Elle Nr. 13, [PZP][R] Fantasy |
Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )
Elle Nr. 13, [PZP][R] Fantasy |
28.09.2021 21:48
Raksts
#1
|
|
Skatās acīs baziliskam Grupa: Daiļdarbu vadītāja Pievienojās: 22.12.04 Kur: uz dārgumu kaudzes Tīstokļu pūķis |
Ikkatrs, kuram bija tā laime vai nelaime šķirties no savām Zemes dzīves gaitām, attapās stāvam šajā vietā - uz stāvas kraujas malas. Tālāk, cik vien varēja saskatīt, stiepās pelēkas miglas jūra, kas lēnām viļņojās, taču nekad nepārkāpa pāri kraujas malai. Aiz muguras arī nekā nebija, tikai bezgalīgs līdzenums, bez nevienas citas dvēseles, koka, klintsbluķa vai kā cita, pie kā piesiet skatienu.
Ikkatru pie kraujas malas sagaidīja vienkāršs baļķu plosts, bez masta, buras, stūres un airiem. Tas negrima bezgalīgajā miglā, bet arī nešūpojās līdz ar tās viļņiem. Ja persona sadomāja doties pa līdzenumu uz priekšu, tad agrāk vai vēlāk tāpat attapās pie tās pašas kraujas un plosta. It kā būtu vadātājs piesities. Ja persona sadūšojās uzkāpt uz plosta, tas atrāvās no krasta un lēnām pats no sevis sāka slīdēt uz priekšu, kamēr varēja sākt dzirdēt tādu kā attālu troksni. Plostojot tuvāk, varēja samanīt otru krastu un troksnis pārtapa cilvēku čalošanā. Apkārt piepeši parādījās arī citi tādi paši plosti, kas lēnām slīdēja tajā pašā virzienā un uz kuriem bija saskatāmi vientuļi cilvēciski stāvi. Pēc ilgāka vai īsāka ceļojuma (cik nu garš tas kuram likās), plosts līgani piestāja otrā krastā un atkal sastinga. Pēc nokāpšanas, tas nogrima miglas jūrā. Priekšā varēja redzēt Labots: OOC: Te sākas jūsu jaunā tēlu dzīve. Pagaidām esat vienkāršas dvēseles statusā un savā cilvēka izskatā, ar to apgērbu, kas bija mugurā pēdējā dzīves stundiņā. Varat aprakstīt savas sajūtas nonākot pie kraujas, braucot ar plostu, kā arī izkāpjot otrā krastā, kur varat sākt socializēties ar citiem, ja vēlaties. Īsākais ceļš uz spēles ATD pavedienu. |
|
|
03.10.2021 09:47
Raksts
#2
|
|
Zintniece Grupa: Noslēpumu nodaļa Pievienojās: 03.11.03 Kur: te un tagad Dzīvā enciklopēdija |
Bāc! Izskatās tā, kā tam bija jāizskatās, Niko nodomāja, ceļoties kājās. Sūdīgi. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Notīrīties nebija ar ko, un jēgas tāpat nekādas. Gandrīz vai labi, ka mugurā ir biezais kostīms. Tas aizsargāja pret viskautko, ne tikai kādu brīdi pret uguni. Labi vēl, ka sanāca nokrist uz sāniem, ne uz muguras, kur skābekļa balons.
Mjā, ekipējums, bet tas pagaidīs, jo tur citam sanāca piezemēties laikam ne tik labi. Šajā pustumsā pārāk daudz nevarēja redzēt, bet, šķiet, tajā ērkšķu krūmā kāds kūņojas, un, spriežot pēc kopā ar Niko pašu aitu mēslos iekritušā teiktā, tas ir kamuflāžā tērptais. Laikam viņam tie grēki tādi lielāki, ka jau sāk ar sliktāku vietu. - Man izskatās, ka jāiet palīgā, - Niko atsaucās Aleksam, un, neliekot sevi lūgties, devās vien turp, lai palīdzētu izlīst no ērkšķiem kamuflažotajam. Glābēja daba tāda. - Tev viss labi? - Pa ceļam tika meitenei, kas bija nokritusi, ha! Uz aitas! - Jūs abas, - ar to viņš domāja jaunieti un aitu, - neesat savainotas? Neizskatījās, ka būtu, bet tas netraucē pavaicāt. Un ja nu? Visādā ziņā ērkšķu krūms ir pirmais virziens. Tur nonācis, Niko mēģina palīdzēt. Teiksim, paliekt prom zarus, lai neķeras atkal, pašam iespraucoties pa vidu. Parasti viņa kostīmam nekādi ērkšķi cauri nespēja izdurties. Par elles ērkšķiem gan nekas nebija zināms. Neko daudz palīdzēt nevajadzēja, vīrietis drīz bija ārā no krūma. - Mans vārds ir Niko, - ugunsdzēsējs pie reizes iepazīstināja ar sevi. Nav ērti, ja citi kaut domās jāsauc par "ej, tu, jā, tu, uz kuru rādu ar pirkstu", vai tamlīdzīgi. Puisis paskatījās uz aunu. - Un kāpēc nē? Te visādi brīnumi iespējami. |
|
|
Lo-Fi versija | Pašlaik ir: 18.05.2024 10:26 |