Elle Nr. 13, [PZP][R] Fantasy |
Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )
Elle Nr. 13, [PZP][R] Fantasy |
28.09.2021 21:48
Raksts
#1
|
|
Skatās acīs baziliskam Grupa: Daiļdarbu vadītāja Pievienojās: 22.12.04 Kur: uz dārgumu kaudzes Tīstokļu pūķis |
Ikkatrs, kuram bija tā laime vai nelaime šķirties no savām Zemes dzīves gaitām, attapās stāvam šajā vietā - uz stāvas kraujas malas. Tālāk, cik vien varēja saskatīt, stiepās pelēkas miglas jūra, kas lēnām viļņojās, taču nekad nepārkāpa pāri kraujas malai. Aiz muguras arī nekā nebija, tikai bezgalīgs līdzenums, bez nevienas citas dvēseles, koka, klintsbluķa vai kā cita, pie kā piesiet skatienu.
Ikkatru pie kraujas malas sagaidīja vienkāršs baļķu plosts, bez masta, buras, stūres un airiem. Tas negrima bezgalīgajā miglā, bet arī nešūpojās līdz ar tās viļņiem. Ja persona sadomāja doties pa līdzenumu uz priekšu, tad agrāk vai vēlāk tāpat attapās pie tās pašas kraujas un plosta. It kā būtu vadātājs piesities. Ja persona sadūšojās uzkāpt uz plosta, tas atrāvās no krasta un lēnām pats no sevis sāka slīdēt uz priekšu, kamēr varēja sākt dzirdēt tādu kā attālu troksni. Plostojot tuvāk, varēja samanīt otru krastu un troksnis pārtapa cilvēku čalošanā. Apkārt piepeši parādījās arī citi tādi paši plosti, kas lēnām slīdēja tajā pašā virzienā un uz kuriem bija saskatāmi vientuļi cilvēciski stāvi. Pēc ilgāka vai īsāka ceļojuma (cik nu garš tas kuram likās), plosts līgani piestāja otrā krastā un atkal sastinga. Pēc nokāpšanas, tas nogrima miglas jūrā. Priekšā varēja redzēt Labots: OOC: Te sākas jūsu jaunā tēlu dzīve. Pagaidām esat vienkāršas dvēseles statusā un savā cilvēka izskatā, ar to apgērbu, kas bija mugurā pēdējā dzīves stundiņā. Varat aprakstīt savas sajūtas nonākot pie kraujas, braucot ar plostu, kā arī izkāpjot otrā krastā, kur varat sākt socializēties ar citiem, ja vēlaties. Īsākais ceļš uz spēles ATD pavedienu. |
|
|
02.10.2021 21:24
Raksts
#2
|
|
Zintniece Grupa: Noslēpumu nodaļa Pievienojās: 03.11.03 Kur: te un tagad Dzīvā enciklopēdija |
Sajūta parakstot nebija no tām patīkamākajām. Pie visādām dvakām gan jāpierod nebija, tiesa, gluži sēra dūmos ikdienā arī nebija jālien.
Pataustījis spalvu, Niko labprāt šo priekšmetu būtu apmainījis pret kādu citu rakstāmrīku, bet viņš nebija biznesmenis, kas staigā ar pildspalvām kabatā. Tad bija tā kā bija. Nepatīkami. Un droši vien tas bija tas brīdis, kad viņš kļuva par Peklei piederīgu. Kreisajā pusē parādījās durvis. Laipni lūgti Peklē. Ha! Vai jūs pārsteidz, ka cepumiņu nav? Niko pie sevis pārfrazēja teicienu. Netālu no durvīm stāvošie bija nepazīstami, tāpat viņu saruna ne visai saprotama, un tālāk bija tumšs. Automātiski iededzis ķiveres lukturi, lai arī nez vai pret šo tumsu tas palīdzēs, ugunsdzēsējs sekoja pārējiem. Purināt tepiķīšus kādam elles kungam pie gultiņas. Gan jau neko labāku sākumā nepiedāvās. |
|
|
Lo-Fi versija | Pašlaik ir: 18.05.2024 09:05 |