Pēdējā laikā pasaule ir sajukusi!
Visa jezga šķiet sākās ar jaunas zvaigžņu kopas parādīšanos debess palšumos. Ja būtu uzradusies tikai viena zvaigzne - tas nekas. Bet naksnīgajās debesīs ir parādījies jauns zvaigznājs no septiņām (septiņām!!!) zvaigznēm!
Taču tas vēl nav viss.
Nākamajā naktī pēc zvaigznāja atklāšanas pilsētas ielās bija redzami savādi radījumi. Bet nākamajā rītā kāda māte sava četrgadīgā dēlēna vietā ieraudzīja faunu.
Tomēr tas ir tikai sākums...

Visa saknes meklējamas diezgan tālā pagātnē. Pārāk tālā, lai uz to būtu droši ticamas ziņas rodamas.
Jau kopš pasaules pirmsākumiem cilvēki un maģiskās būtnes ir dzīvojušas viena otrai līdzās. Sākumā šī sadarbība bija abpusēji laipna, taču ar laiku cilvēki sāka uzkundzēties maģiskajai sabiedrībai. Cilvēku vidū sāka izplatīties bailes un nedrošība. Viņi baidījās no savādajām būtnēm, kas iepriekš bija bijuši viņu draugi. Tas notika viduslaikos, aptuveni 7. – 9.gs.
Maģiskā sabiedrība nogura no šī naida un bailēm, kurus arvien vairāk nācās izjust. Būtnes sāka slēpties un vairīties no cilvēkiem. Taču kopā viņu bija pārāk daudz un pārāk daudzi bija savā īpatnējā viedā pieķērušies cilvēkiem.
Tad burvis Nimonejs nāca klajā ar neparastu un pat pārsteidzošu ideju: pārvērst lielāko daļu maģisko radību par cilvēkiem vai to labākajiem palīgiem – zirgiem, suņiem un citiem mājlopiem.
Priekšlikums tika akceptēts un lielākie tā laika burvji sanāca kopā, lai īstenotu burvestību.
Viss notika kā plānots un cilvēku atmiņās ar laiku izbalēja laiks, kad līdzās bija mitušas maģiskās būtnes. Arī pašu būtņu pēcteči, sajaukušies ar cilvēkiem, zaudēja savus agrākos spēkus un aizmirsa, kas patiesībā ir bijuši. Vien dažas būtnes, kas bija saglabājušas savu īsto veidolu un mita atšķirtībā no civilizācijas, rūpīgi glabāja aizgājušo laiku varenību savās atmiņās.

Tomēr nu tam ir pienācis laiks mainīties.
Maģija atkal vēlas tapt atgriezta šajā apsaulē ar tās agrāko varenību. Pirmās zīmes jau ir aprādījušās un drīz tām sekos nākamās...

Saule mazliet gurdena un slinka izslīdēja no mākoņu segas, kas klāja austrumu pamali. Pilnā sparā uz priekšu bija sācis ritēt maijs, ar plaukstošām lapām un ziedošiem ceriņiem. 5. datums, pulkstens 7:30 no rīta, darbadiena.
Paskastītēs noklaudzēja laikraksti, kuru virsraksti vēl aizvien vēstīja to pašu par savādājiem notikumiem ar četrgadīgo bērnu-faunu un astronomu šausmām - jauno zvaigznāju, kas lika galvas lauzīt ne vien mūsu zemes zvaigžņu pētniekiem, bet arī pārējās ziemeļu puslodes observatoriju darbiniekiem.
Arī rīta ziņu raidījumi pa radio un televīziju pārraidīja itkā jaunākās ziņas par iespējamām varbūtībām abos notikumos.
Rīgas ielās mazpamazām sākās ierastā steiga un brieda sastrēgumstunda.

Īdija pamodās un lēnām iegāja duša un pagatavoja kafiju .Tā kā darbs sākās tikai desmitos bet šodien vajadzēja ierasties 9 viņa tomēr nesteidzās .Muzeju bija satraukušas ziņsa kas tikai šodien parādīsies avīzēs jauns zvaigznājs,bērns pārvēšas par faunu.Lābākajiem pētniekiem būs jāsāk pētijums šajā sakarā."Tās tik būs šausmas!" viņa pie sevis nodomāja .Viņa bija izvēlēta par pētijuma grupas vadītāju.



OOC.tam `dzekam kas arī pārzin vēsturi tu arī varētu būt šajā pētijumu grupā.(lai būtu sasaiste starp tēliem)

Šarlote tikko kā bija pamodusies, viņa dzirdēja, ka durvju spraugā tiek iemesta kārtējā kaudzīte ar laikrakstiem , mamma vel gulēja, tētis, māsa un bralis tāpat. Meitene peigāja pie spoguļa un savus līdz ceļiem garos platīnblondos matus sakārtoja kārtīgā pagrūtā frizūrā. Meitene izstaipījās aizgaja līdz savam skapim un izvilka īsu skaistu baltu kleitiņu, uzkrāsojās un palūkojās pulkstenī, ak jau stunda bija pagājusi no laika kad Lote bija iegājusi dušā. Meitene klusiņām paņēma tikai vienu kladi, jo pēdējo mēnesi neviens ne par ko citu nerunāja, kā par zvaigznāju un faunu. 7 lektori mala vienu un to pašu, klades bija pierakstītas glītā, raita rokrakstā pilnas ar šo paranormalību, Galvenajam lektoram bija ienākusi prātā doma apciemot četrgadīgo faunu un viņa vecākus. Šarlote izgaja no mājas, aizslēdza durvis un iekāpa liftā, pusaizmigusi un tomēr... Uz visām pusēm bija dzirdama vien murdoņa par faunu un zvaigznāju. Meitene nopūtās un iekāpa 40. autobusā ceļā uz Medicīnas fakultāti.

Mārtiņš jau bija piecēlies pirms septiņiem, jo šodien viņš vēlējās agrāk ierasties darbā, lai pēc tam paspētu aiziet līdz autoservisam paņemt mašīnu un tad aizbraukt uz firmas ofisu. Ātri iedzēris rīta kafiju un apēdis pāris maizītes, puisis izsoļoja no savas mājas Vaidelotes ielā. Šodien viņš bija ieplānojis doties uz tramvaju, lai varētu izstaigāties un kārtīgi atmosties.

Viņam nācās iziet cauri Nordeķu muižas parkam, kas austošās saules staros izskatijās vēl patumšs, bet tomēr tas bija tik atspirdzinošs - plaukstošās lapas, putnu dziesmiņas, svaigais gaiss, kāds nu tas var būt Rīgā, klusums un klusā ūdens šļakstināšanās pīļu dīķī, kur jau peldējās daži putni.

Iznācis no Parka Mārtiņš lēnām aizsoļoja līdz 5. tramvaja pieturai. Paskatījies atiešanas laiku sarakstā viņš secināja, ka vēl vajadzēs kādas 10 minūtes pagaidīt.

Kaede, kā jau vienmēr, bija piecēlusies sešos. Tas bija jau viņas ierastais ikdienas rituāls. Sieviete pavingroja, izpildīja jogā pierasto sveicienu saulei un devās uz dušu. Tad Kaede nomazgājās, saģērbās un pie brokastu galda bija moža un priecīga sākt jaunu darbadienu. Kaede iedzēta ikrīta tēju un ieslēdza uz galda stāvošo radio aparātu. Atskanēja pavecā rīka čerkstošās skaņas, kuras pieskandināja visu virtuvi un sieviete piecēlās, lai sataisītu sev brokastis. Kā vienmēr, pa radio skanēja ziņas. Tās vēstīja par pēdējo dienu tik savādajiem notikumiem. Paņemdama grauzdiņu, Kaede apsēdās pie galda un atšķira rīta laikrakstu, kuram bija paguvusi aiziet pakaļ. Tas vēstīja to pašu, kas bija dzirdams visur, par to stāstīja ziņās, rakstīja laikraksti un skaļi apspriedās pat vecas tantiņas uz ielas, kas likās dīvaini, jo parasti taču vecas tantiņas mēdza apspriest ļoti šaura loka jautājumus, kā pensijas, pabalstus, veselību un mazbērnus. Kaede ielūkojās [ulkstenī. Viņas darbs, kā jau visi salīdzinoši normāli darbi, sākās deviņos. Līdz tam vēl bija daudz laika. Nolikusi malā avīzi sieviete paņēma savu biezo mapi un pāršķirstīja tulkojumu, kuru šodien bija jānodod. Likās, ka šodiena solījās būt visai interesanta.

Pieturā piebrauca 5. tramvajs un mārtiņš iekāpa otrajā vagonā, kas bija pustukšs. Samaksājis par braucienu konduktoram, viņš apsēdās pašā tramvaja aizmugurē. Dažas sēdvietas tālāk sēdēja divas pavecākas sievietes, kuras savā starpā apsprieda pēdējo dienu notikumus. Viņas gan neinteresēja tā zvaigžņu padarīšana, bet tas kā tai mātei varēja piedzimt fauns. Viņas visu laiku cītīgi sprieda, ka tā sieviete varētu būt ko sliktu izdarījusi un tādēļ dievs viņu sodījis. Lai nu kā abas sievietes nenonāca pie kopējiem secinājumiem.

Elišers ieradās pilsētā kuru cilvēki dēvēja par Rīgu. Dīvaina vieta un dīvains laiks bija. Elišers bija vecs kā pasaule vai vismaz bija pietiekami lai sauktu sevi par pieredzējušu, bet lai ko viņš būtu pieredzējis kādus karus nepārcietis, mūsdienas bija kas neciešams vulgfors šķaudīja vienā šķaudīšanā ja bija kāda lieta ko viņš nepanesa tad tās bija izplūdes gāzes, pat pūķu mēsli oda patīkamāk. Un tomēr pilsēta viņu fascinēja tā nebija zaudējusi savu burvību. Īpaši viņam patika vērot pieminekli, augstu akmens obelisku pakājē izrotātu ar ciļņiem un kronēts ar trijām zvaigznēm. Karavīri tā pakājē un uzraksts dvesa lielu cieņu pret šo tautu.
Bet viņam bija pienākums pildāms bija sākušās pārmaiņas, kas izšķirs pasaules un maģijas likteni. Bet pagaidm viņš stāvēja uz nama jumta un vēroja ņudzošo ielu. Neviens neievēroja vientuļo apmetnī tīto stāvu uz karogiem rotātā nama jumta.

Nevinda pamodās pēc lieliskas nakts. Virtuvē čurkstēja panna. Neva iesaucās Tu jau? Unaplikusi sev palagu ap sevi, devās uz virtuvi. IZpūruši mati gūlās uz sievietes pleciem. Mīļais, es kavēšu. Šodien jāierodas agrāk. Meitene gurdi sacīja, un devās pārģērbties. Vi''na izvēlējās pieguļiošu krekliņu, un džinsas. Uz galda bija viņas kafija, un rīta avīzes. Liakrs piegāja pie viņas, un noskūpstīja viņas kaklu. Varbūt neej... Viņš murrāja. neva iesmējās, un sacīja,. Nāc līdzi. Liakrs aizgāja uz guļamistabu, pārģērbties. Neva ižlasījusi rakstu par faunu un jaunatklāt zvaigznāju, gandrīz izspķlāva iedzerto kafiju. Kas noticis? Liakrs jautāja, bet tā vietā meitene uzmeta viņņam virsū laikrakstu, un skrēja uz durvju pusi. Abi saģērbās, un izgāja dzestrajā Ogres rajonā. Nev, ko tur uztraukties? NEvinda klusēja un g;aja tālāk uz stacīju. Meitene nonākusi Rīgā, devās uz savu darba vietu domādfama par tikko izlasīto. Liakrs viņai sekoja.

Ieradusies darbā īdija sajutās brīnišķīgi vacās gramatas un papīru kaudzes,uzlaboja viņai omu,"tagad vēl jāsagaida pārējie ceram man nebūs atkal jāstrādā pie lietas vienai?"


OCC: Nevinda tu varētu būt mana draudzene ,jo ir jāizveido kaut kāda saistība starp tēliem

OCC:labi, esi mana draudzene.

Neva noģērbās, un devās aiz bāra letes. Viņas melnie mati bija sasieti vaļīgā astē, un sarkanās šķipsnas nokārās gar viņas vaigiem .Ejot aiz bāra letes, viņas papēži klaudzēja, un sudrabotie ausu riņšķi šūpojās. Likrs smaidīja, un sacīja. Pagatavo man kautko. Neva iesmējās, un iedeva viņam glāzi ar Asiņaino Mēriju.

Mārtiņš izkāpa no tramvaja uzreiz aiz Akmens tilta. Viņš vēl joprojām vēlējās turpināt savu pastaigu, un tā kā pa ceļam bija Vecrīga, tad nu nevarēja to izmantot.
Jāsaka, ka Mārtiņu neuztrauca, tas, kas pēdējā laikā norisinājās, jo viņu tas vēl nebija skāris, nebija arī neko dīvainu redzējis, līdz ar to, nedomāja uztraukties kā tās večiņas tramvajā. Kaut gan apkārtējo reakcija uztrauca, un tas arī varēja kaitēt viņa darbam, darbiniekiem, jo kādi tik pircēji nebija jāsatiek veikalā pie kases, tas bija vājprāts, likās, ka nav stulbāka radījuma par vidusmēra pircēju. Un ja vēl tāds bija uzvilcies šo mistisko lietu dēļ, varēja beigties ne visai patīkami iepirkšanās process. Mazums ko viņi ieraudzīs kā Halucinācijas.
Pa to laiku puisis bija jau pagājis garām Reitera namam, Galerijai Centrs un nokļuvis pie LU ekonomikas fakultātes, bija pavisam maz palicis līdz darbam.

Mārtiņš iegāja veikalā, nopriecājās, ka vēl nav sācies cilvēku pieplūdums, pasveicināja savus kolēģus un devās uz savu būceni jeb darbavietu.

Īdijai:
Vēstures fakultātē ieradās kāds puisis. Brīdi mulsi gaidījis, viņš piegāja pie Īdijas un uzrunāja viņu.
Es atvainojos, vai šeit notiks izpētes process sakarā ar pēdējajiem notikumiem? viņš uzrunāja sievieti.

Šarlotei:
Pie medicīnas fakultates stāvēja šarlotes kursabiedru pūlītis. Visi gaidīja dekānu Lapiņu, kuru studenti bija iesaukuši apr Lapsu, dēļ neparasti rudajiem matiem un viltīgās dabas.

Kādu laiciņu pastrādājis ar dokumentiem un pavadzīmēm, Mārtiņš iegāja pārdošanas zālē un pavēroja, kas apkārt notiek. Viss izkatijās mierīgi, pamzām cilvēku kļuva arvien vairāk. Nekas neliecināja par pēdējo dienu satraucošajiem notikumiem, vien daži pircēji, garām ejot, savā starpā pārrunāja šo to par savādajiem notikumiem.
Nepievērsis uzmanību šīm sarunām Mārtiņš aizgāja aprunāties ar kādu no saviem darbiniekiem.

Elišers sajuta maģiju, jā vāja tā bija, bet bija nepārprotami kāds no maģiskajiem radījumiem bija tuvumā. Tepat netālu viņš sajuta vēl vairāku būtņu klātbūtni. Elišers devās pie tuvākā. Censdamies izskatīties pēc iespējas neuzkrītošāk (Kas bija diezgan sarežģīts process tā kā vulfors bija spiests nēsāt apmetni. Viņš sajuta jaunieša klātbūtni vienā no veikaliņiem tāpēc devās iekšā lai vismaz ieradzītu viņu un vēlāk varētu rīkoties.
Elišers iegāja veikalā un no kapuces apakšas aplūkoja katru cilvēku censdamies ieraudzīt maģisko radību.

Vēlreiz paskatījies, kas notiek veikalā un atgādinājis, pārdevējiem, ja kas, lai zvana, un tāpat, ja ienāk Teodors, bijušais darbinieks, lai nemaz negaida viņu, jo šo personu mārtiņš savās acīs negribēja it nemaz redzēt. Viņš bija savārījis tādas ziepes, ka veikalam gandrīz uzlika lielu soda naudu, bet sarunu ceļā izdevās visu nokārtot, un Teodoru ar negodu patriecot, nolīdzināt negludumus.
Atvadījies puisis devās prom no veikala pēc savas automašīnas uz autoservisu.

Šarlote piegāja pie kursa biedriem un sasveicinājusies ar visiem viņa paskatījās uz durvīm ... Es goda vārds nesaprotu kur lapsa atkal ir iegrūdis savu snīpi, jau kuro dienu viņš kavējās. Viņa uzsmaidīja puisim kas bariņā izcēlās visvairāk blondiem matiem, zaļām acīm, spēcīgu augumu. Daniel, tu šodien izcili izskaties. Viņa iesmējās un piekārtoja matus kuri bija sataisīti tik ideāli, ka nemaz nebija ko kārtot. Izteiksmīgās acis dēļ labā garastāvokļa staroja.

Šarlotei:
Vēl nācās gaidīt dažas minūtes, kad no fakultātes iznāca dekāns Lapiņš, tērpies šim gadalaikam nerakstūrīgi- pelēkā mētelī. Pabīdijis nedaudz uz augšu brilles, rudmatainais, nedaudz padzīvojušais kungs nopētīja studentu pūlīti, kas pulcējās pie durvīm.
-Ja, jūsuprāt, esam ieradušies visi, tad laiks doties.- balss nebija paŗāk skaļa, bet dzirdama pietiekoši tālu.
Dekāns izlauzās cuari studentu pūlītim, kas nemaz nenācās tik grūti, un apņēmīgā gāitā devās uz preikšu, sākdams klāstīt tiem, kas bija tuvāk un dzirdēja.
-Šodien iesim uz kādu pietiekami nomaļu un kvalitatīvu privātslimnīcu, kurā ievietots neparastais bērns. Esmu dabūjis atļaujas viņu apskatīt macību nolūkā. Ceru, ka jums ir līdzi studentu apliecības, ja nē, tad nāksies sēdēt aiz durvīm.-

Šarlotei noveicās neapšaubāmi viņai līdzi bija studentu apliecība kā nekā bez tās viņas braukšanas kartiņa nemaz nebija derīga. Meitene pat piemirsusi, ka Lapsu nācās gaidīt tik ilgi tagad devās apņēmīgā gaitā pakaļ profesoram. Kā jau dažkārt viņa mēdza darīt Lote aizdomājās par Lapiņa rudo matu krāsu, tik dīvaini. Nenocietusies Šarlote jautāja dekānam. Atvainojiet, dekān, gribēju vaicāt, jūsu matu krāsa ir dabīga nu no dzimšanas? Nekad nevienu nēesmu redzējusi ar tik izteikti rudiem matiem. Meitene gan nezināja vai bija rīkojusies ētiski šādi traucējot Lapiņa pārdomas ceļā uz klīniku.

Pārtraukts savā runā, Lapiņš samiedza acis un nopētīja meiteni, kas bija viņu pārtraukusi ar jautājumu pat ne par tēmu.
-Un kas jums liek domāt, ka tā nav?- dekāns ievaicājās, mazliet palēlinādams soli.

Nevinda nemierīgi dīdījās aiz letes. VIņa gaidīja kādu kurš ienāks bārā, bet šodien bija neparasti tukšs. Meitene atcerējās, ka viņai ir jāizmācās vakara skolai. Meitene izņēma no somas savu piezīmjdatoru, kuru aiz augstās letes redzēt nevarēja. Kāmēr dators slēdzās iekšā, meitene paraudzījās Likru, kas nesakarīgi nomurmināja.
Man jāiet, atā.
Meitene ar acu skatu viņu pavadīja.
Kaut šodien notiktu kautkas neparasts...
Meitene nodomāja sēsdamās pie datora.

Jā es esmu grupas vadītāja un kas jūs būtu?Ī`dija pioeklājīgi jautāja puisim.

Laiks tuvojās deviņiem un Kaede saģērbās, lai dotos uz darbu, sieviete bija lieliski pamodusies un ģērbusies ierasti ērtā apģērbā: džinsu biksēs, īsā krekliņā, kam pāri bija pārvilka jaciņa. Uzlikusi uz pleca pastienka- stila somu un ielikusi tajā visas nepieciešamās mantas, Kaede izgāja no sava dzīvokļa, aizvēra druvis un devās uz darbu, kas atradās diezgan tuvu un, tā kā viņa dzīvoja centrā un laika bija gana un neviens darbā ļoti nedusmojās, ka viņa kavēja nedaudz, tad Kaede izvēlējās pastaigu, lai gan dažreiz brauca arī ar tramvaju. Paiedama ierastajai 11 tramvaja pieturai, kur viņa parasti sēdās uz darbu, Kaede devās uz priekšu un pēc pusstundas jau bija savā darba vietā- pie dzirnavu ielas.

Īdijai:
OOC: Lūdzu, ev_angel, raksti normāla garuma postus.

Puisis mulsi samirkšķināja acis.
-Esmu šeit ieradies, lai piedalītos izpētes procesā.- mazliet minkstinādamies, viņš ieteicās, mazliet kautrīgi nolaizdams skatienu.
-Esmu gatavs klausīties, ko liksiet darīt.- jau nedaudz izslējies, viņš piebilda.

Kaedei:
Diena šodien šķita nedaudz neparasta. Varbūt pie vainas tur bija pavasaris? Varbūt arī nesenie notikumi, kas vēl urdījās visu prātos?
Pie ēkas durvīm, saulītē, aks sildīja jau diezgan krietni, sēdēja kāds pelēki strīpains kaķis, samiedzis savas spožas acis un nesteidzīgi vērdamies garām ejošajos cilvēkos.

Nevindai:
Bāra durvis atvērās un tajās iesoļoja kāds mazliet švītīga paskata kungs. Pārlaidis skatienu paŗi diezgan tukšajai telpai, šķiet iestīvinātajā un, nenoliedzami dārgajā uzvalkā tērptais, diezgan izskatīgais jaunais cilvēks apsēdās pie bāra letes.
-Man konjaku, labu.- viņš diezgan strupi pasūtīja, veltīdams apburošu smaidu meitenei aiz letes.

Vēl pāris soļi Un Kaede bija pie savas darba ēkas, viss šodienā likās tik savāds, viņap ievērsa uzmanību tādiem sīkumiem, kurus parasti pilnībā palaida garām, jo uzskatīja par mazsvarīgiem. Pienākot pie ēkas sieviete pie tās pamanīja sēžam kaķi, kurš lūkojās garāmgājējos. Kaede pasmaidīja, un, piegājusi pie kaķa, labprāt būtu to noglaudījusi, taču atturējās, jo nezināja kaķa izcelsmi.

Atvērusi acis, Sofija satrūkās. Sasodīts, viņa bija aizgulējusies! Tā iet, kad pašai jāiet tikai uz otro stundu un visi pārējie jau aizgājuši agrāk. Palūrējusi pulkstenī, meitene saprata, ka var paspēt tikai uz septīto (un pēdējo) stundu. Nolēmusi uz skolu neiet vispār, Sofija veikli nomazgājās, apģērbās, paķēra no virtuves bulciņu un devās uz kino.

Tā kā Sofija nejuta nekādu vēlēšanos mīcīties sastrēgumos, bet ar kājām iet arī gluži negribējās, viņa nolēma aiziet līdz Torņakalna stacijai un braukt ar vilcienu. Pēc piecpadsmit minūtēm viņa jau sēdēja vilcienā un vēl pēc desmit jau bija centrālajā stacijā.

Kaedei:
Kaķis viegli pacēla galvu, meitenei ejot garām. Garā aste tika sparīgi sakustināta un kaķa acis ieguva dīvaini violetu krāsu.
Taču tūlīt kaut kur blakus atskaneja kāds troksnis, kas lika kaķim pagreizt galvu.
Kad skatiens atkal pievērsās meitenei, acis bija ieguvušas ierasto zaļidzelteno krāsu.

Ak, Lapiņa kungs, aizmirstiet. Es negribēju jūs aizvainot. šarlote nobēra bālajā sejā iekrāsojoties sārtiem apļiem. Tātad, vai puisēna, jeb nu jau fauna stāvoklis jelkādi ir mainījies kopš liktenīgās dienas? Ievirzījusi sarunu citā gultnē vaicāja Lote.

Šarlotei:
Lapiņš viegli apsmaidīja, redzot meitenes mulšanu. smaidā bija manāma neliela ironija.
Taču ar nākamo jautājumu, viņš atgriezās pie ierastā profesionālā runas vieda un sejas izteiksmes.
-Cik nu man ir dota šī informačija, un, nešaubos, ka jūs to arī būsiet dzirdējusi kādā lekcijā, ka bērna stāvoklis nav mainījies kopš viņš nokļuvis slimnīcā. Taču ir mainījies pats bērns. Nepieredzēti daudz anomāliju. Ir pat runas, ka par šo zēnu ieinteresējušies ekstrasensi, nemaz nerunājot par ārzemju zinātnes spīdekļiem medicīnā.- dekāna balsī jutās viegls lepnums, ka tieši viņš ir sarunājis studentiem iespēju redzēt šo neparasto bērnu, par kuru interesējās tik daudzi.

Šarlote domīgi ieklausījās dekānā. Piegājusi viņam tuvāk lai atrasots tieši blakus meitene iesāka savu runu pat nedomājot, ka kāds no pārējiem kursa biedriem arī kaut ko gribētu vaicāt. Tātad, puisēnu tiešām taisās pētīt kā tādu labaratorijas žurku. Es pati personīgi uzskatu, ka tas ir necilvēcīgi, taču jāatzīst, ka šī neparastā situācija ir visai aizraujoša. Dekān Lapiņ, ko jūs domājat par šo anomāliju kā jūs to izskaidrotu. Vai tiešām zvaigžņu kopas parādīšanās spētu tik krasi mainīt maza puisēna izskatu? Es gan tā neuzskatu, vairāk izklausās pēc pasakas. Lote nedaudz airāvās ar savu sakāmo taču runas plūdi aizvien nemitējās. Esmu priecīga, ka tieši Jūs esat mans dekāns, nedomājiet, ka lišķoju, bet šaubos vai kuram katram būtu pa spēkam sarunāt vizīti pie tik dīvaina gadījuma. Vai puisēna psihē arī nekas nav mainījies? Viņš vēl aizvien izturās kā tas pats mazulis kas sākotnēji?

Sorry nevarēju saņemties iepostot

Elišetrs uzmeta acis jauneklim kas steidzās ārā no veikala, vulfors sajuta viņā maģisko. Viņš nebija cilvēks nē sena maģiska radība. Lieliski viņš nomurmināja vulforīnā un apmetnim mazliet noplandot izgāja uz ielas.
Un atkal Elišers sajuta maģiju, nē ne maģisku būtni lai gan viņš nelielā attālumā juta visus septiņus, bet maģiju, vājā izpausmē. Viduslaikos viņš par to neliktos ne zinis, bet tagad tas atgādināja gonga skaņu viņa apziņā.
Izgājis no veikala, kura durvis pakalpīgi atvērās viņa priekšā, viņš ienira tukšā šķersielā. Neviena nebija. Pacēlis roku viņš noskaitīja pāris nesaprotamus vārdus un ar spēju vēja pūsmu pazuda. Pēc mirkļa viņš uzradās uz jumta namam. Te viņš sajuta ka tuvumā ir viens no septiņiem palūkojies pŗi korei viņš ieradzīja, meiteni kas lūkojās uz kaķi. Vēl viens no septītnieka... atskanēja kluss čuksts. Vēl pēc brīža apmetnis noplīvoja blakus mājas pagalmā un uz ielas iznāca Elišers.

Mārtiņš izgāja no veikala, nemaz nepamanīdams dīvaino būtni, un devās uztrolejbusu, ar kuru aizceļoja līdz autoservisam.
Paņēmis savu auto un iegriezies firmas ofisā, viņš devās atpakaļ uz Rīgas centru, kur novietoja mašīnu stāvlaukumā un laužoties cauri cilvēku drūzmai devās uzēst pusdienas tuvējā kafejnīcā.

Viņš apsēdās pie galdiņa, gaidot savu pasūtījumu, un iegrima domās par to, kas pēdējā liakā notika. Viņš nodomāja, ka vajadzētu tomēr par to padomāt.

Kaede, vēl joprojām pietiekami apburta, lūkojās uz kaķi, kuram, kā pirms brīdim likās, bija nomainījusies acu krāsa. Tas gan likās pietiekami nereāli, taču bija jāaztīst, ka Kaede pati ticēja visādiem dīvainiem atgadījumiem, un pašai gadījās de ja vu momenti un sieviete aizrāvās ar taro kārtīm. Tomēr pētīt kaķi vairāk nebija laika. Kaede tam mīļi uzsmaidīja un piegāja pie sava darba durvīm. Bija jāsākas kārtējais darba dienai.

Šarlotei:
Dekāns atzinīgi palocīja galvu, dzirdēdams tik daudz un pietiekami saturīgu jautājumu.
-Man prieks, ka esmu jūsu dekāns. Nešaubos, ka būsiet izcila mediķe, kad biegsiet mācības. Bet nu centīšos atbildēt uz jšuu jautājumiem saskaņā ar informačiju, kas man ir zināma. Pilnīgāk un iespējams pat daudz palašāk tas viss tiks apspriests mūsu glamērķī.- dekāns nedaudz pqalēlināja soli un ar profesionmālu sejas izteiksmi pievērsās Šarlotei.
-Pimām un galvenām kārtām, šis zēns netiek pētīts kā labaratorijas žurka. Šo stereotipu izmetiet no galvas. Viņš ir cilvēks, vismaz bija. Un visam novērošanas procesam ir vecāku un arī cilvēktiesību aizsardzības biedrības atļaujas.
Diezvai tas saistīts ar zvaigžņu kopu. Tās taču ir tīrās bērnu pasakas! Medīcīna balstās uz stingriem faktiem, nevis šadām astronomiskām muļķībām. Pastāv iespēja, ka tā ir kāda gēna pēkšņa mutācija. Ta sšobrīd tiek izpētīts. Ja paveiksies, mums varbūt būs pat iespēja pavērot zēna DNS elektronu mikroskopā un uzzināt, kas ir mainījies, ja speciālisti jau nebūs to atklājuši.
Šobrīd mutācija ir visticamākais variants.
Par psihi man grūti teikt. Tas būs japajautā psihologiem, kas pieskata un novēro zēnu, tagadējo faunu.
Ceru, ka emu vismaz kaut nedaudz ieviesis skaidrību?- dekāns pašapmeirināti piebilda.

Pēc mirkļa viņi nogriezās ap kādu ielas stūri. Drīz jau vajadzēja būt klāt klīnikai.

Atkal jau lielajā forum cinemas nebija nevienas neredzētas filmas, kas būtu skatīšanās vērta. Tā kā laiks līdz stundu beigām bija kā nebūt jāpavada, Sofija nopirka avīzi, saldējumu un devās uz Vērmanīša pusi. Kā par brīnumu atradās pat brīva vieta uz soliņa. Sofija iedziļinājās savādajos notikumos, par kuriem vēstīja avīze.

Šarlote aizrautīgi klausījusies dekāna stāstījumā tagad maja ar galvu. Esat manī ieviesis pietiekoši daudz skaidrības lai man nebūtu klīnikā jāplāta mute kā zivij. Es arī uzskatu, ka tā ir kāda dīvaina un neredzēti strauja gēnu mutācija. Varbūt pat kāds vīruss kopā ar gēniem kas paātrina mutācijas attīstību. Lote līdz ar Lapiņa kungu nogriezās tālāk. Drīz jau bija jābūt klīnikai, vismaz tā vēstīja iekšējie sensori. meitene brīdi paskatījās uz Lapsu. Diez kas notiktu ar dekānu ja viņu piemeklētu šāda veida anomālija, visticamāk, ka viņš kļūtu par kaut ko lapsai līdzīgu. Meitene nu jau bija sākusi blenzt uz dekānu iegrimusi savā domā.

Šarlotei:
Dekāns atzinīgi pamāja ar galvu, klausoties meitenes runā. -Pilnīgi pareizi. Tāda iespēja tiešām pastāv. Taču par to mēs uzzināsim klīnikā.
Ā, re kur jau esam klāt. Ātri gan.- lapsa atbildēja un, mazliet paŗsteigti eisaucās.

Viņi visi atradās pie iežogotas ēkas, kuras augstais mūris to nošķīra no dzīvās pilsētas. Aiz dzelzs vārtiem varēja redzēt stāvam pārīti militāristu, bet šajā pusē pulčejās bariņš nenogurstošu žurnālistu. Kāds tieši tobrīd nikni strīdējās ar apsargu aiz vārtiem.

Profesors nikni ar elkoņiem izbrīvēja sev ceļu līdz vārtiem un lepni izslējās sargu preikšā. Studenti cauri vārtu sparugām varējua redzēt baltu divstāvu ēku ar kolonām rotātu fasādi un plašiem logiem. Savā ziņā tā nedaudz apvienoja neseno apgātni un mūsdienas.

-Un ko jūs te meklējat?- sargs ne pārāk pieklājīgi uzrunāju dekānu.
-Es esmu Medicīnas fakultātes dekāns Lapiņš. Šie ir mani studenti. Esmu8 visu sarunājis un šeit ir manipapīri.- lapsa nešķita ņemam vērā nelaipno toni, kādā tika uzrunāts. Papīri tika pasniegti ar cēlu žestu, itkā sargs būtu kāds kalps, bet dekāns - augsts kungs.
Brīdi militārists pāršķirstīja papīrus.
-Labi. Dabūsiet tos atpakaļ, kad visi izies cuari.- sargs strupi noteica un atvēra nelielus vārtiņus lielajos.

Iekšā tika laisti tikai tiem, kam bija studentu apliecības un kuru vārdi bija minēti sarakstā.

Elišers gāja pretim meitenei no kapuces apakšas zibnījot zaļiem smaragdiem. Labrīt., viņš uzrunāja Kaede, uzrunāja latviski tikai ar dīvainu akcentu, īsti neizprotamu senatnīgu un grūti uztveramu. Arī jūs redzat maģiju sev apkārt vai ne? Elišers jautāja pasmadīdams, smaids un acis bija saskatāmi, bet ne sejas panti.

Kad sieviete jau grasījās ieiet savā darba kantorī, un jau bija pastiepusi roku, lai uzspiestu ierasto durvju kodu, pie viņas kāds pienāca un sasveicinājās. Kaede pārsteigti uzlūkoja vīrieti, viņš bija viņai nepazīstams, turklāt uzdotais jautājums sievieti uz mirkli samulsināja un viss, ko viņa spēja atbil;dēt bija pieklājīgs, bet pakluss Labrīt!

Jā viņa to redz, bet neapzinās vēl to. Elišers nodomāja raugoties sarunu biedrenes sejā. Tas ko jūs nu pat redzējāt nebija acu māns tā bija maģija. Tā kas jau izlauzisies no gadsimtu sprosta. Elišers sacīja palūkodamies uz kaķi, kas sēdēja turpat blakus. Parādi mums savu spēku, un kas tu esi. Elišera Balss pārvērtās un apkārtējiem izklausījās pēc kaķa ņaudieniem.
Skatieties. Sacīja Elišers.

OOC: Renīn mums vaja Deus ex machina.

[OOC: Negaidītu atrisinājumu? Lūdzu.]

Kaķis palūkojās uz svešinieku, kas stāvēja līdzās Kaedei. Acis atkal bija kļuvušas violetas un skatienā jautās kaut kas cits, ne gluži cilvēcīgs. Dzīvnieks nesteidzīgi piecēlās kājās un viegli izstaipījās. Garā, pelēkā aste ar melnajām strīpām tika galanti novicināta. Ķepas nesteidzīgi izstaipītas.
-Ja patiesības sargs man atvēl.- kaķis klusi atbildēja un šķita palokām galvu par cieņas apliecinājumu.
Nelielā dzīvnieka muguru apņēma viegla violeta giasmiņa. Pēc mirkļa no lāpstiņām sāka augt spārni, tādi pat pelēki kā dzīvnieka kažoks.
Pēc īsa brīža kaķis izplēta spārnus un viegli atspērās no zemes. Violetās acis šķita iegailamies vēl spožāk. viegls loks tika apmests ap abiem stāvētājiem un dzīvnieks nolaidās un Elišera pleca, piekļaudams augumam krāšņos, šķiet putnam piederošos spārnus

Puisis likās tīri apķērīgs un patīkams tapēc Īdija uzreiz atbildēja"Kā skatos citu nebūs varam doties uz manu kabinetu,domāju ka vispirms būtu jāpārbauda vai nav bijuši līdzīgi gadijumi?"viņa maigi un mierīgi noteica.Ejot viņa ar roku izbrauca caur matiem .
atverot kabineta durvis skatam tklājās kas līdzīgs biblotākai ar daudzām papīru kaudzēm un diviem dīvāniņiem.

Kaede mēmi moraudzījās notiekošajā, cenšoties aptvērt, ko vakardien vai šodien no rīta ir lietojusi tādu, kas varētu izraisīt halucinācijas, vai šis viss nav sapnis un vai viņa vienkārši nav saslimusi. Uz mirkli sieviete jutās ļoti šausmīgi- ja nu viņai ir jādodas ārstēties uz kādu iestādi, kur ieslēgs baltā kreklā kamerā ar mīkstām sienām? Kaede vispirms sev ieknieba, tad vēl reiz palūkojās uz kāķi. Viss iepriekš redzētais nepazuda no acu priekšas. Kaede ievilka dziļu elpu un izmēģināja to vēlreiz. Nēkā, kaķis ar spārniet palika kā bijis. Sieviete atbalstījās pret sienu un centās sakārtot domas. Ja vien pieļāva tādu iespēju, ka viss šeit redzētais notika pa īstam... Nē, tas taču noteikti ir kāds joks, vai ne? Ar mani vļe nekad nekas tāds nav noticis un tad, itin kā gluži vai starp citu, Kaede pajautāja Un pārējie cilvēki? Vai viņi to neredzēja?

Elišers tikai pamāja lai Kaede apskatās apkārt, varēja redzēt izbiedētas un pārsteigtas sejas. Maģija eksistē, tas ko jūs redzējāt nav māns. Jūs būsiet redzējusi zvaigznes debesīs tās ir atgriezušās un maģija atgriezīsies līdz ar tām. Elišers vairs nesmaidīja acīs varēja redzēt nopietnību. Vulfors sagatavojās jaunai jautājumu krusai.

Tik vienkārši, ko? Kaede nodomāja, uzlūkojot runātāju. Protams, ka visa pasaule zināja par zvaigznēm, bet... Un kur tad jūs visi bijāt palikuši tik ilgu laiku? Kapēc parādaties mūsu priekšā tagad? sieviete jautāja, vēl joprojām nespēdama īsti tam visam noticēt.

Šarlote uzrādīja apsargam savu ISECu un iegāja pa vārtiņiem tikusi vaļā no šī briesmīgā pūļa saspiestības meitene piegāja pie dekāna un pārējiem kursa biedriem kas nebija atstāti ārpusē likteņa varā. Meitene jau atkal atradās cieši blakus Lapiņam Lapiņa kungs, esmu patiesi iepriecināta par šo netveramo iespēju. Ejam iekšā? Es pēc iespējas ātrāk vēlētos uzzināt kas un kā.

Diemžēl uz šo jautājumu es pagaidām neatbildēšu. Bet atbildi es došu vēlāk. Vien zini, es ieradīšos atkal pie pieminekļa kronēta trim zvaigznēm, šovakar kad uzlēks zvaigznes tu iegūsi savas atbildes. Elišers sacīja. Viņa noticēja viņā rit senās pirmdzimto asinis. Domas skrēja caur vulfora prātu. Viņš apgriezās un devās uz šķersielu.
Bet tevi draugs es lūdzu izlīdzēt man un pievienoties ceļojumā. Ja tu to vēlies protams. viņš piebilda kaķim kas sēdēja viņam uz pleca. Tad apmetnis nozuda šķērsielā.

Kaede mēmi palūkojās uz vīrieti, kurš pazuda šķērsielā, neko nepaskaidrojis. sieviete nopūtās un piegāja pie darba durvīm, viņai bija liela vēlme iet mājās un visu pārdmāt. Kas tad īsti notika? sieviete pie sevis domāja, ievadot durvju kodu un atverot durvis. Palūkojusies uz augšu Kaede saņēmās un bija atava kārtējai darba dienai.

Kaķis palika sēžot uz vulfora pleca. Violetās acis domīgi samiedzās. Strīpainā aste tika novicināta, bet kaķis šķita pasmaidām.
-Es vēl padomāšu.- dzīvnieks nolēca zemē. -Kur tevi sastapt, zināšu.- viņš uz atvadām novēcināja ar asti un veikli uzšavās augšup.

Īdijai:
Puisis tikai viegli palocīja galvu un sekoja sievietei.
Ieejot kabinetā, viņa skatiens klejoja apkārt, pakavēdamies pie plauktiem.
-Sakiet. Vai jums šķiet, ka kaut kas tāds varētu būt atgadījies arī iepriekš?- viņš domīgi vaicāja, apsēdies vienā no dīvāniem un paņēmis kādu grāmatu, pāršķirstīšanai.

Šarlotei:
Lapiņš viegli pasmaidīja, kad meitene izteica savu napacietību.
-Tūlīt, tūlīt. Atnāks pārējie un iesim.- dekāns smaidīja, viegli samiedzis acis.
Kad cauri tika atlikušie studenti, izceļoties gan nelielam ķīviņam, jo arī kāds reporteiris bija vēlējies iešmaukt ar viltotu studenta apliecību, viņi devās tālāk uz priekšu, kolonām rotātāto mājas fasādi.

Nepagāja ilgs brītiņš, kad viņi iesoļoja iekšā pa nama plašajām durvīm. Skatam atklājās moderni iekārtota uzgaidāmā zāle ar gaišām sienām, baltu reģistratūras leti un baltā tērptām māsiņām. viena no viņām piegāja pie profesora un studentiem.
-Sveicināti. Jūs no medicīnas fakultātes?- viņa uzrunāja Lpaiņu. -Es tad pasaukšu doktoru Vanagu.- saņēmusi apstiprinošu atbildi, viņa piebilda un lūdz brīdi uzgaidīt, pati aiziedama aiz letes un paceldama tur esošo telefonu.

Mārtiņam:
Kafejnīca bija diezgan patukša un puisi ātri apkalpoja. Arī apkārtne šķita mierīga, vismaz neko neparastu nemanīja.
Tad kafejnīcā ienāca kāds nedaudz neparasts pusaudzis. Uz ausīm tam bija lielas pleijera ausis. Taču pavērojot tuvāk parādījās kāda dīvainība. Puisim bija gara kaķa aste, pirmajā brīdi nepamanāma.

domāju ka jā ,vispirms pārbaudīsim datus datorā !viņa laimīgi noteica"To varētu izdarīt tu es tikmēr pāšķirstīšu vēsturiskos datus savās grāmatās!"šķirstot grāmatas viņa vēlējās sākt sarunu

Šarlote viegliem soļiem ar nelielu uztraukumu sirdī sekoja dekānam, jau pēc neilga laika sprīža viņi bija sasnieguši moderno uzgaidāmo zāli. Meitene to apskatīja no visām pusēm un tad uzsmaidīja māsiņai kā sasveicinoties visu beidzot Lote paskatījās uz dekānu un arī viņam pasmaidīja gaidot kad atnāks šis doktors Vanags.