Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu ...

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko esmu augstās domās

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko esmu augstās domās- taču vai ne

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko esmu augstās domās- taču vai ne man garšo ķirbji

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko esmu augstās domās- taču vai ne man garšo ķirbji, protams bez sēkliņām

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko esmu augstās domās- taču vai ne man garšo ķirbji, protams bez sēkliņām, bet vairs nav

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko esmu augstās domās- taču vai ne man garšo ķirbji, protams bez sēkliņām, bet vairs nav nekāda piena ar

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko esmu augstās domās- taču vai ne man garšo ķirbji, protams bez sēkliņām, bet vairs nav nekāda piena ar zemesriekstu bēšajām čauliņām

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko esmu augstās domās- taču vai ne man garšo ķirbji, protams bez sēkliņām, bet vairs nav nekāda piena ar zemesriekstu bēšajām čauliņām.

Turpinot tēmu par

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko esmu augstās domās- taču vai ne man garšo ķirbji, protams bez sēkliņām, bet vairs nav nekāda piena ar zemesriekstu bēšajām čauliņām. Turpinot tēmu par to kā notiek

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko esmu augstās domās- taču vai ne man garšo ķirbji, protams bez sēkliņām, bet vairs nav nekāda piena ar zemesriekstu bēšajām čauliņām. Turpinot tēmu par to kā notiek, kad sastopam svešos -

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko esmu augstās domās- taču vai ne man garšo ķirbji, protams bez sēkliņām, bet vairs nav nekāda piena ar zemesriekstu bēšajām čauliņām. Turpinot tēmu par to kā notiek kad lasa Goldija

Aura, izlaidi - atļaušos mazliet izlabot.

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko esmu augstās domās- taču vai ne man garšo ķirbji, protams bez sēkliņām, bet vairs nav nekāda piena ar zemesriekstu bēšajām čauliņām. Turpinot tēmu par to kā notiek, kad sastopam svešos - kas lasa Goldija ārkārtīgi emocionālās pārdomas

Aura, izlaidi - atļaušos mazliet izlabot.

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko esmu augstās domās- taču vai ne man garšo ķirbji, protams bez sēkliņām, bet vairs nav nekāda piena ar zemesriekstu bēšajām čauliņām. Turpinot tēmu par to kā notiek, kad sastopam svešos - kas lasa Goldija ārkārtīgi emocionālās pārdomas - Goldijs vienkārši visus

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko esmu augstās domās- taču vai ne man garšo ķirbji, protams bez sēkliņām, bet vairs nav nekāda piena ar zemesriekstu bēšajām čauliņām. Turpinot tēmu par to kā notiek, kad sastopam svešos - kas lasa Goldija ārkārtīgi emocionālās pārdomas - Goldijs vienkārši visus piedzirda un izklaidē

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko esmu augstās domās- taču vai ne man garšo ķirbji, protams bez sēkliņām, bet vairs nav nekāda piena ar zemesriekstu bēšajām čauliņām. Turpinot tēmu par to kā notiek, kad sastopam svešos - kas lasa Goldija ārkārtīgi emocionālās pārdomas - Goldijs vienkārši visus piedzirda un izklaidē dejojot striptīzu uz

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko esmu augstās domās- taču vai ne man garšo ķirbji, protams bez sēkliņām, bet vairs nav nekāda piena ar zemesriekstu bēšajām čauliņām. Turpinot tēmu par to kā notiek, kad sastopam svešos - kas lasa Goldija ārkārtīgi emocionālās pārdomas - Goldijs vienkārši visus piedzirda un izklaidē dejojot striptīzu uz bāra letes. Patiesībā

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko esmu augstās domās- taču vai ne man garšo ķirbji, protams bez sēkliņām, bet vairs nav nekāda piena ar zemesriekstu bēšajām čauliņām. Turpinot tēmu par to kā notiek, kad sastopam svešos - kas lasa Goldija ārkārtīgi emocionālās pārdomas - Goldijs vienkārši visus piedzirda un izklaidē dejojot striptīzu uz bāra letes. Patiesībā viņš nebija sajūsmā

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko esmu augstās domās- taču vai ne man garšo ķirbji, protams bez sēkliņām, bet vairs nav nekāda piena ar zemesriekstu bēšajām čauliņām. Turpinot tēmu par to kā notiek, kad sastopam svešos - kas lasa Goldija ārkārtīgi emocionālās pārdomas - Goldijs vienkārši visus piedzirda un izklaidē dejojot striptīzu uz bāra letes. Patiesībā viņš nebija sajūsmā par alus daudzumu

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko esmu augstās domās- taču vai ne man garšo ķirbji, protams bez sēkliņām, bet vairs nav nekāda piena ar zemesriekstu bēšajām čauliņām. Turpinot tēmu par to kā notiek, kad sastopam svešos - kas lasa Goldija ārkārtīgi emocionālās pārdomas - Goldijs vienkārši visus piedzirda un izklaidē dejojot striptīzu uz bāra letes. Patiesībā viņš nebija sajūsmā par alus daudzumu, viņa paša vārdiem "

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko esmu augstās domās- taču vai ne man garšo ķirbji, protams bez sēkliņām, bet vairs nav nekāda piena ar zemesriekstu bēšajām čauliņām. Turpinot tēmu par to kā notiek, kad sastopam svešos - kas lasa Goldija ārkārtīgi emocionālās pārdomas - Goldijs vienkārši visus piedzirda un izklaidē dejojot striptīzu uz bāra letes. Patiesībā viņš nebija sajūsmā par alus daudzumu, viņa paša vārdiem "atdodiet manu alu

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko esmu augstās domās- taču vai ne man garšo ķirbji, protams bez sēkliņām, bet vairs nav nekāda piena ar zemesriekstu bēšajām čauliņām. Turpinot tēmu par to kā notiek, kad sastopam svešos - kas lasa Goldija ārkārtīgi emocionālās pārdomas - Goldijs vienkārši visus piedzirda un izklaidē dejojot striptīzu uz bāra letes. Patiesībā viņš nebija sajūsmā par alus daudzumu, viņa paša vārdiem "atdodiet manu alu un cepumus, kas

Aura, izlaidi - atļaušos mazliet izlabot.

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko esmu augstās domās- taču vai ne man garšo ķirbji, protams bez sēkliņām, bet vairs nav nekāda piena ar zemesriekstu bēšajām čauliņām. Turpinot tēmu par to kā notiek, kad sastopam svešos - kas lasa Goldija ārkārtīgi emocionālās pārdomas - Goldijs vienkārši visus piedzirda un izklaidē dejojot striptīzu uz bāra letes. Patiesībā viņš nebija sajūsmā par alus daudzumu, viņa paša vārdiem "atdodiet manu alu un cepumus, kas jau pilnīgi noteikti

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko esmu augstās domās- taču vai ne man garšo ķirbji, protams bez sēkliņām, bet vairs nav nekāda piena ar zemesriekstu bēšajām čauliņām. Turpinot tēmu par to kā notiek, kad sastopam svešos - kas lasa Goldija ārkārtīgi emocionālās pārdomas - Goldijs vienkārši visus piedzirda un izklaidē dejojot striptīzu uz bāra letes. Patiesībā viņš nebija sajūsmā par alus daudzumu, viņa paša vārdiem "atdodiet manu alu un cepumus, kas jau pilnīgi noteikti ir sakaltuši, bet

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko esmu augstās domās- taču vai ne man garšo ķirbji, protams bez sēkliņām, bet vairs nav nekāda piena ar zemesriekstu bēšajām čauliņām. Turpinot tēmu par to kā notiek, kad sastopam svešos - kas lasa Goldija ārkārtīgi emocionālās pārdomas - Goldijs vienkārši visus piedzirda un izklaidē dejojot striptīzu uz bāra letes. Patiesībā viņš nebija sajūsmā par alus daudzumu, viņa paša vārdiem "atdodiet manu alu un cepumus, kas jau pilnīgi noteikti ir sakaltuši, bet lai nu paliek''.

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko esmu augstās domās- taču vai ne man garšo ķirbji, protams bez sēkliņām, bet vairs nav nekāda piena ar zemesriekstu bēšajām čauliņām. Turpinot tēmu par to kā notiek, kad sastopam svešos - kas lasa Goldija ārkārtīgi emocionālās pārdomas - Goldijs vienkārši visus piedzirda un izklaidē dejojot striptīzu uz bāra letes. Patiesībā viņš nebija sajūsmā par alus daudzumu, viņa paša vārdiem "atdodiet manu alu un cepumus, kas jau pilnīgi noteikti ir sakaltuši, bet lai nu paliek''. Cik ilgi gan

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko esmu augstās domās- taču vai ne man garšo ķirbji, protams bez sēkliņām, bet vairs nav nekāda piena ar zemesriekstu bēšajām čauliņām. Turpinot tēmu par to kā notiek, kad sastopam svešos - kas lasa Goldija ārkārtīgi emocionālās pārdomas - Goldijs vienkārši visus piedzirda un izklaidē dejojot striptīzu uz bāra letes. Patiesībā viņš nebija sajūsmā par alus daudzumu, viņa paša vārdiem "atdodiet manu alu un cepumus, kas jau pilnīgi noteikti ir sakaltuši, bet lai nu paliek''. Cik ilgi gan turpināsies šī bezjēdzīgā

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko esmu augstās domās- taču vai ne man garšo ķirbji, protams bez sēkliņām, bet vairs nav nekāda piena ar zemesriekstu bēšajām čauliņām. Turpinot tēmu par to kā notiek, kad sastopam svešos - kas lasa Goldija ārkārtīgi emocionālās pārdomas - Goldijs vienkārši visus piedzirda un izklaidē dejojot striptīzu uz bāra letes. Patiesībā viņš nebija sajūsmā par alus daudzumu, viņa paša vārdiem "atdodiet manu alu un cepumus, kas jau pilnīgi noteikti ir sakaltuši, bet lai nu paliek''. Cik ilgi gan turpināsies šī bezjēdzīgā un pilnīgi nepamatotā

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko esmu augstās domās- taču vai ne man garšo ķirbji, protams bez sēkliņām, bet vairs nav nekāda piena ar zemesriekstu bēšajām čauliņām. Turpinot tēmu par to kā notiek, kad sastopam svešos - kas lasa Goldija ārkārtīgi emocionālās pārdomas - Goldijs vienkārši visus piedzirda un izklaidē dejojot striptīzu uz bāra letes. Patiesībā viņš nebija sajūsmā par alus daudzumu, viņa paša vārdiem "atdodiet manu alu un cepumus, kas jau pilnīgi noteikti ir sakaltuši, bet lai nu paliek''. Cik ilgi gan turpināsies šī bezjēdzīgā un pilnīgi nepamatotā patiesības slēpšana par

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko esmu augstās domās- taču vai ne man garšo ķirbji, protams bez sēkliņām, bet vairs nav nekāda piena ar zemesriekstu bēšajām čauliņām. Turpinot tēmu par to kā notiek, kad sastopam svešos - kas lasa Goldija ārkārtīgi emocionālās pārdomas - Goldijs vienkārši visus piedzirda un izklaidē dejojot striptīzu uz bāra letes. Patiesībā viņš nebija sajūsmā par alus daudzumu, viņa paša vārdiem "atdodiet manu alu un cepumus, kas jau pilnīgi noteikti ir sakaltuši, bet lai nu paliek''. Cik ilgi gan turpināsies šī bezjēdzīgā un pilnīgi nepamatotā patiesības slēpšana par sieviešu krūšturu izmēriem

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko esmu augstās domās- taču vai ne man garšo ķirbji, protams bez sēkliņām, bet vairs nav nekāda piena ar zemesriekstu bēšajām čauliņām. Turpinot tēmu par to kā notiek, kad sastopam svešos - kas lasa Goldija ārkārtīgi emocionālās pārdomas - Goldijs vienkārši visus piedzirda un izklaidē dejojot striptīzu uz bāra letes. Patiesībā viņš nebija sajūsmā par alus daudzumu, viņa paša vārdiem "atdodiet manu alu un cepumus, kas jau pilnīgi noteikti ir sakaltuši, bet lai nu paliek''. Cik ilgi gan turpināsies šī bezjēdzīgā un pilnīgi nepamatotā patiesības slēpšana par sieviešu krūšturu izmēriem. Bet nu jau

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko esmu augstās domās- taču vai ne man garšo ķirbji, protams bez sēkliņām, bet vairs nav nekāda piena ar zemesriekstu bēšajām čauliņām. Turpinot tēmu par to kā notiek, kad sastopam svešos - kas lasa Goldija ārkārtīgi emocionālās pārdomas - Goldijs vienkārši visus piedzirda un izklaidē dejojot striptīzu uz bāra letes. Patiesībā viņš nebija sajūsmā par alus daudzumu, viņa paša vārdiem "atdodiet manu alu un cepumus, kas jau pilnīgi noteikti ir sakaltuši, bet lai nu paliek''. Cik ilgi gan turpināsies šī bezjēdzīgā un pilnīgi nepamatotā patiesības slēpšana par sieviešu krūšturu izmēriem. Bet nu jau novirzoties no tēmas

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko esmu augstās domās- taču vai ne man garšo ķirbji, protams bez sēkliņām, bet vairs nav nekāda piena ar zemesriekstu bēšajām čauliņām. Turpinot tēmu par to kā notiek, kad sastopam svešos - kas lasa Goldija ārkārtīgi emocionālās pārdomas - Goldijs vienkārši visus piedzirda un izklaidē dejojot striptīzu uz bāra letes. Patiesībā viņš nebija sajūsmā par alus daudzumu, viņa paša vārdiem "atdodiet manu alu un cepumus, kas jau pilnīgi noteikti ir sakaltuši, bet lai nu paliek''. Cik ilgi gan turpināsies šī bezjēdzīgā un pilnīgi nepamatotā patiesības slēpšana par sieviešu krūšturu izmēriem. Bet nu jau novirzoties no tēmas mēs atkājam patiesību

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko esmu augstās domās- taču vai ne man garšo ķirbji, protams bez sēkliņām, bet vairs nav nekāda piena ar zemesriekstu bēšajām čauliņām. Turpinot tēmu par to kā notiek, kad sastopam svešos - kas lasa Goldija ārkārtīgi emocionālās pārdomas - Goldijs vienkārši visus piedzirda un izklaidē dejojot striptīzu uz bāra letes. Patiesībā viņš nebija sajūsmā par alus daudzumu, viņa paša vārdiem "atdodiet manu alu un cepumus, kas jau pilnīgi noteikti ir sakaltuši, bet lai nu paliek''. Cik ilgi gan turpināsies šī bezjēdzīgā un pilnīgi nepamatotā patiesības slēpšana par sieviešu krūšturu izmēriem. Bet nu jau novirzoties no tēmas mēs atkājam patiesību dzīvojot aiz letes.

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko esmu augstās domās- taču vai ne man garšo ķirbji, protams bez sēkliņām, bet vairs nav nekāda piena ar zemesriekstu bēšajām čauliņām. Turpinot tēmu par to kā notiek, kad sastopam svešos - kas lasa Goldija ārkārtīgi emocionālās pārdomas - Goldijs vienkārši visus piedzirda un izklaidē dejojot striptīzu uz bāra letes. Patiesībā viņš nebija sajūsmā par alus daudzumu, viņa paša vārdiem "atdodiet manu alu un cepumus, kas jau pilnīgi noteikti ir sakaltuši, bet lai nu paliek''. Cik ilgi gan turpināsies šī bezjēdzīgā un pilnīgi nepamatotā patiesības slēpšana par sieviešu krūšturu izmēriem. Bet nu jau novirzoties no tēmas mēs atklājam patiesību dzīvojot aiz letes. Tas tāpēc, ka

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko esmu augstās domās- taču vai ne man garšo ķirbji, protams bez sēkliņām, bet vairs nav nekāda piena ar zemesriekstu bēšajām čauliņām. Turpinot tēmu par to kā notiek, kad sastopam svešos - kas lasa Goldija ārkārtīgi emocionālās pārdomas - Goldijs vienkārši visus piedzirda un izklaidē dejojot striptīzu uz bāra letes. Patiesībā viņš nebija sajūsmā par alus daudzumu, viņa paša vārdiem "atdodiet manu alu un cepumus, kas jau pilnīgi noteikti ir sakaltuši, bet lai nu paliek''. Cik ilgi gan turpināsies šī bezjēdzīgā un pilnīgi nepamatotā patiesības slēpšana par sieviešu krūšturu izmēriem. Bet nu jau novirzoties no tēmas mēs atklājam patiesību dzīvojot aiz letes. Tas tāpēc, ka dažkār notiek tas

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko esmu augstās domās- taču vai ne man garšo ķirbji, protams bez sēkliņām, bet vairs nav nekāda piena ar zemesriekstu bēšajām čauliņām. Turpinot tēmu par to kā notiek, kad sastopam svešos - kas lasa Goldija ārkārtīgi emocionālās pārdomas - Goldijs vienkārši visus piedzirda un izklaidē dejojot striptīzu uz bāra letes. Patiesībā viņš nebija sajūsmā par alus daudzumu, viņa paša vārdiem "atdodiet manu alu un cepumus, kas jau pilnīgi noteikti ir sakaltuši, bet lai nu paliek''. Cik ilgi gan turpināsies šī bezjēdzīgā un pilnīgi nepamatotā patiesības slēpšana par sieviešu krūšturu izmēriem. Bet nu jau novirzoties no tēmas mēs atklājam patiesību dzīvojot aiz letes. Tas tāpēc, ka dažkārt notiek tas, ko sauc par

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko esmu augstās domās- taču vai ne man garšo ķirbji, protams bez sēkliņām, bet vairs nav nekāda piena ar zemesriekstu bēšajām čauliņām. Turpinot tēmu par to kā notiek, kad sastopam svešos - kas lasa Goldija ārkārtīgi emocionālās pārdomas - Goldijs vienkārši visus piedzirda un izklaidē dejojot striptīzu uz bāra letes. Patiesībā viņš nebija sajūsmā par alus daudzumu, viņa paša vārdiem "atdodiet manu alu un cepumus, kas jau pilnīgi noteikti ir sakaltuši, bet lai nu paliek''. Cik ilgi gan turpināsies šī bezjēdzīgā un pilnīgi nepamatotā patiesības slēpšana par sieviešu krūšturu izmēriem. Bet nu jau novirzoties no tēmas mēs atklājam patiesību dzīvojot aiz letes. Tas tāpēc, ka dažkārt notiek tas, ko sauc par TO. Nu TO!

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko esmu augstās domās- taču vai ne man garšo ķirbji, protams bez sēkliņām, bet vairs nav nekāda piena ar zemesriekstu bēšajām čauliņām. Turpinot tēmu par to kā notiek, kad sastopam svešos - kas lasa Goldija ārkārtīgi emocionālās pārdomas - Goldijs vienkārši visus piedzirda un izklaidē dejojot striptīzu uz bāra letes. Patiesībā viņš nebija sajūsmā par alus daudzumu, viņa paša vārdiem "atdodiet manu alu un cepumus, kas jau pilnīgi noteikti ir sakaltuši, bet lai nu paliek''. Cik ilgi gan turpināsies šī bezjēdzīgā un pilnīgi nepamatotā patiesības slēpšana par sieviešu krūšturu izmēriem. Bet nu jau novirzoties no tēmas mēs atklājam patiesību dzīvojot aiz letes. Tas tāpēc, ka dažkārt notiek tas, ko sauc par TO. Nu TO! TAS sanāk labāk,

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko esmu augstās domās- taču vai ne man garšo ķirbji, protams bez sēkliņām, bet vairs nav nekāda piena ar zemesriekstu bēšajām čauliņām. Turpinot tēmu par to kā notiek, kad sastopam svešos - kas lasa Goldija ārkārtīgi emocionālās pārdomas - Goldijs vienkārši visus piedzirda un izklaidē dejojot striptīzu uz bāra letes. Patiesībā viņš nebija sajūsmā par alus daudzumu, viņa paša vārdiem "atdodiet manu alu un cepumus, kas jau pilnīgi noteikti ir sakaltuši, bet lai nu paliek''. Cik ilgi gan turpināsies šī bezjēdzīgā un pilnīgi nepamatotā patiesības slēpšana par sieviešu krūšturu izmēriem. Bet nu jau novirzoties no tēmas mēs atklājam patiesību dzīvojot aiz letes. Tas tāpēc, ka dažkārt notiek tas, ko sauc par TO. Nu TO! TAS sanāk labāk, nekā viss pārējais.

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko esmu augstās domās- taču vai ne man garšo ķirbji, protams bez sēkliņām, bet vairs nav nekāda piena ar zemesriekstu bēšajām čauliņām. Turpinot tēmu par to kā notiek, kad sastopam svešos - kas lasa Goldija ārkārtīgi emocionālās pārdomas - Goldijs vienkārši visus piedzirda un izklaidē dejojot striptīzu uz bāra letes. Patiesībā viņš nebija sajūsmā par alus daudzumu, viņa paša vārdiem "atdodiet manu alu un cepumus, kas jau pilnīgi noteikti ir sakaltuši, bet lai nu paliek''. Cik ilgi gan turpināsies šī bezjēdzīgā un pilnīgi nepamatotā patiesības slēpšana par sieviešu krūšturu izmēriem. Bet nu jau novirzoties no tēmas mēs atklājam patiesību dzīvojot aiz letes. Tas tāpēc, ka dažkārt notiek tas, ko sauc par TO. Nu TO! TAS sanāk labāk, nekā viss pārējais. Vislasbāk TAS piestāv

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko esmu augstās domās- taču vai ne man garšo ķirbji, protams bez sēkliņām, bet vairs nav nekāda piena ar zemesriekstu bēšajām čauliņām. Turpinot tēmu par to kā notiek, kad sastopam svešos - kas lasa Goldija ārkārtīgi emocionālās pārdomas - Goldijs vienkārši visus piedzirda un izklaidē dejojot striptīzu uz bāra letes. Patiesībā viņš nebija sajūsmā par alus daudzumu, viņa paša vārdiem "atdodiet manu alu un cepumus, kas jau pilnīgi noteikti ir sakaltuši, bet lai nu paliek''. Cik ilgi gan turpināsies šī bezjēdzīgā un pilnīgi nepamatotā patiesības slēpšana par sieviešu krūšturu izmēriem. Bet nu jau novirzoties no tēmas mēs atklājam patiesību dzīvojot aiz letes. Tas tāpēc, ka dažkārt notiek tas, ko sauc par TO. Nu TO! TAS sanāk labāk, nekā viss pārējais. Vislasbāk TAS piestāv agriem rudens rītiem

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko esmu augstās domās- taču vai ne man garšo ķirbji, protams bez sēkliņām, bet vairs nav nekāda piena ar zemesriekstu bēšajām čauliņām. Turpinot tēmu par to kā notiek, kad sastopam svešos - kas lasa Goldija ārkārtīgi emocionālās pārdomas - Goldijs vienkārši visus piedzirda un izklaidē dejojot striptīzu uz bāra letes. Patiesībā viņš nebija sajūsmā par alus daudzumu, viņa paša vārdiem "atdodiet manu alu un cepumus, kas jau pilnīgi noteikti ir sakaltuši, bet lai nu paliek''. Cik ilgi gan turpināsies šī bezjēdzīgā un pilnīgi nepamatotā patiesības slēpšana par sieviešu krūšturu izmēriem. Bet nu jau novirzoties no tēmas mēs atklājam patiesību dzīvojot aiz letes. Tas tāpēc, ka dažkārt notiek tas, ko sauc par TO. Nu TO! TAS sanāk labāk, nekā viss pārējais. Vislasbāk TAS piestāv darīšanai ar stilu.

Kā lai mēs atrodam šo skaisto, ar dimantiem pildīto sapni, kas it kā izsūc mūsu asinis, kas tiek lietas apzeltītā kausā un pārdotas par zeltu tiem, kam savu sapņu nav bijis, jo tie nekad nespēs līdzināties patiesajam Eštona Kučera spēkam, kurš sevī slēpj loģikas, neprāta un patiesas kaislības spējas. Un kā lai pārkāpj neprāta robežu, ja tādas nav?

Saklausīt klusumu, saredzēt, saostīt, sazīmēt, sataustīt - to vajag prast, un nebīties tā, kas nesataustāms, jo tikai alkohols notrulina jutekļus tādā (fui kā muldu!) līmenī, kas saprotams vienīgi pastāvīgiem lietotājiem. Bet bērnu līķīši... rādās vienīgi ūberadvancētiem sapņu noliedzējiem, kas nemaz nelieto alkoholu. Tomēr nedrīkstam ignorēt senzināmo tautas gudrību ka visas labas lietas rādās dzērumā. Dzersi daudz- neredzēsi, ko citādi zinātu. Arī makdonalds mums atvēris jaunus apziņas nogalināšanas veidus, izsmalcinātus līdz nelabumam. Tāpēc padzer absintu un mēģini atslēgt apakšbikses, lai spētu aizmukt no apkaunojuma, kas viņu vajāja, jo mazie zaļie cilvēciņi vienmēr ir blakus un nepamet Malderu, lai arī kā viņš klausītos metālu šķindoņā no tuvējās paranormālā ofica kafejnīcas. Ideju augstākajā līmenī mums ļoti garšo naglas ar sieru vai tukšas atmiņas, kuras ēdam vārītas aizgājušo dienu mērcē. Bet Maldera sapņi nebeidz mūs pārsteigt pat tad, ja viņš tajos nedzer Marsa okeānos pasmelto ar burbuļinādi pilno pensionāres katla dibenu, dzidri šmaukstot kausu. Dažreiz negribot jānotic, ka neesi zaļš bet gan zils ar sarkaniem punktiņiem. taču tikai smaržai no Maldera padusēm piemīt mēra izjūta. Pietam, kā zināms, Voldemorts kļūs tāds arī uz Marsa. Tas ir tāpēc, ka uz Marsa,Maldera paduses netiks ne skūtas, graizītas, un visvisādi apsmietas - tām atļaus smirdēt! Bet tagad pietiks spriest par Malderu, labāk par Skalliju, tā gan!

Vienkārši, kas gan būtu Skallija bez krūštura - Vai ne orungutāns? Un kas Malders? Tikai ar kaklasaiti un pelēko uzvaku, tikai zeķēm kājās. Tomēr mēs aizmirstam,kas dzīvē ir mazie zaļie cilvēciņi! Viņi taču arī spēlē lielu lomu dzīves teātrī, kamēr mēs graužam konfektes un dzeram pienu.

Vissvētākā imperatora vārdā, tauta par ko esmu augstās domās- taču vai ne man garšo ķirbji, protams bez sēkliņām, bet vairs nav nekāda piena ar zemesriekstu bēšajām čauliņām. Turpinot tēmu par to kā notiek, kad sastopam svešos - kas lasa Goldija ārkārtīgi emocionālās pārdomas - Goldijs vienkārši visus piedzirda un izklaidē dejojot striptīzu uz bāra letes. Patiesībā viņš nebija sajūsmā par alus daudzumu, viņa paša vārdiem "atdodiet manu alu un cepumus, kas jau pilnīgi noteikti ir sakaltuši, bet lai nu paliek''. Cik ilgi gan turpināsies šī bezjēdzīgā un pilnīgi nepamatotā patiesības slēpšana par sieviešu krūšturu izmēriem. Bet nu jau novirzoties no tēmas mēs atklājam patiesību dzīvojot aiz letes. Tas tāpēc, ka dažkārt notiek tas, ko sauc par TO. Nu TO! TAS sanāk labāk, nekā viss pārējais. Vislasbāk TAS piestāv darīšanai ar stilu. Es gribu goti