinātnieku grupu, vēl pagā'jušā gadsimta vidū piedāvāja
milzīgas, cigārveida stacijas projektu 1,5 km diametrā, kas spētu nodrošināt saviem iemītniekiem
Zemes gravitāciju (stacijas griešanās rezultāts) un diennakts ciklus (spoguļu sistēmas, kas atstarotu
Saules gaismu). Stacijas izmantotu Saules enerģiju. Pārtikas problēmu atrisinātu slēgta cikla
ekoloģiskas cilvēka dzīvi nodrošinošas sistēmas ar autonomu vadību. Stacijas iekšienē tiktu
izvietoti rūpniecības uzņēmumi, bet iedzīvotāju skaitam būtu jābūt ap 10 000 cilvēkiem. Galvenais
uzdevums būtu, ne vien cilvēces pārcelšana tuvējā kosmosā, bet arī Zemes biosfēras atjaunošana.
Pēc zinātnieku aprēķiniem Prinstonas projekta realizācijai ar apmēram 10 miljardu cilvēku
iedzīvotāju skaitu būtu vajadzīgi tikai 250 gadi.
Mākslīgas biosfēras radīšana ap Sauli ir nākošais likumsakarīgais etaps civilizācijas attīstībā
un nozīmē tās pāreju uz otro līmeni, pēc zināmās Kardaševa skalas, kas šķiro civilizācijas
pēc to enerģijas patēriņa līmeņa. Pirmā līmeņa civilizācijas izmanto savas planētas enerģiju.
Otrā līmeņa civilizācijas jauda jau ir salīdzināma ar tās zvaigznes jaudu, ap kuru griežas tās
planēta. Lai iegūtu šo enerģiju, būtu jāuzbūvē mākslīga sfēra ap zvaigzni - tā saucamā Daisona
sfēra, kas spētu pilnībā uztvert Saules enerģiju.
Saules sistēmas resursu apgūšana, pēc pazīstamā zinātnieka Josifa Šklovska aprēķiniem, prasītu
no 500 līdz 2500 gadiem. Pēc tam jau rastos vajadzība izmantot tuvējo Galaktikas apgabalu
resursus. Vēlāk jau visu mūsu zvaigžņu sistēmas resursus. Jaunais, trešais civilizācijas tips
pēc Kardaševa jau izmantotu visas galaktikas enerģētisko jaudu.
Protams, tādu jaunu, grandiozu plānu realizācija prasa atrast, ne vien zinātniski-tehniskus
risinājumus, bet arī saprast, kādas jaunas iespējas un reakcijas veidosies sabiedrības apziņā.
Tradicionāli šāda refleksija tiek realizēta ar kultūras palīdzību. Inovācijām, ko rada zinātnes
progress, tiek dots skaidrojums ar zinātniskās fantastikas palīdzību.
ZF uzdevumos ietilpst arī modelēt nākotnes cilvēces visdažādākās sabiedriskās iekārtas,
tās attīstības ceļus un agrāk neeksistējošu problēmu risināšanu. No šī redzes punkta "kosmiskie
šķirsti" , kas zināmi arī ar nosaukumu "paaudžu kuģi", bija ideāls, sociālās modelēšanas laukums.
Iespēja modelēt sabiedrības attīstību slēgtā telpā, kaut vai ar mākslas un izdomas palīdzību, likās
visai valdzinoša.
Raksturīgs sižets ir vienam no pirmajiem stāstiem (ja tic Kluta enciklopēdijai) par šo tēmu, tā
darbība notiek "kosmiskajā šķirstā". Stasta nosaukums ir "Ceļojums sešsimts gadu garumā",
autors Dons Vilkokss, publicēts 1940. gadā žurnālā "Amazing Stories", tas stāsta par kuģa
kapteini, kas pamostas reizi simts gados, lai pārbaudītu kuģa kursu un katru reizi sastop pavisam
jaunu, kuģa, sociāli izmainījušos sabiedrību.
Tādā veidā mākslinieciski aprakstīto "paaudžu kuģa" sabiedrību var aplūkot kā sociālās attīstības
un sabiedrisko fobiju tendenču projekciju.

Interesantākais (pazīstamāko fantastisko darbu apskats) sekos.

Hronoloģiski pirmais beletristikas darbs par "kosmisko šķirstu" (iepriekš šo ideju attīstīja
savos aprakstos K.E. Ciolkovskis) bija padomju fantasta Aleksandra Beļajeva romāns
"Lēciens tukšumā" (1933.). Patiesību sakot, kapitālistu bēgšana no revolūcijas pārņemtās
Zemes un ieplānotais ilgstošais lidojums romānā pārvērtās neieplānotā lidojumā uz Venēru.
Tā 1930-tajos gados ideologu "reglaments" jūtami iegrožoja fantāzijas lidojumus. Venēra -
tas vēl ir pieļaujami, bet zvaigznes - tas būs par traku! Tomēr pašu ideju Beļajevs bija
uztvēris precīzi.
Par pašu nozīmīgāko sacerējumu kļūst Roberta Hainlaina romāns "Visuma pabērni".
Sākumā romāns bija publicēts divos paņēmienos, divu garstāstu veidā žurnālā "Astounding
Science Fiction" 1941. gadā. Tikai 1963. gadā abas daļas iznāk zem viena vāka kā romāns.
Hainlains attēlo vēlāk par kanonisku kļuvušu dzīves ainu uz "kosmiskā šķirsta" borta, kad
komanda un pasažieri ir aizmirsuši savu uzdevumu un mērķi, un kļuvuši par maza visuma
iemītniekiem, aprobežojoties ar kuģa izmēriem. Raksturīgi asā manierē rakstnieks parāda
sava varoņa izaugšanu, kļūšanu par līderi, atklājot viņam reālo lietu būtību.
Jāatceras par to, kad parādījās garstāsti. 1941. gads, otrais pasaules karš. Ideālistiskie
sapņi par vispārējo gaišo nākotni, ko radīs zinātnes un tehnikas progress, bija aizlausti
pirmajā pasaules karā (pieskaitiet vēl "Titanika" un "Hindenburga" bojā ejas), apziņā valda
vispārēja vilšanās un apjukums. [Ne velti laikmetu pirms ""Titānika" bojā ejas mēdz saukt
par Nevainības laikmetu, jo to raksturoja vispārēja ticība zinātnei un tehnikai, kas atrisinās
visas problēmas, cilvēce bija iemācījusies lidot, būvēja vislielāko kuģi pasaulē utt. - ila piez.]
Nav brīnums, ka par grāmatas vadmotīviem kļūst: konservācija, dezorientācija un atjaunošana.
Patiešām, kolonistu sūtīšana uz Centaura Proksimu (starp citu, "kosmisko šķirstu" iemīļots
maršruts) simbolizēja sabiedrības vēlēšanos saglabāt sevi. Kuģa lidojuma mērķa un būtības
aizmiršana, tā kļūšana par visumu, atspoguļo orientieru zaudēšanu un nākotnes iepriekšējā
apveida sabrukumu.
Ja viens no pirmā pasaules kara rezultātiem bija "pazaudētās paaudzes apdziedātāju" rašanās
(Oldingtons, Remarks), tad jaunā kara sākumā Hainlains attēlo "apmaldījušos" paaudzi.
Par vēl vienu nozīmīgu darbu, kas apraksta "zvaigžņu šķirstu" kļūst nelielais Kliforda Saimaka
garstāsts "Paaudze, kas saniedza mērķi" (1953.). Kā visā daiļredē, Saimaks ir labsirdīgs,
sentimentāls, patriarhāli apdomīgs un galvenais - optimistisks. Abu darbu fabula galvenos
vilcienos sakrīt. Tāpat kā Hainlaina romānā kosmiskā kuģa iemītnieki ir aizmirsuši, ne vien
savu ceļa mērķi, bet arī to, ka viņi atrodas kosmiskajā kuģī. [Piezīmēju, ka runa ir par lidojumu,
kura laikā nomainās daudzas paaudzes. Tie vēl nav nekādi "Zvaigžņu kari", kuru varoņi mētājas
no vienas galaktikas malas uz otru, izmantojot hipertelpu. Līdz tādai lietai cilvēce vēl nav
aizdomājusies. -ila piez.] Tomēr, atšķirībā no Hainlaina tēliem, Saimaka varoņus vada, nevis
egoisms, bet pienākums. Turklāt, Saimaka garstāstam ir strikti izteikta antidogmatiska, daļēji
antiklerikāla ievirze. Ticības un zināšanu dihotomija ir raksturīga "zvaigžņu šķirstu" literatūrai
(un mūsdienu sabiedrībai). Kaut gan, jāatceras, ka Viduslaikos tieši klosteri bija zināšanu
uzglabātāji un nesēji, kalpojot par bāzi Renesansei. Saimaka pozicija ir vērsta, ne jau tieši pret
reliģiju, bet pret dogmatisko domāšanu, kas nepieļauj attīstības un pārmaiņu iespēju. Ne jau velti
Saimaka un Hainlaina, kā arī citu autoru "šķirstos" visvērtīgākā krava izrādās grāmatas - zināšanu
krātuve un avots patstāvīgai domāšanai.
"Paaudžu kuģa" iemītnieku aizmirstais ceļojuma mērķis, galvenais varonis, kas atklāj patiesību,
viņa tālākais ceļš, lai stātos pretī savos pieņēmumos sastingušajai sabiedrībai - viss tas kļūst par
sava veida obligāto minimumu autoriem, kas pievēršas dotajai tēmai.
Piemēram, pēc tās pašas shēmas ir sarakstīti: Lī Breketas "Centaura Alfa - vai nāve!" (1953.),
Tomasa Basa diloģija, kurā ir romāni "Pa pusei pārcilvēks" (1970.) un "Dievs-valis" (1974.),
Edmonda Kupera romāns "Gaismas sēkla" (1959.), Rodžera Diksona "Noass-2" (1970.).
Džeimsam Blišam "zvaigžņu šķirstu" ideja tā iepatīkas, ka viņs pat rada veselu grāmatu sēriju
"Pilsētas lidojumā", kas ietver sevī romānus: "Nāc mājās, zemieti" (1953.), "Zvaigznes piederēs
viņiem" (1954.), "Laika triumfs" (1958.), "Dzīve dēļ zvaigznēm" (1962.). Vēlāk autors vēlreiz
atgriežas pie šīs tēmas darbā "...Un zvaigznes - skatuve" (1971.). Tēmu attīsta Fransiss Karsaks
diloģiju veidojošajos romānos "Šī pasaule - mūsu" (1962.) un "Mūsu mājas - kosmoss" (1962.).
Interesanta klasiskās tēmas variācija ir Džina Vulfa cikls "Garās saules grāmata", kura varonis
pēta "zvaigžņu šķirsta" pasauli vairāku grāmatu garumā, tā arī nesaprotot, kā tā radusies. Tik
pat pesimistisku deģenerācijas ainu "Spoku kuģī" (1969.) tēlo Fricis Leibers.
Stabilas, veselas sabiedrības radīšana, kas nav vērsta uz sociāliem satricinājumiem, visai
oriģināli tiek atrisināta Harija Harisona garstāstā "Sagūstītais visums" (1969.). Šoreiz "šķirsta"
būvētāji nav aprobežojušies tikai ar kuģa būvi, viņi ir modelējuši arī kultūras un sociālo vidi,
ņemot par paraugu seno acteku civilizāciju. Harisona varonis Čimals, kas piedzimis, pārkāpjot
tabu - sajaucot kaimiņu ciemu asinis, izrādās "pirmā bezdelīga" - neplānots, bet pašā laikā -
no bērniem, kuriem jau ģenētiski ieplānota ģenialitāte. Šajā "zvaigžņu šķirstā" arī nav izticis
bez kulta kalpotāju vadošās un virzošās rokas, kam jānodroši kuģa pienācīga funkcionēšana.
Taču sociālo pienākumu dalīšanas ideja, ko pastiprina gēnu inženierija, varēja tikt realizēta,
kā uzsver pats autors, tikai autoritārā valstī, ko vada Lielais Radītājs.

Turpinājums sekos.

Padomju fantastikā, kā arī Austrumeiropas ZF "zvaigžņu šķirstu" ideja plašu izplatību neguva.
Klasiskā shēma, kas paredzēja cilvēka un sabiedrības pretnostatīšanu, saprotamu iemeslu
dēļ nevarēja nostrādāt: sabiedriskā sistēma un šķiriskums to nepieļāva. Ja varētu vēl iedomāties
cilvēka un kolektīva konfliktu, tad pieņēmums, ka tajā varētu uzvarēt cilvēks, vispār nebija
iedomājams pat fantastikā. Un darbi, kas skāra "zvaigžņu šķirstu" tēmu, tā vai citādi sabiedrības
specifiku atspoguļoja. Izņēmumi, sava veida socialistiskās fantastikas autsaideri bija divu
redzamu bulgāru fantastu romāni: Pāvela Vežinova "Ajaksa" bojā eja" (1973.) un Ļubena
Dilova "Ikara" ceļš" (1974.). Abu sižetu pamatā - zemiešu daudzu gadsimtu ilga ekspedīcija
uz tālajām robežām (Dilovam zvaigžņu kuģa lomā kalpoja pat vesels asteroīds), taču autoru
uzmanība pievērsta psiholoģiskajām un morāles problēmām (piemēram, paaudžu konfliktam),
kas rodas zvaigžņu klejotāju vidū. Abas grāmatas ir, ne vien aizraujošas, bet arī visai drosmīgi
uzrakstītas. Atklāti diskutējamais romānu raksturs bija par iemeslu tam, ka krievu valodā
Vežinova grāmata tika izdota stipri "apgraizītā" veidā, bet Dilova sāga PSRS laikā vispār
netika pārtulkota.
Tomēr socialistiskās ZF galvenā grāmata joprojām paliek "Magelāna mākonis" (1954.), tās
autors Stanislavs Lems. Tā sava veida himna cilvēces komunistiskajai nākotnei un tās
labākajiem pārstāvjiem. Grāmatas darbība notiek XXXII gadsimtā, kad vairums Zemes problēmu
ir atrisinātas un cilvēki sūta kuģi "Geja" uz Centaura zvaigznāju. Lems velta savu uzmanību
nākotnes sabiedrības un "jaunās formācijas" cilvēku - kuģa iemītnieku aprakstam. Zināms,
ka pats autors vēlāk bija pret savu agrīno darbu atkārtotu izdošanu, tieši to pārlieku lielās
"ideoloģizācijas" dēļ, taču spēcīgie un vīrišķīgie kosmosa iekarotāju tēli Lemam patiešām
bija izdevušies. [Nu ja, tas jau bija cerību laiks, ka tiešām iespējams uzcelt vispārējas laimes
valstību zemes virsū, eiforija par uzvaru karā, Staļina kulta nosodīšana, atkusnis, dzīve likās
tik skaista. - ila piez.] Neskatoties uz to, ka šos tēlus grūti iedomāties ārpus komunistiskās
sabiedrības, bet vairums grāmatas konfliktu saistās ar radošiem meklējumiem, sevis pārvarēšanu
un dabas spēku iekarošanu.
Padomju ZF līdzīgai tēmai veltīti tikai Vladimira Mihailova romāns "Durvis no tās puses" (1974.),
kaut gan, visai pastarpināti, un diezgan lielu troksni radījušais Borisa Lapina garstāsts "Pirmais
solis" (1973.). Starptautiska ekspedīcija, kas ilgst gandrīz 50 gadus, rezultātā izrādās, nevis
ceļojums uz zvaigznēm, bet speciālā bunkurā uz Zemes iecerēts un visai cinisks eksperiments.
Kaut gan, pašam autoram šāds eksperiments (kurā bija iesaistītas vairākas nenotikuša kosmiskā
ceļojuma paaudzes) cinisks nelikās. Interesanti, ka pēc garstāsta iznākšanas viens no kritiķiem,
salīdzinot "Pirmo soli" ar Saimaka garstāstu, apvainoja darba cietsirdībā un antihumānā raksturā
tieši amerikāņu rakstnieku.
***
Vēl no Beļajeva laikiem viens no galvenajiem "zvaigžņu šķirstu" būves iemesliem bija elites vai
visas cilvēces glābšana no globālās katastrofas, kas draud Zemei, vai tā būtu pandēmija vai
vispasaules revolūcija. Artūra Klārka stāsts "Glābšanas nodaļa" (1946.) vēsta par citplanētiešu
civilizāciju, kas atklāj bojā ejošo Zemi, kuras visi iedzīvotāji ir pametuši dzimto planētu ar veselu
"zvaigžņu šķirstu" armādu. D. Makintoša triloģija, kas sastāv no romāniem "Dzimis līderis" (1954.),
"Viens no trīs simta" (1954.) un "Divsimts gadus pirms Ziemassvētkiem" (1961.), apraksta
kandidātu izvēli pirms gaidāmās Zemes katastrofas un pašu lidojumu. Glābjas, bēgot no Zemes,
arī Hārlana Elisona stāsta "480 sekundes: skaitot atpakaļ" varoņi, jo gaidāms spēcīgs Saules
radiācijas izvirdums.
Šis autors, starp citu, ir veicinājis nākt pasaulē pašam pazīstamākajam no kino un TV projektiem
par šo tēmu - viņš ir sarakstījis scenāriju seriālam "Starp zvaigznēm pazudušie". Sižeta pamatā -
kārtējā cilvēces bēgšana no katastrofas, dodoties kosmosā. Uz jaunajām pasaulēm viņi dodas
gigantiskā "šķirstā", kas veidots no noslēgtu biosfēru ķēdītes, kuras apdzīvo dažādu kultūru pārstāvji.
Lai gan, rakstnieks bija tik neapmierināts ar gala iznākumu, ka noņēma savu vārdu no filmas
titriem. Elisons ieguva Amerikas rakstnieku ģildes prēmiju par oriģinālscenāriju pilotepizodei
"Fēnikss no pelniem", bet vēlāk kopā ar Edvardu Braiantu izdeva epizodes novelizāciju (1975.)
ar tādu pat nosaukumu.
***
Nobeigums sekos.

Ne vienmēr piedzīvojumi beidzās ar "šķirsta" pēcnācēju pēkšņu "atskārsmi", uzzinot savu
īsto lidojuma mērķi.
Džona Brannera "Tikšanās ar Likteni" (1957.) stāstīts par "bēgļiem no Zemes", kuriem
kuģis kļūst par surogātmāti.Un pat nokļuvuši galamērķī, viņi nespēj to pamest. Braians
Steblfords "Novēlētajās zemēs" (1974.) apraksta sabiedrību, kas pārnes uz koloniju
sociālo struktūru, kas izveidojusies "paaudžu kuģī". Bet Čads Olivers stāstā "Caurvējš"
(1957.) demonstrē, kā vienīgais "šķirsta" iemītnieks, kas neslimo ar klaustrofobiju, atver
ārējo lūku un ierauga, ka kuģis ir jau piezemējies pirms vairākiem gadsimtiem.
Braiana Oldisa romānā "Non stop" (1958.) darbība arī notiek "zvaigžņu šķirstā", taču
tādā, kas atgriežas mājās. Šoreiz zvaigžņu ceļotājiem īstenības iegūšanas ceļā nākas
saskarties, ne tikai ar līdz pirmatnējai kopienai degradējušiem līdzbiedriem, bet arī ar
citu sugu pārstāvjiem: noslēpumainiem Gigantiem un saprātīgām žurkām. Interesants
autora atradums ir savdabīga reliģija, kas izveidojusies uz psihoanalīzes un citu
psiholoģisku skolu bāzes, un kurai būtu jāatvieglo ceļojuma dvēseliskās mokas. [Runa
ir par to, kā motivēt paaudzes, kas piedzims un nomirs lidojuma laikā, tā arī nesasniedzot
lidojuma mērķi. - ila piez.]. Ar labu ironijas tiesu Oldiss apraksta ceļojuma finālu, kad pēkšņi
izrādās, ka kuģis jau riņķo apkārt Zemei un to vairākus gadus cītīgi pēta zemieši.
Patiešām, "šķirsti" un to iemītnieki ir pateicīgs izpētes objekts. Semjuela Dilenija garstāstā
"Balāde par Betu-2" (1965.) students-antropologs pēta senu balādi par noslēpumainu
notikumu uz viena no "sķirstiem", kas ved viņu uz izcilu atklājumu. Dilenija garstāsta
atšķirīgā iezīme ir tas, ka viņa stāstījums neaprobežojas tikai ar kuģa telpu. Galvenais
tomēr ir tas, ka Dilenijs bija pirmais, kas atzīmēja to, ka tikpat svarīgas, kā sociālās
pārmaiņas, šajā lidojumā būs arī kulturoloģiskas, tajā skaitā, valodas normu izmaiņas.
Tomēr jāpiezīmē, ka tādas metamorfozes iespēju piemin jau Lems "Magelāna mākonī".
No antropoloģiskā viedokļa ne mazāk interesanti ir arī citi darbi. Alekseja Panšina
klasiskais romāns "Pārejas rituāls" (1968.), kas izauga no stāsta "Apakšā ir pasaules
īstiem vīriem" (1963.), vēsta par izdzīvošanas rituālu, kas jāveic "šķirsta" iemītniekiem.
Artūra Sellingsa garstāstā "Ievads dzīvē" (1951.) vēsta par to, kā tiek audzināti divi bērni,
kas palikuši dzīvi pēc epidēmijas uz kūģa, turklāt audzinātāju lomās nonāk roboti. Bet
Pamelas Sārdžentas romāns "Zemes sēkla" (1983.) vēsta par bērniem, kas ceļo ar
asteroīdu. Vispār jau asteroīdi daudzas reizes nonāk ilgo lidojumu zvaigžņu kuģu lomās.
Dilenija romānu mēs jau minējām. Miltona Lesera romāna "Zvaigžņu meklētāji" (1953.)
varoņi ceļo uz asteroīda; Džordža Zebrovska "Makrodzīvē" (1979.) cilvēki dibina veselu
koloniju-apmetni; gigantisks kuģis-asteroīds pēkšņi parādās Saules sistēmā, par to stāstīts
Grega Bira diloģijā "Eons" (1985.) un "Mūžība" (1988.). [Arī Artūram Klārkam ir līdzīgi
romāni. - ila piez.] Džona Varlija triloģijā "Titāns" atnācēji vispār ir ieradušies uz tāda paša
nosaukuma Jupitera pavadoņa. Taču visneparastāko "zvaigžņu šķirstu" ir izgudrojusi
Alise Šeldone, kas vairāk pazīstama kā Džeimss Tiptrijs-jaunākais. Viņas garstāstā
"Esības mirkļa garša" (1975.), kas labi pazīstams "Jesļi" lasītājiem, paši cilvēki izrādās
vitālās būtības nesēji, savdabīgi spermatozoīdi, kas dodas kosmosa dzīlēs, lai izpildītu savu
uzdevumu - apaugļotu Visumu.
Fantastisko astroinženierijas projektu vidū gadās piedāvājumi pārvērst par starpzvaigžņu kuģi
pašu mūsu dzimto planētu. Lūk, ko saka viens no S. Lema "Magelāna mākoņa" tēliem:
"Starpzvaigžņu ceļojumā vajadzētu sūtīt, nevis raķeti, bet visu Zemi; ar atomenerģijas
vareniem sprādzieniem tā ir jāizsit no orbītas, lēnām jāsagriež spirāliskā orbītā, kas attālina
to no Saules un tad beidzot ir jāievada ceļā uz izvēlēto zvaigzni". Spilgtāk par citiem šo
ideju realizēja franču fantasts Frānsiss Karsaks slavenajā romānā "Zemes bēgšana" (1960.).
Kaut gan no astronomiska redzes viedokļa , kas humoristiski ilustrēts Sergeja Lukjaņenko
stāstā "No Baloža līdz Herkulesam", mūsu planēta kopā ar visu Saules sistēmu šādu ceļojumu
jau veic...
***
Visbiežāk "zvaigžņu šķirstu" ideju fantasti izmanto kā skatuvi mākslinieciskam eksperimentam:
kā uzvedīsies cilvēks slēgtā telpā, atrauts no ierastās sociālās un kultūras vides?
Šodien līdzīgi eksperimenti notiek nevis romānu lappusēs, bet praksē. Pazīstamāko vidū -
projekts "Biosfēra-2". Tā mērķis bija radīt Arizonas tuksnesī mākslīgas biosfēras, kas sadalītas
vairākās zonās, pētīt, kā tās attīstās, pašatjaunojas, kā tajās spētu dzīvot cilvēki. Eksperimenta
realizācijas laikā astoņi cilvēki pavadīja "Biosfērā" apmēram divus gadus, kas deva interesantus
razultātus, ne tikai izdzīvošanas ziņā, bet arī mazu grupu sociālās dinamikas pētīšanā.
Mazāk zināms ir Krasnojarskas Biofizikas institūta projekts BIOS, kas arī veltīts noslēgtu
ekosistēmu radīšanai, kas spētu nodrošināt cilvēku izdzīvošanu kosmosa apstākļos. Projektā
BIOS-3 maksimālais eksperimenta ilgums ar cilvēku piedalīšanos ilga gandrīz pusgadu. Pašreiz
eksperimenti notiek kopā ar Eiropas Kosmisko Aģentūru.
Tomēr, atgriezīsimies pie fantastikas. Šodien sižeti par "zvaigžņu šķirstiem" praktiski ir pazuduši
no literatūras. Laikam jau interese par kādreiz populāro tēmu daudzejādā ziņā ir mazinājusies
tāpat kā interese par reāliem lidojumiem kosmosā un kosmosa tēmatiku vispār - gan mūsu
realitātē, gan ZF. Kosmoss, zvaigžņu sistēmas un planētas tiek attēlotas jau kā apgūta telpa.
Starpzvaigžņu plašumi kļuvuši par ierastu fonu stāstos, kuru varoņi viegli pārvar astronomiskus
attālumus, pārvietojoties no planētas uz planētu daudzos, dažādos, bet vienādi kvazizinātniskos
veidos. Bet kosmosa iekarošana un kosmiskās telpas apguve ir pārvērtusies par ZF pagātni un
iespējamās, reālās nākotnes problēmu.
Taču, kā kādreiz ir teicis Josifs Šklovskis: "Noteiktā civilizācijas atīstības periodā loģiski sāktajam
kosmosa apgūšanas procesam ir jākļūst tikpat nepārvaramam kā jauno zemju apgūšanai un Pasaules
okeāna izpētei Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikā." Bet tas nozīmē, ka "zvaigžņu šķirsti" kādreiz
patiešām var pāriet no fantastikas sfēras uz reālo.
[Ja cilvēce pārvarēs globālo sasilšanu un visādas citādas ķibeles, un neatradīs kādu citu
vieglāku ceļu, lai dotos uz zvaigznēm, kādu tārpeju, vai ko citu? Arī laika mašīna diez vai tiks
uzbūvēta... tad jau laikam "paaudžu kuģi" būs vienīgais variants. Vēl jau fantasti ir izgudrojuši sūtīt
kosmosā cilvēkus guļot anabiozē, vai arī tikai spermu un olšūnas, tuvojoties mērķim, notiek
mākslīgā apaugļošana, embriju attīstība mākslīgā vidē, "piedzimšana" un jaunas kolonistu
paaudzes izaudzināšana, kamēr kuģis tuvojas mērķim. Taču, vai pilnīga paļaušanās uz automātiku
neizrādīsies fatāla? - ila piez.]

Paldies!

Lasīju un dzīvi atcerejos dažādus romānus un stāstus par šo tēmu. Šajā rakstā dažas interesantas iepējas nemaz nav pieminētas, bet nevar jau gribēt, ka plaša tēma būtu iespiežama samērā īsā rakstā.
Gribēju piebilst, ka vismaz viens padomju laikos noticis līdzīgs eksperiments ilga gadu (sākās 1967.gada 5.novembrī). Trīs cilvēki nodzīvoja slēgtā telpā gadu. Šim eksperimentam galvenā doma nebija pētīt savstarpējās attiecības, bet gan Zemes apstākļos sagatavot visu iespējamo informāciju tam, lai īsti kosmonauti varētu ilgi uzturēties kosmiskajās stacijās.

Pie fantastiskajiem cilvēces pārvietošanas uz zvaigznēm līdzekļiem vēl varu pieminēt ideju, kad visu cilvēku būtības, mentālie attēli, saprāts, personība, t.i., garīgais cilvēks tiek ierakstīts viena dzīva cilvēka smadzenēs. Un pēc tam ceļo šis viens cilvēks. Stāsts bija humoristisks, jo ceļojošais cilvēks pamostoties ne tikai bija aizmirsis, kāpēc viņš ir kuģī (to viņš noskaidroja no iepriekš safatavotām īpašām filmām), bet neko nezināja par to, ka viņš sevī satur visu cilvēci, un ko ar to vēlāk darīt. To viņš savlaicīgi nenoskaidroja, jo attiecīgās filmas bija sadegušas. Tas nekas, stāsts beidzās labi, kā jau humoristiskam stāstam piedienas.

Vēl pie šīs tēmas var pieminēt komiksus. Sarpieri "Druuna" ir viens no tādiem. Darbība notiek šādā paaudzēm ceļojošā kuģī, tiesa, tas ir vairāk tikai kā fons.