Vai kādam ir gadijies būt tuvu nāvei! Daudzi to sauc par klīnisko nāvi u.t.t diemžēl nenosaukšu. Es pazīstu daudzus cilvēkus kuriem ir sanācis būt tuvu nāvei taču emocijas un apraksti atšķiras. Tāpēc es uzdodu jautājumu. Ja jums tā ir gadijies tad kā tas bija?

Kas te īsti ir domāts ar "tuvu nāvei"? Klīniskā nāve? A ja es pakrītu pāris cm garām foršam zaram, kurš man varētu izbakstīt aci un smadzenes līdz otram galvaskausa galam, kas droši vien nebeigtos visai kaifīgi? Vai čut neizlidoju priekšā vecam kamazam, kas mani izsmērētu plašā rādiusā?

Principā jau pēc visādām tādām atrakcijām ir forši - domā par to, ka zaibis, esi dzīvs un vesels, bet varēji arī nebūt, un tuvāk nekā citām reizēm.

Es dabuju ar elektrību. Pamaniju tikai nākamajā dienā XD

Nu, man nesen iekoda eerce. Traki paarbijos, apdomaaju dziivi, apdomaaju, kaa buutu, ja taa eerce buutu inficeejusi mani ar encefaliitu. Jo es tachu nebiju sapoteeta pret to. Bet izraadiijaas, ka taa bija vesela eerce. Un es arii paliku vesela. Nu, iisteniibaa es aiznesos pie aarsta un tas manii sabakstiija veselu chupu ar zaaleem. Bet taa diivaini bija.
Bet, ja tu domaa kliinisko naavi, tad nee, man nekas taads nav bijis.

Heh, vismaz 3 pēdējie zināmie cilvēki, kurus sakodušas ērces, plus vēl es pats, par to nav diez ko stresojuši. Nu iekoda - ````. Kas būs, tas būs. Nezinu gan par citiem ( bet sliecos domāt, ka tie laikam nebija ), bet es pats pret encefalītu esmu potēts, par to maza bēda, bet ne jau tas vien no ērcēm var pielipt.

Ā, vot - un tādās ne visai labās un draudīgās situācijās nav nācies domāt par to, kā es tagad vot nomiršu, bet gan par to, kā es tagad palikšu dzīvs.
Optimisms.

Nu, ok, "traki paarbijos" varbuut nebija iistais vaards, lai aprakstiitu to, kaa es jutos. Driizaak bija taads sastingums un miers. Taads ieksheejais pagurums. Jaa, laikam bija arii bailes, jo es arii nedomaaju, ka es vareetu nomirt, vienkaarshi taadai domai nemaz neljaavu ienaakt praataa. Par Laima slimiibu nemaz neaizdomaajos - encefaliits tomeer ir pirmais, kas ienaak praataa, kad sakozh eerce. Vismaz man.
Nu, neteikshu, ka man bija pie kaajas. Jautri arii nebija. Bet nebija panikas.



Iisti pareiza attieksme, manuprāt.

kad pirms pailga laika man kreiso kāju paplosīja kāds suns, un viņš nebija potēts, kā arī bija tādā pašā veidā uzbrucis citiem cilvēkiem, bija kā bija. bezmaz vai apgūlos un taisījos mirt, jo kāja dīvaini tirpa ūtētē. ārste arī nekā jēdzīga neteica... plus vēl tas, ka biju mazāka un ar bagātu iztēli.
bet, protams, ka viss bija ok, tagad nemaz rētas nevar pamanīt, ja īpaši nemeklē.

Heh, stāsts ir sens!
Ārdijāmies ar draugiem (man toreiz bija ljooooti gari mati) un ākstoties mani, aptinot tos ap kaklu žņaudza. Viens moments bija tāds ka es gaisa trūkuma dēļnekā nevarēju pateikt un nevarēju arī iebelzt (daudzi cilvēki vienkārši mēdz neaprejķināt savu spēku) Otrs moments jau bija tumsā! Dīvaini, bet man tas atgādināja tukšu tumšu kīnoteātri jo telpas priekšā bija milzīgs četrkantīgs ekrāns kur gāja kautkas filmai līdzīgs un pāri tam balti burti, nju tā kā beigu titri (kind a funny) Velns viņu zin, kā es tur pārvietojos uz priekšu, bet šausmīgi lēni un gar malām varēja redzēt ēnas, cilvēku siluetus, it kā viņi stāvētu kautkur gar telpas malām. Trešais moments kautkāds mistisks rāviens un es atjēdzos ar sajūtu it kā būtu nakts vidū uzmodināta no sapņa tikai atrodos pavisam nepareizā vietā + vel extra notirpušas kājas un rokas!
Pēc klātesošo stāstītā man esot aizgriezušās acu zīlītes un es esot raustijusies viņi domājuši ka es māžojos, bet atkačāja. Ja godīgi pat neesmu aizdomājusies kas būtu ja būtu....tas ir nebūtu.


Tāču ja runa iet tikai par tādiem momentiem kad laimējas nonākt dzīvības briesmās tad to vispār nav jēgas sākt drukāt, pirksti stīvi paliks.


Nesenākais gadijums bija pirms trim dienām bet tad es tikai domāju ka nolikšu ķelli. khm khm.....dzērām, un ar vienu puisi uztaisijām derības kurš pirmais būs uz galda. es vinnēju viņš bija uz galda, es biju sniegā un biju par 99% pārliecināta ka beigas ir! pirmā un pēdējā reize! Nevienam neiesaku uz alkaholu vispār skatīties vairs negribas jau nelabi paliek!

Nezinu es it kā esmu bijis tuvu nāvei... nu mani 13 gados notrieca mašīna ,kad braucu ar riteni(diezgan smagi) nosākuma biju atslēdzies un tā kā piecēlos un vispār nekas nesāpēja tikai viss bija pelēks un baigi izplūdis un likās ka ,kaut kādas 3-7min(galīgi neatceros) tā bija un pēc tam atkla atrubijos ,bet pat jocīgākais tas, ka tas džeks ,kas mani notrieca tieca ,ka es tikai atjēdzos ātro mašīnā.... lika biki padomāt...

Precīzi gan tos terminus nepārvaldu, bet man ir vairākas reizes apstājusies sirdsdarbība. Nav ne mazākās jausmas, tā ir klīniskā nāve vai nav, tiesa tad es biju ļoti maza un neko neatceros, bet es vispār jau esmu viens no tiem cilvēkiem, kuriem bija lemts nomirt, bet viņus ir izglābusi tā saucamā mūsdienu zinātne, tā kā dzīvoju jau es sen pa virsu un esmu laimīga, ka nepiedzimu pirms dažiem gadu simtiem kad nebūtu izglābta.
Satraukusies lieki gan es nesmu, pirmie dzīves gadi tika lielākoties pavadīti dažādās slimnīcās, tā kā ir izveidojies zināms pieradums pret visu. Ērces man ir piesūkušās kādas 4 reizes un ne reizi neesmu pat sākusis uztraukties par to, ka kaut kas varētu nebūt kārtībā, atbrīvojos no ērcēm un tās sadedzināju, pie ārsta nevērsos, laikam jau man ir veicies, it kā neko neesmu saķērusi.
Dzīve ir tāda interesanta lieta, bez kuras nekā cita nebūtu, bet vismaz man tā arī nerada liekus sarežģījumus un uztraukumus, ja jau tu vēl vari sākt apsvērt un pateikties visiem svētajiem, ka viss ir kārtībā, tad bez tā arī lieliski var iztikt., jo viss jau arī ir labi, un ja nav tik labi tad nav. Pāries.

alkohols vēl nieks salīdzinājumā ar amfitamīnu.

Pizģec un bez komentāriem. Es atceros, kāds vecums tev kādreiz bija profilā. Tālu tiksi,jā.

Ja tā padomā nāvei nekad nēesmu bijusi īpaši tuvu izņemot tās 6 reizes kad mani notrieca mašīna. Par ērcēm nedomāju, jo kādu laiku neviena nav piesūkusies, b et ja piesūktos drošivien noņemtu un sadedzinātu un tikai pēc sāktu domāt par ērču encafalītu&laima slimību. Par laimi man vislaik veicas.

Nekādu staigāšanu pa tuneļiem ar gaismām to galos neesmu piedzīvojis. Bet relatīvi tuvu nāvei esmu bijis.

Kas attiecas uz šo:


Kad mācījos skolā, tur bija daži vecāko klašu audzēkņi, kas uzjautrinājās, žņaudzot sīčus un skatoties, kā tie pārgriestām acīm raustās (ne visi raustījās). Man arī nepaveicās. Es, izslēgts būdams, neredzēju neko, nekādu ārpusķermeņa pieredzi vai ko tamlīdzīgu, pilnīgs šatdauns.

Pamodos, aizvērtām acīm, guļot uz muguras uz gaiteņa grīdas, dzirdot kaut kādu nesaprotamu troksni (skolēnu kņadu). Nesapratu, kur atrodos, kas esmu.
Atvēru acis, un lēnām atausa atmiņā viss, kas noticis. Grīļodamies bezspēkā piecēlos un aizvilkos uz klasi.

Citi stāstīja, ka es, pēc žņaugšanas palaists vaļā, ne tikai raustījos, bet arī biju krampjaini pieķēries pie radiatoriem. Smieklīgs un jautrs skats. Tikai man tā nelikās.

Taču izrādās, ka daudzi to dara labprātīgi, ja var ticēt šajā lapā atrodamajai informācijai:
http://www.deadlygameschildrenplay.com/en/home.asp

Apskatiet arī šo
http://www.deadlygameschildrenplay.com/en/...e-survivors.asp
un labi padomājiet, vai ir vērts tā izklaidēties!

Es reiz ar brāli peldējos ezerā un mums laikam īsti nepietika vietas vai kā, bet mēs ārdījāmies ar milzīgu riteņa kameru, kamēr es kaut kādā veidā pakļuvu apakšā un gandrīz noslīku. Atceros kā viss samiglojās un tad es klepoju kādas desmit minūtes.

Vēl mani reiz gandrīz vai nožņaudza viens klasesbiedrs. [ak ````]

Nu bet iespējamība, ka es nobeigšos vienmēr ir bijusi liela. Sīka būdama, es dzīvojos pa kokiem un koku galotnēm [kāds velns mani vienmēr ir turējis, lai nenolaužu kaklu ] esmu skraidījusi pa plānu ledu, ēdusi nezināmas izcelsmes ogas un augus, bēgusi no suņiem. Ērces un braucošas mašīnas vispār man ir nulle. [kurš gan par to satraucas]

Bet cita lieta, kad manis dēļ cilvēks gandrīz vai nomira. Kad man bija četri gadi, agrā pavasarī, mans mazais brālis iekrita dīķi un es mierīgā gaitā devos uz mājām un priecīgi teicu mammai, ka brālītis peldās Mammu gandrīz ķēra trieka, bet uzpūstā vējjaka izglāba viņam dzīvību. Pāris gadus vēlāk, es to pašu brāli grūdu pret galdu un viņam šuva galvu.
Kam negadās.

````! Tu nepareizi saprati! es nebiju sniegā tāpēc ka netiku līdz mājām! man vnk bija tik slikti ka nezināju kur likties! Aukstums palīdzēja!



Subito

Dažus šādus cilvēkus es agrāk pazinu personiski! Viņuprāt baigi kaifiski bija redzēt tās vīzijas tajā momentā kad atrodās starp dzīvību un nāvi!
Gribi vai negribi, bet šeit nu ir jāatdzīst ka šādas pirmsnāves ainas ir tikai smadzeņu radīts impulss!

Tā gan nebija nekaada kliiniskaa naave,bet es gribeeju mest spridzekliiti un šis MAI`` uzspraaga man roka..:DNākošais kko dzirdeju bija (tai ausii,kas bija viss tuvaak spridzekliitim)piiiiiiiiiiiiii....:DUn rokas knagi ar kaadu briidi nevareeja atkopties..(nejuutiigi:D)Bet tagad viss OK!:)Sajuutas bija diivainas!!Itkaa man gribeejaas reekt..par to,ka taa sanaaca,bet arii bija bailes par to kas vareeja notikt!!:D:DTagad es par to atgadiijumu tikai reeCu:DLai gan viss vareeja beigties arii sliktaak,par iisu briidi nejuutiigiem pirkstiem un diivainu piiksteešanu labajaa ausi..!!

Heh...visaadi gadiijies......
vienreiz taa kaartiigi dabuuju ar elektriibu...zin...nevajag skarties klaat plikiem vadiem siika buudama, domaaju, ka tur nekaa nebuus...viens vads ...nekaa..+ 2. vads....heijaa...)

nekaadas viizijas nebija....pat nesaapeeja...labi, ka staaveeju ar abaam kaajaam uz zemes...tiku cauri ar mazu apdeguminju starp labaas rokas 2 pirkstiem......ja buutu ilgaak tureejusies, tad gan kkas nopietnaaks buutu....tik dadzas sekundies...
peec tam gan tai vietai kaadu laiku tuvumaa negaaju - metu ar liikumu

Man ir gadījies daudz kas, bet tuvu nāvei neatceros, ka būtu bijusi (esmu, bet vnk neatceros).. Bet tā, ka visa dzīve skrien gar acīm- tā gan nav bijis.

Divu gadu vecumā ar kaut ko saslimu, tāpēc tālu nebija, lai es te vairs nebūtu. Njā, baisi iedomāties..
Tad vēl kādu sešu gadu vecumā gadījās šis tas ar riteni braucot. Pati vēl nebiju iemācījusies braukt, sēdēju uz sēdekļa, tā, kas mani veda brauca pa pusei kājās stāvot. Tālāko atceros tā kā palēninātā filmā.. Pēkšņi salūza priekšējais ritenis (šķiet, ka tā dakša, vai kāviņtursauc).. Un dabūju izjust kā ir uz asfaltēta ceļa apmest salto ar visu riteni.. Sajūta tāda, it kā viss ietu uz priekšu pa kadram..
Ritenis uzgāzās man virsū, par laimi, tiku cauri ar izmežģītu potīti (kas kritiena laikā bija kaut kā iestrēgusi spieķos) un sasistu roku..

Jauki.

njaa, man kautkā nav gadījies ..

vienreiz es ar galvu atsitu stikla lampu un sašķaidīju to , bet to neņēmu galvā un devos prom - atjēdzos tikai tad kad redzēju kā asinis līst pār kāju - laikam kāds slikls trāpija , bet nesāpēja jau!:D

vēl es esmu 4 reizes nokritusi no zirga, bez skrambām bet laibi ka pat niķīgie zirgi nav ļauni un mani nesamīdija..]

njā vēlreiz es apsēdos blakus odzei! Ja māsa nebūtu kliegusi es laikam būtu turpinājusi balstoties pret koku atpuusties un tā uz mani šņācošaa čuuska buutu mani sakodusi! - par mata tiesu viņai virsū neuzsēdos!

ērces, mašīnas, riteņbraukšanas negadījumus neskaitam....tiešām jāatkārto jau reiz sacīto - nez kāds velns mani sargā , jo es bērnībā biju traks bērns, patika kokos rēpties, pa mežiem un ārzemēs pa kalniem draiskoties un skraidīt....pareizaak laikam būtu klausīties teicienā - sargā pats sevi, tad dievs tevi sargās!

- vispār jau jautri!

kā stāsta es zīdaiņa vecumā sarijos indīgus augus, bet vispār jau, ja neskaita ērces, pastaigas pa plānu ledu un skolasbiedru izklaides nekas tāds nav bijis

Ai, tie jau ir parasti akrobātiski triki. Esmu ne tikai uz asfalta, bet arī uz nevienmērīgi noklātām šķembām pārlauzis dakšu. Bija jautri, pat lāga nenobrāzos.

man ir dikti mīļš sargenģēlis acīmredzot. vismaz reizi gadā/divos man ir bijis tā, ka domās jau sāku domās lūgties, kaut nonāku debesīs. khē.

piemēram, sestajā klasē Daugavas vidū viena pati gāju un ielūzu. awful, it's awful, i tell!
un tad mani vēl sakoduši divi suņi. bet kājas bez rētām, jesjes. neņemot vērā to reizi, kad strutoja.
un vienreiz es roku, brālēna pierunāta, iebāzu lapseņu pūznī.
un vēl tās entās reizes, kad skrienu pa ceļu miglā, neredzu mašīnu un tā mašīna tomēr izrādās gana tuvu, lai aizskartu manu papēdi, kas vēl nav paspējis atrauties no asfalta...

un vispār. sōu trēdžik? XD

Pagājušo pirmdien gāju pāri ielai netālu no cirka un klausījos pleijerī ,,HIM - Join Me In Death'' proti bija sarkanā gaisma.

Neko daudz nedomādams(jo man bija ````ains garonis) gāju pāri un man uznesās virsū BMW, sākumā viss apžilba un es attapos uz BMW priekšēja stikla kuru laikam saplēsu. Es uzreiz nokāpu nost un par brīnumu nebiju savainojies. Ignorēdams šoferi, kurš laikam mani lamāja(nedzirdēju jo skanēja pleijeris) turpināju iet tālāk un pēc tam atkal gāju pāri sarkanajai gaismai XD, bet tad nebija nevienas mašīnas

Brīdī, kad no pretējās joslas mašīnas virzienā kūleņoja džips es tiešām ķēru izjūtas, tā banāli dzīve paskrēja gar acīm. Tāda lieta, ko atcerēties. :>
Vairs nav gadījies just nāves elpošanu pakausī. ;D yes.

un diezvai cilvēks atcerās kautko no klīniskās nāves. [koma?] runāt par tuneļiem ar lampočkām var, bet...

Tev ir laba gaume!

Nu, ja runājam par šāda veida "tuvu nāvei", ted es laikam esmu svētā govs. Es pie "sarkanā"eju vai katru dienu-kā man patīk krustojumi.
man nešķiet, ka var būt īpaši tuvu,jo nekad pat tā īsti ar mašīnu notriekta neesmu. šoferi, maitas, vienmēr uzspēj apstāties centimetru pirms manis.

Un, te kaut kas rakstīja par žņaugšanu. Mums skolā, kādā ceturtajā klasē, bija izklaide-vienam otu žņaugt at šallēm vai ar ko tādu, reizēm ar rokām. Atceros,ka mani žņaudza, un, redzēju diezgan līdzīgu ainiņu kā Casandry aprakstīja...nav nemaz tik jauka sajūta,kad izdodas atmodināt. Cik zinu,pus klase esot reāli izsmējusies kā es tur guļu, bet,kad es esot sākusi dīvaini "raustīties", skrējuši modināt...!