Laimes meklētāji, [ATD][PZP] D&D Pathfinder Vispārējā fantāzijas pasaule Opcijas

[Aiva]

Bija kārtējais rīts klusajā Skelē.
(IMG:https://static.wikia.nocookie.net/oproleplaying/images/4/46/DonnadosaKey.jpg)
Gaiļi, kas vēl nebija nonākuši zupā, centās pārkliegt viens otru, kaijas, slinki ķērkdamas, gaidīja uz zvejniekiem ar rīta lomu atgriežamies piestātnē, cerībā ko nokampt. Dzirdēja arī citāda veida dzīvās radības trokšņošanu.
Rosība lēnām sākās arī krodziņā "Sāļais vīrs", saimnieks Rass, pamodies, dzenāja pie darba ģimeni un nolīgtos darbiniekus, gan īpaši nesteidzoties un neskubinot. Īstā rosība sāksies, kad parādīsies tie, kas vēlēsies ko iekost, vai vakarā, kad sanāks vietējie iemalkot pa kādam kausam pašgatavotā alus un patrīt mēles, kas kam ko.
Un protams, tika modināti tie, kas lielo krogus zāli bija izmantojuši par naktsmītnēm. Dažs labs jau otro nedēļu...

Šo rakstu rediģēja Aiva: 08.08.2022 13:48

[Roviela]

Tikai īsu brīdi palūdzis kalējam aizkavēties, tikai tik ilgi, kamēr tas vēl pabeidz visu un savāc instrumentus, Daejons iedeva lādes atslēgu Erikam, lai tas ātri var pārvilkt, ko viņš tur grasījās vilkt, un aizslēdz lādi, savāca atslēgu un sekoja kalējam.

Pirmīt viņš bija nopētījis, kā stieņi tiek ierīkoti un sapratis, ka pats tiem neko nevarēs padarīt. Spēka par maz, prasmes tāpat nav. Te gan palika tas lielais jautājums - vai vajag? Tas varēja būs pareizais Vincenzs, tas, kurš patiešām ir kādu nobendējis, un tad to laist laukā galīgi nebūtu pareizi. Ek, tad redzēs. Būs jāmēģina noskaidrot, ir īstais vai nē. Rēta virs uzacs, bārda, bēgšana... tad nu gan drošas atpazīšanas pazīmes! Taisni vai gribējās nošķaudīties kā kaķim. Un vēl šis te bija burvis, bet meklēto nosauca par tirgotāju. Tas, protams, nav droši, ka tā nevarētu būt, un Daejons nevienu negrasījās mēģināt izlaist, pirms pats nebūs drošs, ka tā būs pareizi darīts.

[echo3]

Tā kā Daejons bija pienācis apjautāties, ko Eriks gaida, tad puisim bija radusies izdevība gan pateikt, ko vēlas, gan noskaidrot, ko tālāk grasās darīt Daejons. Par otru atslēgu Eriks piekrita. Viena atslēga nozīmē nemitīgu vienam otra meklēšanu, lai pie kura arī tā atslēga nebūtu.

Eriks ātri pārģērbās, atdeva atslēgu Daejonam un pats gāja skatīties, kur tad puika norīkots tīrīt. "Albērs" nebija tik liels, lai ilgi būtu jāmeklē. Nu, bet tieši ēdamtelpu! Kādam, - un Eriks varēja saderēt, ka tas nebija Vendts, - bija licies, ka kaut kas ar to smirdošo būceni jādara. Labi, skaidrs. Tagad derētu sadabūt vēl kādu spaini, lupatas, birsti un etiķi. Eriks devās sameklēt kādu no matrožiem, lai noskaidrotu, kur uz "Albēra" glabājas vajadzīgās mantas. Gan jau te visi zināja.

[skatitajs_no_mal...]

OOC- tad, ja Eriks uz krogu neiet un to Dzimijam pasaka, tad, protams, nauda netiek dota.
Džimijs novietoja pēdējo saini, tad laiski izstaipījās un devās uz savu guļamtīklu atlaisties. Kamēr vēl varēja bija jāatgūstas. Un jāsamazina jau tā nelielais sausiņu daudzums nastiņā.
-ek, elfi, elfi, ar ju'ms tik ko r'nāt...- viņš nošķendējās prātā parcilājot visu, ko bija dzirdējis par smailaušiem. Daži pat lepni savā mēlē te runāja- kur nu viņam saprast. Un ar tādiem kopā... nja,- Džimijs nosplaujas pār guļamtīkla malu, tad pārvelk pāri apmetni un vismaz izliekas aizmidzis.

[Farliner]

Kārtīgi paēdis, Talvariels pieklājīgi pateicās krodziniekam, paņēma pirkumus un nesteidzīgi devās atpakaļ uz kuģi - vajadzēja iepazīties ar dzīvesvietu un izdomāt, kur labāk atrasties, ja ceļojuma laikā kāds izdomās uzbrukt. Bez tam, jāizdomā, kur trenēties, nevar tak desmit dienas netrennēties! Bez tam, ir jāapgūst prasme cīnīties uz kuģa kustībā...

[Aiva]

Daejons novērtēja, ka, lai arī būris bija izgatavots absolūti (ciktāl nu pats Daejons varēja spriest) neatverams no iekšpuses, no ārpuses, ja gadījumā kāds tur atnāca ne ar plikām rokām, bet ar lauzni un sāka darboties, uzlauzt to būtu iespējams. Ne bez trokšņa, un spriežot pēc guļvietām, te varēja būt gana daudzas dzirdīgas ausis, kas to varētu konstatēt, bet neiespējami tas nebija. Un, kur instrumenti glabājās, to Daejons bija iegaumējis. Tepat netālu, priekšgala noliktavā.

Bet tad jau nācās sekot kalējam uz viņa darbnīcu, kur večuks , nolicis priekšā Erika atslēgu, ņēmās piemeklēt pa krājumiem ko līdzīgu un tad pievīlēt.

"Nestāvi ka man te uz dvēseles, aizteci labāk līdz 'Sāļajam vīram'. Paņemsi man vakariņās ko ēdamu, un būsim norēķinājušies, pats redzi, te daudz darba nevajadzēs pievīlēt. Kameŗ būsi atpakaļ, jau būšu pabeidzis. Ko darīt, meita, kas parasti te saimnieko, aizdevās palīgos manam dēlam saimniecībā ražu novākt, tā nu es te viens ņemos..." večuks murmināja, apstrādājot ieķīlēto bronzas plāksnīti ar kaltiņu un nelielu āmuriņu.



Eriks noliktavā ātri vien tika pie spaiņa un lupatām - jo diez vai tās drazas vēl kam citam kā grīdas beršanai varēja izmantot. Derts, pamanījis puisi ienākam virtuvē, manāmi sarāvās. "Es... tas ir... kapteiņa palīgs man teica te visu izberzt..."

"Un berrzīsi ar!" no virtuves puses atskanēja ņurdiens, un pa durvīm pabāzās Vendta galva. Pamanījis Eriku, viņš sāka smīnēt. "Ko, tevi ar norīkoja pie darba? Nu nu, ķerries tad tik no otrra gala palīgos."



Talvariels atpakaļceļā pamanīja kroga virzienā soļojam blondīnu - pirmo palīgu Haksliju. Būtu bijis grūti nepamanīt - pilsētiņā bija veselas trīs ielas, un pa galveno notika visdzīvākā kustība uz piestātni un uz krogu. Šobrīd gan rosība bija stipri noplakusi. Pat dienā visur stāvošie pajūgi pazuduši, laikam devušies projām, katrs uz savām mājām ārpus pilsētiņas.

[Roviela]

Tā, līdz smēdei viņi bija tikuši, kur Daejons uzticēja vienīgo atslēgu kalējam. Gribēja jau sākt pētīt, kas te atrodams vēl, teiksim, kāds lukturis, tiesa, tas jau mājai vairāk piedienētu, kam elfam pašlaik lukturi? Nē, drīzāk jau bija tā, ka viņam patika skaistas lietas. Varbūt te kas tāds ir.
Pētījumus pārtrauca kalēja vēlme pēc vakariņām.

- Labi, meistar, - tumšmatis piekrita darījumam 'atslēga pret vakariņām', un gāja vien uz 'Sāļo vīru'.

[echo3]

Atradis gandrīz visu, ko vajag, Eriks devās uz kambīzi, kur jau stādājošais puika nez kādēļ tramīgi salēcās. - Hei, atnācu tev palīgā... - Bet vairāk pateikt nepaguva, kad laikam no nekā nedarīšanas apnikušais Vendts iejaucās ar komentāru. Eriks pagriezās pret kuģa pavāru. - Nenorīkoja. Garlaicīgi palika, un tā kā vēl nav pienācis laiks apsūnot. Vai virtuvē etiķis atradīsies? - Jo noliktavā nebija nekādu pudeļu, krūku vai muciņu ar tik nepieciešamo tīrīšanas līdzekli. Eriks runāja mierīgi, gluži lietišķā tonī.

Šoreiz viņš ievēroja Vendta uzkrītošo "rrrr". Vai šim orki būtu rados? Tiesa, Eriks nevienu orku savā dzīvē redzējis nebija, tikai klausījies pietiekoši baismīgos stāstos, kuru teicēji, imitējot orku runu, arī bija stiepuši "rrr".

[Farliner]

Nospriedis ka Hasklijs, visticamāk, dodas uz krogu paēst un atskaitīties kapteinim par situāciju uz kuģa, Talvariels devās tālāk un, atgriezies uz Albēra, noskatīja brīvu vietu uz klāja kur, viņaprāt, netraucēs pārējai apkalpei, lai varētu mierīgi nodarboties ar treniņiem. Ceļabiedrus šobrīd nemanīja, ja neskaita Džimiju, kurš bija iekārtojies savā guļamtīklā, tādēļ elfs nolika savus pārtikas krājumus līdzās mugursomai, paņēma treniņzobenu un atgriezās uz klāja lai mazliet izkustētos...

[Aiva]

"Kas es tev, noliktava vai? Man etiķs gaļas marinēšanai paredzēts, ne pa grrīdu laistīšanai!" Vendts uzvilkās. "Gribi ko tādu, ej prasi Hakslijam, viņš mums te tagad komandē. Kapteinis bez cepures..."

Spriežot pēc tā, kā tika aizcirstas sagrabējušās durvis uz virtuvi, etiķi še iegūt varēs tikai stingri uzstājot .

Derts apjukumā stāvēja ar lupatu rokās, skatoties no Erika uz aizcirstajām durvīm un atpakaļ.



Daejons 'Sāļajā vīrā' ātri sarunāja groziņu ar vakariņām kalējam. Ja pieminēja, kam, tad krogus samniece pat piemeta šo to klāt, kas nebija plānots, un pietieca, ka atpakaļ nebūs jānes, pati vēlāk aizsūtīs kādu puiku pakaļ pie kalēja.

Kamēr gaidīja, ieradās Hakslijs, pasūtīja sev vakariņas un tad pievienojās kapteinim kaut ko apspriest. Sarunājās viņi tur klusi, beigās ar mājienu Haslijs tika atlaists brīvs, un devās pie sava galdiņa, bet pamanīja Daejonu vēl uzgaidam uz groziņa piekraušanu un pienāca klāt.

"Kapteinis vēlas šovakar tikties aprunāties ar visiem, kas piekrita būt klāja komandā. Ar tevi un ... Eriks laikam, jau runāja, bet nebūs par lieku tev tur ar klāt būt. Tā ka seko pats laikam un, ja redzi citus kur pa Skeli klīstam, ar pasaki lai nepazūd. Pirms saulrieta liedagā, uz ziemeļiem no piestātnes. Tur daži lieli klintsakmeņi no smiltīm rēgojas, garām nepaiesi."

To pateicis, Hakslijs devās pats ko iekost, ko saimniece bija sagatavojusi.



Līdzīgu ziņu viens pēc otra uzzināja arī pārējie nolīgtie - pirmais patrāpījās Talvariels, kas bija atradis ka klājs uz 'Albēra' pēc masveida kraušanas beigšanas bija palicis samērā brīvs un vismaz starp lielo mastu un aizmugures virsbūvi ar durvīm bija pietiekami brīvas vietas pavingrināties. Kustība vairāk bija priekšgalā, kur jūrnieki vēl nesa augšā uz klāja ūdens mucas un ievietoja tās virtuvē.

Hakslijs atkārtoja viņam to pašu: "Kapteinis vēlas šovakar tikties aprunāties ar visiem, kas piekrita būt klāja komandā. Pirms saulrieta liedagā, uz ziemeļiem no piestātnes. Tur daži lieli klintsakmeņi no smiltīm rēgojas, garām nepaiesi."



Erikam ar Dertu nācās pierauties, kad piepeši ēdamzālē sākās kustība, vīri stiepa iekšā ūdens mucu pēc ūdens mucas, aizpildot virtuvei pretējā - kreisajā pusē - esošās priekšgala telpas brīvo daļu. Tur manīja arī pārtiku - grozus ar āboliem un citiem augļiem, kūpinājumus piekārtus āķos pie griestiem, cieši pievērtus skapjus, kuros droši vien arī glabājās šis tas ēdams.

Izskatījās, ka telpas pieejamība bija stipri ieinteresējusi Pirātu, tas arī pamanījās tur iesprukt, un pēc brīža Eriks pamanīja runci ar desas līkumu zobos strauji pazūdām ārā no ēdamtelpas. Pakaļ blēdim skanēja smiekli un viegla sodīšanās.

Tur viņus abus atrada Hakslijs. ""Kapteinis vēlas šovakar tikties aprunāties ar visiem, kas piekrita būt klāja komandā. Ar tevi, Erik, jau runāja, bet nebūs par lieku tev tur ar klāt būt. Pirms saulrieta liedagā, uz ziemeļiem no piestātnes. Tur daži lieli klintsakmeņi no smiltīm rēgojas, garām nepaiesi. Dert, malacis, redzu ka neguli. Tā tikai turpināt, peč tma kad beigsi, peināksi pei manis."



Pēdējos Hakslijs uzrunāja abus kajītē palikušos - Džimiju un /xxx/. "Redzu, ka jau esat apguvuši pirmo mācību uz kuģa - guli, kad ļauj, kas zin, kad varēs izgulēties. Bet nāksies gan vēl pakustēties. Kapteinis vēlas šovakar tikties aprunāties ar visiem, kas piekrita būt klāja komandā. Pirms saulrieta liedagā, uz ziemeļiem no piestātnes. Tur daži lieli klintsakmeņi no smiltīm rēgojas, garām nepaiesiet."

[echo3]

Pēc Vendta demonstratīvās durvju aizciršanas Eriks iesmējās. - Lūk, tā arī var uzzināt, kur vajadzīgās lietas meklējamas. Noliktavā. Un prasīt Hakslijam. - Puisis bija pagriezies pret kuģapuiku. - Esmu Eriks. Kā tevi sauc? Nu, spaini etiķa mums gluži nevajadzēja, būtu ar puskausu pieticis, tā ka iztiksim. Hakslijs, šķiet, aizgāja pusdienas ēst. - Ko īsti tur īgnulis pavārs marinēt taisījās, Erikam gan nebija skaidrs. Gaļa, kamēr svaiga, nav jāmarinē. Tā, kas ilgāk glabājama, ir žāvēta vai sālīta, un tāda ūdenī, ne etiķī jāmērcē. Nav svarīgi, šis varbūt kādas pavisam svešādas receptes izmanto, kādas Eriks nemaz nezina.

Ķeramies pie darba! Tu grīdas, es galdus un stenderes. - Jo puika jau tā kā bija pa grīdu rāpojis. Ar tādu lupatu vairs galdus neslauka.

Eriks strādāja ātri. Tas, galu galā, bija tik ļoti zināms darbs. Kad matroži sāka velt ūdens muciņas, Eriks sastūma visus solus pie galdiem, lai eja platāka, un pie reizes arī palūkojās, kāda tad noliktava izskatās. Pirāta "desas medībām" puisis necentās traucēt, jo, lūk, te bija viens, kam Hakslija atļauju nevajadzēja. Tā bija uzjautrinoša doma. Otra doma šajā sakarā nebija tik jautra - izskatījās, ka kuģa runcim pavārs ēst nedod.

Eriks jau berza ieejas durvju stenderi, kad viņu uzrunāja Hakslijs un pavēstīja kapteiņa rīkojumu. Akmeņu krāvumu Eriks, protams, zināja. - Būšu. - Tad, izmantojot gadījumu, palūdza Hakslija atļauju ņemt etiķi. Jo ar taukainiem pleķiem vietām noraibinātās koka virsmas ar tīru ūdeni labi nevar nomazgāt.

[Aiva]

"Derts," puika attrauca, joprojām vērojot virtuves durvis. Kad Eriks nodeva pavēles, puika acīmredzami atviegloti ķērās pie darba, beržot grīdu un pa brīdim mainot ūdeni spainī.

Hakslijs par etiķa lietu tikai pamāja ar galvu. "Nāc pakaļ, mums vajadzēja būt tur mazai muciņai, tur vēl bij jābūt palikušam. Reizēm ievajagas izmantot atškaidītu izmērcēt brūču pārsējiem, vai atdzesēties, kad saule kādam pārāk apsvilinājusi muguru. Tev jau daudz nevajadzēs?"

[Roviela]

Daejonam nebija grūti uzsmaidīt un laipni pačalot ar krogus saimnieci, kas šoreiz bija tā, kas sagatavoja ēdamo līdznešanai. Pie reizes viņš pats vēl palūdza, vai nevar viņam iebērt kādas pāris saujas lobītu riekstu, ja vien tādi te pieejami. Nu, skaidrs, ka visu par samaksu, nekā savādāk.

- Labi, - elfu jauneklis noklausījās Hakslija teikto. - Darīšu, kā teici, - un nodomāja - nez', kāpēc nostāk no pārējās komandas? Īpašu uzdevumu dos, vai cits kas?

Ticis pie groziņa un, cerams, pie reizes arī pie riekstiem, zaļacis soļoja atpakaļ pie kalēja. Pirms tās klausīšanās, ko kapteinis grib, tumšmatim prātā bija plāns šim vakaram, proti, dabūt abas atslēgas, iet uz kuģi, pārbaudīt atslēgas, vienu atdot Erikam, noskaidrot, vai Erikam vēl ko no kroga nevajag, un vēl paspēt atnākt vakariņās uz krogu. Kuģa kokam viņš neuzticējās. Pietiks jau ar to laiku, kas būs uz kuģa jāpavada.

[echo3]

Puišeļa izturēšanās Erika šķita dīvaina. Lēkā kā pa karstām smiltīm. Brīdī, kad neviena cita telpā nebija, un virtuves durvis kā tika aizklapētas, tā vaļā nebija vērušās, Eriks klusiņām pajautāja Dertam pie auss, - Dert, ko tu tik tramīgs? - Pieņēmumus Eriks neizteica, jo tā var tikai aizbaidīt. No mājām aizmucis, no kāda bēdzis, uz kuģa uzlavījies bez kapteiņa ziņas? Visu mūžu turēts ieslēgts, neko nav redzējis, viss brīnumains? Bet puisis neuzstāja, ja Derts neko negribēja teikt.

Kādā brīdī, kad durvis tika virinātas, kopkajītē ietipināja Saulīte noskaidrot, kur Eriks palicis. Puisis pabužināja rudo runci un tad izlaida to uz klāja, lai nemīcās pa slapjo grīdu. Saulīte ir gudrs, ar Pirātu nesakausies. Lai iet atpakaļ žurku alas vaktēt vai palaiskoties.

Eriks gāja, kurp veda Hakslijs. - Nē, kādu puskrūzi tikai, pat mazāk. - Skat, noliktavu te, uz "Albēra", izrādās, bija vairākas.

[Aiva]

Daejons tika pie jaunās ražas riekstiem - ilgai stāvēšanai tie nederēja, bet tik ilgi glabāt elfam pat prātā tos nenāca. Tiesa, nācās šķirties vēl no vienas no sudraba monētām.

Atgriežoties pie kalēja, abas atslēgas viņu jau gaidīja, atšķirt tās varēja tikai pēc spīduma jaunās atslēgas vīlējumu vietās. "Nu, ali tad labi kalpo, dēls." vecais kalējs pasmaidīja, pasniedzot abas Daejonam. Tā ka ar godīgu sirdi varēja atstāt te krogus doto grozu un pats ar savējiem labumiem soļot atpakaļ uz kuģi, atslēgu pārbaudīt.



Eriks ātri vien sagādāja mazliet etiķa nelielā traukā, ko arī no kuģa noliktavas zem klāja izdabūja. Tad nu varēja atgriezties un pieteikt patiesu karu netīrajam ēdamgaldam un soliem. Vismaz neizskatījās, ka kāds cits no matrožiem īpaši ieinteresētos un velētos te piepalīdzēt, tā ka drīz vien abi ar Dertu bija palikuši divatā, un Erikam radās izdevība pajautāt.

Derts patiesi sarāvās. "Ē... es..." viņš sastomījās. Tad gluži kā aizsprosts paspruka vaļā, un Erikam nācās uzklausīt kā jaunākais no pieciem brāļiem un trim māsām auga fermā pie pašām piekalnēm, kur zeme tikko spēja pabarot visus ēdājus, un kaut ko nopelnīt nācās ar meža un kalnu labumu vākšanu un pārdošanu. Sapratis, ka nekas labs tur nespīd, un saklausījies garāmejošo mežinieku stāstus, Derts vienbrīd bija vienkārši savācis līdzi mantiņas un devies pasaulē - laimi meklēt. Uz tām salām, kur pilsētās mājas ietiecas debesīs, ielas ar zeltu bruģētas un visi vienmēr paēduši staigā. Skelē diemžēl nekāda apsolītā zeme neizrādījās, līdzpaņemtas ātri izbeidzās, darbus atrast tādam desmitgadīgam puikam neviens nepiedāvāja, pašeim pietika kur savējos nodarbināt, un beigās tas vienrocis karaļa tabardā jau esot sācis aizdomīgi vērot puiku, vai tik nav sācis palaist nagus. Derts gan zvērēja, ka tik tāl nav nolaidies, bet ne pārāk pārliecinoši. No otras puses, izkāmējis bija pamatīgi, tā ka ribas varēja visas saskaitīt zem krekla. Neko ilgi Derts Skelē sabijis nebija, jo Eriks neatminēja puiku redzējis staigājam apkārt...

"Nu un tad es pieteicos kapteinim Fennam, viņš gan traki sodījās, bet tad man apsolīja, ka paņems uz kuģa un izmācīs par jūrnieku, ja vien es cītīgi darīšu, ko viņš un Hakslijs un pārējā komanda liks." Derts beidza savu dzīvesstāstu.

[echo3]

Etiķim piepalīdzot, kopkajīte drīz sāka atgādināt pieklājīgu mājvietu. Pat koka sākotnējo krāsu varēja sākt saprast, un arī gaiss palika elpojamāks.

Derta stāsts bija gandrīz tikpat vienkāršs kā Erika paša, tikai krietni bēdīgāks, toties sapņi - rožaināki. Droši vien arī Erikam tādi bija bijuši, kad viņam bija desmit gadu. Nu jau Eriks vairs to neatcerējās. - Klau, Dert, tu šodien vispār esi ko ēdis? - Erikam nebija ienācis prātā Hakslijam pajautāt, vai uz kuģa arī kādas vakariņas tiek dotas, kamēr "Albērs" ostā stāv, jo puišelim jau naudas nebija nemaz, kur vēl krogā ieturēties. Un atstāt tādu izsalkušu te, kur noliktavā desas smaržo, būtu... nelietīgi.

[Roviela]

Rieksti bija labu labie - tādi jauni bija vēl mazliet mīksti un kraukšķīgi, gandrīz kā jaunie kastaņi, un tie bija sātīgi, to Daejons zināja. Ar sauju riekstu kabatā pazudis nebūsi.

Viņš mundri aizsoļoja līdz kalēja namam, kur pateicās meistaram, atstāja groziņu un, saņēmis atslēgas, tikpat raiti soļoja uz ostu.
Sākumā jau Eriku meklēt nebija vajadzības, vispirms tumšmatis pārbaudīja, vai jaunā atslēga labi slēdz, un tad bija kārta meklēt ceļabiedru, lai atslēgu atdotu.
Aizslēdzis lādi, zaļacis devās meklēt Eriku.

[Aiva]

"Kapteinis iedeva man sauju vara monētas, nopirkt maizi un pienu. Es paēdu, goda vārds!" Derts paziņoja, saslejoties garāks. "Un Hakslijs teica, ka varu iet prasīt Vendtam ko ēdamu, kad vien esmu uz kuģa un ir ēdamreize. Es gan vēl neesmu prasījis... " viņš atzina.


Talvariels nodarbojās ar vingrinājumiem, pa laikam paskatoties, kā saule slīd uz kalnu pusi rietumos, īpaši nesatraucoties par matrožiem, kas pa laikam uz viņu paskatījās, līdz vienā pauzē viņam priekšā nostājās pavecs vīrs ar sirmu bārdu un matiem jūrnieka tērpā.
Paskatījies apkārt, un redzot, ka abi ar elfu šobrīd ir vieni, vīrs pieliecās uz priekšu, un strauji sāka runāt.
"Sveiks. Esmu Pīts. Škatos, tu esi tāds veikls un spēcīgs ar. Vai bez ieročiem ar proti? Ar dūrēm kauties? Jo ja proti, tad man tev būtu viens piedāvājums mazliet nopelnīt, un pie viena nolikt kādu lecīgu tipu pie vietas. Tikai, par to kuš. Lai tik mēš abi dzirdētu. Tad kā?"

[echo3]

Ā, tas labi, kapteinis par tevi ir padomājis. - Eriks pēc Derta paskaidrojuma nomierinājās. - Nu tad tagad, kad ūdens mucas būs beiguši velt, vēlreiz nopētīsim te visu, vai tīrs, un sastumsim solus, kur tiem jābūt. - Drīz jau šis brīdis arī pienāca, un, kamēr Derts ar lupatu apstaigāja vēl iespējamās piepucējamās vietas, Eriks sakārtoja galdus un solus. Kopā ar kuģapuiku Eriks izgāja uz klāja, atstutēja durvis vaļā, lai telpa labi izžūst pirms vakariņu laika (hmm, Vendts tādas tiešām pagatavos?). - Tev laikam pie Hakslija bija jāpiesakās, kad darbs pabeigts? Tad dodies, es vēl izliešu netīro ūdeni un nolikšu lupatas. - Kas tad Erikam! Šī jau tāda izvingrošanās, ne smags darbs. Šī diena no visām citām viņa dienām bija patīkami atšķīrusies ar vieglumu un gandrīz laiskumu.

[Roviela]

Apakšējā klājā Eriku nemanīja. Daejons paskatījās arī aiz kravas kastēm, ķīpām un mucām un tad kāpa augšā uz klāja. Te šurpu, turpu staigāja matroži, nesdami visu kaut ko, ņudz vien, un elfu jauneklis sākumā nevarēja saskatīt, vai Eriks ir te vai nav, bet tad ieraudzīja viņu netālu no ēdamtelpas.

- Erik, - viņš ierunājās, kad jau bija runājamā attālumā, - skatos, ka jūs te jau centīgi strādājat, - viegla etiķa smaka no ēdamtelpas bija skaidri jūtama, kas kopā ar slotām un lupatām nozīmēja, ka te ir strādāts, pie tam Eriks nebija vienīgais strādnieks - junga - nez, kā šo sauc? - arī bija pielikts pie darba, ja jau tepat vien bija, - biju pie kalēja, viss ir gatavs. Ņemsi uzreiz, vai vēlāk?

Zaļās acis pievērsās jungam, - Sveicināts un klāja! Mans vārds ir Daejons, bet kā Tevi, junga, dēvēt?
Elfs negrasījās puiku visu laiku saukt par 'jungu'. Puikam bija vārds, un, ja ir vārds, tad tas ir jālieto.

[echo3]

Ņemšu uzreiz, ko tur atlikt? - Josta Erikam bija ap vidu, vai tās izejamās, vai darba drēbes. Un tur arī atslēga stāvēs. Vienmēr klāt.