Elle Nr. 13, [PZP][R] Fantasy Opcijas

[Ungaarijas ragas...]

Ikkatrs, kuram bija tā laime vai nelaime šķirties no savām Zemes dzīves gaitām, attapās stāvam šajā vietā - uz stāvas kraujas malas. Tālāk, cik vien varēja saskatīt, stiepās pelēkas miglas jūra, kas lēnām viļņojās, taču nekad nepārkāpa pāri kraujas malai. Aiz muguras arī nekā nebija, tikai bezgalīgs līdzenums, bez nevienas citas dvēseles, koka, klintsbluķa vai kā cita, pie kā piesiet skatienu.

Ikkatru pie kraujas malas sagaidīja vienkāršs baļķu plosts, bez masta, buras, stūres un airiem. Tas negrima bezgalīgajā miglā, bet arī nešūpojās līdz ar tās viļņiem.

Ja persona sadomāja doties pa līdzenumu uz priekšu, tad agrāk vai vēlāk tāpat attapās pie tās pašas kraujas un plosta. It kā būtu vadātājs piesities.

Ja persona sadūšojās uzkāpt uz plosta, tas atrāvās no krasta un lēnām pats no sevis sāka slīdēt uz priekšu, kamēr varēja sākt dzirdēt tādu kā attālu troksni. Plostojot tuvāk, varēja samanīt otru krastu un troksnis pārtapa cilvēku čalošanā. Apkārt piepeši parādījās arī citi tādi paši plosti, kas lēnām slīdēja tajā pašā virzienā un uz kuriem bija saskatāmi vientuļi cilvēciski stāvi. Pēc ilgāka vai īsāka ceļojuma (cik nu garš tas kuram likās), plosts līgani piestāja otrā krastā un atkal sastinga. Pēc nokāpšanas, tas nogrima miglas jūrā.

Priekšā varēja redzēt cilvēku dvēseļu barus - vienas pārliecināti devās uz priekšu, citas neizpratnē grozījās turpat pie krasta. Dažas pulcējās bariņos un kaut ko dzīvi apsprieda.

Labots:
OOC: Te sākas jūsu jaunā tēlu dzīve. Pagaidām esat vienkāršas dvēseles statusā un savā cilvēka izskatā, ar to apgērbu, kas bija mugurā pēdējā dzīves stundiņā. Varat aprakstīt savas sajūtas nonākot pie kraujas, braucot ar plostu, kā arī izkāpjot otrā krastā, kur varat sākt socializēties ar citiem, ja vēlaties.

Īsākais ceļš uz spēles ATD pavedienu.

[Ungaarijas ragas...]

Niko

Žogā neviens suņveidīgais sapinies nebija. Toties pēc svilpiena pagāja kādi daži mirkļi un tad atskanēja smagu soļu dipoņa, no pretējās puses, nekā jaunie elles iemītnieki bija ieradušies. Tas bija nelielas govs izmēra trīsgalvains suns, kas klusēdam nesās virsū Niko. Tā kažoks bija pinkains, ar tumši rudu spalvu un izskats bija līdzīgs sanbernāram. Nokārušās ausis bija atglaustas un galvas mazliet pieliektas un pilnībā pievērsušās ugunsdzēsējam.

Elles ķēkis

"Es jau neesmu sīkvelnu gans," vecvelns paraustīja plecus, "bet gan jau tagad, kad ir atkal saimnieks, atgriezīsies."
Tad viņš pablenza pa logu un plati nožāvājies paziņoja: "Bet nu, es te tā skatos, jums tīri labi sanāk tikt galā, es tad aiziešu diendusiņu pasnausties." Vecvelns piecēlās un steberīgiem soļiem, atspiedzdamies pret krāsns kruķi devās laukā pa durvīm uz pagalmu.

Izskatījās, ka ārā bija palicis tā kā maķenīt gaišāks.

[Roviela]

Hmm... tiešām paliels suņagabals, Niko nosprieda, ieraugot to trīsgalvaino teļu. Nez, apēdīs viņu uzreiz, vai pēc brīža? Puisis izvilka pankūkas un tagad turēja tās gatavībā rokā.

- Labs, Cerīt, labs! - Puisis pēc iespējas drošākā balsī jau no laba attāluma rāja suni, kurš esot atstājis savus pienākumus. Tad jau jāpaslavē. - Kur staigā, kad aitas nav mājās? Kāpēc žurkas no mājas tiek laukā? Labs, esi!
Cerība mirst pēdējā, tas ir, cerams, tas lops būs saodis pankūku smaržu, nevis par katru cenu gribēs noskaidrot, vai Niko ir vai nav kauliņi, un ugunsdzēsējs tikpat drošā tonī turpināja.

- Šurp! Še pankūkas, un pie darba! - Tā kā uzrunu bija sācis, pirms Cerītis bija viņu sasniedzis, tad, ja vien bija pareizi aprēkinājis attālumus un ātrumus, vajadzēja varēt paspēt vismaz vienā rīklē iedabūt pankūku. Labāk paspēt visās trijās. Un ja nu šis nav tāds drausmonis kā izskatās? Ja nu ņem un nokaunas, kā kārtīgam sunim pieklātos?

[echo3]

Par sarakstiem un lietām domāšu tad, kad būšu darbā pieņemta. - Selma vāca kopā tukšos šķīvjus, lai tos nomazgātu. - Kam mums tas līgums bija vajadzīgs, ja vienīgais, kurš kļuva par velnu, esi tu? - Tas bija domāts Aleksam. - Starp citu, kā tev tas izdevās? Un ko jūs šajā ellē vēl esat atklājuši?

[AliceBlack]

- Līgums bija ar vervētajiem par darbu ellē. Tā kā strādājam jau mēs te visi. Tikai jāvienojas, par ko, varam vienoties arī mutiski. Vispār, labs jautājums, kur man tas līgums palika, jo, redz, liesmas no kamīna mani paņēma un pilnībā sadedzināja tā teikt. Burtiski. Līgumus arī. Tiklīdz kā piekritu te strādāt.

-Uzmetām aci vidējam koridoram. Tur kabinets, mums atpūtas telpas, guļamistabas, pirts, viss prasās pēc uzkopšanas, starp citu. Citur neesmu vēl bijis.

-Ja uguns labi kurās, varam izpētīt visu pārējo arī. Man jau nu vajadzētu, jāsaprot, ar ko te sākt. Tas jau visu mūsu interesēs.

-Un kas Tu esi? Tu arī te strādā? Alekss jautāja svešajam, kurš likās nedaudz savādāks nekā viņi. Izskatījās pēc cilvēka, bet oda pēc velna.

[Mattiass]

„Sauc par Demeo,” svešais vērtējoši noskatījās jaunajā kundziņā. „No sešsimt sešdesmit sestās. Tikai tā sen paputējuse, un kolēģi pajukuši. Te es pagaidām tikai ēdu,” viņš vēl paskaidroja. „Galīgi nemīlīgi jums te, varētu gandrīz pat vai uzkavēties. Ja novecojušas pieredzes dēļ maz paturēsiet.”

[Ungaarijas ragas...]

Niko

Cerbers vienā stiepienā bija ticis līdz Niko, nogāzis šo zemē, pa ceļam visām trim picpankūkām pazūdod katrai savā mutē. Kamēr malējās galvas aplaizījās pēc interesantā garduma, vidējā pēc apēšanas, joprojām ausis atglaudusi, sparīgi apošņāja jauno velnu. Tad visas priecīgi ierējās, kas pārtapa īsā gaudojienā": "Vaūūūū... vaūūūū... vaūūū!" Un sāka laizīt Niko, sparīgi luncināt asti un vispār uzvesties, kā pārlaimīgs suns, kuram beidzot dārgs cilvēks mājās pārnācis.
Pārējie gan neko no cerbera prieka saucieniem savā atrašanās vietā dzirdēt nevarēja.

Niko radās tā sajūta, ka arī viņš ir mājās, ka ir piederīgs šai vietai, tiesa, no velnu atribūtikas joprojām nebija no miņas. Taču pēc Cerīša sasveicināšanās rādījās, ka no sēra vai citādām vannām neizvairīties un arī pašam cerberam tāda derētu - kažoks bija zemains, ap kaklu staipekņu paliekas aptinušās, uz muguras spalvās ērkšķu zari ieķērušies.

[AliceBlack]

-Tava pieredze mums noteikti te noderētu, kaut vai cik novecojusi. Kamēr te nekas īsti nav skaidrs dažam labam par tiem pienākumiem, aiziešu paskatīties, kā izskatās pārējā ellē. Ja vēlaties, varat pievienoties.

Ja jau bija te viss jākārto, tad jau vajadzētu visu vismaz apskatīties. Acīmredzamākā lieta, kur sākt, bija labais koridors no ieejas puses. Tad uz turieni arī Alekss aizgāja.

Pa ceļam viņš mēģināja sazināties ar to balsi viņa galvā. Varbūt izdodas, bija vērts mēģināt. Viens jautājums viņu nelika mierā, tāpēc, iedomājoties to elles uguni, elles sirdi, pa ceļam vēl paskatoties uz degošajām lāpām, viņš domās tai prasīja -

- Redzēju, kā Tu sākumā Selmu aizvedi uz to virtuvi, tāpat kā mani uz kabinetu, kāpēc tad viņā vēl nav pēc velna?

[Roviela]

Tā! Man tagad ir klēpja sunītis! Niko nodomāja, topot nogāzts gar zemi. Un pie sevis atklāja, ka viņam nemaz nav iebildumu. Niko patika dzīvnieki, viņš tos bija glābis, nemaz nedomājot, ka pats var iet bojā. Kā pēdējā reizē... Ek... to ugunsdzēsējs vēl atcerējās, un mazliet saskuma. Bet savādāk nevar! Vai jūs esat redzējuši nodegušu kūti ar sadegušām aitām? Stirnas mežā? Zaķus pļavās?

- Ek, Cerīti... - un ar abām rokām centās pakasīt aiz visām sešām suņa ausīm un pabužināt visus trīs kaklus.
Kad ellessuņa pirmā sajūsma noplaka, Niko mēģināja pavelties mazliet sāņus, lai vismaz varētu piecelties sēdus. Kad tas izdevās, viņš apsēdās, paaicināja zvēru pie sevis un sāka kopt tā kažoku, izlasot ērkšķus un novācot staipekņus.
Vienīgi tā īsti nevarēja saprast, kā jāuzrunā dzīvnieki - tieši, vai tā, kā te pieņemts - ačgārni? Droši vien, arī dzīvnieki te būs pieraduši pie otrādas runas, puisis beigās nosprieda. Pirmīt to teikto - 'labs', gan varēja arī saprast tieši, un nekas traks nenotiktu.
- Pirtiņa mums abiem vajadzīga, - Niko runāja, ar pirkstiem ķemmēdams Cerīša kažoku. - Nāksi uz pirtiņu?

[Mattiass]

Demeo priecīgi atiezās. Tad piecēlās un izstaipījās. Pameta skatienu uz mazo pankūku bļodu un izķeksēja vēl dažas, ko piebeigt ceļā, un mīlīgi pateicās Selmai: „Ej ratā!” Tad steidzīgi pameta ķēķi nopakaļ jaunajam elles kungam. Viņam bija motīvi: gan vēlme pašam visur iebāzt savu degunu (vēlāk būs pašam jāizpēta gaitenis, kuru tas ugunsdzēsējs jau bija redzējis, viņš sev atgādināja), gan nevēlēšanās pieļaut, ka jauniņie kaut ko sačakarē — varētu galvot, ka seku likvidācijas laikā viņu pašu mierā neliktu.

[Aiva]

"Mjā..." Māris nomurmināja, jūtoties samērā lieki. Kaut kā pārējiem bija izdevies atrast katram savu vietu, cik nu tās vietas te bija... Pats jau ar bija pie vainas, kas liedza vairāk iniciatīvas izrādīt?

Atlikās vien tagad sekot jaunajam priekšniekam, cerot, ka pa ceļam kāda izdevība patrāpīsies.

"Klau, Demeo. A kas tad to tavējo tā... noveda pie gala? Takš ne jau no augšpuses kāds ciemos piekāpa?" pa ceļam painteresējās pie Demeo.

[Mattiass]

„Ne jausmas,” Demeo godīgi atzina. „Pirms viss notika, mani no turienes aizrāva. Un, spriežot pēc Šķirotavā dzirdētā, viss notika vairāk kā trīs desetus atpakaļ. Būs pagājis daudz laika. Pašam gribētos noskaidrot, kas tieši te, Peklē, atgadījies. Manos laikos arī darba līgumus uz papīra nerakstīja.”

Viņš ar interesi nopētīja sarunbiedru. „Un tu būtu…?”

[Ungaarijas ragas...]

Niko

Cerbers beidzot gana nomierinājās un ļāva Niko piecelties un pat pamanījās gana mierīgi nostāvēt, kamēr no kažoka tika izlasīti zariņi. Pie uzaicinājuma uz pirtiņu, Ceris piepeši aizskrēja atkal prom, šajā reizē tajā virzienā no kurienes topošie velni bija ieradušies. Paskrējis gabaliņu uz priekšu, cerbers apstājās, kreisā galva paskatījās uz atpakaļu un aicinoši ievaukšķējās. Tad elles sargs atkal pagājās uz priekšu un atkal atskatījās.

Alekss, Māris un Demeo

"Āāā," elles sirds domīgi novilka Aleksa prātā, "no tevis man nācās mazliet pagātnes smagumu izsvēpēt, lai vari par pilnvērtīgu kungu kļūt... pārējiem tas nāks pamazām. Sēra vannas var palīdzēt vai arī, ja viņi ļausies manam skāvienam."

Gaitenī pa labi kreisajā pusē bija četras telpas, ja par pirmo bija skaidrs, ka tā ir kaut kāda darbnīca ar darba galdu, skrūvbeņķi un citām attiecīgām lietām, tad par pārējām trim nevarēja saprast, kam tās domātas, jo tajās valdīja nekārtība - tukšas kastes, ēvelskaidas, ceturtajā siena kaudze, pa kuru šiverējās žurkas (kas gan ātri noziedēja, kad saprata, kurš tieši iebāzies istabā). Turklāt šajās trīs istabās kaut kas nepatīkamai oda tā kā pēc maijpuķītēm, tā kā pēc rozēm... Ejot pa labās puses gaiteni tapa skaidra, ka tas iet pa elles perimetru, jo vienā brīdī visi nonāca vietā, kur tas savienojās ar vidus eju, pirms turpinājās uz priekšu.

Īsi pirms šī T-veida krustojuma kreisajā pusē bija piektās durvis. Ja kāds tās mēģināja atvērt, tad tapa skaidrs, ka tās ir mazliet iestrēgušas un tur kādu lauznīti vajadzētu (viens tāds mētājās darbnīcā).

[Mattiass]

Par smaržu Demeo saviebās. „No kurienes ellē svētais ūdens?” Pārējiem tam vajadzēja kalpot par sava veida brīdinājumu.

[Roviela]

Visi ērkšķi bija izlasīti, un, kad ellessuns paskrēja nostāk, Niko piecēlās kājās un nopurināja savu apģērbu.
Bet, paga! Ceris aicina uz kaut kurieni. Nepārprotami!
Puisis paskrēja tos soļus līdz sunim.
- Ved!
Tā nu bija nepārprotama komanda. Ne tur 'labi', ne 'slikti'. Ugunsdzēsējs grasījās apskatīties, uz kurieni tad suns viņu vedīs.

[AliceBlack]

Svētais ūdens. Cik neparasti. Likās, ka velns ar pieredzi bija izbrīnīts par tā atrašanos ellē. Izklausījās kā kaut kas nelegāls. Smird pēc nepatikšanām tas svētais ūdens, lūk kā. Vajadzēs vēlāk izpētīt tuvāk.

Vienas durvis bija ieķērušās tā, ka neviens no viņiem tā īsti tās nevarēja attaisīt. Atcerējies, ka vienā no iepriekšējām durvīm bija lauznis, Alekss tam aizgāja pakaļ un mēģināja attaisīt durvis ar to. Negribējās, lai kaut kas šeit paliktu neizpētīts.

Šo rakstu rediģēja AliceBlack: 09.10.2021 20:53

[echo3]

Veiksmīgi aizrīties! - Selma nepalika atbildi parādā mazo pankūciņu ņēmējam, kura vārdu viņa nezināja. Un tad viņa virtuvē bija palikusi viena, neskaitot zem plīts krācošos sīkvelnus. Varbūt šos modināt un likt pie galda un grīdas beršanas? Ai, nē. Varbūt tiešām badā bijuši, un varbūt viņu pienākums ir šļūkāt augšā-lejā pa skursteni, lai krāsnīm vilkme būtu. Lai guļ.

Meitene uzlika uz plīts katlu ar ūdeni un arī tējkannu. Pirmo - trauku mazgāšanai, un otro - tējai. Vai velni dzer tēju? Nav ne jausmas. Selma pati dzer tēju, plītij nav labi tukšai kurēties, tātad viss ir kārtībā.

Tad viņa pārliecinājās, ka plīts tiešām kuras. It kā visu šo laiku vecvelns nebija tajā malku licis, bet liesma bija bijusi kārtīga. Kamēr ūdens sila, Selma atkal uzlika pankūku bļodai virsū šķīvi un iecēla bļodu pieliekamajā. Šobrīd laikam visi, kurus Selma spēja iedomāties, ir paēduši. Ā, nav vis visi - tas melnais gailis, un, droši vien arī vistas. Vēlāk būs jāpaskatās, vai kaut kur nav klēts vai pagrabs ar graudiem. Par balto žurku pabarošanu Selmai nebija skaidrības. Vecais Kraķis par to tā kā bija izsacījies atzinīgi? Bet tad atkal te bija bijušas runas par katliem un dvēseļu vārīšanu... kas Selmai pagalam nepatika.

Nākošais darbs bija nomazgāt galdu un izslaucīt virtuvi. Grīdu Selma domāja mazgāt pēc trauku un pannas nomazgāšanas. Tā viņa pagaidām nekur negāja, rosījās turpat pa virtuvi.

[Ungaarijas ragas...]

Niko

Cerbers aizveda Niko līdz tām pašām aitām, kas savā vaļā ganījās krūmainē un mēģināja dzīt tās pamazām uz elles pusi. Taču lielais auns galīgi nebija mierā ar to un, lai arī bija mazāks kā Ceris, dusmīgi noblējās, piecirta priekškāju un noliecis galvu metās virsū elles sargam. Cerbera malējās galvas iesmilkstējās un pavilkušas līdzi arī vidējo (tai jau nekas cits neatlika), mēģināja paslēpties aiz vīrieša. Niko virsū auns gluži neskrēja, apstājās gabaliņu nostāk, izslējās kā briedis un izpūta no nāsīm dūmu mutulīšus.

Alekss, Māris, Demeo

Durvis vēl nepadevās, izskatījās, ka vajadzēja otru velnu, kas tās vienlaicīgi rautu vaļā. "Nekas, nekas, pirtī izpērsies, būs arī spēks kaulos..." elles sirds mierināja Aleksu pēc pirmā neveiksmīgā mēģinājuma ar lauzni.

Selma

Vienīgā problēma bija, ka virtuvē vienā brīdī ūdens krājumi izbeidzās. Tiesa, ja paskatījās pa ārdurvīm, tad tālāk uz priekšu varēja redzēt aku un pie durvīm ārpusē labajā pusē atradās divi lieli spaiņi un nēši.

[Aiva]

"Nu ka paga, marinēsim šo rolmopsi reizē," Māris arī iesaistījās iespītējušos durvju attaisīšanā. "Paspied vēlreiz, lai var ieķerties tā riktīgi.:"

Piesargoties, lai neiecērt pirkstus, meklēja kādu veidu kā ieķert durvis un pielikt savu spēku tās dabut vaļā.

[AliceBlack]

Durvis nepadevās, bet liekas, ka elles sirds viņam piedāvāja pirti, lai būtu spēks? Interesanti. To pašu arī teica sakarā ar pārvērtību būšanu. Varbūt garās dienas beigās visiem vajadzēs saorganizēties uz to pirts būšanu.

-Davai, mēģinām tās durvis kopā!




Šo rakstu rediģēja AliceBlack: 09.10.2021 22:14

[echo3]

Katlam ūdens pietika, un tējkannai arī, bet tad toveris bija tukšs. Nu jā, gluži naturāla saimniecība. Bet nu Selma taču nenesīs ūdeni, ja māja pilna ar spēcīgiem vīriešiem! Kur viņi aizgāja? Meitene apņēmīgi aizsoļoja pa līko koridoru meklēt bariņā staigājošos vīrieškārtas pārstāvjus. Tikusi ieejas hallē, Selma visus nevis ieraudzīja, bet sadzirdēja - kaut kur nama dziļumā, tā īsti nevarēja saprast, kurā koridorā. Laikam labajā pusē, un, jā, tur visi bija. Lauza kaut kādas durvis.

Virtuvē vajag ienest ūdeni. Lielā baļļa tukša. Aka ir pagalmā un spaiņi pie sliekšņa. - Selma nokomandēja.