Elle Nr. 13, [PZP][R] Fantasy |
Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )
Elle Nr. 13, [PZP][R] Fantasy |
28.09.2021 21:48
Raksts
#1
|
|
Skatās acīs baziliskam Grupa: Daiļdarbu vadītāja Pievienojās: 22.12.04 Kur: uz dārgumu kaudzes Tīstokļu pūķis |
Ikkatrs, kuram bija tā laime vai nelaime šķirties no savām Zemes dzīves gaitām, attapās stāvam šajā vietā - uz stāvas kraujas malas. Tālāk, cik vien varēja saskatīt, stiepās pelēkas miglas jūra, kas lēnām viļņojās, taču nekad nepārkāpa pāri kraujas malai. Aiz muguras arī nekā nebija, tikai bezgalīgs līdzenums, bez nevienas citas dvēseles, koka, klintsbluķa vai kā cita, pie kā piesiet skatienu.
Ikkatru pie kraujas malas sagaidīja vienkāršs baļķu plosts, bez masta, buras, stūres un airiem. Tas negrima bezgalīgajā miglā, bet arī nešūpojās līdz ar tās viļņiem. Ja persona sadomāja doties pa līdzenumu uz priekšu, tad agrāk vai vēlāk tāpat attapās pie tās pašas kraujas un plosta. It kā būtu vadātājs piesities. Ja persona sadūšojās uzkāpt uz plosta, tas atrāvās no krasta un lēnām pats no sevis sāka slīdēt uz priekšu, kamēr varēja sākt dzirdēt tādu kā attālu troksni. Plostojot tuvāk, varēja samanīt otru krastu un troksnis pārtapa cilvēku čalošanā. Apkārt piepeši parādījās arī citi tādi paši plosti, kas lēnām slīdēja tajā pašā virzienā un uz kuriem bija saskatāmi vientuļi cilvēciski stāvi. Pēc ilgāka vai īsāka ceļojuma (cik nu garš tas kuram likās), plosts līgani piestāja otrā krastā un atkal sastinga. Pēc nokāpšanas, tas nogrima miglas jūrā. Priekšā varēja redzēt Labots: OOC: Te sākas jūsu jaunā tēlu dzīve. Pagaidām esat vienkāršas dvēseles statusā un savā cilvēka izskatā, ar to apgērbu, kas bija mugurā pēdējā dzīves stundiņā. Varat aprakstīt savas sajūtas nonākot pie kraujas, braucot ar plostu, kā arī izkāpjot otrā krastā, kur varat sākt socializēties ar citiem, ja vēlaties. Īsākais ceļš uz spēles ATD pavedienu. |
|
|
04.10.2021 08:30
Raksts
#2
|
|
Piedalās Bezgalvju medībās Grupa: Biedri Pievienojās: 11.08.04 Kur: Nu jā, - pašlaik pie datora Klusais censonis |
Nekas nenotika. Nu, vismaz pie vārtiem nekas nenotika, ja neskaita to, ka ķēdi vispār varēja paraut. Tā nebija vienkārši piekarināta pie vārtu staba. Caur režģotajiem vārtiem varēja redzēt, ka atveras ēkas durvis. Māra klauvējienu, savukārt, nebija dzirdējusi Selma, tāpēc viņa to varēja uzskatīt par "kaut kas notiek pie durvīm".
Meitene devās iekšā pagalmā un, kamēr Māris, Niko un Alekss vēl nav no skata pazuduši, pievienojās viņu pulciņam, arī ieejot pa atvērtajām durvīm. Iekšā skats nebija daudz mīlīgāks par aitu izmīņāto lauku, tikai ne tik netīrs. Arī vēsāks te bija. Kā pāri avotam ejot. Izskatās gluži pamesta vieta. Salīdzināt gan nebija, ar ko. Vai tad Selma jel kādā ellē bija iepriekš bijusi? Viņa pat nebija zinājusi, ka tādu ir daudz. Tagad meitene stāvēja apaļajā hallē un gaidīja, vai tomēr kāds neatbildēs Māra jautājumam. Un atbildēja! "Atbalss", kas ķiķina pati par sevi. Kāds te muļķojas. - Beidziet mīt viens otram uz kājām un nāciet šurp! - Selma pasauca, jo tas ļoti izklausījās pēc skolnieku blēņām. - Es jums izcepšu pankūkas, ja vien te ir virtuve un ir, no kā cept! - Šādi no paslēptuvēm vienmēr varēja izvilināt Selmas pašu jaunāko brālēnu un viņa māšeli. |
|
|
Lo-Fi versija | Pašlaik ir: 22.05.2024 08:51 |