Laimes meklētāji, [ATD][PZP] D&D Pathfinder Vispārējā fantāzijas pasaule Opcijas

[Aiva]

Bija kārtējais rīts klusajā Skelē.
(IMG:https://static.wikia.nocookie.net/oproleplaying/images/4/46/DonnadosaKey.jpg)
Gaiļi, kas vēl nebija nonākuši zupā, centās pārkliegt viens otru, kaijas, slinki ķērkdamas, gaidīja uz zvejniekiem ar rīta lomu atgriežamies piestātnē, cerībā ko nokampt. Dzirdēja arī citāda veida dzīvās radības trokšņošanu.
Rosība lēnām sākās arī krodziņā "Sāļais vīrs", saimnieks Rass, pamodies, dzenāja pie darba ģimeni un nolīgtos darbiniekus, gan īpaši nesteidzoties un neskubinot. Īstā rosība sāksies, kad parādīsies tie, kas vēlēsies ko iekost, vai vakarā, kad sanāks vietējie iemalkot pa kādam kausam pašgatavotā alus un patrīt mēles, kas kam ko.
Un protams, tika modināti tie, kas lielo krogus zāli bija izmantojuši par naktsmītnēm. Dažs labs jau otro nedēļu...

Šo rakstu rediģēja Aiva: 08.08.2022 13:48

[echo3]

Eriks palika uz klāja. Pirmkārt, Saulīe noteikti negribēja, ka viņš iet lejā, un otrkārt, Erika tagadējais pienākums bija pabarot kuģa komandu, nevis kauties. Un viņam bija ienācis prātā arī jautājums, uz kuru viņš uzreiz nezināja atbildi - ūdens, kas uzradās tad, kad Erikam to vajadzēja. Cik daudz tas var uzrasties? Lūk, puisis nevēlējās tapt nodurts, pirms šo lietu ir noskaidrojis.

Un vēl - ja apakšklājā notiek kaut kas tāds, par ko runcis uztraucas, tad tas ir tas pats ļaunums, kas var pielavīties no jūras. Tas, kurš komandē melno kuģi, var izmantot sev labvēlīgu iespēju un uzbrukt. Vakardienas uzbrukums taču notika, kad "Albēra" komanda ķīvējās. Tiesa, šobrīd Eriks sevišķi skaidri šos apsvērumus savā galvā neiztirzāja. Viņam nāca miegs, un viņš vienkārši gaidīja, kad lejas notikums beigsies.

[Aiva]

Hakslijs noskrēja lejā pa kāpnēm, teju uzreiz sastopot Dudo un Daejonu. "Kaut ko zināt, kas te notiek?" viņš asi noprasīja.



Troksnis no Vērša guļvietas puses nebija mitējies.

[Roviela]

- Nē, kaptein! - Daejons skaidri atsaucās, - Te viss kārtībā, bet, šķiet, kaut kas ar Vērsi. Nupat ejam pārbaudīt.
Tā arī izskatījās - elfam vienā rokā bija lukturis, otrā - rapieris, tikai, ka nav tālu paspēts atiet no nodalījuma ailes, un savādas skaņas nāca kaut kur no tās puses, kur tika noguldīts smagi savainotais un pēc tam sasietais matrozis.

[Kirsupirags]

Dudo īsti nebijas pārliecināts vai tomērt nemirs nost un nepārvērtīsies par nemironi. Viņš pieturējās pie sienas un centās nomierināt sirdsdarbību. Viņš noteikti mirs nost un kādam šo būs jānovāc. Tik daudz scenāriji maisījās pa halflinga galvu, kā viņš varētu pārvērsties viss nepiemērotākajos brīžos un nožmiegt kādu citu.
Es negribu kļūt par nemironi. Viņš centās apvaldīt panisku šņukstu.
Tad ieradās Hakslijs un Dudo atcerējās, kāpēc gan vispār bija piecēlies.
Ir... Ir aidomas, ka Vērsis kļūst par nemironi. Dudo centās runāt mierīgi, bet tas nepadevās, jo domas par nemiroņiem jaucās pa galvu. Vispār ņemot vērā pieredzi ar Džeku, |Dudo bija pilnīgi pārliecināts, ka Vērsis jau ir nemironis un ļoti iespējams ka arī pats kļūs par tādu. Ja nāks virsū domas par uzbrukšanu citiem, tad gan būs kaut kas jādara. Tikai kas...

[Alfirin]

Hakslija sauciens mirklī uztrieca Raški stāvus. Rūķis sekoja kapteinim lejup pa kāpnēm, roka uz kaujas cirvja roktura. Jā, lejā nudien kaut kas notika! Kaut kāds troksnis, ņemšanās, Dudo šņukstēja, elfs ar viņu runāja... Bet abi runaja par nemiroņiem. Par Vērsi...

Raški drūmi pagriezās uz trokšņa pusi. "Kādas pavēles, kaptein?" Patiesībā jau dikti daudz iespēju nebija. Un Raški ar prātu saprata, ka nu būs pienācis brīdis Vērsi sūtīt pie senčiem. Bet Vērsis tik un ta vēl joprojām bija 'Albēra' komandas loceklis. Un tik drastiskai rīcībai bija vajadzīga nepārprotama kapteiņa pavēle.

[Aiva]

"Ejam, un esam gatavi nomierināt nemironi..." Hakslijs saviebās, un tad devās uz Vērša guļvietas pusi.

Pienākot tuvāk bija skaidrs, ka ar matrozi nekas vairs nav labi. Viens plecs izgriezies gandrīz otrādi, dzīvs cilvēks tādā brīdī aurotu kā kaujama cūka aiz sāpēm, bet Vērsis cītigi kustējās, mēģinot atbrīvoties no virvēm. Acīmredzami izdzirdējis nācējus, viņš pagrieza seju Hakslija, Raški, Daejona un Dudo virzienā un izgrūda piktu apslāpētu rūcienu. Sakostā mēle karājās tikai ādas strēmelē, zods notašķīts ar kaut kādu melnu šķidrumu... Muskuļi ķermenī saspringa, pārbaudot virvju izturību.

"..." Hakslijs izdvesa. "Raški?" viņš pamāja rūķim. "Tas... taču vairs neizskatās izārstējami?"

Šo rakstu rediģēja Aiva: 24.09.2023 08:40

[Roviela]

Daejons būtu biedriski papliķējs mazajam bardam pa plecu, bet viņam bija aizņemtas abas rokas.
Procesijai sākot kustēties uz Vērša pusi, zaļacis gāja aizmugurē. Raški, protams, bija varens karotājs, bet vēl viens ierocis varētu neizrādīties lieks. Iet viņam gan negribējās, bet, ja vajag, tad vajag.

Tā kā pirmais viņš negāja, vatēja pievērst uzmanību apkārtnei - ne jau vieni viņi ir te, zem klāja. Kāds nav pamodies? Kāds nenāk? Nedara ko savādu? (OOC Perception)

Tuvumā tas izskatījās tā, kā jau varēja iedomāties. Visādā ziņā slikti izskatījās.

Hakslijs gan pajautāja! Nu, rūķis varbūt zināja atbildi, varbūt kāds priesteris zinātu, Daejons gan nē. Nebija viņš nekāds nemiroņu zinātājs, arī ar šādu maģijas nozari krāmējies nebija, un nemaz netaisījās. Slikti, ka arī nekādas grāmatas lasītas nebija, kur varētu būt bijis par to rakstīts. Tomēr - ja nu ir kas nejauši dzirdēts? Kāds stāstījis? Elfu jauneklis mēģināja atcerēties. (OOC Know Arcana, Know the Planes). Ir te kas darāms, vai nē?

[Aiva]

(OOC Daejons perception 9)Atceroties Hakslija pavēli izlikt papildus sardzi uz klāja naktī, nemaz tik daudz gulētāju te nebija, un kas bija, gulēja diezgan cieši.

(OOC knowledge planes 8 Knowledge arcana 11) Cik nu Daejons zināja, šādā stāvoklī nonākušu upuri glābt vairs nebija iespējams. Vismaz ne ar jūsu rīcībā esošiem līdzekļiem.

[skatitajs_no_mal...]

(OOC- pieņemot, ka Džimijs, kurš gulēja savā guļamtīklā, arī dzird rosību..)
Džimijs klusi seko gājējiem- kā parasti pa priekšu nelien, bet ir gatavs rīkoties- ja vajag

[Roviela]

- Nezinu neko daudz par šo, kaptein, - no Hakslija aizmugures atskanēja Daejona balss, - bet pēc tā, cik jau nu zinu, mēs neko vairs te izglābt nevaram. Varbūt Raški zina ko vairāk?

[Alfirin]

"Ja mūsu vidū būtu kāds spēcīgs priesteris," Raški nemirušo Vērsi vēroja ar neslēptu pretīgumu, "tad vēl varētu domāt par viņa dvēseles glābšanu un gara nogādāšanu tur, kur tam jānonāk... Bet baidos, ka mēs tur neko nevaram darīt. Tikai likvidēt apdraudējumu pārējiem. Un mans ieteikums būtu komandas locekļiem tuvumā nenākt. Lai nesavainojas un neseko Vērša un Džeka pēdās."

Šajā brīdī Raški aizdomājās, vai tāds efekts būtu tikai kaujā gūtai brūcei, vai arī cita rakstura savainojumam. Ja nu kāds, koku tēšot, sagriežas? Vai arī nostrādās lāsts? Vai uzplēš roku uz naglas? Tas nu gan būtu traki. Tad jāsatin visi kā kūniņas un jāaprūpē kā zīdaiņi... Fui, nē, rūķis no domas vien noskurinājās.

[Aiva]

"Skaidrs... Tad... Sakarā ar draudiem visai komandai... pavēlu nocirst viņam galvu." Hakslijs sastomījās. "Un lai viņa dievi pieņem viņa dvēseli mierā... Raški?"

(OOC - Vērsis ir joprojām sasiets, tātad neizvairīsies.)

[Alfirin]

"Klausos, kaptein," Raški atbildēja neraksturīgi zemā un neskanīgā balsī, tad paņēma rokās kaujas cirvi un pagriezās pret Vērsi. Nekas tajā neradījumā, kas raustījās saitēs un šķaidīja apkārt melnu šķidrumu, neatgādināja bijušo komandas locekli.

Cirtiens bija ātrs un no visa spēka, ar abām rokām, ar mērki atdalīt galvu no ķermeņa.

[Roviela]

Daejons nemanāmi nopūtās. Šādi tas bija grūtāk, nekā tieši kaujā, kad tev brūk virsū. Zaļacis nebija karotājs, un jo tālāk, jo vairāk pārliecinājās, ka karošana - tas nav viņam. Maģija ir cita lieta. Ko tikai nevar labu pasākt ar maģiju, ja to izmanto gudri!
Protams, būtu dīvaini, ja tagad rūķim kaut kas misētos, bet katram neparedzētam gadījumam elfs bija gatavs rīkoties.

[Aiva]

Vērša galva atdalījās no ķermeņa, uz mirkli te novirmoja zaļgana dūmaka, un tad ķermenis un galva bija sabiruši pīšļos. Iestājās klusums.

"Farazma, sargi un pieņem viņu... Gozreh, pasargā mūs visus no tāda likteņa..." Hakslijs nomurmināja.

[Roviela]

Tas bija... ātri. Un viņi nebija kļūdījušies sakot, ka Vērsi nespēj izglābt.

Daejons grasījās iet atpakaļ gulēt, tikai varbūt vēl ir kāds Hakslija rīkojums? Un Dudo arī vēl derētu pamierināt. Tagad, kad rokā bija lukturis, varēja arī labāk redzēt, kas tur ir ar tiem ievainojumiem. Un kā uzvedas Pirāts? Nelēkā tur tā kā pirmīt bija?

[Kirsupirags]

Ah, lai dievi par mums apžēlojas. Dudo noteica riebumā skatoties uz pārpalikumu. Halflingam nepatika nemiroņi un par tādu kļūt viņam arī negribējās. Būs jādodās atpakaļ uz guļvietu un kārtīgi jāpārbauda savas brūces. Un ja nu tur būs sācies iekaisums... Dudo šķībi palūrēja uz rūķa cirvi un nopūtās. "Šņakts" un viss. Halflinga pleci noslīga zemāk un viņš jutās nomākts.

[Aiva]

Saulīte un Pirāts izskatījās, vairs negrasījās uzsprāgt kā pārkarsēta tējkanna, taču īsti nomierināties arī nenomierinājās. Visādā ziņā, kaķi meklēja kādu, kam piespiesties un ieritināties līdzās, negrasoties palikt vienatnē.

Pārējā nakts un laba daļa daļa no rīta pagāja bez tālākiem pārsteigumiem.

(OOC tiem, kas ir kaŗtīgi izgulējušies - jums visiem, sanāk - atnāk atpakaļ 1 hp, ja vēl nav visi atgūti. Daejonam atnāk vēl 1hp par Dudo rūpēm. Ja kādam bija īpaši varianti atgūt veselību atpūšoties, tie arī ir nostrādājuši. Skaitās ka esat izgulējušies 8 stundas un atjaunojuši visas burvestības).

[Roviela]

Ticis atpakaļ līdz kojai, Daejons, kā prazdams, centās nomierināt Dudo, un tagad, kad pats jutās ciešami, palīdzēja halflingam ierīkoties ērtāk gulēt, un pārsēja vēlreiz, ja bards tā grib, pirms tam apskatoties, kas tur ir ar tiem ievainojumiem. Ja kuģa runcis un Dudo neiebilst, tad Pirātu iekārto blakus Dudo. Stāsta jau, ka kaķu murrāšana dziedinot. Par to Daejons pārlieku pārliecināts nebija, bet ka nomierina - to gan zināja.
Un pēc tam liekas gulēt arī pats. Šoreiz ne guļamtīklā, bet turpat, kur pirmīt bija gulējis, un ar rapieri blakus. Ko var zināt.
(OOC Paraizējas par Dudo, pirms iet gulēt).

Bet uzmanīšanās šonakt bija lieka. Nekas tāds neatgadījās, un varēja mierīgi nogulēt līdz rītam. Mostoties, varēja just, ka ir krietni labāk. Pilnīgi labi vēl nē, bet pietiekami labi, lai Brīze aizdomātos par savu izskatu. Jo kā gan tas tagad ir! Aproces ap apakšdelmiem ir, bet krekla nav, apsēji visās malās, mati izspūruši... Nekādas kārtības.
Rītu Daejons sāka ar sevis savešanu kārtībā. Aizgāja nomazgāties. Vēl viens krekls viņam bija, to arī uzvilka mugurā, mati tika sasukāti. Īpašu cerību, ka izdosies saglabāt pienācīgu izskatu, gan Brīzem nebija, tomēr šādi viņš, kaut, iespējams, uz neilgu laiku, jutās labāk.

[echo3]

Tas, kas notika zemklājā, beidzās ātri. Eriks to juta, jo Saulīte, lai arī ne gluži mierīgs, tomēr vairs nerūca un nemēģināja noplēst puiša skalpu. Eriks noglāstīja runci un sagaidīja Haksliju atgriežamies uz klāja. Jā, tas bija bijis Vērsis.

Eriks nopūtās un devās uz savu guļvietu aiz virtuves. Saulīte pēc tāda satraukuma arī neizrādīja nekādu vēlmi paklaiņot, un tā viņi abi likās gulēt. Rītausmā - tas ir, cik nu varēja nojaust blāvajā gaismā - Eriks atkal veica vienkāršo dāvinājuma rituālu par godu Veiloārijai. "Mēs esam apstājušies savā ceļā, un dažiem tas jau ir beidzies. Nāc viesos, Ceļa Zinātāja!" Puisis bija nolēmis rituālus turpināt, lai arī, protams, zināja, ka nav nekāds priesteris. Bet Veiloārijai jau tādu īstu priesteru nemaz nav, cik nu viņam bija stāstīts.

Kad jau piecēlies, puisis kādu laiku pavadīja pārdomās par ūdens gādāšanu un dziedniecību. Un indēm arī, un sabojātu pārtiku un dzērienu. Tad viņš ķērās pie brokastu gatavošanas, un šoreiz tīši neņēma ūdeni no mucas, bet gan centās uzradīt pats. Kamēr neviens neskatās. Nekas sarežģīts jau netapa - putra ar klimpām, krietni bieza, aizdarīta ar mazliet sviesta. Pusdienās un vakariņās būs ēdiens ar gaļu.