Elle Nr. 13, [PZP][R] Fantasy Opcijas

[Ungaarijas ragas...]

Ikkatrs, kuram bija tā laime vai nelaime šķirties no savām Zemes dzīves gaitām, attapās stāvam šajā vietā - uz stāvas kraujas malas. Tālāk, cik vien varēja saskatīt, stiepās pelēkas miglas jūra, kas lēnām viļņojās, taču nekad nepārkāpa pāri kraujas malai. Aiz muguras arī nekā nebija, tikai bezgalīgs līdzenums, bez nevienas citas dvēseles, koka, klintsbluķa vai kā cita, pie kā piesiet skatienu.

Ikkatru pie kraujas malas sagaidīja vienkāršs baļķu plosts, bez masta, buras, stūres un airiem. Tas negrima bezgalīgajā miglā, bet arī nešūpojās līdz ar tās viļņiem.

Ja persona sadomāja doties pa līdzenumu uz priekšu, tad agrāk vai vēlāk tāpat attapās pie tās pašas kraujas un plosta. It kā būtu vadātājs piesities.

Ja persona sadūšojās uzkāpt uz plosta, tas atrāvās no krasta un lēnām pats no sevis sāka slīdēt uz priekšu, kamēr varēja sākt dzirdēt tādu kā attālu troksni. Plostojot tuvāk, varēja samanīt otru krastu un troksnis pārtapa cilvēku čalošanā. Apkārt piepeši parādījās arī citi tādi paši plosti, kas lēnām slīdēja tajā pašā virzienā un uz kuriem bija saskatāmi vientuļi cilvēciski stāvi. Pēc ilgāka vai īsāka ceļojuma (cik nu garš tas kuram likās), plosts līgani piestāja otrā krastā un atkal sastinga. Pēc nokāpšanas, tas nogrima miglas jūrā.

Priekšā varēja redzēt cilvēku dvēseļu barus - vienas pārliecināti devās uz priekšu, citas neizpratnē grozījās turpat pie krasta. Dažas pulcējās bariņos un kaut ko dzīvi apsprieda.

Labots:
OOC: Te sākas jūsu jaunā tēlu dzīve. Pagaidām esat vienkāršas dvēseles statusā un savā cilvēka izskatā, ar to apgērbu, kas bija mugurā pēdējā dzīves stundiņā. Varat aprakstīt savas sajūtas nonākot pie kraujas, braucot ar plostu, kā arī izkāpjot otrā krastā, kur varat sākt socializēties ar citiem, ja vēlaties.

Īsākais ceļš uz spēles ATD pavedienu.

[AliceBlack]

Alekss saņēma vēl vienu īpatnēju sveicienu no svešā vīrieša, kas, paejot garām, oda kaut kā savādāk - it kā savējais, it kā tomēr nē. Interesanti.

Tad sāka klausīties, ko tad vecais velns stāstīs. Bija vietniece un kāds, kas gana lopus. Ja jau Cerītim bija saimnieks, tad droši vien būs kaut kas sunim līdzīgs?

Plus vēl prasības no kantora. Tās viņš paprasīs tai vietniecei tad, kad uzradīsies. Ja uzradīsies.

Niko uzdeva jautājumu vietā, kas tad viņa īsti tāda ir. Cerams, ka atgriezīsies. Varēs pateikt, kur tad dabūt to pārtiku un varbūt pat malku.

Gan jau tajā grāmatā viss ir uzrakstīts, taču grāmata bija bieza, un labāk visu svarīgo uzzināt pa tiešo.

Kas te ar tām žurkām? Tā ar jums te problēma? Starp citu, kurš visas pankūkas apēda? Tikko vel bija.

[echo3]

Selmai acis vien ieplētās. - Un cik desetus te visi badā bijuši? - Lai ko arī desets nenozīmētu. Laikam būs jācep vēl. Meitene salēja uz pannas pēdējo mīklu mazās pankūciņās, rūpīgi tās sacepa un karstas sabēra bļodā, uzliekot virsū sviesta piciņu. Un bļodu nosedza ar šķīvi. Nekādas spalvainas rociņas, kamēr viņa nav ļāvusi!

Tad pieliekamais atkal tika vērts vaļā, lai taptu vēl viena mīklas porcija un gaļas krikši. Tā kā visi ļauži - gan cilvēki, gan velni - nupat bija sapulcējušies virtuvē (un bariņš rezgaļu aizkrāsnē, lai kas viņi nebūtu), tiem, kas nebija slinki skatīties, kļuva skaidrs, ka Selma ēdienu (vismaz pankūkas) gatavo veikli. Par garšu jau bija izteicies Vecais Kraķis.

[Ungaarijas ragas...]

"Nu, žurkas jau ir mūsu maizes darbs," Vecais Kraķis paskatījās uz Aleksu, it kā viņam to vajadzētu zināt, "tās mums piešķirtās dvēseles, kuras pie prāta jāved, pirms atkal uz Zemi var laist. Tikai galīgi tagad tā lieta pa vējiņu palaista... Lūk, vēl pirms kādas mūžības..." Vecais atkal apklusa un sāka sapņaini lūkoties tālumā.

Par atbildi jaunā elleskunga jautājumam, kurš pankūkas apēdis, pakrāsnē atskanēja klusa ķiķināšana, kas aprāvās ar "Ai!" un iestājās klusums.

Vecvelns uz Selmas jautājumu neatbildēja, jo turpināja sapņot par jaunības dienām.

[Roviela]

Nko arī gribēja pankūku, bet mazie knauķi, lai kas viņi būtu, visu nočiepa un apēda. Tas nekas. Izskatās, ka Selma ceps vēl, tad būs jāpamanās kādu bliņu dabūt.

- Tie būs tie ķiķinātāji, ko pirmīt dzirdējām. Selma šiem pankūkas apsolīja, - tāds bija Niko pieņēmums. Kas tieši ir ar tādām roķelēm, viņam gan nebija ne jausmas.

Tā. Un ko nozīmē žurku vešana pie prāta pēc velnu stila? Sabojāt vai izlabot? Ja jālaiž uz zemi, tad gan jau tie Tiesneši grib, lai dvēseles uztaisa tādas neitrālas, ne? Jo, ja visas sabojātu, tad taču neviens tās šurp nesūtītu, jo nākošā reizē tās pa taisno nobrauktu Peklē. Vai ne?
Bet izskatās, ka vecais velns neko par to nepateiks. Būs jāpēta kā savādāk.
Vienīgi skaidrs, ka žurkuļi būs jāķer ciet, lai neblandās tāpat vien.

[Aiva]

"Te ne vietējie vien ir badā, es kādu pankūku ar rīdams aprītu," Māris piezīmeja, "ellīgi smaržo, mēli var norīt..." Brīdi novērtēja Selmas uzslieto aizsardzību, tad izlēma pankūkas dēļ neuzkasīties, bet pagaidīt uz dalīšanos.

"Bet par to vešanu pie prāta man gan pamatīgāk uzzināt gribētos. Neba nu tās žurkas dresēt pa placi ierindā maršēt un astes reize sveicienam celt? Ko ar tam mums darit?"

[Ungaarijas ragas...]

Vecais velns nopūtās par jauno nesaprašanu, nu, kas tie par velniem, ja nezināja, ko ar grēcīgu dvēseli darīt!
"Kā ko darīt - katlā iekšā un lai lēnām virst un apdomā ko būtu varējušas citādāk darīt," Vecais Kraķis paskaidroja kā sīkiem bērneļiem, "mums pat, pavei, katli pēc jaunākās modes aprīkoti apakšā ir, pat pašiem vairs nav malka jāpiemet. Phē! Kas tā vispār par padarīšanu! Pirmvelns to redzētu, pa taisno uz Paradīzi aizdotos! Vairs itin nekāda haosa Peklē nav!" likās vecis ar katru vārdu iekarst arvien vairāk, beigās jau krāsns kruķa gals tā tika atsists pret grīdu, ka až visa virtuve nodrebēja.

Aleksim pavisam noteikti tapa skaidrs, ka šis velns, lai arī, cik vecs un vārgs no skata taisījās, nepavisam nav ar pliku roku ņemams un no viņa tāda pavisam cita aura staroja, nekā no Māra, Selmas vai Niko. Līdzīga aura bija tikai tam ceturtajam (Demeo), par kura piederību ellei nevarēja saprast.

[Roviela]

Baigi novecojušas metodes, Niko nosprieda.
- Tad, kad es piedāvājos krāsnis uzraudzīt, tad to nevienam nevajadzēja, - puisis domīgi novilka. - Būs jāiet uzmanīt aitas, tikai kādu ganu suni derētu.
Atvainojiet! Žurciņu vārīšana galīgi nebija tas, ko viņš grasītos darīt.

[Mattiass]

Ņammādams, Demeo ar interesi noklausījās stāstītajā. Viņa attieksme manāmi atšķīrās no vecvelna pārdzīvojumiem. Automatizācija bija spēcīga padarīšana. Tātad vairāk velnu varēja darīt visu ko citu. Vajadzētu pie iespējas noskaidrot par citiem tehnoloģiju un maģiju jaunumiem, viņš nosprieda.

[echo3]

Nazis Selmas rokās kustējās kā pats no sevis, sīkiem būkšķīšiem skanot kapādams žāvēto gaļu. Neko daudz sarunām tas netraucēja. Mīkla jau stāvēja uz plītsmalas un tūlīt, tūlīt būs gatava. Vēl tikai piegriezt speķi... gatavs! Meitene sabēra gaļas krikšus bļodā, pārcēla to uz plītsmalu un atkal ķērās pie pankūku cepšanas.

Šoreiz viņa pankūkas nekrāja. Kā gatava, tā uz šķīvja un kādam rokā. Pirmā šajā reizē tika jaunajam elleskungam. Tad Mārim, tad Niko. Svešais vīrietis jau ēda, tam nē. Vecais Kraķis arī jau bija pacienāts. Ja grib vēl, tad turpat uz galda ir bļoda ar mazajām pankūciņām. Kaut kad no kaut kāda pasta varbūt pārnāks "vietniece", tātad viena pankūka kaut kā būtu jānosargā no spalvainajām roķelēm. Selma padomāja un nolēma, ka vienkārši uzreiz vairāk neceps. Tikai sev vienu. Mīklu neviens nečiepa, gaļai var uzlikt šķīvi.

Sarunas nobeigums par žurciņu vārīšanu Selmai lika saviebties. Nu nebija viņa vēl velns!

[AliceBlack]

Alekss klausījās vecajā velnā ar lielu interesi. Tad tomēr peklē katlos kaut ko vārīja. Diez, kura vietā? Vēl jau bija viens koridors, pa kuru nebija gājuši. Vēl ar sazin kas bija pagrabos.

Turklāt vecais velns šķita visai aizkaitināts. Bet vai viņi vainīgi, ja atsūta uz elli un liek strādāt bez jebkādas sagatavošanas?

Niko piedāvājums lopus saganīt ar bija labs.

-Iespējams, te var dabūt tādu suni, ko izdresēt tos lopus ganīt, un tad mums pašiem vairāk laika paliktu citas lietas darīt? Varbūt tas iepriekšējais suns te vēl kaut kur tomēr blandās?

Un, ja Selma grib būt saimniece un būt virtuvē pie krāsns, tad jau viņai tikai malku vajadzētu sanest ik pa laikam. Tādas pankūkas, ka mēli var norīt. Šī ir vienīgā krāsns, kas jākurina? Pārējās šķiet, pašas kurās.

Šo rakstu rediģēja AliceBlack: 07.10.2021 21:18

[Aiva]

"Paga, tās žukas vai tad āra nelec?" Mārim joprojām vēl nebij viss par dvēseļu cepināšanu skaidrs. "un, ja nu mums ta cepināšanās jāsarīko, taks ne jau plikām rokam viņas pa vienai tvarstisim?"

Pamanījās satvert Selmas iedalīto pankūku, un sāka naski locīt vēderā, ār pilnu muti nu vairak bij jaklausās

Šo rakstu rediģēja Aiva: 07.10.2021 21:47

[Ungaarijas ragas...]

"Es nezinu, ko tu tur piedāvāji, ko ne, uguntiņa droši vien paķēra pirmo ko dzirdēja..." Vecais Kraķis domīgi uz Niko paskatījās, "gribēja ātrāk spēku atgūt..."

"Mums te Cerītis visus lopiņus pieskatīja, žurcīšus arī nekur aiz sētas nelaida. Ļoti slikts bija. Varbūt jaunais kungs nelāgi saka, un Cerītis tepat pie aitām kaut kur arī blandās?" Vecvelna aste pa to laiku aizstiepās līdz galdam, izķeksēja no bļodas pāris pankūciņas un pastiepa savam saimniekam, kurš ne aci pamirkšķinājis, apēda tās un turpināja: "Es tā sapratu, ka tur tas vāks esot aizskrūvējams, tad jau laukā netiek. Inkentijs vēl sūkstījās, ka var atlaisties uz kādu brītiņu ilgāk acis papūtināt. Bet man ar dvēselēm darīšana nav bijusi, tad kādam citam jāprasa, kā tās dabūt rokā. Re, meitēnam pirmīt tīri slikti pabarot šās sanāca..."

Mīklu un speķi neviena maza ķetna nemēģināja sagrābt un no pakrāsnes tagad ik pa brīdim smalki krācieni atskanēja. Pankūku ēdāji tagad bija likušies uz auss, lai tās pārstrādātu.

[Roviela]

- Cerītis bija slikts, saki... - Niko nosprieda, ka būs jāiet apskatīties tas cerbers. Gan jau ir trīsgalvains, ne? Bet viņam nebija bail. Palīgu vajadzētu, it īpaši, ja tas lops nelaida dvēseles laukā no sētas, kur viņām nevajadzēja iet.
- Ko no ēdamā šis nevarēja ciest?
Tomēr jānoskaidro, ar ko pielabināt, citādi, ka ar visu velnu būšanu roku nenokož, vai kā tamlīdzīgi.

Pie pankūkas viņš bija ticis un, pateicies Selmai pa velnu modei, proti, otrādi, bijušais ugunsdzēsējs, pirms iet meklēt elles ganu suni, gribēja sagaidīt atbildi par kārumiem, ar ko pievilināt Cerīti.

[Ungaarijas ragas...]

"Kauliņus Cerītim patīk pagrauzt, pārējā laikā ēd visu ko dod..." Vecais Kraķis atbildēja, "bet arī pankūciņas viņam noteikti garšos, tikai vairākas paņem, ar vienu nepietiks. Ceris mums tāds paprāvāks padevies."

Ja Niko vai Selma gribēja kādus svaigus kaulus atrasts, tad nekā tāda nekur virtuvē vai pagrabā nebija.

[Roviela]

Aha. Liels lops tātad. Tiesa, cik liels, to Niko pagaidām nevarēja iedomāties.
Nu labi. Kauli. Kur tu ņemsi kaulus? Izmeklējies visur, katram gadījumam, lai gan Selma teicās, ka nekādus kaulus nekur nav redzējusi, un neko neatradis, puisis atgriezās virtuvē, kur palūdza Selmai, lai uzcep vēl lielās pankūkas, vismaz trīs, kuras viņš uzreiz savāca.

Gan jau, lai tiktu pie svaigiem kauliem, kāds lops ir jānobendē. Par savējiem kauliem Niko daudz nedomāja, nebija jau cilvēks ar miesu un asinīm vairs. Nu, un, ja apēdīs, tad ko? Vēlreiz atgriezīsies tur, augšā, tajā Šķīstītavas rindā? Vai kļūs par žurciņu?
Tomēr tā, uzreiz padoties kaut kā negribējās.
Ies un meklēs to Cerīti.

Niko noņēma no muguras skābekļa balonu, nosmejoties: - Šis gan ugunij pagalam nepatiks, - un gāja laukā. Pankūkas nepiemirsa paķert līdzi.

OOC: Ar Selmu saskaņots

[echo3]

Visu laiku virtuvē pie krāsns? Nu nē, ne gluži visu. - Selma iebilda "jaunizceptajam" elleskungam. - Te gan ir, ē-e, ... slikti. - Meitene atcerējās, ka "labi" un "slikti" jāsaka otrādi. Vai vēl kas jāsaka otrādi, viņai nebija skaidrs. - Un vajag palīgu, re, kā Veco Kraķi. Viņš grib pensijā, tad citu vietā vajag. Varbūt tos rezgaļus no pakrāsnes varētu likt pie darba? - Selma runādama nepiemirsa Niko pieprasītās pankūkas, un tās drīz ugunsdzēsējam tika izsniegtas.

Jā, un krājumi pagrabā un pieliekamajā ir jāpapildina. Tagad izskatās daudz, pēc brīža būs tukšs. Un kārsim zobus vadzī. - Izskatījās, ka Selma tiešām ir krietni saimnieciska. Doma par badā būšanu gan nebija gluži izprotama. Kā var būt badā, ja esi jau nomiris? Jau tas, ka velni vispār ēd, Selmai bija pārsteigums.

[AliceBlack]

- Nu jā, ne nu gluži visu laiku, saimnieces jau ne tikai pie katliem un pannām stāv. Droši vien vajadzētu sarakstu ar lietām, ko te vajag, tad jau arī varam pasūtīt. Un vēl Cerītim kaulus, ja pašiem aitas nebūs jākauj nost gaļai un kauliem. Ja atgriezīsies tā vietniece, noteikti pastāstīs, kam un kā ir jāraksta, lai mums te visu atved.

Kas tur ir ar tiem rezgaļiem, vecais? Kas tie tādi un ko viņi te dara? Alekss jautāja vecajam velnam.

[Ungaarijas ragas...]

Niko

Virtuves durvis veda uz elles pagalmu - tā bija tā visa teritorija, kas atradās aiz žoga un ko no ārpasaules staipekņu dēļ nevarēja redzēt. Staipekņi žogu bija pārņēmuši arī no iekšpuses. Teritorija bija plaša un aizaugusi, kaut kad sen atpakaļ te bija kādu reizi zāle izpļauta, bet tagad tā atkal jau bija saaugusi.

Pa kreisi pavērās skats uz nelielu mājiņu, pie kuras ieejas bija nolikt liela koka sile ūdenim, bet tagad apgāzusies un tukša. Priekšā varēja redzēt aku, no kuras ūdeni pasmelt. Nu un pa labi... Niko ejot uz priekšu redzēja divas ēkas - viena tā kā pēc malkas šķūņa izskatījās, pie nākamās gabaliņu tālāk kašājās astoņas sarkanmelnas vistas, ko sargāja tas pats gailis, kas bija uz jumta dziedājis. Ieraudzījis Niko gailis nokladzinājās, pabrīdinādams savu saimi, bet lielāku paniku necēla. Pie ēkas durvīm bija nomīņāta melna zeme, pie tās otra gala slējās mēslu čupa. Vēl tālāk bija kaut kas, kas izskatījās pēc zemes uzbēruma, kam tālākā galā bija iegrimums zemē, kur bija mēsli un visādi citādi kompostējami atkritumi sagāzti.

Un tad jau Niko bija nonācis līdz žogam, kas norobežoja piebraucamo ceļu. Cerītis nekur nebija redzams un tapa skaidrs, kā viņš un aitas kur varēja aizklīst - šī žoga daļa bija kā divviru vārti un, kam vienu pusi kāds nebija aizvēris. No ārpuses neko nevarēja samanīt, taču šajā pusē varēja redzēt glītu, aitas pēdu taciņu, tām pa virsu milzīgu suņa pēdu nospiedumus un savandītus staipekņus.

Elles ķēkī

"Rezgaļi?" vecais pirmajā brīdī izlikās nesaprotam. "Ā, tie jau mūsu sīkvelni. Trīs palikuši, pārējie nez kur aizklīda. Tā, palīdz visādus darbiņus darīt, uguntiņas ceļus tīrus uzturēt."

[Roviela]

Saimniecība bija nolaista, bet neko pilnīgi nepadarāmu un nelabojamu Niko neredzēja. Kūts kā kūts.

Un kur ir tas suņagabals? Aitas puisis bija redzējis ganībās. Spriežot pēc pēdām, suns bija jozis pakaļ aitām. Bet kur palicis, ka nedzen atpakaļ? Nav neviena, kas pasaka, ka tā jādara?
Niko nopētīja žogu - vai nav Cerītis nejauši staipekņos pakāries, suņi jau mēdz būt lecīgi un neapdomīgi arī, tad, pievēris, bet mazmazītiņā spraudziņā atstājis vārtus, lai vistas arī nepamūk, gāja pa pēdām. Vārti bija nostiprināti tā, lai neaizkrīt, bet paši arī neatveras.
Ticis nostāk, Niko spalgi nosvilpās. Ja nu te suņu saukšana ne ar ko neatšķiras no zemes dzīves?

[Mattiass]

„Aizklīduši?” Demeo pacēla galvu. „Uz kurieni?” Doties prom no savas elles, kamēr liesma tajā dzīva, bija ārkārtīgi neraksturīgi sīkvelniem, ciktāl Demeo spēja atminēties.

Viņš jau kādu brīdi atpakaļ bija piebeidzis savu picu, un tagad snaikstījās pēc mazajām pankūkām, gluži, kā vecvelns, piesavinādamies dažas desertam (tiesa, pastiepis roku, nevis asti).