Dzejoļi latviešu valodā, kaut kur dzirdēti... un mīļi... |
Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )
Dzejoļi latviešu valodā, kaut kur dzirdēti... un mīļi... |
24.02.2004 19:19
Raksts
#1
|
|
Valara Grupa: Biedri Pievienojās: 22.08.03 Kur: kaut kur te Dzejnieks 2008 |
tātad - iepostojiet te citu autoru dzejoļus - AUTORS OBLIGĀTS.
Aleksandrs Čaks Atzīšanās Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts: Tikai tevi es mīlējis esmu. Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc, Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu? Tur, kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz Un vairs nezinu miera ne mirkli. Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs, Mani samīs drīz ilgas kā zirgi. Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats, Rauju lapas no kokiem un ceru, Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats, Bet -- tās tukšas es notekās beru. Tad es veros tāpat visos logos, varbūt Tavas acis tur redzēšu spīdam, Bet man cerību putni tikai smadzenēs zūd, Jūtu mirkļus tik mūžībā krītam. Kur tu esi, mans draugs?... Vai tai blāzmā, kas kūst Man no vientuļā mākoņa sejā?... Jeb no tevis man tik kā šīs ilgas, kas lūst Manā asā un satrauktā dzejā? Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts: Tikai tevi es mīlējis esmu. Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc, Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?... Šo rakstu rediģēja Alchemy: 02.07.2006 02:44 |
|
|
25.02.2004 16:28
Raksts
#2
|
|
Kārto teleportēšanās eksāmenu Grupa: Bijušie Pievienojās: 07.02.04 Kur: The point of no return |
Ārija Elksne
"Lūgums" Aizved mani uz Slīteres siliem, Kad tur sila purenes zied! Man tik bieži šai dzīvē ir vīlies, Gribas kaut ko no tīra mazliet. Aizved mani uz Morica salu, Kad tur ozoliem lapas sāk plaukt, Man tik bieži šai dzīvē ir salis, Gribas sauli par māsu reiz saukt. Aizved mani no draugiem, no radiem, Aizved mani no dienas, no nakts, Lai es pabūtu ārpus gadiem, ārpus visa, kas tajos reiz rakts! Aizved mani..Es lūdzos un prasu, Bet tu brīnies uz pieri rauc: Es tev liekos kā meitene maza, Kurai aplam daudz vaļas ļauts.. Ieva Melgalve neviens taču neko nevar darīt nevar neko man padarīt noliec ziedu uz zemes violets pret melnu stāsts ir par bērnu viņš vienmēr smejas un neviens nezina ka viņš vienmēr raud stāsts ir par ēnu stāsts ir par rēgu no ļaua stāsts ir par sniegšanos pēc mērķa par ērcēm un vabolēm saujās visaugstākās vīnogas skābas visdziļākās asinis rūgtas stāsts ir par ēnu no ēnas Eiridīkes motīvs kurš ir skatījies atvarā kurš ir skatījies aizā kurš ir redzējis mani uz ielas kurš ir redzējis smeldzošā aizslēgtā klusumā meitenes dzīvību grimstam kurš ir sēdējis bāli zaļganā tumsā kad starp izrautām stīgām dziest metronoms kurš ir pastiepis roku kad ir jau par vēlu un sagriezis delnu smilšu pulksteņa lauskās kurš ir redzējis manu smejošo stāvu bez baiļu, bez atvadu atstraumi vērpjot kurš ir redzējis šīgada pirmo sniegu asiņu plēksnes kas kusa mums plaukstās kurš ir redzējis mani noliektu galvu aizejot naktī bez lietus bez vārda ja viņš būtu pagriezis galvu kaut reizi varbūt viņa meitene atgriezties spētu Un shim autors ir kaads stundents, savu vaardu vinjsh nemineeja.. The Cry He stands alone at the top of the hill And sings his mournful cry, His mate and cubs are missing He's not certain why. He had been out hunting Was gone for only a day, And hurried back with empty jaws So scarce now was their prey. He wasn't gone long Eager to get home, But the den was cold and empty And he sensed something was wrong. The smell of man was everywhere With footprints in the dirt, And blood shed from his family He knew they had been hurt. He sat and waited day by day With hopes they would return, There wasn't much he could do Except quietly sit and yearn. That was many moons ago And they have not come back, But he will not stop hoping For the reunion of his pack. He now knows men are murderers But still does not know why, And every night he climbs his hill And sings his mournful cry. Šo rakstu rediģēja Reiki: 25.02.2004 16:52 |
|
|
Lo-Fi versija | Pašlaik ir: 21.05.2024 16:07 |