Elle Nr. 13, [PZP][R] Fantasy |
Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )
Elle Nr. 13, [PZP][R] Fantasy |
28.09.2021 21:48
Raksts
#1
|
|
Skatās acīs baziliskam Grupa: Daiļdarbu vadītāja Pievienojās: 22.12.04 Kur: uz dārgumu kaudzes Tīstokļu pūķis |
Ikkatrs, kuram bija tā laime vai nelaime šķirties no savām Zemes dzīves gaitām, attapās stāvam šajā vietā - uz stāvas kraujas malas. Tālāk, cik vien varēja saskatīt, stiepās pelēkas miglas jūra, kas lēnām viļņojās, taču nekad nepārkāpa pāri kraujas malai. Aiz muguras arī nekā nebija, tikai bezgalīgs līdzenums, bez nevienas citas dvēseles, koka, klintsbluķa vai kā cita, pie kā piesiet skatienu.
Ikkatru pie kraujas malas sagaidīja vienkāršs baļķu plosts, bez masta, buras, stūres un airiem. Tas negrima bezgalīgajā miglā, bet arī nešūpojās līdz ar tās viļņiem. Ja persona sadomāja doties pa līdzenumu uz priekšu, tad agrāk vai vēlāk tāpat attapās pie tās pašas kraujas un plosta. It kā būtu vadātājs piesities. Ja persona sadūšojās uzkāpt uz plosta, tas atrāvās no krasta un lēnām pats no sevis sāka slīdēt uz priekšu, kamēr varēja sākt dzirdēt tādu kā attālu troksni. Plostojot tuvāk, varēja samanīt otru krastu un troksnis pārtapa cilvēku čalošanā. Apkārt piepeši parādījās arī citi tādi paši plosti, kas lēnām slīdēja tajā pašā virzienā un uz kuriem bija saskatāmi vientuļi cilvēciski stāvi. Pēc ilgāka vai īsāka ceļojuma (cik nu garš tas kuram likās), plosts līgani piestāja otrā krastā un atkal sastinga. Pēc nokāpšanas, tas nogrima miglas jūrā. Priekšā varēja redzēt Labots: OOC: Te sākas jūsu jaunā tēlu dzīve. Pagaidām esat vienkāršas dvēseles statusā un savā cilvēka izskatā, ar to apgērbu, kas bija mugurā pēdējā dzīves stundiņā. Varat aprakstīt savas sajūtas nonākot pie kraujas, braucot ar plostu, kā arī izkāpjot otrā krastā, kur varat sākt socializēties ar citiem, ja vēlaties. Īsākais ceļš uz spēles ATD pavedienu. |
|
|
30.09.2021 16:35
Raksts
#2
|
|
Piedalās Bezgalvju medībās Grupa: Biedri Pievienojās: 11.08.04 Kur: Nu jā, - pašlaik pie datora Klusais censonis |
Selmai nebija nekādas pieredzes ar apkārtstaigājošiem putekļu sūcēju pārdevējiem, kā varētu nodēvēt dzīvespriecīgo vīrieti pelēkajos džinsos. Viņa uz piedāvājumu iet malā un klausīties, kas tam runājams, nenoreaģēja pilnīgi nekā. Labi, ka ugunsdzēsējs un jaunais vīrietis, kas bija gājis bojā autoavārijā (laikam) kaut ko atbildēja. Un tagad tas, pelēkdžinsainais, kaut ko runāja par Pekli un Paradīzi, un Šķīstītavu, un piedāvājumu, kas ļaušot izvairīties no liekas laika tērēšanas. Kam mirušajiem laiks?
Lai arī pirms brīža izlikusies apņēmīga, Selma joprojām nebija atguvusies no atklāsmes, ka ir mirusi, un ka nekad, nekad, nekad, NEKAD! vairs nesatiks savus tuviniekus. Tas bija tāpat, kā viņi visi būtu miruši, un Selma vienīgā palikusi dzīva. Viņas ausīs piedāvājums ietaupīt laiku izklausījās nevērtīgs. Meitenei tieši vajadzēja laiku - lai notrulinātos atmiņu sagādātās sāpes. Selma atkal aptvēra sevi ar rokām un sašūpojās. - Man ir vienalga, kur nokļūt. Man ir vienalga, kas ar mani tagad notiek. Vai ātrāk, vai vēlāk. Man sāp. - Vai tas bija būtiski? Vai tas bija svarīgi? Te piedāvāja darbu, te nepiedāvāja palīdzēt. Selmas acis spīdēja, bet asaru nebija. - Kas jums ir sakāms? |
|
|
Lo-Fi versija | Pašlaik ir: 18.05.2024 08:04 |