Laimes meklētāji, [ATD][PZP] D&D Pathfinder Vispārējā fantāzijas pasaule Opcijas

[Aiva]

Bija kārtējais rīts klusajā Skelē.
(IMG:https://static.wikia.nocookie.net/oproleplaying/images/4/46/DonnadosaKey.jpg)
Gaiļi, kas vēl nebija nonākuši zupā, centās pārkliegt viens otru, kaijas, slinki ķērkdamas, gaidīja uz zvejniekiem ar rīta lomu atgriežamies piestātnē, cerībā ko nokampt. Dzirdēja arī citāda veida dzīvās radības trokšņošanu.
Rosība lēnām sākās arī krodziņā "Sāļais vīrs", saimnieks Rass, pamodies, dzenāja pie darba ģimeni un nolīgtos darbiniekus, gan īpaši nesteidzoties un neskubinot. Īstā rosība sāksies, kad parādīsies tie, kas vēlēsies ko iekost, vai vakarā, kad sanāks vietējie iemalkot pa kādam kausam pašgatavotā alus un patrīt mēles, kas kam ko.
Un protams, tika modināti tie, kas lielo krogus zāli bija izmantojuši par naktsmītnēm. Dažs labs jau otro nedēļu...

Šo rakstu rediģēja Aiva: 08.08.2022 13:48

[Aiva]

Hakslijs atmeta ar roku. "Ejiet vien, puiši. Ja šis te jauniņais atnācis pieteikties, nāksies ar viņu pārrunāt visu, kā jums ar kapteini vakar bij jāpārrunā. Tā ka varat būt brīvi."

OOC. Feita de Feitana personiskas problēmas, tāpēc es ietupināšu personāžu kabīnē un pagaidām neko vairāk par viņu neuzzināsiet... Kad varēs pievienoties, pats autors apstāstīs kā izskatās un ko vēlas panākt...

Jūrnieki tikmēr Tomasa vadībā nodarbojās ar kravu iekraušanu. Tur nāca ķīpas ar jēlādām, visdažādāko izmēru kastes un mucas ar kaut ko īsti neskaidru, gan jau ka apkārtējo fermu pārdošanai savesto ražojumu, arī šis tas no kokmateriāliem. Bija vismaz viens furgons ar melni noputējušiem maisiem no piekalnēm, kur varēja būt dedzinātas kokogles, mucas ar darvu. Piestātnē uz savu kaŗtu gaidīja no zariem pīts būris ar pāris vistām.

[echo3]

Daejon, ejam nopirkt sieru un maizi. - Eriks ierosināja, pievēršoties tieši ceļabiedram. Ja kāds vēl ir ieinteresēts tādā pastaigā pa Skeli, var nākt līdzi. Ausis jau te nevienam nebija aizbāztas, gan jau saklausīja, ko Eriks par veikaliņiem nupat bija teicis.

Žāvējumi viņiem bija lādē, un... gan badā neviens te nenomirs. Ēdināšana tomēr bija līguma sastāvdaļa. Nav ko pārlieku raizēties.

[Roviela]

Ja jau viņus tik laipni atlaida brīvsolī, tad jau būs jāiet. Daejons piekrītoši pamāja ar galvu un sekoja Erikam.
- Priekšlikums pieņemts, - viņš piekrita par siera un maizes iegādi. Tas vienmēr var noderēt.
- Un ja jau esam krastā, tad man derētu cimdi. Tev arī? Virvju vilkšana plaukstas nesaudzē. Kāds koka vai metāla kausiņš arī nebūtu lieks. Aiziesim, papētīsim, vai tirgoņi visas mantas jau uz kuģi nosūtījuši, vai arī kaut ko krastā pašiem ir atstājuši.
Tā staigājot, elfs cenšas papētīt, vai tagad tomēr nav ieraugāms kaut kas no tā, kas paša lādē uz pirātu kuģa palika. Visādi sīkumi, galvenokārt. Nez vai te apģērbu vētras gadījumam var nopirkt, nav jau nekāda lielā pilsēta, kur visādas mantas ir. Vecās darba drēbes ar visiem zābakiem viņam ir, to nevajag.

[Aiva]

Maizi Erikam tikai bija jāatceras, kurās mājās to mēdza uzcept vairāk ar domu, ka retu reizi te kāds ieklīda, kas bija gatavs samaksāt par lieku klaipiņu ceļam. Un brīžos, kad ostā stāvēja kuģis, tādu gribētāju netrūka.

Siers arī nebija tālu jāmeklē, daudzu apkārtējo saimniecību īpāsneikiem bija radi pilsētā, kas pieskatīja iespēju notirgot par zināmu kapeiku arī teju jebko no lauku saimniecībām.

Ar cimdiem bija problemātiskāk, elfa slaidajiem pirkstiem īsti nederēja vairums vietējo darinājumu, bet atradās arī tas. Un vispārējo preču veikaliņā, pie kura aizmugurē redzēja vairākas tukšas kastes ar 'Albēra' atzīmēm uz sāniem, atradās arī alvas kausiņš.

Par pārtiku nācās atdot piecus sudrabus, par cimdiem divus, bet par kausiņu tirgotājs pieprasīja desmit sudraba monētas, tā tomēr esot ievesta prece.

Tad nu kad tādi sīkumi bija sagādāti, un abiem pilnas rokas, atlikās izdomāt, ko darīt tālāk.

[Roviela]

Itin kā daudz lietu tika meklēts, daudzas pirktas, Daejons bija apmierināts, it īpaši par cimdiem, un kausiņš nebija slikts. Tam tūlīt pēc nopirkšanas tumšmatis apakšā elfu rakstā iegreba savu vārdu, jo redzēja jau, no kādas kastes to paņēma. Tas var nozīmēt, ka uz kuģa var pagadīties vēl tādi paši. Negribējās sajaukt.
Bet tas nesamais beigās nesanāca tāds, ka jāīrē rateļi, lai to visu aizvestu uz 'Albēru'.

Viņš vēlreiz paskatījās uz nesamajām mantām.
- Iesim uz 'Sāļo vīru' ēst pusdienas? Nez vai uz kuģa šodien kaut kas būs dabūjams, - elfu jauneklis ierosināja. - Es samaksāšu.

[echo3]

Eriks zināja, kur vajadzīgās lietas pirkt. Vietējais taču, un pats no "Sāļā vīra", tēva vai kāda cita vecāka ģimenes locekļa sūtīts, jozis nopirkt ko krogam vajadzīgu. Skaidrs, ka zināja! Tāpat viņš zināja, ka šoreiz nepērk krogam, tāpēc tēvam paredzētās atlaides uz viņu neattiecas, un samaksāja visiem paredzēto cenu. Ja nu kāds veikalnieks pabrīnījās, Eriks paskaidroja, ka dodas prom no Skeles un "Sāļajā vīrā" vairs nestrādās.

Necik apjomīgi tie pirkumi nesanāca, tāpēc Eriks, brītiņu padomājis, piekrita Daejona ierosinājumam doties paēst pusdienas. - Ejam. Man arī neizskatījās, ka Vendts šodien būtu noskaņots plīti kurt. - Citur, kā uz "Sāļo vīru", gan te nebija, kur iet.

[Aiva]

Uzzinot jaunumus no Erika, paziņas visi kā viens vēlēja viņam to labāko pasaulē dodoties, lai veicas, lai atrod ko meklē un iekārtojas vismaz tikpat veiksmīgi vai vēl labāk, kā viņa tēvs Skelē savulaik iekārtojās un apprecējās.

Ratiņus nevajadzēja, bet nesamo bija tā pavairāk, rokas pilnas ar sainīšiem.

Māte bija priecīga redzot Eriku ienākam "Sāļajā Vīrā". Tēvs, iespējams, arī, bet ārēji to neizrādīja. Tikai pamāja, sveicienu atņemot. Un naudu pieņēma no Daejona.

Pusdienas sanāca tādas - sātīgas, bet neveiklas mazliet. Vienā brīdī krogā iebira arī jūrnieku pulciņš ar jau pazīstamo Vērsi priekšgalā, arī pasūtot sātīgu izēšanos, tā ka ja Eriks ar Daejonu nesteidzās, tad pabeigt pabeidza reizē ar jūrniekiem un varēja uz 'Albēru' nolikt mantas doties vienā kompānijā.

[echo3]

Nekā jauna, ko pastāstīt savējiem, Erikam nebija. To, ka "Albērs" dosies ceļā rīt agri no rīta, visi jau zināja, tā ka puisis tikai pateica, ka iekārtojies uz kuģa un viss ir kārtībā.

Krogā ienākušajiem matrožiem Eriks pamāja pretī sveicienu. Pusdienoja viņi ar Daejonu lēni un nesteidzīgi, un uz kuģi devās kopā ar pārējiem kuģaļaudīm. Vai vēl kāps no "Albēra" nost, Eriks nezināja. Varbūt nemaz vairs krastā neies, jo var jau kādi darbi gadīties vai rīkojumi. Saulīte (labi paēdis) arī ar Pirātu jāsapazīstina. Eriks atcerējās kādu kārumu kabatā ielikt, ko kuģa runcim piedāvāt, lai laipnāks.

[Roviela]

Paēst te varēja labi, nekur viņiem jāskrien nebija, un elfu jauneklis bija ar mieru pagaidīt, līdz nākošie komandas biedri ir beiguši pusdienot, lai tad kopā ar viņiem ietu atpakaļ uz ostu.
Vispirms jānoliek mantas, un tad redzēs, ko tālāk. Viena lieta gan viņam iešāvās prātā, proti - viņiem ir viena lāde un viena atslēga. Atslēgas vajadzētu divas, bet vai Skelē bez tā kalēja, kas tur tagad uz kuģa darbojas, ir vēl kāds, kas var izkalt atslēgu? Varbūt jānoprasa tam pašam kalējam, ja vien tas nav darbu jau beidzis. Daejonam interesēja arī tuvumā apskatīt tos režģus, kas tur kaut kur top. To ar iemeslu - atslēga, varētu izdarīt pavisam viegli. Citreiz tāda ložņāšana varētu būt aizdomīga.

[Farliner]

"Ja gribi tikt līdz Viravai, tad tev labāk pasteigties - ostā ir viens tirgonis, bet kad būs nākamais? To tikai dievi zinās." Pateicies par padomu veikalniekiem, Talvariels pārlaida skatu ielai un ievēroja bariņu ar jūrniekiem iznākot no kroga. Nospriedis ka tie, droši vien, dodas uz kuģi, viņš nesteidzīgi devās pakaļ grupai - galu galā, kurš gan labāk zinās ceļu uz savu kuģi, ja ne tā apkalpe?

[skatitajs_no_mal...]

Pie ostas kāds tips gandrīz nemanāmi atdalās no sakrauto kastu grēdas un dodas pie "Albēra" jūrniekiem.
- Kurš jums te galvenais? es labprāt pieteiktos - jātiek prom no šejienes.... Protu ij kauties, ij ātri apgūstu dažādas prasmes - piemēram, - te seko pētošs skatiens, - apieties ar burām... Daudz neprasu, galvenais pārtika un ceļš prom no Skēlas... -

[Aiva]

"Vei, ku Tomass un Hakslijs, pei viena no viņiem arī ej," aizelsies jūrnieks norādīja uz trīs vīriem pie trapa. Divi bija tērpušies kā jūrnieki - platās biksēs, kreklos, trešajam līdzi bija pamatīgs mantu sainis, un tas izskatījās tāds pats ceļošanas gribētājs. Šobrīd tas sarunājaš ar blonmdīnu, kameŗ trešais kaut ko atzīmēja pierakstos.


Vērša vadībā aurodami greizu meldiņu par meičām ostā, jūrnieki, un Eriks ar Daejonui kopmpānijā, i nepamanīja, ka viņiem seko vēl kāds, līdz pretī nepatrāpījās Erikam labi zināmais Skeles pamatiemītnieks. Vecais Pjū, dzērājs, klaidonis un gadījuma darbu darītājs jau pēdējos gadus divdesmit vismaz. Skaidrā būdams, vīrs mēdza izgrebt no koka rotaļlietas un bērniem stāstīt šausmu stāstus - par krakeniem, kas ievelk dzelmē veselus kuģus, par nārām, kas liek jūrniekam lekt pār bortu okeāna vidū, par delfīniem, kas iznes krastā slīkstošos, ja vien tie bijuši labi ļaudis. Šobrīd večuks neizskatījās tāds, kurā kāds bērns būtu gatavs klausīties.
(IMG:https://i.pinimg.com/564x/55/98/77/5598774b39d0dab82d07db91c4d7f548.jpg)

Pārgrieztām acīm, vicinādams nazi, tas meimuroja pa Skeles galveno ielu, kliegdams. "Tas nams, kas sašķelts, kritīs! Viņš nāk! Viņš nāk! Viņa dusmas kritīs... pār tiem, kas neprotas... Viņs redz! Viņa acis ir pār jums visiem!"

Jūrnieku vilktais meldinš aprāvās uz greizas nots.

Šo rakstu rediģēja Aiva: 28.08.2022 00:36

[Farliner]

Talvariels nogrozīja galvu un nopūtās pie sevis - acīmredzot, cilvēkiem ir grūti - jau tā dzīve īsā, un vēl uz vecumu prāts pazūd...
Tā kā nelikās ka bļavējs būtu bīstams, ja nu vien pars sevi savainos, viņš novērtēja situāciju un mierīga gaitā devās kuģa trāpa virzienā - izskatījās, ka vel kāds ceļot gribētājs šobrīd apspriedās ar kādu no kuģa virsniekiem.

Šo rakstu rediģēja Farliner: 28.08.2022 00:24

[echo3]

Nevarētu teikt, ka Pjū būtu tas, kuru Erikam patiktu sastapt brīžos, kad vecais ir atkal pārlējis jēgu. Parasti Eriks tad centās no dzērāja izvairīties. Šī reize atšķīrās ar to, ka rotaļlietu meistars vicināja nazi, un naži viņam bija asi.

Puisis pameta skatu apkārt un saprata, ka neviena vietējā tuvumā nav. Tie, kas ir, veco Pjū nepazīst. Eriks dziļi ievilka elpu un, uzmanoties, lai pa gaisu vicinātais nazis atrastos pēc iespējas tālāk, pietuvojās kliedzošajam Pjū. - Meistar Pjū, - Erika balss bija mierinoša un tāda kā saprotoša, lai gan puisim nebija nekādas nojautas, kas ir "viņš", par kuru runā Pjū. - Meistar Pjū, jā, tava taisnība, pār mums visiem, jā, un visiem, kas neprotas. Pastāsti man, izrunā, kas sakāms. Re, tepat piesēdīsim, re, plaukts, kur nazi nolikt. - Vecais gan jau nesajēdza, kur atrodas, un muca ielas malā bija labu labā vieta, tāpat kaste tai blakus. Erika nodoms bija nomierināt Pjū un tad aizvest veco uz viņa būceni.

OOC - Apzināta nomierināšana. Pjū gan nav dzīvnieks...

[Roviela]

Daejons apstājās reizē ar jūrniekiem. Viņš nepazina to, meimurojošo, bet lai saprastu, ka jēgā nav, tur daudz prāta nevajadzēja. Parasti tādi pabļaustījās, pabļaustījās, izvicinājās, un tad kā krita, tā gulēja, vismaz tā stāstīja elfu jaunekļa pieredze. Pirātu komandā parasti savējie uzreiz likās virsū, atņēma nazi, pieturēja, līdz sāka žēloties vai raudāt par slikto dzīvi, un tad stiepa uz guļvietu. Kā tagad?
Eriks acīmredzami šo pazina. Daejons daudz tuvāk negāja, bet pievienoja savu balsi tādā pašā mierinošā noskaņā ar tādu pašu aicinājumu izstāstīt, par ko tad meistars Pjū ir satraucies. Lai izliek sirdi. Dzērumā jau daudz gribas runāt.

Tagad atlika gaidīt un būt gatavībā rīkoties pie vajadzības.

[Aiva]

OOC - nomierināšana izgāzās.

"Viņs jau ir klāt! Klāt!" Pjū, nazi vaļā nelaižot, ar brīvo roku mēģināja satvert Erika kreklu. Vismaz roka pārslīdēja pār puiša krūtīm, un tad varēja redzēt, ka tā ir seklām, vēl asiņojošām rētām klāta līdz pat elkonim.

"Viņš ir dusmīgs! Dusmīgs!" tagad večuks metās pie Vērša un paklupa, teju noveļoties zemē. Vērsis apjucis strauji pakāpās atpakaļ, skatoties apkārt, kā meklējot ko lai iesāk.

"Viņš redz! Visus!" nākamais, pie kā Pjū vērsās bija Daejons.

Večuks apstājās, ieaurojās kā aizkauts un pārplēsa kreklu. Izkāmējušās krūtis klāja senas rētas.

"Kas redz un neredz, kritīs!" Pjū sāka ar nazi kapāt sev krūtis un vēderu.


Talvariels neaizkavējās pie trača, bet gan devās uz piestātni, kur redzēja slejamies divus mastus. Turpat rosījās vēl pusducis jūrnieku, bet pie trapa tāvēja un rokām vicinājās četri, divi izskatījās pēc jūrniekiem, tik labāk ģerbušies, ne gluži krāvēja darbiem paredzētās drēbēs, otri divi pēc tādiem, kam ar vēlme ar kuģi tikt no šī miesta ārā un kaut kur citur nonākt.


"Nu, un kur jūs visi šorīt bijāt, kad kapteinis krogū gaidīja, kas pieteiksies līdz Viravai?" Hakslijs izsaucās, tas gan izklausījās tīri teatrāli. "Jūsu laime, ka Fenss novēlēja vismaz četrus salīgt papildus, citādi paliktu gribētāji."

"Stāstiet nu, ko protat. Vismaz izskatāties gana spēcīgi," blondīna skatiens vairāk aizkavējās pie puiša ar ieliekto zobenu pie sāniem, nekā pie slaidā un šķietami neapbruņotā bruneta. "Ja karotājs, vai uz jūras bijis, līdz Viravai samaksa simts sudrabi, ja ne, sešdesmit. Barošana pie kuģa kopgalda. Dzīvosiet visi vienā telpā, kas vēlēsies, vēl pāris tur var iekārt guļamtīklus, izsniegšu, kas ne, ir divas divstāvu guļvietas. Ja kāds negrib zem klāja, naktī var arī virs klāja iekārt tīklu, bet brīdinu, mēdz būt vēsāks. Kas nav ar kuģi agrāk braucis, atgādinu, kapteinis uz kuģa klāja pārāks par jūsu dieviem. Un attiecīgi pret viņu jāizturas. Vai, kā jūsu dievi, sodīs bez žēlastības."

[Farliner]

Talvariels pienāca tuvāk trapam, gaidot ko teiks tie, kuri jau runāja ar vienu no virsniekiem. Jaukties pa vidu nebūtu pieklājīgi, tikmēr viņš pārlaida skatu kuģim. Mastu augstums viņu nebiedeja, taisni otrādi- būs interesanti uzzināt, ar ko atšķiras rāpšanās mastā, kad kuģi šūpo viļņi, no kāpšanas lielajos kokos, kad tos purina vēji... gulamtīkls uz klāja arī izklausījās interesanti, nebūs jau pirmā reize zem klajas debess.

[echo3]

Eriks bija neatlaidīgs. - Meistar Pjū, meistar Pjū, jā, ir klāt, lai ir dusmīgs, lai redz visus, tas viņš, ne tu! - Viņš turpināja mierināt satrakojušos Pjū. Puisim kaut kā likās, ka tas nebūs vienkārši dzērums. Tās saskrāpētās rokas... kāds indīgs dzīvnieks? Bet kas tā skrāpējas? Dzīvnieki parasti kož.

Nazi atņemiet. - No Erika lūpām Daejons un arī Vērsis (ja palūkojās Erikam sejā) varēja nolasīt vēstījumu, jo skaļi viņš to neteica. Turpināja mierinoši runāt ar Pjū, novēršot večuka uzmanību.

[Roviela]

Daejonam nepatiktu gandrīz vai pirmajā dienā šķirties no sava labākā apģērba, un viņš vairījās, lai viņu nesaķertu, vai netrāpītu nazis.

Jocīgajam noraujot sev kreklu, atklājās rokas un senas rētas. Par tām senajām rētām - kas to lai zina, bet tie seklie griezumi līdz elkonim? Kāds indīgs krūms ar ērkšķiem? Kāds dzīvnieks? Tas Pjū nav piedzēries! Tikai kas viņam kaiš? Noburts būtu?

- Puiši! Reizē! - Šis bija veltījums Vērsim un matrožiem. Gan jau sapratīs. Gadījums gan nav no parastajiem, bet rīcība tāda pati.
Elfu jauneklis izmantoja visu savu veiklību, lai tiktu nemanīts klāt un vismaz stingri satvertu roku ar nazi. Viņš zināja, ka nav spēcīgs, bet, ja, izmantojot pārsteiguma momentu, izdotos aizlauzt to roku aiz muguras un vēl pārējie palīdzētu, varētu vismaz tikt no tā naža vaļā, un tad redz, ko tālāk. Varbūt pat izdodas tās rētas sadziedēt? Jāmēģina būs, ja viss sanāks.

[Aiva]

Erika runāša panāca gaidīto, večuka skatiens koncentrējās uz viņu, roka ar nazi apstājās griezuma laikā.

"Tu... tu..." viņš sastomījās... "Tas tevis..."

Nākamajā brīdī, izmantojuši Pjū novērsto uzmanību, Daejons, Vērsis un vēl divi matroži pieklupa viņam klāt. Daejons satvēra roku ar nazi, noturot mierā, Versis zibenīgi izgrieza nazi no delnas un aizsvieda sāņus, pie tuvākās mājas koka sienas zemē. Pa visiem večuks bija satverts, un tikai izmisīgi ķērca.

"Viņam vajag... Tas nebūs... Nevajag! Laidiet! Āāāā!!!" viņš vārgi raustījās sagrābušo vīru tvērienā.

"Tas ko, regulāri tā viņam uznāk, kad pārlok mēru?" Vērsis paskatījās uz Eriku, kā jau vietējo, kam labāk zināms. "Kur tagad lai noliek? Palaidīsim vaļā, atkal sāks to pašu, paklau kā vervelē."

Tik tiešām, no večuka mutes atkārtojoties skanēja to pašu dažu vārdu savirknējums - par kaut kādu 'viņu', par to ka tas redz, ka nāk, ka ir klāt, ka ir dusmīgs.

Rētas klāja viņa krūtis un rokas kā biezs tīkls, gan vecas, kur tikai baltāki dzīslojumi liecināja par dziļiem šņāpieniem, gan pavisam svaigas.


Vīrs ar līko zobenu stādījās priekšā kā /xxx/ , viens no vietējās sardzes mācekļiem, kas izlēmis labāk meklēt laimi kādā lielākā pilsētā ar iespējām būt kas vairāk kā sargs ciematiņā uz pusi dienas un namdaris otru pusi dienas, neesot īsti ne viens ne otrs. Esot apguvis kaušanos, un ieročus nēsājot ne skata pēc.