Situācija bija kļuvusi nekontrolējama, kari starp Fragotu un Rūnaskalniem kļuva pārāk asiņaini. Drīz vien sāka iet bojā nevainīgi cilvēki, ciemi, kas bija starp šīm pilsētām tika izlaupīti un izpostīti. Enkleivs vairs nezināja, ko darīt, kaut arī viņš bija Riverūnas valdnieks un dižākais burvis, kāds vien ir redzēts kopš Temistokla Gudrā laikiem. Bija palikuši tikai daži ciemi, kuri vēl nebija izpostīti. Vienu no šiem ciemiem sauca par Dūmakas Dvašu. Šis ciemats atradās meža vidū, tāpēc pie tā bija grūti piekļūt, bet tomēr bieži šim ciemam uzbruka. Kādā sestdienas rītā, vēl pirms pirmajiem saules stariem, ciemā iegāja divdesmit duči Frogotas karavīru. Karēvji bez brīdinājuma sāka postīt Dūmakas Dvašu, kad pēkšņi no debesīm izšāvās uguns lode un pusi no karēvjiem aizlidināja prom. Atlikusī daļa aizmuka.
-kas tu esi? –kāds no ciema burvjiem pakliedza skatoties augšup
-Es, es esmu Kalibrs.- Laižoties zemē, noteica vīrs, kas bija izglābis ciemu.- Es ierados pavēstīt, ka, ja jūs pievienosieties Rūnkalnu spēkiem, jūs tiksiet labi atalgoti un, saprotams, drošībā. Jums ir sešu mēnešu laiks atbildēt, bet tagad atvainojiet, man ir jāiet. Ceru sagaidīt drīz jūsu atbildi-Kalibrs bez emocijām noteica un pazuda.

Vēlāk ciema galvenajā ēkā notika sapulce, lai izlemtu, vai pievienoties Rūnaskalna spēkiem. Sapulcē tika izlemts, ar 51 balsa pārsvaru, ka Rūnaskalnu spēkiem nepievienosies. Kad tas tika paziņots Kalibram viņš neparasti mierīgi atbildēja, ka cieminieki varēs pieteikties, kad gribēs. Drīz starp Fragotu un Rūnaskalniem tika noslēgts pamiers. Pēc dažiem gadiem Dūmakas Dvaša tika atjaunota un nocietināta krietni labāk nekā iepriekš. No Rūnaskalniem ieradās ļoti daudz burvju skolotāju kas atvēra savas skolas. Šajās skolās gribēja pieteikties praktiski vis, kas dzīvoja Dūmakas Dvašā. Pēc kāda laiciņa skolas sāka sacīkstēties savā starpā, līdz izvirzījās vadībā divas skolas Darda un Alimana. Drīz pēc abu skolu izviršanās vadībā pārējās skolas pievienojās viņām līdz vis ciems sadalījās divās pusēs, kas ienīda vienu otru. Skolas sāka cīnīties pavisam nopietni. Dažreiz pat kāds gāja bojā. Tomēr arī bija tādi, kas burvju skolās negāja, tiem bija ļoti grūta dzīve jo visu laiku notika cīņas starp skolām, arī bija paklīdušas baumas, ka karš starp Fragotu un Rūnaskalniem var atsākties.

PASAULE – Darbība norisinās ar burvju spējām apveltītu ļaužu apdzīvotā zemē – Riverūnā. Riverunā bija 3 iespaidīgas valstis-Fragota, Rūnaskalni, un Elidora. Elidora bija lielākā un spēcīgākā valsts. Tur arī dzīvoja Riverunas valdnieks Enkleivs. Riverūnā bija ļoti daudz reti un bīstami zvēri, kas bieži vien uzbruka ciemiem. Riverunas daba bija apbrīnojama, tur bija simtiem gadu vecu ozolu, brīnišķīgas upes ,kalni, zvēri un daudz, kā cita.


JŪSU UZDEVUMS-Ievest mieru Dūmakas Dvašā ( noteikti skolām savā starpā jācīnās (jūs varat būt pie kuras skolas jūs vālaties un arī jūs verat būt neitrālais) kuri būs pieteikušies kādā skolā nebūs obligāti jāmēģina ievest mieru ciemā)

OCC. Negaidītu apstākļu dēļ, tika norunāts, ka Elederona vietā es ielieku mums paredzēto postu. Tā kā nebrīnaties tauta... Lai sākas jautrība!


Kādā lietainā naktī viens no ciema burvjiem sasauca visus kas vēl nebija pieteikušies kādā skolā un tos kuriem šis karš nepatika. Šo burvi sauca par Koro, bet viņa īstais vārds bija Korodaris, Koro viņa īstais vāds nepatika. Koro bija ļoti bagāts ( priekš ciema ), bet viņš dzīvoja diezgan necilā mājā.Koro sasauca sapulci tapēc, ka viņš saprata ja katrs būs tikai pa sevi tad nekā neizdosies un ciems ies bojā, tapēc visiem ir jābūt vienotiem. Drīz vien jau vajadzēja sākt nākt viesiem Koro pēdējo reizi pārbaudija vai kāda nevālama persona nav tuvumā. Vis bija droši un tālumā jau varēja saklausīt zirgu dipoņu. Tas nozīmēja,ka pirmie viesi jau tuvojās.

Grimmjovs uz sava zilgani melnā zirga apstājās tieši pie Koro mājas un noleca no tā. Grimms sakārtoja savu nedaudz savēlušos apģērbu un noglaudījis Domo, devās pie durvīm. Trīs reizes pieklauvējis, viņš negāja iekšā, jo tas nebija pieklājīgi. Koro?! Te Grimms. Nāc, atver. Ārā ir tik auksts! viņš sauca un tad uzdrošinājās pats pavērt durvis.

Sebastians piejāja pie Koro mājas un nokāpa no tā. Nokāpis viņš novilka kapuci no galvas un noņēma drānu ,kas bija preikšā pusei no viņa sejas. Viņš piesēja zirgu un pieklauvēja pie durvīm, pēc kāda laika skaļā balsī ierunādamies Koro! Atver durvis! un viņš pieklauvēja vēl trīs reizes...

Sofija tuvojās Koro miteklim, zirgs bija atstāts jau kādu gabalu patālāk, lai saimniece varētu atpūsties un atcerēties vecos bērna laikus. Meitenes jau kādu gabalu no Koro mājas pamanīja kādu cilvēku. Klusām viņa bija piegāja pie tā, Ko jūs klauvējaties kā traks? Viņa palūkojās uz puisi un acīs bija redzamas smieklu dzirksteles, Ejat vienkārši iekšā. Sofija veltīja siltu smaidu puisim, un uz mirkli likās, ka meitenes acīs parādās tādas kā sarkanas liesmiņasun gaiss apkārt kļūst siltāks, bet tad jau meitene bija atvērusi durvis. Tikai pēc jums, jaunskung vai varbūt kung? Sebastianam tika veltīts mazliet jautājoš skatiens.

Sebastians paskatījās un meiteni -Jaunskungs!- viņš pārliecinošā balsī noteica, un pavēra durivs ieejot iekšā Koro mājoklī un vēlriez taču klusākā balsī noteica -Koro!?- un tad viņš neatskatījies uz Sofiju viņu uzrunāja -Sebastians Le Sads! Un jūs pati jaunkundze vai kundze?- to pateicis viņš sāka iet dziļāk Koro mājoklī...

Jaunkundze. Sofija sekoja puisim iekšā mājā, vēl pirms aizvērdama durvis kā ko gaidīdama, paskatījās uz ceļu, bet tad jau durvis bija ciet. Kā redzu pirmro reizi esat pie Koro, varu teikt, ja viņš negribēs, tad jūs viņu neatradīsiet. Ticiet man. Mirkli meitenes sejā bija pamanāms smīns, bet tad jau viņa bija atradusi kaut kādu krēslu un tajā apsēdusies, No kurienes nākat, Sebastian?

Tici man ,ja es gribēšu tad es viņu atradīšu! viņš noteica Es nedzīvoju vineā vietā ,bet ceļoju! Un jūs pati? to pateicis viņš apsēdās krēslā netālu no viņas Un kāds būtu jūsu vārds?

Nu to nu gan mēs neuzzināsim, bet es tāpat palieku, ka neatrastu. Meitene atkal pasmaidīja, Šeit mani mēdza saukt par Sofiju un visu savu bērnību pavadīju šai vietā.Skatiens tika pārlaists pār telpu, Ko jūs domājat par šo karu, aks tagad ir starp skolām? Vai uzskatāt, ka tas ir pareizi? Sofija negaidīti jautāja.

-Nezinu, man viņš protams liekas bezjēdzīgs taču tā ir viņu pašu izvēle karot vai nē!- viņš veinaldzīgi noteica un paskatījās uz visu istabu un palika sēžot....

Elians klusi skrēja cauri mežam. Lapsas ķepas, skarot zemi, neradīja nekādu troksni. Atlētiskais ķermenis viegli slīdēja gar kokiem. Koku paēnā viņu nemaz nevarēja pamanīt.
Drīz priekšā iznira ciema aprises. Visas būves un ēkas atgādināja par šait pavadīto laiku. Ilgu laiku viņš nebija manījis vai saticis kādu no ciema. Tikai Sofiju viņš bija saticis pirms pāris mēnešiem, kad viņu ceļi bija krustojušies, kaut arī uz neilgu laiku. Sofija solījās arī būt šeit. Elians cerēja, ka tā būs.
Lapsa manīgi tekalēja gar ciema mājelēm, līdz beidzot atrada Karo māju, kur vajadzēja ierasties. Zvērs nosēdās uz lieveņa un vēroja apkārtni. Tikai neilgs brīdis un lapsas vietā stāvēja cilvēks. Sakārtojis apmetni un paraudzījies apkārt, Elians ar savu šķēpa galu pieklauvēja pie mājas durvīm un gaidīja, kad kāds tās atvērs.

Dantess nāca nesteidzoties. Kreisā kāja viegli piekliboja, jo viņam mazliet nepaveicās ar pretinieka spēka novērtēšanu. Pēc tam par to nācās samaksāt ar jautru ripināšanos lejup pa kalna nogāzi... Drēbes jau bija notīrītas, bet pats viņš gāja mazliet apmīcīts...

Ticis līdz Karo mājai, Dantess pamanīja kādu cilvēciņu, kas pat pie durvīm klauvēja ar šķēpu. Pienācis tuvāk viņš apjautājās. Jūs ar pie Karo? Tajā... pašā sakarā?

Sofija neko neatbildēja Sebastianam, nebija vēlēšanās runāt, Negaidīti jaunā sieviete sarosījās, sejā parādījās smaids, it kā viņa būtu ieraudzījusi vecu paziņu. Meitene jau bija pielekusi kājās un piesteigusies pie durvīm.
Elian! Durvis bija atvērtas un Sofija bija cieši aptvērusi puisi. Cik gan tu sen neesi redzēts? Pēc brīža meitene noteica un atlaida Elianu, vainīgs smaids bija parādījies viņas sejā, par to kā viņa ļāvusi vaļu jūtām. Es domāju, ka tu vēl pārdomāsi, nebiju cerējusi, ka tomēr tevi satikšu. Meitenes balss jau bija pa drusku vēsāka, neizrādot tikko redzētās jūtas, bet acīs bija manāms prieks. Un kas jūs būtu? Sofija tikai tagad pamanīja Danti un ne īpaši laipni viņam pievērsās, viņai nepatika, ja jau kāds pazīstams cilvēks redz viņas saviļņojumu, kur nu vēl kāds svešinieks.

Sebastians turpināja sēdēt krēslā un paskatījās uz kamīnu ,kas dega istabas vidū un skatoties tajā liesmas pēķšņi sāka vēl vairāk sprēgāt un pēc īsa brīža kamīna liesmas bija pārvērtušās bumbā un sāka celties augšup pa skursteni un īsi pēc tam bumba nokrita atpakaļ kamīnā un viss bija pa vecam! Tad viņš paskatījās uz durvīm un ievēroja ,ka vēl kāds ir ieradies....

kamēr Sebastians novērsa skatienu no uguns viņš nepamanīja, ka liesmu mēles kļuvušas maigākas, bet tad jau no viņām atdalījās mazas sarkanas bumbiņveida liesmas, tikai pagriežot atpakaļ galvu, viņš pamanīja, ka tās lēnām viņam tuvojās, drīz vien jau viņas bija viņam priekšā un lēnām riņķoja ap puisi.
Ko gan es jūs saldēju, nākat iekšā... abi divi. Viņa neīpaši iepriecināta noteica un pagāja malā no durvīm, Sāk jau likties, ka esmu vēl vecajos labajos laikos, kad šeit uzturējos gandrīz katru dienu. Viņa vēl noteica Elianam pirms atkal iegāja mājiņā. Meitenes acis bija tumši sarkanīgā tonī, gandrīz melnas.

Sebastians paskatījās uz uguns bumbiņām un iemsmējās -Tam būtu jābūt iespaidīgi?!- un vienā acu mirkli uguns bumbiņas ielidoja atpakaļ kamīnā un Sebastiana acis bija sākušas palikt melni oranžas.....

Arturam nepatika ceļot uz zirga. Lai gan daudzās reizēs šis transporta līdzeklis bija atzīstams par pietiekami ātru, tomēr jau no bērna kājas puisis mācēja ātri skriet, bija pietiekami veikls, lai varētu arī uz savām kājām tikt pietiekami ātri un tālu.

Iznācis uz taciņas, kas veda uz Koro mājvietu, Arturs uz mirkli apstājās- pie namiņa pulcējās krietns ļautiņu pūlītis, kuri pamazām pazuda iekšā mājā. Nevēlēdamies ilgi gaidīt, Arturs devās viņiem pretī un sveicinājās Esiet laipni sveicināti! viņš draudzīgi sacīja visiem pēc kārtas un tad sekoja tiem, kas jau gāja iekšā namiņā. Šeit ir mājīgi aplūkojis namiņu no iekšienes, konstatēja puisis.

Elians jau gatavojās atbildēt pienākušajam vīram, bet durvis atvērās. Sofija. Meitene tūliņ metās puisim virsū. Elians nedaudz apmulsa, bet tad nosmējās.
Jā.Sen.viņš noteica, kad meitene bija palaidusi viņu vaļā. Viņš iegāja namiņā. Priekšā jau bija kāds vīrietis. Arī vīram, kas bija jautājis par Karo, bija pievienojies vēl viens. Nedaudz piesitot šķēpu pie zemes Elians iegāja dziļāk namiņā. Puiša soļi bija nedzirdami, tikai šķēpa atsišanās pret grīdu radīja troksni. Puisis pavērās apkārt. Nu prātu sāka nodarbināt doma par šo sāncensību starp skolām. Vajadzēja noskaidrot, kas īsti notiek, jo fakti bija neskaidri.
Puisim kājas bija viegli zābaki, tomēr silti. Mugurā silts krekls, tam pa virsu bieza ādas veste, kas sasieta ar ādas aukliņām. Tam pa virsu biezs vilnas apmetnis, kuram kapuce bija apšūta ar lapsas ādu. Nebija auksti, jo biežāk viņš ceļoja lapsas veidolā. Ātrāk, netērējot enerģiju.
Elians pievērsās Sofijai.
Arī ,šurp nākdams, domāju, vai tevi satikšu. viņš atzinās, smaidīdams.

Es esmu Dantess. Viņam pašam likās interesanti, ka pēkšņi viņu uzņem ar tādu neviesmīlību. Diez tas tādēļ, ka viņa tā pasenāk nav redzējusi Elianu? Nākot iekšā telpā, atkal iesāpējās kāja. Nevajadzēja man sākt lasīt tautas pasakas par to Lāčplēsi... Kurš muļķis izdomā gāzties virsū lācim apbruņojies tikai ar diviem duncīšiem? Laikam jau tikai es... Klusi iekunkstējies, viņš ieņēma vietu pie viena no galdiem.

Sebastians sēdēja krēslā un izvilka ārā savu nazi un iecirta to krēslā pēc tam viņš klusā balsī noteica -Mums vēl ilgi šeit būs jāgaida?- ,pec tam viņš izvilka nazi un ielika kabatā...

Pēkšņi talpā, kur visi bija sanākuši iespīdēja spoža gaisma, no kuras visi apžilbas, un no zila gaisa parādijās koro. Viņš paskatijās apkārt un pasmaidija. Koro nostājās vienā istabas stūrī un skaļi noteica - piedodiet, ka tik ilgi neparādijos, man bija daudz darāmā. Kā skatos visi vel nav ieradušies tapēc es jūs aicinu pakavēt laiku pie galda- koro, to pateicis, norādija uz durvīm, kuras atradās blakus Koro, un durvis pašas no sevis atvērās.Aiz durvīm atradās garš galds, kurš bija nokrauts ar visdažādākajiem ēdieniem un dzērieniem

No uguns sāka veidoties neskaidrs tēls, bet drīz vien no tā iznāca mazs kaķēns, tas klusām pietipināja pie Sebastiana un apsēdās blakus kājai. Žēls skatiens tika pievērsts puisim, tad mazais ieņaudējās un pieglaudās puiša kājai, bet uguns nekur negāja tālāk, kaķēns bija pagājis kādu gabalu tālāk un sācis spēlēties ar asti, jo nekas cits viņam nebija ar ko rotaļāties.
Kā redzi, tomēr esam satikušies. Man tev ir daudzi jautājumi, bet domāju, ka tos labāk uzdot, kad paliksim vieni, vai vismaz, kad būs mazāk cilvēku. Sofija rotaļīgi pasmaidīja, acis jau bija kļuvušas izteiktāki tumši sarkanas, bet tas netraucēja meitenei darīt to, ko tā vēlas. Es tūlīt atnākšu, tikai sagādāšu pāris lietas. Viņa noteica un ejot prom, viegli pārbrauca ar savu plaukstu Eliana rokai.
Kad parādījās Koro, Sofiju tas nepārsteidza, pareizāk teikt viņa to neredzēja, jo bija vēl izskrējusi laukā, un tagad viegli salijusi bija piegājusi pie Dantess. Vari pieturēties pie manis, man nekas nav pretī tev piepalīdzēt, jo mazāk piepūlēsi kāju, jo labāk būs. Bez emocijām meitene noteica, viņa jau pārdemsit metrus no mājiņas juta viņa sāpju kunkstienus, kas saviļņoja gaisu, kur nu vēl tagad, kas viņš atradās blakus

Sebastians paskatījās uz kaķēnu un tas ''izskusa'' uz grīdas ,liesmas no kā tas bija veidots tagad atradās uz grīdas un dega mazs grīdas gabaliņš ,bet īsi pēc tam tās ielidoja atpakļ kamīnā.
Pēc Koro ierašanās Sebastians iegāja istabā uz kuru bija norādīt un nevis apsēdās pie galda ,bet istabas stūrī.....

Kaķenīte. Elians vēl nodomāja par Sofiju un tad pievērsās Dantesam. Sofija bija devusies viņam palīgos. Elians nebija no tādiem, kas neizpalīdzētu.
Tikai tagad puisis bija pamanījis Dantesu. Un arī viņa ķibeli.
Elians piegāja pie Dantesa un pasniedza viņam savu nūju. Elians uzskatīja, ka Dantess vienmēr bijis cilvēks, kas pats saviem spēkiem vienmēr mēģinājis tikt galā ar problēmām. Viņš prātoja, ka varbūt vīrietis negribēs zaudēt pašcieņu.

Kam man nūja? Dantess pajautāja. Sejā neviens vaibsts neliecināja par to, ka kaut kas varētu arī nebūt kārtībā. Līdz šejienei tač atnācu vienā gabalā, tā kā būs jau labi. Viņš noteica un pasmaidīja. Bet paldies par pieklājīgo žestu. Vismaz, varbūt tu varētu pateikt, kas bijā tā, ar galvas mājienu pamāj uz Sofijas pusi. Īpaši viesmīlīga mani pamanot vis nelikās...

Sebastians paskatījās uz pusi ,kas piekliboja un ap ko visi ņēmas viņš pie seivis nodmāja ::Ārprāts ,es nesaprotu ,ko es šeit ar viņiem daru:: pēc tam viņš pasmaidīja un turpināja skatīties uz bariņu....

ELians pasmaidīja pretīm, bet neko vairāk neteica. VIņš paskatījās uz Karo, kurš bija ieradies, noradījis uz galdu. VIenmēr šīs noslēpumainās ierašanās bija viņu kaitinājušas, bet nu viņš apzinājās, ka arī pats bieži plielījās ierazdamies lapsas izskatā. Elians nolika nūju pie sāniem. Viņš novilka apmetni un uzmeta uz rokas.
Viņš bija gatavs iet, sākt. Pieklājība prasīja pagaidīt Sofiju un Dantesu.

Istabas durvis atvērās un telpā ienāca zilmatains vīrietis. Sveiki. Piedodiet, ka nokavēju. Ceru, ka neko svarīgu neesmu palaidis garām. Patiesība biju šeit jau pirmais, izmantoju...labierīcības. Grimm nosmīkņāja un devās pie galda, acīm ceļojot apkārt galdam un mēģinot ieraudzīt kādu paziņu vai senu draugu.

Paldies par piedāvājumu! Dantess pēkšņi pielēca kājās un ar Sofijas palīdzību tika pie galda. Staigāja viņš mierīgi un tā, ka gluži vai nevarēja just, ka ar kāju būtu kaut kas slikts. Nu paldies, lai gan nezinu kādēļ man tā palīdzējāt... ēeee... laikam pat nezinu jūsu vārdu... Dantess nemeloja. Elians jau nemaz nemaz neatbildēja uz viņa uzdoto jautājumu...

Kad Elians bija pienācis viņai un Dantem klāt, Sofija puisim veltīja smaidu, bet tad jau Dante pieņēma viņas palīdzību. Parastos apstākļos noteikti tādai meitenei kā Sofijai Dantes sagādātu kaut mazākās problēmas, bet tagad vairāk likās, ka meitene kustas vēl veiklāk un ātrāk kā iepriekš. Likās, ka ap abiem gaiss ir kļuvis smagāks un ka tas vairāk palīdz Dantem nekā pati meitene, jo gaiss it kā balstīja vīrieti. Sofijas acis no tumši sarkanās nokrāsas tagad bija kļuvušas tumši zilas, varētu teikt melnas, jo zilā krāsa bija tikai nojaušama.
Pirms tam, kad Dante bija uzrunājis Elianu, meitene neizrādīja, ka būtu ko dzirdējusi. Tagad, kad vīrietis uzrunāja pašu Sofija, nelikās, ka viņa arī to būtu dzirdējusi. Atbīdījusi krēslu, kur Dantem apsēsties, jaunā sieviete atvēra savu apmetni, pirksti bez problēmām atvēra smalki nostrādātās melnās apmetņa lentes, kas neļāvas tam vienkārši nokrist no meitenes pleciem. Sofijai mugurā bija korsete, kas ideāli piegulēja viņas ķermenim, akcentējot visas dabas dāvanas, un gari svārki, kas kaut nebija tik pieguļoši, tāpat neslēpa slaiko augumu, noņemot apmetni, pār meitenes muguru pārkrita uguns sarkani mati. Pārlikusi apmetni pār krēsla atzveltni, Sofija ieņēma vietu blakus Dantem, bet ne tādēļ, ka to vadīja cēlas jūtas pret puisi, bet tādēļ, ka nebija vēlme skriet uz otru galda galu un tur meklēt sev vietu, un tas arī nebūtu īpaši pieklājīgi.
Sofija palūkojās uz tukšo krēslu sev pa labi, Es tevi gaidu, Elian. Elians izdzirdēja meitenes maigo balsi, kaut gan pati viņa jau sen nebija viņam blakus, tikai retais zināja, ka pamata elements, kas valda meitenē bija gaiss, un ka šī elementa iespējas viņa bija izzinājusi līdz pēdējai kripatai, kaut gan vienmēr jau varēja atklāt ko jaunu.
Ar skatienu tika pavadīts Grimms, viņa nezināja šo puisi, bet interesi pa sevi viņš mācēja uzdzīt, nu, vismaz pievērst uzmanību nu tiešām, tad viens smaids tika veltīts vecajam paziņam Koro.
Un kāds būtu jūsu paša vārds? Negaidīti Sofija bija pagriezusies pret Danti, Un palīdzēju, jo tā parasti dara, kad kādam ir kas noticis.

Arturs apzhilba no spozhaas gaismas. Vinjsh uzluukoja to, kas sho gaismu radiija un ieraudziija Koro. Viirietis aicinaaja vinjus pie galda, jo visi nebija ieradushies, pret to Arturs nebuut neiebilda, jo veederaa nekas nebija iemests jau krietnu briidi, preciizaak- no pasha riita.

Jutis, ka sablīvejas arī gaiss ap viņu, Dantess mazliet satrūkās. Naidnieku viņam nebija pārāk daudz, bet divi no viņiem pārvaldīja gaisu un tas nebija pārāk patīkami, ja ap tevi kāds atņem gaisu, tādejādi gandrīz nolemjot nāvei. Bet tā kā šoreiz gaiss nevis traucēja vai centās nogalēt, bet gan vienkārši palīdzēja, viņš neatteicās no dotajām priekšrocībām. Apsēdies pie galda, viņš pamanīja, ka apsēdies tā, ka uz kājām, līdz pat jostasvietai, krīt ēna. Izmantojis vides priekšrocības, viņš kājas "ielika" ēnu pasaulē. Skatoties no malas, varētu šķist neparasti tas, ka cilvēkam, kas sēž pie galda īstenībā nav kāju, bet viņš sēdēja tik stabili... Dantess bija iemācījies, ka ēnās vismaz viņam viss ātrāk dzīst. Citiem ilgstoša atrašanās šeit būtu spējīga nest pat nāvi... Īpaši neslēpdams savas pazudušās kājas, Dantess pagriezās pret Sofiju un atbildēja: Mans paša vārds? Pēkšņi sejā iezagās izbrīns, jo parasti viņa vārdu neviens nejautāja. Mans vārds ir... Dantess. Vārds tika izrunāts gandrīz čukstus, jo nelietojot vārdu kā pazīšanās zīmi, tas kļūst svešs. Un paldies, ka palīdzējāt! Bet es vēl aizvien nedzirdēju jūsu vārdu... Dantess ieinteriģēts pagrieza galvu uz Sofijas pusi.

No kurienes esat, Dante? Sofija mierīgi jautāja, Neesat šeienietis, to var redzēt jūsu uzvedībā un arī viss pārējais par to stāsta. Meitene parasti zināja vairāk kā vajadzētu, viņa nebija vainīga, ka gaiss sajuta katras mazākās vibrācijas, kuras stāstīja par cilvēku un tā jūtām, un ka gaiss to pēc tam pavēstīja viņai, kā vecs paziņa, kuram atliek vien pajautāt, nē, atliek vien iedomāties, ka visu tas jau ir pastāstījis. Pa to laiku, kamēr Sofija uzklausīja Danti un pēc tam atbildēja,no kāda augļu šķīvja, kas atradās kādu gabalu patālāk no abiem, atdalījās vīnogu ķekars. Tas lēnām pacēlās gaisā un līgani piezemējās jaunās sievietes šķīvī. Smalkie pirksti, gaidot Dantes atbildi, sāka spēlēties ar kādu vīnogu, un acis, kuras tikko bija kļuvušas mazliet gaišāk zilas, ja atkal bija atgriezušās gandrīz melnā nokrāsā.

Sebastians sēdēja istabas stūrī un klausijās pārējo sarunās ,tad redzēdams ko ar vīnogām izdara Sofija viņš paskatījās uz vienu no vīnogām un tā aizdegās ,rad viņš klusā balsī smaidīdams noteica -Atvainojiet!- un nepakustējies sēdēja stūrī ,kur viņu apņēma ēnas....

Tieši tā vīnoga, kuras dēļ paņēmu visu ķekaru. Sofija pēc iespējas nopietnāk centās to pateikt Sebastianam, kurš sēdēja tur pat netālu stūrī, bet balsī atskanēja, kas nodevīgs, kas lika domāt, ka meitene tikai jokojas. Bet ja tā godīgi... Sofija pavēra vienu plaukstu un tajā bija parādījusies uguns liesma, nevērīgs skatiens uz uguni, un tā pieauga lielumā, drīz vien no meitenes plaukstas noleca tas pats kaķēns, kurš iznāca no liesmām blakus telpā, ...jums vajadzētu atvainoties viņam.

Elians sekoja Dantem un Sofijai. Viņš ieklausījās ikkatrā vārdā, taču neiejaucās. Paklusām ELians aizrautīgi nopētīja Sofiju. Nez, kas viņam šaj'meitenē licies tik pievilcīgs. Viņš pats nebija nedz brunču mednieks, nedz meitu ģēģeris. Agrāk nevienu viņam nevajadzēja, taču Sofija gluži kā vilināja Elianu.
Puisis redzēja, kā meitene aicina viņu apsēsties blakus. VIņš arī izmantoja šo izdevību. Viņš uzlika uz krēsla atzveltnes (?) apmetni, atstutēja nūju un tad aps'dās blakus meitenei, uzlicis elkoņus uz galda. Viņš nopētīja klātesošos. Kad vīnoga aizdegās un atskanēja kāda balss, Elians pameta skatu uz pusi, kur kāds sēdēja. Nosatījis sēdētāju no matu galiņiem līdz papēžiem Elians pskatījās uz abiem runātājiem-Sofiju un Dantesu.
Nu Sofijas plaukstā parādījās kaķēns. Sofija runāja ar Sebastianu. Atkal viņš pameta skatienu uz vīrieti, neviļus pasmaidīdams.

-Man nepatīk kaķi!- viņš mierīgā balsī noteica -It īpaši kaķēni!- viņš pasmaidīja un kaķēna zobi palika divreiz lielāki un viņš izskatījās nu jau vairāk pēc pūķa nekā pēc kaķa un tad pēķšņi izzuda. -Neņemiet ļaunā, bet uguns tomēr ir mana stihija..!-

Un mana arī. Mirkli meitenes acīs parādījās liesmas, bet tad jau acis atkal bija ieguvušas melno nokrāsu. Un kam tad jūs dodat priekšroku? Kādam, kas līdzīgs šim? No sveces blakus, nopilēja tāda kā uguns pile un no tās parādījās, kas līdzīgs vilkacim, Vai arī šim? Vilkacis pārvērtās par nimfu, Bet varbūt tomēr kam līdzīgam šim? Nimfa jau pārvērtās par skaistu sirēnu, kas aspēdās tur pat blakus Sebastianam, uz no uguns veidota krēsla. Sirēna koķeti uzsmaidīja Sebastianam, maigā sirēnas roka pārslīdēja gar puiša vaigu un pati viņa liecās uz puiša pusi, bet tad sirēna pārvērtās par vampīru, kurš tūlīt puisim iekodīs. Pietiek. pati Sofija noteica un uguns kā nebijusi pazuda. Un kātad ir ar jums pašu, Sebastian, vai tikai mākat iznīcināt liesmas? Viņa ar interesi lūkojās puisī, labi zinot, ka tā noteikti nav, ka viņš tikai māk iznīcināt tās, bet gribējās zināt arī viņa iespējas.
Pa to laiku kamēt uguns mainīja izskatu, Sofija bija pievērsusies Elianam. Izskatās, ka tev šodien ir labs noskaņojums, vai nu arī es maldos?

Sebastians paskatījās uz vampīru un nodomāja ::cik nožēlojami:: kad tas izzuda viņš vienldzīgā balsī atbildēja -Jums ir kādas pretenzijas pret vilkačiem un vampīriem? Un es neuzskatu ,ka man būtu manas spējas jāpspriež ar kādu!- viņš izvilka nazi un sāka ar to spēlēdams virpinot pirkstos...

Grimms pamanīja Sofijas skatienu, un viņš uz viņu paskatījās. Mirkli novērtējis meiteni, Grimms piesēdās pie galda. Viņš paņēma kādu glāzi, vīna pudeli un ar skaļu paukšķi to attaisīja. Korķis palika Grimma rokā, bet viņš pats sev ielēja vīnu, un tad nolika pudeli uz galda ar tādu spēku, ka no tās izšļācās nedaudz vīns. Paceļis glāzi pie lūpām, viņš to vienā mutē izdzēra.

Elians iesmējās.
Šis liesmu teātris bija iespaidīgs. viņš jautri noteica, vēl arvien atsiedis elkoņus pret galdu.Un, jā...
Elians atpiedās pret krēsla atzveltni, sakrustojis rokas uz krūtīm.
Man ir pat ļoti labs garstāvoklis. Kāpēc lai gan nebūtu?viņš vieglprātīgi noteica, bet skatiens bija pievērsts Grimmam, kurš uz galda bija izšļakstījis vīnu un piesaistījis Elianu ar lieku troksni, tad atkal viņš pievērsās ar skatienu Sofijai.
Un tev pašai?viņš uzturēja sarunu.

Grimms pacēla acis. Eh? Elian?! Tas esi tu? Grimms piecēlās kājās, un devās klāt pie Eliana. (ooc:pieņemsim, ka Grimms ir dabūjis savādāku matu krāsu un arī izskatā nedaudz izmainījies, tāpēc Elians viņu nepazina.) Elian, tas esmu es - Grimmdžovs! Vai tad vairs neatceries mani? Vecie laiki? Lielie kalni? Nekas neataust atmiņā? viņš stāvēja jau blakus ELianam, un no augšas skatījās uz viņu. Turpat sēdēja arī Sofija, taču šoreiz viņai netika veltīts neviens skatiens.

Elians kādu laiku vērās Sofijā, bet tad viņu iztraucējakāda balss, un Elians pavērās turp.
Grim? Elians iztrūcies vaicāja un piecēlās kājās. Sveiks!
Elians uzmaidīja puisim un draudzīgi apskāvis uzsita viņam pa muguru, tad atkal atlaida vaļā. Elians norādīja uz krēslu sev blakus, tad pats apsēdās.
Kā var neatcerēties?viņš jautro noteica vienu elkoni atbalstīdams pret galda malu. Tu gan esi nedaudz manījies?
Elians patiesi nebija pazinis seno draugu. Pēdējo reizi viņš Grimmu bija redzējis pirmspāris gadiem kalnos. Patiesi. Bija pagājis krietns laiciņš.

Es esmu no... Godīgi sakot tas pat nav tik svarīgi... Kā tas, kā jūs īsti sauc! Dantess neuzkrītoši pacēla balss toni, bet tad pamanīja, ka Sofija jau sākusi pļāpāt ar Sebastiānu. Nu tā gan nevarēs! Pēkšņi pilnībā pazudis galda ēnā viņš parādījās blakus Sebastiānam. Ceru, ka nekļūstu rupjš, bet jūsu vārdu tik tiešām vēlētos to uzzināt!

Sofija sajuta, gaisa izmaiņas un tās nebija uz labu, meitene sadusmojās, Ko gan viņš no sevis iedomājas! Man nekas pret viņiem nav, bet citiem gan ir. Meitene asi noteica un uzgrieza Sebastianam muguru, Šitāds rupeklis.
Sofija ievilka dziļi gaisu, tad atkal izelpoja, lēnām meitene nomierinājās, un kad jau gribēja atbildēt Elianam, pie viņiem piegāja Grimms. Meitenes melnās acis ar interesi pievērsās stāvošajam puisim. Elian, tu šo puisi pazīsti? Varbūt mūs iepazīstināsi? Meitene vēlējās paskatīties, kas bija noticis, jo viņa vairs nejuta Dantesu sev blakus, kad pamanīja, ka tas ir pazudis. Apskatījusies apkārt, viņa pamanīja, ka Daness stāv blakus Sebastianam. Ē... es atvainojos, bet.... Viņa norādīja uz krēslu, kur pirms tam sēdēja puisis, Ja jūs vēlaties uzzināt manu vārdu, tad nosākuma nepazūdat, kad tieši vēlos jums atbildēt.

Grimms smaidīdams apsēdams Elianam blakus un pamāja. Ak, jā, esmu patiešām nedaudz mainījies. Tu jau mazliet arī. Tikai pirms mirkļa tevi atpazinu! Uzreiz atausa atmiņa par vecajiem laikiem. viņš spēcīgi uzsita Elianam pa plecu. Viņa acis pievērsās Sofijai. Sveiki, jaunkundz. Piedodiet, ka pārtraucu jūsu sarunu. Mani sauc Grimmdžovs. Taču, visi mani sauc par Grimmu. Kā jūs sauc? viņš smaidīja.

Nu labi, nepazudīšu, teica Dantess un atkal pazuda ēnā, tagad parādīdamies krēslā. Tātad, tagad palikām pie ļoti svarīgā jautājuma un vēl svarīgākas atbildes. Kā tad jūs īsti sauc? Jāatzīst, ka nevienu tik skaistu sen neesmu redzējis... Un ja tā padomā, tik tiešām nenāktu par ļaunu iepazīties tuvāk. Dantess pameta šaubpilnu skatienu uz Elianu.

Tātad esmu Sofija, vismaz agrāk mani tā sauca. Ar vieglu smaidu, meitene noteica Dantesam un pagriezās pret Grimmu, Noteikti jau dzirdējāt manu vārdu, Sofija, un prieks iepazīties ar jums, Grimm. Reti, kad gadās iepazīties ar kādu Eliana draugu, bet ja gadās, tad parasti to nenākas nožēlot. Sofija bija tā iekārtojusies krēslā, ka arī Dentess varēja piedalīties sarunā. Kur tad jūs iepazināties, ja nav noslēpums? Meitene jautājumu uzdeva gan Grimmam, gan Elianam. Tie noteikti nav skolas gadi, ne tā?

Elians nolūkojās uz Danti. VIņš bija manījis, kā viņš palūkojās uz viņu. ELians izlikās neko nemanām.
Sofija. Elians atkārtoja. Un šis...
Puisis noteica un pavērās uz Danti saraudams uzacis nezinošā grimasē.
Piedodiet. Kād sbija jšu vārds? viņš vienkārši noteica, slēpjot patiesos nodomus.

Elians nevēlējās, lai Sofija runātu ar šo tipiņu viena. Elianam viņš nepatika. Puisis noēma, ka vajadzētu sasaistīt sarunas. Sofija, Dante, Grims un viņš pats. Ideāls variants.

Tad iejautājās Sofija un puisis turpināja sarunu par Grimmu.
Ak. viņš teatrāli noteica un pameta ar roku. Kā tad mēs iepazināies Grim, ko?viņš vieglprātīgi pasmaidīja un sasvēra krēslu uz aizmugurējām kājām, savas kājas stabili turot pie zemes.

Sebastians piecēlās un izsmejošā un skaļā balsī uzrunāja Koro -Kāpēc mēs ešam šeit? Un vai te ir kāds salidojums?- viņš teica skatoties uz pārējiem viesiem....