Jūs izdomāsiet kurš vilks pulksteni. No sākuma varat tur papļāpāt cik labi izdevās uztaisīt pulksteni vai kko tikpat nenozīmīgu. Tad jūs mazliet pastrīdaties par to, kad atgriezties, bet beigās tomēr izlemiet šādu laiku: 18. gadsimtu, Latviju.
Tagad jūs visi esat Rīgā, Nataniela garāžā, pulkstenis ir 17:00. Jūs tikko to pulksteni izgudrojāt.

Sākam spēli!

Ar GM atļauju, ielieku savas garāžas aprakstu. Vēlams visiem šo postu labi izlasīt, jo bez tā izlasīšanas spēli sākt būs grūti!


Kā jau minēja GM, pulkstenis pie sienas rādija 17.00. Nataniela privātajā mājā Rīgā, kas gan nebija centrā bet kādā nomaļākā vietā, visi draugi bija sapulcējušies puiša garāžā. Tā izskatījās nedaudz netīra, piekrauta ar dažādām kastēm, kurās glabājās vecas un nekam vairs nevajadzīgas mantas. Garāžā vietas bija pilnīgi pietiekami visiem, tā lai būtu ērti. Garāžas sienas bija pelēkas un apputējušas. Zem pārsega pie vienas no sienām stāvēja Nataniela motocikls- ātrs un bīstams braucamais. Uz koka galda, kurš stāvēja apmēram garāžas vidū, atradās tikko kā izveidotais savādais pulkstenis un daudz dažādu instrumentu un skūvju un citu noderīgu lietu. Tālāk varēja manīt durvis, kuras veda uz puiša virtuvi. Bija iedegta spoža gaisma un visi sapulsējušies pie galda



Nataniels domīgi lūkojās uz koka galdu un stāvēja, rokas ielicis kabatās unlūkodamies uz draugu tikko kā izveidoto, savādo ierīci. Pie tās viņi bija strādājuši krietnu laiciņu, sākumā gan tikai joka pēc, jo kopīgi bija Nataniela bēniņos atraduši viņa vec vectētiņa zīmētu pamācību, kā šāds pulkstenis ir jāveido, taču laika gaitā padzisušie burti un krietni senatnīgais raksts bija tik neskaidri, ka lielāko daļu viņiem nācās izveidot pašiem uz savu roku. Puisis lūkojās uz apkārtējiem un nopūtās. Viņš klusi sacīja Liekas, ka darbiņš ir pabeigts. Ko domājat? puisis domīgi pakasīja pakausi un uzlūkoja draugus.

Izskatās, ka pulkstenis varētu strādāt. - teica Mikus. Viņš stāvēja blakus Natanielam un kārām acīm skatījās uz interesanto rokaspulksteni. Tas bija sešstūrains metāla pulkstenītis, ar ādas siksniņu, kurā bija dažādi senlaicīgi iespiedumu raksti. Un katrā sešstūra virsotnē iestrādāti dimanta gabaliņi. Pulkstenis bija ļoti skaists, taču mazliet apsūbējis, jo metāls, no kā bija veidots pulkstenis, bija glabājies gadsimtiem ilgi.
Nu, kā būs? Kurš to izdarīs? - Mikus viltīgi teica un pasmīnēja.

Malvīne lūkojās apkārt kā visi pārējie. Nedrošu skatu pamesdama gan uz pulksteni gan uz pārējiem.
Nu veči, ko jūs? Neviens netaisās izmēģināt? - Droši teica Malvīne un blenza dziļi garāžas stūrī, vienā punktā.

Pulkstenis bija elektronisks. Un sānos bija podziņas. Ar podziņām ekrānā ievada gadu, mēnesi, dienu un laiku. Vietu pulkstenim gan nevar mainīt.

Pēc neliela klusuma brīža ievilkšanās Malvīne cītīgi mētāja skatienus no viena uz otru, no viena uz otru.
Nu, kuram tad bija tā ideja, tas mēģina, davai?
Malvīne skatījās uz Natanielu ar savām lielajām, zaļajām acīm un pētīja viņa seju.

Puisis uzlūkoja Malvīni un pasmaidīja. Šī meitene viņam vienmēr bija likusies ļoti simpātiska. Nataniels pavilka roku uz pulksteņa pusi un nopūtās. Mjā, nu, tos konspektus atradu es, tad jau laikam man tas ir jāizmēģina?! Bet viens pats kaut kā es to darīt nevēlos. Vienkārši, ja nu es apmaldīšos vēstures biezokņos, tad nevēlētos to darīt viens pats! viņš atzina. Šāda doma viņu nebiedēja, bet likās dīvaina. Viņš cerēja, ka vēl kāds pieteiksies doties līdzi izpētes gājienā.

Malvīne atkal aplaida skatu visiem pārējiem, viņas skatiens apstājās pie Alumiel - viņas draudzenes, kuru pazina jau sen.
Lumi, ko saki - dodamies līdz?
Malvīne piemiedza aci un pasmaidīja.

Lumiela stāvēja nostāk no visiem pārējiem un salēcās, kad draudzene bija viņu uzrunājusi. Meitene bija nedaudz iegrimusi pārdomās par to, kas notiek visapkārt un ka viņiem beidzot ir izdevies radīt šādu pulksteni. Meitene uzlūkoja Malvīni un pamāja Patiesībā, tas varētu būt jautri! viņa piekrītoši sacīja.

Mēs tad izmēģināsim šito štellīti, bet jūs pārējie pieskatāt viņa - Malvīne norādīja uz Natanielu - māju.
Malvīne jautri paskatījās uz Natanielu un Alumielu, jo ļoti priecājās par to, ka Lumi piekrita un viņi trijatā izmēģinās šo 'pulksteni.
Lai prieks ar mums, nu gatavi?

Aleksandrs klusi vēroja apkārtstāvošos. Un ja gribat iznēģināt kur ta laidīsiet uz viduslaikiem vai? viņš ar izteiktu skepsi uzlūkoja spīdīgo mantiņu kas gulēja uz galda. Tad pavērās pārējos kas stāvēja apkārt. Un ja laidīsities paķeriet arī mani ok?

Nataniels pamāja un uzlūkoja abas meitenes Jauki, ka laidīsiet līdzi, bet man liekas, ka visprātīgākais būtu doties visiem kopā. Galu galā mana māja nekur nepazudīs un visas durvis ir ciet un neviens to apzagt tāpat, pieļauju, tuvākajā laikā netaisās. puisis sacīja un uzlūkoja pārējos, vai visi piekrīt šādai idejai.

Malvīne pamirkšķināja acis vairākkārt, viņa bija gribējusi doties tikai ar Lumi un Natanielu
Labi, laižam, ko? viņa lēni, bet msaidot teica
Viņai patika vērot cilvēkus tāpēc viņa atkal paskatījās uz Lumi, tad uz pārējiem un tad pievērsa skatienu Natanielam - sastopot viņa skatienu viņa novērsās un lūkojās uz pulksteni un iesaucās - Re, tas savādi mirgo!



----
[Atvainojos par šito prikolu, bet iespējams eju skatīties spēli, ir iespējas arī ka vēl atnākšu]

Nu, ko lai dara, jūs jau esat visu izlēmuši. Maiens noteica, stāvot netālu no Lumas. Vēl pie tam kā es šo mazo lellīti varētu palaist vienu. Viņš piegāja pie Lumas un piemiedza viņai ar aci, zobgalīgi pasmaidot. Viņam vienmēr patika viņu ņemt uz zoba. Neesi tik skeptisks, Aleksandr. Vēl pie tam Viduslaiki nebūtu nemaz tik slikti. Kā jums liekas?

Superīgi, lai gan vēstures pamatus nekad neesmu pārzinājusi, atšķirībā no... viņa paskatījās uz Lumi.
Cerams, ka man tagad nevajadzēs vēsturi mācīties - nospļaudamās paŗ labo plecu teica Malvīne.
Paņemam līdzi kādu sirdu?
Nu var jau arī kādu sviestmaizi - nezinu vai man garšos vecmōdīgais ēdiens - Viņa paskatījās uz citiem un sastapa smīnošus un pārmetumiem pilnus skatienus.

Nataniels izlaida roku cauri saviem tumšajiem matiem un uzlūkoja pārējos. Es domāju, ka mums derētu paņemt līdzi netikai sidru un sviestmaizes, bet arī sadabūt kādas vismaz apmēram līdzīgas drēbes tam laikam, lai pilnībā neizceltos, citādi tas būs pārlieku dīvaini. Un es arī neesmu vēstures fanāts, bet gan jau mēs kaut kā iztiksim! puisis atzina.

Malvīne pasmaidīja, jo neviens netika pārmetis, ka viņa domāja par ēdienu, jo Nataniels bija paspējis sapratīgi ierunāties.
Nu tad laižam uz tirgu? Vai kur mēs dabūsim tās vecmodīgās drēbes - kaut ko no astoņdesmitajiem?
Melnbaltu, svītrainu un punktainu?
Cik tālu atpakaļ mēs taisāmies doties?
Un mēs tad ejam pēc tām drēbēm? Nestāvat taču visi kā mieti... Malvīne sāka smieties - Tā taču saka mana ome - viņa caur smiekliem izteica.
Derētu doties, ne? Viņa paskatījās savā pulkstenī - ieraduma pēc.

Nataniels nopūtās Visi tirgi ap šo laiku noteikti jau ir ciet. Bet šo to jau varam uz ātru roku sameistarot arī uz vietas- mans vecais tēvs bija seno laiku fanākts. Nu jā, tas ir protams atkarībā no tā, cik tālu mēs taisāmies doties. Un ar ēdienu mums pietiks ar to, kas ir no mana leduskapja. Pēc tam jau redzēs, varbūt uz vietas kaut ko izdomāsim. Un mans ledusskapis vēl šodien ir papildināts, tur ir lērums visa kā. Nu, kurš nāks līdzi man iepakot vairākus pārtikas grozus?! puisis palūkojās apkārt.

Malvīne pēkšņi sadomāja paķert Natanielu aiz rokas - Ejam! - viņa žirgti iesaucās un vilka viņu uz virtuves pusi.
Viņa nez kāpēc nesaprata kāpēc tā ir darījusi.
Viņa dzirdēja sev aiz muguras sačukstēšanos un tāpēc tā starp citu iesaucās - Tev ir sidrs?

Nataniels juta, kā tiek paķerts aiz rokas un vilkts uz virtuves pusi. Viņš nepretojās un sekoja Malvīnei. Pavēris virtuves durvis puisis ielaida meiteni pa priekšu un pasmaidīja Mana tēva leduskapī glabājas sidrs, pāris kokteiļu un vīns un liekas, ka pusizdzerta viskija pudele. Ko tu gribētu?! puisis jautāja, pieejot pie leduskapja un atvērot to, lai paskatītos, kas tur noderīgs ir iekšā. Ledusskapis bija milzīgs un piebāzts praktiski pilns ar visu pēc kārtas un to, ko vien sirds vēlējās.

Tagad pārģerbieties un paņemiet līdzi mazliet ēdamo, un savācaties kopā, lai varētu atgriezties pagātnē. Vēl pēdējorezi pārrunājiet kurš pie kura turēsies un gadsimtu, ja?
Un tad ievadiet pulkstenī 18.gs, 1764.gadu, 1. jūniju.
Kad to izdarīsiet, uzzināsiet kas notiks tālāk.

Sidru - abstulbusi no visa lielā ledusskapja satura teica Malvīne.
Tā, nez ko pārējie īsti vēlētos ņemt līdzi?

Kur mēs to visu saliksim?Man ir mugursoma līdz- ar vienu pietiks?
Malvīne gribēja vēl ko teikt, bet aizmirsās un klusējot dzēra savu sidru no pudeles skatoties kā Nataniels krāmē produktus viņas mugursomā.


-----
edit ---> [Pašlaik arlabunakti]

Mikus bija klausījies savos draugos un tad teica : Es domāju, ka visiem uzreiz vajag doties uz pagātni, jo kurš tad no mums te gribēs palikt, kad visi pārējie izklaidējas? Meitenes, jūs tak visas gribat līdz, pareizi? Tad viens no mums uzvilks pulksteni un pārējie turēsies pie viņa. Es varu uzņemties šo atbildību. - Mikus smaidīja...
Nataniels bija aizgājis uz virtuvi, tāpēc Mikus uzņēmās vadību pie pulksteņa. Mikus bija Nataniela labākais draugs un viņš draudzējās ar Lumi (pārītis, ja angel piekrīt , vajag taču, kas veido draugu grupu. Nu kā tur viens otru pazīst.)
Lumi, kur tad tu taisījies braukt bez manis? - iesmējās Mikus. Tad viņš paņēma savu draudzeni aiz rokas.

Nataniels iekrāmēja visu pilnu Malvīnes somu un sacīja Ar to nepietiek un jau pēc mirkļa bija atpakaļ ar diviem lieliem pītamjiem groziem, kurus arī piestūķēja pilnus. Un vēl tikai pārģērbšanās atlikusi Nataniels sacīja. Puisis ielūkojās pagrabā un iesaucās Ei, visi, lieniet ārā no turienes, laiks doties apģērbu meklējumos!

Malvīne ar savu neidzerto sidra pudeli noskrēja lejā pagrabā pie Lumi un iečukstēja viņai ausī Tas varētu būt gandrīz kā iepirkšanās, būs jautri un tad viņa pudeli iespieda Lumi rokās dzer Tu arī un jautri smaidot skatījās uz pudeli tad uz Lumi uz pudeli un tad uz Lumi.

Vēl joprojām neuzticīgi skatīdamies uz draugiem Aleksandrs devās uz pagrabu. vismaz te bija šis tas taustāmāks. Lādes lielas lādes.
Hei Malvīn neapkodies pirms laika,citādi ne velna neatcerēsies viņš sacīja pavīdot sarkastiskam smaidiņam.
Tērpu tā kā vairāk nekā vajadzības uz kurieni tad lāidīsiet es domāju vismaz gadsimtu pasakiet, laigan 19 man tīri labi patiktu. puisis sacīja nopētīdam kādu vecu uzvalku ar garām ļipām frakas aizmugurē.

Tas taču tikai sidrs nevainīgi smaidīdama teica Malvīne.
Nopētījusi Aleksandru, kurš vēroja dīvainu vecu uzvalku viņa tam teica Patīk tas uzvalks? Nu vēstures fanāt, Saša, pastāsti man ko īsti derētu vilkt pimēram 18.gadsimtā...Domīgi sacīja Malvīne.
Paskatījusies uz pārējiem viņa atkal ierunājās Mēs taču varētu? Braukt uz 18.gadsimtu? Kurš piekrīt? Viņa nopētīja visus un ar šo tiekumu beidza runāt.

Pagraba durvis pavērās un pa tām ienāca Nataniels. Puisis visu labi bija dzirdējis un sacīja Man, j godīgi sakot, der jebkurš laiks. Bet 18 gadsimts izklausās pat ļoti labi! viņš nolika pāris somas un pītos groziņus uz galda un lūkojās uz pārējiem Nu ko, laižam labāk uz 18 gadsimtu, ne! Piekam man liekas, ka man bija pāris tīri autentiski 18 gadsimta zemnieku un mužnieku tērpi, kaut kur augšā, vēl nesen kārtojot māju manīju kādā lādē.

Tājūs visi sakāt puisis atbildēja palūrēdams uz pudeli. Astonpadsmitais saki? Var arī to. paga man liekas kaut ko es jau redzēju puisis metās rakties kastēs. Pēc daažām minūtēm ko aizpildīja lidojoši putekļi šķavas un puiša apslāpētās lamas, viņš iznira no putekļu mākoān nesdams apjomīgu kleitu korseti kaut ko līdzīgu parūkai. pār otru roku viņam biaj pār mesta gara fraka kamzolis un īsbikses ar garām zīda zeķēm. Tā Malvīn šis jau laikam ir tavs, savelc tikai to korseti stingrāk. Bet man, nu jā. viņš uzmeta nicīgu skatienu īsbiksēm un zeķēm. Vismaz parūku man nevajadzēs mati man pietikami gari. viņš piebilda

Lote domīgi bija klausījusies draugos un nezināmu iemeslu dēļ nebija teikusi ne vārda. Visticamāk, ka meitene atkal jau bija iegrimusi domās par savu izskatu. Kad runas aizgāja par to kurš vilks pulksteni Šarlote bija kategoriski pret. Tas priekš manis ir pārāk neelegants, turklāt tā ādas siksniņa izskatās pārlieku vecmodīga. Blondīne bija teikusi.

Pēc pāris apmītiem vārdiem pulksteņa nēsātājs bija izlemts un nu atlika vien laiks, ēdamais un apģērbs. Tātad laiku jūs pieminējāt 18. gadsimtu, bet mums vajag arī tiešu gadu un datumu, vai tad ne? Lote domīgi noblisināja spoži zilās ačeles un pavērās apkārt garāžā. Te ir mežonīgi putekļi, un runājot par apģērbu... Meitenei neizdevās turpināt jo Alekss saceldams pamatīgu putekļu mākoni iznesa no kādas kastes laukā apģērbu sev un Malvīnei. Pie Svētās Dievmātes, jūs tik tiešām domājat, ka mums jāpārģērbjas? Es nevaru doties ceļā tā? Šarlote norādija uz minimāla garuma džinsu svārciņiem, melniem augstpapēžu zābaciņiem līdz celim un tumšsarkanu korsešveida topiņu ar pamatīgu izgriezumu priekšpusē. Es tai's šmotkās izskatīšos drausmīgi turklāt tie audumi ir tik rupji un manai ādai galīgi nepieskaņoti.

Nataniels pagriezās pret Loti un domīgi paskatījās meitenē. Puisis jau ļoti ilgi bija brīnījies, kā spēj šādu meiteni paciest, nu jā, viņa noteikti bija skaista, bet ārēji. Tev taisnība. Ir jānolemj kāds gads un datums puisis piekrita un pasmaidīja, uzlūkodams Aleksandra atrastos tērpus. Bet vļe ir jāatrod kas mums pārējiem. Nataniels sacīja un pats ierakās kastēs un atrada vēl pāris īsbikses, kuras gan izstījās pat ļoti netīras un pāri biksēs jau bija dziļi caurumi. Tika atrasta arī vēl viena kleita, šī gan nebija nekāda greznā un visa putekļaina, puisis lūkojās apkārt, kurš gan tādu maz gribēs ņemt?! Tu, protams, vari ceļot arī savās drēbēs, bet, ja nonāksi cietumā vai tiksi sadedzināta uz sārta, mēs par to neatbildam! Nataniels sacīja Lotei, plaši noplātot rokas un turpinot lūkoties uz drēbēm, kuras bija atradis un nolicis uz galda.

Šarlote, izbeidz māžoties - ņem, tas taču ir stilīgi - piemiegdama aci Alumielai viņa smaidot sacīja. Bez tam, Lote, Natanielam taisnība, mēs TIKAI - īpaši izcedama vārdu `tikai` - nevēlamies, lai TEVI sadedzinātu uz sārta.
Jā, bet man - melns tieši laikā smaidīja Malvīne un paņēma no Aleksandra sev domāto kleitu Tikai vai jāpārģērbjas tepat? neizpratnē blisinoties apkārt uz noputējušās grīdas un pārējiemteica Malvīne.
Un viņi tiešām tādas valkā? klusi nevienam nedzirdot, sev nočukstēja Malvīne

Ehh, nopūtās Šarlote un ar riebumu pakāpās tuvāk kastēm bet ja mani sadedzinās uz sārta es vismaz būšu izskatījusies labi... Turklāt par mani varbūt pat pieminētu kādā vēstures grāmatā kā līdz šim elegantāko un stilīgāko raganu kas ir nosvilināta. Sieviete jau atkal izcēlās ar ĪPAŠU "gudrību", bet tas nevienam nebija jaunums. Ai, nu labi atradīšu varbūt sev ko piemērotu. Lote nosprauslojās un graciozi atmetusi atpakaļ pagaros blondos matus palūkojās pirmajā kastē kas gadījās pa rokai. Kādam šitās drausmīgās bikses vajag? Viņa jautāja pamesdama uz draugu pusi melnas īsbikses kas patiesību sakot izskatījās nevis zemnieciskas, bet gan diezgan svinīgas. Protams nedaudz apputējušas, bet kas par to? Parakājusies vēl nedaudz un izmētājusi vēl pārīti augstāka ranga personu drēbes Šarlote uzraka melni sarkanu apjomīgu kleitu. Tā nedaudz līdzinājās Malvīnes kleitai taču toņi un kleitas apakšdaļa bija atšķirīga. Šķiet ka es tiešām atradu ko piemērotu sev. Lote pašapmierinātu smaidu paņēma kleitu, sapurināja to saceļot milzīgu putekļu mākoni un tad kad kleita vairs neizskatījās tik noputējusi un netīra, viņa to pielika klāt. Tieši laikā. Sieviete nosmīkņāja un pagājusi nedaudz nostāk, kā vienmēr uzvedoties nedaudz neķītri, visu klātbūtnē uzsāka pārģērbšanos. No sākuma viņa novilka korsešveida krekliņu atklājot melni mežģīņotu krūšturi un pēc tam arī svārkus, zem kuriem zeķubikšu vietā bija garās zeķes ar mežģīnēm augšpusē un melnas mežģīņu string biksītes. Zābakus gan viņa nolēma nevilkt nost, atradusi šausmīgā apjoma kleitā vietu caur kurieni to uzvilkt Šarlote ātri vien ieslīdēja tajā, jo ņemot vērā to, ka viņa bija ļoti tieva kleita padevās bez aizķeršanās. Kāds man varētu palīdzēt sasiet stingrāk to korseti? Viņa jautāja piekārtojot augšdaļai krūšu līniju.

Kamēr Lote aktīvi pārģērbās visiem redzot Malvīne bija aizlīdusi aiz kastēm telpas stūrī uzvilka nu jau savu melno kleitu. Uzvilkusi kleitu viņu piemeklēja tāda pati problēma kā Loti, korseti nevarēja aizsiet pati Palīdzēsiet? No telpas stūra nākdama tuvāk viņa uzsauca pārējiem korseti vajadzētu sasiet stingrāk, tā kā Malvīne pati bija ļoti tieva viņai kleitu nācās pieturēt ar rokām. Tāda viņa tur stāvēja starojot kā saulīte un skatoties uz visiem.

Lumi uzlūkoja drēbes, kuras Nataniels bija nolicis uz galda. Meitenei tās nelikās pretīgas vai kādas citādas- viņa bija pieradusi pie dažādām un ļoti dīvainām un neparastām dzīves situācijām, jo bieži ar vecākiem nācās ceļot apkārt pa dažādām zemēm. Lumiela piegāja pie puiša un sacīja Es laikam paņemšu to kleitu, izskatās, ka neviens cits viņu nevilks. meitene ātri un žigli un ļoti veikli pārģērbās vienā no garāžas stūriem un sacīja Kāds palīdzēs aiziet korseti un savilkt aizmugurē banti? šī bija kleita ar divām tādām kā lencītēm aizmugurē, kuras varēja sasiet bantē.

Nu, kad jūs būsit pārģērbušies, uzvelciet pulksteni un ievadiet laiku. Kad to esat izdarījuši, tad apķerieties (laikam) Natanielam, ja pie viņa būs pulkstenis. Pie rokām, ap vēderu. Kā katram ērtāk
Un tad gaidat.

Nu jau Malvīne sāka pati pūlēties aizsiet korseti - tas bija visai jocīgs skats, bet vināi tomēr izdevās. Vai dieniņ cik jauki viņa teica un piegāja pie netālu esošā spoguļa Man jau patīk, Un jums? viņa skatoties spogulī un ar roku piekārtojot jau tā taisnos, rudos matus uzkrāsoja lūpas. To darot viņa tā starp citu ieminējās - Bet vai mums nevajadzētu piedomāt pie runas stila?

It kā pēc būtības tie tur pāķi varētu sadomāt nezin ko ja mēs pateiktu: Hei Veči Waz up! bet tai pat laikā. Nu jā šķiet ka mums vajadzēs iztikt bez žargona un Malvīn, vari palīdzēt man viss neiet tik spīdoši kā tev ar to kleitu, man Šarlote norādija uz krūtīm pa lielu un es nevaru kā vajag izlocīties lai sasietu to korseti. Sieviete spicajiem augstpapēžu zābaciņiem klabot un kleitas malai velkoties pa zemi piegāja pie Malvīnes. Kleita tev tiešām piestāv, un manējā arī izskatās tīri ta neko.

Nataniels uzlūkoja Malvīni, kurai bija izdevies iekļūt savā kleitā un aiziet veiksmīgi korseti. Pēkšņi pār puiša mugur pārskrēja vieglas trīsas- meitene izstījās tiešām jauki šajā vecajā kleitā. Malvīn, tev taisnība Nataniels piekrita un turpināka Mums ir jāpiedomā pie tā, ko runājam, bet pirms tā, izlejmas uz kuru gadu un datumu mums jādodās!

Uz labu laimi nosaukšu skaitli - Malvīne aizvēra acis - 1764.gads! - nē? Malvīne smaidīja uz visām pusēm.
Palīdzot aizsiet Lotes korseti viņa sacīja Tā kā ir vasara varētu ceļot uz vasaru, piemēram uz 1.jūniju, jo tad sīkajiem jau beigusies skola... Būtu forši ar kādu vēl sadraudzēties smejoties sacīja Malvīne.

Nataniels pamāja un sacīja Tevis piedāvātais variants izklausās pat ļoti sakarīgs. Bet es šaubos, ka mēs tik viegli varēsim sadraudzēties. Mums būs jābūt uzmanīgiem. Vai kāds kaut ko par to laiku zin, vismaz apmēram?! puisis jautāja draugiem.

Lumi un Saša pašlaik pēc manām domām zin visvairāk par vēsturi, par 18.gs. Viņa paskatījās uz abiem iepriekšnosauktajiem draugiem un iesmējās Smieklīgi vai ne? viņa skatījās uz Lumi, kuras kleitas korsete vēl nebija sasieta. Es jau neko, neskatieties tā.

Šarlote pateicās par korsetes sasiešanu un godīgi sakot viņai bija sajūta, ka viņa smok nost. fū, kā viņas varēja tādos paltrakos staigāt, viņos taču var nosmakt cik tās korsetes ir stingras, bet man patīk. Kā vienmēr es izskatos ideāli. Sieviete atsāka vērot sevi noputējušajā spogulī un kleita patiesi iskatījās glīši. Viduklis izskatījās vēl daudzkārt tievāks un korsete krūšu līniju bija pacēlusi vēl augstāk. Latvijā 17-18. gs. bija Ziemeļu karš. Vidzeme ar Rīgu tika pievienota Krievijai, Latvijā uzausa apgaismības idejas un otrajā 18.gs pusē arī Latgale un Kurzeme tika pievienota Krievijai. Starp citu pastāvēja dzimtbūšana. Šarlote nezin no kurienes savā blondajā galvā izraka informāciju.

Skaļi aplaudējot Malvīne iesuacās Gudri! .. beidzot arī Tu nospīdēji smaidot teica Malvīne.
Bet kas tā par lietu, ka karš - Malvīne nedroši pavērās apkārt Mums būs jākaro?
Kādam ir pistole? koķeti smaidot meitene paskatījās apkārt uz pārējiem.

Ziemeļu karš beidzās 1721. gadā takā vari neuztraukties. Šarlote piemīlīgu smaidu sejā noteica. Tad uz mirkli viņa atgāja no spoguļa un sāka rakāties pa kādu nedaudz mazāka izmēra kasti. Bet tomēr manuprāt kaut kādi ieroči ir vajadzīgi ņemot vērā to gadu. Tur bija ne tikai Latvieši, bet arī krievi un vācieši. Un Rīgu pārvaldīja krievs. Sazin ko viņi mums izdarīs ja sapratīs, ka nepiederam nevienai ģimenei, vai neviena ģimene nepieder mums. Pēc gara pentera un izmētāta kastes satura Lote izvilka laukā divus drausmīgi apsūbējušus revolverus, nazīti, un vēl kaut kādus divus šaujamieročiem līdzīgus dzīvniekus. Kur jūs dabūsiet lodes vai ko tādu es nezinu, bet es piesakos uz nazīti. Sieviete paņēma rubīniem un safīriem rotāto nazīti un iebāza to aiz krūštura. Par to nazi taču var nokāst pamatīgāko piķi. Nataniel, vajadzēja tev kādu laiciņu iepriekš parakāties pa tām mantām. Kuram pārējos ieročus?

Revolveri man, kādam nav dažas patronas?
Bet mums jāpārzin arī krievu valoda?
Ladno. Ja mogu govorit po russki. Prikoļna. un atkal smejot teica Malvīne.
Viņai patika daudz smieties un smaidīt un neuztvert visu pārāk nopietni.

Jā kreivu valoda šķietami mums ar pārējiem būs galvenā sazināšanās valoda. Šarlote īgni norūca un piemīlīgajā feisiņā smaids pazuda. Es ciest nevaru krievu valodu, no viņas var dabūt tikai un vienīgi grumbas. Meitenei krievu valoda vārda vistiešākajā nozīmē derdzās, jo visus skolas gadus, viņa bija mācijusies vācu valodu no kuras viņa nezināja tik daudz kā melns aiz naga un krievu valodu pārzināja tikai tā, no draugiem. Tās patronas pameklē kādā no kastēm vai paprasi Natanielam.

Nataniels nebija nebūt pārsteigts ar tik bagātīgo kastu saturu. Šajā mājā viņš uzturējās pareti, biežāk tika izmantots personīgais dzīvoklis Rīgas pašā centrā. Viņa vecāki jaunības gados bijuši kolekcionāri, arī vecvecāki un vecvecāki un visi pārējie, cik viņš zināja. Tāks, man arī kaut kas derētu un Tev tiešām ir lieliskas vēstures zināšanas, Lote! puisis pārsteigti iesaucās un pasmaidīja. Un patronām kaut kur tepat vien ir jābūt

Paldies, un kā redzi arī blondīnes mēdz būt kaut cik gudras. Šarlote pašapmierināti, tomēr pēc iespējas vēsāk atbildēja Natanielam, ar šo puisi no draugu pulka viņai bija visvēsākās un atsvešinātākās attiecības, jo viņam bija pamatota nepatika pret blondīnēm, bet kas par to.

Lote, matu krāsa neko neizsaka. Bet tik tiešām - vēsture tev padodas Malvīne to sakot piegāja pie kastes, kur Šarlote bija atradusi revolverus, un sāka meklēt patronas. Kad bija atradusi patronas viņa protams atkal iesaucās savā piemīlīgajā, jautrajā balsī Rokā ir!Kuram vēl ir revolveris? Patronas vajag?Piecēlusies kājās viņa nopurināja no savas melnās kleitas putekļus un uzsmaidīja pārējiem.