Dzejoļi latviešu valodā, kaut kur dzirdēti... un mīļi... Opcijas

[The Shine]

tātad - iepostojiet te citu autoru dzejoļus - AUTORS OBLIGĀTS.

Aleksandrs Čaks
Atzīšanās
Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,
Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu?

Tur, kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz
Un vairs nezinu miera ne mirkli.
Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs,
Mani samīs drīz ilgas kā zirgi.

Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats,
Rauju lapas no kokiem un ceru,
Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats,
Bet -- tās tukšas es notekās beru.

Tad es veros tāpat visos logos, varbūt
Tavas acis tur redzēšu spīdam,
Bet man cerību putni tikai smadzenēs zūd,
Jūtu mirkļus tik mūžībā krītam.

Kur tu esi, mans draugs?... Vai tai blāzmā, kas kūst
Man no vientuļā mākoņa sejā?...
Jeb no tevis man tik kā šīs ilgas, kas lūst
Manā asā un satrauktā dzejā?

Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,
Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?...

Šo rakstu rediģēja Alchemy: 02.07.2006 02:44

[pekene]

Tātad. Visi - Imanta Ziedoņa. Visi iekļauti Imanta Ziedoņa mīletības dzejoļu izlasē gaismas parāds, kuru piektdien nospēru skolas bibliotekā. Jau sen metu acis uz to grāmatu, bet grāmatnīcās acīmredzot nepietiekami meklēju - neatradu. Citas iespējas nebija. Nospēru. Šie man patīk no visiem šīs grāmatas dzejoļiem vislabāk. Enjoy.

●●●
ar tevi es lasīju kastaņus
rudens trūdošās milzīgās lapās
un rudens bij nosalis un kluss
kā atvests no dienvidiem papuass

bij slapjš un mazliet drēgns un auksts
ar mākoni lielu un zilu
un pēkšņi man likās: tu esi man draugs
un ka es... tevi mazliet mīlu

tev bij tādas rokas nosalušas
un tu runāji visādus jokus
un debesis bij zilas, zemas un pušas
pār mums abiem kastaņkokos

es neteicu nekā, bij kastaņi skaistumā
jau no bērnības apbrīnoti
teikt vai neteikt, kas tevi... nu jā
un varbūt pat ļoti


Es tevi gribu
Cik labi, ar tevi var neizlikties,
Es tikai ar tevi gribu tikties,
Es gribu, lai tikai tu manī skaties, -
Kad tu manī skaties, es esmu patiess.

Kad tu manī skaties, es esmu patiess,
Mūsu dzīvē vēl simtiem vilcienu aties
Un tūkstošiem jūdžu būs jāiet vēl kājām
Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām.

Bez ceļa, bez ūdens, bez sāls un bez mājām
Man liekas, mēs tūkstošiem jūdžu jau gājām.
Tavs skatiens bij traks, un tavs skatiens bij prātīgs,
Tavs augums kā rudzu maize bij sātīgs.

Tavs augums kā rudzu maize ir sātīgs,
Ta zeme, ko min tavas kājas, man patiks,
Pat sviedriem un asinīm saindēta
Tā zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.

Šī zeme, ko min tavas kājas būs svēta.
Balti ķirši un sarkanas rozes zied sētā.
Kā laiku un telpu, un bezgalību
Es tevi gribu.


○○○
Es mīlu tavas acis.
Tajās kā egles ciekuru
Sauli kaļ dzenis.
Un es mīlu tavas acis,
Kad tajās uzlec mēness.

Tad viņas tumšas un platas
Manī skatās un brīnās.
Es mīlu tavas acis,
Kad tajās saule ar mēnesi cīnās.

Es mīlu tavas acis,
Kad tās kā čūskas divas
Guļ izmisušas un aukstas,
It kā nemaz nebūtu dzīvas.

Es mīlu tavas acis,
Kad tās kā lāzeri divi
Izdeg un izskrien
Caur manu dzīvi.

Bet visvairāk es mīlu, kad tavās acīs
Dzenis sauli kā ciekuru kaļ
Un zelta sēkliņas mazas
Birst dvēselē atpakaļ.

Mazas zelta sēkliņas birst...
Es to nomodā redzu un miegā.
Reizēm kāda sēkliņa iekrīt
Arī pie manis sniegā.


●●●
Īsa elpa, šaura telpa,
Krūtis gaisu kampj un rij.
Tajā naktī, grūtā naktī
Tikai trīs man elpas bij:

Tālā, garā mežu elpa.
Dzejā elpas rāviens drošs.
Tava elpa.
Pārējais viss -
Elpas trūkums smacējošs.


○○○
Dīvainos tālumos klusais,
dīvainais tukšums, kas skan.
Paliek aiz muguras krusa,
sniegs aiz muguras man,
tu paliec, vējš paliek, straume,
dūmi kāpj debesīs.
Kāda man dīvaina gaume:
mīlu es tikai trīs.
Tevi, kas bija un nāca,
tevi, kas blakus nu stāv,
tevi ko sirds un prāts
meklē un kuras nav.

Paliek aiz muguras krusa,
sniegs kūst aiz muguras man.
Dīvainais. Tālumos. Klusais.
Kā tas vēl skan un skan.


●●●
Ak, cik tā smalka lieta - mokas.
Kas var tik smalki aplēst!
Tavus matus aptīt sev ap roku,
Un līdz kliedziena robežai paplēst.

Sāpes darīt, sāpes darīt.
Starp nopietnību un joku.
Pamīlēt tevi un darīt pāri,
tavus matus aptīt ap roku.

Nē, kāpēc piedošanu lūgties!
Tā gribas glaudīt un kost.
Pamīlēt tevi, pamīlēt tevi
un zemē
ar spēku
spiest nost.


○○○
Atteikties, atteikties, atdot,
paciest - lai sāp! Lai iet!
Neteikt ne vārda, atdot -
sāpes lai nesariet
tā, ka vairs nevari atdot
to, kas nav paturams.
Atdot laikus - ej badā! -
nepieder tev ne grams.
Nebūs ne zieda tev namā,
nepaliks sirds, ne spīts,
atsaki visu un pamet,
kamēr nav izpostīts.
Atsakies, vēl pirms atņems
(atņems jau tik un tā).
Mīlēju tevi pa sapņiem,
un tas bija īstenībā.


●●●
Rīts. Uz mana pleca mostas
Divas acis zilas, platas,
Un uz mazā naktsgaldiņa
17 matadatas.

Kas ir redzējis, tas zina,
Kā tiem reizēm acis gailē -
17 maziem velniem
Katras matadatas smailē.

Reizēm sajūku es prātā:
Katrā kadrā, katrā skatā
Nāk no ekrāna uz mani
Aktrise ar matadatām.

Naktī greizsirdīgi velni
Mani dur un mani krata:
- Vai tu zini, kur tā bija?
Tā ir viņas matadata. -

Drīz būs jāieziemo rozes,
Jāsedz egļu skujām platām.
Es pie zemes rožu kātus
Spraudīšu ar matadatām. -

Atnāks vecums. Šļuks pār ausīm
Vecā hūte malām platām.
Mana bezzobainā mute
Šļupstēs vēl par matadatām.

Jūs man sakāt: mīlestība.
Es jums saku: ejiet ratā!
Mīlestība - tā ir inde
Mazā melnā matadatā.


○○○
Nekas tev nepaliks no maniem pirkstu galiem,
Tas tikai pieskaršanās mirklis mazs.
Nāks diena, un ar cilvēkiem un paliem
Tā atkal mani projām aizmazgās.

Nekas tev nepaliks no tā, kā paskatījos.
Varbūt kādreiz - tik acis piemiegsies.
Un kādos vientulīgos brīžos trijos
Trīs acumirkļi garām ies:

Nekas. Neko. Nekam.
Trīs mazi sprīži,
Dievs dod, lai tevim gaismu neaizsedz.
Un varbūt vienīgie. Un varbūt tīši
Tik maziņi, ka tikai viņus redz.

Lai tavas pēdas, pļavu ejot, nejūt,
Kā iedur dadzis, trejžuburu ass.
Nekas lai nepaliek. Viss bija garāmejot.
Un arī garāmejot - nebija nekas.


●●●
Kur biju? Nezinu. Mans bijums
tik melns kā ievu ievārījums.

Un atvars ačgārniski maļ
uz ievu ziediem atpakaļ.

○○○
Es atkal iegūt gribu, gribu gūt...
Tāpat kā gaisā zili dūmi zūd.
Jo, re, kā koki izaug - it kā plūstot.
Jo, re, kā sniegs krīt, neko neiegūstot.

Nekā - ne iegūt grib, ne ņemt, nekā.
Bet tikai vēl lielākā klusumā
Promatnākt, šurpaiziet. Un stāvēt plūstot.
Un visu dabūt, neko neiegūstot.


●●●
Mazā bilžu rāmītī
man ir bilde tava.
Citas bildes pasaulē
man tik skaistas nava.

Tur ir tāds kā novakars,
saule laižas slīpi,
zelta pienenes tu spraud
kafijkannas snīpī.

Tu no zelta esi man,
es esmu no vara.
Tevi pazinu vēl pirms
pirmā pasaul's kara.

Es tad biju resns turks,
ķitelī un čalmā,
tevi ieraudzīju es
Nikolaja galmā.

Vēlāk biju aizsargos
(ja nu virsū brūk kas).
Tu tad biji aizsardze,
cepi āboļkūkas.

Komjaunatnē stājāmies -
ienaidniekus grausim!
Sapratu, ka esmu es
tevī jau līdz ausīm.

Laiki mainās, laiki jūk,
laika daudz vairs nava.
Mazā zelta rāmītī
man ir bilde tava.


○○○

Tu atnāci pie manis nu jau otrām lādzēm.
Ar acīm mirdzošām - un mirdzot rokassprādzēm.

Bij kastaņlaiks. Tie paukšķēdami plīsa.
Un kļuva pēkšņi žēl, ka dzīve ir tik īsa.

Tik tiek, cik gaismu ieraudzīt ļauj Dievs,
kad tu man garām ej un iemirdzies.

Es nežēlojos. Dzīvi jānem smejot.
Tik, cik tā iemirdzas. Kā garāmejot.



Nieki. Nekas
II
Paldies par tavām acīm lielām!
Nāk jaunais gads ar tumšām ielām,
un tikai jumti pilni sniega,
un dvēsele, pakārta pie diega,
re, debess vidū šūpojas.

Nekas man nepieder, nekas!

Es negribu ne kāpt, ne vīties.
Cik viegli nu ir atsacīties
no zābakiem, kas mani nes,
no putekļiem uz palodzes.

Ne sauciena, ne pieskāriena.
Kāds milzīgs miers un klusa diena.

Ak, tas nav ticēt, tas nav - cerēt.
Cik skaisti ir tā - nepiederēt!
Nekam, nekur. Kā palags linu
es lēni sevi izbalinu.

Un saplūstu ar vakarēnām.
I tevi aizmirstu es lēnām.

Ne melns, ne balts, ne vēss, ne kairs.
Un es jums nepiederu vairs.


●●●
Ne lapa nekustas.
Es šonakt degšu sveci
un iešu, sveci rokās, tālu pļavās.
Varbūt caur kādu nezināmu teci
es pēkšņi iestaigāšu domās tavās.

Tu pļavu redzēsi. Un mūžību.
Iet puisēns mazs. Un pārvēršas par veci.
Un līdzi gaismu nez. Tā esi tu.
Es tik to jokam saucu tā par sveci.