Ceļotāju miegs [MP]..., Aiziet !!! Opcijas

[Shatered]

Falipne klusi krāmēja savas mantas jaunajā "Raniel Day" mugursomā, kuru viņai bija ieteikusi Klinta... Falipne cerēja , ka šoreiz viņu ceļojums un pūles nebūs veltīgas... Viņai klāt pieslāja Rasmuss... " Neuztraucies... šoreiz tas būs pa īstam..." viņa teica un turpināja somā likt burvju ieročus un kartes... " Šoreiz es mūs vadīšu, bet tev būs jāpalīdz, jo tā taču ir Ūdenskritumu zeme, mūsu mājas".... Falipne domāja , vai Melkors viņiem sekos arī turp, kur jāiet cauri Nīrmelmijnosa mežam ...
Falipne ar Rasmusu ātri nokļuva pie pagājušā gājiena sākumpunkta svētvietas... Viņa domāja, kas tagat notiks... Vai visi ieradīsies - Klinta, Grova, Daniela, Sharlle un pārējās... Viņai bija bail, ka atkal viņas varētu nonākt pie secinājuma ka atbildes nav, un tad viņu asins izliešanas būtu bijušas veltas kā toreiz, kad Pergaments pazuda...Pat nenonākušas līdz galam viņas bija griezušās atpakaļ... Falipen cerēja drīzāk ieraudzīt Klintas gaišo stāvu, bet tomār aizsnaudās, jo bija pārgurusi no sapņiem, kuri rāda , ka viņas ir klāt, bet atbildes nav... Un viņa aizmiga, gaidot Klintu un pārējās ... Viena... Ar vienradzi pie sāniem....


(man jāiet... es būšu pirmdien.....Sorr)

[Overlord]

OOC: es jau tā kā taisijos mazliet laboties pat bez tavas palīdzības,aber ok


Melkors atjēdzās pilnīgā tumsā.Nekur neredzēja ne mazākā gaismas stariņa, nekur nebija ne mazākā troksnīša,līdz beidzot atskanēja šaušalīgi vaidi,lūgumi saudzēt un raudas..Un tad viņa priekšā pēkšņi kā no zila gaisa "izauga" liesmojoša pilsēta..tā bija Baltā pilsēta,taču ne tāda kādu to Melkors pazina,tā bija precīzi tāda,kāda tā izskatījās pirms tūkstošiem gadu,kad vēl Viedajie nebija krituši par upuri vienkāršu mirstīgo netikumiem, un laikā,kad tika sakauts pēdējais Viedo ienaidnieks..

Tad Melkors to ieraudzīja,vīru kura dvēseli viņš reiz bija neapdomīgi izsaucis no mirušo valstības,un kura tagad grauza viņa sirdi un sagādāja nebeidzamas ciešanas.Tas bija īstais Melkors,sendienu nežēlīgākais valdnieks kurš sapņoja iekarot visu pasauli,gluži kā to tagad plānoja viņš pats,tomēr tika sakauts un nogalināts.. Šis vīrs it kā bija savādāks- vecāks,plecīgāks,tomēr viņa sejā bija gandrīz tie paši vaibsti kas Melkoram jaunākajam-tie vēstija par trulu nežēlību, un nevaldāmu varaskāri.

Šķita ka tas vīrs bija viņu pamanījis. Piebeidzis kādu pilsētas aizstāvi,viņš tuvojās Melkoram..Melkors saprata ka viņš ir nolemts,to varēja redzēt vīra acīs,taču tiklīdz kā viņš bija atvēzējies,lai cirstu zeņķim, viss atkal apklusa un ietinās tumsā.Taču caur tumsībai vīdēja kāds gaišs tēls. Melkoram likās ka jau šo tēlu ir kaut kur redzējis. Patiešām,jo tā bija Falipne..
"Elfs ar ārā" Melkors nodomāja "ko viņa dara manos murgos?" Meitenes seja izskatījās vēl daiļāka nekā jebkad,tomēr arīdzan skumjāka.
"Necelies kājās,tu esi pārāk vājš. Neuztraucies,es tev pāri nedarīšu.Lūdzu.Uzticies man." Melkors bija tik pārsteigts ka tikai izgrūda kaut ko līdzīgu šņācienam.Ja būtu bijis pie rokas kāds ierocis,viņš nevilcinoties to būtu licis lietā,varbūt. "Varbūt?" viņš vēl vairāk apjuka jo līdz šim vienmēr bija ienīdis šo meiteni par neskaitāmajiem pazemojumiem,kaut gan provokators bija viņš pats. Bet tagad? Viņam likās ka kaut ko tik skaistu savā mūžā nav redzējis.
Meitene vēl kaut ko teica,bet Melkors nedzirdēja,viņš bija gandrīz zaudējis sajēgu. "Es neko citu neprasu, bet lūdzu, aiznes manu līķi līdz upei, sadedzini tās krastā un pelnus palaid, lai iet pa vēju. Tad mani nesīs gan tas, gan upes ūdeņi" atkal atskaneeja viņas balss/Tad tēls nozuda un viss ietinās tumsā.

Melkors atvēra acis. Viņš gulēja turpat kur bija nogāzies,bet blakus guleeja...Falipne..mirusi. Melkors bija tik apjucis ka vēl joprojām nespēja atgūties un nepamanijaa ka ir izārstēts no ievainojumiem,turklāt arī acs bija savā vietā. Beidzot to apjautis viņš piegāja pie Falipnes un brīdi skatījās uz viņu. Tagad Falipne šķita vēl daiļāka nekā jebkad,un tikai tagad Melkors saprata ko ir izdarījis un ko palaidis garām. Viņš burtiski sabruka turpat blakus meitenes līķim un kaut kas aizžņaudza rīkli,savukārt pa seju sāka tecēt kaut kas sāļš. "Tas nav iespējams" viņš vēl nodomaaja.."kā tas var buut ka es raudu?" Taču uz to jautājumu viņš atbildi nerada.
Beidzot,kad izmisums bija pāri,viņš atkal saņēmās un paņēma meiteni savās rokās. "Pēdējā vēlēšanās vienmēr ir svēta" viņš nodomaaja un aiznesa viņu līdz upes krastam. Turpat netālu viņš salasija daudz un dažāda lieluma zarus,un izveidoja nelielu sārtu,uz kura uzlika meitenes ķermeni.
Tomēr viņam roka necēlās pielikt tam uguni.Pēkšņi no meža atskanēja ķērcieni un lamas..Melkora medības turpinājās,uz briidi viņš to bija aizmirsis. Nekavējoties Melkors pielika meitenes sārtam uguni un paķēra palielāku zaru-aizstāvībai. "Es gan nezinu kā būs ar to pelnu izkaisīšanu upē,bet sadegt tu sadegsi" viņš nomurmināja uz liesmojošā sārta pusi.

Tuulit tam pietuvojās vairāki vilku jātnieki.Melkors pirmajam vilkam ar zaru sašķaidīja galvaskausu un piebeidza arī tā jātnieku. Paķēris orka jataganu Melkors pāršķēla rīkli nākošajam vilkam,ar zaru notriekdams jātnieku un nocērtot tam galvu.Tā viņš apkāva diezgan daudz briesmoņu,līdz zēns ieraudzija pašu Drakulu. Viņš bija nolūkojies Melkora izmisiigajā cīņā pie sārta un tagad smaidīdams iznāca priekšā.
"Tā,tagad jau atkal mēs tiekamies,un jau atkal tu taisies mukt" Drakula teica "bet visam reiz pienāk gals,arī tavai veiksmei,jo šoreiz tu no manis vairs neizspruksi"
Nesagaidījis Melkora atbildi,Drakula metās tam virsū un nocirta kreisās rokas delnu kura turēja zaru,Melkors saviebās,bet deva triecienu pa Drakulas galvu,bet ķivere to izglāba. Izmantodams situāciju,Drakula zibenīgi iedūra Melkoram vēderā.
Melkoram pasaule salīgojās gar acīm,tagad bija tikai sārts un Drakula,sārts un Drakula,Drakula un sārts..Viss pamazām sāka satumst,tomeer Drakula pieļāva kļūdu tīksminādamies par Melkora miršanu. Melkors vēl pēdējoreiz saņēmis visus spēkus,trieca labo dūri Drakulam sejaa un to nedaudz apdullināja,tomēr ar to pietika lai Melkors izvilktu iedurto zobenu un nocirstu Drakulam galvu.
No beigtā ķermeņa atskanēja apdullinošs vaids,ķermenis vēl krampjaini noraustijās un norima.
Tajā pat laikā,no meža puses sāka lidot bultas un Melkoram divas ieurbās kaklā. Vairs neteicis ne vārda viņš tikai uzmeta pēdējo skatienu sārtam un nogāzās,vēl paguudams nožēlot ka neizpildija visu Falipnes vēlēšanos. Melkors beidzot bija miris!!!

OOC: ta daa...(IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/sorcerer.gif)