Dzejoļi latviešu valodā, kaut kur dzirdēti... un mīļi... Opcijas

[The Shine]

tātad - iepostojiet te citu autoru dzejoļus - AUTORS OBLIGĀTS.

Aleksandrs Čaks
Atzīšanās
Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,
Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu?

Tur, kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz
Un vairs nezinu miera ne mirkli.
Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs,
Mani samīs drīz ilgas kā zirgi.

Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats,
Rauju lapas no kokiem un ceru,
Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats,
Bet -- tās tukšas es notekās beru.

Tad es veros tāpat visos logos, varbūt
Tavas acis tur redzēšu spīdam,
Bet man cerību putni tikai smadzenēs zūd,
Jūtu mirkļus tik mūžībā krītam.

Kur tu esi, mans draugs?... Vai tai blāzmā, kas kūst
Man no vientuļā mākoņa sejā?...
Jeb no tevis man tik kā šīs ilgas, kas lūst
Manā asā un satrauktā dzejā?

Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,
Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?...

Šo rakstu rediģēja Alchemy: 02.07.2006 02:44

[Tweety]

Viens no maniem mīļākajiem dzejoļiem...
Tikai autoru nespēju vairs atcerēties...

***
[center]Atkal magones,
Sarkanas magones kliedz,
Atkal tu kvēlošas lūpas
No magonēm sniedz.

Atkal tulpes,
Melnas tulpes pusnaktī tumst,
Atkal tavas acis
Melnajās tulpēs skumst.

Atkal lilijas.
Smarža caur logu kāpj,
Tavu roku maigums
Caur liliju smaržu sāp.

Atkal ceriņi,
Ceriņi nāk un bēg,
Tavi mati man ceriņu naktīs
Uz krūtīm deg.

Atkal sveces,
Baltas sveces klusumā raud,
Kāpēc tu esi visur,
Un nekur tevis nav.

[/center]

[Poesie*]

***

Kā atvadu vēstule diena
ar sauli, no kuras sāp acis.
Un vakara ēnā mans paraksts
kā maigums, līdz pēdējam izšķiests.
Un zaļacu nakts nu būs pastnieks
ar vienīgo vēstuli somā,
un sapnī no pastkastītes
tu izņemsi aploksni spožu
kā sauli, no kuras sāp acis.


***

Kāds pārbīdījis mēbeles un ēnas
un spokains mājīgums te apmeties
bez manas atļaujas.
Daudz brīvas telpas starp pulksteņa
tikšķiem,
ik vārdam nozīmju vairāk par divām,
klavieru melnā bura
šūpojas gaišā vilnī
un iemirdzas grīdas dēļi,
pa kuriem drīz nāks mūsu bērns.

/A.Aizpuriete/

[Salomeja]

F.Barda

Aka

Pie tumsas, dzilas akas
Reiz engelis staveja
Un vina asara aka
ka zvaigznite iekrita.
ir gajusas dienas un gadi,
bet aka vel zvaigznite mirdz.
-Ak, klusais engel,
vai zini, ta aka bij' mana sirds.

[Dvēselīte]

Pēteris Brūvers
Mehāniskais ````s.


Mehāniskā ````a pienākumi nav grūti:
izlasi rīta un vakara avīzes,
izspiego kaimiņus, nemanot
un regulāri saīsināt mirkļu nogriežņus,
līdz tie nograb uz nomoda plaknes
kā sauja kaltētu zirņu
uz zārka vāka;

Mehāniskā ````a pienākumis nav viegli:
paturēt prātā visus čempion-
līgas spēlētāju vārdus, rūpēties,
lai neierūs laikrāžu mehānismi,
lai Laiks nekad neaizkavējas, lai kuģi laikus
atgriežas ostās un uz bruģa lai vienmēr
ir kāda samīta sirds;

Mehāniskā eņģeļa pienākumi ir viegli:
smaidot aplidot ciemiņu galdus, saliet kausiņos indi,
nodziedāt šāgada lipīgāko šlāgeri, satilpināt
simt caurumus vienā, pavēlēt no alus putām piedzimt
Afrodītei, ieiet sieviešu tualetē
un vairs neatgriezties;

Mehāniskā eņģeļa pienākumi ir grūti:
ik nakti pārvērsties par metronomu,
ik rītu uzsmaidīt rētainajam manekenam, uzvārīt
viņam kafiju, sacīt tos pašus vārdus, izvadot
laukā pa durvīm, reizē
būt par olu un vistu, neatcerēties
pārejošas parādības;

Mehāniskā ````a pienākumi ir mūžīgi:
nemitīgi mainīt vietām
dievišķas himnas ar sātaniskām
vārsmām, neļaujot nofiksēt neko vairāk
par šaubu kvintesenci, nepārtraukti
baidīt ar mūžīgu pārdzimšanu, izsist
ķeblīti no kājapakšas, smejot
savus metāliskos smieklus

[Kalevale]

Sanita Stepēna.

Man vajag papīru!
Es neiešu kakāt,
Rakstīšu dzeju,
Vārtīšos aliču zaptē,
Kopā ar Pikaso
Dzēsīšu cigarešu galus
Nodzisušās sejās.
Un katram garāmgājējam
(Vienkārši par to, ka iet)
Uzdāvināšu pa plūmes kauliņam,
Ko audzēt puķupodā
Es atvadīšos, jo ļoti nopietni domāju -
Mēs visi esam garāmgājēji
Saviem puķupodiem,
kuros dīguļo nepiepildītie
nomoda sapņi.

[branvels]

"Sapnis" (O.Vācietis)

Sapnī maziņš rūķītis man nāk
un ar mani atkal tiepties sāk:
- Iztaisi man tā un tā, un tā -
- vienu nakti ogles melnumā,
vienu rītu ogles sārtumā. –
Taisītu. Bet pasaki – no kā?
- Esi dzejnieks – taisi no nekā.

Lūdzu, un tad uztaisi vēl tā,
lai šai rītā feja pretī nāk,
lai mums mūžs ir egles staltumā,
lai mums mūžs ir ievas baltumā,
lai mēs noreibtu no salduma...
Es tam vēlreiz prasu – bet no kā?
- Esi dzejnieks – taisi no nekā. –

Paiet nakte ogles melnumā,
aizkvēl rīti ogles sārtumā,
aiziet mūži egles staltumā,
nobirst mūži ievas baltumā,
esi noreibis no salduma...
Kur ir rūķītis? Nu, kā tad tā...
Jāsāk viss no gala.
No nekā.

(IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wub.gif)

Baletomānija (K.Elsbergs)

Laimīgi atkal
Pie loga es smejos,
Manā sētā
````i dejo.

Viņi to labāk
Par normāliem māk,
Viņiem tas iznāk
Patiesāk.

Umpapā, umpapā,
````i dejo,
Umpapā, tralalā,
Stāvu un smejos.

````i dejo
Dienu un nakti,
Es tik stāvu
Un situ takti.

Kleinajām kājelēm
Baleta mānija,
Mazo gulbīšu
Grafomānija.

Pagalmā manā
Ir purvelis maziņš,
Pazūd jau tajā
````i daži.

Pasaulē tomēr
Ir ````u daudz,
Citi nāk vietā,
Ar mašīnām brauc.

Umpapā, umpapā,
````i dejo,
Umpapā, tralalā,
Stāvu un smejos.

Komplimenti
Smaržo kā spirts,
Cik labi tev iznāk,
Cik solītis tvirts.

Kleinajām kājelēm
Baleta mānija,
Mazo gulbīšu
Grafomānija.

Daži, ar kuriem
Es aprunājos,
Teica, ka tas vēl
Tik mēģinājums.

Īstenā deja
Pēc gadiem būs,
Pie sava loga
Es ielūdzu jūs.

Šo rakstu rediģēja branvels: 16.10.2007 20:11

[Floriāna]

I. Ziedonis

taureņiem tik savādiem pilns gaiss
laikam neesmu te vienīgais
un tas salauzītais lidojums
gan jau kādam vēl te ir no mums

gaiss pilns taureņiem tik savādiem
jums nav jāgrib it nekas no tiem
gan jau virs tām rētām kuras dzīs
viņi debesīs ko ierakstīs

ķersies rīklē kumos taisni kamts
satrūdēs zem zaļas zemes samts
mana dzīve: salauzītā šī
mana ticība: ir taurenī

[ogle.]

Ojārs Vācietis.
Greizsirdība.

Ko tu skatījies
Tajā nobirušajā kokā?

Viņš ir lapas aizlaidis pa vējam
Tā kā visi.

Ko tu skatījies
Tajā luksoforā?

Viņš ir dzeltens, zaļš un sarkans
Tā kā vienmēr.

Ko tu skatījies
Tajā vitrīnā?

Tur ir pērkamais un pārdodamais
Tā kā visur.

Nav nekā vairs?
Nav nevienas puses,
Kurp tu drīksti kaut vai paskatīties?

Nē, ir puses.
Lielas četras puses.
Četras debess puses.

Bet tu nemīli mani.

___

Ojārs Vācietis.
Ceļš.

Pie visa, kā eju
es eju kājām.

Es gribu atnākt
un nevis -
ierasties.

Bez ceļa piekusuma.
Bez ceļa vientulības.
Bez sevis satikšanas.
Bez ilgošanās pēc tevis.

Es gribu pienākt
un nevis -
uzrasties.

Bez attāluma.
Bez soļiem.
Bez soļu balss,
kas runā
neizrunājamo.

Jā, es noplēšu daudz
zoļu,
bet es nenoplēšu daudz
cilvēku.

___

Māra Zālīte.
***.

Dzimtais pavards
pie debesīm kuras.
Lai pārnāktu mājās,
mēs neveram durvis,
bet grāmatu vākus
un brīvojam telpu sevī,
kur dzimtenei būt.

No gliemeža mācīties nevaram,
jo mājas nav patvērums mums,
bet mēs būsim patvērums mājām.

___

Māris Melgalvs.
***.

Sapņi iet Daugavā.
Tie nav atmiņu sapņi.
Divreiz tās pašas ilgas
uz jūru neplūst.
Sapņi par to,
ka kaut kur

vēl stāvāki krasti būs,
vēl zilākas debesis būs
un kāds akmens nez kāpēc vēl raudās.

Daugavu vari
pat neredzēt.
Bet tās sapņi ir jāredz.

[ogle.]

Ojārs Vācietis.
***

Cik daudz ir vajadzīgs,
lai saprastu,
ka nav uz pasaules mēmo.

Dažs tā ir nomirst,
sevī klausīdamies
tikai.

Un svēti ticēdams,
ka pārējie ir
mēmi.

Es putnu nopirku
un izlaidu no
būra.

Putns sēdēja
uz vietas
it kā būrī.

Bet pāri
brīvi padebeši bija -
pār abiem mums
un - vieni un tie paši.


Ojārs Vācietis.
Sarkanā.

Plandošas ugunis vēji nes,
Plandošas lāpas mēs rokās turam, -
Mūsu zeme no tālienes
Šodien ir kuģis ar sarkanām burām.

Pilsētas sarkani audekli tin,
Un tās ir vienādas gluži kā māsas, -
Šodien ir svētki, un svētkus svin
Magoņu, liesmu un asiņu krāsas.

Magones. Šodien ik karogā zied
Latvijas magoņu sarkanās liesmas -
Šodien, kad vējš līdz ar cilvēkiem dzied
Cīņu un uzvaru sarkanās dziesmas.

Liesmas. Cik tālu sniedz vēsturē skats,
Uzvaru kalni bij grūti un stāvi.
Blāzmo līdz šodienai Piektais gads,
Degošo muižu sarkanie kāvi.

Asinis. Viņas ik karogā kvēl,
Sarkanās, dzīvās un bezgala straujās,
Tās pland ik karogā vēl un vēl -
Pukstošās šodien un izlietās kaujās.

Ceļa vējš sarkanās buras pūš,
Mīļotā zeme, gan brālis, gan māsa,
Ir tavi matroži un viņu mūžs -
Magoņu, liesmu un asiņu krāsā.

Plandošas ugunis vēji nes, -
Plandošas lāpas mēs rokās turam, -
Mūsu zeme no tālienes
Šodien ir kuģis ar sarkanām burām.


Ojārs Vācietis.
***

Kā vējš alkšņiem
tu uzpūti man -
un es kļuvu
gaišāks.

Lapu apakšpuses
alkšņiem ir
baltākas.

Cilvēku iekšpasaule ir
trausli tīrāka
par viņu ārpasauli.

Tāpēc jau sargās,
kā nu kurš
māk.

Bet es vairs nemāku.

Lai nāk kas nākdams -
kāda varena balss,
Visstipra roka,
visvarena
vara
man ir lēmusi,
nolēmusi
un piespiedusi
no tevis
nesargāties.


Ojārs Vācietis.
***

Vientulībai ir zaļas lapas,
Vientulībai ir balti ziedi,
Vientulībai ir zila debess,
Uz ceļa trīcošas mēness ēnas,
Rietā degoši logu stikli,
Brīnumsvecīšu bērna prieki.
Tikai vientulībai nav acu.

[lilsiiis]

Lija Brīdaka

vairs nezinu...
vairs nezinu, kā es to spēju,-
es biju aizslēgti vārti.
tu klauvēji, sauci un lūdzies,
un veltīgi, veltīgi viss...
un tagad man vienatnē izplēn
nakts uguņu dzirkstīties sārti
un krūtīs spītīgais lepnums,
lepnums ir izdzisis.
tagad durvis līdz galam,
līdz galam atvērtas, gaida,
es pati tev tiecos pretī-
noliecies, noskūpsti, nāc!
[..]
tikai - tu esi tālu,
un varbūt tā arī labāk-
lai manus vājuma mirkļus
vien istabas sienas glabā,
bet rīt, rīt es ieslēgšos sevī atkal
ieslēgšos sevī kā senāk,
kad sirds tavu satraukto elpu,
tavu soļu tuvumu jūt,
un, skatoties manī, tev prātā nenāks, nē nenāks,
ka varu kādreiz es citāda arī būt.

[Kristiina]

Ojārs Vācietis.


BALTĀ ROMANCE.

Nāk nakts ar visīsāko miegu
un pašām visgarākām ilgām,
un rasainām sudraba smilgām -
nāk nakts ar visīsāko miegu.

Nāk laiks ar viskarstāko pļauju
un briesmīgu kastaņu krusu,
un zeltainu birztalu klusumu -
nāk laiks ar viskarstāko pļauju.

Kā sienāžu dziesma pār sniegu
tu atnāc un paliec un skani
caur pasauli visu un mani -
kā sienāžu dziesma pār sniegu.

[kauliņš]

Ojārs Vācietis.

Aizturiet asaras,
aizturiet smieklus,
aizturiet mīļumu,
aizturiet naidu,
aizturiet elpu,
aizturiet,
aizturiet,
aizturiet...

Ko visu tik nemāca aizturēt!

Aizturiet asaras –
nelaikā izlīs.

Aizturiet smieklus –
nevietā paspruks.

Aizturiet mīļumu –
nepelnīts dabūs.

Aizturiet
elpu...
Tā pati aizraujas
brīnuma priekšā.

Neko no pasaules
neaizturiet,
īpaši – laiku.
Veltīgas pūles.
Bet sabrukt
var.

[Massacre]

Māra Zālīte.

Nulles cikls.

Nulles cikls.
Viss izrakņāts.. Vienās dangās.
Dabūt nevar neko.
Būvmateriāli mangoti.

Nebūs te hesa,
Nedz teātra, nedz gaismas pils.
Ne māja kādam, ne muzejs,
Ne debesu skrāpētājs zils.

Te būs attīrīšanas ierīces.
Manām domām un jūtām.
Nulles cikls. Viss izraksņāts.
Zeme uz grūtām kājām.

Imants Ziedonis.

Kad dzērves atkal projām dodas.

Kad dzērves atkal projām dodas,
Tās gaidot skatās vēl uz mums
Un nesagaida. Kur viņs rodas -
Starp mums šis mēmais pārmetums.

Balts putns lido debess klajā
Un krīt, un viss, un beigts,
Un paliek mutē aizslēgtajā
Tas pārmetums, kas nepateikts.

Viens otru dzērām, kad mums slāpa,
Bet tagad balta puķe lūdz:
Tu, lūdzu, aiztaupi man sāpes! -
Kāpēc, tev mani jāapzūdz?

Vai lapai var ko pārmest lapa?
Un ko drīkst pārmest ziedam zieds?
Bet manu galvu kā pie kapa,
Kāds dīvains smagums lejup liec.

Un, kad tu balta nāc pār pelniem
Man nav tev spēka pretī iet.
Ar kādiem ziediem smagi melniem
Pret tavu sirdi mana zied!

***

Kā lietus knābā,
kā mūs lietus knābā...
Un - krusa, krusa krīt
Un neizdabā...
Un bailes, kādas bailes
visā dabā...

Es darīšu, cik varu,
tavā labā...

[ogle.]

Ojārs Vācietis.
***

Es arī pats savu dzērvi
aizsūtīju uz ziemeļiem -
tur ir tik īsas vasaras,
ka vajag daudz dzērvju.

Uz dienvidiem lidotojot,
viņas pār mani
katra pa dzērvenei nomet.

Un šajā rubīnu lietū
viena oga ir
lielāka.

___

Ojārs Vācietis.
***

Es izstiepu roku,
lai barotu badaino tumsu,
bet sapratu,
ka es te ubagoju,
un man delnā iegūlās
bezsvara nakts.

___

Ojārs Vācietis.
***

Kauna lieta,
ka es tevis priekšā,
kura man dod šajā dzīvē
visvairāk krāsu,
skaņu,
un vārdu,
kļūstu bezkrāsains,
mēms
un šļupstošs.

Sāku raut riņķī
kā veca plate
uz vēl vecāka patafona:
`man tev jāsa...
jāsa...
jāsa...`

Un naktīs kā lietuvēns
gulstas uz krūtīm
tas viss,
kas man tev jāsaka.

Un es jūtos
kā kaimiņu ābolos pabijis
puika,
kas palicis
nepieķerts.

No tā vien šķebina,
ka tie āboli
neēsti paliks
un sapūs.

Kaut kas manā dzīvē
ir atgriezies
nevainības
visbērnišķīgākajā
orbītā.

____

Ojārs Vācietis.
Šķiršanās.

Pagājušas divdesimt septiņas stundas.
Varbūt...

Bet ir pagājis pavasars -
Es redzēju čurkstes,
kas ņudzēja Gaujas krastā,
un ķīvītes kliedza.

Varbūt blakus istabā raudāja bērns.

Pēc tam sāka smaržot siens
Un gaiss dūca.
Ar basu kāju es laikam uzkāp.is biju
Uz kameņu perēkļa.

Varbūt garām brauca mašīna.

Pēc tam
Kļavas lapa
Dzinās pakaļ autobusam,
Aizkusa, apstājās
un atkal dzinās -
It kā autobusā būtu aizbraucis
Tās pavasars.

Varbūt es vēl ticu, ka tu atnāksi.

Pēc tam bija krusa.
Tā krita patvertnes uzbēruma zaļakā zālē,
Ripoja lejup pa doma zaļgano jumtu,
Sitās caur divu koķetējošo
Mākslīgo vārdu saharīnu,
Bira skursteņos kuģiem,
Un kā trokšņu stacija dūdinājās uz palodzes,
Slāpējot sirdsapziņu diviem,
Kas zaga mīlestību `kaut kā pēc`,
Kam pietrūka ņemt to tāpat.

Varbūt, ka es vairs neatšķiru galveno.

Pēc tam nāca sniegs.
No sākuma kusa uz rokas,
Bet vēlāk vairs nekusa.
Tāpat kā toreiz es laikam jūtas Rīga,
Kad pa viņu brauc saldētavas.

---

♥

Šo rakstu rediģēja ogle.: 02.12.2007 22:19

[kauliņš]

Rainis - Ubagu dziesma

Līku muguru
Apkārt klaidot,
Dāvanu lūgties,
Gaužot un vaidot -

Zemāka liktens
Vairs pasaulē nava:
Lūgties tā paša,
Kas tevi kava!

Kas tev atņēma
Tavu tiesu,
Kas tev nospieda
Garu un miesu!

Lūgties, lai dzīvību
Brīdi vēl vilktu,
Nabaga gaita
Par sprīdi vēl ilgtu!

Pirmdzimtas tiesības
Atļaut sev laupīt,
Lēcas virumu
Saudzēt un taupīt:

Mirēji ļaudis,
Mūžīgie nelgas,
Nu jums no asarām
Acis ir velgas.

Raudat sev, raudat, -
Kas gļēvos ies žēlot? -
Cīnīties, krist,
Ļaut sirdij kvēlot!

[ogle.]

Ojārs Vācietis.
***

Man tev jāsaka

tik milzīgs mīļums,
ka man kauns
par viņa milzīgumu.

Es nevaru pierunāt lūpas,
lai viņas
to pasaka.

Es nevaru salīgt ar papīru,
lai tas viņu paņem.

Un neizsacīts
tas nevar palikt.

Ar katru sekundi
vairāk plīst kapilāri,
kamēr saplīsīs
pavisam.

Laikam tas viss
mēmi krājies pa gadiem,
apvārtījies ziedputekšņos
pa priekiem
un bēdām
un tagad pieprasa
savu reizi
un tiesu.

Un stāv tā reize
pār mani
kā šķīlies
un tagad vairs nedziestošs
zibens.

Cik negaisies bija jānāk,
cik zibeņiem
bija jāšķiļas,
lai beidzot tie kļūtu
nedziestoši!


Ojārs Vācietis.
Tu vari.

Tu vari
parādīties uz mirkli
kā zibens.

Tu vari atnākt ar ausmu
un aiziet ar rietu
kā diena.

Tu vari aizdegties
degot un dziestot
kā svece.

Tu vari būt visam pāri -
pirms manis,
man esot,
pēc manis
kā laiks.

Tu vari visu.
Tev nav atnākšanas
un aiziešanas -
tu esi manī.

Ojārs Vācietis.
***

zvaigzne skatījās uz leju
tikai neredzēja sevi
kā es tevi neredzēju
arī skatoties uz leju
dienu zāļu mūžamežā
krustām šķērsām liktos mūžos
tavu acu divas zvaigznes
arī skatījās uz leju
lai no dzīves nereibst galva.


[♥]


Šo rakstu rediģēja ogle.: 16.12.2007 15:11

[Ķipītis amonjakā]

Šis man lika smieties no visas sirds.. ^^

"Vārdi, kas būtu jāatcerās grūtos brīžos un pārdomām:
Galo
es krītu no biksēm un čurāju krēslā..
es jūtos kā Humpa Lumpa
tas sāk kļūt par iebiezinātu pienu priekš kafijas
/tas man-atcerei/

Ziemassvētki, Ziemassvētki
Sen jau jūsus aizmirsām
Būs zirnīši, būs pupiņas,
Būs brīvdienas vadziņā."

[evija]

visiem zināms veidenbauma dzejolis.

tumsa un migla
pasauli sedz,
mūžīgas rūpes
dzīvē tik redz.

velti ir strādāt,
veltīgs ir darbs,
galā tak zemē
grauž tevi tārps.

laimības sapņi -
blēņas un nieks;
nava virs zemes
sagaidāms prieks.

ciešanas, sāpes
sirds tikai jūt,
nolādēts liktens
cilvēkam būt!

~~~

vācietis. vecenīte ar miķelīšiem.

vecenīte iet ar salnas puķēm -
padusē nes miķelīši sauju
tā kā pirtsslotu uz pirti.
vecenītes nedēļa ir galā,
lielā sestdiena ir pienākusi -
rudens lietus vecenīti mazgā,
rudens lapas vecenīti slauka,
rudens dīķis uzmet miglas sutu,
un par zilo pirtsslotu jau sacīts.

vecenīte iet ar salnas puķēm.
miķelīšu skropstās lāso lietus.
vecenītei blakus dzlzsceļš stiepjas -
satiekas un šķiras vēsas sliedes,
aiziet garām ešelons ar tankiem,
uzpūš vecenītei eļļas dvašu.
nodreb miķelīšu zilās skropstas -
tā ir mākslīga, bet arī salna,
kas pašreiz gar semaforu aizdārd.

vecenīte iet ar salnas puķēm,
blakus parkā bērni lasa zīles,
un aiz apsvilušiem rudens mežiem
kaut kur atber kartupeļus sēklai,
kaut kur sievas kliedz no labām sāpēm,
kaut kur zilā jupiterā skatās.
izskrien suns un vecenīti aprej.
vecenīte apstājas un klausās -
kamēr suns vēl rej uz tevi, vēl ir labi.

[trobelius]

Iztoks Osojniks

Ēna

Pirms mana dvēsele
noslīkst tukšumā
un mana miesa
krematorijā izkūp dūmos,
man vēl daudz kas ir jāiemācās, -
šādus vārdus norūca bārdā Tagada kungs.
Piemēram, tas, ka man vienalga,
vai tieku godāts,
un ka negaidīts vēja pūtiens,
kas ietriecas sejā
un sajauc matus,
ir viss, kas cilvēkam vajadzīgs
labai omai.
Un ka viss cits ir tikai ēna,
kavēklis dvēseles gaitām.


Tagada kungs, ārsts no Osetijas

Nevienu neinteresē, kas mēs esam.
Vai kas esi tu.
Un vēl mazāk, kas esmu es.
Ģimenes ārsts kalnu ciemos,
kurš nupat vienam jaukam
skuķēnam izglābis dzīvību.
Pēs daudziem gadiem viņai piedzims puika,
kurš tagad lasa,
ko es sapņoju 1999. gada novembrī.


Pats pēdējais

Tagada kungs, tas, kurš jums
noteikti jau līdz kaklam,
debesīs paskatījās un teica:
Patiesi, ir mana pasaule liela kā visums
virs man ciema,
vienīgi žēl, ka pats ciems ir
ievērojami mazāks.

[Violettā Lelle]

Eduards Veidenbaums

***

Ja gribi tikt pie labas vietas,
Tad klanies, lokies, rokas laizi!
Gan citi sauc tās kauna lietas.
Par to nekas, kad nāk tik maize.

Pie bagātnieku lepniem galdiem
Tu pazemīgi klātu lieni
Un glaimošanas vārdiem saldiem,
Cik vien ir spējas, katru cieni.

Bet, dieva dēļ, ar zemākajiem
Nekad lai kopā neredz tevi!
Min labāk kāju virsū vājiem,
Jo prātīgs gādā tik par sevi.

Tā drīz tu augstā vietā tiksi,
Tev slavēs, teiks par lielu garu;
Tu līdzbiedrus zem kājām liksi,
Un katris bīsies tavu varu.

***


Jebkuram cilvēkam ar principiem šis dzejolis ies pie sirds (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)