Elle Nr. 13, [PZP][R] Fantasy |
Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )
Elle Nr. 13, [PZP][R] Fantasy |
28.09.2021 21:48
Raksts
#1
|
|
Skatās acīs baziliskam Grupa: Daiļdarbu vadītāja Pievienojās: 22.12.04 Kur: uz dārgumu kaudzes Tīstokļu pūķis |
Ikkatrs, kuram bija tā laime vai nelaime šķirties no savām Zemes dzīves gaitām, attapās stāvam šajā vietā - uz stāvas kraujas malas. Tālāk, cik vien varēja saskatīt, stiepās pelēkas miglas jūra, kas lēnām viļņojās, taču nekad nepārkāpa pāri kraujas malai. Aiz muguras arī nekā nebija, tikai bezgalīgs līdzenums, bez nevienas citas dvēseles, koka, klintsbluķa vai kā cita, pie kā piesiet skatienu.
Ikkatru pie kraujas malas sagaidīja vienkāršs baļķu plosts, bez masta, buras, stūres un airiem. Tas negrima bezgalīgajā miglā, bet arī nešūpojās līdz ar tās viļņiem. Ja persona sadomāja doties pa līdzenumu uz priekšu, tad agrāk vai vēlāk tāpat attapās pie tās pašas kraujas un plosta. It kā būtu vadātājs piesities. Ja persona sadūšojās uzkāpt uz plosta, tas atrāvās no krasta un lēnām pats no sevis sāka slīdēt uz priekšu, kamēr varēja sākt dzirdēt tādu kā attālu troksni. Plostojot tuvāk, varēja samanīt otru krastu un troksnis pārtapa cilvēku čalošanā. Apkārt piepeši parādījās arī citi tādi paši plosti, kas lēnām slīdēja tajā pašā virzienā un uz kuriem bija saskatāmi vientuļi cilvēciski stāvi. Pēc ilgāka vai īsāka ceļojuma (cik nu garš tas kuram likās), plosts līgani piestāja otrā krastā un atkal sastinga. Pēc nokāpšanas, tas nogrima miglas jūrā. Priekšā varēja redzēt Labots: OOC: Te sākas jūsu jaunā tēlu dzīve. Pagaidām esat vienkāršas dvēseles statusā un savā cilvēka izskatā, ar to apgērbu, kas bija mugurā pēdējā dzīves stundiņā. Varat aprakstīt savas sajūtas nonākot pie kraujas, braucot ar plostu, kā arī izkāpjot otrā krastā, kur varat sākt socializēties ar citiem, ja vēlaties. Īsākais ceļš uz spēles ATD pavedienu. |
|
|
04.10.2021 08:27
Raksts
#2
|
|
Zintniece Grupa: Noslēpumu nodaļa Pievienojās: 03.11.03 Kur: te un tagad Dzīvā enciklopēdija |
- Sagaidīšana ir makten laipna, - Niko konstatēja, stāvot turpat Mārim aiz muguras. - Vai, ja te jārunā otrādi, lai saprastu, tad pretīga.
Nespodrā telpa ar lāpām atmodināja kaut kādas atmiņas no studentu laikiem. - Izskatās pēc labirinta sākuma kā Dungeons and Dragons spēlēs, tikai ne ar virtuāliem tēliem. Ziniet, tur tā tālāk - šķēpi no grīdas, uguns no sienām, smacējoši mākoņi, - viņš staigājot pusbalsī runāja. Ugunsdzēsējs pamēģināja, vai nevar paņemt kādu lāpu no sienas un vai, ja iededz savu lākturi uz pieres, tad nevar saskatīt kaut ko vairāk. - Uz mums blenž. Atrakcija, tā sacīt, - bija nākošais komentārs, kas pārtapa smaidā, izdzirdot to kluso 'Ai!'. Pēc bērneļiem izklausās. Nonāksim galā, tad redzēs, bet, ja nenonāksim, būsim aitas. Vai vērši, viņš nodomāja. - Es iešu pa priekšu. Kā toreiz, dzīvē. Niko parasti bija zagļu klasē un visās nepatikšanās līda pirmais. Tikai, nez vai viņam ilgi vēl būs ierastais aprīkojums. Varbūt pēc pirmā soļa tur, kaut kur tālāk, pazudīs. Vienīgi - pa kuru eju tad iet? |
|
|
Lo-Fi versija | Pašlaik ir: 23.05.2024 02:19 |