Kad es biju mazāka, vienmēr vakaros kārtīgi aizvilku aizkarus, jo man bija bail, ka tikai Mēness neiespēd iekšā pa logu, un es varu kļūt mēnessērdzīga. Dzirdēti bija jau ne mazums nostāsti - mēnessērdzīgie izlekuši ārā pa balkonu, nositušies, utt.


Ko tu domā par mēnessērdzību? Vai esi bijusi mēnessērdzīga vai zini kādu, kas ir? (šeit neliels papildinfo no vikipēdijas).

Jā, man bija tāda draudzene. Līdz 10 gadiem bija mēnessērdzīga. Naktīs cēlās augšā un bāza savu, tīro btw, apakšveļu dakšu un karošu lādēs.
Sen, sen es tāda gribēju būt, jo domāju, ka tad varēšu uzlidot uz jumta.

Es esmu dzirdējusi šausmu lietas par to kā mēness ietekmē cilvēkus.

Nu un mēnessērdzīgs, ne mēnessērdzīgs. Jā par mēnessērdzīgu cilvēku ir daudz vairāk jārūpējas un viņš jāpieskata. Tomēr tā nav nāvējoša slimība un to ir iespējams apspiest ar dažādām zālēm. Vai es kādu tādu pazīstu? Jā mana draudzene nesen atzinās, ka staigā pa naktīm un pamostas citā vietā. Nu un kas par to. Kaut gan pazīstot viņu drīzāk pateiktu, ka meitenītei mazāk dzert vajag bet tas vienalga neko īstenībā neietekmē. Stāsti jau ir dzirdēti dažādi par cilvēkiem, kas nolec no jumtiem un vēl velns sazin ko, bet ir pierādīts, ka mēnessērdzīgs cilvēks spēj darīt to, ko ikdienā nespētu un kā princips aiziet bojā tikai tad kad viņu iztraucē šādas pastaigas laikā.

šis tavs teikums neaizgāja līdz manam ķobītim. spēj darīt to, ko ikdienā nespētu - lidot, vai?

es nemaz nezināju, ka tam ir zāles. āber vai mēnessērdzīgs cilvēks sev nevar nodarīt pāri?

Ja nekļūdos tad mēnessērdzīgs cilvēks kamēr atrodas miega stāvoklī nespēj neko nodarīt sev. Ar to, ka viņš spēj daudz ko es domāju to, ka cilvēks, kuram piemēram ir bail no augstuma spēj staigāt pa 100 stāvu mājas jumta malu un nenokrist« ja vien viņu nepamodina. Protams tas ir reti, bet ir iespējami, jo viņš neapzinās savas bailes.

wow, to es nezināju .

bet vispār - es reiz, tas gan bija sen, lasīju par kādu mēnessērdzīgu cilvēku, kurš nostaigāja 10 km pa vilciena sliedēm būdam mēnessērdzīgs.

Sāksim ar to, ka tas, ko tautā sauc par mēnessērdzību, nav viena slimība. Tiek jauktias divas slimības, kurām ir apmēram vienādas izpausmes - šajā "stāvoklī ir raksturīga sarežģīta automātiska darbība miegā. Slimnieks, atrazdamies aptumšotas apziņas stāvoklī, naktī pieceļas, izdara pierastas automātiskas darības (apģērbjas, kārto lietas, staigā) un, rītā pamodies, par notikušo neko neatceras." (Medicīnas enciklopēdija)
Viens ir somnambulisms jeb lunātisms, mēnessērdzība, kad cilvēks to dara tā saucamajā apziņas krēslas stāvoklī. Un otrs ir miega apreibums, kad galvenokārt bērni, kam ir paaugstināta uzbudināmība, atrodoties fizioloģiskā miega stāvoklī, nevis aptumšotas apziņas stāvoklī, ārēji izturas gandrīz tāpat.

Jūs te piemērus liekat no šī, otrā varianta. Tā nav mēnessērdzība.
Miega apreibumā cilvēku var ārēji iejaucoties pamodināt, īsta somnambulisma gadījumā - nē.

Tā kā ne vienā, ne otrā gadījumā cilvēks nesaprot, kur viņš atrodas, un kas realitātē ir ap viņu, tad viņš mierīgi var uzrāpties uz jumta un tur pastaigāties, iespējams, domājot, ka viņš pastaigājas pa parku. Ja cilvēku no šī stāvokļa "izsit" vai viņš pēkšņi atjēdzas pats, viņš, protams, var nokrist.

Un vēl kas - ar mēnesi tam visam nav tieša sakara, vienīgi, ka mēness gaismā pats slimnieks var redzēt, un citi viņu var vieglāk pamanīt. Un, jā, protams, cilvēki ar visādām garīgām kaitēm ļoti jūt meness ciklus. Mēnessērdzīgie nav izņēmums.

Var ārstēt. Miega apreibums parasti vispār mēdz pāriet pats bērnam pieaugot, vai arī vajag kādu laiku lietot medikamentus. Pāriet.

Par to, ka mēness dēļ var saslimt es šaubos.. Atceros, kad biju mazāka, biju dzirdējusi, ka mēnesi nedrīkst sveicināt, tad paliekot mēnessērdzīgs.. gāju pie loga un teicu mēnesim ''čau''
mana draudzene saka, ka reizēm viņas mamma stāstot, ka viņa pa nakti peiceļoties, aizejot uz virtuvi, staigājot pa istabām u.tt., bet viņa to neatceras. tas bijis pirms kādiem pāris gadiem diezgan bieži, bet tagad vairs ne..

Aptumšotas apziņas stāvoklī? Nevar pamodināt? Vauč, šito nezināju. Bet ja mēnessērdzīgs cilvēks iet pa vilcina sliedēm un vilciens tam uzbrauc virsū, tad tak cilvēks pamostas! Vai ja ielej glāzi ūdens sejā, iedod ožamo spirtu vai kko tādu, nevar būt tak tā, ka pavisam nevar pamodināt!

Nezinu Tiešām nezinu, vai pavisam nekā nevar pamodināt. Varbūt var piespiest darīt kaut ko citu? To noteikti var. Bet man šķiet, ka uz vilciena gaismām cilvēks tādā stāvoklī var reaģēt, bet kurš var pateikt, kā? Var pamukt nost, bet var palikt turpat. Un tas viss var arī viņu nepamodināt.
Es neesmu mediķis, tik smalki nezinu. Es domāju (bet nezinu!), ka, ja iedod attiecīgus medikamentus vai vēl kaut ko iekšķīgi, varbūt pat ožamo spirtu iedod paostīt, tad var atmodināt. Ar glāzi ūdens sejā vai ar paraustīšanu aiz rokas nepietiks. Redz, enciklopēdijā bija uzsvērts - ārēji nevar pamodināt.

shanty, jā, Tavai draudzenei varētu būt bijis tas, miega apreibuma variants. Stāsta (statistiku nezinu), ka bērniem tā gadoties, neesot īpašs retums.

Jāpiekrīt,ka Mēnes mūs iespaido.
Kad bijām ar brāli mazi bērni,tad mēdzām aizmiguši klejot pa māju.
Tagad pilnmēnes naktīs moca bezmiegs vai visādi stulbi murgi....
Labprātāk tad klejoju cauru nakti pa kādu mežu,parku vai veciem kapiem..

Man tā šķiet viena pievilcīga kaite. Kaut kas biedējoši pievilcīgs, gluži kā šizofrēnija. Mēnessērdzība arī ir dzīvošana savā pasaulē.
Man patīk. Pašai arī ir gadījies un esmu redzējusi citus ar mēnessērdzību sirgstošos. Manam brālim bērnībā bija šī kaite.
Atgādina vilkačus un vampīrus.

šizofrēnija nepavisam nav pievicīga. tā gan ir dzīvošana savā pasaule (kas, acīmredzot, tev ļoti patīk ), taču lielākoties šizofrēniķi "savas pasaules" noteikumus nevar kontrolēt, viņiem tas drīzāk ir kā ļauns murgs - šķiet, ka kāds tevi vajā, dzirdi neesošas balsis utt.

tev bija mēnessērdzība? un kā?

Un man atkal jautājums - viņam bija mēnessērdzība jeb miega apreibums? Kā teicu - tās ir divas dažādas slimības. Un otrā bērniem nav nekāds retums.

Piekrītu Eriette. Kas gan jauks tādās slimībās? Slimībās vispār nav nekā jauka.
Es kaut kā nespēju pievienoties vienam, kas kādreiz teicis - "Nav šaubu, ka trakam būt ir skaisti, bet to zina tikai trakie paši."

nu zini, man gan liekas, ka tad viņš vairs nepamodīsies!
bet nu jā, es kādreiz arī pa naktīm nedaudz kaut kādas dīvainības padarīju, pati no rīta nekā neatcerējos, bet mamma vislaik pastāsta.

khmm..nezinu, vai vispār tā īsti ticu tam visam par mēnessērdzību. Man piem. patīk vakaros sēdēt pie loga un skatīties uz mēnesi. Un mani tas nekādies neiespaido. Guļu kā ierasti

Niike - Nu, kad tu esi nomodā, tad jā, bet kamēr tu guli, un ja Mēness tevi apspīd, tad ir cita lieta.



Nez. Vai to teicis šizofrēniķis?

Jā, tur ir kas pievilcīgs.
Un, ja vēl dzīvojot savā pasaulē, tu dzirdi balsis, tas taču ir vēl labāk!

Mēness mani neiespaido, bet dažus manus radiniekus gan.
Kad biju sīka, (7-8 gadi) bieži vien staigāju. Darīju visu ko jautru. Ha.

Kādas sasodītas blēņas! Labāk paņem kādu enciklopēdiju un izlasi, pirms ar pārliecību stāsti citiem pašas nepārbaudītus stereotipus. Mēnesim neviens nav jāapspīd, lai cilvēks, kas sirgst ar vienu vai otru garīgu kaiti, paliktu nemierīgs un vairāk staigātu apkārt. Ar pilnmēnesi gan tam ir sakars. Mēnessērdzīgais celsies augšā un staigās arī tad, ja nekāds Mēness viņam logā nespīdēs. Ar Mēnesi tik vien tā sakara, ka aktivie periodi sakrīt ar pilnmēness laikiem.
Pat ļoti daudzi cilvēki, kas nebūt neslimo ar mēnessērdzību, pilnmēnesī cieš no bezmiega un slikti guļ.
Baidos, ka nē. To ir teicis viens no angļu klasicisma literatūras pamatlicējiem - rakstnieks Džons Draidens darbā "Spāņu mūks".

Kad biju maza... Nu, kādi 7 vai 8 gadi, mēdzu naktīs staigāt. Pēc tam neko neatcerējos, bet vecāki stāstīja. Tā gan bija tikai divas reizes. Varbūt mazliet vairāk. Vienu reizi es biju aizgājusi uz vannas istabu un atgriezusi ūdens krānu, pēc tam to aigriezusi un devusies atpakaļ uz gultu. Otro reizi es biju ieslēgusi istabā gaismu.

Taču kopš 9 gadiem man tā vairs neva bijis. Par to esmu droša. Vienīgais pilnmēness naktīs nereti nevaru aizmigt. Pat tad, kad logam aizkari un žalūzijas priekšā.


Taču vienam no maniem vecākiem gadījies tā - nakts laikā uz skolu sataisījies un viņu pamodināja tad, kad jau taisījis vaļā durvis.

Arī es esmu staigājusi pa nakti un es to arī neaceros. To man tikai pastāsta vecāki. Bet tagad es vairs nekur pa naktīm nestaigāju. Zinu ka nometnē man bija kautkādas dažas meitenes kuras bija mēnesērdzīgas.

Pati meenesseerdziiga neesmu, bet pilnmeeness naktiis loti slikti gulu...
Paziistu vienu, draudzenes braalis ir meenesseerdziigs. Naktiis meedz staigaat, reiz vins naktii pieceelaas, aizgaaja liidz palodzei, izraava no podina kaktusu, sadaliija to cetraas dalaas uz salika rindinaa...
protams, neko neatceras.

Dīvaini gan, ka mēnessērdzīgie pēc tam neko neatceras. viņi ir tādā kā transā, vai?

To sauc par "apziņas krēslas zonu", un tādā stāvoklī neko neatceras. Sīkāks skaidrojoms jāmeklē jau kādā nopietnā medicīnas literatūrā.

nju es neatceros kaa tas notika bet mamma teica ka esmu izmetis savu onkuli no guultas un saacis lamaaties !!bet tas tik vienu reizi ka naktiis staigaaju

Mani arī laikam īpaši neiespaido tikai vienreiz atceros, kad naktī pamodos istabas vidū uz grīdas pati no sava kliedziena. bet šaubos, vai tas bija mēness iespaidā

man jau liekas ka tā mēnessērdzība ir viena šausmīga padarīšana, bet tad kad biju maza biju iztēlojuies cilvēkus kas staiga pa manas mājas jumtu un es ņemu un viņus pasaucu (tātad uzmodinu) un viņi no tā jumta ņem un noveļās un pa galam ir...

Par šizofrēniju tomēr savā ziņā jāpiekrīt, ka ir biedējoša, bet tomēr tā ir pievilcīga. Tas ir kas līdzīgs brīnumiem, ko cilvēki vēlas redzēt, bet šajā gadījumā tie ir neapturami. Parasti apkārtējiem šī slimība šķiet bēdējošāka, nekā pašam slimajam. Un arī no paša slimojošā atkarīgs, kā viņš šo slimību uztvers.

A mēnessērdzība.


man bija savādāk. Reiz pilnmēness naktī [tas bija vienā pārgājienā] es gulēju teltī baznīcas pagalmā. Naktī pēkšņi uztrūkos un sāku meklēt izeju, tas nebija tā, ka es to neatcerētos, bet vnk es it kā pa pussapnim pusnomodai nekādi nevarēju izkļūt no telts, jo taustījos pavisam greizi un vispār tāds kā šoka stāvoklis iestājās. Kad es sataustīju rāvējslēdzēju - mierīgi gāju gulēt. Vēlāk man no rīta stāstīja, ka uz manas teltsbiedrenes jautājumu naktī :"ko tu dari?" es atbildēju: "es vēlos ar miroņiem dzert tēju." To es gan neatcerējos. Bet mēs smējāmies ilgi.

Bet tas izbīlis naktī man atkārtojās arī citas naktis.

Tā nav mēnessērdzība! Un pat ne miega apreibums, lai gan šim, otrajam, tas ir tuvāk. Bet, vienkārši runājot, tie ir murgi.

es jau cerēju, ka esmu mēnessērdzīga. Kā nekrīt, tā nekrīt man tās interesantās kaites.

nu cik es sapratu no tava teikta tad menessardzigiem ir jabut problemam ar psihi, tatad visi kam nav garigas problemas (lai kadas tas but- kaut nezheligi vaji nervi) nevar but menessardzigi, bet gan tas otrais...

un vai tad nav ta ka menessardzigs ir visu muzhu?
un kas tas vel par zalem?
kas diezin notiek ja menessardzigo piemeram piesledz pie gultas?


ak, jā man ir daudz ko jautat...

p.s. un, jā, šizofrēnija ir skaista. tikai pasakat ka diareja ir pievilcigaka.
Narciss, es ar gribeju/gribetu ar kko tadu slimot, bet ja ta labi padoma- nav vajadzibas ta jau esmu parak divaina un visadi burtiski slima.

Tie mēnesserdzīgie ir funny ļaudis lai gan ar mēnesi tam visam ta isti nav sakara sakars ir ar miegu. lai nu ka, man bralens agrak bija menesserdzigs miega gaja pie ledusskapja uztaisija maiziiti atstaja tad centas uzliist uz loga(neizdevās)
un vinja tēvs kad bija aptuveni tajā pat vecuma cēla nost no galda vāzi uzcēla uz galdz čības un gaja atpakalj gulēt!
Pashai ar ir gadijies no rīta puses piecelties, izbazt galvu pa durvim aprunaties ar mammu un pēc tam neko neatcereties nez vai es velaizvien miegā runāju(ha ha tikai neviens nesaprot ko es saku)

Nu jau gan... drīz viens otrs sāks uzskatīt ka būt slimam ar diloni - tā ir īpaši smalkas dižciltības pakāpe. Jāatgādina, ka vienu laiku tā bija. Tas bija tad, kad pret to nebija zāļu, un cilvēks varēja uzskatīt, ka ir nolemts nāvei, ja saslima ar šo kaiti. Tagad tikai kaiti nomainījuši! Nu šizofrēnija (lai gan vispār neviens īsti nezin, kas tas ir!) ir kļuvusi par modes slimību. Mjā... es teiktu, ka kādam, kas no tā neko nejēdz, un kas ir vesels, nav ko darīt.

Mēnessērdzība ir slimība. Ar to viss izteikts. Sīkāk un smalkāk prasiet kādam mediķim, es tā neesmu.

Un kas notiks, ja pie gultas pieslēgs slimu ar gripu? Vai tik smagu karsoni, ka rādās halucinācijas un cilvēks lec ārā no gultas?

hmmm... man šķiet, ka tieši pilmēness laikā es vislabāk izguļos ja logā spīd mēness un apkārt tumšs- istabā tāda puskrēsla. tas tač forši, uz miegu velk

baigi bieži tāda parādība ir bērniem ,bet vēlāk nez kur pazūd.



Man riebjas, ka šo slimību tā dēvē [modes slimība] un besī arī, ka daudzi cilvēki sev piedēvē šo slimību, tāpēc, ka tā ir it kā kaut kas foršs un dīvains un tādā garā.
Varbūt tu esi redzējusi filmu "A beautiful mind"? tur bija par šizofrēniķi, tikai es nezinu cik "pareiza" ir tā filma. Vismaz pēc tās spriežot, šī slimība man sāka šķist pievilcīga.

Un kā būtu, ja pārlasītu VISU pavedienu? Tā NAV mēnessērdzība, kas ir bērniem! Lielāko tiesu gadījumu NAV. Tā ir pavisam cita slimība.
Ja kāds vai kādi sāk saskatīt idejā - "esmu šizofrēniķis" (lai gan tādi nav un pat nezin, kas tas ir!) ideju - "vai, cik tas ir pievilcīgi un jauki!", tad savādāk kā par modi, to nevar nosaukt.
Ja esi slims, tad esi slims, ja neesi, tad ilgoties saslimt ar kaut ko, un kur nu vēl ar garīgu kaiti - tas jau ir, piedodiet, pilnīgs stulbums. Nevienā slimībā nav nekā pievilcīga. Par "ak! es gribētu būt ar to slims!" var prātuļot tikai tie, kas ir veseli un kam, kā teicu, nav ko darīt. Aiz totālas nezināšanas par tēmu un aiz garlaicības.

Labāk ilgojaties saslimt ar masaliņām vai cūciņu, ja kāds nav to jau izslimojis. Ja bērnība to neizdara, tad, slimojot vēlākos gados, var būt krietni nepatīkami sarežģījumi.

Mana mamma arī saka, ka gribēt būt slimam ir diezgan stulbi.

Nu bet viens ir ilgoties ar to saslimt, bet otrs - domāt, ka šī slimība ir interesanta un savdabīga, līdz ar to pievilcīga.
Es par otro.

Offtopics jau sanāk. Nu bet.

cik man vecāki saka ka man bija vienu brīdi mēnessērdziba, jo miegā staigāju pa dzīvokli un slēdzu uguņus bez poņas un runāju muļķibas kkadas!

Man parasti ir tā, ka man naktīs vēlu [kad es jau labu laiku guļu] zvana, bet no rīta es to neatceros! Vienīgais, kā es to uzzinu, pārbaudu mobilo no rīta - norunātas kaut kādas 2-30 min, bet par ko, nav ne jausmas.. Tiesa nezinu, vai tā skaitās mēnessērdzība..

akk...kad es biju audzinātāja nometnē, manā grupiņā bija 10 gadīga meitenīte, kura bija mēnessērdzīga.. :/

neesmu mēnessardzīga, bet tas man lika atcerēties vienu notikumu.

kad viens mans draugs bija palicis pie manis vasarnīcā pa nakti (vispār jau uz nedēļu) un kaut kādos vienos es lasīju grāmatu un tad tas draugs atrāpo guļammaisā uz manu istabu un sāk runāt kaut ko par nākšanu ciemos...! tad šis noguļas man uz grīdas un es viņam ieklapēju ar grāmatu pa galvu! tad viņš kaut kā jau nokļūst atpakaļ savā guļvietā. kad nākošajā rīta prasu ko pie ... viņš darija pa nakti. viņš neko nezināja un teica ka es muldu. tad kad visu pastāstīju, tad nu mēs visi pasmējāmies un vēl viņš pastāstīja, ka viņa brālis mēdz pa naktīm lamāties un vienreiz gandrīz izgāja no mājas ar pidžammu un jaku... tad nu gan...

Esmu dzirdējis, ka tādi pastāv, un ka tiešām vazājas apkārt pilnmēness naktīs. Un spēj (piem. uz jumta korēm vai kur) noturēt ideālu līdzsvaru, tā kā, ja viss ir ok, viņš beigās nonāk atpakaļ gultā. Nogāžas no balkoniem vai kaut ko tikpat traku izdara tad, ja viņus nelaikā pamodina (nu, iedomājieties, ja jūs pamostos un nokonstatētu, ka stāvat uz balkona margas). Bet tas tā.

Pats neesmu mēnessērdzīgais un nevienu pa miegam nakti staigājam apkārt arī diži neesmu manījis.

Neesmu satikusi nevienu mēnessērdzīgo, bet ticu, ka tādi ir. Domāju, ka tā ir slimība (psihiska).
Tas ir stulbi, bet, kad biju maza uzskatīju, ka ir forši būt mēnessērdzīgam un staigāt pa jumtu

Jā būtu kruti staigāt mēnesardzīgam pa mājas jumtu,.
Žēl ka neesmu nevienu satikusi un pajautājusi kā tad īsti ir mēnesardzīgam būt. Un pajautāt vai ko atceras no nakts piedzīvojumiem, bet drošvien ka neatcerēsies!!!

Es esmu mazliet mēnessserdzīga.. Es dažreiz naktīs runāju, un ja es izkrītu ārā no gultas es nepamostos, bet vienkārši savā nodabā apsēžos uz gultas...

Kad biju maza(apm.8-9g.)Es biezi pamodos uz griidas,bet rokas un galva bija uz gultas malas! Citi saka ka tas izskatiijas diezgan smiekligi!
Un kad biju palikusi pa nakti pie bralena man stastija ka es pa nakti gulta lecu ka varde un runaju ari ka varde! pasai bija nedaudz baisi un lidz ar to ari smiekligi!!!

Jēzus! Par šo tēmu es varētu runāt stundām, caur asarām un smiekliem.
Mēnesserdzībai eju cauri jau kopš sevi atceros- no agras bērnības līdz šaj baltdienai.
Vecāki gan saka, ka tas mēness ietekmē, bet man tā neliekas- pats taču jūt labāk.
Ir naktis, kuras atceros, ir naktis, pēc kurām klausoties vecāku stāstus nāk smiekli, vai nenormāla neizpratne, jo nekad mūžā neko tādu nedarītu.
Sajūtas-
kāds lūdz lai tu kaut ko izdari, tu dari, bet skatoties uz sevi nesaproti kāpēc.
Tu esi pilnīgā histērijā, tā sajūta tevi galina nost, ap tevi ir tas, kas ir tik smags un liels, un tas nosmacēs visus tev apkārt un tevi pašu.
Tā margrietiņa, tā slieka, tie milzīgie kunkuļi, kuri tev krīt virsū un girežas, griežas, griežas un uznāk histērija.
Un tad tu pie pilna saprāta kaut ko dari, bet nākošā mirklī tu dari kaut ko pilnīgi aplamu pats to neapzinoties.
Milzīga saistība ar nomoda sapņiem.
Un vēl un vēl un vēl.

Brr.. labi, ka es neesmu mēnessērdzīga. Ne staigāju pa naktīm, ne runāju.. nu labi, runāju tad, kad murgoju, bet tas tā. Bail, ka kādu nakti varu atklāt ne to, ko vajadzētu.

Mēnessērdzība - histērija? Laikam jau ne visiem, jo mana klasesbiedrene stāstīja par savu brālēnu, kuram tā drīzāk sniedza apmierinājumu. Sarežģīta lieta ar spilveniem. ><

Kur ir dzirdēta `patīkama` slimība?