Dzejoļi latviešu valodā, kaut kur dzirdēti... un mīļi... Opcijas

[The Shine]

tātad - iepostojiet te citu autoru dzejoļus - AUTORS OBLIGĀTS.

Aleksandrs Čaks
Atzīšanās
Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,
Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu?

Tur, kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz
Un vairs nezinu miera ne mirkli.
Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs,
Mani samīs drīz ilgas kā zirgi.

Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats,
Rauju lapas no kokiem un ceru,
Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats,
Bet -- tās tukšas es notekās beru.

Tad es veros tāpat visos logos, varbūt
Tavas acis tur redzēšu spīdam,
Bet man cerību putni tikai smadzenēs zūd,
Jūtu mirkļus tik mūžībā krītam.

Kur tu esi, mans draugs?... Vai tai blāzmā, kas kūst
Man no vientuļā mākoņa sejā?...
Jeb no tevis man tik kā šīs ilgas, kas lūst
Manā asā un satrauktā dzejā?

Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,
Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?...

Šo rakstu rediģēja Alchemy: 02.07.2006 02:44

[ogle.]

Vispār man baaaaAigi patīk Jāņa Plotnieka dzeja.
Bet te daži dzejoļi. :

J.Plotnieks

Tevi lūdzu

Jūras dziesmā mūsu dziesma radās,
Jūras balsī bija mūsu balss.
Tomēr dziļā ziemā reizēm gadās -
Pāri jūrai ledus salst.

Tevi lūdzu - piedod man ja vari,
Tev par visu klusi pateicos.
Manī dzīvos tavas saules stari,
Pāri mūžiem tavu gaismu dos.

Atmiņām un vējiem līdzi maldos,
Ziedos sasalusi rasa lās.
Jāsatiek man kāpu kalnos baltos
Mūsu tikšanās un škiršanās.

Kaut gan neticu, bet jūras krastos
Cilvēki vēl ilgi redzēs mūs, -
Diviem sapņu kuģiem divos mastos
Vienu ilgu vienāds karogs būs.

Tevi lūdzu - piedod man ja vari ..
Tev par visu klusi pateicos..


Vēlviens J.Plotnieka dzejolis

Tevi Meklēju

Veco ledu, vecās kupenas samalis,
Marta viesulis aizmieg ābeles zarā.
Ilgi vēroju sniegā ietīto pamali -
Tu man putenī pagāji garām.

Tomēr atkal tevi sameklēt nosolos.
Visas debesis rieta ugunīs pielās.
Tavu attēlu redzu mākoņu ozolos,
Tevi mekēju sniegotās ielās.

Savām ilgām, savam nemieram paklausu,
Mani aicina divas vilciena sliedes,
Tavu atbalsi bērzu birztalās saklausu,
Tevi meklēju Jūrmalas priedēs.

Vienmēr ceļā vienu cerību paņemu :
Varbūt vasara tavu adresi iedos.
Tikai atbildes vietā ceriņus saņēmu
Tevi meklēju zilajos ziedos.

Dienas rudeni atved dzeltenā pavadā,
Salnā nosirmo vecās ābeles zari.
Tomēr viena nojauta pavada:
Tevi satikšu vēlākais parīt.

Nu ta bij vēl daudz foršiņu dzejoļu, bet man tagadiņ' nav laika.

[Dinaer]

Aleksandrs Čaks

Vai tā bij laime


Abi
Uz dīvāna cieta un zaļa kā kaska.
Un labi.
Tumsa smaržoja vāri pēc vaska.
Plauktos
Grāmatās runājās burti,
Un putekļi,
Putekļi slīka uz pasauli smagi un gurdi.
Meitenes sirdi
Es dzirdēju pukstam uz saviem pirkstiem.
No viņas lūpām
Asinis kāpa uz mani kā smaržas.
Laime?
Vai tas bija klusums,
Vai viņas acis brūnās,
Vai skūpsti, kas dusēja, lūpās kā šūnās.
Laime?
Mākoņi slīdēja pāri tikzemu,
Ka valgumu paņēma līdzi no acīm
Un satvēra elpu kā putnu.
Laime?
Bet kāmdēļ es nespēju aizmirsties,
Aiziet projām no visa,
No telpas,
No izstabas, kurā mēs bijām,
Paklājiem.
Kāmdēļ vēl pasuli jūtu es smadzenēs dziļi kā nazi?

Laikam tāmdēļ, ka vārgs vēl es biju
Un nespēju to, ko es gribu

Un tad es sapratu labi:
Viss,
Viss, ko es daru,
Tikai nieki.

Un laime?

Logā ieniris putna spārns,
Reibums,
Siengs.
Un tad es sapratu labi.

Pagalmā vējš
Spēlēja sēri uz mēness dzeltenās dombras,

Peļķēs gulēja laternu zeltainās astras,
Un kaut kur tālumā
Drūmi
Auga jau skumjas kā Momblāns.

[ligaanna]

Man patiik taadi baisaaki dzejoļi

Jānis Rainis
Pirmie upuri

Kā aizturētas elsas kaklu žņaudz,
Un sirdi plosa nesakāmas žēlas:
Tik daudz to kritušo, tik daudz, tik daudz,
Vēl viņu vātis čūlo sarkanjēlas.

Jums versmē dusmas tvīkst, sirds krūtīs klaudz,
No smiltīm dārgās asins sasmelt vēlas,
Kas mēmā stingumā pēc soģa sauc.

Kā draudot izmisušas acis skatās,
No stīvā skata miesas šalkās krātās.

[evija..]

Ojārs Vācietis

DABŪJIS

Dabūjis pasi
un kļuvis cilvēks.

Saskaitījis naudu
un kļuvis bagāts.

Nopircis mašīnu
un kļuvis ātrs.

Nopircis binokli
un kļuvis tālredzīgs.

Nodzīvojis dzīvi
un kļuvis...

Neteiksim,
ka gluži nekas,
bet diez kas nav.
Kļuvis.

~~~

Ojārs Vācietis

IZGLĪTĪBA

Manam draugam bija
laba oma,
laba pidžama,
laba kafijas krūzīte
uz melnas tasītes.

Vēl viņam bija
laba alga
un pavirša informācija,
ka Zeme ir apaļa.

Mans draugs
ar kuģi
apbrauca apkārt Eiropai.

Tagad arī informācija viņa
bija laba:
viņš atgriezās tieši tai vietā,
no kuras izbrauca, -
pie labas omas,
labas pidžamas
un labas kafijas krūzes
uz melnas tasītes.

~~~

Inga Gaile

***

Ja es iekļūtu savās smadzenēs,
tās izpurinātu, iztīrītu un nostādītu uz kājām,
ievilktu tīru elpu bez laktozes, nikotīna un menstruāciju smaržu nogulsnē,
tīru, dzestru rītu ievilktu smadzeņu plaušās,
ja es tiktu uz kājām,
ja manās smadzenēs kā Augeja staļļos staigātu tikai saules stari un pavasara vējš,
ko tad?
jautājums - ko es iesāktu tad?

~~~

Inga Gaile

***

Dzeltenzila elpa - piedošana,
krūtīs ir krabītis un grauž,
bet zem sērsnas, sniega sērsnas asas,
lapsiņas ar elpu asniem ceļu lauž.
Kāda pilsēra, kam draudot noslīkšana,
saceļ brunčus, dejo renstelēs,
aizbrauc mūsu sapņi, dienu laivinieki,
zivju zelta zvīņām dzinkstot strēbelēs.

[Pūķēns Sāra]

Tā kārtīgi nezinu vai jau nav bijis, cik skatījos nebija, be ko es zinu.?! Nu vispār man šitais dzejolītis ir viens no mīļākajiem

Raganas rūgtie vārdi

Tev vairs nekad nebūs labi,
Jo es tā gribu.
Tev negūt šai saulē
Vairs mīlestības.

Tu mūžīgi tikai skumsi,
Jo es tā vēlos.
Neviens tev nebūs, kas glāsta,
Kas žēlo.

Tev saule pelēka ausīs,
Jo es tā buršu.
Un uguni, pat tev nosalstot
Neiekuršu

Mūžīgi tevi nīdīa,
Sāpīgi urdošā spītā
Man mīla pret tevi,
Mana atraidītā.

/Māra Zālīte/

[grunt+]

Ārija Elksne
PILNĪbA

Man patīk skatīties kā tauriņš gaisā plīvo,
Es domāju - lūk, cik viņš brīvi dzīvo!
Bez domu smaguma, bez pienākuma važām,
No smaržas un no medus lāsēm dažām.

Man patīk skatīties kā puķe ziedēt taisās,
Es domāju lūk drusku silta gaisa,
Un drusku valguma, un smilšu siekas,
Un viņa pārvērtīs to skaistumā un priekā!

No tauriņa un puķes mācīties es nespēju,
Nav spārnus devis Dievs,
Un mantu dalīdama māte daba,
Nav piešķīrusi spārnus man, ne saknes.

Tik saprātu, kas mani liec un loka,
Un pretstata gan dzīvniekam, gan kokam,
No dabas harmonijas ārā plēš,
Dzēš instinktus un tomēr nenodzēš.

Un kaut kur pusceļā uz ideālu,
Es kādu dienu aizaugšu ar zāli,
Uz kurieni mēs ejam - es un tu,
No dabas pilnības, uz sapņu pilnību?

[Laya]

Jānis Vēveris - dzejolis no grāmatas "Spoguļu vīns"

Sniedz pirmam sniegam roku
un aizvirmo ar to
jā aizvirmo bez mokām
lai tevi nesastop.

Bet negribas virmot ar sniegu
Tas ir slikti, bet tā tas ir.
Nesaredzami diegi
Šuj pie zemes un neatirst.

Reiz ar puteņu virvēm patiešām
biju es pie ik mākoņa piešūts
Tagad mani tur - kas? Vienkāršs diegs
kad tik baismīgi balti snieg.



K. Bindemanis

***
Tu esi rubīns
Kas laistās man pelnos
Starp tavām lūpām
Sārts mēness dzimst
Starp sarkaniem un baltiem traipiem
Palagos melnos
Gultā, kur ik nakti
Kāds naktstauriņš mirst.

[anchi]

A. Čaks
(fragments no dzejoļa)
"... Es nezinu, un iešu, jo man jāiet-
Pat smarža savu ceļu noiet prot.
Lai notekās pie smakām glābjas vājie,
Es nemācīšos ubagot."

[evija..]

Māra Zālīte

Ko godīga mute var viena darīt,
ja godīgas mēles nav, kas viņai kalpo.
Es noņemu katlam vāku kā skalpu
un iedomu ēzelī jāju pa Alpiem.

Līst decembra lietus ar jūniju gēnos,
un koki dej kaili kā aborigēni.
Kāds šovasar atkal augs indīgā sēnē,
kāds šovakar atkal notēlos Mēnesi.
Bet tu laikam mēms esi, nevarot sacīt
par baļķi,
ko skaidri saskati acī.

Ko godīga mute var viena darīt,
ja godīgas mēles nav, kas viņai kalpo.
Man solīja sudraba mēli likt mutē,
bet izrādās — tā ir karote, alpaka.

~~~

Ojārs Vācietis

No kaut kādas iesāktas vietas
man ir šī zeme, šīs bēdas un prieki,
šī saule un ūdensrozes
un šie bezgala ziemeļu lieti,
un cilvēki - līdzinieku,
un to ir ti daudz,
ka nāve ir papīra puķe.

Es auļoju vakar
uz vienīgi trakumu griboša zirga
no kaut kādas iesāktas vietas
uz...
kaut kādu iesāktu vietu.

Zirgam no muter
zelta gundegās krita kā mākoņi
putas,
tāpēc, ka itin nemaz
un itin nekam nav beigu.

Mākoņu kleitas
un grūsno ābeļu svētītais skatiens
man apsolīja, ka turpinās.

~~~

Ojārs Vācietis

Ne ar saknēm,
bet ar kvadrātsaknēm
daudz savā zemē ieaug
prātiski.

Viņus dzīve
reizinās un dalīs
kamēr beigu beigās atņems
matemātiski.

Uzdevums būs atrisināts,
zeme kustēs,
it kā nekā bijis nebūtu.

Zināt, nebija jau uzdots uzdevums,
bet rēbuss.

~~~

Inga Gaile

No vienas bezgalības uz otru mēs raudam -
Briesmoņi, enģeļi, kūstošas lāstekas
Zemeņu smaržā pirms saullēkta.
Mans mīļais, kā šovakar snieg,
Debesis sārtas, sniegs balts, un mēs esam kopē
Manā sirds dunoņā.
Šorīt es pamodos tumsā, un mana adrese bija mainījusies,
Manas acis bija divi narkotiku indifikatori
Un rokas, valša satvērienā.
Princeses dala skūpstus, es tos vācus
Pa sētmalēm, notekcaurulēm un aizaugušiem dīķiem.
Tu kādu brīdi panās man līdzi pārgājienā pēc 100 baltiem zirgiem
Un paliec iededzināts kakla iedobē kā lilijas zīme.

[pekene]

Klāvs Elsbergs


* * *

viņa gāja gar jūras malu
un viņas soļi
ir debesīs

skaista slaida
un gandrīz kaila
un viņas soļi
ir debesīs

stindzinošajā rīta velvē
maigi spēlējas vēja gars

vienīgais cilvēks
kurš viņu ir redzējis

ir kāds noklīdis
saules stars

viņa gāja gar jūras malu
viņa gāja gar debesu malu
tu jau tiecies
pēc viņas smeldzes
tagad tu sekosi viņai
no dzelmes
viņas soļi ir debesīs
tavi soļi ir debesīs

jaunekļu neiepazītās meitenes
klusi kopā ar viņiem gaist

nokritīsim uz ceļiem
šai brīdī
kad jūra un debesis
netiekas vairs

viņa gāja gar jūras malu
un viņas soļi
ir debesīs
viņas mati un viņas lūpas
un viņas glāsti
ir debesīs

[evija..]

Inga Gaile

***

meitene nes arbūza daivu,
pār ielu brauc kuģinieks
čīkstošu laivu,
un saule ar asfaltu slinku triec.
kāds burinieks, kāds teicamnieks,
kāds ēverģēlīgs leijerkastnieks,
kāds suns bez balss,
kāds kaķis bez astes,
kāds kaimiņš un kāds dusmīgs pastnieks -
it visi saskrien skatīties,
kā meitene cauri aplim ies,
caur saules degošām cigaretēm,
car plastmasas meldiju klarinetēm -
vai pieskarsies? vai pakārsies?
vai novērsīsies un brīnīsies?
bet laivinieks svelpj pīpi un mana
pār ielu dziedādama
un meitene nes arbūza daivu,
no mēness brauc nakts ar asaru laivu,
balts zirneklis plakstus aizvirpina,
pret uguni zāles nobirdina,
kā lietū mērcētas lūpas spīd,
varbūt parīt, bet varbūt jau rīt,
kāds burinieks, kāds teicamnieks,
kāds ēverģēlīgs leijerkastnieks,
kāds suns bez balss,
kāds kaķis bez astes,
kāds kaimiņš un kāds laimīgs patsnieks,
vienā virtenē savērpsies,
caur kuru meloņu meitene ies
un apaļās acis birdinās,
un mazus zvirbuļus dzemdinās
uz laiku maiņu, un drošāku maņu,
uz cauriešanu, uz palikšanu
meitene nes arbūza daivu
pa asfalta stariem uz miega laivu,
pirms nakts pie miega steķiem stās,
kāds skatītājs vārdu uzzinās
un dūrītē čukstēs, pirm satumsīs,
bet mēle mulsīs un neklausīs,
pret zobu režģiem tā sitīsies,
un nejaukas svepstošas vērpetes sēs,
kad kaklā jau burzguļos ceļa vējš,
kas naktī caur asinīm izrausies
un meklēt meitenes laivu ies.
Tad dauzīs slēģos un plosīsies,
uz parketa dēlīšiem jūras lies,
kāds burinieks, kāds teicamnieks,
kāds ēverģēlīgs leijerkastnieks
no miega dimdoši pietrūksies,
pie acu logiem lornetes stieps
un sūtīs maņas uz pār Daugavu,
lai redzētu kuģu pienākšanu.

[Drakula]

Shitas dzejolis ļoti mīļš:

Valda Mora
Svētā naktī

Šai svētā naktī zem' un debess zvīļo,
Šai naktī sirds ar zvaigznēm sarunājas,
Viss ienaids rimst, cits citu atkal mīļo,
Par visu miera siltie spārni klājas.

Šai naktī ejot zaigo tavas pēdas,
Šī nakts spēj šaubās cerību tev iedot,
Šī nakts ļauj aimzirst visas, visas bēdas
Un māca tevi mīlot visu piedot.

Šī nakts ir debess vārtus atvērusi,
Pār zemes tumsu dedz tā zvaigžņu loku,
Un naktī šai uz katra galvas klusi
Dievs svētot uzliek savu mīļo roku.

[Antons Ego]

Kikōne.

uz šīs netīrās ielas kanalizācijas vākiem sauļojas ceļu policisti
elektrība sprakšķ un cilvēkiem rauj nost rokas, kas gan ir rokas, ja norauj veselus ķekarus siržu:
dāmas elegantiem suņukiem pastaigājas
JO VIŅAS IR INTELIĢENCE
jo viņas ir elite
JO VIŅĀM NERŪP ROKU PASTIEPUŠAIS IZSALKUŠAIS
jaunieši ar drediem pīrsingiem grebenēm pulcējas un spriež par drediem pīrsingiem grebenēm
JO VIŅI IR JAUNĀ PAAUDZE
jo viņi izliekas nejūtam sāpes
JO VIŅU DZĪSLĀS TEK STILS aiz mājas stūra netīrs pagalms
bērni spēlējas ar smiltīm un smilškastēs suņi kakā
JO VIŅI IR SUŅI
jo viņi nezina kas ir pokemoni
JO VIŅI SMILTĪS ROK KAULUS
aiz šalles aizslēpies klīst brīvdomātājs un izdomā nevienam nevajadzīgas domas
JO VIŅŠ IR FILOZOFS
jo viņš ir brīvs
JO VIŅŠ NEZINA KUR NOPIRKT LĒTĀKO PIENU
ogļrači nāk mājās melni kā purva dzintars
JO VIŅU JĒGA IR KĻŪT PAR OGLI
jo viņi naktīs neguļ
JO VIŅI IZVARO ZEMI
atslēgu meistars darina atslēgas
tās visas ir domātas atslēgu meistariem
neviena nav derīga uz šīs netīrās ielas
JO VIŅŠ DARINA NO METĀLA
jo viņš nezina sevi
JO VIŅŠ NAV IZKALIS SIEVIETI DZELZĪ
krogū nodzeltējušām oficiantēm iekrīt acis
glāzes kļūst netīras sulas sarūgst
JO VIŅAS LIETO KĀ SIRDSZĀLES
jo viņas ir sakaltušas kā lašmaizītes uz apputējušās letes
JO PAR ILGU NEJĀJ BALTIE PRINČI
diriģents steidz mājās pabarot sievu un trīs mazās mutes
JO VIŅAM NEPIESTĀV BALTIE CIMDI UN LOCIŅŠ
jo vairāk viņā ir neapēsto cerību neizdzerto sapņu
JO KAIMIŅI IENĪST KLASISKO MŪZIKU
parkos pīles peldas ūdeņos
un bezpajumtnieki mazgājas
JO VIŅU VAKARIŅAS IR CEPTA PĪLE
jo pīles nomazgājas tīrākas
JO JĀDZĪVO TĀLĀK LAI BAROTU SAULI
un pārējās sirdis atņirdz zobus un kož viena otrai

JO NEVIENS NESAKA KUR IR IZEJA JO LAIKI MAINĀS BET VISS PALIEK PA VECAM JO DĀRZNIEKI NEMĀK SPĒLĒT ŠAHU JO SKUMJIE SAKAUJ ZVAIGZNES JO NEVAR NOMIRT SAULAINĀ DIENĀ JO IZLIETOTI CILVĒKI JĀIZMET MISKASTĒ JO ESAM PRET VIDES PIESĀRŅOJUMU JO NEVAR PAMEST SAVU TERITORIJU JO IEROČUS NEMĀKAM LIETOT KĀ KIJAS JO ZIŅAS PAR KARA UPURIEM IZSAUC TIKAI ŽĀVAS JO UZMANĪBU: GANDRĪZ PAR VELTI BRĪVĪBA JO KOMUNISTI NESASKATA KOMUNISTUS FAŠISTOS JO KAD PALIEK BAISI VAR AIZVĒRT ACIS JO KAD PIETRŪKST ELPAS VAR ATŅEMT TO CITAM JO KAD BĒRNI SALAUŽ SAVAS ROTAĻLIETAS TĀS VAIRS NAV TIKAI ROTAĻLIETAS JO ŅEM 3, MAKSĀ PAR DIVIEM JO VAR SMIETIES UN SMIETIES ZOOPARKĀ JO ZVĒRI TAČU IR BŪRĪ JO KUR PALAISTUVES TUR SILTI JO VAIRS NENOSLĒPT UGUNI KAS PLOSA JO SIRDĪ IETETOVĒTAIS KAROGS IZBALOJIS JO BAILES NORAUJ ZĪDĪTĀJĀM PIENU JO TIKAI ***,* $ MAKSĀ MANA DRAUDZĪBA JO DEMONSTRĀCIJĀS IET TIKAI PAR ZOBUPASTAS MARKU JO NEKUR NEAIZBĒGT NO SEVIS JO DZĪVAM SEJĀ NEUZDRĪKSTAS SPĻAUT JO PAT UZ BEZPALĪDZĪGIEM PUTNĒNIEM KĀPJ AR ARMIJAS ZĀBAKIEM JO NOMALES TUALETĒS IR DAUDZ VIENĀDA AR TO KO DRĪZ AIZMIRSĪS SAUKT PAR DVĒSELI JO SKURSTEŅSLAUĶI TIKAI KRĪT BEZ LAIMES JO KUR {EQ TUR ARĪ GBPLF JO BĒRNOS MANTOJAS IZGĀZTUVES JO VĒJI NĀK BET MEITENĪTEI TĀDS SMAIDS JO ROZĪNES BEZ KAULIŅIEM NAV ROZĪNES JO MĀTES RAUJ DZIMUMZĪMES NO SAVA BĒRNA MIESĀM JO SKAIDRĀKS PRĀTS JO TUVĀK NĀVEI JO SKAIDRĀKA SIRDS JO TUVĀK MĪKLAS ATMINĒJUMAM JO SEVIS PIEPILDĪJUMS IR ĒRKŠĶI JO NĀVI PANKIEM JO SKVOTOS DZĪVO TIE NETĪRIE UTAINIE ŽŪPAS JO MANA DZĪVE IR MANA VĀRTRŪME JO POLICISTI IR LABIŅI JO TV RĀDA VARDARBĪBU JO HUMPALĀS TIRGOJAS AR PAGĀTNI JO KAD PIRKSTU GALI NOSALUŠI APJĒDZ KA TEV IR SILTI JO PULKSTEŅU PENDELES VISUIZSAKOŠIE SOĻI IR PASAULES ROŅI KAS IZNIRST STARP 3 VAĻIEM LAI SAPLUINĪTU GAISMASTUNEĻAGALĀ BALSIS JO PUTNI DZIED DZELZSBETONA BALSĪ JO
JO JO JOŅOJAM TĀLĀK SAMINOT VIENS OTRU TIECOTIES VIENS PĒC OTRA

Šo rakstu rediģēja rakitins: 09.03.2006 15:24

[Seila]

Aleksandrs Čaks

---Tramvajā---


Tramvajā
svārciņus augšup ceļiem
ar acīm es pacēlu
augstāk.
Bet viņa
sēdēja pretī
tik auksta
kā tramvaja misiņa margas
divdesmit grādu salā.

* * * * * * * * *
Jaunkundze,
ai, kaut jūs zinātu,
ka mana sirds
pukst
gluži tik ātri,
kā jūsu pirkstiņi
uz Royal rakstāmmašīnas,
pārrakstot ministra pavēli.

* * * * * * * * *
Bet viņa
sēdēja pretī
tik auksta
kā tramvaja misiņa margas
divdesmit grādu salā.

* * * * * * * * *
Kāda tai daļa gar subjektu
žokeja cepurē un nodrāztos zābakos.

* * * * * * * * *
Viņa brauca uz viesībām,
kur tā saldi sūks liķieri,
dejos čarlstonu
un ap četriem no rīta
tumsā atdosies
lepni frakotam jauneklim.

Imants Ziedonis

Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp (1965)

Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp,
Pats visas elles var paciest.
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp
Un kad viņš skatās tev acīs
Un mēmi klusē, un nelūdz nekā,
Lai sāpju smagums tiek dalīts.
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp
Un tu nezini, kā lai palīdz.

Jānis Rainis

Pazudušais dēls

Līst lieti, vēji pūš un vakars vēls.
Viņš vienās skrandās ģērbts un basām kājām.
Jūs domājat, ka pazudušais dēls
Nāk sagrauzts atpakaļ uz tēva mājām?

Bet vai jūs neredzat, ka viņa tēls
Ir lepni nesalauzts, ap viņa vājām
Un kuslām miesām skrandains purpurkvēls?

Nē, nenāk viņš, lai jūgā plecus liektu, -
Viņš nāk kā tiesātājs, lai jūs iz tempļa triektu.

[pekene]

Ronalds Briedis

Es tevi mīlu
Tevi mīlu es
Mīlu es tevi
Tevi es mīlu
Es mīlu tevi
Mīlu tevi es

[Laya]

***
Kauns stāstīt,
Bet tā tiešām bija.
Mēs toreiz rumu dzērām,
Ārā lietus lija,
Tu mani gribēji,
Es teicu - nē,
Bet rums un lietus lija,
Līdz rokas atkusa
Un smalkus tīklus vija.
Nakts karsta sprēgāja,
Slapjš suns aiz loga
Mūsu smieklus kāri rija,
Mums visiem trijiem drusku
Bēdas dzija.
Rīts nāca ar sauli,
Šo to vēl pielāpija -
Es gāju mājās.

Un vai tad slikti bija?

***
Es nezinu, nezinu, nezinu,
Manī asinis vai sarknais vīns,
Bet gribu, lai šonakt ar mani
Esi maigs, esi mežonīgs.

Es nezinu, nezinu, nezinu,
Gribu ziedēt es vairāk vai mirt.
Mirt tevī, ar tevi, no tevis
Līdz rītam lai apstājas sirds.

Es nezinu, nezinu, nezinu,
Tas ir kliedziens vai pirmatnīgs prieks.
Vari atstāt man krelles ap kaklu,
Viss pārējais šobrīd ir lieks.

Es nezinu, nezinu, nezinu,
Kas vēl ir tik brīnišķīgs!
Sarkans vīns, nakts dejas un tu,
Tik maigs un tik mežonīgs.

***
Tu gribi vēl apskaidrību
Un debesu augstāko dziesmu.
Gribi sievieti melnās zeķēs
Un viskija pudeli klāt.

Tu gribi vēl alkaini dzīvot
Un gribi mazliet arī mirt.
Tad gaidi mani. Es nāku
Mazliet tevi mierināt.

(Ramona Vazdika)

Šo rakstu rediģēja Laya: 03.05.2006 17:28

[trobelius]

Marts Pujāts

Es uzcelts stāvu,
Un kukaiņi pa mani iet.
Es gatavots no rāvas,
Un manī kaut kas vaļā, kaut kas ciet.

Un tas, kas vaļā, tas pa mani klejo,
Tas manī iet un manī paliek ejot,
Tas grib, lai nāktu kāds pa sazaroto taku,
Lai nāktu kāds un uzceltu man Tevi blakus.


Kārlis Vērdiņš

PASAKA PAR TRĪS SIVĒNTIŅIEM

NIF-NIFS SĒDĒJA VIĻŅĀ
SALMU MĀJIŅĀ

NAF-NAFS SĒDĒJA RĪGĀ
SPRUNGUĻU MĀJIŅĀ

NUF-NUFS SĒDĒJA TALLINĀ
AKMENS MĀJIŅĀ

UN AIZ STŪRA GAIDĪJA VILKS

Šo rakstu rediģēja trobelius: 14.05.2006 15:57

[Pele]

Klāvs Elsbergs
neatvadīsimies

rūgts ir ne tikai analgīns
bet arī dzīve ziniet
nevajag zaķi nesteigsimies
neatvadīsimies

asara zirnekļa tīklā
tāds ir mans liktenis ziniet
bet nevajag notraukt vienalga
neatvadīsimies

Imants Ziedonis

Es esmu es pats.
Es esmu pīlādzis.
Ap mani uguns ķekariem
Pasaules strīdīgie domu strazdi
Salaižas baros.
Kādēļ tu gribi
Ozolu zīles kārt manos zaros?

Es esmu kartupeļa zieds.
Kādēļ tu gaidi no manis
Neļķu un rožu dvesmu?
Kādēļ tu gaidi,
Lai es neesmu tas, kas es esmu?

Mans, kā tu saki, puiciskais skats -
Tas esmu es pats.
Mans pirmais sirmais
Un pēdējais sirmais mats -
Tās nedzēšamās slāpes,
Tas neremdināmais dvēseles bads
Un ātruma prieks,
Un apstāšanās sāpes -
Tas esmu es pats.

Pie tavām kājām es neesmu kritis,
Caur tavu mīlu es neesmu cēlies -
Ko tu no manis vēlies?

[ils]

http://www.lu.lv/laikraksts/skatuve/50/index.html
Arī šeit ir dzejoļi, daži pavisam labi.

[Adē]

Veronika Strēlerte

Jērs

Mazais un priecīgais jērs, kas pārskrējis tikko no lauka,
Pienāk man draudzīgi kāt, rožainu purniņu sniedz,
Patīk tam cilvēka roka, ja smagi tam muguru brauka,
Nelaižas klātu viņš tiem, rājas kas allaž un kliedz.
Ko gan tu iesāksi tāds šai pasaulē rupjā un ļaunā ?
Senajos audeklos tev apkārt dzied eņģeļu pulks -
Redzu to dienu, kad šausmās tev nodrebēs dvēsele jaunā,
Miesnieka nazis un maks būs tavas mūžības tulks.