Izpostītā zeme - ATD [C], Pieteikšanās vairs nav iespējama! Opcijas

[Mastero Jazz]

Mastero, nolikvidējis durvis, nestāv dīkā, bet darbojas tālāk. Jauna lomu spēle. Darbība mūsdienās. Spēlētāju skaits - 6. Balstīta uz d20 sistēmas, d20 Modern noteikumiem.
-------------------
Viduslaiki. Roma.

Centrālajā laukumā bija savākušies lielākā daļa pilsētnieku, kas klusu savā starpā pārrunāja notiekošo vai skaļi sauca pēc nāves. Laukuma centrā bija uzsliets sārts, kura centrā sasiets stāvēja vīrietis. Blakus sārtam, divi vīri baltās mantijās ar krustiem rokās - inkvizitori.
"Šis vīrietis ir apsūdzēts ķecerībā! Viņš apvārdo jūsu dienišķo maizi un uzliek lāstus jūsu bērniem!" kliedza inkvizitors.
"Nav tiesa!" paguva iebrēkties vīrs, pirms viņam aizsēja muti.
"Viņš ir zaimotājs un grēcinieks! Pagāns un ķeceris! Kādu sodu mums viņam spriest?"
"NĀVI!" vienā balsī atsaucās pilsētnieki.
"Lai tu mūžam vārītos elles ugunīs!" iekliedzās inkvizitors. "Pielaidiet uguni!"
Pāris vīri, kas stāvēja blakus ar lāpām rokās, pielika tās pie malkas krāvuma. Tas vienā mirklī iegailējās un liesmas jau kūrās ap ķecera miesu.
Tikmēr otrs inkvizitors pagāja nostāk un ieslīdēja šķērsielā. Tur jau viņu gaidīja kāds cilvēks melnā mantijā. Pie viņa sāniem atradās masīva zobena maksts, taču rokās kāds sainis.
"Dabūji?" inkvizitors nočukstēja.
"Kāda runa!? Bet mana samaksa?" atbildēja svešinieks.
"500 florrimi..." inkvizitors no mantijas apakšas izvilka palielu maisu, kas skaņi žvadzēja.
"Lieliski..." svešais paķēra maišeli un pasniedza inkvizitoram saini. "Tā ir ķecera burvestību grāmata. Tumša maģija to caurstrāvo. Iesaku sadedzināt. Jo ātrāk, jo labāk!"
Inkvizitors likās izbijies: "Jā, jā! Jāsadedzina! Tagad ej! Un nodod visdziļāko Vatikāna pateicību Sv. Jura ordenim."
Svešais nozuda tumšajā ielā, bet inkvizitors atgriezās pie sārta un palūkojās agonijā kliedzošajam inkvizīcijas upurim sejā. "Skaties!" viņš iekliedzās un izvilka no saiņa melnos vākos iesietu grāmatu. "SKATIES!" Upura sejā sāpes nomainīja šausmas. Mutes pārsējs slāpēja viņa kliedzienu, kad inkvizitors grāmatu nometa pie degošā kājām, tieši liesmās. Grāmata uzliesmoja ar zaļām liesmām un sadega. Līdz ar to ķeceris saļima.
-----------------
Spēlētāji ir Sv. Jura ordeņa Amsterdamas šūniņas operatīvie darbinieki. Katram spēlētājam lūdzu izvēlēties savu varoņa tipu.
------------------------
Varoņu tipi un to specialitātes:
Stiprais varonis /tuvcīņa, fiziskās iemaņas (lekšana, kāpšana)/
Ātrais varonis /šaušana, ātrums, veiklība, autovadīšana/ (2bad4u)
Izturīgais varonis /izturība cīņā, spēja koncentrēties, izturība pret indēm un tml/
Inteliģentais varonis /zinātnes, erudīcija, izmeklēšana, datori/ (Chemistry, Atlanta)
Nosvērtais varonis /instinkti, maņas un loģika/ (Nimloth)
Harizmātiskais varonis /diplomātija, līdera spējas, spēja melot un citas sociālās spējas/ (Nimue) (Nulukkizdin)
------------------------
Tāpat katram spēlētājam izvēlēties kategoriju, kurā iekļaujas viņa varoņa profesija, kurā viņš darbojas ārpus ordeņa (kautkā tak nauda jāpelna).
------------------------
Profesiju kategorijas:
Akadēmiķis
Amatnieks
Ārsts (Nimloth)
Atlēts
Baltā apkaklīte (juristi, klerki utt)
Birokrāts
Bohēmists
Diletants (uz vecāku kakla joprojām)
Glābšanas dienestu darbinieks
Izglītojošs
Izmeklētājs (2bad4you)
Lauku cilvēks
Likuma spēks (policija, speciālo uzdevumu vienības utt)
Mājās strādājošs (kalpone utt)
Militārists
Noziedznieks (Chemistry)
Piedzīvojumu meklētājs
Politiko
Radoša personība
Reliģiozs (Nimue)
Skolnieks
Slavenība
Tehniķis
Uzņēmējs (Nulukkizdin)
Zilā apkaklīte (apkalpojošā sfēra)
--------------------------------------
19. gadsimta vidus. Londona.

Bija miglaina diena. Cauri Kensingtonas parkam soļoja misters Tomass M. Keils, "Keila metāla izstrādājumu rūpnīcas" direktors. Savu melno cilindru pabīdījis uz pakauša pusi, viņš izskatījās apbrīnojami laimīgs. Pēdējajos gados viņa bizness bija gājis uz augšu. Tagad viņš devās uz Londonas ostas Centrālo pārvadājumu biroju, kur grasījās noslēgt līgumu par savas produkcijas eksportu uz Vāciju. Misteram Keilam bija pagalam apnicis dirnēt savā ofisā, tādēļ viņš bija nolēmis pastaigā doties kājām.
Piepeši no vītola, kas auga blakus taciņai, uz taciņas uzlēca kāda būtne, kas izskatījās pēc pamatīgi sakumpuša cilvēka. Būtnes seju sedza kapuce.
"Iztukšo maciņu, vecīt!" būtne ierunājās ļoti sēcošā balsī. "Ja ne, beigas klāt!" Būtne ar savu līko roķeli pazibināja nazi.
"Es atvainojos?!" neizpratnē iesaucās misters Keils. "Ko jūs ar to domājat?"
"Domāju, ko domāju, vecais kraķi! Atdod naudu! Laupīšana!"
Tomasam M. Keilam uz pieres parādījās sviedru lāsītes, lai gan šī nebūt nebija tā karstākā diena. Labāk atdot naudu, nekā saņemt dunci ribās. Bet tomēr, ļoti neparasts gadījums - Kensingtonas parks parasti bija samērā drošs.
"L-labi! Ņem naudu!" stostījās misters Keils un sniedzās pēc sava kabatas portfeļa, kas bija uzvalka iekškabatā.
Te piepeši laupītājs iekunkstējās un nokrita uz vēdera. Starp viņa lāpstiņām rēgojās visai prasts un aprūsējis duncis. Cauri miglai atskanēja soļi. Mistera Keila uztraukums pieauga un sasniedza kulmināciju, kad no miglas iznira garš un slaids tēls, ģērbies strādnieku drēbēs. Tēls piegāja pie mirušā un zvilka dunci, ko ieslidināja zem rūtotā krekla. Tad paķēra laupītāja līķi aiz kājas, apgriezās un devās prom, vilkdams mironi sev līdzi. Velkot atsedzās būtnes seja - kraupainā un zaļā āda un ilkņi liecināja, ka tas nebūt nav cilvēks.
Misters Keils apjucis stāvēja ar plaši atvērtu muti. Tad nopurinājās, kārtējo reizi sakārtoja savu cilindru un devās tālāk, domādams par to, ko redzējis.

Šo rakstu rediģēja Mastero Jazz: 22.06.2004 09:27

[Nulukkizdin]

Es labpraat buutu Harizmaatiskais varonis ar profesiju Uznjeemeejs !!!

[Mastero Jazz]

Iepazīstinu ar Nimloth varoni:

Amsterdamas Centrālā slimnīca. Plkst 3.24.
Baltā halātā uz ārstu atpūtas telpas dīvāniņa iepretim televizoram sēdēja kāds vīrietis, kas izskatījās pagalam noguris. Viņa īsie, brūnie mati bija izpūruši, bet brūnās acis, kas rēgojās cauri briļļu stikliem izskatījās, kā sen miegu neredzējušas. Ksavjē J. Lenuāram šī bija bijusi gara nakts. Te piepeši iezvanījās viņa mobilais telefons. Pacēlis to, Ksavjē pielika to pie auss un, pagalam saguris, noņurdēja: "Hallo!"
"Ksavjē, uz Osdorpu! Ņem tramvaju, stacijā tevi sagaidīs... Un neaizmirsti rīkus!"
Ksavjē pielēca kājās, par spīti viņa nogurumam. Ātri aizskrējis uz savu kabinetu, viņš paķēra no turienes savu koferi. Tad uzvilka savu mēteli, uzsita tam pa kabatu un izskrēja ārā pa slimnīcas durvīm. Izlīkumojis cauri hospitāļa masīvam, viņš attapās nervozi bungojot pa savu koferi tramvaja pieturā. Osdorpa. Osdorpa. Trešais tramvajs! Negaidīti ātri ieraudzījis sev vajadzīgo tramvaju, Ksavjē ieleca tajā un iegādājās biļeti. Priekš KSavjē nekad tramvajs nebija kustējies tik lēni...
Pēc kāda laika ārsts izleca no tramvaja pieturā "Osdorpa", kur viņu sagaidīja neliela grupa cilvēku.
"Kas un kur?" ātri noprasīja Ksavjē.
"Seko," atsaucās viens no grupas un uzsāka skrējienu, "visticamāk uzbrucis kāds humanoīds. Mūsējie jau tam seko."
Ksavjē, sekodams grupai, ieskrēja kādā šķērsieliņā. Kur aiz atkritumu konteinera bija dzirdami klusi vaidi.
"Gaismu, dodiet man gaismu!" iesaucās ārsts un nometās uz ceļiem pie cietušā. Viens no grupas dalībniekime izvilka no mēteļa spēcīgu kabatas bateriju. Pret šķērsieliņas sienu bija atbalstījies kāds vīrietis, kurš bija saķēris savu vēderu. Cauri pirkstiem sūcās mazas asiņu tērcītes. Ksavjē uzmanīgi nocēla vīrieša rokas no brūces.
"Spēcīga asiņošana," noteica ārsts un atvēra savu koferi. Tajā speciālās kabatiņās gozējās visdažādākie medicīnas rīki, tai skaitā ķirurģijai nepieciešamie, kamēr pie otra vāka atradās pilnīgs pirmās palīdzības komplekts. Ksavjē paķēra sev nepieciešamo un sāka uzmanīgi rosīties ap cietušo.
"Vairāk gaismas!" iesaucās ārsts un ik pa laikam sāka murmināt pie sevis. "..iekšējie orgāni nav skarti... puisim paveicies... nu i' bijis radījums..."
Pēc vairāk nekā divdesmit minūtēm Ksavjē sakārtoja pārsēju un pieslējās kājās. "Puiša dzīvībai briesmas vairs nedraud. Bet tomēr jāved viņš uz slimnīcu. Es parūpēšos tālāk..."
Grupas biedri pamāja. Pēc brīža pie šķērsielas ieejas nokauca mašīnas riepas.

[Mastero Jazz]

Atlantas varone:

Kaut kur Amsterdamas Zoodārzā. Plkst 15.32.
Anna Niona izskatījās uztraukta un paātrināja soli, ar acīm pārlūkojot apkārtni, meklējot kādu neaizņemtu soliņu. Viņai ejot, brūnie mati, kas bija saņemti astītē ritmiski šūpojās. Tur. Tukšs soliņš. Anna devās turp, nelikdamās ne zinis par diviem vīriešiem, kas viņai sekoja. Atslīgusi uz zaļā koka soliņa, Anna atvēra savu somu, no kuras izņēma klēpja datoru, ko ar ierasto rokas kustību atvēra. Izvilkusi no kabatas savas brilles, kas bija bijušas rūpīgi ievietotas maciņā, viņa uzvilka tās.
"Varam sākt," Anna paziņoja abiem vīriešiem un pieslēdza savam datoram vīrieša pasniegtu mobilo telefonu un modemu. Annas pirksti sāka zibēt pa datora klaviatūru. Viņas brūnajās acīs pazibēja apņēmība.
"Tātad mērķis - Malkovičs?" viņa iejautājās, nenovērsdama acis no ekrāna. Viens no vīriešiem apstiprināja.
"Pašvaldības datu bāze dod tik pat daudz, cik valdības, bet nav uz pusi tik labi noslēgta," nosmīkņāja Anna un turpināja savu darbu. "Tā... Reģistrēto iedzīvotāju saraksts... M... Malkovičs, Pīters... Iepriekšējā dzīvesvieta - nav... Pašreizējā dzīvesvieta... Riddera iela. NOLĀDĒTS!"
Vīrietis salēcās: "Kas?"
"Mūs uzķēra... Un ne jau Amsterdamas domes puņķainais sisadmins..."
"Kas tad?"
"Kods neredzēts... Ē.N.A.s aģenti..."
"KO?"
"Klusē un ļauj man darīt manu darbu! Mums šobrīd mēģina noteikt atrašanās vietu!" Anna sāka rakstīt komandas vēl lielākā ātrumā. Pēc pārdesmit sekundēm viņa nopūtās. "Tā... Uzliku viltus signālu pāris kvartālus uz ziemeļiem... Signāls zudīs pēc 10 minūtēm. Tieši tik mums ir, lai droši pazustu." Anna ielika savu datoru atpakaļ somā un pasniedza mobilo telefonu atpakaļ vīrietim.
"Tavā vietā es tiktu no tā vaļā..."
"Bet vai tad mob..."
Anna viņu pārtrauca: "Viss, kas ir pieslēgts vienam vai otram tīklam nav drošs... Arī ne mobilie. Visu var, ja labi grib."