Elle Nr. 13, [PZP][R] Fantasy Opcijas

[Ungaarijas ragas...]

Ikkatrs, kuram bija tā laime vai nelaime šķirties no savām Zemes dzīves gaitām, attapās stāvam šajā vietā - uz stāvas kraujas malas. Tālāk, cik vien varēja saskatīt, stiepās pelēkas miglas jūra, kas lēnām viļņojās, taču nekad nepārkāpa pāri kraujas malai. Aiz muguras arī nekā nebija, tikai bezgalīgs līdzenums, bez nevienas citas dvēseles, koka, klintsbluķa vai kā cita, pie kā piesiet skatienu.

Ikkatru pie kraujas malas sagaidīja vienkāršs baļķu plosts, bez masta, buras, stūres un airiem. Tas negrima bezgalīgajā miglā, bet arī nešūpojās līdz ar tās viļņiem.

Ja persona sadomāja doties pa līdzenumu uz priekšu, tad agrāk vai vēlāk tāpat attapās pie tās pašas kraujas un plosta. It kā būtu vadātājs piesities.

Ja persona sadūšojās uzkāpt uz plosta, tas atrāvās no krasta un lēnām pats no sevis sāka slīdēt uz priekšu, kamēr varēja sākt dzirdēt tādu kā attālu troksni. Plostojot tuvāk, varēja samanīt otru krastu un troksnis pārtapa cilvēku čalošanā. Apkārt piepeši parādījās arī citi tādi paši plosti, kas lēnām slīdēja tajā pašā virzienā un uz kuriem bija saskatāmi vientuļi cilvēciski stāvi. Pēc ilgāka vai īsāka ceļojuma (cik nu garš tas kuram likās), plosts līgani piestāja otrā krastā un atkal sastinga. Pēc nokāpšanas, tas nogrima miglas jūrā.

Priekšā varēja redzēt cilvēku dvēseļu barus - vienas pārliecināti devās uz priekšu, citas neizpratnē grozījās turpat pie krasta. Dažas pulcējās bariņos un kaut ko dzīvi apsprieda.

Labots:
OOC: Te sākas jūsu jaunā tēlu dzīve. Pagaidām esat vienkāršas dvēseles statusā un savā cilvēka izskatā, ar to apgērbu, kas bija mugurā pēdējā dzīves stundiņā. Varat aprakstīt savas sajūtas nonākot pie kraujas, braucot ar plostu, kā arī izkāpjot otrā krastā, kur varat sākt socializēties ar citiem, ja vēlaties.

Īsākais ceļš uz spēles ATD pavedienu.

[AliceBlack]

Liesmas, Aleksam par šausmām, izšāvās ārā no kamīna un metās viņam virsū.

Bet, kā par brīnumu, tikai apģērbam viņas, šķiet, kaitēja, jo uz ādas sāpes nejuta, tikai karstumu. Liesmas prom viņu nelaida, bet turēja turpat uz vietas..

Izdzirdot balsi savā galvā, Alekss saprata, ka te tik tiešām darīšana ar priekšniecību, varens gan te tas kungs, ja pat ugunij pavēlēt prot. Ar tādu joki mazi būs.

Nezinot, vai vajag sazināties ar viņu domās, vai nē, Alekss drošības pēc runāja balsī.

- Kā jums būtu noderīgs, priekšniek? Mēs te kopā četri jauni darbinieki, gaidām darba uzdevumus.

[Roviela]

- Katrā istabā vismaz divas vai trīs un, jā, baltas ar zilām acīm, tikai tādas nosmulējušās izskatījās, bet kāds tam sakars ar bagātību? - sastaptais acīmredzami nebija no jauniņajiem, vajadzēja izmantot izdevību uzzināt kaut ko.

Viņi nu jau gāja pa gaiteni uz virtuvi. Ja Niko ierauga tur kādas durvis, arī pēta, kas tur ir.

- Pirts ar sēru, - ugunsdzēsējs piebilda, - tādā vispār var notīrīties?

[Ungaarijas ragas...]

Selma

Žāvēta gaļa bija sakārta uz āķiem pie pieliekamā griestiem un uz viena no plauktiem atradās arī trauks ar medu, kas bija ļoti tumšs un viegli koda kaklā, ja to pagaršoja.
"Tur lejā pagrabs ir," vecvelns paziņoja, kad meitene kārtējo reizi iebāzās pieliekamajā. Ja Selma tur ieskatījās (lūka attaisījās diezgan viegli), tad zem grīdas atklājās pagrabs, kur glabājās visādi dārzeņi, liels koka kubuls ar sālītu speķi un arī kaut kas, kas izskatījās pēc spainīša ar sviestu. Siera vai krējuma gan nebija.

Alekss

"Man derēs izpildītājs... uzturētājs... vadītājs..." balss (nebija nosakāms vai tā ir sievietes vai vīrieša) izklausījās aizelsusies, it kā runāšana prasītu lielu piepūli, "būsi...?" Liesma arī raustījās, brīžiem tā kā palikdama vājāka, bet tad atka savilkdamās ciešāka.

Niko un Miervaldis

Gaitenī, pa kuru bija aizdevusies Selma citu durvju nebija, kā vien tās, aiz kurām bija virtuve un pie kurām abi nonāca. Virtuvē pilnā sparā rosījās Selma un pie krāsns sēdēja vecs velns, kurš ik pa laikam sarušināja krāsni un piemeta kādu malkas pagali. Vienīgā vieta līdz šim, kur bija puslīdz silti.

[AliceBlack]

Aleksam prātam cauri izskrēja daudzas domas, izskatījās, ka ilga šī saruna nebūs, tvēriens ar nebija tik ciešs kā sākumā, tāpēc ātri bija jāpieņem lēmums un vēl jāpaspēj noprasīt daži svarīgi jautājumi. Atteikt bosiem jau nebija prāta darbs.

-Varu būt izpildītājs un uzturētājs, priekšniek. Tikai vajadzēs no jums norādes un mērķus, kādai šai ellei jābūt galu galā? Nekad nav nācies te būt. Ko gribat, lai sasniedzam? Varat parādīt kādu piemēru, kādai jābūt ellei, kādu vīziju?

Alekss cerēja, ka tomēr nebūs pašam viss no nulles jādomā, jo par to, kur sākt, nojausma īsti nebija, viss pat nebija apskatīts, tajā skaitā galvenais - kur tad te tās dvēseles sēž un ko dara.

Šo rakstu rediģēja AliceBlack: 05.10.2021 20:59

[Ungaarijas ragas...]

Liesmas pārņēma visu Aleksa augumu, svilinot gan no iekšas, gan ārpuses, radot sajūtu, ka no viņa pat pelnu drusciņa pāri nepaliks. Pēc kāda brīža gan ellīšķīgi mokošā sajūta atkāpās un Alekss saprata, ka beidzot viņam ir omulīgi karsti un pazudusi tā vēsuma sajūta, kas iepriekš bija. Un arī vieglāk palicis, it kā kāds būtu nosvilinājis neredzamu nastu, ko viņš pašam nezinot bija stiepis. Drēbju vietā tagad Aleksa augumu no galvas līdz kājām klāja kažoks, uz galvas varēja sataustīt ragus un aizmugurē pa zemi kūļājās kaut kas, kas iepriekš nebija (gara velna aste) un visādi citādi viņš izskatījās pēc velna.
Kamīnā tagad dega uguns, telpā bija kļuvis pulka gaišāks un likās, ka pat no sienām un grīdas nāca siltums.

"Mmmm, cik labi," novilka balss galvā, "nusss, vari doties pildīt savus elleskunga pienākumus... Pffff....meklē papīros visu ko vajag. Es elles sirds esmu, ne šefss..."

Ja Alekss paskatījās uz galdu, tur bija uzradies pamatīgs, biezum biezs, melnas ādas vākos iesiets sējums.

Tajā brīdī cauri visiem gaiteņiem un telpām izšāvās cauri karstuma vilnis un visus pārņēma tāda omulīgi mājīga sajūta (pat Miervaldi), lāpas pie sienām iedegās un turpināja degt vairs neizdziestot. Pat grīdas un sienas palika siltas. Virtuvē tajā brīdī plītī ierūcās uguns, liesmām izspiežoties pat gar durtiņu un riņķu spraugām.

Ja Selmai tobrīd jau cepinājās kādas pankūkas, tad tā partija tika no pannas nosvilināta pa tīro (panna gan visādi citādi palika vesela). Pat vecvelns atliecās nostāk no plīts un pie sevis novilka: "Oho, kundziņš atradās?"

[Mattiass]

„Vērtība,” Miervaldis paskaidroja. „Un jau sākusi paklīst.” Viņš iesāņus nopietni noskatījās ugunsdzēsējā. „Pasprukušās dvēseles tās ir. Katrai ellei ir savs daudzums pārstrādājams. Ja šitās žurkas gadījumā atpakaļ kopā nesavāktu, vietējiem būtu liela ķēpa. Bet šīs jau pat pa aitu vilnu dzīvot sākušas. Starp citu, par aitām,” mētelī tērptais vēlreiz ievilka nāsīs gaisu. „Šķiet, tu jau būsi vietējais galvenais lauksaimniecības speciālists jebšu, moderni runājot, fermeris? Savākt tās aitas, kamēr nav pagalam paklīdušas, un iekopt to lauku viņpusē tā kā iekristu tavā pārziņā. Un nepazaudē tās žurkas.” Viņš gandrīz izjuta līdzjūtību pret šo pusvelnu (tā kā velns, tā kā ne, neko nevar saprast ar šitādiem). Gandrīz. Un tikai tādēļ, ka tas uzjundīja atmiņas, kuras labāk paliktu aizmirstībā.

„Sērā ir vissliktākā pēršanās,” Miervaldis noteikti paziņoja, „gan redzēsi.” Un, katram gadījumam, lai kliedētu šaubas par šo vārdu nozīmi, piemetināja: „Ir labi būt sliktam.”

Iegājis pa elles ķēķa durvīm un sajutis siltumiņu, viņš priecīgi atiezās, tīksmīgi izstaipījās kā tāds kaķis un, sliktas dienas padevis, lūkoja piemesties tuvāk krāsniņai. Ievērojis vecvelnu, viņš apjautājās: „Kas tad teitan atgadījies, veco zēn? Elle tā vien brūk.”

[Roviela]

- Nē, - Niko īsi atbildēja. - Nesen gadījās veiksmīgi piezemēties. Par lauksaimniecību man nav ne mazākās jēgas, un nekādos darbos mani vēl nav norīkojuši.
Ja man uzticēs fermeru būšanu, šī vieta tik tiešām aizies uz elli, viņš nodomāja. Nevarētu teikt, ka Niko nezinātu, kā izskatās govs, tikai redzējis tādu bija vienīgi uz Milkas šokolādītēm. Tad jau drīzāk viņš spētu par apkopēju strādāt. Jā, tīrīt Niko jāmāca nebija. Pat tās baltās žurkas varētu savākt, pieskatīt un nomazgāt, lai ir skaisti baltas. Tikai ne ar sēru. Tur sanāks dzeltenas.

Ā! Te tiešām jārunā un jādomā otrādi. Slikts ir labs, tikai pērties sērā vēl gluži nevilināja, lai gan to, ka tā smaka nez kāpēc bija šķitusi patīkama, ugunsdzēsējs atcerējās.
Gaitenis pēkšņi kļuva silts, gaismas iedegās. Elleskungs mājās ieradās? Vai arī kas? Atkal neko nevar saprast.

Un te jau bija tā virtuve.
- Sliktudien! - Niko atcerējās pasveicināt veco velnu. Oho, Kādas ugunis te kuras! Pamatīgas, bet pieskatītas. Un kas vēl te ir? Atbilde uz tikko iegūtā paziņas jautājumu arī interesēja.

[echo3]

Selma bija atradusi visu, ko bija vēlējusies (izņemot pienu). Jā, arī pagrabā viņa nokāpa, jo lūkas vāku pacelt nebija grūti. Aši apdomājusi iespējas (un to, ka ir sagatavota mīkla), viņa sīki sašņikāja gabalu žāvētas gaļas un piegrieza tam nedaudz speķa. Tiks ceptas lielās pankūkas, gandrīz kā picas. Jā! Un mīklai, kas vēl paliks pāri, noderēs medus. Stiprs un salds.

Viss noderēs, paldies, Veco Kraķi! - Nu jau mīkla būs cepama, un Selma sāka celt nost no plīts riņķus, lai uzliktu pannu uz pavārgās uguns. Tieši tajā brīdī notika divas lietas reizē - virtuvē ienāca Niko un svešs vīrietis, un uguns iekvēlojās tā, it kā plītī kāds būtu benzīnu ielējis. Liesmas pa plīts virsmas caurumu uzšāvās gandrīz līdz griestiem. - Īīī! - Selma iespiedzās, un noceltie plīts riņķi noripoja uz grīdas, meitenei strauji atraujoties nostāk.

Un tomēr. Liesmas un siltums nez kāpēc bija patīkami. Pat ļoti.

[AliceBlack]

Tikko izteicis savu piekrišanu, Aleksu liesmas apņēma pilnībā. Viņš tā kā nesaprata - pareizi pateicis kaut ko vai nepareizi, jo šķita, ka viss ķermenis deg.

Taču, kad liesmas kļuva siltas un patīkamas, skaidrs bija tas, ka dzīvs viņš tomēr galu galā būs. Tik, cik nu dzīvs nomiris cilvēks var būt.

Elles sirds, kā balss galvā viņam paziņoja, viņu bija iecēlusi par elleskungu? Ar ko tad Alekss to bija izpelnījies? Bija nedaudz bail. Taču, sliktāk jau būt vairs nevar, ne? Ellē jau tāpat viņš ir, ko nu vairs. Tagad jānes šī nasta uz pleciem sazin, cik ilgi. Cerams, ka pārējiem nekas nebūs pret. Māris, šķiet, arī tā kā bija gribējis par priekšnieku būt. Varbūt liela pieredze vīrietim? Būs jānoskaidro. Gudri cilvēki ir noderīgi.

Diez, kas tad bija noticis ar iepriekšējo elesskungu? Pēc bardaka kabinetā varēja visādi likties. Vai nu aizbēdzis. Vai savākts un aizvests citur. Nekāda ballīte jau te laikam nebūs. Kārtīgs darbs.

Alekss pēc degšanas jūtās tā kā nedaudz dīvaini. Paskatījās uz leju un bija bez vārdiem. Tur, kur iepriekš bija drēbes, tagad bija biezs tumši pelēks, gandrīz melns kažoks. Pielicis rokas pie sejas un to aptaustījis viņš secināja, ka arī tur bija spalva. Turklāt, taustot tālāk, varēja sajust nelielus, bet spicus ragus. Turklāt šķita, ka viņam ir aste. Tā nu gan bija dīvaina sajūta!

Nu viņš laikam bija īsts velns. Nedaudz bija žēl. Aleksam tīri labi patika, kā viņš izskatījās kā cilvēks. Bet nu neko.

Arī pati elle šķita daudz mājīgāka. Varbūt tā bija zīme, ka te lietas sakārtojas un viņi ir uz pareizā ceļa.

Piegājis pie galda, Alekss apsēdās krēslā. Nu jau var teikt, ka savējā. Apskatījies uz lielo grāmatu, Alekss to nedaudz pašķirstīja. Paies ilgs laiks, līdz kārtīgi izlasīs. Vismaz bija rakstīta saprotamā valodā.

Paskatījies uz Māri, viņš noteica -

-Izskatās, ka es būšu iecelts te par elleskungu. Neko darīt. Ceru, ka neizskatos pārāk šausmīgi. Kas to būtu domājis? Reku pat rokasgrāmatu iedeva.

Niko ilgi nav manīts. Varbūt tomēr ir vērts šo elli apskatīt līdz galam, tā teikt? Lai saprotam, kur esam iekūlušies? Kā arī to, kas te būs jādara, lai te visu sakārtotu.

Kārtot vajadzēs. Paskaties, kas notika ar iepriekšējo elleskungu par to, ka te tāds tukšums un bardaks. Nav viņš te. Kas to zina, kur viņš ir?

Nu tad, ko saki, ejam? Varbūt vēl kāds ticis pie ragiem un kažoka. cerams, ka man te vienīgajam te tādam nebūs jāstaigā

Alekss atstāja grāmatu uz galda, izlasīs vēlāk.

Tad, ar vai bez Māra, devās laukā no kabineta. Izpētījis gaitenī esošās istabas, Alekss devās tālāk. Tā. Meitene bija aizgājusi tur. Tāpēc Alekss arī devās pa gaiteni virtuvē iekšā.

OOC: Māri, ko ar Tevi darām šādos brīžos, kad nevari ienākt, velkam līdzi savās izvēlēs, vai atstājam, jo pats gribēsi darīt kaut ko pilnīgi citu? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif) (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) Varbūt jautājums ir pilnīgi lieks, jo spēles noteikumi paredz tikai to, ka pašiem savas darbības jāraksta. Bet liekas, ka Māris nebūs atslēdzies un neguļ bezsamaņā kabinetā.

Šo rakstu rediģēja AliceBlack: 06.10.2021 15:44

[Ungaarijas ragas...]

Selma, Niko un Miervaldis

Ar pāris veikliem vecvelna krāsns kruķa vēzieniem, pa grīdu pabirušie riņķi atradās atpakaļ savā vietā - uz plīts, ierobežojot nu jau aktīvi kurošos krāsni. Nākamajā brīdī Vecais Kraķis turpināja sēdēt, it kā nekas nebūtu noticis un vispār viņam pat nebūtu tā īsti pa spēkam to krāsns kruķi pacelt. Tikai Selmai noteica: "Tu labāk to paldies te nelieto, pašai par labu nāks."

Kaut kur ierē aiz plīts atskanēja traka ķiķināšana, it kā kāds tiktu kutināts, bija dzirdama skrāpēšanās, tad viss noklusa. Vecvelns tikai nogrozīja galvu, tad pievērsās jaunpienācējiem. Ievilka gaisu nāsīs, nošņaukājās un atbildēja Miervaldim ar pretjautājumu: "Slikta diena, jums, galīgi slikta! Kādi vēja suņi tevi, puikiņ, atvilkuši vai no otra Pekles gala? Tik labi klājās, ka prasījās pēc darba vietas maiņas?"


Škīstītava (pēc pasūtījuma)

"Pātaga par īsu, drostaliņ?" Andreas nosmējās, redzot nesekmīgo Sārta mēģinājumu ar pātagu saķert Miervaldi aiz potītes, lai atvilktu atpakaļ. Nākamajā mirklī velnam nācās atlēkt atpakaļ, jo tā pati pātaga citādi būtu iecirtusi viņam pašam. "Rāmāk, rāmāk, Sārt. Es jau saprotu, klients aizbēga un tā, bet tu taču zini, ka tevi atsauks atpakaļ, ja nevaldīsi emocijas. Mums neitrāliem jābūt, ja?"

"Es tev tūlīt neitralitāti parādīšu," velnene ļauni pasmīnēja, sagatavodama pātagu nākamajam cirtienam.

"Nekādus jokus nesaproti," Andreas nogrozīja galvu, stratēģiski atkāpdamies un tad pavisam dodamies prom - uzmeklēt nākamo klientu.

"Tāds kā debesu jēriņš," Sārts pie sevis novilka, saritinādama pātagu un piekārdama pie jostas, kur tā pazuda skatienam. Tad pablenzusi lejā tumsā, viņa aiztaisīja durvis uz Pekli un arīdzan devās strādāt.

[Mattiass]

Miervaldis, vai, drīzāk, Demeo (ne jau nu par virspasaules notikumiem jau bija runa) nobolījās. Tad nogrozīja galvu. „Nepavisam. Slikti vecajā vietā klājās, galīgi slikti. Aizgāju pagalam brīvprātīgi,” viņš noteica, taču negribēja iedziļināties, kamēr viņa paša jautājums palika neatbildēts. „Ziņas pret ziņām, hm? Sāc tu pirmais.”

[Roviela]

Izskatās, ka Selma jau ir iekārtojusies, proti - cepa kaut ko, kas izskatījās ne ta pēc pankūkām, ne ta pēc mazām picām.
Nu gan ir apgriezieni skuķim! Niko taisni nobrīnījās, un tad sāka klausīties sarunu starp abiem vecākajiem velniem. Pašam viņam zināšanu nekādu, toties tie abi gan varēja zināt kaut ko noderīgu.

[echo3]

Ar plīts riņķiem nupat viss bija kārtībā. Tā ļoti veikli bija kārtībā. Varbūt tas siltums Veco Kraķi bija uzmundrinājis? Ak, un paldies nevajag teikt? - Ej tu ratā, Veco Kraķi! Pirmā pankūka būs tev! - Nu, tā būs pareizi elliski?

Te sākās sarunas, no kurām Selma neko nesaprata. Vai svešais vīrietis arī būtu velns? Kāpēc nav velna izskatā? Tomēr nebija laika blenzt. Pankūkas pašas necepsies! Meitene kārtīgi iesmērēja pannu un drīz jau uz tās bija gan mīkla, gan gaļas krikši. Liela pankūka, pa visu pannu. Un ar tādu uguni labi cepās. Pirmā gatava, un, kā solīts, nolikta uz šķīvja vecvelnam pie rokas. Tad nākamā, un vēl. Kad beidzās gaļa, Selma sāka cept parastus plācenīšus. Tos varēs ēst ar medu. Vai ar sāli, vai sviestu - kā kurš gribēs.

[Ungaarijas ragas...]

Alekss, pirms aizdošanās uz virtuvi

"Neķer kreņķi," Aleksam prātā iesmējās elles sirds, kā nolasot viņa domas, "ja patrenēsies, gan arī savu cilvēka ādu varēsi atkal pavalkāt..."
Krēslā gan gluži Aleksam vēl nesanāca apsēsties, jo tur jau sēdēja Māris, un, ja vien jaunais elleskungs nesekoja savam nez no kurienes radušamies instinktam izmest nekauņu no viņa vietas, tad nācās vēl pastāvēt kājās.

Virtuvē

"Brīvprātīgi tu saki?" Vecais Kraķis domīgi noglauda zodu, savirpinādams starp pirkstiem garo spalvu galus. "Hmmm, mhmmm... Skaidrs, kā Pastardienas taure."

"Jā, jā, pati ej dillēs," vecvelns novērsās no Demeo, lai vēlīgi patencinātu Selmu, šitais jau izklausījās labāk. Skuķim bija iemaņas apgūt ko vajag.
"Par šito kaktu runājot," viņš grūši norūcās, "iepriekšējais elleskungs ar pārāk lāga lietām pasāka nodarboties, pamazām uz debesīm te visu laida un tad pats teicās deseta atskaites uz galveno kantori aiznest un tā arī pazuda... Un viņa rokaspuiši arī viens pēc otra noziedēja, kā eņģeļi pēc svētā ūdens. Ko es te tāds galīgs kraķis, kam pat aste knapi dvašu velk, un vietniece arī tikai tāds skuķis, ko tad viņa viena var visu sagrābstīt... Es jau tikai uguntiņu pieskatīt varu..." te velns paņēma pauzīti, lai uzkostu Selmas nolikto pankūku. Garšīgi šmakstinādams, viņš lēnā garā to apēda un atzinīgi pamāja meitenei: "Sen, ko tik draņķīgu neesmu ēdis. No šitā var jau kājas atstiept."

Pastardienas taure, eņģeļi, svētais ūdens - šie vārdi pārējiem radīja tādu kā netīksmi, kā zemes dzīvē klausoties trīs un vairākstāvīgus mātesvārdus, vai ko tamlīdzīgu.

Aplaizījis ar garu, smailu mēli lūpas, Vecais Kraķis turpināja: "Bet ierādāties, un pat, re, saglābāt, pirms viss pie svētajiem aizgājis." To sakot viņš paskatījās uz virtuves durvīm, kur bija uzradies vēl viens velns: "Slikts vakars, kungs. Tad es tā saprotu, ka tagad varu beidzot penzijā doties, ja esi man pēcteci atradis."

OOC: Kheh, AliseBlack, Aivas tēls bija apsēdies bosa krēslā.

[Aiva]

Kamēr Māris pūlējās saprast, kas apslēpts tais tīstokļos uz rakstāmgalda, ar viņa kompanjonu izrādās notika pavisa trakas lietas, tapa liesmās ieskauts, un tad jau pavisam citā, īštenā velna apskatā jau bija.

"Tad nu gan!" Māris pasmīnēja. "Ar paaugstinājumu amatā!".

Ja nu jaunizceptais (burtiskā nozīmē) velns vēlējās te visu kārtīgi iz\pētīt, Mārim nekas pret nebija. "Ejam ar," viņš atrauca, vēl paskatoties uz apkaŗt notiekošo.

[AliceBlack]

OOC: ņemot vērā, ka Alekss tieši gāja uz virtuvi, un tur ir parādījies vēl viens velns, jāpieņem, ka tas velns ir Alekss. Ja jau kungs? Ja tas nav Alekss, tad šito zemāk ignorējam?

Vēl sorry par to krēslu, likās, ka Māris stāv galdam blakus (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

Alekss (un tad jau arī Māris (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) ) ieradās vietā, kas izskatījās pēc virtuves. Virtuvē bija Niko, Selma, vēl kāds vīrietis un ļoti, ļoti vecs velns.

Vecais velns viņu sveicināja ar vārdiem "slikts vakars". Vai nu vakars tik tiešām bija slikts, vai arī vienkārši velniem tāda valoda te. Nekāda spīdošā diena jau tik tiešām šī nebija bijusi. Pagaidām nolēmis runāt neitrāli, viņš atbildēja.

-Sveiki visiem.

-Pensijā? viņš vaicāja vecajam velnam. Varbūt vispirms pastāsti svarīgāko, kas mums te būtu jāzina. Reku, mani te uguns par kungu iecēla tikai minūtes piecpadsmit atpakaļ.

[Ungaarijas ragas...]

"Svarīgāko... svarīgāko..." vecvelns nokrekstējās un tā kā saguma, "ko gan es zinu, tas tev savai vietniecei jāprasa, viņa jau tava priekšteča prombūtnē lietas kārtoja. Es jau tikai uguntiņu pieskatīju... Nu, Cerītis kaut kur aizskrēja, nav vairs, kas te mums tos visus lopiņus sagana. Bet ko tad var gaidīt, varbūt gribēja saimniekam sekot?

Tad vēl visādas jaunās prasības no kantora jāizpilda, bet es nezinu, vai tad Šmaugs to papīrus līdz galam aiznesa vai nē. Piens izbeidzies, pavei meitēnam nebija ko pankūkas kārtīgi izcept. Ā, vajag arī kādu, kas malciņu ienes, es redzi jau, kāds vecs kraķis palicis. Pag, kas vēl tāds... Veci gadi, zin, atmiņu kamēr piekurbulēju..." velns sarauca pieri un iegrima apcerē.

Aleksam un arī pārējiem visa šī slikta runāšana likās kaut kāda pareiza un jo vairāk tā runāja, jo pareizāk tas viss likās.

[Mattiass]

„Salauz kāju,” pasmīnējis, Demeo atteica kundziņam durvīs. Šķita, ka par savām nedienām stāstīt nenāksies, jo vecvelnam arī citi saklupa kūkumā, kā tāds piraņu bars. Kamēr tāda ažiotāža, varēja, ausoties, mierīgi sev nolūkot vistīkamāko no picām, to veikli piesavināties un sākt grauzt.

[Roviela]

Niko klausījās un sāka prātā salikt divi plus divi. Pirmkārt, viņam pirmīt bija zināma taisnība, proti, elleskungs bija prom pavisam, un tagad tas jaunākais velns saka, ka uguns šo esot iecēlusi par kungu minūtes piecpadsmit atpakaļ. Māris ir tepat, atliek secināt, ka tas ir Alekss. Ugunsdzēsējs tā kārtīgāk pabolīja acis uz jaunāko velnu. Mums ir elleskungs, ha! Kas neko no elles lietām nezina! Lieliski! Un pat prātā šis sarkasms noskanēja kaut kā pavisam tieši, proti - ne vella nebūs labi, vismaz ne sākumā.

Labi, malku viņš var ienest. Nav problēmu. Bet! Līguma ar Aleksu nav, tā būs tālākas sarunāšanas vaina, ko un kā, pirms ķerties pie darba.
Kas ar tām baltajām žurkām jādara? Sprostā viņas tur, vai kā? Pie darba liek? Paklīdušas dvēseles tas esot, un ko tad šīs nav aizdevušās visas prom, kamēr tāda izdevība bija? Neattapīgas kaut kādas.

Otrs - esot kaut kāda vietniece, kas kaut kur te blandās. Nez, kāda tā ir?
Un trešais - tās bliņas bija varen kārdinošas, lai arī Niko nespēja saprast, kāpēc velniem būtu jāēd.

- Par vietnieci pastāsti, - puisis ierosināja vecvelnam, kuram, saprotams, viņa virtuves kārtība bija tā svarīgākā un pirmajā vietā liekamā.

[Ungaarijas ragas...]

"Nu, ko es varu par vietnieci..." vecvelns izrāvās uz brīdi no savas apceres, "uz pastu laikam aizgāja, pēc kaut kādiem jauniem štruntiem. Bet citādi, jauniņā viņa ir, tāpat kā jūs, tikai varbūt dabūjusi kādus pāris desetus ilgāk degunu apsildīt. Lai Pirmvelns viņu rauj..." Ar "jūs" acīmredzami Vecais Kraķis domāja Aleksi, Māri, Niko un Selmu.

Runājot par pic-pankūkām, Demeo izdevās nočiept pēdējo, jo kaut kādā mirklī visas pārējās bija vienkārši pazudušas. Kāds vērīgāks varbūt pamanīja mazu, spalvainu un nagainu ķetnu, kas tajā brīdī nospēra no šķīvja priekšpēdējo picu. Kaut kur pakrāsnē atskanēja rosība, čāpstināšanās un neliels cīniņš, ko pavadīja stenieni un rūcieni, pirms viss atkal noklusa.