Elle Nr. 13, [PZP][R] Fantasy |
Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )
Elle Nr. 13, [PZP][R] Fantasy |
28.09.2021 21:48
Raksts
#1
|
|
Skatās acīs baziliskam Grupa: Daiļdarbu vadītāja Pievienojās: 22.12.04 Kur: uz dārgumu kaudzes Tīstokļu pūķis |
Ikkatrs, kuram bija tā laime vai nelaime šķirties no savām Zemes dzīves gaitām, attapās stāvam šajā vietā - uz stāvas kraujas malas. Tālāk, cik vien varēja saskatīt, stiepās pelēkas miglas jūra, kas lēnām viļņojās, taču nekad nepārkāpa pāri kraujas malai. Aiz muguras arī nekā nebija, tikai bezgalīgs līdzenums, bez nevienas citas dvēseles, koka, klintsbluķa vai kā cita, pie kā piesiet skatienu.
Ikkatru pie kraujas malas sagaidīja vienkāršs baļķu plosts, bez masta, buras, stūres un airiem. Tas negrima bezgalīgajā miglā, bet arī nešūpojās līdz ar tās viļņiem. Ja persona sadomāja doties pa līdzenumu uz priekšu, tad agrāk vai vēlāk tāpat attapās pie tās pašas kraujas un plosta. It kā būtu vadātājs piesities. Ja persona sadūšojās uzkāpt uz plosta, tas atrāvās no krasta un lēnām pats no sevis sāka slīdēt uz priekšu, kamēr varēja sākt dzirdēt tādu kā attālu troksni. Plostojot tuvāk, varēja samanīt otru krastu un troksnis pārtapa cilvēku čalošanā. Apkārt piepeši parādījās arī citi tādi paši plosti, kas lēnām slīdēja tajā pašā virzienā un uz kuriem bija saskatāmi vientuļi cilvēciski stāvi. Pēc ilgāka vai īsāka ceļojuma (cik nu garš tas kuram likās), plosts līgani piestāja otrā krastā un atkal sastinga. Pēc nokāpšanas, tas nogrima miglas jūrā. Priekšā varēja redzēt Labots: OOC: Te sākas jūsu jaunā tēlu dzīve. Pagaidām esat vienkāršas dvēseles statusā un savā cilvēka izskatā, ar to apgērbu, kas bija mugurā pēdējā dzīves stundiņā. Varat aprakstīt savas sajūtas nonākot pie kraujas, braucot ar plostu, kā arī izkāpjot otrā krastā, kur varat sākt socializēties ar citiem, ja vēlaties. Īsākais ceļš uz spēles ATD pavedienu. |
|
|
03.10.2021 22:00
Raksts
#2
|
|
Skatās acīs baziliskam Grupa: Daiļdarbu vadītāja Pievienojās: 22.12.04 Kur: uz dārgumu kaudzes Tīstokļu pūķis |
Selmas parautā ķēde paslīdēja uz leju un tad atkal atgriezās sākuma stāvoklī, bet viņa nekādu skaņu nedzirdēja. Savukārt, tie, kuri bija pie durvīm, tajā brīdī dzirdēja aiz tām tādu skaņu, it kā vienreiz slāpēti dobji nomaurotos vērsis. Interesanti, cik skaļi tas bija pašā ēkas iekšienē?
Acīmredzami durvis bija ļoti biezas, jo arī durvju klauvēkļa sitieni izklausījās slāpēti - kā divi sitieni pa gongu. Brīdi nenotika nekas un tad durvis lēnām atvērās. Aiz tām kaut kas tā kā noķiķinājās un tad atkal iestājās klusums. Aiz durvīm bija apaļa telpa, kuras sienās bija redzamas trīs tumšas ejas - viena pa labi, viena pa kreisi un viena taisni priekšā. Tajās bija tumšs, tāpēc, kur tās veda tālāk, saskatīt nevarēja. Ieejot apaļajā priekštelpā pie griestiem iedegās lāpas, kas bija saspraustas turekļos pie sienas visapkārt telpai. Lāpu gaisma bija tāda kā nespodra un, kas notiek vai kur tālāk ved ejas, joprojām nevarēja sasprast. Neviens nenāca sagaidīt, lai gan likās, ka kāds no kaut kurienes vēro. Vēsums arī neatkāpās. |
|
|
Lo-Fi versija | Pašlaik ir: 18.05.2024 09:55 |