Cerams to iesūtītāji pāk neapvainosies ....

ANDŽA UN CO

Mums ir pārtijs, kurš sastāv no:
Manis - cilvēka - piedzīvojumu meklētāja, droši vien fighters ar zobenu un vairogu un bruņām.
Silvas - orka - piedzīvojumu meklētāja - kautiņu meklētāja
Darkdžedaja - druīda, savu atklāsmju sludinātāja (klase vai nu burvis, vai piedz. meklētājs ar ieroci)
Māra (folkloriste no Salas) - cilvēks, burvis, pētītājs, kuru interesē viss par pasaules koka atlūzu, dīvaino tās vietas iemītnieku, vareno burvi utt. lietas.

Kā šāds pārtijs izveidojās?

Pāris vārdos leģenda ir šāda:

Kāds nekrietns nekromants, kurš mīlēja eksperimentēt ar miroņiem un dzīvajiem bija sagūstījis kādu orku, cilvēku un druīdu (katru atsevišķi, katru savādāku), lai veiktu uz tiem eksperimentus. (Viņš tur visādus miroņus šuva kopā un dzīvināja). Viņa tikko pieņemtā asistente vienreiz pēkšņi atklāja, ka pagraba cietumā nīkst arī dzīvas būtnes, sadusmojās un slepus izlaida viņus laukā un pati aizlaidās kopā ar viņiem, lai izvairītos no dusmām.
Burvis atgriezās sadusmojās un uzsūtīja tiem savus pakalpiņus, briesmoņus pakaļ. Kādā tuvējā krogā notika sadursme, bet bēgļi atsitās un saprata, ka laikam būs vēl kādu laiku jāturas kopā drošības labad.
Tā visi izlēma doties uz triju zemju robežu krustošanās vietu, lai redzētu, ko darīt tālāk. Jaunā burve it kā domā pētīt visu ko, druīdu ir piemeklējušas reliģiskas atklāsmes cietumā, kuras viņš vēlas izplatīt. Orks grib dod purnā visiem, bruņinieks grib iznīcināt ļauno, jo ir visilgāk sanīcis cietumā pie burvja un šausmīgi noskaities.




Vārds: Monoo (izrunā - Monū)
Rase: Elfs druīds
Vecums: ļoti veca
Dzimums: sieviete

Pareģojums: Elfu sievietes skaistums ievedīs neceļos cilvēku vīrieti. Pat nospiestība un pretrunas nestāsies ceļā šo abu kaislei. Viņu kopības auglis, kas dzims Tumšā mēneša pēdējā dienā (orientējoši Decembris, 31) būs zēns ar gaišreģa spējām un nepieredzētu izturību. Viņam būs lemts kļūt par viedo un druīdu, kurš gulēs tūkstošiem gadu, līdz celsies, lai palīdzētu rast mieru tiem, kas pēc tā kāro. Viņš nešķiros radības pēc rases, dzimuma, ticības un piederības. Viņš palīdzēs, jo tā Viņam ir lēmis radītājs. Viņš būs Miera Mesija zemes virsū!

*Enidas māte zināja, ka meitas pirmdzimtais būs pareģojumā minētais. Par to runāja visi. Visi gaidīja Mesijas dzimšanu. Lielsjo liels bija trieciens, kad mazuli, tikko nākušu no mātesmiesām, mazu un bļaujošu apskatot, secināja - tā ir meitenīte. Vecmāte kā pārakmeņojusies lūkojās uz mazo radībiņu, kas ņipri spirinājās un bļāva tā, ka kokiem lapas drebēja. Enida, pēc grūtajam dzemdībām, bija zaudējusi samaņu un pat stiprākās atžirdzināšanas zālītes nespēja viņu atsaukt pie realitātes. Par laimi viņasmāte bija apķērīga un saprata - ja tauta uzzinās, ka ir maldināta un šis nemaz nav gaidītais Mesija, viņi tiks ienīsti un izstumti. Un tas notiks labākajā gadījumā. Viņa aši ietīstīja mazuli segā un iegrūda rokās sūtnim, teikdama: "Nes to pēc iespējas tālāk no šejienes. Aptuveni 3 mēnešu attālumā atrodas kāda ala, jūras krastā. Dodies turp un paliec tik ilgi, kamēr sagaidi bērna māti. Visu vajadzīgo tev iedos. Steidzies!"
*Pēc triju mēnešu grūta ceļojuma, kas taņēmane tikai fiziskos, bet arī garīgos spēkus, sūtnis beidzot sasniedza alu. Likās, ka tajā jau iepriekš kāds ir dzīvojis. Tā bija labi iekārtota, kaut arī sen nelietota. Liedags bija skaists un kluss.
*Pa to laiku Enidas māte sarīkoja īstu izrādi. Viltotu sprādzienu, kura rezultāta bija jāmirst gan viņai, gan viņas meitai ar visu bērnu. Pārējie palika ar garu degunu. Ilgi gan viņi neskuma, jo kliedēja savas bēdas ar jaunām zālītēm. Elfi gan melsa, ka sērojuši vairākus gadu simteņus, par neatnākušo mesiju, bet vairāk par 200 gadiem tā arī nesanāca. Viņi to gan neaizmirsa, bet centās nepieminēt. Galau galā viņiem tāpat nebija skaidrs ar kādu mērķi un kāpēc sacelts tāds tracis arto Pareģojumu.
* Abas elfas aizceļoja līdz alai, kur viņas jau gaidīja sūtnis ar bērnu. Pa šiem 6 mēnešiem bērns bija izvārdzis, gandrīz mira. Vecmāte ķērās pie savām zināšanām un eksperimentiem, lai palīdzētu bērnam atgūt veselību un izdzīvot. Viņa izmantoja visu, ko daba deva - jūras dzīvnieku kaulus, jūraszāles, augus un zālītes no meža. Viņa to visu kaltēja un smalcināja. Deva gan ēst, gan kvēpināja virs mazuļa guļampīnes. Tā tas turpinājās 50 gadus no dienas dienā. No tā visa kājas atstiepa sūtnis un nomira arī Enida. Vecmāte palika tik slima, ka nespēja atšķirt dienu no nakts un skudru no elfa. Bet no mirstošā bērna jau bija izaugusi jauna meitenīte. Pēc vēl 50 gadiem nomira arī vecmāte. Meitene palika viena. Būdama tik jauna un neaizsargāta viņa nerada citu iespēju, kā doties prom no alas un uzmeklēt kādu dzīvu būtni, kas par viņu parūpētos. Ņemdama līdzi tikai vecmātes zināšanas, viņa devās uz ziemeļiem.
*Pēc pāris nedēļu gājiena viņa uzgāja kādu mazu apmetni. Tajā mitinājās radības, kas bija ļoti līdzīgas viņai pašai, bet ieraugot mazo meiteni, tie tomēr izturējās ar zināmu piesardzību. Šeit viņa nodzīvoja līdz brīdim, kad vietējie, jau trešājā paaudzē, sāka spriest, ka ar bērnu kaut kas nav labi. Viņiem ir nomainījušāsjau trīs paaudzes, bet meitene izskatās tā, it kā tikko būtu sasniegusi 16 gadu vecumu. Viņi baidījās. Nekas cits neatlika, kā bēgt prom.
*Klejojumi bija nebeidzami. Gadu simti, pat tūkstoši, ritēja. Viņa uzzināja visu, ko spēja, iepazina visu, ko varēja atrast. Pienāca brīdis, kad pat bezgalīgais ūdens klajums vairs nelikās šķērslis. Reiz nejauši nokļuvusi uz kādas salas, viņa sastapa veselu baru dīvaino, nikno radījumu, kurus jau bija sastapusi iepriekš. Orki. Dzīve ar viņiem bija interesanta, varētu pat teikt, ka jautra. Meitene tos apgādāja ar savām zālītēm un orki bija bez gala pateicīgi par to. Taču pēc laimīgās uzdzīves nāca katastrofa. Kaut kādi idioti gandrīz nogremdēja salu. Bēgdama kopā ar uz salas dzīvojošajiem viņa saprata vienu - rases nespēj dzīvot mierā. Jo orki karoja, troļļi karoja, cilvēki karoja, pat elfi karoja. Nogurusi no tā visa, viņa devās atpakaļ pie alas, kur reiz dzīvoja un nodevās grūtsirdīgām pārdomām. Iespējams, ka kļūda bija proporcijās, iespējams, ka mainījusies bija fauna, bet pīpējot savu mīļāko zālīti, viņa iegrima dziļā jo dziļā miegā. Bettas beidzot bija miers.

Piezīmes: Vārds Monoo ir radies no orku dīvainā izsauciena, ko tie izdvesa ik reiz, kad pīpēja meitenes taisītās zālītes. Viņi vienmēr sauca: "Monoooooo.... Monooooo...." Tā nu pateicoties orkiem viņa tika pie sava vārda.
Pati viņa par pareģojumu neko nav dzirdējusi. Bet elfu druīdi un daži cilvēku magi joprojām glabā šo pareģojumu un cer, ka reiz tas piepildīsies, jo viņuprāt, pirmais pareģojuma mēģinājums izgāzās. Visiem ir zināms, ka bērnam ir jāpiedzimst ar Peace tetovējumu uz sprandas. Monoo tāds ir tikai viņa vai nu to nezin, vai nu ir aizmirsusi, vai neliekas ne zinis.
Kāpēc viņa ir druīds? Pirmkārt tāpēc, ka viņa pateicoties pareģojumam,liktenim spēja pārciest to nenormālo zālīšu daudzumu un maisījumu ar ko viņu baroja vecmāte. Arī tāpēc, ka viņa pa pusei ir cilvēks,pa pusei elfs. Druīds. Nu tas ir tikai tāds apzīmējums. Jā, viņa tusē mežā, nezkāpēc prot runāt ar dzīvniekiem un zina visu par visām zālēm un zālītēm un visiem iespējamajiem maisījumiem. Dīvaini ir arī tas, ka viņas klātbūtnē pārtrūkst visas ķildas un strīdi. Ja viņa ierodas vietā, kur notiek maza mēroga karadarbība, tā momentā izbeidzas un radības pat nesaprot kāpēc vispār to sākušas.
Viņa vispār ir ļoti dīvaina. Monoo ir ```` par to no kādas rases kurš ir nācis un kāpēc, viņa ir ar mieru sapīpēt ar jebkuru. Ir gan tā, ka pārējos viņa uzskata par zemākiem, bet tikai tad, ja nav pīpēts kādas 3 dienas. Viņu var pierunāt uz visu, ja tikai zin ko piedāvāt.
Bet pašreiz viņa ir izrubījusies kaut kur jūras malā.

Edhel en Fuin un draudzene

draudzenes (Tūrwethiel) legjenda

Leģenda...

Urro Dalgum dzima pilnmēness naktī kādai troļļu maga sievai. Dzemdības bija dīvainas, jo māte bija smagi slima, bet Urro piedzima pilnīgi vesels. Bet pats dīvainākais bija tas, ka pēc dzemdībām arī Urro māte kļuva pilnīgi vesela.
Triļļu vecākie daudzus gadus vēroja Urro augam. Nekad viņš nebija sastopams kopā ar ciltsbrāļiem. Vienmēr Urro viens klīda pa mežiem, vai arī bija kopā ar savu tēvu un mācījās viņa gudrības.
Gadiem ejot un Urro pieņemoties vecumā un zināšanās, jaunais mags meklēja iespēju doties vientuļos klejojumos. Viņu nesaistīja zobenu vicināšana, vairāk gan zinību meklējumi un sevis pilnveidošana. Tā nu kādu nakti Urro, nevienam nezinot, arī devās prom no apmetnes...
Vairākus gadus Urro tā klejoja pa mežiem, ik pa brīdim uzdurdamies kādai troļļu-orku vai elfu apmetnei...līdz kādai liktenīgai dienai...

mana legjenda

Leģenda...

Saule bija jau gandrīz norietējusi, un neliela orku karotāju grupa gatavojās doties uzbrukumā cilvēku apmetnei, kas atradās pāris stundu gājiena attālumā. Arī orks Matum Uruk gatavojās cīņai.
Gandrīz viss bija sagatavots ceļam, taču pēkšņi orkiem no slēpņiem uzbruka četrreiz lielāka cilvēku karotāju grupa. Orki cīnījās vareni. Vairāk kā puse cilvēku tika apkauta, bet orki bija zaudējuši tikai pāris karotāju. Matum kopā ar vēl pāris ciltsbrāļiem bija atdalīti no pārējiem un ielenkti. Cilvēki nežēloja spēkus, lai cirstu orkiem ar saviem zobeniem. Un orki nežēloja spēkus, lai cirstu pretī. Matum gandrīz bija izkļuvis no aplenkuma, taču pēkšņi kāda roka pastiepās un ietrieca viņa krūtīs saindētu dunci...
Asinis lija straumēm un mežu piepildīja kaujas kliedzieni un mirstošo vaidi. Tomēr, lai kā arī orki turējās pretī pretinieku vairākumam, beigās neskaitāmu zobenu asmeņi sašķēla arī pēdējo orku karotāju, kas bija palicis dzīvs.
Šo kauju cilvēki bija uzvarējuši, lai gan ar lieliem zaudējumiem.
Orku līķi piepildīja nometni, kurā vēl pirms neilga laika tika kalti uzbrukuma plāni. Arī Matum, ar dunci krūtīs, gulēja līdzās cīņas biedriem. Kaujas saucienus bija nomainījis kapa klusums...un kāda orka klusas elsas...
Garām notikuma vietai gāja kāds troļļu mags-klejotājs Urro Dalgum. Vientulībā viņš bija klīdis meklējot savus ciltsbrāļus. Ieraudzījis kritušos, Urro steidzās meklēt dzīvus palikušos. Apstaigājis visu nometni mags neatrada nevienu, kas būtu palicis dzīvs. Visu laiku viņš savu acu priekšā redzēja nežēlīgo cīņu, kas bija risinājusies vēl pirms neilga laika. Viņa ausīs skanēja mokoši elpas vilcieni, kas nerimās un nerimās. Pēkšņi mags apstājās pie kāda orka līķa. Tas bija Matum Uruk, kurš vēl nebija miris, bet gulēja zemē ar dunci krūtīs. Duncis nebija piebeidzis viņu pilnībā, tikai novājinājis. Urro apsedza orku ar savu apmetni. Apmetnis sniedzās arī pāri orka acīm. Matum neredzēja kas notiek apkārt, bet dzirdēja klusus maga čukstus. Guļošais orks nesaprata kas ar viņu notiek, bet juta, ka viņa ķermenī atgriežas zaudētie spēki. Kad mags noņēma guļošajam savu apmetni, Matum jau pats spēja piecelties kājās.
Urro bija atgriezis orkam zaudētos spēkus, taču pats bija manāmi novārdzis. Matum, savukārt, jutās kā no jauna piedzimis. Pakrūte gan nedaudz vēl sāpēja, bet citādi viss bija kārtībā. Aiz pateicības Matum negribēja pamest novārgušo glābēju un, atbalstīdams magu ar savu augumu, devās prom no slaktiņa vietas...kurp?...kur acis rādīja...

Jēkaba Brālis

Ir pagājis ilgs laiks kopš pirmo reizi ieraudzīju dienas gaismu. Tas notika aptuveni pirms 28 gadiem – cilvēku valsts galvas pilsētas karaliskās sardzes mītnē. Bez manis vēl šajā namā mitinājās trīs mani jaunākie brāļi, divas māsas, Tēvs un audžu māte. Es piedzimu vienā no tumšākajām gada naktīm, kad aiz loga ir tumšs kā Okra pakaļā un debesis iekrāsojas tumši sarkanā krāsā kā sniegs karalaukā pēc lielas kaujas.
Gāja laiks un es pie augu. Kā jau pieņemts aristokrātu ģimenē apguvu šīs jaukās pasaules zinātnes un pabeidzu otrās kategorijas alķīmiķu skolu, paralēli tam es apguvu visas nepieciešamās iemaņas, lai spētu nogalināt jebkuru mirstīgu un iespējams arī nemirstīgo. Sasniedzot 18 gadu vecumu biju ieguvis tik lielu pieredzi kaujas kādu nespēj sasniegt daudzi karotāji, kuri karos ir pavadījuši visu savu dzīvi. 10 gadu vecumā mani skolotāji centās man iemācīt maģiskās lietas, bet nekā neizdevās, jo man tika novērota īpašību pretestība, kas nepieļāva nekādas maģiskās darbības, kas varētu ietekmēt manu veselību vai pašsajūtu, kā arī es pats nespēju nodarboties ar maģiju, bet šīs spējas palielināja uz manis uzliktās aizsardzības maģija un mana uzbrukuma spēku.
19 gadu vecumā nejauši uzzināju vēsti par to, ka neesmu dzimis galvas pilsētā, bet tālu prom pierobežas zemēs kur satiekas kopus orki, nakts elfi un cilvēki. Kā izrādās mans tēvs devies no turienes prom nezināmu iemeslu dēļ pametot savu klanu.
20 gadu vecumā es pametu mājas un devos prom uz dzimtajām zemēm pārdodot savu mantojuma daļu un iegādājoties zemi tur. Mani tur labi uzņem un es kļūstu par pilntiesīgu klana locekli. Esmu nodzīvojis te 8 gadus , bet vel ar vien neesmu uzzinājis iemeslu kāpēc mans tēvs šīs zemes pametis un kas ir mana māta .
Vienīgais ko esamu uzzinājis, ka esmu dzimis Izgmira nāves dienā..........

Jēkabs un CO

…es piedzimu savas mātes pēdējo sirds puksts pavadīts. Es nācu pasaulē un ieelpoju vakara dzestro gaisu. Es ievilku savu pirmo elpas vilcienu, bet viņa izelpoja savu pēdējo. Es ieguvu, viņa zaudēja
Godīgs darījums.
Vēlāk dzīvei ritot es bieži nonācu pie šīs atklāsmes: „Godīgs darījums. Par visu ir jāmaksā, pat tad, kad Tev liekas, kad atgadījies visnenozīmīgākais nieks.”
Es tiku nošķirts no viņas ar vienu naža griezienu. Mani noguldīja uz tīriem palagiem, ievīstīja tajos un nodeva manam vectēvam. Viņš skumji palūkojās manī, mazā nevarīgā radībiņā un pasmaidīja. Manas lūpas viņš nosmērēja ar ko asu un kodīgu, bet pierei pārvilka biezā sarkanvīnā iemērktu pirkstu.
Tā es piedzimu un tādu stāstu par savu dzimšanu es dzirdēju no vectēva.
Mans Tēvs bija miris pierobežā sargājot mūsu zemes un mūsu kungu.
Es uzaugu sava vectēva un viņa kalpu aizgādībā. Mans vectēvs bija cienījams mūsu dzimtas pārstāvis. Viņu cienīja un godāja ikviens, kas dzīvoja mūsu apkaimē.
Viņa kalpi nebija nedz man, nedz arī viņam līdzīgi. Mana pieskatītāja un aukle bija sirma, maza auguma sieva ar spēcīgām rokām, apaļiem sejas vaibstiem un laipnām acīm. No šīm lielajām smaragdzaļajām acīm nevarēja neko noslēpt. Esot mazam man likās, ka tās jau iepriekš zina, ko darīšu vai kas atgadīsies.
Viņas vārds bija Haildmīra un viņa piederēja pie Rūķu cilts. Starp cilvēkiem, kas bija mums apkārt, bija pieņemts, ka rūķi ir mūsu kalpi vai arī vergi. Mana vectēva mājās ikviens bija piederīgs pie ģimenes, neatkarīgi no tā, kādai ciltij Tu piederi. Es rotaļājos ar Haldmīras mazbērniem tā it kā tie būtu mani īstie brāļi un māsas.
Gadi ritēja un pieaugu. Es pieaugu un pamazām sāku apjaus pasauli ap sevi. Es apjautu, ka tā neaprobežojas ciematu, kas pletās, kā savāda rakstaina sega pakalna pakājē uz kura atradās mana vectēva sēta.
Pienāca Tā diena.
Tās dienas vakarā man apcirpa matus, uzvilka jaunpašūtos, strupos svārkus, apjoza ap vidukli jostu un kaklā uzkāra zaļu, rupji apstrādātu akmeņu virteni.
Tai vakarā vectēvs mani pasauca pie sevis. Mēs sēdējām un raudzījāmies kvēlojošajā pavardā. Viņš stāstīja par seniem un ne tik seniem laikiem, par to, kā cilvēki ienāca šai zemē un padarīja visu par savu. Viņš stāstīja par cīņām ar svešām radībām, kas mita šīs zemes pakalnos un mežos. Viņš stāstīja, ka tās dzirdot zemes un koku valodu, spēj saredzēt kā aug zāle un mainās pasaule.
Tad viņš vēstīja par to dienu, kad šais krastos piestāja lieli kuģi, sev līdzi atvedot varmācīgas un asins kāras ciltis. Pēc viņu ierašanās miers tika satricināts un kari atsākās. Karš ritēja ilgu gadus. Vienā no noslēdzošajām kaujām krita Izgmirs Varenais, viens no mūsu nama varenākajiem karavadoņiem un valdniekiem. Mirstot Izgmirs sava tēva brāļa dēlam Magnusam pareģoja, ka pienāks diena, kad pienāks viņa otrā atnākšana un atdzimšana jaunai dzīvei. Mana vectēva tēva vectēvs Magnus pārnesa no kara lauka Izgmira ķermeni un guldīja to sārtā. Izgmira laulātā draudzene Ingreina nespējot sadzīvot ar ziņu par mīļotā nāvi nolēma sev darīt galu un nomētās no kraujas upes atvarā. Viņu abu ķermeņi tika apglabāti kopā kapu kalnā, kas tika noslēgti ar pavārdotām akmens durvīm.
Drīz pēc uz Izgmira un Ingreinas kapa vietas uzplauka krūms ar sārtiem ziediem. Priesteri to pieņēma par zīmi, jo izsenis bija pareģots, ka tas uz kura kapa uzplauks sārtais zieds nenomirs, bet gan ieslīgs dziļā mūžības miegā gaidot dienu, kad dievi ar zīdaiņa pirmo kliedzienu uz lūpām atkal ļaus ienākt šai pasaulē.
Tika noslēgts „pamiers” starp visām šīs zemes radībām. Šis „pamiers” ilgst līdz pat šai dienai. Pamiers gan tikai tā tika dēvēts par pamieru un ne vairāk, jo mūsu ļaudis joprojām mirst pierobežā no naidnieka rokas. Ir dienas, kad naidnieks tiek gūstīts un atvests uz dievu vietu, kur altāra priekšā tos kaun par barību mūsu senču gariem, kas uzrunā mūs tumšās zvaigžņotās naktīs iz mežiem.
Mans tēvs arī sargāja mūsu zemes, kaut arī noslēgts „pamiers”, bet tomēr krita no svešas cilts rokas.
Kad iestājās dziļa nakts un debesis pildīja nebeidzami zvaigžņu pūļi, vectēvs ierunājās par Sārto Ziedu, ko glabāja mūs dzimta no paaudzes paaudzē. Par ziedu, kuram priesteri pienesa upurus liekot visiem dzert katram no klātesošajiem no upurkausa dievu un senču godināšanai. Viņš stāstīja par to kā mūsu vīri lēja savas asinis pār Izgmira un Ingreinas kapu zvērot, ka viņi nemitēsies gaidīt Izgmira atdzimšanu. Viņi zvērēja, ka nevienam nebūs nomirt vecām, bet gan kaujas laukā vai arī pienākot dienai, kad izaudzināts mantinieks un galvu klāj sirmums doties meža biezoknī pie senčiem. Tā tam būs turpināties līdz cilvēki atgūs agrāko varenību.
Pienāca arī mana vectēva īstā diena. Agrā rītā viņš apjozās un pazuda miglājos.
Nu es biju palicis pēdējais. Tagad man bija jāglabā Izmira kapavietas atslēga un jāvada dzimtas nams.
Tai naktī es stāvēju savas nama vārtos, lūkojos zvaigznēs un klausījos, kā tālumā mežos caur skumjām gaudām runā senči.

KURBADS

________
Orks KRĀ.

Orku kaleeja Kukū( baigais vecis) deels Krā jau agraa beerniibaa iemaacijaas kalt (peks kaleejs). Un taapeec vienaudzu viduu izpelniijaas cienju.
Petam Krā ir arii labs ciiniitaajs, jo teevs vinjam iemaacija dazaadus panjeemisnus, ko iemaacijes ciinjaa starp klaniem, kuros vinjam bija labi panaakumi, dazi pat meeljo, ka vinjs kkur noracis MILZIIGU bagaatiibu, kas taa arii nav ieraudziijusi dienasgaismu, jo Kukū mira mīklainos apstaakļos (vinjam galvaa iestreega paša cirvis).
Dazi uzskatiija, ka kaads no vinja karabiedriem ir vinju nogalinaajis, meeginot izdabuut informaaciju par bagaatiibu atrasanaas vietu, tacu bagaatiibas gulj apraktas kautkur, iespeejams pat tagadeejo orku apmetnes tuvumaa, jo Kukū bija arii liels celjotaajs (baigais vecis bija).
Tā nu Krā dzīvo nezinjaa, bet taa vinju tirda taadeeļj vinjs par to ir daudz sapnjojis un domaajis attiistot asu praatu (perks gaisaa galva).
Varbuut Krā izdosies atguut MILZIIGO bagaatiibu, bet to vinjs var izdariit tikai, ja vinjam paliidz visi paareejie orki, taadeelj vinjs grib ienjemt orku vietu lielajaa turniiraa.
Patiesiibaa Kraa ir diezgan alkatiigs un slepkaviigs tips, bet ciena savu un trollju rasi.

ĻUBA

Behold my legend! )))
В общем так, если что-то непонятно - спрашивай Как зовут Екаба по игре, я не знаю, он и сам ещё не знает )), поэтому он у меня в легенде указан просто, как (Екаб). Собственно, вот )
The Legend of Moira, High Cleric of The Scarlet Rose.
Давным-давно в моём роду почиталась и исследовалась магия. Наш культ был основан ровно в тот миг, когда погиб славный Изгмир, и было предсказано, что он вернется в час нужды своего народа. С тех пор, Трое Клериков - Посвящённых, молятся, и приносят жертвы духам предков, чтобы они отпустили Изгмира на землю, встать во главе нашего войска и привести свой народ к победе.
Каждый в моём роду выбирает магию себе по душе. Мы верим, что для достижения цели - все средства хороши. То, к чему мы стремимся - вернуть Изгмира из мира духов на Землю, поэтому, часто и случается, что служители Алой розы идут по разным путям, но, всегда вместе, рука об руку.
Выбор пути Клерика Алой розы - сродни выбору имени. Ещё при рождении, моя мать, взглянув на меня, на мои чёрные волосы и бледное, спокойное лицо, сказала отцу «она пойдёт по чёрному пути, назовём её Мойра». Так и случилась. Я выросла, и нашла своё призвание в чёрной магии.
… Не стоит думать, что я режу глотки жертвам и рисую пиктограммы на могилах врагов. Все эти варварские замашки не к лицу Клерикам Алой розы, поданным Изгмира Великого. Меня воспитали как верховного Клерика нашего культа. Нас трое. Я, он и она. То, что мы делаем, есть тайна для всех, кроме Посвящённых…. Каждый наш ритуал приближает час возвращения Изгмира, каждая наша жертва - это дар предкам и выкуп за его душу…
В ритуале принимает участие всё племя. Собравшись вокруг алтаря, они слушают слова, наполненные древней магией и силой, которые на распев произносим я, и мой брат Келем. Каждый раз перед боем мы совершаем жертвоприношение. Рагнейд, дева с волосами цвета Алой Розы, возносит кинжал над трепещущей жертвой, и забирает душу в дар предкам, чтобы те взамен дали силу нашим войнам. А потом, кровью врага мы рисуем на лицах наших воинов защитные руны и знаки, которые принесут удачу в бою.
Сейчас год Алый Луны по нашему летоисчислению. Древние рукописи говорят, что именно в этот год Изгмир вернется к нам, и вместе - мы сокрушим врага, избавимся от орков, троллей, и человеческая раса, как ей и положено изначально - станет главенствовать на континенте. А (Екаб) - прямой наследник Изгмира станет властителем всей Драконии.
Говорят… что, когда вернётся наш Повелитель, Трое Клериков Алой Розы (а нас всегда именно трое), достигнут вершины своего мастерства, и нам откроются древние и великие знания, которые мы, если пожелаем, передадим другим. Однако, в словах пророчества есть странные, не до конца расшифрованные строки о том, что если клерики будут принадлежать к разными Магическим школам, то останется только один, что случиться с остальными - неизвестно. Долгое время именно из-за этих строк Трое всегда принадлежали к одной школе. Однако, несколько веков спустя, видя, что это не приносят никакого эффекта, было наказано выбирать разные школы, невзирая на пророчество.
….Скоро новая битва, новые жертвы… возможно, именно в этот раз духи предков нас услышат. Время близится,… древние пророчества не могут обманывать, я знаю, Изгмир вернётся в мир живых, уже совсем скоро…

MĀRA

Cilvēkburve NAIME. 22 gadi. Vēlas būt ne tikai burve, bet arī Dagras kontinentā notiekošo procesu aprakstniece (hroniste). Labprāt pētītu (vai pati piedalītos intrigās) politiskās attiecības starp rasēm. (Ja tādas spēles laikā izveidotos). Taču galvenokārt ļoti interesējas par maģiskiem noslēpumiem, tādēļ spēles mērķi ir aptuveni šādi:

* noskaidrot iespējami vairāk par seno Pasaules koka sprādzienu
* kā arī mēģināt noskaidrot Kāda izteiktos pareģojumus cilšu vadoņiem sirmajā senatnē, un visu, kas sakarā ar tiem varētu būt svarīgs spēles pasaulē.
* arīdzan ļoti vēlas satikt personas/personu ar lielajām maģiskajām zināšanām un mācīties no viņa.

Pamata rakstura īpašības: visumā pacifistiska un draudzīga. Nav aizspriedumu pret citām rasēm (ceļo taču kopā ar orku un druīdu). BET: aizdomīga pret svešiniekiem. Mazliet ''raustās'' no citiem burvjiem nelaimīgās pirmās mācekļa pieredzes dēļ (ar nekromantu, no kura izglāba Andžu un co.)

Neitrālās zonas leģenda

Kādā ceļmalas traktierī pie ozolkoka galda sēdēja pārguruši vīri.
Tas bija vienīgais patvērums nomaļajā vietā, tāpēc arī pulcēja visa veida ceļotājus un klaidoņus. Aiz loga svilpoja vējš un retas lietuslāses čabināja jau salnu iekrāsotās kļavu lapas. Šis drēgnums pa dēļu spraugām un logu šķirbām spraucās arī mazajā traktierī, to cītīgi mēģināja atgaiņāt vien pāris gandrīz izdegušas sveces un sārtas ogles kamīnā.
Krogus telpa bija maziņa, tikai pāris galdu, un tie paši jau aizņemti. Tā nu katram jaunpienācējam savu vietu vajadzēja meklēt pie daļēji aizņemtajiem galdiem. Kāds paguris vīrs ar alus kausu lēni tuvojās diviem pie galda sēdošiem svešiniekiem.
“Šeit brīvs?”
Abi bija tā iegrimuši sarunā, ka tikai pacēla acis, un veltīja tam ašu skatienu. Īss galvas mājiens kalpoja par piekrišanu un tūdaļ jau abi divi atkal bija iegrimuši aizsāktajā sarunā.
Ceļinieks piesēda un sāka cilāt savu kausu. Neviļus nācās dzirdēt galda biedru sarunu.
“Jā, jā, ka es tev saku, kaut kur tuvumā jābūt vietai, kur pasaules koka atlūza piezemējusies! Tur arī varēsim atrast visu vajadzīgo”
“Ko nu lej! Koks esot sašķīdis putekļos un pārklājis visu zemi. Tādējādi atdodot pasaulei no tās savākto enerģiju.”
“Nu, ja. Bet kāda lielāka mizas atlūza, sprungulis vai kas esot tepat, tepat kaut kur!”
“Un kas tev liek domāt, ka tā būtu īstā vieta?”
“Esmu dzirdējis čukstus un tenkas par mītiskām būtnēm, kas šajā vietā uzturoties. Tās radības nešķirojot un iespēju robežās palīdzot visiem.”
“Jā, kaut ko līdzīgu esmu dzirdējis. Viņas palīdzot uzlabot lauku ražīgumu, dodot ieročiem spēku, palīdzot ar veselības ķibelēm..”
“Nu, re. Un tas ir tieši tas, kas palīdzētu mūsu ciemam atkoptries! ”

Šos slavinājumus dzirdēdams, vīrs sašutumā vairs nevarēja nociesties. Tas, no dusmām kļuvis gandrīz sarkans, trīcošām rokām aizstūma kausu, atspiedās pret galdu un pieleca kājās.
“Jūs muļķi, to vien gaidāt! Tās ir tikai tukšas runas! Tajā vietā tur meža vidū nemitinās vis jūsu draugs, bet gan ļaunākais ienaidnieks. Ar šādām pasaciņām vientieši kā jūs tiek ievilināti tur, bet tiklīdz šīs būtnes tikušas jums klāt, tā izsūc pēcējās dzīvības paliekas, pataisa jūs par vergiem un turpmāko laiku jūs paliekat tām par kalpiem. Tas ir labākajā gadījumā.” Vīra balss norima, tas apsēdās un klusinātos čukstos turpināja: “Bet, ja esat nepakalusīgi vai pretojaties, tās jums un visai jūsu dzimtai uzsūtīs nelabu sērgu, spīdzinās un nekrietni izmantos” Viņa skatiens aizmiglojās un raudzījās tālēs. “Tāds pats vientiesis ,kā jūs, bija mans jaunākais brālis. Lūgdams pārticību un laimi, viņš pretī dabūja lāstu gan sev, savai ģemenei un bērneļiem, gan visam mūsu ciemam neražas gadu. Vai tas tiešām ir tas, ko vēlaties?”
Abi jau grasījās lekt kājās un aizstāvēt savu taisnību, kad smagās ozolkoka durvis spēji atvērās, vienā rāvienā vēja brāzma bija apdzēsusi jau tā trūcīgo sveču gaismu, un līdz ar brūno lapu trūdu smaku telpā ienāca kāds tumšs stāvs; pēc mirkļa tam sekoja otrais...

Ar gaismiņu uz ceļa atkal parādījās dzīvība. Taču ceļinieki, tirgotāji un citi bieži traktiera viesi, nonākuši meža ielokā pie vecā traktiera, neatrada neko vairāk kā vien melnas krāsmatas un dažādu radību līķus. Daži, ieraudzīdami lielo nelaimi, aši pasteidzās garām it kā nevēlēdamies uzsūkt kaut kripatiņu sevī, citi gluži pretēji- pulcējās mazos bariņos un klusu sabāzuši galvas strīdējās par nelaimes cēloņiem...

Migliņā starp priežu stumbriem pazuda divi tumši stāvi.

“Mēs nevaram atļauties sliktu reputāciju!”