Par mums raksta, Kurbijkurne pieminēta Potera grāmatas iznākšanas sakarā Opcijas

[Aiva]

Portālā Mums.lv ir publicēts raksts "Mīlēt Hariju Poteru: pieaugušā lasītāja aizstāvībai".

Autore ļoti labi raksturo iemeslus, kāpēc Poters joprojām ir populārs, kā arī to ka to lasa ne tikai bērni bet arī pieaugušie, kā arī pieskaras kritiķu domām par Poteru konkrēti un fantaziju vispārīgi kā par eskeipisma literatūru. Parāk bieži ir dzirdēts,ka tās pasaka domātas tikai maziem bērniem. Šajā ziņā autores un manas domas saskan ar Ursulas le Gvinas savulaik izteiktajām domā esejā "Kāpēc amerikāņiem ir bail no pūķiem?"

Jo Fantāzija ir patiesa, es saku. Tā varbūt nav gluži faktiski precīza, bet tā ir patiesa. Bērni to lieliski saprot. Pieaugušie arī to saprot, un tieši tāpēc viņiem reizēm ir tik ļoti bail ļauties fantāzijai. Jo šī patiesība izaicinās, apstrīdēs, pat apdraudēs visu to ir melīgs, nevajadzīgs un samākslots, visu krāpšanu un liekulību, ko viņi ir ļāvušies ielaist savā dzīvē. Viņiem ir bail no pūķiem, jo viņiem ir bail no brīvības.

Es ticu, ka mēs varam uzticēties mūsu bērniem. Parasti bērni nesajauks realitāti un fantāziju - visādā ziņā tie sajauks tās daudz mazāk, kā mēs pieaugušie reizēm to darām (kā to reiz pierādīja kāds izcils stāstnieks savā nemirstīgajā darbā "Karaļa jaunais tērps"). Bērni lieliski zina, ka vienradži neeksistē, bet tāpat viņi zina, ka grāmatas par vienradžiem, ja tās ir labi uzrakstītas, ir lieliskas grāmatas … ... Tieši tāpēc tādi paziņojumi kā, “Reiz dzīvoja kāds pūķis,” vai “Kādā alā reiz dzīvoja hobits”— tieši caur šādiem it kā neticamiem faktiem, mēs, fantastiskās būtnes, kas esam cilvēki, varam dīvainā bet savā ziņā neizbēgamā veidā nonākt pie patiesības.

Autore raksta

Kad mēs rakstījām stāstus lomu spēļu forumos, mēs savus slīdeņus rakstījām patiesāk. Mēs sarežģījām viņu likteņus un atklājām viņu vājības, noteicām jaunas robežas viņu sirdsapziņai, likām viņiem būt atbildīgiem un varonīgiem. Vēl jo vairāk, mēs iedomājāmies maģisko pasauli bez Harija Potera un Lorda Voldemorta—mēs izmantojām Roulingas uzstādītos noteikumus, lai stāstītu paši savus stāstus.

Šo grāmatu lasīšana nevienā brīdī nav bijusi par to, ka mēs gribam regresēt vai ilgojamies pēc vienkāršākas pasaules—tieši pretēji. Mēs gribam šo pasauli sarežģīt un tajā iedziļināties, to izplest un ar to sadarboties. Tas ir īstais šo grāmatu vilinājums, un tas nepāriet arī tagad, kad esam pieauguši.

Tam atliek tikai piekrist.

[Hermaine]

Tā jau ir - ir tādas pasaules, kas tevi paņem un ievelk uz gadiem, pat gadu desmitgadēm un nelaiž ārā. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)