Kāds, kam piecpadsmit Opcijas

[ils]

Bērnu literatūrā tagad ir jauna gadu skaitīšana: "pirms Potera" tagad skan gluži kā "pirms mūsu ēras". Katrs sējums kā jauns gadsimts. Ar šo nedēļu krievu lasītājiem sākas jaunais, piektais. [Raksts tulkots no krievu valodas un, kā zināms, krievu valodā 5. Poters iznāca vēlāk.]

Tas nav jautrs laiks un tā nav priecīga grāmata. Harijs Poters ir nodzīvojis līdz saviem grūtajiem Viduslaikiem. Kritiķi jau bija atskārtuši, ka starp četrpadsmit un piecpadsmit varonim būs grūti – gan tas, gan šis, pirmās iemīlēšanās, hormonu vētras – taču Roulinga piemānīja visus. Tas ir, protams, viss šeit ir – bet galvenais jau nav tas.

Piektā sējuma Poters ir parasts pusaudzis: viņu neviens nesaprot, viņam neviens netic, viņš ir vientuļš apkārtējā pasaulē, biedējošā un nepārtraukti mainīgā. Kā jebkurš vienaudzis, viņš jūt, ka viņa pārdzīvojumi ir vispasaules mēroga notikums. Taču šeit ir viena atšķirība – tā tas tiešām arī ir.

Viss piektā sējuma sižets –Tumsas valdnieka atgriešanās, nāvēžu bēgšana no burvju cietuma, Dumidora atjaunotais, pirms tam darbību pārtraukušais Fēniksa ordenis un finālā – Voldemorta uzvara pār Hariju – viss tas visciešākajā mērā saistās ar pusaudžu problēmām. Potera rokas sagrieztas līdz asinīm, kā simtiem tūkstošiem citu pusaudžu visā pasaulē – taču arī tas nav banālais "popil moikoi" [Nesapratu], bet gan Cūkkārpas okupācijas varas burvju sods lecīgajam audzēknim.

Pirmo reizi lasot, man likās dīvaini, ka grāmatā tik daudz vietas aizņem Maģijas ministrijas satīrisks apraksts, personīgi ministrs Kornēlijs Fadžs un skolas lielinkvizitore Doloresa Ambrāža, tipiska, pretīga tante no RONO [abreviatūra no krievu "rajona izglītības organizācija"], krupene pūkainā, sārtā jaciņā, kas kļūst gandrīz par otro svarīgāko tēlu pēc paša Potera šajā, piektajā sējumā. Īstenībā viss ir pavisam skaidrs: bērns redz pieaugušos, vai nu labus, vai arī sliktus. Smieklīgi un sīkumaini viņi paliek tikai pusaudzim.

Raksta turpinājumu lasi komentāros.